Ptolemaja vārti

20 bartimajs

Paklau, draugi, es iesāku. Manuprāt, mums vajadzētu būt piesardzīgiem.

Hopkinsa kungs pameta nazi gaisā. Tas apmeta kūleni, uzmirdzēja lampu gaismā un atkal ielidoja viņam rokā. Zināt­nieks notvēra manu skatienu un piemiedza ar aci.

Askobāls bija satriekts, bet mēģināja runāt bravūrīgi. Tātad viņš prot lidot, viņš nošņācās. Un žonglēt. Tāpat kā puse no mūždien pusbadā dzīvojošajiem Indijas faķīriem, un es nekad no tiem neesmu bēdzis. Nu taču! Atcerieties, ka mums viņš jāsa­gūsta dzīvs!

Izdvesis necilvēcīgu kliedzienu, viņš nolēca no izlietnes. Kraukļcilvēks pacēla brīdinošu roku. Pagaidi! Te kaut kas nav kārtībā! Viņa balss…

- Tu esi gļēvulis, Bartimaj, zvīņnesis nošņācās un izšāva dzelkšņus manā virzienā. Tu baidies, ka šajā kaujā zaudēsi savas būtības paliekas. Tad apsēdies maliņā un čīksti! Un ļauj, lai ar šo vīru tiek galā tā cienīgi džini!

- Tur jau tā lieta, es protestēju. Manuprāt, tas nemaz nav cilvēks…

- Protams, esmu! Hopkinsa kungs augstu pie griestiem sauca. Visos septiņos plānos no miesas un asinīm. Vai tad jūs neredzat? Tā bija taisnība. Viņš bija cilvēks, lai no kuras puses skatītos. Bet balss piederēja Fakvarlam.

Milzu ķirzaka nikni sašūpoja asti. Tā trāpīja pa plīti un sagāza to. Pagaidiet, Mvamba sacīja. Kādā valodā mēs sarunājamies? [63] [1] Darbības karstumā mēs, džini, reizēm mēdzam aizmirst, kurā valodā runājam. Strādājot kopā šajā pasaulē, mēs bieži vien sarunājamies valodā, ko saprotam visi, bet ne obligāti valodā, ko saprot du jour (jeb, citiem vār­diem sakot, mūsdienu) civilizācija. (Redzi nu! Šis bija labs piemērs.)

- Hmm… Aramiešu…

- Jo viņš mums atbildēja aramiešu valodā.

- Kas par to? Viņš taču ir zinātnieks, vai ne? Askobāls spēja sajaukt visas pasaules valodas, ja vien bija uztraucies.

- Jā, bet tas tomēr ir dīvaini…

Hopkinsa kungs uzkrītoši ieskatījās pulkstenī. Atvainojiet, ka iejaucos, viņš sacīja, bet esmu ļoti aizņemts vīrs. Šova­kar mani gaida kāds nozīmīgs notikums, kura sekas skars mūs visus. Ja jūs tagad pazustu no šejienes, es jūs visus pasaudzētu, pat Bartimaju.

Kormokodrāns bija atspiedies pret plīti atpūsties, bet šie vārdi viņu nokaitināja pa īstam. Tu pasaudzēsi mūs? viņš ierēcās. Par tādu nekaunību es tevi nobadīšu, un tici man, tas būs sāpīgi! Viņš pakārpīja grīdu ar nagu un nikni palūko­jās uz lidojošo zinātnieku. Pārējie džini sekoja viņa piemēram. Atskanēja ragu klabēšana, adatu un zvīņu švīkstēšana un citu ieroču šķindēšana. Hopkinsa kungs paķēra nazi labajā rokā un pažonglēja ar to pāris reižu.

- Pagaidiet, trakie! es iesaucos. Vai tad jūs nedzirdējāt! Viņš pazīst mani! Zina manu vārdu! Viņš ir…

- Nespēju noticēt, ka tu, Bartimaj, esi kaujas tālākajā malā, Hopkinss jautri uzsauca, nolaižoties lejā. Parasti tu esi daudz tālāk, slēpies katakombās vai tamlīdzīgi.

