Svešzemniece

37 bēgšana

NO rīta Džeimijs izskatījās labāk, kaut arī pa nakti zilumi bija kļuvuši tumšāki un izpletušies gandrīz pa visu seju. Viņš smagi nopūtās, tad ievaidējies sastinga un pabeidza

nopūtu daudz piesardzīgāk.

- Kā tu jūties? Pataustīju viņam pieri. Vēsa un mikla. Temperatū­ras, paldies Dievam, nebija.

Džeimijs saviebās, acis joprojām bija ciet.

- Ārmaliet, man sāp. Viņš mēģināja satvert manu roku. Palīdzi man piecelties; esmu drebelīgs kā pudiņš.

Priekšpusdienā beidza snigt. Debesis joprojām pelēkas kā vilna draudēja ar jaunu sniegputeni, bet draudi, ka no Ventvērtas varētu ieras­ties meklētāji, bija krietni lielāki, tāpēc mēs, silti saģērbušies, lai neno­saltu, pametām Eldridžas muižu īsi pirms pusdienlaika. Mērtegs un Džeimijs zem apmetņiem bija apkārušies ar ieročiem kā adataini eži. Man bija tikai duncis, un tas pats labi paslēpts. Es gan pretojos, tomēr ļaunākajā gadījumā man vajadzēja tēlot anglieti, ko nolaupījuši skoti.

- Bet mani cietumā jau redzēja, es biju iebildusi. Sers Flečers taču zina, kas es esmu.

- Jā. Mērtegs rūpīgi pielādēja pistoles; uz lēdijas Annabellas nopulētā galda viņš bija kārtīgi izlicis visādus šaujamrīkus prapjus, pulveri, ielāpus, stieņus un kaut kādus maisiņus, bet viņš pacēla galvu, lai caururbtu mani ar tumšu, dedzinošu skatienu. Tur jau tas suns aprakts, zeltenīt. Mums tevi par katru cenu jātur no Ventvērtas pa gabalu. Kāds labums, ja kopā ar mums tiksi aiz restēm?

Pistoles vītajā stobrā viņš iebāza īsu stienīti un ar spēcīgiem, precī­ziem sitieniem iedzina prapi vietā.

- Sers Flečers pats jau nu neies pēdas dzīt un vēl šitādā laikā. Bet tie sarkansvārči, ko satiksim, tevi noteikti nepazīs. Ja mūs atradīs, tev jāsaka, ka mēs tevi piespiedām iet līdzi ar varu, pret pašas gribu, un jāpārliecina zaldāti, ka tev nav itin nekā kopēja ar šitiem skotu lupat­lašiem kā es un, rau, tur tas pļunduris. Viņš pamāja uz Džeimiju, kurš saviebies sēdēja uz ķebļa un turēja rokā bļodu ar pienā izmērcētu maizi.

Mēs ar seru Markusu bijām nopolsterējuši Džeimija gurnus un ciskas, cik vien biezi varējām, notinot lina pārsējus zem virsējām un apakšējām biksēm, lai tumšā krāsa noslēptu nodevīgos asins traipus, kas varētu izsūkties cauri. Lēdija Annabella bija pārplēsusi kādam no vīra krekliem muguras daļu, lai iedabūtu tajā Džeimija platos plecus un kārtu kārtām nosaitētos pārsējus. Pat tā krekls priekšā negāja ciet, un krūšu pārsēja gali līda laukā. Viņš bija atteicies ķemmēt matus, aiz­bildinoties ar to, ka arī galvas āda ir sāpīga, tāpēc viņš izskatījās kā pinkains mežonis, sarkanie mati slējās stāvus virs violeti pietūkušās sejas, un viena acs bija aizpampuši kā dzērājam.

- Ja tevi saņem ciet, pieteica sers Markuss, saki, ka esi mana viešņa un tevi nolaupīja, kad biji devusies izjādē netālu no muižas. Liec, lai tevi ved uz Eldridžu atpazīšanai. Tas viņus pārliecinās. Mēs pateiksim, ka esi Annabellas draudzene no Londonas.

