Svešzemniece

- Džeimij? Kas noticis, mīļais? Vai tu esi slims?

Tad viņš paskatījās augšup uz māsu, un es redzēju, ka viņa acis ir pilnas asaru.

- Vai tev tas patiešām bija jādara, Dženij? Vai tev liekas, ka es jau neesmu gana cietis… par to, ka ļāvu tam notikt… un tev Rendela banduberns bija jānosauc manā vārdā, lai visu mūžu man pārmestu?

Dženijas seja, kas jau no dabas bija balta, zaudēja jebkādas krāsas zimes.

- Rendela bandubērns? viņa truli pārprasīja. Tu domā, Džona Rendela? Sarkansvārču kapteiņa?

- Jā, sarkansvārču kapteiņa. Dieva dēļ, kura vēl cita? Tu jau droši vien viņu atceries, vai ne? Džeimijs bija pietiekami atguvies, lai spētu bārstīt ierastās ironiskās piezīmes.

Dženija, vienu izliekto uzaci savilkusi aizdomās, cieši noskatīja brāli.

- Vai tu, puis, esi zaudējis apjēgu? viņa noprasīja. Vai arī pa ceļam esi iedzēris pāri mēram?

- Man nevajadzēja atgriezties, Džeimijs purpināja. Tad viņš pie­cēlās, solis mazliet samisējās, kad viņš nepieskaroties centās paiet māsai garām. Bet viņa stāvēja kā zemē iemieta un sakampa brāli aiz rokas.

- Izlabo, brāl, ja es kļūdos, Dženija lēnām sacīja, bet man ir stipras aizdomas: tu gribi teikt, ka esmu kļuvusi par kapteiņa Rendela piegulētāju, un es sev jautāju: vai cirmeņi iemitinājušies tavās smadze­nēs, ka tu tā domā?

- Ak, cirmeņi? Džeimijs apcirtās pret māsu, lūpas sarūgtinājumā raustījās. Kaut tā būtu; es labāk būtu miris un kapā, nekā redzētu savu māsu tādā ķezā. Viņš sagrāba Dženijas plecus un viegli sapuri­nāja, kliegdams: Kāpēc, Dženij, kāpēc? Par to, ka manis dēļ esi iedzi­nusi sevi postā, man ir tāds kauns, ka es varētu nomirt. Bet šis… Tad viņš pameta rokas gaisā, izmisuma žestā norādot uz izspīlēto vēderu, kas apsūdzoši pacēlās zem gaišā tērpa.

Džeimijs strauji pacirtās uz durvju pusi, un pavecāka sieviete, kurai brunčos turējās bērns un kura visu laiku bija kāri klausījusies, satrau­kumā atrāvās.

- Man nevajadzēja šurp nākt. Es došos projām.

- Neko tādu tu nedarīsi, Džeimij Freizer, viņa māsa asi noskal­dīja. Vismaz tik ilgi, kamēr nebūsi mani uzklausījis. Tā kā tu gribi zināt, tad apsēdies un es tev izstāstīšu visu par kapteini Rendelu.

- Es negribu zināt! Es neko negribu dzirdēt! Kad māsa viņam tuvojās, Džeimijs strauji pagriezās pret logu, no kura varēja redzēt pagalmu. Viņa sekoja brālim, sakot: Džeimij… -, bet viņš ar sparīgu žestu viņu atraidīja.

- Nē! Nerunā ar mani! Es teicu, ka nespēju to paciest!

- Ak, vai tad tas ir tiesa? Dženija noskatīja brāli, kurš stāvēja pie loga, kājas iepletis, rokas atspiedis uz palodzes un muguru stūr­galvīgi viņai uzgriezis. Dženija iekoda lūpā, un sievietes sejā parādījās izteiksme, kas liecināja, ka viņa kaut ko apsver. Zibens ātrumā viņa pie­liecās, un roka aši kā uzbrūkoša čūska pašāvās Džeimij am zem kiltiem.

Viņš ierēcās drausmīgās dusmās un no lielā pārsteiguma stīvi izslē­jās. Džeimijs mēģināja pagriezties, bet sastinga, jo māsa acīmredzot bija ciešāk saspiedusi pirkstus.

- Ir vīri, kas ir saprātīgi, viņa sacīja man, piemiedzot ar aci, un ir dzīvnieki, kas ir stumjami un grūžami. Un vēl ir tādi, ar kuriem nevar darīt neko, iekams neesi sagrābis tos aiz pautiem. Un tagad tu varēsi manī pieklājīgi paklausīties, viņa sacīja brālim, ja ne, es varu maz­liet pagriezt. Nu?