- Tas notikums ar katakombām tiek pārprasts! es iebrē­cos. Kā jau es simtiem reižu esmu paskaidrojis, es tās sargāju, lai tur neiebruktu Romas ienaidnieki, kas varētu… es apklusu. Tur jau tā lieta. Neviens cilvēks nezināja, kur es slēpos barbaru iebrukuma laikā, un par to nojauta tikai pāris džinu. [64] [1] Brīdī, kad mani atrada, turpat bija arī folioti Frisps un Polluks, kas šo stāstu pēc tam pastāstīja saviem paziņām velnēniem. Diemžēl abi šie folioti un lielākā daļa viņu paziņu gāja bojā vienā naktī dīvaina sakritība, kas mani moka vēl līdz šai baltai dienai.

Es spēju iedomāties tikai vienu džinu, kas šo gadījumu pieminēja ar met­ronoma precizitāti, kad vien mēs satikāmies. Un tas bija…

Beidziet! es iesaucos, dusmās lēkādams. Tas nemaz nav Hopkinss! Es nezinu, kā tas panākts, bet tas ir Fakvarls…

Bet bija jau par vēlu. Mani biedri pārāk skaļi auroja un dau­zīja kājas, lai sadzirdētu. Ņemiet vērā, ka viņi diez vai būtu apstājušies, pat ja būtu mani sadzirdējuši. Visādā ziņā Asko­bāls un Hodžs, kam nebija nekāda respekta pret gados vecākiem un gudrākiem kolēģiem, būtu turpinājuši uzbrukumu. Varbūt Mvamba būtu nedaudz vilcinājusies.

Bet viņi nedzirdēja un visi metās virsū zinātniekam.

Nu, četri pret vienu… Fakvarls, bruņojies tikai ar virtuves nazi, pret četriem niknākajiem Londonas džiniem. Tas bija briesmīgs kautiņš.

Es labprāt būtu devies draugiem palīgā, bet diez vai tas tobrīd būtu ko mainījis.

Tāpēc es klusiņām lavījos uz durvīm. Es pazinu Fakvarlu. Un man bija tādas nelāgas aizdomas, ka viņš ir sasodīti labs cīnītājs. [65] [1] Ne tāds kā vecais labais Džabors, kas bija neiedomājami stiprs, gan­drīz neiznīcināms. Un arī ne tāds kā drūmā Tīhe, kam pat nevajadzēja pacelt mazo pirkstiņu pret ienaidniekiem, tik ļoti visi baidījās no viņas vār­diem vien. Nē, Fakvarls bija vispusīgs viņš lieliski prata izdzīvot kaujās, paļaujoties gan uz spēku, gan viltību. Arī es biju pietiekami gudrs, lai izvai­rītos no Fakvarla un paliktu dzīvs.

Labs un ātrs. Kraukļcilvēks tikko bija paslīdējis garām pan­nām ar omleti un tagad lavījās garām kūciņu paplātēm, kad viņam pār galvu nolija lietus. Zvīņu lietus.

Tam sekoja vēl citu locekļu lidojums. Diemžēl dažus no tiem pat varēja pazīt.

Tikai sasniedzis virtuves durvis, es uzdrošinājos paskatīties atpakaļ. Tālākajā istabas galā bija redzams ķermeņu murskulis, uzzibēja gaismas, skanēja kliedzieni. Palaikam no tā izšāvās kāda roka, sagrāba galdu vai kādu citu priekšmetu un trieca to pret savijušos ķermeņu kamolu. Ik pa laikam no turienes atli­doja mazi metāla, koka un būtības gabaliņi.

