Ptolemaja vārti

4 Kitija

D ēmons pamanīja Kitiju, tiklīdz viņa pakustējās. Neglītajā galvā atvērās plata mute, kurai augšā un apakšā rēgojās asu zobu rindas. Nezvērs sacirta zobus, kas izklausījās kā tūksto­šiem šķēru šņirkstoņa unisonā. Abpus galvai tam plandījās pelēkzaļas ādas strēmeles, bet meiteni vēroja divas zeltainas, mirdzošas acis.

Kitija neatkārtoja savas kļūdas. Viņa stāvēja apmēram sešas pēdas tālāk no briesmīgās nezvēra galvas un nekustējās.

Dēmons kā izmēģinot paskrāpēja ar ķetnu pa grīdu, atstājot piecu nagu švīkas. Un dīvaini norūcās skaņa nāca no rīkles dziļumiem. Meitene zināja, ka tas viņu novērtē, mēģina noteikt viņas spēku un to, vai uzbrukt. Sajās šausmu pilnajās sekun­dēs Kitija neapzināti novērtēja dēmona izskatu pelēko spalvu kušķus pie locītavām, metāliski spožās zvīņas uz torsa, rokas, kam bija pārāk daudz pirkstu un pārāk maz kaulu. Viņa juta, ka trīc visi muskuļi saspringa, lai bēgtu, bet viņa piespieda sevi palikt uz vietas.

Un tad viņa sadzirdēja balsi maigu, sievišķīgu un jautā­jošu: Vai tad tu nebēgsi, mīļā? Es ar šīm kājām tik ātri nepaskrietu. Ak, es esmu tik lēns! Pamēģini. Tu varētu izbēgt. Balss bija tik maiga, ka Kitija pirmajā mirklī nesaprata, ka tā nāk no neradījuma mutes. Tā runāja dēmons! Meitene pašūpoja galvu.

Dēmons salieca savus sešus rokas pirkstus nepārprotamā žestā. Tad vismaz panāc tuvāk, dēmons vilināja. Tas man aiztaupīs pūles klibot pie tevis. Ak vai! Mana būtība smeldz no Zemes pievilkšanas spēka.

Kitija atkal pašūpoja galvu, šoreiz lēnāk. Dēmons smagi nopūtās un noskumis nokāra galvu. Mīļā, jums pilnīgi trūkst pieklājības. Nez vai jūsu būtība pretosies, ja mēģināšu jūs apēst. Mani moka gremošanas traucējumi… Galva pacēlās, acis uzmirdzēja, zobi nošņirkstēja. Es riskēšu. Bez brīdinājuma dēmons salieca kājas un lēca, žokļus plati atplētis, rokas izstie­pis. Kitija nokrita uz muguras un iekliedzās.

No grīdas pacēlās sudraba šķēpu siena, uzdurot dēmonu. Uzmirdzēja gaisma, nolija dzirksteļu lietus, un dēmona ķerme­nis uzliesmoja violetās liesmās. Tas uz sekundes daļu kavējās gaisā kā mākonis, uzmutuļoja un nobira uz grīdas kā sadedzis papīrs. Atskanēja skumja balss: Ak vai… Un tagad lejup bira tikai pelni.

Kitija bija bailēs sastingusi. Viņa ar piepūli aizvēra muti un vairākas reizes samirkšķināja acis. Un ar trīcošu roku izbrauca cauri matiem.

- Ak debess, meistars no sava pentakla sacīja. To nu gan es negaidīju. Bet šo radījumu muļķībai nav robežu. Saslauki to nekārtību, mīļo Lizij, un mēs varēsim parunāt par notikušo. Tev jālepojas ar to, ko esi paveikusi.

Kitija mēmi pamāja, joprojām ieplestām acīm skatoties tuk­šumā. Viņa stīvām kājām izkāpa no apļa un devās pēc slotas.

- Nav šaubu: tu esi ļoti gudra meitene. Meistars sēdēja uz dīvāna pie loga, dzerdams tēju no porcelāna krūzītes. Turklāt tu gatavo lielisku tēju, kas tādā dienā kā šī ir tīrā svētība. Lie­tus bungoja pa palodzēm un aizšalca pa ielu. Mājas pakšos svil­poja vējš. Kitija uzcēla kājas uz krēsla un iedzēra malku stipras, siltas tējas.