Džeimijs stāvēja rāms, pietvīcis sarkans un smagi elsa caur sakos­tiem zobiem.

- Es noklausīšos, kas tev sakāms, viņš valdījās, un tad es apgrie­zīšu tev sprandu, Dženit! Laid vaļā!

Tiklīdz viņa to izdarīja, Džeimijs apcirtās kā viesulis.

- Pie velna, ko tu iedomājies? viņš noprasīja. Centies apkaunot mani sievas priekšā? Dženiju brāļa dusmu lēkme nemaz neuztrauca. Viņa pašūpojās uz papēžiem, izsmējīgi noskatot mani un savu brāli.

- Nu, ja jau viņa ir tava sieva, tad tavus pautus laikam pazist labāk nekā es. Neesmu tos redzējusi kopš tiem laikiem, kad tu iemācījies pats mazgāties. Esi drusku paaudzies, ko?

Džeimija seja piedzīvoja vairākas biedējošas pārejas stadijas, kad pieklājīgas uzvedības normas cīnījās ar jaunākā brāļa primitīvu impulsu iebelzt māsai pa galvu. Beidzot labas manieres guva virsroku un viņš izspieda caur zobiem ar tādu pašcieņu, cik nu spēja savākt:

- Liec manus pautus mierā! Un, tā kā tu nevari rimties, tad pastāsti man par to Rendelu. Pastāsti, kāpēc tu izvēlējies nepaklausīt manām pavēlēm un likt negodā sevi un visu dzimtu.

Dženija iespieda rokas sānos un izslējās visā augumā, gatava cīņai. Viņa prata labāk savaldīt savu temperamentu, tomēr viņai tāds, neap­šaubāmi, bija.

- Ak, es nepaklausīju tavām pavēlēm, ko? Un tas tevi kremt, vai ne, Džeimij? Tu zini labāk, un mēs visi darīsim, kā tu teiksi, citādi, bez šaubām, nonāksim pie ubaga tarbas. Viņa nikni uzbruka brālim. Un, ja es todien būtu darījusi, kā tu teici, tad tu beigts gulētu sēts­vidū, tēvs būtu pakārts vai ielikts cietumā par Rendela slepkavību un visa zeme par sodu būtu aizgājusi kronim. Nemaz nerunājot par mani, kad man vairs nebūtu jumta virs galvas un visa ģimene pagalam, tad man vajadzētu iztiku ubagot ceļmalās.

Tagad Džeimijs nebija bāls, bet dusmās pietvīcis koši sarkans.

- Kā ta', un tu izvēlējies pārdoties, nevis ubagot! Es labāk nosmaktu savās asinīs un noskatītos, kā tēvs un zeme līdz ar mani nonāk ellē, un tu to labi zini!

- Skaidrs, ka zinu! Tu, Džeimij, esi pamuļķis un vienmēr tāds esi bijis! māsa dusmās atcirta.

- Un to saki tu! Tev vēl nepietiek, ka esi aptraipījusi savu un manu labo vārdu, tu turpini un izrādi savu negodu pa visu apkārtni!

- Lai gan tu esi mans brālis, Džeims Freizer, ar mani tu tā nerunāsi! Ko tu ar to gribi teikt "manu negodu"? Tu lielais muļķi, tu…

- Ko es ar to gribu teikt? Kad tu staigā apkārt, piepūtusies kā milzu krupis? Ar nicinošu rokas kustību viņš attēloja māsas grūtnieces vēderu.

Dženija soli atkāpās, atvēzējās un no visa spēka, cik spēja sako­pot, iezvēla viņam pļauku. No trieciena Džeimija galva pasitās atpakaļ un uz kakla palika balti pirkstu nospiedumi. Viņš lēnām pacēla roku pie sitiena vietas un neizpratnē blenza uz māsu. Acis Dženijai bīstami zaigoja, un krūtis dusmās cilājās. Vārdi starp baltajiem, sakostajiem zobiem gāzās straumē.

- Ak, krupis? Smirdīgais gļēvuli… tev nav vairāk dūšas kā pamest mani neziņā, vai esi miris vai sēdi cietumā, ne pušplēsta vārda nedēļām ilgi, un tad kādā jaukā dienā tu te iesoļo turklāt ar sievu -, sēdi manā dzīvojamā istabā un apsaukā mani par krupi, piegulētāju un…

- Es neteicu, ka tu esi piegulētāja, bet vajadzēja! Kā tu varēji…

Par spīti augumu atšķirībām, brālis un māsa tagad stāvēja viens

otram pretī gandrīz deguns pret degunu un šņāca, cenšoties valdīt savas skanīgās balsis, lai nepiebļautu visu lielo māju. Bet pūles bija vel­tas, spriežot pēc tā, ka es manīju neuzkrītoši pavīdam dažādas ziņkāres pilnas sejas lūkojamies no virtuves, priekšnama un pa logu. Nav šaubu, ka Broktūrekas pilskungs sarīkojis saistošu atgriešanos.