Bija laiks pazust. Daži no džiniem atkāpjoties mēdz uzsūtīt miglu, kas slēpj viņu pēdas. Citi aiz sevis pamet piķa melnu tumsu vai dažas ilūzijas. Man patīk kaut kas noslēpumaināks. Virtuve un ēdamistaba bija tīta tumsā. Cīniņā iesaistītie džini veidoja raibu kompāniju, ko ik pa brīdim apgaismoja kāds gais­mas uzzibsnījums. No gaiteņa spīdēja attāla gaisma. Es ietinos savā spalvu apmetnī un saplūdu ar ēnām. [66] [1] Mans pašreizējais izskats bija aizlienēts no totēma, kas piederēja kādai ciltij, kura dzīvoja līdzenumā pie upes. Viņi augstu vērtēja kraukļa noslēpumainību, gudrību un viltu. Apmetnī bija visu to putnu spalvas, kas vien dzīvoja šajā apkārtnē. Šis spēks ļāva man nemanāmam pārvietoties pa zāļaino un akmeņaino apkaimi un sarunāties ar cilts šamani, kam arī bija līdzīgs apmetnis un maska.

Nebiju vēl ticis cauri ēdamistabai, kad pēkšņi cīņas troksnis apklusa.

Es sastingu, cerēdams, ka izdzirdēšu savu biedru uzvaras saucienus.

Nekā. Tikai klusums.

Vēlreiz sasprindzināju dzirdi un mēģināju kaut ko saklausīt… varbūt es pārāk centos. Un varbūt tikai iedomājos, ka dzirdu attālu švīkstoņu.

Turpināju ceļu. Nebija jēgas skriet. Šoreiz svarīga bija slepe­nība. Es nevarēju sacensties ar Fakvarlu, lai arī cik ekscentriski viņš izskatītos. Turējos gar ēdamistabas malām, izvairoties no krēsliem, galdiem, izsvaidītajiem nažiem un dakšiņām. Mans apmetnis sedza galvu, un ik pa brīdim zem tā varēja pamanīt uzmirdzam dzeltenu aci. Tā palūkojās atpakaļ.

No virtuves puses tuvojās melns plankums. Gaisma atsta­roja no kāda priekšmeta viņa rokās. Es nedaudz pieliku soli un uzkāpu uz karotes, kas klikšķot atsitās pret sienu.

- Ak vai, Bartimaj, sacīja pazīstamā balss. Tu nudien esi pavisam traks. Varbūt cilvēku varētu maldināt tumsa, bet es varu tevi saskatīt kā gaišā dienā, slēpjamies tur zem tava spalvu apmetņa. Apstājies uz brīdi! Parunāsim! Man tiešām pietrūka mūsu patīkamo sarunu.

Kraukļcilvēks, neko neatbildējis, steidzās uz durvīm.

-Vai tad tu tiešām neesi ziņkārīgs? tagad jau viņa balss skanēja tuvāk. Man likās, ka tu būtu ar mieru mirt, lai tikai uzzinātu, kā esmu ticis pie šādas formas.

Protams, es biju ziņkārīgs, bet nepavisam nebiju gatavs mirt, lai to uzzinātu. Man nudien patīk papļāpāt ar citiem gariem, bet, ja jāglābj dzīvība, bēgšana uzvar runāšanas kāri. Kraukļcil­vēks lēca uz priekšu, rokas izstiepis, it kā gatavotos ienirt baseinā. Spalvu apmetnis uzvirpuļoja un kļuva par spārniem. Cilvēks bija pazudis, un tā vietā uz durvīm lidoja visīstākais krauklis.

Atskanēja nopūta, būkšķis un sāpju ķērciens. Kraukli bija apturējis kaut kas tāds, kam nevarēja stāties pretī. Viņa spārns bija pienaglots pie sienas ar lielu gaļas nazi.

Lēni un mierīgi džins ar Hopkinsa kunga ķermeni devās pāri tukšajai istabai. Krauklis gaidīja, šūpodamies pie sienas, izska­tīdamies patiešām sašutis.

Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viens viņa mēteļa plecs bija nedaudz paplucināts, un uz vaiga viņam asiņoja brūce. Izskatī­jās, ka citu ievainojumu nebija. Viņš stāvēja tumsā kādu metru tālāk un noskatījās manī ar smaidu. Iespējams, viņš nopē­tīja manu stāvokli visos plānos. Paša vājums lika man justies neveikli, gluži kā kailam. Es piesitu ar otru spārnu pie sienas.