- Un tad droši nogādāsim kaut kur tālāk, iekams sers Flečers iero­das izrādīt mums godu, Annabella lietišķi papildināja vira sacīto.

Sers Markuss piedāvāja dot mums līdzi Hektoru un Absolomu, bet Mērtegs aizrādīja, ka tas nepārprotami norādītu uz Eldridžu, ja mēs saskrietos ar angļu karavīriem. Tāpēc pa Dingvolas ceļu jājām tikai mēs trīs, pamatīgi satuntulējušies, lai nodrošinātos pret aukstumu. Man bija biezs naudas maks un vēstule no Eldridžas saimnieka, viens no tiem vai abi divi nodrošinātu mums pārcelšanos pāri Lamanšam.

Pa sniegu jāt bija grūti. Lai gan baltā sega nebija pat pēdu bieza, tā nodevīgi slēpa akmeņus, bedres un citus šķēršļus, tāpēc zirgi bieži slīdēja un klupa. Pie katra soļa augšup pacēlās sniega un dubļu piciņas, notraipot zirgu pavēderes un kājas, un saltajā gaisā griezās zirgu elpas mutuļi.

Mērtegs jāja pirmais, vadoties pēc tikko jaušamām iedobēm sniegā, kas iezīmēja ceļa robežas. Es jāju blakus Džeimijam katram gadīju­mam, ja viņš zaudētu samaņu, kaut viņš pieprasīja, lai piesienam viņu pie zirga. Brīva bija tikai kreisā roka, kas, apmetņa apslēpta, gulēja uz pistoles, kura virves cilpā karājās pie seglu loka.

Retumis mēs pajājām garām kādai ar niedrēm apjumtai būdai, kurai no skursteņa vijās dūmi, bet iemītnieki un dzīvnieki slēpās no aukstuma istabā. Šad tad kāds vientulīgs cilvēks no kūts ar spaini vai siena klēpi devās uz šķūni, bet ceļš gandrīz visu laiku palika tukšs.

Divas jūdzes no Eldridžas mēs iejājām Ventvērtas cietuma ēnā, ko meta drūmā ēka kalna nogāzē. Te ceļš bija izbradāts; satiksme pa vārtiem gan iekšā, gan ārā nepārtrūka pat tik sliktos laikapstākļos kā šodien.

Mēs bijām tā aprēķinājuši, lai ierastos te pusdienu laikā, cerot, ka sargi visu uzmanību veltīs pīrāgiem un alum. Mēs, grupiņa ceļinieku, kuriem nepaveicies, ka šādā briesmīgā laikā jāpamet pajumte, lēnām bridām garām īsajam ceļam, kas veda uz vārtiem.

Tikuši garām cietoksnim, mēs uz brīdi piestājām nelielas priežu audzes aizsegā atpūtināt zirgus. Mērtegs pieliecās, lai paskatītos zem noļukušās cepures, kas slēpa Džeimija nodevīgos matus.

- Kā ir, puis? Tu tāds kluss.

Džeimijs pacēla galvu. Viņa seja bija bāla, un pa kaklu, par spīti ledainajam vējam, tecēja sviedri, bet viņam izdevās vienu mutes kak­tiņu savilkt vārgā smaidā.

- Būs jau labi.

- Kā tu jūties? es noraizējusies jautāju. Viņš sēdēja seglos uzkumpis, gandrīz ne miņas no ierastā vingruma un staltuma. Man tika smaida otra puse.

- Cenšos izdomāt, kas sāp vairāk ribas, roka vai pakaļa. Tad nav laika domāt par muguru. Viņš iedzēra pamatīgu malku no blašķes, kuru sers Markuss tālredzīgi bija iedevis mums līdzi, noskurinājās un pasniedza to man. Šis dzēriens bija nesalīdzināmi labāks par to jēlo brāgu, ko dzēru ceļā uz Leohu, bet tikpat stiprs. Kad turpinājām ceļu, man vēderā sprēgāja mazs, jautrs ugunskurs.