Nospriedu, ka būs labāk, ja ļaušu viņiem izrunāties divatā, tāpēc klusiņām izgāju priekšnamā, neveikli pamāju ar galvu vecākajai sievie­tei un devos ārā pagalmā. Tur bija maza lapenīte ar soliņu, es apsēdos uz tā un ar interesi vēros apkārt.

Blakus lapenei atradās mazs nožogots dārziņš, kurā ziedēja vasaras pēdējās rozes. Vēl tālāk bija redzama, kā Džeimijs to dēvēja, "baložu būda"; es vismaz tā domāju, spriežot pēc dažādiem baložiem, kas lidi­nājās iekšā un ārā atvērtajās režģu durtiņās ēkas augšpusē.

Es zināju, ka muižā ir šķūnis un skābbarības novietne; tām jābūt mājas otrā pusē, kur ir klēts, vistu aploks, sakņu dārzs un novārtā pamesta kapela. Un šajā pusē vēl palika neliela akmens ēciņa, kuras nolūks nebija skaidrs. No tās nāca rudenīgs vējiņš; es paošņāju gaisu un tiku atalgota ar sātīgu apiņu un rauga smārdu. Tas bija brūzis, kur gatavoja alu un miestiņu muižas vajadzībām.

Ceļš, kas gāja garām vārtiem, veda nelielā uzkalnā. Kamēr es ska­tījos, tā virsotnē parādījās un nokrēslā iezīmējās pulciņš vīru. Likās, ka viņi mirkli kavējas uz vietas it kā atvadīdamies. Tā arī bija, jo lejā nonāca tikai viens no viņiem, pārējie tieši pāri laukiem devās uz tālumā redzamo māju puduri.

Kad tas vienīgais nāca lejup, ievēroju, ka vīrietis stipri klibo. Iemesls kļuva skaidri redzams, tiklīdz viņš ienāca pa vārtiem. Labās kājas vietā zem ceļa bija koka protēze.

Kaut arī svešinieks kliboja, viņa kustības bija jauneklīgas. Patiesībā, kad viņš pienāca tuvāk lapenei, redzēju, ka viņam ir tikai pāri par div­desmit gadiem. Viņš bija gara auguma, gandrīz tikpat garš kā Džeimijs, bet krietni šaurāks plecos un tievs, faktiski varētu teikt, kaulains.

Vīrietis apstājās pie lapenes ieejas, smagi uzgūla režģim un ar inte­resi raudzījās manī. Pāri augstajai pierei krita biezi, brūni mati, un dziļi iegrimušajās, brūnajās acīs atspoguļojās laba oma.

Kamēr es gaidīju ārā, Džeimija un viņa māsas balsis bija kļuvušas skaļākas. Siltā laika dēļ logi bija atvērti, un no šejienes diezgan labi varēja dzirdēt strīdniekus, kaut arī ne katru vārdu varēja saprast.

- Okšķerīgā, uzmācīgā kuce! rēnajā vakarā skaļi noplīkšķēja Džei­mija balss.

- Un tev nav tik daudz goda, lai… Viņa māsas atbildi aizrāva pēk­šņi uzpūtuši brāzma.

Jaunpienācējs viegli ar galvu pameta uz māju pusi.

- Ak tad Džeimijs pārnācis.

Es pamāju ar galvu, nezinādama, vai man vajadzētu nosaukt savu vārdu. Tam nebija nozīmes, jo jaunais vīrietis pasmaidīja un palocīja galvu.

- Es esmu īans Marejs, Dženijas vīrs. Un jūs laikam būsiet… ak…

- Tā ārmaliešu skuķe, kuru Džeimijs apprecējis, es pabeidzu tei­kumu viņa vietā. Mans vārds ir Klēra. Tad jūs jau zinājāt? es iejau­tājos, kad viņš sāka smieties. Domas joņoja. Dženijas vīrs?

- O jā. Mums to pavēstīja Džo Ors, kas to atkal bij dzirdējis no skārdnieka Ārdraiga. Kalnienē neko ilgi nevar paturēt noslēpumā. Tev tas jāzina, pat ja esi precējusies tikai knapi mēnesi. Dženija jau nedē­ļām ilgi lauza galvu, kāda tu būsi.

