Ptolemaja vārti

Bartimajs

Mēs lecam un nokritām uz kāpnēm pie kolonnām. Mums priekšā stāvēja vecas, apsūbējušas bronzas durvis. Es tās atvēru un ietraucos svētnīcā. Tur bija vēss, sasmacis gaiss un neviena loga. Aizcirtu durvis un aizšāvu priekšā smagu bultu. Tiklīdz es to biju izdarījis, no ārpuses kaut kas triecās pret durvīm.

Es aizzīmogoju durvis skaistuma pēc un sūtīju pret gries­tiem mazu rozā gaismiņu, kas tur palika spīdam. Istabas otrā galā uz mums naidīgi noraudzījās no bronzas izliets bārdains vīrietis. Visapkārt svētnīcai bija dzirdami ādas spārnu vēzieni.

Nolicis savu saimnieku gulēt, pieliecu tuvāk purnu, lai paklausītos viņa elpā. Ptolemajs elpoja saraustīti, drēbes mirka asinīs. Viņa seja, visa vienās krunkās un švīkās, sažuvusi kā plūme, bija līķa bālumā.

Ptolemajs atvēra acis un pacēla vienu roku. Nomierinies, es teicu. Pietaupi spēkus.

- Tas nav nepieciešams, Bartimaj, viņš teica, šoreiz izman­tojot manu īsto vārdu. Tas vairs nav svarīgi.

Lauva ierūcās. Nerunā tā! To sauc par taktiku. Mēs nedaudz atpūtīsimies, un tad minūtes laikā es izlauzīšos no šejienes.

Burvis noklepojās. No viņa mutes izšļācās asinis. Godīgi sakot, es nepārdzīvotu vēl vienu tādu lidojumu.

- Nu beidz! Lidot ar vienu spārnu būs vēl interesantāk! Var­būt tu varētu vicināt roku?

- Nē. Bet kā tas gadījās?

- Stulbās krēpes! Es neredzēju to džinu nākam no sāniem. Viņš man trāpīja ar sprādzienu. Lai šī būtu pēdējā reize, kad es parādos šādā nederīgā izskatā!

Sienā gandrīz pie pašiem griestiem rēgojās neliela, restota lūka. Pa to varēja saskatīt vairākas ēnas. Kaut kas smags nolai­dās uz jumta.

Ptolemajs nolādējās. Lauva sarauca pieri. Kas tad nu?.

- Tirgū es nometu zemē vienu pergamentu. Tur bija manas piezīmes par Citu pasauli.

Es nopūtos. Visapkārt varēja sajust kustību, nagu skrapstoņu, zvīņu švīkstēšanu uz jumta dakstiņiem. Varēja saklau­sīt, kā mūsu vajātāji sačukstas latīniski. Es iedomājos, kā džini rāpjas augšup pa mājas sienu gluži kā mušas… Žēl gan, tomēr tās nav mūsu galvenās raizes, vismaz pašlaik ne.

- Es neesmu pabeidzis savu vēstījumu par Citu pasauli, viņš čukstēja. Manā istabā ir tikai daži fragmenti.

- Ptolemaj, tas nav būtiski.

- Ir gan! Tam bija jāmaina burvju prakse! Tam vajadzēja pie­likt punktu jūsu paverdzināšanai!

Lauva palūkojās uz zēnu. Būsim atklāti manai dzīvei un verdzībai tiks pielikts punkts apmēram pēc divām mi­nūtēm.

Zēns saviebās. Tā nebūs, Bartimaj.

Sienas notrīcēja no sitieniem un sprādzieniem. Būs gan.

- Es nevaru aizbēgt, bet tu gan.

- Ar šitādu spārnu? Tu laikam joko! Ak tā… lauva pašūpoja galvu. Nemaz nedomā!

- Es teorētiski esmu tavs saimnieks, neaizmirsti to! Es saku, ka tu drīksti iet, un tu pazudīsi!

Piecēlos kājās, nostājos tempļa vidū un izdvesu izaicinājuma rēcienu. Ēka nodrebēja. Uz mirkli visa kustība ārpusē pierima, bet tad atkal atsākās.

Es sakodu zobus. Viņi drīz vien ielauzīsies, sacīju. Un tikai tad viņi iepazīs Urukas Bartimaja patieso spēku! Kas zina? Iepriekš mēs jau esam atvairījuši sešus'džinus vienā paņē­mienā…

- Un cik daudzi ir tur, ārā?

- Ai, apmēram divdesmit.

- Labi. Tad jau viss skaidrs. Zēns pieslējās sēdus. Palīdzi man atbalstīties pret sienu! Nu nāc taču! Vai tu gribi, lai es nomirstu, guļot uz grīdas?

Lauva izdarīja, kā vēlēts, un izslējās. Es pavērsu skatu uz durvīm, kas no karstuma jau kļuva sarkanas un nedaudz ielie­cās. Nemaz nevaicā, es nepakustēšos.

- Es nemaz negrasījos vaicāt, Bartimaj!

Kaut kas viņa balsī lika man pagriezties. Ptolemajs man uzsmaidīja, vienu roku pacēlis.

Es metos pie viņa. Ne…

Viņš uzsita knipi, izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Tiklīdz viņš to bija izdarījis, no durvīm pāri palika tikai metāla šķēpeļu kau­dze. Istabā iesteidzās trīs garas figūras. Ptolemajs man pēdējo reizi pamāja, un viņa galva bezsamaņā atslīga pret sienu. Es apcirtos, pagriezos pret ienaidnieku, pacēlu ķepu sitienam, bet mana forma bija kļuvusi nepastāvīga kā dūmi. Par spīti cen­tieniem, es nespēju noturēties uz vietas. Gaisma man apkārt izzuda, apziņa aizpeldēja, Cita pasaule vilka mani atpakaļ. Mežonīgi cīnoties un pret savu gribu es pieņēmu Ptolemaja pēdējo dāvanu.