Svešzemniece

15 līgavas guļamkambara noslēpumi

Iebraucamajā vietā mūs gaidīja pieticīgs kāzu mielasts, kas sastāvēja

no vīna, svaigas maizes un ceptas liellopu gaļas.

Dūgals aizturēja mani aiz rokas, kad devos uz kāpnēm, lai pirms sēšanās pie galda mazliet sakoptos.

- Es vēlos, lai šī laulība tiktu piepildīta, bez mazākās šaubu ēnas, Dūgals klusā balsi man stingri pieteica. Lai nerodas jautājums par to, vai šī savienība ir likumīgi noslēgta, lai nepastāv iespēja to anulēt, citādi mēs visi riskējam ar savām galvām.

- Man izskatās, ka tu jau tagad to dari, es dusmīgi noburkšķēju. īpaši ar manējo.

Dūgals diezgan stipri uzsita man pa sēžamvietu.

- Par to galvu nelauzi, tikai dari, kas tev jādara. Viņš mani kritiski noskatīja, it kā vērtētu manas spējas pienācīgi pildīt savu lomu.

- Es pazinu Džeimija tēvu. Ja puika līdzinās viņam, tad dzīvosi bez bēdu. Ā, Džeimij, draugs! Viņš steidzās pāri istabai pretī līgavainim, kurš, novietojis zirgu stallī, tikko bija ienācis krogā. No Džeimija sejas izteiksmes varēja redzēt, ka arī viņš saņem pavēles.

Kā, Dieva dēļ, varēja nonākt tik tālu? kaut kad vēlāk es sev uzdevu šo jautājumu. Pirms sešām nedēļām es nevainīgi plūcu pļavas puķes Skotijas pakalnos un grasījos nest tās mājās vīram. Tagad es, ieslēgta lauku viesnīcas istabā un saņēmusi stingru pavēli par savas dzīvības un brīvības cenu piepildīt šo uzspiesto laulību, gaidīju pavisam citu vīru, kuru es tik tikko pazinu.

Es apsēdos uz gultas, stīva un pārbijusies savā aizlienētajā krāš­ņumā. Klusi atvērās un atkal aizvērās smagās durvis.

Džeimijs stāvēja, atspiedies pret stenderi, un vēroja mani. Neveik­lības sajūta sabiezēja. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.

- Tev nevajag no manis baidīties, Džeimijs klusi sacīja. Es nemetīšos tev virsū. Negribot es iesmējos.

- Nu, es jau nemaz nedomāju, ka tu tā darīsi. Patiesībā es domāju, ka viņš man nepiedurs ne pirksta līdz brīdim, kad viņu aicināšu, ja es to vispār darīšu, bet faktu, ka man vajadzēs to darit un vēl daudz vai­rāk, turklāt drīz, tas nemainīja.

Neziņā vēroju savu jauno vīru. Laikam jau būtu vēl sarežģītāk, ja puisis man neliktos pievilcīgs; atklāti sakot, bija gluži pretēji. Tomēr astoņus gadus es nebiju gulējusi ar citiem vīriešiem, vienīgi ar Frenku. Bet tas vēl nebija viss, šis jaunais cilvēks pats bija atzinis, ka ir abso­lūti nepieredzējis. Līdz šim nevienam nebiju laupījusi nevainību. Pat ja neņemtu vērā manu nepatiku pret visu šo darījumu un uztvertu situā­ciju vienīgi no praktiskā viedokļa, pie joda, no kuras vietas lai sāk? Šādā tempā pat pēc trim vai četrām dienām mēs joprojām stāvēsim un blenzīsim viens otrā.

Es noklepojos un uzsitu ar plaukstu pa gultu sev blakus.

- Vai tu neapsēdīsies?

- Kā tad. Lunkani kā liels kaķis Džeimijs šķērsoja istabu. Taču viņš nevis apsēdās man blakus, bet pievilka ķebli un iekārtojās man pretī. Mazliet nedroši Džeimijs saņēma manas rokas. Viņa plaukstas bija lielas, strupiem pirkstu galiem un ļoti siltas, virspusi sedza plāna, sarkanīgu pūciņu kārta. Likās, ka no pieskāriena jutu vieglu triecienu, un es atcerējos tekstu no Vecās Derības: "Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: "Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains virs, bet es esmu gluds."" Frenka rokas bija slaidas un garas, gandrīz bez spalvām un aristokrātiskas. Man vienmēr patika tās vērot, kad viņš lasīja lekcijas.

- Pastāsti man par savu vīru, Džeimijs palūdza, it kā būtu nolasī­jis manas domas. Satriekta es gandrīz atrāvu rokas.

- Ko?

- Paklau, zeltenīt! Mums te kopā jāpavada trīs vai četras dienas. Es neizliekos, ka zinātu to, ko nezinu, bet krietnu daļu sava mūža esmu nodzīvojis zemnieka sētā, un, ja vien cilvēki stipri neatšķiras no citiem dzīvniekiem, tad nevajadzētu pārāk daudz laika, lai izdarītu to, kas darāms. Mums ir drusku laika parunāties un pārvarēt bailes vie­nam no otra. Šis tiešais situācijas novērtējums mani mazliet nomie­rināja.

- Vai tu no manis baidies? Nobijies viņš gan neizskatījās. Nu var­būt mazliet nervozs. Kaut arī Džeimijs nebija bikls sešpadsmit gadus vecs puišelis, šī būs viņa pirmā reize. Viņš ieskatījās man acīs un pasmaidīja.

- Kā tad. Laikam jau esmu vairāk iztrūcies nekā tu. Tāpēc turu tavas rokas, lai tu neredzētu, ka manas trīc. Tam es neticēju, bet pateicībā saspiedu viņa plaukstas ciešāk.

- Laba doma. Liekas, ka saskaroties ir vieglāk runāt. Bet kāpēc tu jautāji par manu vīru? Man bija ienākusi prātā visai neprātīga doma, ka viņš vēlas, lai pastāstu par mīlēšanos ar Frenku, tad viņš zinātu, ko es no viņa sagaidu.

- Nu, tu taču noteikti domā par viņu. Šajos apstākļos diez vai būtu iespējams citādi. Negribu, lai tev liktos, ka nedrīksti ar mani par viņu runāt. Kaut arī tagad tavs vīrs esmu es skan traki jocīgi -, nav pareizi viņu aizmirst, pat mēģināt izmest no galvas. Ja tu viņu mīlēji, tad viņš bijis labs cilvēks.

- Jā, viņš tāds… bija. Man ietrīcējās balss, un Džeimijs ar īkšķiem sāka glāstīt manas rokas.

- Tad es darīšu, ko varēšu, lai, kalpojot viņa sievai, godātu viņa garu. Džeimijs pacēla manas rokas pie lūpām un katru atsevišķi svi­nīgi noskūpstīja.

Es nokāsējos.

- Tas bija ļoti drosmīgi teikts, Džeimij.

Viņš pēkšņi atplauka smaidā.

- Nūjā. Es to sacerēju, kamēr Dūgals lejā teica runas.

Es dziļi ievilku elpu.

- Man ir daži jautājumi, teicu.

Viņš raudzijās manī no augšas, slēpjot smaidu.

- Man jau tā likās, Džeimijs atzinās, domāju, ka tev šajos ap­stākļos ir pilnīgas tiesības just nelielu ziņkārību. Ko tad tu gribi zināt? Pēkšņi viņš pacēla galvu, zilās acis lampas gaismā nerātni spridzēja. Kāpēc es vēl esmu nevainīgs?