- Padauza! mājā auroja Džeimijs. Dženijas vīrs ne aci nepamirk­šķināja, bet turpināja mani pētīt ar draudzīgu ziņkārību.

- Smuka merģele, viņš atzina, mani atklāti noskatījis. Vai tev patīk Džeimijs?

- Nu… jā. Jā, patīk, es mazliet izbrīnīta atbildēju. Pamazām jau biju pieradusi pie vairumam kalniešu raksturīgā tiešuma, tomēr šad un tad tas mani pārsteidza nesagatavotu.

Vīrietis savilka lūpas un palocīja galvu, kā pauzdams savu apmieri­nātību, tad apsēdās man blakus uz sola.

- Labāk dosim viņiem vēl kādu brīdi laika, viņš sacīja, pamādams uz mājas pusi, kur tagad klaigāšana notika gēlu valodā. Likās, viņu itin nemaz neinteresē strīda iemesls. Kad sekstes gaisā, Freizeri nevienā neklausās. Vispirms viņi izklaigājas, un tad reizēm izdodas viņus vest pie prāta, bet pirms tam nekad.

- Jā, esmu pamanījusi, es sausi piekritu, un jaunais paziņa sāka smieties.

- Ak, tad esat precējušies jau gana ilgi, lai to ievērotu, ko? Mēs dzirdējām, kā Dūgals piespieda Džeimiju tevi precēt, viņš sacīja, nelik­damies ne zinis gar strīdu, bet visu uzmanību veltīdams man. Bet Dženija teica, ka vajagot ko vairāk par Dūgalu Makenziju, lai piespiestu Džeimiju darīt to, ko viņš nevēlas. Tagad, kad tevi redzu, saprotu, kam­dēļ viņš paklausīja. īans savilka uzacis, mudinādams mani paskaidrot tuvāk, bet pieklājīgi neuzstāja.

- Laikam jau viņam bija savi iemesli, es noteicu, cenšoties sada­līt uzmanību starp manu sarunu biedru un mājā notiekošo, kur cīņas trokšņi turpinājās. Es negribu… tas ir, es ceru… īans pareizi iztul­koja manu svārstišanos un skatienu uz dzīvojamās istabas logiem.

- 0, laikam jau tev ir kāds sakars ar to. Bet viņa izvilks no brāļa visu, vai tu tur būsi vai ne. Zini, viņa briesmīgi mīl Džeimiju un rai­zējās, kamēr viņa nebij mājās, īpaši, kad tik pēkšņi nomira tēvs. Tu to zini? Brūnās acis bija vērīgas un tiešas, it kā gribēdamas izmērīt, cik liela uzticēšanās valda starp mani un Džeimiju.

- Jā, Džeimijs stāstīja.

- Ahā. Viņš pamāja uz māju. Tad vēl tas, ka viņa ir grūta.

- Jā, arī to es pamanīju.

- Būtu grūti nepamanīt, vai ne? īans par atbildi pasmaidīja, un mēs abi sākām smieties. Tad viņa kļūst kašķīga, bet es viņai to nepārmetu. Tomēr tik drosmīgs, lai ielaistos strīdā ar sievieti devītajā mēnesī, es neesmu. Viņš atlaidās un izstiepa sev priekšā koka kāju.

- Zaudēju pie Domjē, karojot kopā ar Fērgusu nik Leodas, viņš pastāstīja. Sprāgstoša lode. Vakaros drusku smeldz. Vīrietis paber­zēja kāju tieši virs ādas manšetes, kas noturēja kāju pie stumbeņa.

- Vai esi mēģinājis ierīvēt ar Gileādas balzamu? es jautāju.

Ūdenspipars vai sautētas rūtas arī labi palīdz.

- Ūdenspiparu neesmu provējis, viņš ieinteresēts atbildēja.

Pajautāšu Dženijai, vai viņa zina, kā to gatavo.

- O, es ar prieku sataisīšu. Man šis vīrietis patika. Atkal paskatī­jos uz mājas pusi. Ja mēs tik ilgi te paliksim, šaubīdamās piebildu. Kādu brīdi tērzējām par šo un to, abi ar vienu ausi klausīdamies strīdā aiz logiem, līdz īans parāvās uz priekšu, rūpīgi noliekot savu mākslīgo kāju zem sevis, un tikai tad piecēlās.

- Laikam tagad mums vajadzētu iet. Ja kāds no viņiem paklusēs pietiekami ilgi, lai sadzirdētu otru, tad būs sāpīgi.

- Cerams, ka tās būs vienīgās sāpes.

