Ptolemaja vārti

Bartimajs

vasaras saulgriežu rītā no sava aploka upes krastā izlauzās svētais vērsis. Tas traucās pa laukiem, ar asti sitot mušas un badot visu, kas kustējās. Trīs vīri, kas mēģināja to savaldīt, tika smagi ievainoti. Vērsis izbrida cauri niedrēm un nonāca uz takas, kur spēlējās bērni. Kad tie kliegdami metās skriet uz visām pusēm, dzīvnieks uz mirkli apstājās. Bet spožā saule un bērnu baltās drēbes to satracināja. Noliecis galvu, viņš metās pie tuvākās meitenes un būtu no nobadījis līdz nāvei, ja mēs ar Ptolemaju nebūtu nākuši pa ceļu.

Princis pacēla roku. Es metos cīņā. Vērsis apstājās, it kā būtu saskrējies ar mūra sienu. Galvu mētādams un acis bolīdams, tas nogāzās putekļos un palika tur guļam, līdz pieskrēja vīri, to sasēja un aizveda atpakaļ uz aploku.

Ptolemajs pagaidīja, kamēr viņa palīgi nomierināja bērnus, un turpināja pastaigu. Viņš vairs nerunāja par šo starpgadī­jumu, bet, kad mēs atgriezāmies pilī, runas jau bija izplatījušās. Un līdz naktij visa pilsēta no ubaga līdz augstajam Ra prieste­rim bija dzirdējusi par Ptolemaja rīcību.

Kā jau biju pieradis, es tovakar vēlu klaiņoju pa tirgus lau­kumu, ieklausoties pilsētas ritmā, baumās, kas bija dzirda­mas pūlī. Mans saimnieks sēdēja uz savu apartamentu jumta terases, skrāpējot papirusu un lūkojoties tumšajā jūrā. Es nolaidos uz jumta malas ķīvītes izskatā un vēros viņā ar melnajām ačelēm.

- Par to runā visos tirgus laukumos, es sacīju. Par tevi un vērsi.

Zēns iemērca rakstāmo irbuli tintē. Un kāda tam nozīme?

- Varbūt ir, varbūt nav. Bet cilvēki tenko.

- Ko viņi tenko?

- Ka tu esi burvis, kas biedrojas ar dēmoniem.

Zēns iesmējās un pabeidza rakstīt ciparu. Patiesībā jau viņiem ir taisnība.

Ķīvīte sasita spārnus. Es iebilstu! Apzīmējums "dēmons" ir kļūdains un ārkārtīgi apvainojošs. [19] [1] Ievērojiet, cik savaldīgi es runāju. Tolaik man bija ļoti augsta runas kultūra, īpaši sarunās ar Ptolemaju. Viņā bija kaut kas tāds, kas neļāva tev būt pārāk vulgāram, zaimojošam vai ķircinošam un lika pat man atteikties no ēģiptiešu slenga izmantošanas. Nebija jau tā, ka viņš man aizliegtu tā runāt, bet bija tāda sajūta, ka, šādi izsakoties, tu nodod pats sevi. Arī apvai­nojumiem un asiem izteicieniem viņa klātbūtnē nebija vietas. Brīnums, ka man vispār bija, ko teikt.

Ptolemajs nolika rakstāmo irbuli. Mīļo Rekit, ir tik muļķīgi raizēties par vārdiem un tituliem. Tie vienmēr ir tikai attāli apzīmējumi, kam nav īpašas nozīmes. Cilvēki tā runā nezināša­nas dēļ. Jāraizējas būtu tikai tad, ja viņi būtu iepazinuši tavu patieso būtību un joprojām tā runātu. Viņš man uzsmaidīja. Un jāpatur prātā, ka tas ir iespējams.

Es pacēlu spārnus, ļaujot jūras vējam sabužināt man spal­vas. Nevaru tev nepiekrist. Bet piemini manus vārdus drīz vien viņi jau runās, ka tu pats palaidi to vērsi brīvībā.

Zēns nopūtās. Patiesību sakot, mana reputācija laba vai slikta mani vairs neuztrauc.

- Varbūt tā neuztrauc tevi, es sacīju, bet pilī ir cilvēki, kam tas ir dzīvības un nāves jautājums.

- Tikai tie, kas aizrāvušies ar politiku, zēns atteica. Un es neesmu viens no viņiem.

- Lai tā būtu, es novilku. Ko tu raksti?

- Tavu teoriju par elementu sienām pasaules malās. Tāpēc labāk novāc to vīpsnu no knābja un pastāsti man kaut ko vairāk.