- Ē, es teiktu, ka tā vairāk vai mazāk ir tava darīšana, es noburk­šķēju. Man pēkšņi kļuva karsti, un es atbrīvoju vienu roku, lai samek­lētu kabatlakatiņu. Iebāzusi roku kleitas kabatā, es sataustīju kaut ko cietu.

- Ak, es aizmirsu! Man vēl ir tavs gredzens. Izņēmu to un atdevu atpakaļ. Tas bija smags zelta riņķis ar apaļi noslīpētu rubīnu. Džeimijs nevis uzvilka gredzenu pirkstā, bet noglabāja sporanā.

- Tas bija mana tēva kāzu gredzens, viņš paskaidroja. Es parasti to nevalkāju, bet… nu, gribēju tev šodien darīt godu, izskatoties, cik labi vien spēju. Pēc šīs atzīšanās viņš nosarka un visu uzmanību pie­vērsa sporana aiztaisīšanai.

- Tu man parādīji lielu godu. Es negribot pasmaidīju. Pievienot košajam, greznajam tērpam vēl rubīna gredzenu bija tas pats, kas, dodoties mežā, ņemt līdzi malku, bet mani aizkustināja dedzīgā vēlē­šanās, kas bija mudinājusi uz šādu rīcību.

- Es, cik ātri vien varēšu, sagādāšu gredzenu, kas tev der, Džei­mijs solīja.

- Nav svarīgi, es teicu, juzdamās mazliet neērti. Kā nekā mans nodoms bija drīz doties projām.

- Ē, man ir viens, pats galvenais jautājums, es teicu, atgriežoties pie svarīgākām tēmām. Ja tev nekas nav pretī. Kāpēc tu piekriti ar mani precēties?

- Ā. Džeimijs atlaida manas rokas un mazliet atliecās. Brīdi viņš klusēja un apdomājās, gludinādams uz kājas vilnas kiltus. Zem biezā auduma varēju redzēt garā muskuļa nostiegroto līniju.

- Pirmām kārtām man pietrūktu mūsu sarunu, viņš smaidīdams sacīja.

- Es runāju nopietni. Spītīgi turējos pie iesāktās tēmas. Kāpēc?

Džeimijs atmeta vieglprātīgo toni.

- Pirms es atbildu, Klēra, gribu, lai tu man kaut ko apsoli, viņš lēnām sacīja.

- Un tas būtu?

- Godīgums.

Laikam jau biju sarāvusies, jo viņš, atspiedis rokas uz ceļiem, no­pietnu seju paliecās uz priekšu.

- Klēra, es zinu, ka būs lietas, ko tu nevēlēsies man teikt. Varbūt nevarēsi.

Tev nav ne jausmas, cik tuvu patiesībai esi, es nodomāju.

- Es nekad neuzstāšu, nepieprasīšu, lai tu man izstāsti to, kas ir tikai tava darīšana, viņš nopietni sacīja un lūkojās uz savām rokām, kas tagad bija saspiestas delna pret delnu.

- Ir lietas, ko es nevaru stāstīt tev, vismaz pagaidām. Un es tev neprasīšu neko tādu, ko tu nevarēsi man dot. Bet viena lieta gan ja tu man kaut ko teiksi, tad lai tā būtu patiesība. Tev es solu to pašu. Tagad starp mums nekā nav, izņemot, iespējams, cieņu. Un es domāju, ka cieņa varbūt ir savienojama ar noslēpumiem, bet ne meliem. Vai tu piekriti? Viņš, delnas uz augšu pavērsis, paplēta rokas, aicinot mani atbildēt. Redzēju uz plaukstas tumšo svītru, ko bija atstājis asins zvē­rests. Viegli ieliku rokas viņa plaukstās.

- Jā, esmu ar mieru. Es būšu pret tevi godīga. Puiša pirksti viegli saliecās ap manējiem.

- Un es pret tevi. Bet tagad, viņš dziļi ievilka elpu, tu jautāji, kāpēc ņēmu tevi par sievu.

- Mani mazu drusciņu moka ziņkāre, es atzinu.

Viņš pasmaidīja, platā mute iepletās smaidā, kas dzirkstīja acīs.

- Nu, es nevaru tev to pārmest. Man ir vairāki iemesli. Un patie­sībā viens varbūt divi -, kurus šobrīd nevaru tev atklāt, bet ar laiku, iespējams, varēšu. Galvenais iemesls, manuprāt, ir tas pats, kādēļ tu precējies ar mani, pasargāt tevi no Džeka Rendela nagiem.

Atceroties kapteini, man pārskrēja drebuļi, un Džeimija rokas sa­spieda manējās.

- Tu esi drošībā, viņš pārliecināti sacīja. Tu atrodies mana vārda, manas dzimtas, mana klana un, ja nepieciešams, ari manas mie­sas aizsardzībā. Kamēr vien es būšu dzīvs, tas vīrs tev pirkstu vairs nepiedurs.

- Paldies, es pateicos. Skatoties uz stipro, jauno, apņēmīgo seju ar platajiem vaigu kauliem un spēcīgo žokli, pirmo reizi jutu, ka Dūgala absurdais plāns patiesībā varētu būt visai saprātīgs risinājums.

Manas miesas aizsardzībā. Skatoties uz Džeimiju, es aptvēru šīs frā­zes īpašo nozīmi plato plecu apņēmīgā poza un atmiņas par viņa graciozajām niknuma izpausmēm, kad viņš mēnesnīcā "izrādījās" ar zobenu. Viņš tā ari domāja; un, kaut arī bija vēl tik jauns, Džeimijs zināja, ko runāja, to apstiprināja rētas, kas klāja viņa augumu. Puisis nebija vecāks par daudziem pilotiem vai kājniekiem, kurus biju kopusi, un Džeimijs tikpat labi kā viņi zināja atbildības cenu. Viņš nebija man devis romantisku zvērestu, bet tiešu solījumu sargāt mani par savas drošības cenu. Es tikai cerēju, ka spēšu viņam dot arī kaut ko pretī.

- Tas ir ārkārtīgi cēli, es teicu no sirds. Bet vai tādēļ ir vērts precēties?

- Ir vērts. Viņš pamāja ar galvu. Un atkal pasmaidīja, šoreiz maz­liet skumīgi. Zini, es ļoti labi pazīstu šo cilvēku. Ja varētu, es viņam neatdotu pat suni, nemaz nerunājot par bezpalīdzīgu sievieti.

- Cik glaimojoši, es ironiski novilku, un Džeimijs sāka smieties. Tad piecēlās un aizgāja pie galda, kas stāvēja netālu no loga. Kāds varbūt saimniece bija tur nolikusi viskija glāzi ar pļavas ziedu pušķīti. Aiz tās stāvēja vīna pudele un divas glāzes.

Džeimijs ielēja vīnu un, apsēžoties agrākajā vietā, sniedza vienu glāzi man.

- Gluži tik labs kā no Kolama krājumiem nav, viņš pasmaidīja, bet ir dzerts arī sliktāks. Viņš pacēla glāzi. Uz Freizera kundzes veselību, Džeimijs klusi uzsauca tostu, un es atkal sajutu uzbangojam panikas vilni. Apņēmīgi apspiedu savas emocijas un arī pacēlu glāzi.

- Par godīgumu, es teicu, un mēs abi iedzērām.

- Nu, tas ir viens iemesls, es piebildu, nolaižot glāzi zemāk. Vai tu man vari atklāt vēl dažus?

Džeimijs rūpīgi pētīja savu glāzi.

- Varbūt vienkārši vēlos ar tevi gulēt. Viņš negaidīti palūkojās augšup. Vai par to esi padomājusi?