- Turpini, es norūcu. Izdari to!

Viņš uzrauca vienu uzaci. Tu gribi, lai es tevi nogalinu jau tagad?

- Nejau to. To joku, ko tu plāno. Saki, cik jauki mani tik nejauši satikt, piespiestu pie sienas, vai ko tamlīdzīgu. Nu, tu jau zini!

Zinātnieks saviebās. It kā es nolaistos tik zemu, lai izsmietu tevi, Bartimaj! Tu mani vērtē pēc saviem standartiem, kas ir tikpat sliktā stāvoklī kā tava būtība. Paskaties uz sevi! Tu esi sacaurumots kā sūklis! Ja es būtu tavs saimnieks, es izmantotu tevi par grīdas lupatu.

Es nopūtos. Varbūt, ka tas arī ir viņa plānos. Visus citus mājas darbus es jau esmu darījis.

- Tam es ticu! Ir patiešām žēl redzēt, ka kāds gars novests tik tālu, pat ja tas ir tik vieglprātīgs un neciešams džins kā tu. Man gandiūz kļūst tevis žēl, viņš teica un pakasīja degunu. Bet tikai gandrīz.

Ieskatījos viņa pelēkajās acīs. Tas taču esi tu, vai ne?

- Protams, esmu.

- Bet tava būtība… Kur tā ir?

- Tepat, paslēpta mūsu mīļā Hopkinsa kunga ķermenī. Kā jau tu būsi uzminējis, tas nav tikai tēls. Fakvarls ieķiķinājās. Un kas tas par nožēlojamu putniņu, pēc kura tu tagad izskaties? Amerikas iedzimto totēms? Cik nesakarīgi un vecmo­dīgi! Es vairs ne uz ko tādu neparakstītos.

- Tu esi apmeties cilvēka ķermenī? es vaicāju. Fui! Tas gan ir pretīgi! Kas tev to nodarījis, Fakvarl? Kas ir tavs saim­nieks? Tagad es vairs pilnīgi neko nesapratu.

- Mans saimnieks? vīrietis uzrauca uzaci. Protams, Hop­kinsa kungs, un es viņam par to esmu ļoti pateicīgs. Tik patei­cīgs, ka man liekas, mēs kādu laiciņu vēl sadarbosimies. Viņš no sirds iesmējās. [67] [1] Šādi smiekli no tik nopietna džina kā Fakvarls bija pavisam nepa­tīkami. Protams, mums, augstākajiem gariem, piemīt humora izjūta, kas mums palīdz izdzīvot uz Zemes. Parasti mūsu smiekli ir sausi vai sardoniski un mēs izsmejam burvjus par kādu dīvainu rīcību vai pavēli. Mēs nekrī­tam histērijā tā vienkārši nav pieņemts. (Te es nerunāju par velnēniem, kuriem ir zema līmeņa humora izjūta.) Fakvarls smējās pārāk nevaldāmi, tā, it kā pats būtu iesaistīts kādā būtiskā sazvērestībā.

- Kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes daudz kas noticis, vai ne, Bartimaj? Vai tu atceries, kā mēs šķīrā­mies?

- Nē. Protams, es atcerējos.

- Tu mani aizdedzināji, draudziņ. Uzšķīli liesmu un pielaidi man uguni.

Krauklis neveikli sagrozījās. Dažās kultūrās šādi izrāda lielu cieņu. Citi apskaujas, citi skūpstās, vēl citi pieliek otram uguni…

- Nu, atšķirībā no manis tu esi kalpojis pie vairākiem cilvē­kiem; var jau būt, ka tev labāk zināmi viņu dīvainie paradumi. Tomēr… Tas bija nedaudz sāpīgi. Viņš pienāca tuvāk.