Zirgi rausās augšā lēzenā nogāzē, ar pakaviem uzsitot sniega šaltis, kad pēkšņi Mērtegs spēji pacēla galvu. Sekojot viņa skatienam, es kalna virsotnē ieraudzīju četrus sarkansvārčus zirgos.

Par vēlu. Mēs jau bijām pamanīti, un no kalna atlidoja uzsauciens. Nebija, kur bēgt. Tātad vajadzēs mēģināt viņus piemānīt. Neatskatījies Mērtegs iecirta zirgam sānos piešus un jāja pretī zaldātiem.

Kaprālis, kas vadīja grupu, bija pusmūža vīrs siltā ziemas mētelī, kurš sēdēja zirgā, stalti izslējies. Viņš pieklājīgi paklanījās man un tad visu uzmanību pievērsa Džeimijam.

- Lūdzu piedošanu, kungs, kundze. Mums ir pavēle apturēt visus, kas pārvietojas pa šo ceļu, un jautāt, vai neesat manījuši ieslodzītos, kas nesen izbēguši no Ventvērtas cietuma.

Ieslodzītie! Tātad man vakar izdevies bez Džeimija atbrīvot vēl kādu. Es par to priecājos vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām tas neļaus vērst meklēšanu tikai vienā virzienā. Četri pret trīs bija labāka attiecība, nekā varējām cerēt.

Džeimijs neatbildēja, bet sasvērās uz priekšu, un galva ļengani nokārās uz krūtīm. Redzēju, ka zem cepures malas spīd acis paģībis tātad Džeimijs nebija. Šos vīrus viņš laikam pazina; balss viņu nodotu. Mērtegs virzīja zirgu uz priekšu starp mani un karavīriem.

- Jūs tak redzat, ka saimnieks ir drusku sasirdzis, viņš sacija, pakalpīgi paraustījis sev matu šķipsnu. Varbūt jūs varētum parādīt man ceļu uz Belegu? Neesu drošs, ka jājam pareizi.

Nesapratu, ko viņš sadomājis, līdz uztvēru Mērtega skatienu. Tas pašāvās uz augšu un uz leju, tad atgriezās pie karavīra tik ātri, ka tas nekādi nemanīja, ka mazais vīriņš nemaz neklausās viņos, muti ieple­tis. Vai Džeimijam draudēja briesmas novelties no zirga? Izliekoties, ka sakārtoju cepuri, es it kā nejauši paskatījos virzienā, uz kuru Mērtegs bija norādījis pāri plecam, un šausmās gandrīz sastingu.

Džeimijs sēdēja taisni, galvu pieliecis, lai cepure apēnotu seju. Bet no kāpšļa gala zem vienas kājas pa drusciņai pilēja asinis, atstājot sniegā mazus, kūpošus punktiņus.

Mērtegam, tēlojot pilnīgu stulbeni, bija izdevies aizvilināt karavī­rus uz priekšu, uz kalna kaupri, kur viņi norādīja, ka ceļš uz Dingvolu ir vienīgais, kas redzams ari kalna otrā pusē. Tas cauri Belegai pa taisno ved uz trīs jūdžu attālo jūru.

Steigšus noslīdēju no zirga, lai savilktu seglu jostu. Peroties pa kupenām, es pietiekami savandiju sniegu zem Džeimija zirga vēdera, lai noslēptu nodevīgās lāses. Ašs skatiens apliecināja, ka karavīri vēl iegrimuši strīdā ar Mērtegu, kaut ari viens no viņiem lūkojās uz mūsu pusi, it kā lai būtu drošs, ka mēs neaizklīstam projām. Es priecīgi pamāju ar roku un, kad karavīrs novērsās, steigšus pieliecoties, norāvu vienus no trijiem apakšsvārkiem, kas man tobrīd bija mugurā. Atlo­cīju Džeimija apmetņa stūri un, nelikdamās ne zinis par vaidu, pabāzu auduma vīstokli viņam zem ciskas. Apmetnis nogūla vietā tieši īstajā brīdī, lai es pagūtu aizjozt atpakaļ pie sava zirga un sākt knibināties ap seglu jostu, kad pienāca Mērtegs ar angļiem.