Ja viņš bija vēlējies nostādit mani neērtā situācijā, tad tas bija lie­liski izdevies, bet nolēmu to neizrādīt.

- Un vai tā ir? droši jautāju.

- Ja runājam godīgi, tad jā. Zilās acis mierīgi raudzījās pāri glāzes malai.

- Tikai tādēļ tev nebija katrā ziņā mani jāprec, es aizrādīju.

Likās, puisi pārņēmušas īstas šausmas.

- Tu taču nedomā, ka es liktos ar tevi gultā, nepiedāvājot appre­cēties!

- Daudzi vīrieši tā darītu. Mani uzjautrināja viņa nevainība.

Mirkli apjukumā, nezinādams, ko darīt, viņš iespurcās. Tad, atguvis

pašsavaldīšanos, teica ar formālu cieņu:

- Varbūt esmu iedomīgs, ka tā saku, bet man patiktu domāt, ka neesmu "daudzi vīrieši" un ka savu uzvedību nelieku pēdējā vietā.

Šīs runas aizkustināta, es apliecināju, ka līdz šim man viņa iztu­rēšanās likusies cēla un džentlmeniska, un atvainojos, ja nejauši būtu paudusi šaubas par viņa rīcības motīviem.

Šādā apšaubāmi diplomātiskā noskaņā mēs klusējām, kamēr Džei­mijs atkal salēja vīnu mūsu tukšajās glāzēs.

Kādu brīdi mēs klusēdami dzērām vīnu, sarunas vaļsirdības dēļ abi jutāmies sakautrējušies. Tātad acīmredzot es viņam tomēr kaut ko varēju piedāvāt. Ja runāju atklāti, tad es melotu, ja teiktu, ka šāda doma man nebūtu ienākusi prātā, pirms nonācām šajā absurdajā situācijā. Džeimijs bija ļoti pievilcīgs jauns vīrietis. Un tad tas bridis tūlīt pēc mūsu ierašanās pilī, kad viņš bija turējis mani klēpī un…

Es pacēlu glāzi pie lūpām un iztukšoju. Atkal uzsitu ar roku pa gultu.

- Apsēdies te, man blakus, es aicināju. Un… pārlaidu skatienu istabai, meklēdama kādu neitrālu sarunas tematu, lai vieglāk pārvarētu ciešā tuvuma izraisīto neveiklību, …un pastāsti par savu ģimeni. Kur tu esi uzaudzis?

Gulta zem puiša svara pamatīgi ielīka, un man vajadzēja sasprindzināties, lai neuzkristu viņam virsū. Džeimijs sēdēja tik tuvu, ka krekla piedurkne skāra manu roku. Es atslābinājos un noliku atvērtu plaukstu sev uz kājas. Viņš to vienkārši saņēma, un mēs atslīgām pret sienu, neviens no mums neskatījās lejup, bet abi šo saikni apzinājāmies tik skaidri, it kā mēs būtu sakausēti.

- Nu, ar ko lai sāku? Džeimijs savas lielās kājas uzcēla uz ķebļa un sakrustoja pie potītēm. Ar zināmu uzjautrinājumu es redzēju tipisku kalnieti, kas iekārtojies, lai nesteidzīgi atšķetinātu to dzimtas un klana attiecību mezglu, kas veido fonu gandrīz ikvienam nozīmīgam notiku­mam Skotijas kalnienē. Reiz mēs ar Frenku visu vakaru ciema krodziņā kā apburti bijām klausījušies divu vecu dīvaiņu sarunā, kurā vaina par sena šķūņa nojaukšanu tika izsekota pa vietējo naidošanās līkločiem līdz pat, cik varēju spriest, 1790. gadam. Mazliet šokēta, bet pie šīs sajū­tas jau sāku pierast, es atskārtu, ka toreiz minētās nepārvaramās dom­starpības, kuru aizsākums man toreiz likās tīts tālas pagātnes miglā, vēl nemaz nebija izcēlušās. Apspiedusi iekšējo nemieru, ko modināja šī atskārsme, es apzināti pievērsu uzmanību Džeimija stāstam.

- Mans tēvs, protams, bij Freizers tagadējā Lavetas kunga jaunā­kais pusbrālis. Bet māte bij Makenzija. Tu jau zini, ka Dūgals un Kolams ir mani tēvoči, vai ne? Es piekrītoši palocīju galvu. Līdzība bija acīm redzama, kaut arī krāsas citas. Platie vaigu kauli un garais, taisnais, kā naža asmens plānais deguns nepārprotami bija mantots no Makenzijiem.

- Nūjā, tātad mana māte bij viņu māsa, bez viņas ģimenē bij vēl divas meitas. Mana krustmāte Dženita, tāpat kā mana mamma, ir mirusi, bet krustmāte Džokesta apprecējās ar vienu no Ruperta brālē­niem un dzīvo netālu, Lohelena krastā. Krustmāte Dženita laida pasaulē sešus bērnus, četrus puikas un divas meitenes, Džokestai bija trīs, visas meitenes, Dūgalam ir četras meitas, Kolamam ir tikai mazais Heimišs, un maniem vecākiem bijām es un māsa, kas nosaukta par godu krust­mātei Dženitai, kaut mēs viņu saucām par Dženiju.

- Vai Ruperts arī ir Makenzijs? Es jau jutos sapinusies visos šajos radu sazarojumos.

- Kā tad. Viņš ir… Džeimijs uz bridi apklusa, lai apdomātos, …viņš ir Dūgala, Kolama un Džokestas pirmās pakāpes brālēns, tātad man viņš ir otrās pakāpes brālēns. Ruperta tēvs un mans vectēvs Džeikobs bij brāļi tāpat kā…

- Pagaidi mazliet. Nepētisim tālāk, nekā mums nepieciešams, citādi es galīgi apmaldišos. Mēs nemaz vēl neesam nonākuši lidz Freizeriem, un man jau visi tavi brālēni sajukuši.

Džeimijs rēķinādams berzēja zodu.

- Hmm. Nu, Freizeru puse ir mazliet grūtāk izprotama, jo mans vectēvs Saimons bij precējies trīs reizes, tāpēc manam tēvam ir divi pusbrāļu un pusmāsu atzari. Pagaidām pieņemsim, ka šobrīd man ir seši dzīvi Freizeru tēvoči un trīs tantes, bet visus brālēnus un māsīcas no tās puses pagaidām aizmirsīsim.

- Jā, labi. Paliecos uz priekšu un ielēju mums vēl vīnu.

Izrādījās, ka Makenziju un Freizeru klanu zemēm no piekrastes

garām Lohnesa tālākajam galam robežas saiet kopā. Kā jau ar robežām bieži mēdz gadīties, tās nebija iezīmētas kartē un veidoja stipri neno­teiktu līniju, kas pārvietojās te uz priekšu, te atpakaļ atkarībā no laik­meta, tradīcijām un sadarbības. Pie šīs robežas Freizeru klana zemju dienvidu galā atradās neliela muiža Broktūreka, Džeimija tēva Braiena Freizera zemes īpašums.

- Zemīte ir visai auglīga, tur var arī pieklājīgi pamakšķerēt, un vēl ir krietns meža gabals, kur medīt. Muižā ir sešdesmit nomnieku un neliels ciems, ko sauc par Brokmordu. Protams, ir ari muižas ēka tā ir mūsdienīga, viņš palepojās, un vecs tornis, ko tagad izmantojam lopu izmitināšanai un graudu glabāšanai.

