Ptolemaja vārti

16 netenjels

Pa ceļam no Kventina Mierdara mājas Džons pavēlēja šoferim pagriezties pretējā virzienā un doties uz Čiziku.

Bija iestājusies nakts. Vardes kroga logi bija tumši, slēģi aiz­vērti, durvis aizslēgtas. Pie tām bija piestiprināta ar roku raks­tīta zīmīte:

ŠODIEN NOTIEK SEMA VĒBERA BĒRES SLĒGTS GIADĪSIM JŪS ATKAL RĪT

Mandrāks vēlreiz pieklauvēja, bet atbildes nebija. Vējš svil­poja virs pelēkajiem Temzas ūdeņiem, krastā kaijas ķērkdamas plēsās par paisuma izmestajām ēdiena atliekām. Pagalmā lidi­nājās sarkanā Modrības lode. Mandrāks, pieri saraucis, devās atpakaļ uz Londonas centru.

Kitija Džonsa varēja pagaidīt. Bartimajs ne.

Visi dēmoni bija meļi tā bija neapstrīdama patiesība. Tāpēc Mandrākam nemaz nevajadzēja būt pārāk pārsteigtam, pieķe­rot savu kalpu melos. Tomēr, uzzinot, ka Bartimajs ir noslēpis faktu, ka Kitija Džonsa ir dzīva, viņš jutās satriekts līdz sirds dziļumiem.

Kāpēc? Galvenokārt tā meitenes tēla dēļ, ko viņš šajos gados bija nēsājis savā sirdī un prātā. Viņas seja laiku pa laikam atgriezās zēna atmiņā sajūsmas un vainas apziņas uzplaiks­nījumos. Kitija bija viņa niknākā pretiniece, tomēr bija ziedo­jusi dzīvību viņa labā. Šo rīcību Mandrāks tā arī nekad nebija izpratis, bet šī dīvainā upurēšanās kopā ar meitenes spēku un degsmi viņas acīs nekad nebija izgaisusi no burvja atmiņas. Bīstamā Pretošanās kustības dalībniece, kurai viņš tik ilgi bija dzinis pēdas, ar laiku bija kļuvusi par kaut ko tīru, skaidru un nozīmīgu par simbolu, kam bija pavisam mazs*Sakars ar īsto Kitiju.

Bet ja viņa bija dzīva… Mandrāks juta, ka šī ziņa viņu caur­urbj kā šķēps. Tas laupīja viņam iekšējo mieru, liekot atcerēties visus pagātnes notikumus. Viņu pārņēma naids un neticība. Kitija Džonsa vairs nebija iedomu tēls viņa prātā tagad viņa atkal piederēja reālajai pasaulei. Zēns jutās kā aplaupīts.

Turklāt Bartimajs bija viņam samelojis. Kāpēc viņš bija tā darījis? Lai iespītētu saimniekam, protams, bet tas nebija vie­nīgais iemesls. Lai pasargātu Kitiju. Tādā gadījumā starp džinu un meiteni vajadzēja būt kādai tuvākai saiknei. Vai tiešām tā varētu būt? Mandrāks juta, ka viņu pārņem greizsirdība, tā gluži kā auksta čūska izslēja galvu viņam krūtīs.

Ja arī džina rīcības iemeslus bija grūti saprast, tad nevarēja būt vēl nepiemērotāks brīdis, lai uzzinātu par viņa nodevību. Tieši tagad, kad viņš bija licis uz spēles karjeru, lai glābtu sava kalpa dzīvību. Džonā viss vārījās, dusmas viņu burtiski smacēja nost.

Pusnaktī Mandrāks ienāca savā darbistabā, sagatavojies Izsaukšanai. Bija pagājušas divdesmit četras stundas, kopš viņš bija atbrīvojis vardi. Džons nezināja, vai Bartimaja būtība pa šo laiku būs pietiekami sadziedēta, un viņam arī tas nerūpēja. Burvis stāvēja pie darba galda, ar pirkstiem bungodams pa koka virsmu, un gaidīja.

Pentakls viņam priekšā palika tukšs un kluss. Izsaukšanas vārdi atbalsojās viņam galvā.

Mandrāks aplaizīja sausās lūpas un mēģināja vēlreiz.

Trešo reizi viņš vairs nemēģināja. Jaunais burvis ieslīga ādas krēslā, mēģinot nekrist panikā. Nebija nekādu šaubu, ka dēmonu kāds jau bija izsaucis. Kāds cits.