- Liekas, ka pa ceļam kļuvusi vaļīga, es naivi sacīju un, plivinot skropstas, vērsos pie tuvākā karavīra.

- Ak tā? Un kāpēc jūs nepalīdzat dāmai? viņš uzrunāja Džeimiju.

- Mans virs nejūtas labi, es aizbildināju. Gan es pati tikšu galā, paldies.

Likās, ka kaprālim šī situācija sāk likties aizdomīga.

- Ak, slims? Kas tad jums vainas? Viņš paskubināja zirgu uz priekšu un palūkojās bālajā sejā zem cepures noļukušajām malām. Jā, nudien, labi neizskatāties. Noņem cepuri, draugs. Kas vainas tavai sejai?

Džeimijs izšāva cauri apmetņa krokām. Sarkansvārcis, kas atradās nepilnas sešas pēdas attālu, sāniski izkrita no segliem, iekams asins traips uz krūtīm paguva izplesties lielāks par manu plaukstu.

Kaprālis nepaguva nokrist zemē, kad Mērtegs jau abās rokās turēja pistoles. Viena lode aizlidoja garām, jo viņa zirgs, satrūcies no pēkšņā trokšņa un kustības, saslējās kājās. Otra lode saplosīja karavīram augš­delmu, atstājot spurainu auduma skrandu nokarājamies no piedurknes, kas ātri iekrāsojās sarkana. Taču ievainotais noturējās seglos un, kamēr Mērtegs zem apmetņa meklēja jaunus ieročus, ar veselo roku izrāva zobenu.

Viens no diviem atlikušajiem karavīriem pagrieza zirgu, kas gan paslīdēja sniegā, tomēr noturējās seglos, tad iecirta tam sānos piešus un vēja ātrumā joņoja atpakaļ uz cietumu, droši vien meklēt paligus.

Klēra! Sauciens skanēja no augšas. Es sabijusies pacēlu skatienu un redzēju, ka Džeimijs pamāj uz stāvu, kas strauji attālinājās. Apturi viņu! Viņam pietika laika pasviest man otru pistoli, tad pagriez­ties atpakaļ un izvilkt zobenu, lai atvairītu ceturtā karavīra uzbru­kumu.

Mans zirgs bija kaujās rūdīts; viņš piekļāva ausis pie galvas, trok­sni mīņājās un kārpīja ar kāju zemi, bet šāvienu dēļ nesāka auļot, tikai stingri stāvēja, kamēr es taustījos pēc kāpšļa. Tiklīdz uzlēcu zirgam mugurā, tas priecīgs, ka var atstāt kaujas lauku aiz muguras, rāvās uz priekšu, un mēs lielā ātrumā joņojām pakaļ bēglim.

Sniegs kavēja gan mani, gan sarkansvārci, bet man bija labāks zirgs un varēju izmantot priekšrocības, ko deva bēgošā karavīra svaigajā sniegā iemītā nelīdzenā taka. Attālums starp mums lēnām ruka, bet es redzēju, ka ar to nepietiks. Priekšā bija stāva nogāze; ja pagrieztos pa labi, varbūt, jājot pa līdzenu zemi, es iegūtu laiku un sagaidītu viņu otrā pusē. Es parāvu grožus un zemu pieliecos, lai noturētos seglos, kad zirgs griežoties paslīdēja, tomēr atkal atguva pamatu zem kājām un metās uz priekšu.

