Ptolemaja vārti

8 netenjels

Pēcpusdienas sanāksme bija vēl nelietderīgāka, nekā Džons Mandrāks bija domājis. Tā notika Vestminsteras statuju zālē tā bija neregulāras formas telpa, celta no pelēkrozā akmens blu­ķiem, ar augstām viduslaiku stila velvēm un bieziem persiešu paklājiem uz grīdas. Nišās pie logiem atradās dučiem pagātnes dižo burvju statuju dabiskā lielumā. Pašā galā bargs un norai­došs stāvēja Gledstons, bet viņam pretī plīvojošā apmetnī viņa lielākais ienaidnieks Dizraeli. Te bija attēloti visi impērijas premjerministri kopā ar citiem dižiem burvjiem. Ne visās nišās jau bija statujas, bet Devro kungs bija pavēlējis tukšās aizpildīt ar ziedu kompozīcijām. Burvji sačukstējās, ka tukšās ailes atgā­dina premjerministram par to, ka arī viņš pats ir mirstīgs.

Pie griestiem mirdzēja apaļas lampas, izgaismojot istabas vidū apaļo, spoži nopulēto ozolkoka galdu, pie kura sēdēja Padome impērijas vadošie burvji -, rotaļādamies ar pildspal­vām un minerālūdens pudelēm.

Devro kungs speciāli bija pasūtījis sēdēm apaļu galdu. Tā neradās sajūta, ka kāds būtu pretstatīts citiem, un neviens neizcēlās, sēžot galda galā. Dīvainā kārtā šī politika nebija ņemta vērā, izgatavojot pašam Devro paredzēto milzīgo, apzel­tīto krēslu, kam visapkārt bija izgrebti ķerubi. Kara ministrs Mortensena kungs bija sekojis premjerministra piemēram un pasūtījis sev sarkankoka sēdekli. Bet iekšlietu ministrs Kolinsa kungs, negribēdams palikt ēnā, bija sev darinājis tronim līdzīgu krēslu, kas bija apvilkts ar zaļu brokātu. Un tā tālāk. Vienīgi Džons Mandrāks un viņa bijusī meistare Džesika Vaitvela bija paturējuši savus krēslus tādus, kādi tie bija.

Tāpat arī katra krēsla atrašanās vieta bija izcīnīta ilgā un grūtā cīņā un atspoguļoja patieso stāvokli Padomē. Devro kun­gam abās pusēs sēdēja viņa favorīti informācijas ministrs Džons Mandrāks un Džeina Ferēra no policijas. Ferērai blakus sēdēja Vaitvelas jaunkundze un Kolinsa kungs, kuram pret karu bija skeptiska attieksme. Mandrākam blakus sēdēja Mortensena kungs un Malbindi jaunkundze no Ārlietu ministrijas valdība šobrīd sekoja viņu izstrādātajai stratēģijai.

Sapulce sākās ar reklāmas paziņojumu. No blakusistabas izripoja milzīga kristāla lode uz platformas. To vilka velnēnu bars, ko vadīja foliots ar astru pātagu rokā. Kad viņi bija nonā­kuši līdz galdam, foliots nokliedzās, noplīkšķināja pātagu, un visi velnēni cits pēc cita izgaisa dūmu mākoņos. Kristāla lode iezaigojās rozā, tad oranža. Tās vidū parādījās paziņojuma dēlis un uz tā smaidoša seja.

Cienījamās dāmas un godātie kungi, Padomes locekļi! Ļau­jiet man jums atgādināt, ka līdz dekādes lielākajam teātru noti­kumam un gada nozīmīgākajam sabiedriskajam pasākumam atlikušas tikai divas dienas! Rezervējiet biļetes uz manu jaunāko izrādi, kas vēstīs par mūsu mīļā drauga un vadoņa Ruperta Devro dzīvi un darbiem! Esiet gatavi smieties, raudāt un dziedāt līdzi izrādē No Vapingas līdz Vestminsterai: politiskā odiseja. Ņemiet līdzi dzīvesbiedrus un draugus un neaizmirstiet kabatlakatiņus! Es, Kventins Mierdaris, apsolu jums neaizmirstamu vakaru!

Seja izgaisa, lode satumsa. Ministri noklepojās un sagrozījās krēslos. Ak dievs, kāds nočukstēja. Tas ir mūzikls!

Devro kungs pārlaida klātesošajiem starojošu skatienu. Kventina laipnais žests šoreiz nudien ir nevietā, viņš notral­lināja. Esmu pārliecināts, ka jums visiem jau ir biļetes.

