Ptolemaja vārti

11 kitija

kitijas priekšnieks pacēla skatienu no sofas, uz kuras bija atlaidies tā bija gluži kā saliņa izkaisīto papīru jūrā, un visas papīra lapas bija viņa paša aprakstītas. Zinātnieks košļāja lodīšu pildspalvas galu, uz viņa lūpām bija palikušas zilas svītras. Viņš samirkšķināja acis.

- Nemaz nedomāju, ka tu šovakar vēl atgriezīsies, Lizij. Man likās, ka tev ir jābūt otrā darbā…

- Jā, ser, turklāt drīz.

- Pastāsti, vai tu atradi man Peka Desiderata Curiosal Un kā ar Melanholijas anatomiju? Atceries, man vajadzēja ceturto sējumu.

Kitija jau bija iemācījusies skaisti melot. Atvainojiet, ser, bet es neatradu nevienu nojums vajadzīgajām grāmatām. Bib­liotēku šodien slēdza ātrāk. Ielās bija nekārtības kārtējie vien­kāršo ļaužu protesta gājieni -, un viņi slēdza bibliotēku, pirms es paspēju atrast grāmatas.

Butona kungs nikni izsaucās un iekoda pildspalvā. Kāda nekaunība! Vienkāršie ļaudis atkal protestē, ko? Kas tad būs tālāk? Zirgi atteiksies vilkt ratus un govis dot pienu? Tiem muļ­ķiem būtu jāzina sava vieta. Viņš uzsvēra šo teikumu, sitot ar pildspalvu pa sofas malu. Tad vainīgi palūkojās augšup. Neap­vainojies, Lizij.

- Nemaz ari ne, ser. Vai jūs man nepateiktu, kas bija Ptole­majs?

Vecais burvis izstaipījās. Ptolemajs bija viens no ievēroja­mākajiem burvjiem. Viņš uzmeta asistentei ašu skatienu. Vai tev pirms promiešanas būs laiks uzvārīt man tēju, Lizij? Kitija neatkāpās. Vai viņš bija ēģiptietis?

- Jā, lai gan vārds ir grieķisks. Viņš ir no Maķedonijas. Mala­cis, Lizij! Varu derēt, ka to nezina neviens no tiem muļķiem, kas šodien izgāja protestēt.

- Es gribētu izlasīt kādu no viņa grāmatām, ser.

- Tas būtu ļoti grūti, jo viņš rakstīja sengrieķu valodā. Manā kolekcijā ir viņa galvenais darbs, to sauc Ptolemaja acs. Šī grā­mata jāizlasa visiem topošajiem burvjiem, jo tajā stāstīts par to, kā atsaukt dēmonus no Citas pasaules. Uzrakstīts ļoti lietišķā stilā. Otra viņa slavenākā grāmata ir Apokrifs, man šķiet, ka tieši to tu man atnesi no Hairnēkas, kad mēs pirmo reizi tikā­mies. Tā ir dīvaina lasāmviela, pilna savādu iedomu… Bet kā būs ar tēju?

- Tūlīt uzlikšu tējkannu vārīties, Kitija teica. Vai jums ir kādas ziņas par Ptolemaju, ko es varētu izlasīt, kamēr tēja vārās?

- Tev nu gan ir idejas, meitēn! Jā, tu vari paskatīties Vārdu grāmatā. Tu jau zini, kur tā atrodas.

Kamēr tējkanna burbuļoja uz plīts, Kitija ātri izlasīja vaja­dzīgo nodaļu.

Ptolemajs no Aleksandrijas (apm. 120. g. p. m. ē.)

Bērns burvis, dzimis Ptolemaju dinastijā, Ptolemaja VIII brāļa­dēls, troņprinča (vēlākā Ptolemaja IX) brālēns. Pavadījis savu īso dzīvi Aleksandrijā, strādājis bibliotēkā. Daudz neskaidru detaļu. Būdams brīnumbērns, viņš jau bērnībā ieguva varena burvja slavu. Runā, ka viņa brālēns juties apdraudēts un mēģinājis sarī­kot Ptolemaja noslepkavošanu.