īans iesmējās.

- O, nedomāju, ka Džeimijs viņai sitīs. Viņš ir pieradis izturēt izai­cinājuma priekšā. Dženija varētu iesist viņam pliķi, bet neko vairāk.

- Viņa jau to izdarīja.

- Nu, šaujamie visi ieslēgti, naži ir ķēķī, ja nu vienīgi tie, kas Džeimijam līdzi. Un nedomāju, ka viņš ļaus māsai pienākt tik tuvu, lai viņa varētu dabūt dunci. Nē, viņiem nekas nedraud. īans apstājās pie durvīm. Kas attiecas uz mums abiem… viņš nopietni piemiedza ar aci, …tas ir cits jautājums.

Kad īans ienāca mājā, kalpones satrūkās un pašķīda uz visām pu­sēm. Tikai saimniecības vadītāja ar Džeimija vārdabrāli pie varenajām krūtīm joprojām kā apburta kavējās pie dzīvojamās istabas durvīm, nespējot atrauties no aizraujošās scēnas. Sieviete bija tik ļoti iegrimusi notiekošajā, ka brīdī, kad īans viņu uzrunāja, viņa salēcās, it kā viņš būtu viņai iedūris ar cepures adatu, un piespieda savai strauji puk­stošajai sirdij roku.

īans pieklājīgi pamāja viņai ar galvu, paņēma mazo zēnu un pirmais devās iekšā dzīvojamā istabā. Mēs apstājāmies turpat pie sliekšņa, lai novērtētu situāciju. Brālis un māsa uz mirkli bija apklusuši, lai ievilktu elpu, bet spuras joprojām bija gaisā un abi lūrēja viens uz otru kā nik­numa pārņemti runči.

Mazais Džeimijs, ieraudzījis māti, sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos tēvam no rokām, un, ticis uz grīdas, traucās pie Dženijas kā mā­jās atgriezies pasta balodis. "Mammu!" viņš sauca. "Klēpī! Džeimijs grib klēpī!" Pagriezusies viņa pacēla zēnu un piekļāva sev pie pleca kā vairogu.

- Mīļumiņ, vai tu vari pateikt tēvocim, cik tev gadu? Dženija jau­tāja, pārslēgusi balsi uz dudināšanu, aiz kuras tomēr vēl skaidri ska­nēja zobenu tērauds. Zēns to sadzirdēja; viņš pagriezās un piespieda seju mammai pie kakla. Viņa automātiski glāstīja bērna muguriņu, joprojām nikni blenzdama brālī.

- Tā kā viņš nesaka, es pateikšu. Šī gada augustā Džeimijam palika divi gadi. Ja tu proti rēķināt par ko es ļoti šaubos -, tad saskaitīsi, ka viņš ieņemts sešus mēnešus pēc tam, kad pēdējo reizi redzēju tavu Rendelu, kas tepat mūsu pagalmā ar zobenu sita no mana brāļa ārā pēdējo dzīvību.

- Ak tad tā? Džeimijs paglūnēja uz māsu. Es dzirdēju kaut ko citu. Visi zina, ka tu ar to vīrišķi likies gultā un ne vienu reizi vien, bet kā ar miļāko. Šis ir viņa bērns. Džeimijs nicinoši pameta skatienu uz savu vārdabrāli, kurš bija pagriezies, lai zem mammas zoda lūrētu uz lielo, trokšņojošo svešinieku. Es tev ticu, ka šis jaunais bastards nav viņa; Rendels līdz martam bija Francijā. Tātad tu esi ne tikai padauza, bet arī neizvēlīga. Kurš tad aplaimojis tevi ar pēdējo brēkuli?

Man blakus stāvošais jaunais vīrietis ieklepojās, tādējādi pārtrauk­dams istabā valdošo spriedzi.

- Es, viņš klusi sacīja. Un arī ar to. Koka kājas dēļ viņš stīvi pagāja uz priekšu, paņēma mazo zēnu no dusmīgās mātes rokām un uzsēdināja sev uz rokas. Kādu dienu būs man līdzīgs.

Patiesībā, skatot abas sejas vīrieša un zēna -, varēja redzēt, ka tās ir gandrīz vienādas, izņemot viena apaļos vaigus un otra kumpaino degunu. Tāda pati augsta piere un plānas lūpas. Tādas pašas izliek­tas uzacis virs tādām pašām tumšām, valgi brūnām acīm. Džeimijs uz viņiem skatījās ar tādu izteiksmi, it kā būtu dabūjis pa muguru ar smilšu maisu. Viņš aizvēra muti un norija siekalas, acīmredzot nezinā­dams, ko tagad iesākt.