- Tu nemaz tik slikti neizskatījies, es protestēju. Es tevi redzēju pēc pāris dienām, tēlojot pavāru kādā Hedlhemas virtuvē. Nemaz nebiji tik traki apsvilis. Kāpēc tev tik ļoti patīk virtuves? Tu vienmēr esi sastopams to tuvumā. [68] [1] Tā ir taisnība! Jau kopš karaļa virtuves Nīnivē apmēram 700 gadus pirms mūsu ēras. Es tur biju aizsūtīts Babilonijas burvju uzdevumā veikt slepenu misiju, t.i., piebērt arsēnu banketa ēdienam. Diemžēl Asīrijas vald­nieks bija nolīdzis Fakvarlu, lai tas meklētu iespējamo slepkavu. Viņš pama­nīja mani un, paķēris teļa kāju, skrēja man pakaļ pa visu zāli. Pēc pamatīga kautiņa ar ēdienu es trāpīju viņam ar šķiņķa gabalu un pamanījos aizbēgt. Kopš tā laika mūsu attiecības ievērojami pasliktinājās.

Hopkinss vai Fakvarls pamāja. Virtuvēs ir daudz jauku, asu priekšmetu. Viņš pieskārās naža spalam ar pirksta galu. Kraukļa asinis vārījās. Tieši tāpēc es arī šodien devos uz vir­tuvi. Turklāt tur ir vairāk vietas nekā augšstāva gaitenī. Man bija vajadzīga vieta, lai kārtīgi izvicinātu rokas un kājas. Šajā viesnīcā vietas ir pietiekami. Manā istabā ir pat džakuzi.

Mana galva griezās. Pagaidi mirklīti, es sacīju. Es zinu, ka tu esi Spartas Fakvarls, egejiešu posts. Esmu redzējis tevi kā melnu milzi, kas ar vienu kājas spērienu samin veselu hoplītu armiju. Un kas tu esi tagad? Kārns vīrelis, kam patīk džakuzi! Kas notiek? Cik ilgi tu jau esi te ieslodzīts?

- Tikai pāris mēnešu. Bet nevarētu teikt, ka esmu ieslodzīts. Šī viesnīca ir ļoti grezna, ar nevainojamu servisu. Hopkinsam patīk laba dzīve. Turklāt šeit netiek ielaisti valdības spiegi, tāpēc es varēju iet un nākt, kā pašam patīk. Man te klājās ļoti labi.

Krauklis pārbolīja acis. Es nerunāju par viesnīcu, bet par ķermeni.

Ķiķināšana. Atbilde ir tāda pati, Bartimaj. Ir pagājušas vai­rāk nekā pāris nedēļu, kopš Hopkinsa kungs kā lai to labāk pasaka? ielūdza mani paciemoties. Pagāja kāds laiks, kamēr aklimatizējos, bet tagad jūtos ļoti labi. Un, par spīti izskatam, mans spēks nav vājinājies. Kā tavi draugi tikko uzzināja. Viņš pasmīnēja. Sen tik labi nebiju paēdis.

Es noklepojos. Cerams, ka tu nebiji plānojis apēst arī mani. Mēs abi taču esam tik sen pazīstami. Tik patīkamas atmiņas, tik daudz kopā piedzīvots…

Hopkinsa kunga acis iemirdzējās smieklos. Tas jau skan labāk, Bartimaj! Atgriežas tava humora izjūta. Bet patiesībā es jau arī nebiju domājis tevi aprīt.

Krauklis jau karājās pie naža kā uz nāvi notiesātais. Tagad tas drusku atžirga. Tiešām ne? Ak, Fakvarl, mans cēlsirdīgais draugs! Es atvainojos par to, ka aizdedzināju tevi, un par visu to traci ar amuletu, un vēl par to triecienu, ko tu dabūji pa dibenu trīsdesmit otrajā gadā Heidelbergā… es saminstinājos, tātad tu nezināji, ka tas bija mans roku darbs. Un par visu pārējo. Tāpēc vēlreiz paldies tev, tu varētu vienkārši novākt to nazi, un es dotos prom…

Tomēr vīrietis nenovāca nazi. Viņš pieliecās tuvāk krauk­lim. Es neteicu, ka pasaudzēšu tevi, Bartimaj! Tikai to, ka neēdīšu tevi. Padomā tik! Jau paskatoties uz tevi, man kļūst slikti! Bet es nelaidīšu tevi vaļā. Šonakt tu mirsi briesmīgā nāvē…

- Ak tā. Jauki.