Viņa nāves apstākļi ir neskaidri, bet ir zināms, ka viņš nenodzīvoja līdz lielam vecumam. Viņš miris vai nu vardarbīgā nāvē, vai arī no kādas slimības. Aleksandrijas manuskriptos minēts, ka viņa veselība pēkšņi pasliktinājusies pēc kāda "smaga ceļojuma", lai gan saskaņā ar pārējiem rakstiem viņš nekad nebija pametis pilsētu. Līdz laikam, kad viņa tēvocis gāja bojā un brālēns tika kronēts par jauno valdnieku (116. g. p.m.ē.), Ptolemajs jau bija miris, tāpēc nešķiet, ka viņš būtu nodzīvojis ilgāk par divdesmit gadiem.

Viņa manuskripti glabājās Aleksandrijas bibliotēkā vairāk nekā trīssimt gadus, tos lasīja Tertullināns un citi Romas burvji. Daļa šo darbu tika publicēti Romā kā slavenā Ptolemaja acs. Oriģināli gāja bojā lielajā zemestrīcē un ugunsgrēkā trešajā gadsimtā, izglābtie fragmenti tika apkopoti Apokrifā. Ptolemajs ir ievērojama vēsturiska persona ir pieņemts uzskatīt, ka viņš izgudroja Stoiķa iegriezumu un Moleru vairogu (tos abus lietoja Izsaukšanas laikā līdz pat Lēva dienām), un ļaudis nebeidz runāt par tādām fantastiskām lietām kā Ptolemaja vārti. Viņš jaunībā sasniedza ļoti daudz un, ja būtu nodzīvojis līdz brieduma gadiem, nenoliedzami būtu ierindojies starp varenākajiem burvjiem. DēmOni, ar kuriem viņam bijusi neparasta saikne: Afa t, Rekits jeb Nehoļ, Metiss t, Penrenutets t.

t nāve reģistrēta t turpmākais liktenis nav zināms

Kad Kitija ienesa tēju, Butona kungs izklaidīgi pasmaidīja. Vai atradi, ko meklēji?

Nezinu, ser, bet man radās viens jautājums. Vai dēmoni mēdz pieņemt savu saimnieku izskatu?

Burvis nolika pildspalvu malā. Tu domā, lai izsmietu vai izķēmotu viņus? Protams! Tas ir vecs triks, aprakstīts katrā burvju rokasgrāmatā, un to parasti lieto, lai apmulsinātu jau­nos. Nekas nav mulsinošāk kā stāvēt aci pret aci ar savu kopiju, īpaši tad, ja tā rīkojas kā dēmons. Rozenbauers no Minhenes bija tik satriekts par savu atveidu, ka nometa zemē vaigu sār­tumu un šņukstēdams izskrēja no pentakla, kas viņam beidzās ļoti bēdīgi. Man vienreiz nācās novērot, kā mans ķermenis pēc dēmona pavēles sairst un sapūst, un to visu pavadīja briesmīgi skaņu efekti. Un es tikai mēģināju viņu izjautāt par Krētas arhitektūru. Brīnums, ka es spēju kaut ko sakarīgu pierakstīt! Vai to tu vēlējies uzzināt?

- Patiesībā nē, ser, Kitija uzdrošinājās atbildēt. Es gribēju zināt, vai džins var pieņemt sava saimnieka izskatu tāpēc, ka ir tam pieķēries… Meitene saviebās. Pat doma par to viņai likās šķebinoša.

Vecais burvis sarauca degunu. Nedomāju gan.

- Es domāju pēc tam kad saimnieks ir miris.

- Mīļo Lizij! Ja šim saimniekam bijis īpaši briesmīgs izskats, dēmons to varētu izmantot, lai biedētu pārējos. Man šķiet, ka Jemenas Zarbustibāls pēc nāves šad tad tika manīts klaiņojam pa zemi. Bet pieķeršanās dēļ? Nē, šādas attiecības starp saim­nieku un vergu nav iedomājamas. Tikai vienkāršie… atvaino, tikai tik nepieredzējuši cilvēki kā tu spēj kaut ko tādu iedo­māties. Ak vai… Viņš ieķiķinājās un pastiepa roku pēc tējas krūzes.

Kitija jau devās uz durvīm. Paldies, ser, jūs man ļoti palī­dzējāt. Starp citu, viņa kā nevilšus piebilda, kas ir Ptolemaja vārti?