Dūgals un Kolams nebūt nepriecājās, ka māsa izgāja par sievu pie Freizera, un pieprasīja, lai viņa nekļūtu par nomnieci uz Freizeru zemes, bet dzīvotu dzimtīpašumā. Tādā veidā Lelibroka tā to sauc paši iedzīvotāji tika piešķirta manam tēvam, bet īpašuma tiesībām ir pievienots nosacījums, ka zeme var pāriet mantojumā tikai manas mātes, Elenas, pēcnācējiem. Ja viņa nomirtu, nelaidusi pasaulē bērnus, tad pēc mana tēva nāves zeme atgrieztos lorda Laveta īpašumā neatka­rīgi no tā, vai viņam būtu bērni no citas sievas. Bet viņš otrreiz neap­precējās, un es esmu savas mātes dēls. Tāpēc Lelibroka ir mana, lai cik tā būtu vērta.

- Man likās, tu vakar teici, ka tev nav nekāda īpašuma. Es dzēru vīnu, kas man tīri labi garšoja; un, jo vairāk es dzēru, jo gardāks tas kļuva. Drīz vajadzētu beigt.

Džeimijs pašūpoja galvu.

- Nūjā, muiža patiešām pieder man. Taču man no tās tagad nav nekāda labuma, jo es nedrīkstu tur rādīties. Sejas izteiksme liecināja, ka viņš jūtas vainīgs. Redzi, ir tāds sīkums kā atlīdzība, kas izsludi­nāta par manu galvu.

Pēc izbēgšanas no Fortviljamas Džeimijs tika aizvests uz Dūgala māju Bīnečadu (tas nozīmē "Svētītā", viņš paskaidroja) sadziedēt brū­ces un tikt galā ar drudzi, ko izraisīja ievainojumi. No turienes viņš devies uz Franciju, kur divus gadus franču armijas sastāvā piedalījies kaujās netālu no Spānijas robežas.

- Tu divus gadus nodienēji franču armijā un saglabāji nevainību? es neticības pilnā balsī izgrūdu. Biju kopusi frančus un ļoti šaubījos, vai galliskā attieksme pret sievietēm divsimt gadu laikā būtu jūtami mainījusies.

Džeimija mutes kaktiņš noraustījās, un viņš no sāniem paskatījās uz mani.

- Ja tu, Ārmaliet, būtu redzējusi tās netikles, kas apkalpoja franču armiju, tu brīnītos, ka man vispār pietiek drosmes sievietei pieskarties, kur nu vēl gulēt ar viņu.

Es aizrijos, spurcu vīnu pa gaisu un klepoju, līdz Džeimijam neat­lika nekas cits kā uzsist man pa muguru. Izklepojusies un mazliet aiz­elsusies un sasarkusi, es mudināju viņu stāstu turpināt.

Apmēram pirms gada Džeimijs atgriezies Skotijā un sešus mēnešus viens pats vai kopā ar "atkritušo" bandu tie ir vīri, kas palikuši bez klana, dzīvojis mežā no rokas mutē vai zogot lopus no robežzemēm.

- Un tad kāds ar cirvi vai kaut ko tamlīdzīgu iezvēla man pa galvu. Viņš paraustīja plecus. Par to, kas notika nākamo divu mēnešu laikā, man jāpaļaujas uz Dūgala stāstīto, jo pats es neko daudz neapjēdzu.

Tajā laikā, kad Džeimijam uzbruka, Dūgals esot atradies kādā no tuvējām mājām. Džeimija draugi viņu ataicinājuši, un viņam kaut kā izdevies aizvest māsasdēlu uz Franciju.

- Kāpēc uz Franciju? es jautāju. Doties tik tālā ceļā noteikti bija briesmīgi bīstami.

- Vēl bīstamāk bij atstāt mani uz vietas. Pa visu apgabalu siroja angļu patruļas redzi, mēs ar puišiem tajā apkārtnē bijām rosīgi padarbojušies -, un laikam jau Dūgals nevēlējās, lai angļi atrod mani nemaņā guļam kādā zemnieka būdā.

- Vai viņa mājā, es diezgan sarkastiski piebildu.

- Domāju, ka viņš vestu mani pie sevis, bet bij divas lietas, Džei­mijs atbildēja. Pirmkārt, viņa mājā tolaik viesojās anglis. Otrkārt, pēc mana izskata viņš sprieda, ka es tāpat nomiršu, tāpēc tēvocis mani aizsūtīja uz abatiju.

Svētās Annas de Buprē abatija, kas atrodas Francijas piekrastē, šķiet, bija kādreizējā Aleksandra Freizera valstība, tagad viņš bija šīs zinibu un lūgšanu svētnīcas abats. Viņš bija ari viens no Džeimija sešiem Freizeru tēvočiem.

- Viņam ar Dūgalu nesapasēja, Džeimijs stāstīja, bet Dūgals saprata, ka te manā labā nekas daudz nav darāms un, ja man var palī­dzēt, tad tikai klosterī.

Un tā arī bija. Pateicoties mūku zināšanām par medicīnu un puiša spēcīgajam organismam, Džeimijs palicis dzīvs, un, Svētā Dominika klostera brāļu aprūpētas, brūces pamazām sadzijušas.

- Izveseļojies es atgriezos Skotijā, viņš turpināja stāstu. Dūgals ar saviem vīriem sagaidīja mani piekrastē, un mēs devāmies uz Maken­ziju zemēm, kad… ē… satikām tevi.

- Kapteinis Rendels teica, ka jūs zagāt lopus, es atgādināju.

Džeimijs pasmaidīja, šī apsūdzība viņu nesatrauca.

- Nu, Dūgals nav no tiem, kas laidīs garām iespēju nopelnīt, viņš sacīja. Mēs nejauši laukā uzgājām glītu bariņu lopu, un tuvumā neviena nebija. Tā ka… Viņš paraustīja plecus, sak, dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.

Es acīmredzot biju parādījusies brīdī, kad atrisinājās konflikts starp Dūgala vīriem un Rendela dragūniem. Pamanījis lielā ātrumā tuvoja­mies angļu karavīrus, Dūgals bija pavēlējis pusei no saviem vīriem, dzenot lopus, apiet krūmu biežņu, bet pārējie skoti tikmēr bija slēpu­šies jaunaudzē, gatavi brīdī, kad angļi jātu garām, brukt tiem virsū.

- Viss izdevās ļoti labi, Džeimijs nopriecājās. Mēs negaidīti izšāvāmies no slēpņa un, skaļi bļaudami, joņojām cauri viņu baram. Šie, protams, dzinās mums pakaļ, un mēs viņus vedām pret kalnu, pāri strautiem un klintīm, bet pa to laiku pārējie ar visām gotelēm aizlaidās pāri robežai. Tad mēs atkratījāmies no sarkansvārčiem un apmetāmies sagaidīt tumsu tajā mājelē, kur es pirmo reizi ieraudzīju tevi.

- Skaidrs, es noteicu. Kāpēc tu vispār atgriezies Skotijā? Francijā taču tev, manuprāt, būtu drošāk.

Džeimijs atvēra muti, lai atbildētu, tomēr pārdomāja un iedzēra malku vīna. Es acīmredzot tuvojos viņa noslēpumu zonai.

- Nu, tas ir garš stāsts, Ārmaliet, viņš izvairījās. To es tev pastāstīšu kādā citā reizē, bet kā tad ar tevi pašu? Vai neizstāstīsi par savu ģimeni? Protams, ja vari, viņš pasteidzās piebilst.

Es mirkli apdomājos, bet likās, ka nekāds ļaunums necelsies, ja pastāstīšu par saviem vecākiem un tēvoci Lemu. Galu galā tēvoča Lema profesija deva man zināmas priekšrocības. Senatnes pētnieks astoņpa­dsmitajā gadsimtā nozīmēja tikpat daudz vai tikpat maz kā divdes­mitajā.

