Ptolemaja vārti

37 kitija

Deviņos trīsdesmit no rīta, tieši divas dienas un piecas stun­das pēc sprādziena Sentdžeimsa parkā, Lielbritānijas valdī­bas Pagaidu padome sapulcējās uz ārkārtas sēdi. Viņi apsēdās apspriežu telpā Nodarbinātības ministrijā, kas bija vismazāk cietusī valdības ēka. Pa logiem iespīdēja blāva saules gaisma, uz galda stāvēja tēja, kafija un cepumi. Sapulci valdīja Paipe­res jaunkundze un darīja to ļoti efektīgi. Vairākus lēmumus vajadzēja pieņemt nekavējoties: pārtikas krājumu sadale, cie­tušo aprūpe šajā nolūkā tika atvērtas divas militārās slim­nīcas. Tika izveidota komiteja, kas atbildēja par dārgumu gla­bātavu, un vēl viena, kas sāka pilsētas centra atjaunošanas darbus.

Tālāk sekoja jautājumi par drošību. Kāds no ministrijas dar­biniekiem sniedza ziņojumu. Bija zināms, ka pa pilsētu jopro­jām klīst četri dēmoncilvēki, tomēr tie bija pārcēlušies no cen­tra uz laukiem. Viņiem pastāvīgi sekoja velnēni un jau laikus evakuēja cilvēkus no vietām, kur tie tuvojās. Tika plānots sūtīt papildspēkus, kas dēmonus uzveiktu. Tas bija sarežģīti, jo lie­lākā daļa Nakts policijas bija iznīcināta un tās vadītāja Ferē­ras jaunkundze pazudusi bez vēsts tika uzskatīts, ka viņa ir mirusi. Ministra vietnieks ziņoja par nodomu dibināt jaunu, cil­vēcisku policiju un lūdza atļauju sākt iesaukumu no vienkāršo ļaužu vidus.

Tajā brīdī vienkāršo ļaužu pārstāvji iejaucās un pieprasīja, lai tiku atrisināts kaut kas tikpat svarīgs atsaukts karaspēks no Amerikas. Lai atbalstītu savu viedokli, viņi pieminēja iespē­jamību, ka arī Eiropā sāksies sacelšanās, tāpat kā uzbrukums Londonai. Viņi uzsvēra, ja šī prasība netiks izpildīta, visā Lon­donā sāksies dumpis un streiki, kas pagaidu valdībai var dārgi maksāt. Šis atklāti agresīvais paziņojums saniknoja dažus burv­jus, un viņi bija jānotur, lai tie nemestos vienkāršajiem ļaudīm virsū. Paiperes jaunkundze, sitot ar tiesneša āmuru pa galdu, -spēja nodibināt kārtību tikai ar drošības ministra Harolda Butona palīdzību. Viņš atbalstīja vienkāršo ļaužu prasību, snie­dzot vairākus vēsturiskus piemērus, kur brūkošas impērijas noturējušās, tikai pateicoties savam uzticamajam karaspēkam.

Pēc karstām debatēm Paiperes jaunkundze piedāvāja balsot. Ar nelielu pārsvaru tika nolemts, ka karaspēks no Amerikas jāatsauc. Tajā brīdī vienkāršo ļaužu pārstāvji lūdza atļauju aiz­iet, lai pavēstītu šīs ziņas cilvēkiem, kas gaidīja uz ielas. Viņiem to atļāva, Pagaidu padome pasludināja pārtraukumu, un Butona kungs palūdza vēl vienu tasi tējas.

Kitija, kas to visu bija vērojusi, sēžot krēslā pie loga, izgāja gaitenī. Šīs debates bija izraisījušas viņai galvassāpes.

Kitija iepriekšējā rītā bija noraidījusi Paiperes jaunkundzes piedāvājumu ieņemt vietu Padomē. Lai gan piedāvājums sēdēt pie viena galda ar burvjiem kā līdzīgai ar līdzīgiem bija samērā neparasts, meitene juta, ka viņai nepietiks enerģijas. Jau deba­tes Vardes krogā viņai likās nebeidzami garlaicīgas, bet, vēloties izveidot atvērtu, jaunu valdību, būtu vajadzīga daudz lielāka pacietība un izturība. Kitijai pašlaik nebija ne vienas, ne otras. Bet viņa bija ieteikusi Butona kungu kā vienu nu izdzīvojušajiem burvjiem ar visplašākajām zināšanām. Turklāt viņas paziņas no Vardes kroga bija piedāvājuši vairākus nozīmīgus, ietekmīgus cilvēkus no vienkāršo ļaužu vidus, kas varētu palīdzēt Pagaidu padomes vadīšanā. Pēc tam Kitija bija palūgusi atsevišķu istabu un devusies pie miera.

Pēcpusdienā viņa bija pamodusies un aizgājusi uz Sent­džeimsa parku. Kitija izlauzās cauri barikādēm un iegāja miru­šajā zonā, kur ap melnu zemes krāteri bija apvilktas spilgti violetas maģiskās drošības joslas. Zem soļiem krakšķēja stikls. Gaiss šķita smags. Tikai ar cieši rokā sažņaugtu amuletu Kitija varēja justies pavisam droša.