Vecais vīrs noslaucīja muti ar rokas virspusi. Jā, ļoti veiksmīga Izsaukšana. Nepavisam nav slikti. Un kas to būtu domājis, ka sukuba patiesā forma ir šāda? Skaisti! Lizij, bet vai tu pamanīji, ka mazliet nepareizi izteici Ieslodzīšanas zilbi? Ne pietiekami, lai salauztu drošības sienu, bet dēmons bija iedro­šināts un vēlējās izmēģināt veiksmi. Par laimi, visu pārējo tu paveici nevainojami.

Kitija joprojām trīcēja. Viņa atspiedās pret dīvāna spilve­niem. Ja es būtu pieļāvusi vēl kādu kļūdu, viņa trīcošā balsī jautāja, kas būtu noticis? ,

- Ak, mīļā, par to tev nav jālauza galva. Tu nepieļāvi vairāk kļūdu, un tieši tas ir svarīgi. Še, ieēd kādu našķi. Viņš norādīja uz šķīvi. Ļoti nomierinoši.

Kitija paņēma cepumu un iemērca tējā. Bet kāpēc tas man uzbruka? meitene vaicāja. Tam taču vajadzēja saprast, ka pentakla aizsardzība nostrādās.

Meistars iesmējās. Kas to lai zina! Varbūt dēmons cerēja, ka tu bailēs izkāpsi no apļa, kad tas lēca, tas būtu iznīcinājis aizsardzību un ļāvis nezvēram tevi aprīt. Ievēroji, ka tas jau izmēģināja divus bērnišķīgus paņēmienus, lai pārliecinātu tevi izkāpt no pentakla? Nu, tas nebija pārāk gudrs džins. Vai arī vienkārši noguris no saistībām un vēlējās mirt. Meistars rūpīgi nopētīja tējas biezumus. Kas to lai zina! Mēs par dēmoniem zinām tik maz, par viņu rīcības motīviem vēl mazāk. Viņus ir gūti izprast. Vai mums vēl ir tēja?

Kitija paskatījās. Nē. Bet es uzvārīšu.

- Tas būtu jauki, mīļo Lizij, ļoti jauki. Un pa ceļam tu varētu man pasniegt to Trismegista grāmatu. Cik atceros, viņam bija pāris lielisku piezīmju par sukubiem.

Kad Kitija izgāja gaitenī un kāpa lejup uz virtuvi, viņu apņēma vēsais gaiss. Noliekusies pie zilās gāzes liesmiņas, kas šņāca zem tējkannas, viņa sabruka. Meitene juta, ka pret savu gribu sāk drebēt, un pieķērās pie galda malas, lai neno­kristu.

Kitija aizvēra acis. Dēmona atvērtie žokļi tuvojās. Viņa strauji atvēra acis.

Blakus izlietnei stāvēja papīra maisiņš ar augļiem. Meitene mehāniski paņēma vienu ābolu un apēda to, kozdama lieliem kumosiem. Pēc tam viņa notiesāja vēl vienu, bet jau mazliet lēnāk, visu laiku stīvi vērdamās sienā.

Drebuļi pamazām norima. Tējkanna svilpa. Džeikobam bija taisnība, meitene nodomāja, skalojot krūzīti. Es esmu idiote. Tikai pilnīga muļķe rīkotos kā es. Tikai pilnīga muļķe.

Muļķe vai ne, bet veiksmīga viņa bija. Un visus šos trīs gadus veiksme bija viņu pavadījusi.

Kopš dienas, kad viņas nāve tika oficiāli apstiprināta un viņas lieta aizzīmogota ar melnu vasku, Kitija tā arī nebija pametusi Londonu, lai gan viņas labākais draugs Džeikobs, kas dzīvoja pie radiem Brigē un strādāja tur par juvelieri, katru nedēļu sūtīja vēstules un aicināja Kitiju pievienoties viņam. Arī drauga ģimene, ar kuru viņa slepeni un neregulāri satikās, mudināja meiteni pamest bīstamo pilsētu un sākt jaunu dzīvi. Par spīti tam, ka veselais saprāts mudināja rīkoties tieši tā, Kitija spītīgi noraidīja šo priekšlikumu un palika Londonā.