Burvis norūcās. Kas tas ir? Muļķīgs pieņēmums! Mīts, izdo­mājums, mēnesgaismas atspīdums. Labāk nedomā par šādām muļķībām. Tagad man jāstrādā, man nav laika atbildēt uz muļ­ķīgiem jautājumiem. Pazūdi! Ptolemaja vārti, kā tad… Viņš saviebās un atmeta ar roku.

- Bet…

- Vai tad tev nav jābūt darbā, Lizij?

Četrdesmit minūtes vēlāk Kitija izkāpa no autobusa uz krasta ceļa. Viņai mugurā bija biezs vilnas mētelis un rokā pusapēsta sviestmaize, bet kabatā Klēras Bellas dokumenti.

Debesis pamazām satumsa, lai gan daži mākoņi joprojām atmirdzēja dzelteni pilsētas gaismās. Netālu plūda Temza, kas likās sarāvusies un izžuvusi. Kitija pagāja garām dubļainajam upes krastam, kur starp akmeņiem un noenkuroto kravu stai­gāja gārņi. Gaiss bija auksts, pūta jūras vējš.

Upes likumā iela pēkšņi pagriezās par deviņdesmit grādiem, un tās ceļā stājās milzīga ēka ar stāvu jumtu un mansarda logiem. Sienas balstīja melni baļķi, izgaismotie logi mirdzēja dažādos augstumos, metot gaismu uz ielu un upes tumšajiem ūdeņiem. Augšējais stāvs stiepās platāks par apkkšējo visos vir­zienos te droši, te nedroši, it kā domājot sagāzties. Ielas galā karājās pabalējusi, zaļa izkārtne, tik noplukuši, ka uzrakstu vairs nevarēja izlasīt. Tomēr tas bija sīkums, jo Vardes krogu daudzi uzskatīja par pilsētas iezīmi. Tas bija slavens ar savu alu, liellopu gaļu un domino turnīriem. Tur Kitija vakaros strā­dāja.

Viņa izgāja caur zemu arku un nokļuva kroga pagalmā. Ienā­kot jaunā darbiniece pacēla skatienu. Jumta korē spīdēja sar­kana gaisma. Ciešāk ieskatoties, tās forma palika neskaidra, bet no attāluma varēja pateikt, ka tā bija Novērošanas lode.

Kitija nelikās par to ne zinis. Viņa šķērsoja pagalmu, devās uz galvenajām durvīm, ko no vēja pasargāja senlaicīgs, nomel­nējis lievenis, un iegāja krogā.

Spožās kroga gaismas lika meitenei samirkšķināt acis. Bija aizvilkti tumšie aizkari, un kamīnā sprēgāja uguns. Tā meta atspulgu uz bāra letes sarindotajām glāzēm. Džordžs Fokss, kroga īpašnieks, tās rūpīgi spodrināja. Viņš pamāja Kitijai, kad tā pagāja garām, lai pakārtu mēteli uz drēbju pakaramā.

- Tu tik tikko paspēji, Klēra.

Meitene ieskatījās pulkstenī. Viņi būs klāt tikai pēc divdes­mit minūtēm.

- Bet man priekš tevis ir vēl viens darbiņš.

Kitija uzmeta cepuri uz pakaramā. Nekādu problēmu. Viņa pamāja uz pagalma pusi. Cik ilgi tā jau tur ir?

- Pāris stundu. Parastā. Tikai mēģina iebiedēt. Nevar dzir­dēt. Neiejauksies.

- Skaidrs. Pamet man dvieli.

Pēc piecpadsmit minūtēm kroga istaba bija tīra un spodra, stikli mirdzēja, un galdu virsmas spīdēja. Kitija jau bija noli­kusi uz bāra letes desmit kausus, un bārmenis Sems sāka liet tajos brūno, putojošo alu. Kitija nolika vietās pēdējās domino kastītes, noslaucīja rokas biksēs, paņēma no pakaramā priekš­autu un nostājās aiz letes. Džordžs Fokss atslēdza durvis kroga apmeklētājiem.