Gluži apsteigt viņu neizdevās, bet attālumu starp mums es biju samazinājusi līdz nieka desmit jardiem. Ja es varētu turpināt pakaļdzī­šanos, es noteikti viņu panāktu, bet tādu greznību es nevarēju atļau­ties; cietuma siena slējās nepilnu jūdzi priekšā. Vēl mazliet, un mūs no cietokšņa varēs redzēt.

Es pievilku grožus un nolēcu zemē. Kaujās rūdīts vai ne, es nezi­nāju, ko zirgs darītu, ja es izšautu, sēžot tam mugurā. Pat ja viņš stā­vētu kā statuja, nebiju droša par savu prasmi precīzi notēmēt. Notupos sniegā, atspiedu elkoni uz ceļa un pārliku pistoli pāri otras rokas apakš­delmam, kā Džeimijs bija rādījis. "Atbalsti te, nomērķē tur un spied šo," viņš bija sacījis. Un tā es ari darīju.

Pašai par lielu pārsteigumu, es trāpīju auļojošajam zirgam. Vis­pirms tas paslīdēja, tad nokrita uz viena ceļa un beigās novēlās, gaisā griežoties sniega vērpetēm un kājām. No atsitiena mana roka kļuva nejūtīga; stāvēju, to berzēdama, un vēroju nokritušo karavīru.

Viņš bija ievainots, uzrausās kājās, tad atkal iekrita sniegā. Zirgam asiņoja plecs, un, grožiem velkoties pa zemi, tas aizkliboja projām.

Tikai vēlāk es aptvēru, ko tobrīd biju domājusi, bet, tuvojoties kara­vīram, zināju, ka dzīvu atstāt es viņu nedrīkstu. Tik tuvu cietumam, kad tepat arī citas patruļas meklē izbēgušos noziedzniekus, viņu drīz vien atrastu. Un, ja viņš tobrīd vēl būtu dzīvs, tad aprakstītu ne vien mūsu izskatu cik vērta tādā gadījumā būtu mūsu pasaciņa par ķīlnieci! bet arī pateiktu, kurā virzienā mēs esam devušies. Līdz piekras­tei bija atlikušas trīs jūdzes; biezā sniega dēļ tas prasītu mums divas stundas. Un tur vēl būs jāatrod kuģis. Es vienkārši nevarēju riskēt, ļau­jot sarkansvārcim kādam to izstāstīt.

Kad pienācu klāt, viņš paslējās uz elkoņiem. Ieraugot mani, acis izbrinā iepletās, bet tad viņš nomierinājās. Es biju sieviete. No manis nebija jābaidās.

Vairāk pieredzējis vīrs tomēr nebūtu tik drošs, kaut ari biju vājais dzimums, bet šis bija tikai zēns. Ne vairāk kā gadu sešpadsmit, es nodomāju, un man kļuva nelabi. Pūtainie vaigi vēl bija bērnišķīgi apaļi, lai arī augšlūpu jau sedza pūka, kas drīzumā pārvērtīsies par ūsām.

Zēns atvēra muti, bet no tās atskanēja tikai sāpju vaids. Viņa roka bija piespiesta pie sāna, un es redzēju, ka cauri frencim un mētelim sūcas asinis. Tātad iekšējs ievainojums zirgs acīmredzot bija uzvēlies viņam virsū.

Iespējams, es domāju, viņš vienalga nomirtu. Bet ar to es nevarēju rēķināties.

Labo roku ar dunci biju paslēpusi zem apmetņa. Kreiso uzliku viņam uz galvas. Tāpat es biju pieskārusies simtiem karavīru galvām, mierinot, izmeklējot, gatavojot tam, kas viņus gaida. Un viņi bija manī vērušies tāpat kā šis zēns ar cerībām un paļāvību.