- īan, viņš izmocīja vārgā balsī. Tad tu esi precējies?

- 0 jā, jautri attrauca viņa švāģeris. Citādi nebūtu labi, vai ne?

- Skaidrs, Džeimijs nomurmināja. Viņš noklepojās un pamāja ar galvu jauniegūtajam māsasvīram. Tas ir… ē… ļoti laipni, īan. Tas ir, es gribēju teikt, apprecēt viņu. Ārkārtīgi laipni.

Juzdama, ka šajā brīdī Džeimijam varētu noderēt morāls atbalsts, es nostājos vīram blakus un pieskāros viņa rokai. Dženijas acis domīgi kavējās pie manis, bet viņa neko neteica. Džeimijs paskatījās apkārt un likās satrūcies, mani ieraugot, it kā būtu aizmirsis par manu eksistenci. Un kāds tur brīnums, ja tā būtu, es nodomāju. Bet viņš vismaz, šķiet, priecājas par iejaukšanos un pastiepa roku, lai pievilktu mani tuvāk.

- Mana sieva, Džeimijs strupi paziņoja. Tad ar galvu norādīja uz Dženiju un īanu. Mana māsa un viņas… ē… viņš apklusa, kamēr mēs ar īanu apmainījāmies pieklājīgiem smaidiem.

Dženija neļāva pieklājības normām novirzīt viņu no galvenā.

- Ko tu ar to gribi teikt, ka īans, mani apprecot, bijis laipns? Dženija noprasīja, neliekoties ne zinis par iepazīstināšanu. It kā es nebūtu nekas! īans jautājoši pavērās sievā, un viņa nievājoši pameta ar roku uz Džeimiju. Viņš domā, ka tu biji laipns, paņemot mani tādu aptraipītu! Dženija nosprauslojās tik skaļi, kas darītu godu pat div­reiz lielākam cilvēkam. Muldoņa!

- Aptraipītu? īans izskatījās satrūcies, un Džeimijs pēkšņi pielie­cās un cieši satvēra māsu aiz augšdelma.

- Vai tu viņam neizstāstīji par Rendelu? Izklausījās, ka viņš ir patiesi satriekts. Dženij, kā tu tā varēji?

Tikai tas, ka īans bija satvēris Dženijas otru roku, kavēja viņu mesties brālim pie rīkles. īans stingri pabīdīja sievu sev aiz muguras un pagriezies ielika viņai rokās mazo Džeimiju, tā ka viņai vajadzēja satvert bērnu, citādi tas nokristu zemē. Tad īans apņēma ap pleciem lielo Džeimiju un taktiski aizveda drošā attālumā.

- Diez vai šis jautājums apspriežams dzīvojamā istabā, viņš sacīja klusā un zemā balsī, bet, iespējams, tev būs noderīgi uzzināt, ka tava māsa kāzu naktī bija jaunava. Galu galā es to varu apliecināt.

Tagad Dženijas taisnās dusmas sadalījās puslīdz vienādi starp brāli un vīru.

- Kā tu uzdrošinies manā klātbūtnē sacīt tādas lietas, īan Marej? sieviete uzšvirkstēja. Vai arī kad manis nav klāt! Mana kāzu nakts ir tikai mana un tava darīšana katrā ziņā ne viņai Tā tik trūka, lai tu viņam vēl parādītu palagus no kāzu nakts!

- Nu, ja es to izdarītu, tad viņam mute būtu ciet, vai ne? īans samiernieciskā tonī noteica. Nu, nu, mo dhu, tev nevajag tā uztrauk­ties, tas nav labi mazajam. Un klaigāšana uztrauc ari mazo Džeimiju. Viņš pastiepa rokas pēc dēla, kurš klusi šņaukājās, īsti nezinādams, vai tagad vajadzētu raudāt. īans pameta ar galvu man un ar acīm norādīja Džeimija virzienā.

Uztvērusi mājienu, es paņēmu Džeimiju pie rokas un aizvilku uz atzveltnes krēslu neitrālā teritorijā. īans līdzīgi bija iekārtojis Dženiju uz dīvāniņa un stingri uzlicis viņai roku uz pleca, lai noturētu uz vietas.

- Nu tad… Par spīti neuzkrītošajai ārienei, īanam Marejam neno­liedzami bija zināma teikšana. Turēju roku Džeimijam uz pleca un jutu, ka sasprindzinājums pamazām aizplūst.

Iedomājos, ka istaba mazliet atgādina boksa ringu, kur pretējos stūros cīkstoņi nemierīgi trinas, trenera gādīgās rokas pieskatīti, gaidī­dami signālu, kad atkal varēs mesties cīņā.