- Un tā būs tik ilga un mokoša, cik vien es spēšu izdomāt.

- Paklau, kāpēc tu vienkārši nevari tikt pāri tam…

- Bet pirms tam es tev gribu kaut ko pateikt, Hopkinss pasmīnēja. Tev nebija taisnība.

Es nudien lepojos ar attapību un lielu gudrību, bet šie vārdi pārsteidza mani nesagatavotu. Ko?

- Es tev neskaitāmas reizes esmu stāstījis, ka kādudien džini būs brīvi, Fakvarls turpināja. Tādi kā mēs ar tevi. Kāpēc mēs cīnāmies? Jo mūs citu pret citu sarīda mūsu nīstamie saim­nieki. Kāpēc mums viņiem jāpakļaujas? Jo mums taču nav citas izvēles. Es neskaitāmas reizes esmu tev stāstījis, kā tas varētu mainīties, un tu visas manas idejas esi noraidījis, sakot, ka es kļūdos.

- Nu, tā gluži es neteicu. Es sacīju, ka tu esi pilnīgi…

- Tu uzsvēri, ka mēs nevaram izbēgt no divām problēmām brīvās gribas un sāpēm. Un es redzu šos argumentus atkal parā­dāmies tavās mazajās, mirdzošajās ačelēs. Bet tu kļūdies. Paska­ties uz mani ko tu redzi?

Es pārdomāju. Vājprātīgu slepkavotāju cilvēkaķermenī? Bries­mīgāko cilvēka un džina apvienojumu? Hmm… agrāko ienaid­nieku, kas raugās uz mani ar negaidītu labvēlību un žēlastību?

- Nē, Bartimaj. Nē. Es tev pateikšu. Tu redzi džinu, kas vairs necieš sāpes. Džinu, kam piemīt brīva griba. Nebrīnos, ka tu nesaproti: tas ir brīnums, kas nav piedzīvots piecu tūkstošu gadu laikā! Viņš pastiepa roku un pabužināja man galvu. Vai tu spēj to iedomāties, nabaga ievainotā radība? Nekādu sāpju! Nekādu sāpju, Bartimaj! Tu pat nevari apjaust, cik viegli man ir domāt!

Nekādu sāpju… Manā izmocītajā atmiņā parādījās Gledstona skelets, kas dejoja un lēkāja. Es reiz satiku ifrītu, kas teica to pašu, sacīju. Viņa būtība bija iesprostota cilvēka skeletā. Un viņš beigās sajuka prātā, labāk izvēloties nāvi nekā šādu dzīvi.

Fakvarls savieba Hopkinsa seju tādā kā smaidā. Ak jā, tu runā par ifrītu Honoriju! Esmu par viņu dzirdējis. Nabaga zellis nudien bija varens! Mana būtība ir aizsargāta tāpat kā viņējā, un arī man ir brīva griba. Bet ņem vērā, Bartimaj, ka es nesajukšu prātā.

- Bet, lai nonāktu šajā pasaulē, tevi noteikti kāds izsauca, es uzstāju. Tātad tu pildi kādu uzdevumu…

- Mani izsauca Hopkinss, un es esmu izpildījis savu uzde­vumu. Tagad esmu brīvs. Pirmo reizi man likās, ka es cilvēkā pamanu kaut ko no džina acīs uzmirdzēja triumfs, tāda kā liesmiņa.

- Tu varbūt atceries, Bartimaj, ka mūsu pēdējās sarunas laikā es runāju par to, ka Londonas burvji sāk kļūt nevērīgi un tā varētu būt mūsu iespēja.

- Atceros, es atteicu. Bet toreiz tu runāji par Siržulauzēju.

- Tiesa, bet ne tikai par viņu. Izrādījās, ka man ir taisnība. Mums beidzot ir radusies izdevība. Pirmām kārtām, Siržulauzējs pārrēķinājās. Viņa sazvērestība izgāzās, viņš nomira, un es tiku…

- Brīvs! es izsaucos. Un tas viss, pateicoties man! Tu esi mans parādnieks.