Rīkli pārgriezt es nespēju. Noslīgu ceļos zēnam blakus un viegli pagriezu galvu prom no sevis. Ruperta ātrās nogalināšanas metodē bija paredzēta pretošanās. Bet, kad paliecu galvu uz priekšu, cik tālu varēju, man neviens nepretojās, un es iegrūdu dunci kaklā pie galvaskausa pamatnes.

Atstāju viņu guļam sniegā uz vēdera un atgriezos pie pārējiem.

Kad mūsu neparoclgā krava, segās satīta, bija novietota kuģa tilpnē uz sola, mēs ar Mērtegu uzgājām uz "Kristabelas" klāja, lai papētītu vētras plosītās debesis.

- Izskatās, ka vējš būs pieklājīgs, vienmērīgs, es cerīgi sacīju, pacēlusi gaisā slapjo pirkstu.

Mērtegs drūmu vaigu vērās mākoņos, kas virs ostas bija nokāruši melnos vēderus un izšķērdīgi purināja savas nešjavas virs vēsajiem viļ­ņiem, kas birumu uzreiz izkausēja.

- Nūjā. Cerēsim uz mierīgu kuģošanu. Ja nesanāks, tad, visticamāk, mums uz rokām būs mironis.

Pēc pusstundas, kad jau šūpojāmies Lamanša stāvajos viļņos, es atklāju, ko viņš bija domājis.

- Jūras slimība? es nespēju noticēt. Skotiem nav jūras slimības!

Mērtegs īgņojās.

- Tad varbūt šis ir sarkanādains hotentots. Es tik zinu vienu, šis kļūst zaļš kā sapuvusi zivs un laiž pa mēli. Vai nāksi man palīgā, lai viņš neizdur ribas cauri ādai?

- Sasodīts, es sacīju Mērtegam, kad uz īsu brīdi bijām izrāvušies no jucekļa, kāds valdīja lejā kajītē, liecoties pāri kuģa reliņiem, lai pael­potu svaigu gaisu, ja viņam ir tāda kaite, tad kāda velna pēc Džeimijs bija kā uzburts braukt ar kuģi?

Mani ķēra Mērtega iznīcinošais, stingais skatiens.

- Aiz to, ka viņš sasodīti labi sajēdz, ka šitāds viņš pa zemi nekur tālu netiks, un viņš neparko negribēja palikt Eldridžā, bīstoties, ka uzgrūdis Makrenokam kaklā angļus.

- Tāpēc viņš labāk klusiņām nobeigs sevi uz jūras, es rūgti seci­nāju.

- Jā. Viņš izrēķinājis, ka šitā nobeigs tikai sevi un nevienu līdzi nepaņems. Nesavtīgi, redz. Taču ne klusi, Mērtegs piebilda jau ceļā uz trapu, jo no lejas atkal atplūda pazīstamās skaņas.

- Apsveicu, pēc pāris stundām es sacīju Džeimijam, atglauzdama viņam no vaigiem un pieres mitros matus. Domāju, ka tu ieiesi medi­cīnas vēsturē kā vienīgais cilvēks, kurš miris no jūras slimības.

- Tas labi, viņš nomurmināja, atkritis notraipītajos spilvenos un segās, man ļoti nepatiktu doma, ka viss bijis velti. Pēkšņi viņš saliecās uz vienu sānu. Ak Dievs, atkal sākas. Mēs ar Mērtegu stei­dzāmies ieņemt savas vietas. Uzdevums noturēt liela auguma vīrieti nekustīgu, kamēr viņš krampjaini rīstās, nav domāts vārgajiem.

Pēc tam es atkal izskaitīju Džeimija pulsu un uz brīdi uzliku roku uz miklās pieres. Mērtegs saprata manu sejas izteiksmi un, neko nesakot, iznāca man līdzi uz augšējā klāja.

- Diez ko labi viņam neklājas, vai ne? viņš klusi sacīja.