Džons akli skatījās tumsā. To jau vajadzēja paredzēt. Kāds cits no burvjiem nebija vēlējies ilgāk gaidīt un izsaucis dēmonu, lai izprašņātu par Dženkinsa sazvērestību. Nebija pat svarīgi, kurš tas bija Ferēra, Mortensens vai Kolinss. Ja vien Barti­majs bija izdzīvojis, viņš bez vilcināšanās atklās jaunajam saim­niekam Mandrāka īsto vārdu. Par to nebija nekādu šaubu! Viņš jau vienreiz bija zēnu nodevis. Un tad viņa ienaidnieki sūtīs pie viņa savus dēmonus, kas viņu saplosīs.

Viņam nebija nedz sabiedroto, nedz draugu. Premjerminis­tra labvēlība bija zaudēta. Ja jaunais burvis paliks dzīvs, pēc divām dienām viņu gaida Padomes tiesa. Viņš bija palicis viens. Kventins Mierdaris gan bija piedāvājis savu atbalstu, bet pēc tā eksperimenta, ko draugs bija viņam parādījis, Džons nespēja to pieņemt. Atmiņas par sasieto gūstekni Džonu šķebināja. Ja viņam izdosies glābt savu karjeru, viņš darīs visu, lai neko tādu vairs nepieļautu. Tomēr tās šobrīd nebija viņa galvenās rūpes.

Nakts aizritēja. Mandrāks sēdēja pie galda, domās iegrimis. Miegs nenāca.

Ar laiku nogurums darīja savu. Visi draudi un nepatikšanas nomocītajās smadzenēs uzsāka neprātīgu virpuļdeju Barti­majs, Ferēra, Devro un Kitija Džonsa, Padome, tiesa, karš un nebeidzamā atbildība par visu… Jauno burvi pārņēma vēlēša­nās kaut uz mirkli nomest to visu, novilkt kā slapjas drēbes un doties prom.

Viņam iešāvās prātā impulsīva doma. Džons izvilka veco bronzas disku un pavēlēja velnēnam atrast kādu cilvēku. Tas neprasīja ilgu laiku.

Mandrāks piecēlās no krēsla. Viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta. Pagātnes atmiņas nāca līdz ar nožēlu. Tā bija smaga, bet vienlaikus patīkama sajūta. Šīm izjūtām nebija nekā kopīga ar viņa pašreizējo dzīvi, efektivitāti un prasmīgumu, reputāciju un varu. Vienīgais, ko viņš vēlējās, bija atkal redzēt viņas seju.

Debesis bija svina pelēkas, ietve tumša un lapām kaisīta. Vējš svilpoja kailajos koku zaros un dejoja ap karā kritušo pieminekli parka centrā. Sieviete bija sacēlusi mēteļa apkakli. Kad viņa tuvojās, nedaudz stīvi liekot soļus, galvu noliekusi un ar vienu roku pieturot šalli priekšā sejai, Mandrāks savu bijušo skolotāju sākumā nepazina. Viņa bija mazāka nekā zēna atmiņās, mati bija garāki nekā toreiz un ar dažām sirmām šķipsnām. Bet tad jaunais burvis pamanīja somu veco, novalkāto somu. To pašu somu! Viņš neticīgi pašūpoja galvu. Viņš varētu nopirkt viņai jaunu dučiem jaunu somu ja vien viņa vēlētos!

Mandrāks gaidīja automašīnā, līdz skolotāja pienāks tuvāk, līdz pat pēdējam brīdim nebūdams pārliecināts, vai tiešām izkāps. Viņas zābaki izspārdīja lapas, uzmanīgi apgāja peļķes. Viņa soļoja ātri, jo laukā bija auksts un drēgns. Drīz vien viņa jau būs garām…

Džons ienīda sevi par vilcināšanos. Viņš atvēra automašīnas durvis, izkāpa ārā un nostājās viņas priekšā.

- Lutiēnas jaunkundz?

Viņa strauji apstājās un pārlaida acis jaunajam cilvēkam un melnajai, ielas malā novietotajai automašīnai. Skolotāja uzma­nīgi nopētīja Džonu, ar vienu roku joprojām turot šalles malu. Viņas balss bija klusa un nobijusies. Jā?

- Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jaunajam burvim mugurā bija daudz svinīgāks apģērbs nekā ikdienā. Pēc tā gan nebija nekādas vajadzības, bet viņš gribēja atstāt labu iespaidu. Galu galā pēdējo reizi, kad skolotāja bija viņu redzējusi, viņš bija tikai mazs, pazemots puišelis.

- Ko jūs vēlaties?