Krodziņa slava lika te iegriezties arvien jauniem klientiem, un arī šovakar Kitija pamanīja vairākas jaunas sejas vīrieti ar karavīra stāju, vecu, elegantu kundzīti un jaunu, gaišmatainu vīrieti ar ūsām un bārdu. Atskanēja pazīstamā domino kauliņu klikšķēšana, gaisu pildīja jautrība. Kitija nogludināja priekš­autu un devās pie galdiņiem pieņemt pasūtījumus.

Pagāja stunda. Pie spēlētāju elkoņiem jau atradās šķīvji ar pusapēstām liellopu gaļas sviestmaizēm. Kad ēdiens bija apēsts, interese par domino pamazām zuda. Domino kauliņi gan palika uz visiem galdiem, ja nu te reida laikā iegrieztos policija, bet spēlētāji sēdēja savās vietās taisni izslējušies un uzmanīgi. Kitija piepildīja tukšās glāzes un atgriezās aiz letes, kad vīrs, kas sēdēja pie kamīna, piecēlās kājās.

Viņš bija vecs un smalks, bet gadu nesaliekts. Visa istaba pēkšņi pieklusa.

Draugi, viņš iesāka. Kopš pagājušās nedēļas nekas jauns nav noticis, tāpēc es vienkārši atklāšu mūsu tikšanos. Paldies mūsu labvēlim Foksa kungam par viesmīlību. Un pēc tam Marija varētu pastāstīt, kas īsti notiek Amerikas karā.

Viņš apsēdās. Pie blakusgaldiņa kājās piecēlās tieva sieviete ar novārgušu seju. Kitija sprieda, ka viņai varētu būt apmēram četrdesmit gadu, lai gan matos jau mirdzēja sirmas šķipsnas. Pagājušonakt ieradās tirgotāju kuģis no Amerikas, viņa iesāka. Tā pēdējā pieturvieta bija Bostona, kara zona. Viņu komanda šorīt brokastoja mūsu kafejnīcā. Vīri pastāstīja, ka pēdējais britu uzbrukums cietis neveiksmi Bostona joprojām ir amerikāņu rokās. Mūsu armija ir atkāpusies, viņiem trūkst pārtikas. Vietējie pastāvīgi uzbrūk. Zaudējumi ir lieli.

Istabu piepildīja murmināšana. Vecais vīrs piecēlās. Pal­dies, Marij. Kas grib izteikties nākamais?

- Vai drīkstu? ierunājās jaunais, bārdainais vīrietis. Viņš bija stalts un pašpārliecināts. Es pārstāvu jauno organizāciju Ļaužu savienība. Varbūt esat par to dzirdējuši?

Kroga apmeklētāji sakustējās un nemierīgi sagrozījās. Kitija sarauca pieri. Svešinieka balss šķita dīvaini pazīstama.

- Mums vajadzīgs plašāks atbalsts, vīrietis turpināja,.lai organizētu jaunus streikus un demonstrācijas. Mums jāliek burvjiem saprast, kas te ir noteicējs. Vienīgais veids, kā viņus atsēdināt, ir strādāt visiem kopā. Es runāju par masu pro­testiem.

- Vai drīkstu? ierunājās vecā kundze tumšzilā kleitā un tumšsarkanā šallē. Viņa lēnām cēlās kājās, bet pārējie sauca, lai viņa paliek sēžam. Tas, kas šobrīd notiek Londonā, mani biedē. Streiki, nemieri… tas nav risinājums. Ko šie nemiernieki sasniegs? Tikai pamudinās valdību mūs vēl vairāk apspiest, un Tauerā atbalsosies daudzu krietnu vīru vaimanas.

Jaunais vīrietis uzsita pa galdu ar dūri. Bet kāda ir alter­natīva, madam? Sēdēt un gaidīt? Burvji par to nebūs pateicīgi! Viņi mūs samals miltos un iemīs putekļos. Mums jārīkojas! Viņi taču nevar iemest cietumā mūs visus!

Atskanēja aplausi. Vecā sieviete spītīgi pašūpoja galvu. Jums nav taisnība, viņa sacīja. Jūsu argumenti noderētu tikai tad, ja burvjus varētu iznīcināt. Bet tā nebūs!

Ierunājās kāds cits vīrietis: Nomierinies, vecmāmiņ! Tā runā tikai tie, kas netic uzvarai.