Lai gan meitene joprojām bija stūrgalvīga, seno bezrūpību bija nomainījusi piesardzība. Gan ārējais izskats, gan rīcība tagad bija vērsta uz to, lai neizraisītu ne mazākās aizdomas. Tas bija svarīgi, jo būt Kitijai Džonsai jau vien bija noziegums. Lai slēptos no tiem, kas viņu pazina, meitene bija nogriezusi matus īsus un valkāja cepuri ar nagu. Viņa centās uzvesties neuzkrītoši, apguva neizteiksmīgu skatienu un pārvērta seju par akmens cietu masku. Vārdu sakot, darīja visu, lai būtu viena no pūļa.

Viņa bija mazliet novājējusi, jo pastāvīgi pārstrādājās un nekad kārtīgi nepaēda. Un, lai gan acis bija dziļāk iegrimušas, meitenē joprojām virmoja tā pati enerģija, kas Pretošanās kustī­bas laikos. Tā palīdzēja viņai īstenot pārgalvīgo plānu un dzīvot ar diviem neīstiem vārdiem.

Kitija bija apmetusies trešajā stāvā kādā pussabrukušā Rietumlondonas mājā, kas atradās blakus munīcijas rūpnīcai. Viņas istabai blakus atradās citas tādas pašas istabas, ko nama saimnieks bija izbūvējis vecajā mājā. Katrā no tām kāds dzīvoja, bet Kitija nebija runājusi ne ar vienu no mājas iemītniekiem, izņemot pārvaldnieku sīku vīreli, kas mitinājās pagrabstāvā. Viņa dažkārt satikās ar pārējiem kāpnēs tie bija vīrieši un sie­vietes, jauni un veci, bet visi dzīvoja šeit vientuļi un anonīmi. Kitijai tas patika viņai nekas nebija iebilstams pret vientulību, viņai tā bija vajadzīga.

Istaba bija ļoti vienkārša. Maza, balta plītiņa, ledusskapis, drēbju skapis, stūrī tualete un izlietne. Zem loga, pa kuru pavē­rās skats uz nekoptiem pagalmiem un pretējo māju sienām, atradās saburzītu segu un spilvenu kaudze Kitijas gulta. Tai blakus, kārtīgi sakrautas kaudzē, stāvēja viņas drēbes, kā arī bundžas ar ēdienu, avīzes un jaunākie pamfleti par karu. Pašas svarīgākās lietas bija paslēptas zem matrača (sudraba metamais disks, ietīts kabatlakatā), tualetes cisternā (plastmasas maisā ietīti dokumenti, kas apstiprināja viņas jauno personību) un veļas somā (vairākas biezas grāmatas ādas vākos).

Būdama praktiska meitene, Kitija nebija pārāk pieķērusies savai istabai. Tā'bija vieta, kur pārgulēt. Viņa te nepavadīja daudz laika. Tomēr te jau trešo gadu bija viņas mājas.

Mājas īpašniekam viņa bija nosaukusi Klēras Bellas vārdu. Šos dokumentus viņa visbiežāk nēsāja līdzi identifikācijas karti, kur bija norādīta arī dzīvesvieta, veselības polisi un izglī­tības dokumentus. Šos papīrus viņai ļoti prasmīgi bija uztaisījis vecais Hairnēkas kungs, Džeikoba tēvs, kas bija izgatavojis vēl vienu dokumentu mapi uz Lizijas Templas vārda. Viņai vairs nebija nekādu dokumentu, kur būtu īstais vārds. Tikai naktī, kad meitene apgūlās savā gultā, aizvilka aizkarus un izslēdza gaismas, viņa atkal kļuva par Kitiju Džonsu. Šī viņas būtība piederēja tumsai un sapņiem.

Vairākus mēnešus pēc Džeikoba aizceļošanas Klēra Bella bija strādājusi Hairnēku izdevniecībā, piegādājot burvjiem iesietās grāmatas un saņemot minimālo algu. Tomēr tas nevilkās ilgi Kitija nevēlējās apdraudēt draugus ar pārāk tuvo pazīšanos, tāpēc bija sākusi strādāt par oficianti krogā pie upes. Un tad viņas dzīvē parādījās negaidīta iespēja.

Kādu rītu Kitiju izsauca uz Hairnēkas kunga kabinetu un lika nogādāt pasūtītājam sainīti. Tas bija smags, smaržoja pēc līmes un ādas un bija cieši iesaiņots. Uz iesaiņojuma bija rak­stīts: H. BUTONA KUNGS, BURVIS.