Nu labi. Strīdēties ar Ptolemaju nebija jēgas.

Jau no paša sākuma viņš bija apbrīnojami aizrautīgs saim­nieks. Viņu nevilināja bagātība, daudzas sievas un mājas Nīlas krastā tas, ar ko nodarbojās lielākais vairums Ēģiptes burvju. Viņu interesēja zināšanas, bet ne tādas, kas satriec pilsētas putekļos un lauž ienaidniekiem kaklus. Zēns tiecās gluži pēc citādām zinībām.

Viņš to atklāja jau mūsu pirmajā tikšanās reizē.

Es parādījos kā virpuļojošs smilšu stabs tolaik tā bija ļoti moderna forma. Mana balss skanēja kā akmeņu nogruvums. Izsaki savu vēlmi, mirstīgais!

- Džin, viņš sacīja. Atbildi man uz kādu jautājumu.

Smiltis virpuļoja vēl straujāk. Es zinu zemes noslēpumus

un debesu gudrības, man ir zināma atslēga uz sieviešu prātiem. [20] ko tu vēlies zināt? Runā!

- Kas ir būtība?

Smiltis sastinga gaisā. Ko?

- Tava būtība. Kas tā ir? Kā tā pastāv?

- Nu, ēēē…

- Un Cita pasaule? Pastāsti man par to. Vai jūsu laiks rit sinhroni mūsējam? Kā izskatās tās iemītnieki? Vai jums ir kāds vadonis vai karalis? Vai Cita pasaule ir veidota no cietas sub­stances, varbūt tā ir liesmojoša uguns vai vēl citādi? Kādas ir robežas starp jūsu valstību un Zemi, un cik lielā mērā tās ir pārvaramas?

-Nu…

īsāk sakot, Ptolemajs interesējās par mums. Džiniem. Saviem vergiem. Par mūsu patieso būtību, nevis par parasto, muļķīgo ārējo izskatu. Visbriesmīgākās ārējās formas, ko es pieņēmu, lai viņu biedētu, zēnam izsauca žāvas, bet manas pūles pazoboties par viņa jaunību un meitenīgo izskatu lika tikai iesmieties. Viņš sēdēja pentakla vidū, rokās turēja rakstāmo irbuli un uzmanīgi klausījās, aizrādot man, kad sāku pūst pīlītes, un ik pa laikam pārtraucot, lai noskaidrotu, vai sapratis pareizi. Zēns neiz­mantoja ne punkciju, ne dūrienus, lai mani pamudinātu runāt. Izsaukšana parasti nebija ilgāka par pāris stundām. Tādam pieredzējušam džinam kā es, kam jau bija izveidojies stingrs priekšstats par cilvēku ļauno dabu, tas šķita ļoti dīvaini. ,

Es biju tikai viens no to džinu un zemāku garu pulka, ko Ptolemajs regulāri izsauca. Viņa darba ritms nekad nemainī­jās Izsaukšana, saruna, pierakstīšana, Atbrīvošana.

Ar laiku es kļuvu ziņkārīgs. Kāpēc tu to dari? es vaicāju. Kāpēc visi šie jautājumi un pieraksti?

- Es esmu izlasījis lielāko daļu Lielās bibliotēkas rakstu, zēns atbildēja. Tur bija daudz kas par Izsaukšanu, sodiem un burvju praksi, bet gandrīz nekā par pašiem gariem. Par jūsu personībām, jūsu vēlmēm. Man šķita, ka tas būtu pats galve­nais. Es vēlos uzrakstīt par to pamatīgu pētniecības darbu, grāmatu, ko lasītu'un apbrīnotu nākamās paaudzes. Un, lai to izdarītu, man jāuzdod daudz jautājumu. Vai mans nodoms tevi pārsteidz?

- Patiesību sakot, jā. Kopš kura laika burvjiem rūp mūsu cie­šanas? Nav taču nekāda iemesla, lai viņi par mums tik daudz domātu. Tas nav jūsu interesēs!

- Ir gan. Ja mēs paliksim tikpat nezinoši un turpināsim jūs paverdzināt, tad nepatikšanas agrāk vai vēlāk nāks pār mūsu galvu. Vismaz man ir tāda sajūta.

- Šai paverdzināšanai nav citas alternatīvas. Jebkura Izsauk­šana ieslēdz mūs ķēdēs.