Jaunais burvis pasmaidīja. Sievietes balsī skanēja bailes. Kas zina, ko viņa domāja varbūt viņš ir kāds ierēdnis no nodokļu policijas. Es vēlējos ar jums parunāt, Džons teica. Es jūs pazinu… un prātoju, vai jūs… pazīstat mani.

Viņas seja bija bāla un noraizējusies. Skolotāja ielūkojās zēnam acīs. Atvainojiet, bet… viņa iesāka, bet tad aprāvās.

Ak jā… jā… Netenjel…Viņa atkal apklusa. Bet laikam jau man nevajadzētu šo vārdu lietot.

Jaunais burvis pamāja. Jā, to labāk aizmirsīsim.

- Jā… Viņa stāvēja un lūkojās uz savu bijušo skolnieku uz grezno uzvalku, spodrajām kurpēm, sudraba gredzenu pirkstā, bet galvenokārt acīs. Lutiēnas jaunkundze nopētīja Netenjelu uzmanīgāk, nekā viņš bija gaidījis. Zēnam par pārsteigumu viņa nesmaidīja un neizrādīja sajūsmu. Bet šī tikšanās galu galā bija ļoti pēkšņa…

Viņš noklepojās. Es braucu garām, pamanīju jūs un… nu jā… ir pagājis krietns laiciņš.

Viņa pamāja. Jā.

-Es domāju, ka… Kā jums klājas, Lutiēnas jaunkundz? Kā iet pa darbu?

- Paldies, labi, viņa atbildēja un tad asi ievaicājās: Vai tev tagad ir kāds vārds, ko es drīkstu lietot?

Viņš sakārtoja krekla apkaklīti. Tagad mans vārds ir Džons Mandrāks. Iespējams, jūs esat par mani dzirdējusi.

Skolotāja pamāja. Jā, protams. Tad jau tev klājas labi.

- Jā. Jau divus gadus esmu informācijas ministrs. Pats brī­nījos, kad man šo amatu piedāvāja es biju vēl ļoti jauns. Bet Devro kungs izlēma riskēt, un… te nu es esmu.

Viņš bija gaidījis kaut nelielu prieku vai sajūsmu, bet Luti­ēnas jaunkundze tikai pamāja. Nedaudz aizkaitināts, jau­nais burvis turpināja: Domāju, jūs priecāsieties par to, ka man klājas labi. Pēdējā mūsu tikšanās nebija no tām labā­kajām…

Mandrāks juta, ka viss, ko viņš saka, ir nepareizi. Patiesībā vajadzēja nevis runāt par ministrijas lietām, bet gan teikt kaut ko pavisam citu. Varbūt tāpēc skolotāja izturējās tik vēsi? Zēns mēģināja vēlreiz: Es tikai gribēju jums pateikt, ka esmu patei­cīgs par to, ko jūs toreiz manā labā izdarījāt.

Viņa sarauca pieri. Pateicīgs? Par ko? Es neko neizdarīju.

- Toreiz, kad Siržulauzēja dēmons man uzbruka. Jūs mēģi­nājāt viņu apturēt. Es to nekad neaizmirsīšu…

- Jā, tas bija nelaimīgs gadījums. Bet tagad ir pagājis tik ilgs laiks… Viņa atmeta no sejas matu šķipsnu. Tātad tagad tu esi informācijas ministrs? Tas, kas raksta pamfletus?

Jaunais burvis kautrīgi pasmaidīja. Jā, tas esmu es.

- Tas, kurš propagandē, cik labs ir karš, ka jauniem puišiem vajag pieteikties armijā un katra īsta vīra pienākums ir doties uz Ameriku karot par brīvību un drošību? Kurš raksta, ka cil­vēku dzīvība ir īstā cena, kas mums jāmaksā par"impērijas sta­bilitāti?

- Nedaudz pārspīlēti, bet doma ir līdzīga, jā.

- Tad tu esi tālu ticis, Mandrāka kungs. Viņa lūkojās uz bijušo audzēkni ar skumjām.

Rīts bija dzestrs. Burvis sabāza rokas bikšu kabatās un vērās apkārt, lai izdomātu, ko vēl pasacīt. Domāju, ka jūs taču pārāk bieži nesatiekat savus bijušos audzēkņus, viņš beidzot sacīja.

- Es domāju, kad viņi ir izauguši. Lai redzētu, kā viņiem klājas…

- Tiesa. Es strādāju ar bērniem, nevis ar pieaugušajiem.

- Jā. Viņš palūkojās uz viņas veco somu, atcerēdamies tās atlasa apdari, zīmuļus, krītu, spalvaskātus un Ķīnas otiņas.