- Nezinu, bezpalīdzīgi atbildēju, purinot skarbajā vējā sviedros piemirkušos matus. Goda vārds, nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu nomiris no jūras slimības, bet viņš jau sācis atvemt asinis. Mazā vīreļa rokas sažņaudzās ap reliņiem, kauliņi asi izspiedās zem vasarraibumainās ādas. Es nezinu, vai viņš ir savainojies ar asajiem ribu galiem vai kuņģis no vemšanas kļuvis jēls. Vai nu šā, vai tā, laba zīme tā nav. Ari pulss ir par vāju, turklāt neritmisks. Zini, tā ir liela slodze sirdij.

- Viņam ir sirds kā lauvam. Tas tika pateikts tik klusi, ka nebiju droša, vai esmu to dzirdējusi. Varbūt tikai sāļais vējš sariesa Mērtega acīs asaras. Tad viņš spēji pagriezās pret mani. Un āda kā vērsim. Vai tev ir opijs, ko iedeva lēdija Annabella?

- Jā, pudele vēl ir pilna. Bet Džeimijs atsakās to dzert, saka, ka negribot gulēt.

- Nūjā. Lielai tiesai ļaužu tas, ko viņi grib, un tas, ko viņi dabū, nav viens un tas pats. Kāpēc lai viņam būtu citādi? Nāc!

Noraizējusies sekoju Mērtegam lejā.

- Šaubos, vai tas paliks viņam iekšā.

- To atstāj manā ziņā. Sameklē pudeli un palīdzi man viņu uzsliet sēdus.

Džeimijs jau tā tikai daļēji bija pie samaņas, neparocīga nasta, kas pretojas, ka ar varu tiek nosēdināts pret starpsienu.

- Es miršu, viņš teica vārgā, bet skaidrā balsī, un, jo ātrāk, jo labāk. Ejiet projām un ļaujiet man mierīgi nomirt.

Stingri saņēmis Džeimija sarkanos matus, Mērtegs parāva viņa galvu atpakaļ un pielika pie lūpām pudeli.

- Norij šito, manu mazo susuriņ, vai es tev pārlauzīšu sprandu. Un parūpējies, lai kāda lāse paliek iekšā. Es turēšu ciet tavu degunu un muti; ja raus uz augšu, tad iznāks pa ausīm.

Ar kopīgiem spēkiem mēs lēnām, bet nepielūdzami pudeles saturu nogādājām jaunā Lelibrokas kunga iekšās. Klepodams un rīstīdamies Džeimijs vīrišķīgi dzēra, cik varēja, tad zaļu seju un elsdams saļima pret sienu. Mērtegs katru reizi, kad draudēja vemšana, pasteidzās aiz­spiest Džeimijam degunu, tas bija noderīgs, bet ne vienmēr veiksmīgs līdzeklis, bet tā vismaz opiāts pamazām uzkrājās slimniekam asinīs. Pēdīgi mēs viņu šļauganu noguldījām gultā, vienīgie košie traipi uz spilvena bija liesmojoši sarkanie mati, uzacis un skropstas.

Mazliet vēlāk Mērtegs pievienojās man uz klāja.

- Paskat, viņš rādīja ar pirkstu. Saulrieta blāvā gaisma, īslaicīgās strēlēs izlaužoties cauri mākoņiem, apzeltīja Francijas klinšaino krastu pie apvāršņa. Kapteinis teica, ka pēc trijām četrām stundām būsim galā.

- Ir ari pēdējais laiks, pēc īsa klusuma brīža piebilda mans ceļa­biedrs, atbīdīdams plānos, brūnos matus no acīm. Viņš pagriezās pret mani un savu īgno ģīmi savilka grimasē, kas laikam bija domāts kā smaids.

Un tā pēdīgi mēs ar Mērtegu, sekodami diviem spēcīgiem mūkiem, kas nesa uz dēļiem noguldīto mūsu aizbilstamā nekustīgo ķermeni, iegājām pa iespaidīgajiem Sv. Annas de Buprē abatijas vārtiem.