Vecā dāma izaicinoši izslēja zodu. Un jūs sakāt, ka burvjus var sakaut? Kā?

- Viņi acīmredzami zaudē ķērienu, citādi jau sen būtu sakā­vuši amerikāņu dumpiniekus.

- Mēs varam saņemt palīdzību arī no Eiropas, jaunais, bār­dainais vīrietis ierunājās. Cehi un franči mūs atbalstīs.

Džordžs Fokss pamāja. Franču spiegi man ir nogādājuši dažus vērtīgus maģiskos priekšmetus, viņš sacīja. Ja nu atgadītos kas īpašs. Lai gan man nekad vēl nav bijusi vajadzība tos izmantot.

- Atvainojiet, vecā dāma sacīja, bet jūs nepaskaidrojāt, kā pāris streiku palīdzēs sakaut burvjus. Viņa izaicinoši nopē­tīja pārējos. Nu? Atskanēja nenoteikta murmināšana, bet visi bija pārāk aizņemti ar alus dzeršanu, lai atbildētu kaut ko konkrētu.

Tad ierunājās Kitija. Jums taisnība, sakaut burvjus būtu grūti, viņa klusi teica, bet tas nav neiespējami. Šādas revo­lūcijas ir jau notikušas. Kas notika Ēģiptē, Romā un Prāgā? Viņi bija neuzveicami, bet tikai īsu laiku. Viņus visus gāza no troņa.

- Bet to taču izdarīja citu valstu armijas, vecā dāma iebilda.

- Ārvalstu vadoņi tikai izmantoja to, ka impērijās valdīja nekārtības, Kitija neatkāpās. Cilvēki bija sākuši dumpoties. Armijās nebija maģiskas būtnes vien abās pusēs cīnījās vien­kāršie cilvēki, tādi paši kā mēs.

Vecā dāma pasmīnēja. Var jau būt. Bet cik daudzi no mums vēlētos svešzemnieku iebrukumu? Lai gan mūsu valdība nav ideāla, tie tomēr ir mūsu tautieši.

Jaunais vīrietis nošņācās. Labāk atgriezīsimies tagadnē. Šonakt Batersī tēraudlietuves strādnieki dosies demonstrācijā tepat pie Temzas. Pievienojieties arī jūs! Kas par to, ka burvji sūtīs pret mums savus dēmonus? Mēs viņiem vairs neizliesim nevienu lielgabalu.

- Un kur attapsies jūsu tēraudlietuves puiši? vecā dāma jautāja. Daži Tauerā, citi Temzas dibenā. Viņu vietā fabrikā stāsies citi.

- Dēmoni nespēj nodarīt pāri mums visiem, vīrietis iebilda. Dažiem no mums piemīt pretošanās spējas. Gan jau arī jūs būsiet par tām dzirdējuši. Viņi spēj pretoties maģiskiem uzbrukumiem, redzēt cauri ilūzijām…

Kitija pēkšņi saprata. Viņa saskatīja šo seju bez spurainajām ūsām un biezās bārdas viņa pazina šo cilvēku! Niks Drevs, pēdējais izdzīvojušais no Pretošanās kustības. Niks, kas aizbēga no Vestminsteras abatijas viņu tumšākajā stundā, pametot bied­rus. Viņš bija kļuvis vecāks un tuklāks, bet tikpat dedzīgs kā agrāk. Tu joprojām spēj lieliski stāstīt par cīņu, Kitija nodomāja. Tu vienmēr esi bijis labs runātājs. Varu derēt, ka tu pratīsi aiz­laisties, kad demonstrācijā kļūs pārāk karsti. Meiteni pēkšņi pārņēma bailes, viņa pakāpās tālāk. Ja Niks viņu pazīs, visa maskēšanās būs vējā.

Apkārtējie dzīvi pārsprieda pretošanās spēju būtību. Viņi spējot saskatīt burvestības, kāda pusmūža sieviete sacīja. Vismaz es tā esmu dzirdējusi.