Bija gan. Citādi nemaz nevarēja būt.

Sapulce varēja sākties. Mortensena kungs ziņoja par jaunāka­jiem notikumiem Amerikas karā. Tas nebija nekas iepriecinošs: britu karaspēks atradās tuksnesīgajos apgabalos, notika pastā­vīgas sadursmes, bet nekas nozīmīgs tā arī nebija sasniegts. Un tā jau nedēļām ilgi.

Džons Mandrāks gandrīz nemaz neklausījās šajā ziņojumā. Tas bija iepriekš paredzams un nomācošs un tikai pastiprināja paša izmisumu. Likās, ka viss slīd ārā no rokām karš, kontrole pār vienkāršajiem iedzīvotājiem, impērija. Bija jādara kaut kas nozīmīgs un tūlīt, pirms viss nav sabrucis. Un viņš zināja, kas. Bija jāliek lietā Gledstona zizlis ierocis ar neticamu spēku kas tagad gulēja, pamests novārtā, valsts dārgumu glabātavā, gaidot, kad kāds, kas ir pietiekami talantīgs, beidzot ķersies tam klāt. Pareizi izmantots, šis ierocis varētu satriekt amerikāņu dumpiniekus, sakaut impērijas pretiniekus un likt vienkārša­jiem iedzīvotājiem trūkties. Bet, lai zizli vadītu, bija vajadzīgs augstākā līmeņa burvis, un Devro tāds nekādā ziņā nebija. Tieši tāpēc bailēs par savu krēslu pašreizējais premjerministrs atteicās zizli izmantot.

Vai viņš pats Džons Mandrāks spētu vadīt šo spēcīgo ieroci, ja viņam dotu iespēju? Patiesībā jaunais burvis nebija drošs. Varbūt spētu. Viņš bija spēcīgākais burvis no visiem, kas šeit atradās, varbūt vienīgi Vaitvela varēja ar viņu mēroties spēkiem. Un tomēr toreiz, pirms trim gadiem, viņš nebija spējis likt zizlim darboties.

Jaunā burvja galvā cīnījās šaubas par paša spēkiem un vēlme sevi pierādīt, un tas arvien vairāk viņu nogurdināja, padarot nevērīgu pret tiešajiem pienākumiem. Atklāti sakot, viņa darbs bija nevajadzīgs un viņam visapkārt sēdēja vieni vienīgi muļķi, kas nespēja uzlabot esošo situāciju. Vienīgā cerību dzirkstele tagad bija atrast nodevēju Hopkinsu. Varbūt tas mainītu noti­kumu gaitu, varbūt tad viņš beidzot sasniegtu ko ievērojamu. Jāpagaida, līdz Bartimajs būs ko uzzinājis.

Mortensens turpināja vārīties. Mandrāks garlaikoti rakstīja piezīmju bloknotā. Viņš iedzēra ūdeni un kritiski nopētīja pārē­jos sapulces dalībniekus.

Pirmām kārtām premjerministrs. Viņa matos bija iezagušās sirmas šķipsnas, seja bija uztūkuši un sarkaniem plankumiem izraibināta. Viņam apkārt jautās tāda kā smaguma aura, kas vēdīja visās viņa runās. Tikai tad, kad saruna pievērsās teātrim, Devro sejā atgriezās tas dzīvīgums un harisma, kas Mandrāku bija apbūrusi zēna gados. Turklāt premjerministrs bija ļoti atriebīgs. Pirms neilga laika Kolinsa kunga priekštece Harknetas kundze bija izteikusies pret valstī valdošo politiku. Tovakar pie viņas bija ieradušies seši horlas. Šādi notikumi Mandrāku uztrauca tas neliecināja par vadītāju ar skaidrām spriešanas spējām. Turklāt tā bija morāli nosodāma rīcība.

Blakus Devro sēdēja Džeina Ferēra. Sajūtot, ka jaunais burvis viņu nopēta, meitene pacēla skatienu un pasmaidīja viņas acīs gailēja sazvērnieciska dzirksts. Viņa uzrakstīja uz papīra zīmīti un aizsūtīja viņam. Vai ir kādas ziņas par Hopkinsu ? Mandrāks papurināja galvu, bez skaņas noteica: "Par agru," un pievērsa skatienu viņas blakussēdētājai.