- Tu esi pārāk pesimistisks, džin. Tirgotāji man ir pastāstī­juši par ziemeļu zemju šamaņiem, kas pamet savus ķermeņus, lai sazinātos ar gariem citā dimensijā. Manuprāt, tas ir daudz pieklājīgāk. Varbūt mums arī vajadzētu apgūt šo tehniku.

Es skaļi iesmējos. Tas nekad nenotiks. Tas ceļš resnvēderai­najiem ēģiptiešu priesteriem ir pārāk bīstams. Pietaupi pūles, puika. Un aizmirsti par saviem jautājumiem. Atbrīvo mani, un lieta darīta.

Par spīti manam skepticismam, zēnu nevarēja pārliecināt. Tā pagāja gads. Mani melu krājumi izsīka, es sāku stāstīt patiesību. Un viņš par atbildi pastāstīja mazliet par sevi.

Ptolemajs bija karaļa brāļadēls. Toreiz, pirms divpadsmit gadiem, kad viņš piedzima, zēns bija trausls un sīks, klepoja un ņaudēja kā kaķēns. Viņa sliktā veselība meta ēnu uz vārda doša­nas ceremoniju viesi ātri devās prom, varas pārstāvji klusējot pārmija bažīgus skatienus. Pusnaktī viņa aukle pasauca Hatoras [21] 3[1] Hatora: dievība, kas aizsargā mātes un jaundzimušos. Džini, kas miti­nājās viņas templī, izskatījās kā sieviete ar govs galvu. priesterieni, kas pasludināja, ka zēns drīz mirs. Tomēr viņa veica visus vajadzīgos rituālus un nodeva bērnu dievietes aizgādībā. Nakts pagāja. Pienāca rītausma. Pirmie saules stari iespīdēja caur akāciju koka zariem un krita uz bērna pieres. Zēns vairs nespiedza, bet gan nomierinājās, iekārtojās zīdītājai pie krūts un sāka zīst pienu.

Šis notikums nepalika neievērots, un zēns drīz vien tika uzti­cēts saules dievam Ra. Ar gadiem viņš pieņēmās spēkā. Apķē­rīgs un gudrs, viņš tomēr nekad nekļuva par tādu stiprinieku kā brālēns, karaļa dēls [22] [1] Arī viņu sauca Ptolemajs, tāpat kā visus Ēģiptes valdniekus 200 gadu garumā, līdz Kleopatra visu izjauca. Oriģinalitāte nebija šīs ģimenes stiprā puse. Tāpēc arī viegli saprast, kāpēc manam Ptolemajam vārds nozīmēja tik maz. Viņš to izstāstīja uzreiz, tiklīdz es vaicāju.

, kas bija astoņus gadus vecāks un daudz straujāks. Viņš tā arī palika nenozīmīga figūra galmā, labāk jūtoties kopā ar priesteriem un sievietēm nekā ar saules nobrūninātajiem, spēcīgajiem karaļa pagalma puikām.

Tolaik karalis bieži devās karagājienos, cenšoties pasargāt valsti no beduīnu iebrukumiem. Ēģiptē tad valdīja padomnieki, kas kļuva bagāti, iekasējot nodokļus no ostām un ņemot kuku­ļus, un arvien vairāk ieklausoties svešzemnieku vilinošajos vār­dos. īpaši to svešzemnieku vārdos, kuri sāka iegūt varu otrpus ūdeņiem Romā. Dzīvodams greznībā marmora pilī, karaļa dēls iegrima bezdarbībā. Viņš kļuva par smieklīgu jaunekli ar gaļī­gām lūpām un alusvēderu, viņa acīs spīdēja pastāvīgas bailes no sazvērestības. Vēlēdamies pēc iespējas ātrāk iegūt varu, viņš savu radinieku vidū meklēja sāncenšus uz troni un gaidīja tēva nāvi.

Ptolemajs savukārt bija izglītots, slaids un pievilcīgs un izska­tījās vairāk pēc grieķa nekā ēģiptieša. [23] [1] Manuprāt, viņa mātes radinieki bija grieķi. Viņa bija vienkārša mei­tene, viena no karaļa konkublnēm. Es nekad viņu netiku redzējis. Abi Ptolemaja vecāki gāja bojā mēra laikā.

Lai gan zēns bija preten­dents uz troni, viņam nebija ne karotāja, ne valstsvīra dotību, tāpēc viņu neuzskatīja par konkurentu. Ptolemajs pavadīja lie­lāko daļu laika Aleksandrijas bibliotēkā ostas rajonā, mācoties kopā ar skolotāju. Šis pavecais vīrs, kas kādreiz bija priesteris Luksorā, prata daudzas valodas un labi zināja vēsturi. Turklāt viņš bija burvis. Atradis īpaši apdāvinātu skolnieku, viņš nodeva savas zināšanas audzēknim. Šīs mācības sākās neuzkrītoši un tāpat arī beidzās, un tikai daudz vēlāk, pēc notikuma ar vērsi, ļaudis sāka baumot.