īans smaidīdams pamāja sievasbrālim ar galvu.

- Džeimij! Zini, vecais, man liels prieks tevi redzēt. Mēs priecāja­mies, ka esi atgriezies mājās un sieva līdz ar tevi. Vai ne, mo dhu? viņš noprasīja Dženijai. Varēja redzēt, ka īana pirksti ciešāk saspiež sievas plecu.

Viņa nebija no tām, ko varēja izrīkot ar varu. Lūpas sakniebās šaurā līnijā, it kā būtu aizzīmogotas, tad negribīgi pavērās, lai izspiestu vārdus.

- Tad jau redzēs, sieviete izmeta un atkal saknieba lūpas.

Džeimijs nobrauca ar roku pa seju, tad pacēla galvu un bija gatavs

jaunam raundam.

- Es taču redzēju, ka tu iegāji mājā kopā ar Rendelu, viņš stūrgal­vīgi atgriezās pie sava. Un, spriežot pēc tā, ko viņš man vēlāk sacīja… kā viņš varēja zināt, ka tev uz krūts ir dzimumzīme?

Dženija skali nosprauslājās.

- Vai tu atceries visu, kas todien notika, vai ari kapteinis ar zobenu izklapēja no tevis atmiņu?

- Protams, atceros! Es to nekad neaizmirsīšu!

- Tad varbūt tu atceries, ka vienā bridi es viņam pamatīgi iebelzu ar celi pa kājstarpi?

Džeimijs piesardzīgi ierāva galvu plecos.

- Nu, atceros.

Dženijai lūpās parādījās pārākuma smaids.

- Nu tādā gadījumā, ja tava sieva, kura ir šeit klāt, starp citu, tu galīgi neproti uzvesties, tev vienreiz vajadzētu pateikt, kā viņu sauc, bet lai nu paliek ja viņa izturētos pret tevi līdzīgi un tu to pārpā­rēm esi pelnījis kā tu domā, vai pēc pāris minūtēm tu spētu pildīt savus vira pienākumus?

Džeimijs, kurš jau vēra muti atbildei, pēkšņi to aizvēra. Viņš ilgi nenovērsdamies skatījās uz māsu, tad viens lūpu kaktiņš viegli noraus­tījās.

- Tad jau redzēs, viņš izmeta. Lūpas atkal noraustījās. Līdz šim viņš bija sēdējis, saliecies uz priekšu, tagad atgāzās atpakaļ un lūkojās Dženijā ar viegli skeptisku sejas izteiksmi, kā jaunākais brālis klausās vecākās māsas pasakās, juzdamies pietiekami vecs, lai brīnītos, bet pret savu gribu viņai tomēr mazliet ticēdams.

- Patiešām?

Dženija pagriezās pret vīru.

- Atnes palagus, īan! viņa pavēlēja.

Džeimijs padodoties pacēla abas rokas.

- Nē! Nē, es tev ticu. Tikai tas, kā viņš izturējās pēc…

Dženija nomierinājusies un augstsirdīga savā uzvarā ieslīga īana apskāvienā un cieši, cik nu lielais vēders ļāva, piespieda sev bērnu.

- Nu, pēc tā, ko Rendels teica ārā, diez vai viņš savu vīru priekšā varēja atzīties, ka ir nespējīgs, vai ne tā? Viņam vajadzēja izlikties, ka savu solījumu izpildījis, vai ne? Un, viņa atzina, man jāsaka, ka tas vīrietis bij ļoti nepatīkams; viņš man iesita un saplēsa kleitu. Patiesību sakot, viņš ar savu centību mani gandrīz noveda līdz ģībonim, bet, kad atguvos un atkal pieklājīgi saģērbos, angļi jau bij projām un tu līdz ar viņiem.

Džeimijs izdvesa garu nopūtu un uz mirkli aizvēra acis. Lielās rokas gulēja uz ceļiem, es vienai uzliku savu plaukstu un viegli saspiedu. Viņš saņēma manu roku, atvēra acis, veltīja man vāju, atzinīgu smaidu un atkal pievērsās māsai.

- Labi, viņš noteica. Bet es gribu zināt, Dženij, vai tad, kad tu gāji ar viņu iekšā, vai tad tu zināji, ka viņš tev neko nepadarīs?

Dženija brīdi klusēja, bet skatiens ne uz mirkli nenovērsās no brāļa sejas, un beidzot viņa, viegli smaidīdama, noliedzoši papurināja galvu.