Tāpēc es izstāstīju visu, kā bija, izlaižot tikai tādas nenozīmīgas deta­ļas kā automašīnas, lidmašīnas un, protams, karš. Kamēr es runāju, Džeimijs ļoti uzmanīgi klausījās, iestarpināja pa jautājumam, izteica līdzjūtību par vecāku nāvi, interesējās par tēvoci Lemu un viņa atklā­jumiem.

- Un tad es iepazinos ar Frenku, es beidzu savu stāstu. Apklusu, nezinādama, cik daudz vēl teikt, nenokļūstot bīstamajā teritorijā. Par laimi, Džeimijs mani izglāba.

- Un par viņu tu šobrīd nevēlies runāt, viņš saprotoši sacīja. Es, neko nesakot, pamāju ar galvu, skatiens drusku apmiglojās. Džeimijs palaida vaļā roku, ko līdz pat šim brīdim bija turējis, un apskāva, maigi piekļaudams manu galvu sev pie pleca.

- Viss kārtībā, viņš teica, viegli glāstot manus matus. Vai tu esi nogurusi, zeltenīt? Gribi gulēt?

Vienu mirkli jutu kārdinājumu teikt "jā", bet sapratu, ka tas būtu gan negodīgi, gan gļēvi. Es noklepojos un, piecēlusies sēdus, papuri­nāju galvu.

- Nē, es teicu, dziļi ievelkot elpu. No puiša plūda neuzbāzīga ziepju un vīna smarža. Man nekas nekaiš. Pastāsti… pastāsti, kādas spēles tu spēlēji, kad biji mazs puika.

Istabā bija nolikta resna svece, kas deg divpadsmit stundas, katru stundu iezīmēja tumša vaska apļi. Mēs norunājām trīs apļus, atlaižot viens otra rokas tikai tādēļ, lai ielietu vīnu vai aizietu uz tualeti, kas bija iekārtota kaktā aiz aizkara. Atgriežoties no viena šāda ceļojuma, Džeimijs nožāvājās un izstaipījās.

- Ir briesmīgi vēls, es teicu pieceļoties. Varbūt mums vajadzētu likties gulēt?

- Labi, viņš piekrita, braucīdams skaustu. Mīlēties? Vai gulēt? Viņš nerātni savilka uz augšu uzaci, un lūpu kaktiņš viņam noraustījās.

Atklāti sakot, biju ar viņu jutusies tik ērti, ka pat piemirsās, kāpēc mēs vispār te esam. Bet šie vārdi pēkšņi izraisīja paniku, kas radīja tukšuma sajūtu vēderā.

- Nu… es klusi izdvesu.

- Vai nu šā, vai tā, tu taču netaisies gulēt kleitā, vai ne? viņš kā parasti lietišķi pajautāja.

- Nu nē, laikam jau ne. Patiesību sakot, notikumi bija risinā­jušies tik strauji, ka nebiju pat padomājusi par gulēšanai piemērotu apģērbu kura man tāpat nebija. Līdz šim biju gulējusi vai nu apakškreklā, vai kaila atkarībā no laikapstākļiem.

Džeimijam nebija nekā, tikai tas, kas mugurā; viņš pilnīgi noteikti gulēs kreklā vai kails, tādi apstākļi, visticamāk, ļoti strauji atrisinās mūsu uzdevumu.

- Nu tādā gadījumā nāc šurp, un es tev palīdzēšu tikt galā ar auk­lām un visu pārējo.

Kad Džeimijs sāka mani izģērbt, viņam vienu mirkli tomēr iedrebē­jās rokas. Taču, cīnoties ar desmitiem āķīšu, kas saturēja ņieburu, viņš savu biklumu zaudēja.

- Ha! Džeimijs uzvaroši iesaucās, kad pēdējais āķītis atnāca vaļā, un mēs abi sākām smieties.

- Tagad ļauj man, es teicu, nolēmusi, ka nav jēgas vilcināties vēl ilgāk. Es pacēlu rokas, atpogāju viņam virskreklu, pabāzu plaukstas zem tā un pāršūdināju pāri pleciem. Lēnām vilku plaukstas viņam pa krūtīm, jūtot asās spalvas un seklās iedobītes ap krūšu galiņiem. Viņš stavēja nekustīgi un tik tikko elpoja, kad nometos uz ceļiem, lai attaisitu kniedēto jostu.

Ja tam vispār jānotiek, tad tas var notikt tagad, es domāju un tīšu­prāt pārlaidu rokas spēcīgajām, stiegrainajām kājām zem kiltiem. Lai arī nu jau lieliski zināju, ko vairums skotu valkā zem kiltiem proti, neko -, tomēr Džeimija kailums mani izbrīnīja.

Tad viņš piecēla mani kājās un pieliecās, lai noskūpstītu. Tas turpi­nājās ilgi, un viņa rokas slīdēja lejup, līdz atrada apakšsvārku sastiprinājumu. Tie nokrita uz grīdas iestīvinātu volānu mākonī, un es paliku vienā kreklā.

- Kur tu iemācījies tā skūpstīties? es, mazliet aizelsusies, iejautā­jos. Viņš pasmaidīja un pievilka mani sev klāt.

- Es teicu, ka esmu nevainīgs, nevis mūks, viņš atbildēja un atkal sāka mani skūpstīt. Ja man vajadzēs padomu, es pajautāšu.

Ciešajā apskāvienā es konstatēju, ka viņš ir vairāk nekā gatavs tur­pināt to, kas mums darāms. Nobrīnījos, ka arī es esmu gatava. Atklāti sakot, vai nu vēlās stundas, vīna, vīrieša pievilcības, vai vienkārši ilgās atturības dēļ es viņu patiešām gribēju.

Izvilku viņa kreklu no kiltiem un slidināju rokas augšup pa krūtīm, tad ar īkšķiem sāku apļot krūšu galiņus. Tie tūdaļ kļuva cieti, un viņš strauji piekļāva mani sev klāt.

- Oh! Es cīnījos pēc elpas. Atvainojies viņš palaida mani vaļā.

- Nē, tas nekas, skūpsti mani vēl. Džeimijs paklausīja un šoreiz nobīdīja man no pleciem krekla lencītes. Viņš mazliet atkāpās, saņēma rokās manas krūtis un berzēja krūšu galiņus, tāpat kā es pirmīt biju darījusi ar viņu. Ar tausti meklēju sprādzi, kas saturēja kiltus; viņa pirksti aizvadīja mani līdz vajadzīgajai vietai, un sprādze atsprāga vaļā.

Pēkšņi viņš paņēma mani klēpi un apsēdās uz gultas. Balss, kad viņš ierunājās, bija mazliet piesmakusi.

- Saki, ja uzvedos par skarbu vai arī vēlies, lai pārtraucu. Jebkurā brīdī, pirms esam savienojušies; pēc tam es diez vai varēšu apstāties.

Par atbildi es apņēmu ar rokām Džeimija kaklu un uzvilku viņu sev virsū. Vadīju viņu uz slideno atveri sev starp kājām.

- Augstais Dievs, izdvesa Džeimijs Freizers, kurš nekad velti nevalkāja Dieva vārdu.

- Un tagad neapstājies, es teicu.

Kad pēc tam abi gulējām blakus, likās dabiski, ka Džeimijs uzlicis manu galvu sev uz krūtīm. Mēs labi saderējām kopā, un lielākā tiesa sākotnējā bikluma bija pagaisusi, tas bija pazudis abpusējā uzbudinā­jumā un jaunajās izjūtās, ko sniedza otra auguma iepazīšana.