Kitija nopētīja adresi. Ērla laukums. Tur nedzīvoja daudz burvju.

Hairnēkas kungs tīrīja pīpi ar nomelnējušu spalvu nazīti un drēbes gabalu. Mūsu mīļoto burvju vidū, viņš teica, notrau­cot no pīpes netīrumu, Butona kungs tiek uzskatīts par ļoti ekscentrisku. Nav šaubu, ka viņš ir ļoti talantīgs, bet nekad nav mēģinājis kāpt pa politiskās elites kāpnēm. Strādājis par bibliotekāru Londonas bibliotēkā, līdz kādā negadījumā zaudē­jis kāju. Tagad viņš daudz lasa, kolekcionē grāmatas un maz­liet raksta. Reiz teica, ka viņu interesē zināšanas zināšanu pēc. Tāpēc Butona kungam nav naudas un viņš dzīvo Ērla laukumā. Aiznes viņam šo sainīti, labi?

Butona kunga māja atradās pelēkbaltu villu rajonā visas mājas te bija augstas, smagnējas, ar milzīgām kolonnām. Reiz tajās dzīvoja bagātie, bet tagad šeit vēdīja nabadzības un pagri­muma smaka. Butona kungs mitinājās aklās ielas galā, mājā, ko iekļāva tumši lauru koki. Kitija piezvanīja un gaidīja, stāvēdama uz plankumainiem, netīriem pakāpieniem. Neviens nenāca atvērt, un meitene pamanīja, ka durvis atstātas pusvirus.

Kitija palūkojās iekšā pussabrucis priekšnams, gar sienām sakrauti grāmatu kalni. Viņa skaļi noklepojās. Vai te kāds ir?

Jā, jā, nāciet iekšā! atskanēja klusa balss. Turklāt ātri, ja jums nebūtu iebildumu. Esmu nokļuvis neapskaužamā situ­ācijā.

Kitija steidzās uz priekšu. Blakusistabā, kur logiem priekšā bija aizvilkti putekļiem klāti aizkari, viņa pamanīja zemē grā­matu kaudzi un no tās apakšas rēgojamies lielu zābaku. Tālāk ievēroja arī pavecāka kunga galvu. Večuks izmisīgi centās atbrī­voties. Kitija metās viņam palīgā pēc pāris minūtēm Butona kungs jau sēdēja krēslā, nedaudz saburzīts un pavisam aizel­sies.

- Paldies, mīļā. Vai jūs, lūdzu, nepasniegtu man spieķi? Es ar to mēģināju izvilkt no grāmatu plaukta vienu grāmatu, un tas beidzās pavisam nelāgi.

Kitija izvilka no grāmatu kaudzes garu, pelēku spieķi un pasniedza to burvim. Viņš bija mazs, trausls vīriņš ar spožām acīm, šauru seju un mazliet izspūrušiem, sirmiem matiem, kas krita uz pieres. Burvim mugurā bija rūtains krekls bez kakla­saites un zaļš džemperis, kājās novalkātas, pelēkas bikses ar vienu pašu staru otra bija uzlocīta un piešūta pie jostas.

Kaut kas viņa ārienē meiteni samulsināja. Tikai pēc brīža viņa saprata, ka iepriekš nekad nebija redzējusi burvi, kas būtu tik ikdienišķi ģērbies.

- Es tikai mēģināju aizsniegt Gibonsa sējumu, Butona kungs paskaidroja. Bet tas atradās pašā kaudzes apakšā. Neuzmanīgi rīkojoties, zaudēju līdzsvaru. Un tad sekoja tāds nogruvums! Jūs pat nevarat iedomāties, cik sarežģīti šeit kaut ko atrast.

Kitija palūkojās apkārt. Visapkārt istabai no senā paklāja gluži kā stalagmīti pacēlās grāmatu kalni. Vairāki no grāmatu krāvumiem bija tikpat gari, cik Kitija, citi bija pa pusei sabru­kuši un balstījās pret pārējiem, veidojot putekļainas arkas. Grāmatas bija sakrautas uz galda un pat skapja atvilktnēs, tās varēja saskatīt caur pavērtajām blakusistabas durvīm. Tuk­šas bija palikušas tikai pāris ejas, kas savienoja logu ar diviem dīvāniem, kuri bija iespiesti starp kamīnu un izeju uz priekš­namu.