Norobežotās zonas centrā gulēja sabrukusi pils, tumša un sakususi. No tās slējās pāris dzelzs pīķu, bet pārēji bija sakusuši vienotā masā un izskatījās pēc milzīgas, necaurejamas kazenāju biežņas. Virs tās bija redzama burvestību atstātā migla. Kodīgā smaka dzēla acīs un lika klepot.

Meitene tur klusēdama nostāvēja kādu brīdi.

- Un tā tu turi savus solījumus, viņa beidzot teica.

No drupām neatskanēja nekāda atbilde. Nekas nesakustējās. Kitija vairs nekavējās. Viņa lēnām atgriezās dzīvo pasaulē.

Vienos, kad Padomei sākās pusdienlaiks, Paipere sameklēja Kitiju vienu pašu sēžam ministrijas bibliotēkā, šķirstot atlantus un veroties tālumā.

Burve apsēdās viņai pretī, sejā viņai bija lasāmas dusmas. Šie delegāti ir vienkārši neciešami, viņa iesaucās. Neiedo­mājami! It kā vēl nepietiktu ar to, ka viņi piespieda mūs atsaukt karaspēku no Amerikas, izmantojot visparastāko šantāžu, tagad viņi pieprasa, lai mēs neizmantotu velnēnus ostu novērošanā. Bet tas taču ir nācijas interesēs! Viņi saka, ka tādējādi tiekot pārkāptas tur strādājošo intereses, lai ko arī tas nozīmētu. Burve uzmeta lūpu. Viņi runā tik vulgāri! Butona kungs pat vienam meta ar smalkmaizīti.

Kitija noskurinājās. Drošība ir svarīga, bet tikpat nozī­mīgi ir uzticēties cilvēkiem. Spiegi, Modrības lodes tas viss ir jāmaina. Bet par ostām jums viņi vienkārši būs jāpārliecina.

- Vai esat pārliecināta, ka mēs nekādi nevaram pierunāt jūs iesaistīties? Paipere dedzīgi jautāja. Jūs būtu nevainojama starpniece starp mums un… daudz ekstrēmāk noskaņotām frak­cijām.

- Atvainojiet, Kitija sacīja, bet es esmu pārāk nogurusi. Es tikai sāktu ārdīties, un jūs mani beigās nosūtītu uz Taueru.

- Man gan tā neliekas! Paipere atteica. Tomēr dažus no tiem delegātiem… Šī doma ir vilinoša… Viņa papurināja galvu. Ko es te vispār runāju? Kā redzu, jums priekšā ir atlants, Džonsas jaunkundz. Vai tas liecina par jūsu plāniem?

- Nezinu, Kitija novilka. Varbūt tad, kad kontinentā maz­liet norims kaislības, es varētu uz laiku doties prom. Man Brigē dzīvo kāds draugs, ko sen neesmu satikusi, un tad es vēl lab­prāt nedaudz paceļotu. Ceru, ka tas man palīdzēs atgūt vese­lību. Viņa saknieba lūpas un palūkojās ārā pa logu. Varbūt es došos uz Ēģipti. Es par to esmu daudz dzirdējusi. Nezinu. Tad jau redzēs.

- Bet vai jūs nevēlētos turpināt maģijas studijas tepat? Butona kungs par jūsu spējām ir sajūsmā, un mums valdībā vajadzīgi jauni, talantīgi cilvēki. Mēs varētu jums ieteikt labā­kos skolotājus.

Kitija aizvēra atlantu, no tā pacēlās putekļu mākonis. Ļoti laipni no jūsu puses, bet man šīs durvis ir aizvērtas. Manas stu­dijas bija veltītas tikai tam, lai izsauktu vienu konkrētu… viņa apklusa. Man bija viens konkrēts mērķis. Un pirms divām naktīm Netenjels to piepildīja. Godīgi sakot, neko lielāku es vairs nespēju iedomāties.

Istabā valdīja klusums. Pēkšņi Paiperes jaunkundze ieskatī­jās pulkstenī un iekliedzās. Pārtraukums ir gandrīz beidzies! Man jāiet. Kas to zina, cikos šopēcpusdien viss beigsies. Viņa smagi nopūtās un piecēlās. Džonsas jaunkundz, jau pēc vienas tikšanās esmu gatava nožņaugt visu vienkāršo ļaužu delegāciju. Pēc vienas vienīgas tikšanās! Mēs tikko esam sākuši. Kas varētu būt vēl sliktāk? Es nudien neticu, ka mums izdosies veiksmīgi sadarboties.

Kitija pasmaidīja un apsēdās atpakaļ krēslā. Mēģiniet, viņa sacīja. Tas ir iespējams. Tas nav viegli, bet ir iespējams. Un jūs būsiet pārsteigti, cik daudz varat kopā panākt.