- Vai bija tā, kā tu iedomājies? Ziņkāre man nedeva miera. Man zem auss dobji ieskanējās viņa smiekli.

- Gandrīz. Biju domājis… nē, lai paliek.

- Nē, pasaki! Ko tu biji domājis?

- Es neteikšu, tu smiesies par mani.

- Es apsolu nesmieties. Saki. Džeimijs glāstīja manus matus, atglauzdams tos no auss.

- Ak, nu labi. Nezināju, ka to dara ar seju pret seju. Biju domājis, ka tas jādara no mugurpuses nu, kā zirgi.

Man ļoti grūti nācās turēt doto solījumu, tomēr es nesmējos.

- Es zinu, ka izklausās muļķīgi, viņš aizstāvējās. Tikai… nu, tu jau saproti: ja mazotnē kaut ko ieņem galvā, tad tā vienkārši paliek.

- Tu nekad neesi redzējis mīlējāmies cilvēkus? Es nobrīnījos, jo biju ievērojusi mazās mājiņas, kur visa saime dzīvoja vienā istabā. Protams, Džeimija ģimene nebija trūcīga, tomēr droši vien tikai retais bērns Skotijā nekad nav pamodies un pieķēris vecākus mīlējāmies.

- Skaidrs, ka esmu, bet, zini, parasti tas noticis zem segas. Ko tur var redzēt, tikai to, ka vīrietis guļ virspusē. Tik daudz es zināju.

- Mm. Es pamanīju.

- Vai es tevi saspiedu? viņš, mazliet noraizējies, apjautājās.

- Ne visai. Bet vai tiešām tu tā domāji? Es nesmējos, bet platu smaidu nomākt nespēju. Džeimija ausis iekrāsojās sārtas.

- Nūjā. Reiz redzēju, kā ārā viens vīrietis paņēma sievieti. Bet tas… nu, tas bij ar varu, un viņš to darīja no mugurpuses. Šis skats man iespiedās atmiņā, un, kā jau teicu, tā man šī doma pielipa.

Viņš turēja mani apskautu un atkal lika lietā savu zirgu labināša­nas metodi. Taču pamazām bubināšana kļuva arvien mērķtiecīgāka un izvērtās par pētīšanu.

- Gribu tev ko pajautāt, viņš teica, vilkdamas roku man pār muguru.

- Ko tad?

- Vai tev patika? viņš kautrīgi apvaicājās.

- Jā, patika, es pavisam godīgi varēju apgalvot.

- Ak tā. Man jau tā likās, bet Mērtegs teica, ka sievietēm parasti esot vienalga, tāpēc man jābeidz, cik ātri iespējams.

- Ko Mērtegs no tā saprot? es nikni izmetu. Lielākajai daļai sie­viešu patīk tā: jo lēnāk, jo labāk. Džeimijs atkal sāka smieties.

- Nu, tu jau zini labāk par Mērtegu. Vakar vakarā es šajā ziņā da­būju uzklausīt pulka labu padomu no Mērtega, Ruperta un Neda. Taču krietna tiesa no tiem man likās neticami, tāpēc nolēmu labāk paļauties uz savu veselo saprātu.

- Pagaidām tas tevi nav pievīlis, es teicu, ar pirkstiem bužinot Džeimija krūšu spalvas. Kādus vēl viedus padomus viņi tev deva? Džeimija āda sveces gaismā kvēloja rudi zeltaina; man par uzjautrinā­jumu, viņš sakautrējās, un āda kļuva vēl sarkanāka.

- Lielāko daļu no tiem es nevaru atkārtot. Es jau teicu, ka man tie visi likās aplami. Diezgan bieži esmu redzējis dažādus dzīvniekus kopo­jamies, un, šķiet, tie pa lielākai tiesai iztiek bez padomiem. Domāju, ka ar cilvēkiem ir tāpat.

Pie sevis nosmējos par to, ka kāds zinības par seksu meklē kūtī un mežā, nevis pie skolas skapīšiem un pornogrāfiskajos žurnālos.

- Kādus dzīvniekus tu esi redzējis kopojamies?

- Ak, visādus. Redzi, mūsu saimniecība atrodas mežmalā un es bieži pa turieni klīstu medīju, meklēju izbēgušas govis un tamlīdzīgi. Protams, esmu redzējis zirgus un govis, cūkas, cāļus, baložus, suņus, kaķus, briežus, vāveres, trušus, mežacūkas, ak, un reiz pat čūsku pāri.

- Čūskas!?

- Nūjā. Vai tu zināji, ka čūskām ir divi diņķi nu, tēviņiem?

- Nē, nezināju. Vai tu esi pārliecināts?

- Kā tad, un abi kā dakšas, tādi. Viņš paplēta trešo un ceturto pirkstu, lai uzskatāmi nodemonstrētu.

- Izklausās, ka mātītei tas varētu būt briesmīgi nepatīkami, es ieķiķinājos.

- Nu, likās, ka viņai patīk, Džeimijs iebilda. Cik nu es varēju redzēt; čūskām sejā neparādās nekāda izteiksme.

Es piekļāvu seju Džeimijam pie krūtīm, smieklos sprauslādama. Viņa patīkamā muskusa smarža saplūda ar gultas veļas aso smārdu.

- Velc nost kreklu, es pavēlēju, pieceļoties sēdus un paraustot šī apģērba gabala malu.

- Kāpēc? viņš jautāja, bet piecēlās un paklausīja. Es nometos viņa priekšā ceļos, apbrīnodama viņa kailo augumu.

- Tāpēc, ka es gribu skatīties uz tevi, es sacīju. Viņš bija skaisti veidots, ar slaidiem, gracioziem locekļiem, plakaniem muskuļiem, kas līdzeni stiepās no krūškurvja un pleciem līdz nelielajiem vēdera un cir­kšņu ieliekumiem. Mans pētījuma objekts savilka uzacis.

- Nu tad dots pret dotu. Velc nost savējo. Džeimijs pastiepa roku un palīdzēja man izlocīties no saņurcītā krekla, nostumjot to man pāri gurniem. Kad stāvēju kaila, Džeimijs saņēma mani ap vidu un ar dzīvu interesi apskatīja. Gandrīz sakaunējos, kad viņš mani tā pētīja.

- Vai tu nekad neesi redzējis pliku sievieti? es jautāju.

- Esmu, bet ne tik tuvu. Viņa seja atplauka platā smaidā. Un nevienu, kas būtu mana. Viņš ar abām rokām noglāstīja manus gur­nus. Tev ir skaisti, plati gurni, laikam jau būsi laba bērnu nēsātāja.

- Ko!? Es dusmīgi atrāvos, bet viņš atvilka mani atpakaļ, atkrita uz gultas un uzrāva mani sev virsū. Viņš turēja mani tik ilgi, līdz es beidzu pretoties, tad pacēla, lai atkal aizsniegtu manas lūpas.

- Es zinu, ka ar vienu reizi pietiek, lai laulība būtu piepildīta, bet… Viņš sakautrējies apklusa.

- Tu atkal gribi to darīt?

- Vai tu ļoti negribi?

Ari šoreiz es nesmējos, bet likās, ka man no sasprindzinājuma krakšķ ribas.

- Nē, es drūmi atteicu. Man nav iebildumu.

- Vai tu esi izsalcis? kaut kad vēlāk es klusi pajautāju.