- Varu gan, Kitija noteica. Bet te ir kaut kas tāds, kas tikai saasinās jūsu problēmas. Sūtījums no Hairnēkas kunga. Viņa pacēla gaisā paciņu.

Vecā vīra acis uzdzirkstīja. Lieliski1 Tas noteikti ir Ptolemaja Apokrifs, no jauna iesiets teļādā. Karels Hairnēka ir īsts brīnums. Jūs, mana mīļā, esat padarījusi šo dienu divkārt skaistu! Jums noteikti jāpaliek uz tēju.

Pēc pusotras stundas Kitija jau bija sapratusi trīs lietas: ka vecais kungs ir ļoti laipns un pļāpīgs, ka viņam ir ļoti gar­šīga tēja un kūkas un ka viņam steidzami nepieciešama asis­tente.

- Mans pēdējais asistents pameta šo māju pirms divām nedē­ļām, viņš sacīja, smagi nopūties. Devās karot. Es mēģināju atrunāt, bet viņš jau bija izlēmis iet. Nabags ticēja visam, ko burvji teica, slavai, ienākumiem un paaugstinājumam. Bet nepaies ilgs laiks, līdz viņš būs miris. Apēd šo kūkas gabaliņu, mīļā. Tev vajadzētu uzbaroties. Var būt, ka viņam nudien bija labāk doties karot, bet mans darbs no tā stipri cieš.

- Kāds ir jūsu darbs, ser? Kitija vaicāja.

- Pētniecība. Maģijas vēsture un tamlīdzīgi. Aizraujoša stu­diju nozare, lai gan pamesta novārtā. Tas ir kauns un negods, ka tiek slēgtas tik daudzas bibliotēkas valdība šādi rīkojas, baiļu mākta. Es gan esmu izglābis vairākas nozīmīgas grāmatas un vēlos tās visas sarakstīt katalogā un indeksēt. Mans mērķis ir sagatavot visu dzīvo džinu sarakstu pašreizējie saraksti ir tik pretrunīgi un neskaidri… Bet, kā jau tu redzēji, es pat netieku galā pats ar savu kolekciju, un tas viss, pateicoties šim šķēr­slim… Un viņš pakratīja ar dūri pret neesošo kāju.

- Kā tas gadījās, ser? Kitija uzdrošinājās pavaicāt. Ja drīkst vaicāt…

- Kāja? Vecais kungs sarauca uzacis, palūkojās pa labi, pa kreisi un pēc tam uz Kitiju. Viņš nikni nočukstēja: Mārids.

- Mārids? Vai tad tas nav pats varenākais…?

- Varenākais no izsaucamajiem dēmoniem. Pareizi. Butona kungs sāji pasmaidīja. Es neesmu nekāds lempis, mīļā. Ko gan nevarētu teikt par maniem kolēģiem, viņš indīgi novilka. Es gribētu redzēt, kā Ruperts Devro vai Karls Mortensens būtu tikuši ar to galā. Viņš nošņaukājās un atgāzās dīvānā. Smiek­līgākais bija tas, ka es māridam vēlējos uzdot tikai dažus jautā­jumus. Nemaz negrasījos padarīt viņu par vergu. Es aizmirsu pievienot Trešās važas mārids izrāvās un, pirms iedarbojās automātiskā Atbrīvošanas komanda, norāva man kāju. Viņš pašūpoja galvu. Tāds ir sods par ziņkārību, mīļā. Nu, bet es tikšu galā. Atradīšu citu asistentu, ja vien amerikāņi jau nav nogalinājuši visus mūsu jaunos vīriešus.

Viņš nokoda gabaliņu kūkas. Kitija jau bija izlēmusi. Es jums labprāt palīdzētu, ser.

Vecais burvis samirkšķināja acis. Tu?

- Jā, ser. Es varētu strādāt par jūsu asistenti?

- Bet, mīļā, man likās, ka tu jau strādā pie Hairnēkas.

- Jā, ser, bet tikai uz laiku. Es meklēju citu darbu. Man ļoti interesē grāmatas un maģija. Patiešām! Man vienmēr gribējies kaut ko vairāk par to uzzināt.