Vecā kundze atkal pašūpoja galvu. Tās ir baumas, viņa skumji teica. Tikai muldēšana. Nebrīnītos, ja to būtu sākuši paši burvji, lai mudinātu jaunus karstgalvjus bāzt galvu cilpā. Pastāstiet man, vai kaut viens no jums kādreiz ir redzējis šīs pretošanās spējas darbībā?

Krogā valdīja klusums. Kitija nepacietīgi mīņājās no vienas kājas uz otru, vēloties, kaut drīkstētu runāt. Bet Klērai Bellai bija jābūt vienai no pūļa. Turklāt šeit bija Niks. Meitene palū­kojās apkārt. Kompānija, kas šeit tikās jau daudzus gadus, bija pusmūža un vecāki ļaudis. Viņiem ar pretošanās spējām nebija nekāda sakara. Izņemot Niku Drevu, kam piemita vismaz tik­pat stipras pretošanās spējas kā pašai Kitijai. Bet arī viņš sēdēja kluss un neteica ne vārda.

Atmosfēru bija nokaitējis strīds. Pēc pāris minūtēm vecais vīrs atkal cēlās kājās. Draugi, nenokārsim galvas! viņš sacīja. Varbūt burvjus nevar sakaut, bet mēs vismaz varam pretoties viņu propagandai. Šodienas Patiesie, kara stāsti jau ir nodrukāti. Atmaskojiet šos melus!

Tagad ierunājās Džordžs Fokss. Manuprāt, te jūs pārstei­dzaties, viņš pacēla balsi. Es, piemēram, esmu savācis visus Patieso kara stāstu sējumus.

- Kaunieties, Foksa kungs, sacīja vecā dāma.

- Neredzu, par ko man vajadzētu kaunēties, Džordžs atteica. Un, ja jūs vēlāk vēlētos ienākt kādā kroga istabā, jūs redzētu šo pamfletu vērtību. Lieliski uzsūc mitrumu. Visi klātesošie skaļi iesmējās. Cenzdamās nepagriezties ar seju pret Niku, Kitija paņēma alus kausu un devās piepildīt tukšās krūzes.

- Laiks rit, vecais kungs teica, un mums jāšķiras. Bet, kā jau ierasts, mēs vispirms atkārtosim zvērestu. Viņš apsēdās.

Džordžs Fokss izņēma no letes apakšas lielu, vecu kausu, kam uz vāka bija sakrustoti domino kauliņi. Tas bija izgata­vots no tīra sudraba. Viņš no plaukta paņēma tumšu pudeli un, noņēmis vāku, ielēja kausā krietnu devu. Kitija paņēma kausu abās rokās un aiznesa vecajam kungam.

- Mēs iedzersim par to dienu, kad mūsu zemē atkal valdīs vienkāršo ļaužu parlaments! Lai tas atjauno katram vīrietim un sievietei senās tiesības runāt un apstrīdēt valdības un policijas darbu un likt viņiem atbildēt par savu rīcību. Viņš ar plašu žestu pacēla kausa vāku, iedzēra un pēc tam pasniedza to pulk­steņa rādītāju kustības virzienā savam kaimiņam.

Šis rituāls bija sapulces augstākais punkts pēc debatēm, kurās tā arī nenonāca ne pie kāda risinājuma, tas deva mierinā­jumu un pastāvības izjūtu. Sudraba kausu padeva arvien tālāk, no galda uz galdu, no cilvēka pie cilvēka. Visi to sagaidīja ar sajūsmu gan večuki, gan jaunpienācēji -, izņemot veco dāmu, kas jau gatavojās aiziet. Džordžs iznāca kroga istabā un kopā ar Semu sāka novākt glāzes no tālākajiem galdiņiem, Kitija padeva kausu no viena galdiņa pie nākamā, mēģinādama neskatīties uz Niku.

-Vai ieliet vēl, Klēra? Džordžs vaicāja. Es redzēju, ka Marija ierāva krietnu šļuku.

Kitija palūkojās kausā. Nē, vēl ir gana.

- Labi. Mīļā kundze, vai jūs tiešām mūs jau pametat?

Vecā dāma pasmaidīja. Man jāiet, mīļais. Visas tās nekārtī­bas uz ielām man liek ātrāk steigties mājās.

- Protams. Klēra, atnes viešņai kausu, lai viņa var no tā nobaudīt pirms promiešanas.