- Kā vilks. Džeimijs pielieca galvu, lai maigi iekostu man krūti, tad pacēla galvu un pasmaidīja. Bet es gribu arī ēdienu. Viņš aizri­pinājās līdz gultas malai. Virtuvē droši vien būs auksta vēršgaļa un maize, iespējams, ari vīns. Atnesīšu mums vakariņās.

- Nē, necelies. Es atnesīšu. Izlēcu no gultas un devos uz durvīm, virs krekla aplikusi šalli, lai koridorā nenosaltu.

- Pagaidi, Klēra! Džeimijs sauca. Labāk ļauj man… bet es jau biju atvērusi durvis.

Manu parādīšanos apsveica rēcošas gaviles, lielajā istabā pie pa­varda slaistījās aptuveni piecpadsmit vīru, kas dzēra, ēda un spēlēja kauliņus. Mirkli stāvēju kā sastingusi kāpņu laukumiņā, un no uguns mestajām ēnām uz mani augšup vērās piecpadsmit baudkāri ģīmji.

- Ei, zeltenīt! no dzīrotāju vidus kliedza Ruperts. Tu vēl jaudā paiet! Vai tad Džeimijs nepilda savus pienākumus, kā nākas?

Šo asprātību uzņēma ar smieklu šaltīm un vairākām vēl rupjākām piezīmēm par jaunā vīra prasmi.

- Ja esi Džeimiju jau nogurdinājusi, es ar prieku viņu nomainītu! piedāvājās maza auguma tumšmatains jauneklis.

- Nē, nē, zeltenīt, šis jau neko nejaudā, ņem mani! kliedza cits.

- Viņa neņems nevienu no jums, puiškāni! iebļāvās Mērtegs, galīgi apdzēries. Pēc Džeimija viņai vaj'g kauc ko šitādu! Viņš pavi­cināja virs galvas milzīgu jēra kaulu, un sienas sāka drebēt rēcošos smieklos.

Es apcirtos un iemuku atpakaļ istabā, aizsitu durvis, atspiedos ar muguru pret tām un nikni lūrēju uz Džeimiju, kurš kails gulēja gultā un kratījās smieklos.

- Es taču centos tevi brīdināt, viņš elsoja. Tev vajadzētu redzēt savu seju!

- Ko, es šņācu, visi tie veči tur dara?

Džeimijs graciozi izslīdēja no kāzu gultas un, tupēdams uz ceļiem, sāka rakņāties pa mūsu nevērīgi nomesto drēbju kaudzi uz grīdas.

- Liecinieki, viņš strupi izmeta. Dūgals nepieļaus, ka kāda gadījuma dēļ šīs laulības var atsaukt. Viņš piecēlās ar kiltiem rokās, uzsmaidīja man un aplika tos sev ap gurniem. Baidos, ka tava labā slava ir nenovēršami aptraipīta, Armaliet.

Kreklu neuzvilcis, viņš devās uz durvīm.

- Neej tur! es iesaucos, pēkšņas panikas pārņemta. Viņš uzlika roku uz bultas un pagriezās pret mani, lai iedrošinoši uzsmaidītu. Neraizējies, zeltenīt. Ja viņi ir liecinieki, lai taču viņiem tiek. Turklāt es netaisos turpmākās trīs dienas mirt badā tikai mēles trīšanas dēļ.

Džeimijs izgāja no istabas, pameta durvis mazā spraudziņā, un viņu sagaidīja piedauzīga aplausu vētra. Varēju dzirdēt, kā viņš iet uz virtuvi un viņam nopakaļ lido skalās balsīs izkliegti apsveikumi, neķītri jautājumi un padomi.

- Nu, Džeimij, kā bij pirmajā reizē? Vai tev tecēja asinis? klaigāja Ruperts, kuru bija viegli pazīt pēc balss, kas skanēja kā no akas dziļumiem.

- Nē, bet tev gan, vecais nelieti, tecēs, ja tu neaizvērsi žaunas, atskanēja Džeimija asais tonis platajā skotiskajā izrunā. Atbildi pava­dīja sajūsmas pilna aurošana, un apcelšanās turpinājās, Džeimijam ejot pa gaiteni līdz virtuvei un atkal atpakaļ augšup pa kāpnēm.

Mazā spraudziņā pavēru durvis, lai ielaistu Džeimiju, kura seja bija sarkana kā lejā pavardā degošā uguns un rokas pilnas ar ēdieniem un dzērieniem. Džeimijs iespraucās istabā, un viņam līdzi iespruka pēdē­jais jautrības vilnis no apakšstāva. Es to aprāvu, ar spēku aizcērtot dur­vis un aizšaujot bultu.

- Atnesu pietiekami, lai kādu laiku nevajadzētu iet ārā, Džeimijs sacīja, liekot uz galda bļodas un cītīgi vairoties skatīties man acīs. Vai kaut ko iekodīsi?

Es pastiepu roku viņam garām pēc pudeles vīna.

- Vēl ne. Man vajag iedzert.

Džeimija stiprās alkas, par spīti viņa neveiklībai, pamodināja tās arī manī. Nevēlēdamās dot pamācības, nedz arī uzsvērt savu pieredzi, es ļāvu darīt, ko viņš vēlējās, tikai šad tad kaut ko piedāvājot, piemēram, lai viņš atbalstās uz elkoņiem, nevis man uz krūtīm.

Kaut arī alkas bija lielas un rīcība vēl pārāk neveikla, lai prastu būt maigs, viņš mīlējās ar tādu neatslābstošu prieku, ka radās doma, vai likai vīriešu nevainība nav pilnībā nenovērtēta prece. Viņš rūpējās, lai nenodarītu man pāri, un tas man vienlaikus likās gan mīļi, gan kai­tinoši.

Trešajā reizē es izliecu augumu, lai būtu ciešāk kopā, un iekliedzos. Viņš uzreiz sabijās un, juzdamies vainīgs, atrāvās.

- Piedod, viņš lūdzās. Negribēju nodarīt tev sāpes.

- Tu jau arī nenodarīji. Es laiski izstaipījos, juzdamās pasakaini labi.

- Tu nemānies? Viņš pētīja, vai man kaut kur nav brūce. Pēkšņi es aptvēru, ka Mērtegs un Ruperts steidzīgajā apmācības kursā laikam izlaiduši dažus no saistošākajiem jautājumiem.

- Vai tā notiek katru reizi? Kad biju Džeimiju apgaismojusi, viņš pārņemts jautāja. Jutos kā Batas atraitne (Dž. Čosers "Kenterberijas stāsti") vai japāņu geiša. Nekad nebiju sevi uzskatījusi par skolotāju mīlas mākslā, bet nu nācās atzīt, ka šai lomai piemīt zināma pievilcība.

- Nē, ne katru reizi. Es pasmīnēju. Tikai tad, ja vīrietis ir labs mīlētājs.

- 0! Mana mīlētāja ausis kļuva gaišsārtas. Mazliet sabijos, kad redzēju, ka vaļsirdīgo interesi viņa skatienā nomaina arvien pieaugoša apņēmība.

- Vai nākamajā reizē tu pateiksi, kas man jādara? viņš jautāja.

- Tev nav jādara nekas īpašs, es viņu iedrošināju. Tikai nestei­dzies un uzmanīgi mani vēro. Bet kāpēc gaidīt? Vai tad neesi jau gatavs?

Džeimijs bija izbrīnīts.

- Tev nevajag gaidīt? Es nevaru uzreiz pēc…

- Nu, sievietes ir citādas.

- Jā, es pamanīju, jauneklis nomurmināja.

Viņš saņēma manu rokas locītavu starp īkšķi un rādītājpirkstu.

- Tikai… tu esi tik maza, es baidos nodarīt tev pāri.