- Ak tā. Vai tu runā ebrejiski?

- Nē, ser.

- Čehiski? Franciski? Arābu valodā?

- Nē, nevienā no tām.

- Ak tā… Uz mirkli Butona kunga seja kļuva mazāk drau­dzīga un laipna. Viņš nopētīja meiteni ar pievērtām acīm. Un tikai tāpēc, ka tu esi vienkāršo ļaužu meitene…

Kitija sparīgi pamāja. Jā, ser. Bet es vienmēr esmu uzskatī­jusi, ka tas nedrīkstētu stāties ceļā talantam. Esmu enerģiska, izdarīga un apķērīga. Viņa pamāja ar roku uz nekārtīgo istabu. Es jums varēšu pasniegt jebkuru grāmatu tik ātri, cik vien jūs vēlēsieties. No apakšējā līdz augstākajam plauktam. Meitene pasmaidīja un iedzēra tēju.

Vecais vīrs berzēja zodu ar tuklo pirkstu un murmināja pie sevis. Vienkāršo ļaužu bērns… neapmācīts… ārkārtīgi neparasti… laikam jau varas iestādes to aizliedz. Bet kas par to? viņš ieķiķinājās. Kāpēc ne? Viņi taču visus šos gadus nepievērsa man nekādu uzmanību. Tas būtu interesants ekspe­riments. Turklāt viņi nekad neuzzinātu. Viņš atkal nopētīja Kitiju. Tu zini, ka es nevarēšu tev maksāt.

- Tas nekas, ser. Mani interesē zināšanas zināšanu pēc. Es sameklēšu citu darbu. Es jums varētu palīdzēt, kad vien jums tas būtu nepieciešams.

Ļoti labi, Butona kungs pastiepa plaukstu. Paskatīsi­mies, kā tev izdosies. Ceru, tu saproti, ka mūs nevieno līgums un katrs no mums var šīs darba attiecības jebkurā brīdī pārtraukt. Atceries ja būsi slinka vai negodīga, es izsaukšu horlu, lai tevi aprij. Bet, ak debestiņ, kur palikušas manas labās manieres? Es pat nepavaicāju tavu vārdu!

Kitija ātri izlēma. Lizija Tempļa.

-Ļoti priecājos iepazīties, Lizij! Domāju, ka mēs sapratī­simies.

Un tā ari bija. Kitija Butona kungam kļuva neaizstājama. Sākumā viņas uzdevumi bija saistīti ar pārvietošanos pa tumšo, nekārtīgo māju, lai atrastu attālās kaudzēs sakrautas grāma­tas un atnestu tās burvim. To bija vieglāk pateikt nekā izda­rīt. Viņa bieži vien atgriezās burvja darbistabā, grīļodamās zem grāmatu kaudzes un zirnekļu tīkliem klāta vai nobrāzusi ādu gar grāmatplauktiem, un tad izdzirdēja, ka ir atnesusi nepa­reizo sējumu vai izdevumu un tika sūtīta atpakaļ. Bet Kitija tika galā. Ar laiku viņa iemācījās atrast tieši to grāmatu, kas Butona kungam bija vajadzīga. Viņa sāka pazīt autoru vārdus, grāmatu virsrakstus un pat iesiešanas manieri dažādās valstīs un pilsētās dažādos laika posmos. Burvis bija ļoti apmierināts ar jauno palīdzi, kura ievērojami atviegloja viņam dzīvi. Pagāja vairāki mēneši.

Kitija sāka uzdot īsus jautājumus par grāmatām, kuras viņai lūdza atnest. Dažkārt Butona kungs sniedza kodolīgas atbildes, bet biežāk lika viņai pašai meklēt risinājumu. Ja grāmata bija angliski, Kitija to varēja izdarīt. Viņa aizņēmās pāris vienkār­šāku grāmatu un vakaros lasīja. Pēc izlasīšanas viņai radās jauni jautājumi, un viņa vaicāja Butona kungam, kas atkal norādīja citus tekstus, ko lasīt. Un tā Kitija sāka mācīties.