Divas dienas vēlāk, kad mēs joprojām runājām, pie saim­nieka durvīm pieklauvēja kalpotājs. Atvainojiet, augstība, bet jūs gaida kāda sieviete.

- Kāda sieviete? Es biju pieņēmis zinātnieka izskatu, kas bija domāts tieši šādiem gadījumiem.

Ptolemajs pacēla roku un apklusināja mani. Ko viņa vēlas?

- Viņu labību apsēduši siseņi, kungs. Viņa grib, lai jūs palīdzat.

Mans saimnieks sarauca pieri. Smieklīgi! Ko tad es tur varu darīt?

-Viņa runā par… kalpotājs vilcinājās. Viņš bija viens no tiem, kas todien bija kopā ar mums pastaigā. Par to, kā jūs savaldījāt vērsi.

- Tas nu ir par traku! Es te nopietni strādāju. Mani nedrīkst traucēt. Sūti viņu prom.

- Kā vēlaties. Kalpotājs palocījās un devās uz durvīm.

Mans saimnieks nemierīgi sagrozījās. Vai viņa ir ļoti nobē­dājusies?

- Jā gan, kungs. Gaida jūs jau kopš rītausmas.

Ptolemajs nopūtās. Ak, kāda muļķība! Tad pievērsās

man. Rekit, ej viņam līdzi un paskaties, ko vari darīt lietas labā.

Es pēc kāda laika atgriezos, izskatīdamies resnāks nekā pirms tam. Visi siseņi pazuduši.

- Ļoti labi. Zēns atkal pievērsās pierakstiem. Bet es jau esmu zaudējis domu pavedienu. Mēs runājām par Citas pasaules mainību…

- Tagad tu saproti, ko esi izdarījis, es sacīju, apsēžoties uz pītā paklāja. Tev tagad ir zināma reputācija. Kāds, kurš spēj glābt no nelaimēm. Un tev vairs nekad nebūs miera. Tāpat izgāja Zālamanam ar gudrību. Viņš nespēja iziet pa durvīm, lai kāds nemestos viņam klāt ar zīdaini rokās. Turklāt vienmēr kāda cita iemesla dēļ.

Zēns pašūpoja galvu. Es esmu zinātnieks, pētnieks, tas arī viss. Es palīdzēšu cilvēcei tikai ar saviem rakstiem, nevis pie­veicot vēršus vai siseņus. Turklāt tas taču esi tu, kas to dara, Rekit. Vai tu neizņemtu no mutes kaktiņa to siseņa spārnu? Paldies. Un tagad…

Lai cik gudrs dažās lietās būtu Ptolemajs, citās viņš bija pavisam neapķērīgs. Nākamajā dienā pie viņa durvīm stāvēja jau divas sievietes vienas laukus bija apsēduši nīlzirgi, otrai rokās bija slims bērns. Mani atkal aizsūtīja tikt ar visu galā. Un nākamajā rītā pie durvīm jau stāvēja cilvēku rinda. Mans saimnieks plēsa matus un lamāja ļauno likteni, bet es atkal tiku aizsūtīts palīdzēt cilvēkiem, šoreiz kopā ar Afu un Penrenutetu, diviem citiem viņa džiniem. Un tā tas turpinājās. Ptolemaja pēt­niecības darbs ritēja gliemeža gaitā, bet viņa labā slava Aleksandrijas iedzīvotāju vidū uzplauka kā puķe dienvidū. Zēns šo iejaukšanos pacieta ar cieņu. Viņš apmierinājās, papildinot grā­matu par Izsaukšanas mehānismiem, un lika malā visus pārējos jautājumus.

Pēc gada pienāca ikgadējais Nīlas pārplūšanas laiks. Ūdens plūda, zeme kļuva tumša un auglīga, tika iesēta labība, un sākās jauna sezona. Dažkārt lūdzēju rinda pie Ptolemaja durvīm bija gara, citreiz īsāka, bet tā nekad nepazuda. Un nepagāja ilgs laiks, kad to uzzināja arī melnajās mantijās tērpčie priesteri no lielā tempļa un princis ar melno skaudību sirdī, sēdēdams uz sava vīnā izmirkušā troņa.