- Tu man nenodarīsi pāri, es nepacietīgi attraucu. Un, ja arī, man nav iebildumu. Redzot pilnīgu neizpratni viņa sejā, nolēmu parādīt, ko es biju domājusi.

- Ko tu dari? viņš satriekts jautāja.

- Un kā tev liekas? Paliec mierā. Pēc dažām minūtēm es liku lietā zobus, spiežot tos arvien stiprāk, līdz viņš ar skaļu šņākoņu ierāva gaisu plaušās. Es apstājos.

- Vai tev sāpēja? es jautāju.

- Jā. Mazliet. Izklausījās, it kā viņam būtu aizžņaugta rīkle.

- Vai tu gribi, lai pārtraucu?

- Nē!

Es turpināju, tīšuprāt izturēdamās skarbi, līdz viņš pēkšņi noraustī­jās un ievaidējās, it kā viņam ar visām saknēm būtu izrauta sirds. Viņš gulēja uz muguras, drebēdams un smagi elpodams. Tad aizvērtām acīm kaut ko nomurmināja gēlu valodā.

- Ko tu teici?

- Es teicu, Džeimijs atbildēja, atverot acis, ka man pārsprāgs sirds.

Es, apmierināta ar sevi, pasmaidīju.

- Ak, Mērtegs ar kompāniju ari par to tev neko nebija teicis?

- Kā ta' ne, teica gan. Tā bij viena no tām lietām, kurai es neticēju.

Sāku smieties.

- Tādā gadījumā varbūt labāk nestāsti man, ko vēl viņi tev teica. Bet vai tagad tu saproti, ko biju domājusi, sakot, ka man nav iebil­dumu, ja tu izturies mazliet nesavaldīgi?

- Jā. Džeimijs dziļi ievilka elpu un lēnām izpūta. Ja es tā darītu tev, vai tu arī justos tāpat?

- Hm, es iegrimu domās, atklāti sakot, nezinu. No visa spēka biju centusies atvairīt domas par Frenku, jo uzskatīju, ka laulības gultā nevajadzētu būt vairāk par diviem cilvēkiem neatkarīgi no tā, kā viņi tur nokļuvuši. Džeimijs un Frenks bija ļoti atšķirīgi gan miesā, gan garā, taču variantu skaits, kādā veidā var satikties divi ķermeņi, ir ierobe­žots, un mēs vēl nebijām atklājuši to tuvības teritoriju, kurā mīlestības akts var īstenoties neskaitāmās niansēs. No miesas reakcijām nevarēja izvairīties, bet bija daži nostūri, kas vēl nebija izpētīti.

Džeimija piere bija savilkta tēloti draudīgā izteiksmē.

- Ak tā, ir kaut kas tāds, ko tu nezini? Nu tad mēs to noskaidrosim, vai ne? Tiklīdz būšu atguvis spēku. Viņš atkal aizvēra acis. Kaut kad jaunnedēļ.

Uztrūkos īsi pirms rītausmas, drebēdama un stīva no bailēm. Nespēju atsaukt atmiņā sapni, kurš bija mani pamodinājis, bet straujā atgriešanās realitātē bija tikpat biedējoša. Vakar uz zināmu laiku situā­cija, kurā biju nokļuvusi, man varēja piemirsties, jo pilnibā baudīju jaunatrastās tuvības prieku. Tagad es biju viena, man blakus gulēja svešs vīrietis, ar ko neatšķetināmi bija savijusies mana dzīve, kuru nesa straume un kurai no katra stūra uzglūnēja neredzamas briesmas.

Laikam jau biju izdvesusi kādu nožēlas skaņu, jo pēkšņi gultas drēbes aizlidoja pa gaisu un man blakus gulošais svešinieks metās uz grīdas tik spēji, ka vai sirds apstājās, tik strauji no zāles gaisā var uzšauties tikai fazāns. Viņš sastinga guļus uz vēdera netālu no durvīm, un pirmsausmas nokrēslā es viņu tik tikko varēju saskatīt.

Brīdi viņš uzmanīgi klausījās pie durvīm, tad veikli pārmeklēja istabu, bez skaņas no durvīm aizslīdēdams līdz logam un atpakaļ līdz gultai. Roka bija saliekta tādā leņķī, ka man bija skaidrs viņš tur kaut kādu ieroci, lai gan tumsā nevarēju saskatīt, kas tas ir. Apsēdies man blakus un apmierināts, ka viss kārtībā, Džeimijs ieslidināja nazi vai kas nu tas bija slēptuvē gultas galā.

- Vai tev nekas nekaiš? viņš čukstus apprasījās. Pirksti pārbrauca manam slapjajam vaigam.

- Nē. Piedod, ka pamodināju tevi. Es redzēju murgus. Pie joda… Biju gribējusi pajautāt, kas viņam lika tik strauji izlēkt no gultas.

Plata, silta plauksta pārslīdēja manai kailajai rokai, apraujot manu jautājumu.

- Nav brīnums; tu esi sasalusi ragā. Roka mudināja mani patver­ties zem segu kaudzes siltajā vietiņā, kuru tikko biju atstājusi. Tā ir mana vaina, Džeimijs nomurmināja. Biju pievācis visas segas. Diemžēl neesmu vēl pieradis, ka man kāds guļ blakus. Viņš silti ievīkstīja mani segās un atgūlās blakus. Pēc mirkļa viņš atkal pieskārās manai sejai.

- Vai tu raudi manis dēļ? viņš klusi apjautājās. Vai tu nevari mani ciest?

Es īsi kā nožagojoties iesmējos, šņuksts arī tas nebija.

- Nē, ne jau tevis dēļ. Es izstiepu roku tumsā, meklējot roku, ko varētu iedrošinoši saspiest. Mani pirksti atdūrās pret segas un siltas miesas kamolu, tomēr pēdīgi es atradu meklēto. Mēs gulējām blakus un skatījāmies zemajās griestu sijās.

- Un kas tad būtu, ja es nevarētu tevi ciest? pēkšņi gribēju zināt. Sasodīts, ko tu varētu darīt? Gulta nočīkstēja, kad viņš paraustīja plecus.

- Laikam jau pateiktu Dūgalam, ka tu gribi atcelt laulības, pamato­joties uz to, ka tā nav piepildīta.

Šoreiz es nespēju valdīt smieklus.

- Nav piepildīta! Ar visiem šiem lieciniekiem?

Istabā bija kļuvis pietiekami gaišs, lai es saskatītu smaidu man pie­vērstajā sejā.

- Ak nu, kādi tur liecinieki, tikai tu un es varam pateikt droši, vai ne? Un es labāk justos neveikli nekā precētos ar cilvēku, kas mani nist.

Pagriezos pret Džeimiju.

- Es tevi nenīstu.

- Es ari tevi nenīstu. Un daudzas laimīgas laulības sākušās uz nedrošāka pamata. Maigi viņš pagrieza mani ar muguru pret sevi, cieši piekļāvās, un tā mēs gulējām. Viņa roka apņēma manu krūti nevis aicinājumā vai prasībā, bet tāpēc, ka likās tur ir tās īstā vieta.

Nebaidies, viņš čukstēja man matos. Tagad mēs esam divi.

Pirmo reizi pēc daudzām dienām es jutu, ka esmu siltumā, mierā un drošībā. Tikai tad, kad līdz ar pirmajiem saules stariem ieslīgu miegā, es atcerējos, ka man virs galvas noslēpts nazis, un vēlreiz iedomājos: cik lielām jābūt briesmām, lai vīrietis kāzu naktī liktos gultā bruņots un modrs?