- Jā, Džordž.

- Nav nekādas vajadzības, mīļais. Es nākamreiz padzeršos divreiz. Krogā atskanēja smiekli un izsaucieni. Pāris vīriešu piecēlās, lai palaistu veco kundzi garām.

Kitija viņai sekoja. Lūdzu, kundze, te vēl palicis.

- Nē, nē, man patiešām jāiet.

-Jūsu šalle nokrita…

- Nē, es vairs nevaru gaidīt, atvainojiet…

- Mierīgāk! Skatieties, kur ejat!

- Atvainojiet, atvainojiet…

Viņas seja izskatījās kā akmenī cirsta, acis tumšas kā divi izdedzināti caurumi karnevāla maskā. Sieviete steidzās uz dur­vīm, ik pa brīdim atskatoties uz Kitiju, kas tuvojās ar sudraba kausu. Kitija turēja to iztieptā rokā sākumā pieklājīgi, it kā pasniedzot dāvanu, bet tad jau šūpojot kā zobenu. Sudraba tuvo­šanās lika sievietei sarauties. Džordžs bija nolicis paplāti ar glā­zēm uz blakusgaldiņa un ielicis roku kabatā. Sems atvēra skapja durvis un atkal aizvēra. Pārējie palika sēžot daži uzjautrināti, citi apjukuši.

- Durvis, Sem, -. Džordžs Fokss teica.

Vecā sieviete metās uz priekšu. Sems pagriezās pret viņu, aizšķērsodams ceļu uz durvīm. Viņš pastiepa roku, kurā bija melna nūja. Pagaidiet, kundzīt, viņš mierīgi sacīja. Notei­kumi visiem ir vienādi. Jums pirms promiešanas jāiedzer. Tā ir kā pārbaude. Viņš it kā atvainodamies atmeta ar roku. Man žēl.

Vecā sieviete pagāja soli uz priekšu. Man gan ne. Viņa pacēla roku. Zila gaismas šautra izšāvās no viņas plaukstas, ietverot Semu enerģijas tīklā. Viņš salēcās kā elektrības ķerts, dīvaini noraustījās un nogāzās zemē. Kāds iekliedzās.

Atskanēja svilpiens. Vecā sieviete pagriezās. Viņai no rokas plūda dūmi. Un tagad, mīļā…

Kitija svieda viņai sejā sudraba krūzi.

Uzmirdzēja zaļa gaisma, atskanēja šņāciens. Vecā sieviete ierūcās kā suns, satvēra seju rokās. Kitija pagriezās un uzsauca: Džordž!

Saimnieks no kabatas izvilka mazu, greznu kastīti un pāri tuvāk sēdošo galvām pameta Kitijai. Meitene to satvēra vienā rokā, pagriezās un gatavojās mest…

Vecā sieviete noņēma rokas no sejas, kas gan lielākoties bija zudusi. Zem kārtīgi saglaustajiem, baltajiem matiem un virs pērļu kaklarotas mirdzēja nenosakāma masa. Tai nebija ne formas, ne citu iezīmju. Kitija šausmās sastinga. Sieviete pacēla roku, un vēl viena gaismas šautra izšāvās pret Kitiju, ietverot arī viņu enerģijas tīklā. Meitene novaidējās. Zobi kla­bēja, kauli trīcēja, gaismas žilbināja acis. Viņa juta, ka drēbes gruzd.

Beidzot uzbrukums vājinājās, zilās enerģijas šautras pazuda. Kitija nokrita zemē apmēram no metra augstuma.

Vecā sieviete salieca pirkstus, priekā norūcās un palūkojās apkārt. Kroga apmeklētāji panikā skraidīja, apgāžot galdus un krēslus, saskrienoties un kliedzot nāves bailēs. Jaunais, gaiš­matainais vīrietis bija noslēpies aiz vīna mucas. Viņa pamanīja, ka Džordžs Fokss lavās uz skapja pusi. Vēl viens uzbrukums -, bet kroga saimnieks pēdējā brīdī metās sāņus. Zilais zibens trā­pīja letei, kas sabirza koka šķēpelēs un stikla drumslās. Džordžs Fokss aizripoja aiz galda.