Pēc gada Kitija sāka pildīt dažādus burvja uzticētus uzde­vumus. Viņa devās uz pilsētas bibliotēkām, iegriezās pie zāļu pazinējiem un burvju priekšmetu tirgotājiem. Butona kungam nebija velnēnu, viņš nenodarbojās ar aktīvo maģiju. Veco kungu interesēja senās kultūras un dēmonu vēsture. Viņš dažkārt izsauca kādu zemāku garu, lai izjautātu par pagātni.

- Bet tas ir ļoti grūti, ja tev ir tikai viena kāja, viņš paskaid­roja asistentei. Izsaukšana ir gana sarežģīta jau tad, ja droši stāvi uz abām kājām, bet ir ellīgi grūti mēģināt uzvilkt apli, ja spieķis visu laiku ļogās un krīts krīt zemē. Es labprāt vairs neriskētu.

- Varbūt es varētu jums palīdzēt, ser, Kitija ierosināja. -Jums tikai būtu jāiemāca man pamati.

- Tas nav iespējams. Pārāk bīstami mums abiem.

Butona kungs šajā jautājumā šķita nelokāms, un Kitijai bija vajadzīgi vairāki mēneši, lai viņu pierunātu. Beidzot galveno­kārt, lai meitene liktu viņu mierā, burvis atļāva viņai piepildīt vīraka traukus, palīdzēt uzzīmēt apli un aizdedzināt sveces. Viņa stāvēja aiz Butona kunga muguras, kad viņš izsauca dēmonu, lai to izjautātu. Pēcāk palīdzēja nodzēst deguma pēdas pēc dēmona pazušanas. Meitenes mierīgā izturēšanās atstāja labu iespaidu, un drīz vien viņa jau aktīvi iesaistījās garu izsaukšanā. Kā jau ierasts, Kitija mācījās ātri. Viņa iegaumēja dažas vienkāršākās frāzes latīņu valodā, lai gan tās nesaprata. Butona kungs, kura veselība neļāva strauji strādāt un kurš bija arī diezgan slinks, sāka uzticēt asistentei arvien vairāk uzdevumu. Viņš palīdzēja aizpildīt robus meitenes zināšanās, lai gan atteicās viņai sniegt tiešus norādījumus.

- Patiesā māksla, viņš sacīja, ir pati vienkāršība, bet tai ir neskaitāmas variācijas. Mums vienmēr jāturas pie pama­tiem jāizsauc kāds radījums, jātur tas paklausībā un jāsūta atkal prom. Man nav ne laika, ne vēlēšanās mācīt tev visus smalkumus.

- Labi, Kitija sacīja. Viņai nebija ne laika, ne vēlēšanās tos mācīties. Meitene gribēja uzzināt tikai dēmonu izsaukšanas pamatus.

Gadi gāja. Karš turpinājās. Butona kunga grāmatas tagad bija sakārtotas, sarakstītas katalogā un sašķirotas pēc autoru uzvārdiem. Asistente viņam bija kļuvusi neaizvietojama. Un tagad burvis ļāva Kitijai izsaukt foliotus vai zemākus džinus, tikmēr pats skatījās. Tā bija abpusēji izdevīga noruna.

Un par spīti senajām bailēm arī Kitijai tas arvien vairāk iepatikās.

Kad ūdens tējkannā beidzot bija uzvārījies, Kitija pagata­voja tēju un atgriezās pie burvja, kas joprojām sēdēja uz dīvāna, šķirstīdams grāmatu. Butona kungs atzinīgi norūcās.

- Trismegists raksta, viņš sacīja, ka sukubi ir neapdomīgi un bieži vien sliecas uz pašiznīcināšanos. Viņus var nomierināt, vīrakam pievienojot citrusaugļus vai spēlējot Pāna flautu. Hmm, patiešām jūtīgi radījumi. Viņš pakasīja kājas stumbeni. Ak jā, es atradu vēl kaut ko. Kā sauca to dēmonu, par kuru tu inte­resējies, Lizij?

- Bartimajs.

- Jā, te tas ir. Trismegists raksta par viņu, apkopojot Senās pasaules džinus. Atradīsi to kaut kur pielikumos.

- Patiešām, ser? Tas ir lieliski! Paldies jums.

- Viņš īsi apraksta Bartimaja izsaukšanas vēsturi. Nedomāju, ka tev tas šķitīs ļoti interesanti.

- Var jau būt, ser. Viņa pastiepa roku. Bet vai jūs neiebil­stu, ja es tomēr mazliet ieskatītos?