- Vai jūs esat laimīga, Lutiēnas jaunkundz? viņš pēkšņi jautāja.

- Apmierināta ar algu, sabiedrisko stāvokli un visu pārējo? Es tā vaicāju tikai tāpēc, ka varētu jums palīdzēt atrast labāku darbu, ja vien jūs vēlētos. Man ir zināma ietekme valdībā. Piemēram, Kara ministrijas stratēģijas nodaļā ir vajadzīgi cilvēki ar jūsu prasmēm, kas zīmētu masu produkcijas pentaklus Amerikas kampaņai. Un arī manā ministrijā ir jauna nodaļa, kas pēta, kā labāk nodot informāciju cilvēkiem. Jūsu zināšanas mums ļoti noderētu. Tas ir labs darbs, jāstrādā ar konfidenciālu informā­ciju, dod zināmu statusu…

- Tie cilvēki, kam jānodod informācija, laikam ir vienkāršie cilvēki, vai ne?

- Tā viņus pieņemts saukt. Arī viņiem tas labāk patīk. Neko neizsakošs apzīmējums, nevienu neaizvaino…

- Ak tā, viņa asi pārtrauca. Nē, paldies, man patīk mans darbs, turklāt esmu pārliecināta, ka nevienā no nodaļām ar atplestām rokām negaida tādu vecu vienkāršo ļaužu pārstāvi kā es. Es labāk strādāju par skolotāju. Lai gan ļoti jauki, ka tu par mani iedomājies un piedāvāji darbu. Viņa pasita augstāk mēteļa apkakli un ieskatījās pulkstenī.

Burvis sasita plaukstas. Jums jāsteidzas? Varbūt varu palī­dzēt? Mans šoferis jūs aizvedīs, kur vien nepieciešams. Tad jums nevajadzēs spiesties tramvajā vai autobusā…

- Nē, paldies. Tu esi pārāk laipns. Viņas seja bija akmens cieta.

- Nu, ja jūs tā vēlaties… Par spīti aukstajam rītam, viņš jutās vīlies un nokaitināts. Uz brīdi jaunais burvis vēlējās, kaut vispār nebūtu sācis šo sarunu. Man bija patiess prieks jūs atkal satikt. Protams, man jālūdz jūs izturēties pret zināmiem faktiem ļoti piesardzīgi… Bet jūs jau zināt, viņš piebilda.

Lutiēnas jaunkundze veltīja viņam tādu skatienu, ka zēns jutās atsviests pusi dzīves atpakaļ savā vecajā mācību istabā. Viņš atkal nokaunējies vēroja kurpju purngalus. Vai tu patie­šām domā, viņa asi sacīja, ka es gribēšu atklāt pasaulei to, ka reiz redzēju tevi, Džonu Mandrāku, mūsu mīļoto informācijas ministru, karājamies gaisā ar galvu uz leju? Ka dzirdēju, kā tu sāpēs raudi, kamēr tas nelietis tevi sita? Vai tu tiešām domā, ka es to gribēšu kādam pastāstīt?

- Nē! Nejau to! Es domāju manu vārdu…

- Ak to. Viņa sāji iesmējās. Varbūt tev tā neliekas, bet man ir kas labāks darāms. Jā, pat man, vienkāršā, nenozīmīgā darba darītājai, nav nekādas vēlēšanās nodot bērnus, ko es kādreiz esmu mācījusi, lai kas viņi būtu kļuvuši. Tavs vārds pie manis ir drošībā, Mandrāka kungs. Un tagad man jāiet, ja negribu nokavēt stundas.

Viņa pagriezās un soļoja projām. Zēns iekoda lūpā. Viņā jaucās niknums un nožēla. Jūs mani pārpratāt! viņš izsau­cās. Es nenācu šurp, lai demonstrētu savu varu! Man vien­kārši toreiz nebija izdevības jums pateikt paldies…

Lutiēnas jaunkundze apstājās un palūkojās pār plecu. Viņai sejā vairs nebija dusmu. Man tomēr šķiet, ka es visu sapratu pareizi, viņa sacīja. Tu pats esi sevi pārpratis. Tas bija tas zēns, kas bija man pateicīgs. Bet tu vairs tas neesi. Un nerunā viņa vārdā! Mums abiem nav nekā kopīga.

- Es gribēju pateikt, ka zinu, ka jūs mēģinājāt mani glābt…

- Jā, viņa skumji atzina. Nudien žēl, ka man tas neizde­vās. Uz redzēšanos, Mandrāka kungs. Skolotāja devās prom pa slapju lapu klāto ietvi.