Ar izstieptu roku viņa apturēja Džeimija turpmākos iebildumus, un putna spārnam līdzīgās uzacis savilkās skaistā jautājuma grimasē.

- Un, ja tu savu dzīvību vari mainīt pret manu godu, tad saki, kāpēc mans gods ir mazvērtīgāks par tavu dzīvību? Māsas uzacis, tādas pašas, kādas rotāja brāļa seju, niknumā savilkās. Vai arī tu gribi teikt, ka es tevi nemīlu tikpat stipri kā tu mani? Bet, ja tu grasies tā teikt, Džeimij Freizer, tad es tev tagad saku: tas nav tiesa!

Māsa savu sakāmo vēl nebija pabeigusi, kad Džeimijs jau vēra muti, lai atbildētu, bet, izskanot pēdējam teikumam, viņš nezināja, ko teikt. Viņš spēji aizvēra muti, kamēr māsa turpināja izmantot savas labvēlī­gās pozīcijas.

- Jo es tevi mīlu, kaut ari tu esi ietiepīgs, negudrs, ģeķīgs tukšpauris. Un es neļaušu tev izlaist garu uz ceļa sev pie kājām tikai tāpēc, ka tu vienreiz mūžā nespēj turēt ciet muti!

Divi zilu acu pāri nikni vērās viens otrā, uz visām pusēm šķiežot dzirksteles. Ar grūtībām norijis apvainojumus, Džeimijs izmisīgi mek­lēja saprātīgu atbildi. Likās, ka viņš pieņēmis lēmumu kaut ko darīt. Beidzot viņš izslēja plecus un padevās.

- Nu labi, piedod, Džeimijs sacīja. Man nebij taisnība, un es lūdzu tev piedošanu.

Krietnu brīdi brālis un māsa cieši lūkojās viens otrā, bet, lai kādu piedošanu viņš gaidīja no māsas, viņš to nesaņēma. Kodīdama lūpu, Dženija cieši pētīja Džeimiju, bet neko neteica. Beidzot viņš zaudēja pacietību.

- Es teicu, ka nožēloju! Ko vēl tu gribi? viņš uzstājīgi noprasīja. Vai tu gribi, lai es tavā priekšā metos ceļos? Ja vajag, es to darīšu, tikai pasaki!

Dženija lēnām purināja galvu, iekodusi lūpā.

- Nē, viņa beidzot sacīja, nevēlos, lai tu pats savā mājā mestos i eļos. Tomēr piecelies.

Džeimijs paklausīja, viņa nolika bērnu uz sēdekļa, piegāja pie brāļa un nostājās viņa priekšā.

- Novelc kreklu, viņa pavēlēja.

- Nevilkšu!

Viņa izrāva krekla apakšmalu no kiltiem un sniedzās pēc pogām. Daudz netrūka, ka viņš pretotos ar spēku, bet skaidri varēja redzēt, ka vai nu paklausīs, vai ļaus sevi izģērbt. Saglabādams, cik nu cieņas spēdams, Džeimijs atkāpās un, cieši sakniebis lūpas, novilka strīdīgo apģērba gabalu.

Dženija ar lielu loku gāja viņam apkārt un pētīja muguru, viņas sejā atspoguļojās tāda pati rūpīgi savaldīga vienaldzības izteiksme, kādu redzēju Džeimija sejā, kad viņš slēpa spēcīgas emocijas. Viņa pamāja ar galvu, it kā guvusi apstiprinājumu tam, ko jau bija paredzējusi.

- Nu, ja tu, Džeimij, esi uzvedies kā muļķis, tad izskatās, ka esi par to samaksājis. Viņa maigi ar roku apsedza vislielāko rētu uz brāļa muguras.

- Izskatās, ka tev stipri sāpējis. "Jā-

- Vai tu raudāji?

Viņa rokas pie sāniem nevilšus savilkās dūrēs. -Jā!

Dženija atkal paspēra dažus soļus, lai varētu ieskatīties brāļa sejā, smailais zods bija izsliets, un iešķībās acis raudzījās platas un spožas.

- Es arī, viņa klusi noteica. Katru dienu, kopš viņi tevi aizveda.

Sejas ar platajiem vaigu kauliem atkal bija viena otras spogulis, bet

to izteiksme bija tāda, ka es klusiņām piecēlos un izgāju virtuvē, lai atstātu viņus vienus. Kad man aiz muguras aizvērās durvis, es redzēju, ka Džeimijs satver māsas rokas un piesmakušā balsī kaut ko saka gēlu valodā. Dženija piegāja tuvāk, brālis viņu apskāva, un izspūrusī košā galva pieliecās pie tumšās.