- …nosūtīts uz ārpusesamības zonu sakarā ar kādu saikni, kas mani turēja pie uzdevuma arī pēc saimnieka nāves. Un es tur vadīju dienas, nolādot to, kas nogalināja Siržulauzēju.

- Patiesībā tas bija mans saimnieks! Es jau teicu, ka nevajag rīkoties tik pārsteidzīgi, bet tāds jau tev klausīs…

- Par laimi, mani drīz vien atbrīvoja kāds no Siržulauzēja draugiem, kas zināja manu vārdu un manus talantus. Un kopš tā laika es strādāju pie viņa.

- Tātad tas būtu Hopkinsa kungs, es sacīju.

- Patiesībā nē. Un tas liek man domāt, Fakvarls ieskatījās pulkstenī, ka es vairs nedrīkstu te ilgāk uzkavēties un pļā­pāt ar tevi. Šovakar sākas revolūcija, un man jābūt tur, lai visu redzētu. Tu ar saviem muļķa draugiem jau tā esat pārāk ilgi mani aizkavējuši.

Krauklis izskatījās mundrāks. Tas nozīmē, ka tev nebūs laika mani ilgi un sāpīgi nogalināt?

- Man nebūs, bet tev gan, Bartimaj, tagad piederēs viss pasaules laiks. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani aiz rīkles un izvilka no sienas nazi. Hopkinss pacēlās gaisā un aizlidoja uz ēdamistabu. Paskatīsimies, Fakvarls murmināja. Jā… tas izskatās daudzsološi. Mēs pielidojām pie kāda galda, kas atra­dās pie pretējās sienas. Tur stāvēja viesmīļa pamesti ratiņi, to vidū bija liela zupas bļoda ar smagu vāku. Un tā bija pagatavota no sudraba.

Krauklis izmisīgi grozījās un locījās sava sagūstītāja rokās. Izbeidz, Fakvarl! es saucu. Nedari neko tādu, ko tu varētu nožēlot.

Šo es pilnīgi noteikti nenožēlošu. Viņš nolaidās blakus zupas bļodai un pastiepa mani tās virzienā. Sudraba aura stin­dzināja manu novājināto būtību. Vesels džins šādā sudraba kapā varētu nodzīvot vairākas nedēļas, Fakvarls sacīja. Bet tu savā stāvoklī varētu novilkt kādas pāris stundas. Hmm, kas gan tur varētu būt iekšā… Viņš nocēla zupas bļodas vāku. Zivju zupa. Cik garšīgi! Uz redzēšanos, Bartimaj! Lai mirstot tevi iepriecina doma, ka džinu verdzības laiks tūlīt beigsies! Šonakt mēs sāksim atriebties. Fakvarls atlaida tvērienu, un krauklis ar plunkšķi iekrita zupā. Fakvarls pamāja man ardie­vas un uzlika katlam vāku. Es peldēju tumsā. Visapkārt man bija sudrabs. Es jutu, kā mana būtība saraujas un pārklājas vātīm.

Man bija viena iespēja tikai viena. Pagaidīt, kamēr Fak­varls aiziet, un tad, liekot lietā pēdējās enerģijas paliekas, mēģi­nāt pacelt vāku. Tas būtu grūti, bet iespējams cerot, ka mans draugs vāku nenostiprināja ar slēdzeni vai ko tamlīdzīgu.

Par to Fakvarls nudien nebija raizējies. Viņš bija gājis vēl tālāk. Atskanēja milzīga rūkoņa un blīkšķis, un zupas katls mani ieskāva no visām pusēm, kad tam virsū uzgāzās tuvākā siena. Sudrabs mani spieda no visām pusēm. Krauklis grozījās un locījās, bet nespēja pakustēties. Mana galva griezās, būtība virmoja. Bezsamaņa nāca kā atvieglojums.

Sadedzināts un līdz nāvei saspiests sudraba zupas katlā. Varēja būt vēl sliktāk. Tomēr neko sliktāku es nespēju iedomā­ties.