Neliekoties ne zinis par klaigām un sajukumu, vecā kundze pagriezās, lai ietu. Viņa sakārtoja jaku, atmeta matu sprogu un pārkāpa pāri Sema ķermenim, lai dotos uz durvīm.

Atskanēja vēl viens svilpiens skaļš un uzstājīgs. Vecā sie­viete sastinga, uzlikusi roku uz durvju roktura. Viņa pielieca galvu un pagriezās.

Tur stāvēja Kitija nedaudz miglainām acīm, saplēstām drē­bēm, sapinkātiem matiem. Viņa bija piecēlusies kājās un meta pret sievieti mazo kastīti. Tiklīdz tā pieskārās vecās kundzes kājām, Kitija izrunāja vienu vārdu.

Uzmirdzēja gaisma, un no zemes apmēram divu metru platumā pacēlās ugunsstabs. Tas bija tik gluds un līdzens, ka tiešām atgādināja kolonnu. Tas ieskāva veco kundzi no visām pusēm viņa bija tajā iesprostota kā muša dzintarā: pelēkie mati, pērļu kaklarota, zilā kleita. Kolonna pēkšņi kļuva necaur­spīdīga, un sievieti vairs nevarēja redzēt.

Gaisma nodzisa, kolonna pagaisa, atstājot uz zemes apli divu metru diametrā. Vecā sieviete bez sejas bija pagalam.

Sākumā istabā valdīja klusums. Te izskatījās kā kaujas laukā apgāzti galdi, sadragāti krēsli, koka gabali, sabrukuši cilvēki un izkaisīti domino kauliņi. Tikai Kitija stāvēja kājās, rokas sānos iespiedusi, un skatījās uz deguma apli pie durvīm.

Tad kroga apmeklētāji cits pēc cita sāka slieties kājās un izteikt savas bailes un šausmas. Viņi vaidēja, šņukstēja un auroja. Kitija klusēja, lūkodamās uz sadragāto bāru. No turie­nes parādījās Džordžs Fokss. Viņš mēmi lūkojās Kitijā.

Meitene sarauca uzaci.

- Lai viņi atgūstas un tad iet. Izlūklode nedrīkst pamanīt neko aizdomīgu.

Kitija lēnām aizkliboja līdz durvīm, pagrūda malā kādu kungu, kas jau steidzās prom, un aizslēdza durvis. Meitene palika stāvam pie durvīm aptuveni piecas minūtes, kamēr pār­biedētie cilvēki atjēdzās, un tikai tad citu pēc cita izlaida viņus ārā.

Kā pēdējais aizgāja Nikolass Drevs, kas beidzot bija izlīdis no mucas aizsega. Viņu acis sastapās, un viņš apstājās.

- Sveika, Kitij, jaunais vīrietis teica. Tikpat enerģiska kā allaž.

Kitijas sejā nepakustējās ne vaibsts. Nik?

Viņš atglauda matus un sāka pogāt ciet mēteli. Neuz­traucies, es aizmirsīšu, ka esmu tevi redzējis. Jauna dzīve. Es saprotu. Niks uzmeta skatienu kroga istabai. Ja nu vienīgi tu vēlētos pievienoties mūsu organizācijai. Mums tādi cilvēki kā tu noderētu.

Meitene pašūpoja galvu. Nē, paldies. Šobrīd esmu pilnībā apmierināta ar dzīvi.

Viņš pamāja. Labi. Tad uz redzēšanos. Un… labu veiksmi!

- Uz redzēšanos, Nik. Viņa aizvēra durvis.

Džordžs bija noliecies pār Sema ķermeni. No virtuves lūkojās bālas, pārbiedētas sejas. Kitija atspiedās pret durvīm un aiz­vēra acis. To bija paveicis tikai viens dēmons viens spiegs. Un Londonā to bija simtiem. Nākamnedēļ cilvēki atkal sapulcēsies tepat, Vardes krodziņā, atkal runās un neko nedarīs. Londonā skanēja tikai dažas klusas protesta balsis, un arī tās ātri apklu­sināja. Demonstrācijas tā nebija izeja. Runāt nebija jēgas. Bet vajadzēja būt citam ceļam.

Varbūt tāds arī eksistēja. Bija pienācis laiks ķerties pie plāna.