Tā bija aizsardzības ministre Džesika Vaitvela. Vairākus gadus viņa bija premjera nelabvēļu sarakstā, bet pamazām atkal atguva labvēlību. Iemesls bija vienkāršs šī dāma bija pārāk spēcīga, lai tiktu ignorēta. Viņa dzīvoja noslēgti, nekrāja lielas bagātības un veltīja visus spēkus darbam savā ministrijā. Džesika joprojām bija ļoti tieva, mati platīnblondi un spuraini. Mandrāks un viņa bijusī meistare novērtēja viens otru ar naidu, bet respektējot.

No viņas pa kreisi sēdēja Kolinsa kungs, jaunpienācējs Padomē. Tas bija sīks vīrelis, melnīgsnējs un apaļu seju, bet dedzīgām, spožām acīm. Viņš visu laiku uzsvēra, kādu ļaunumu karš nodara ekonomikai, tomēr nekad nepieprasīja, lai tas tiktu izbeigts.

Pa labi no Mandrāka sēdēja karu atbalstošā frakcija: pir­mām kārtām, Helēna Malbindi, ārlietu ministre. Viņa pēc dabas bija maiga un lēna, bet pašreizējais amats bija padarījis šo sie­vieti par īstu fūriju. Par ministres noskaņojumu vēstīja viņas deguns ja tas kļuva balts, šī dāma bija noskaitusies. Mandrāks viņu nevērtēja pārāk augstu.

Karls Mortensens, kara ministrs, joprojām turpināja savu ziņojumu. Viņš ilgu laiku bija pie teikšanas valstī tieši viņš uzstāja, ka jāuzsāk karš Amerikā, un tieši pēc viņa stratēģijas valsts šobrīd vadījās. Mortensena gaišie mati joprojām bija gari (viņš nebija sekojis modei un apgriezis tos īsus), un viņš jopro­jām pārliecinoši runāja par gaidāmo uzvaru. Tomēr ministra nagi bija bailēs apgrauzti, un pārējie Padomes locekļi lūkojās uz šo vīru ar plēsoņas acīm.

- Mums visiem jāpaliek uzticīgiem savam uzdevumam, viņš sacīja. Pienācis izšķirīgs laiks. Dumpinieki jau gandrīz iztē­rējuši savus spēkus, bet mēs pat neesam izpētījuši visus savus resursus. Mēs varam noturēties Amerikā vēl vismaz gadu.

Devro kungs sagrozījās savā zeltītajā krēslā, uzlika roku vie­nam ķerubam uz galvas un klusi ierunājās: Ja mums jākaro vēl gadu, tad nākamgad mēs tevi pie šī galda vairs neredzēsim, Kari. Un premjerministrs nopētīja savu padoto zem puspie­vērtiem plakstiņiem. Ja nu vienīgi kā telpas rotājumu.

Kolinsa kungs ieķiķinājās, Ferēras jaunkundze auksti pa­smaidīja, bet Mandrāks cītīgi pētīja pildspalvu.

Mortensena kungs bija nobālējis, bet izturēja premjerminis­tra skatienu. Bet tas mums, protams, nebūs nepieciešams. Šādu piemēru es izmantoju tikai ilustrācijai.

- Gads, seši mēneši vai sešas nedēļas tas ir viss viens, Vaitvelas jaunkundze nikni ierunājās. Pa šo laiku mūsu ienaid­nieki Eiropā gūst virsroku. Visur runā par sacelšanos. Impērija ir briesmās!

Mortensens saviebās. Jūs pārspīlējat.

Devro pievērsās Vaitvelai. Kāds ir jūsu ziņojums, Džesika?

- Paldies Rupert, viņa pielieca galvu. Mūsu pašu zemē vakarnakt notikuši trīs savā starpā nesaistīti uzbrukumi.

Policijas vilki iznicināja holandiešu spiegu bandu Norfolkas krastā. Tikmēr Kolinsa džins atvairīja gaisa uzbrukumu virs Sauthemptonas pēc mūsu domām, tie bija dēmoni no Spānijas, vai ne, Brūs?

Kolinsa kungs pamāja. Dēmoniem mugurā bija oranži un dzelteni krekli, uz kuriem bija attēlotas Aragona rokas. Viņi lēja pār pilsētu uguns lietu.

- Pa to laiku cita dēmonu banda iebruka Keritā, Vaitvelas jaunkundze turpināja. Ar to laikam tika galā Mandrāks. Viņa nošņaukājās.

- Jā, Džons mierīgi atteica. Ienaidnieki tika iznīcināti, diemžēl netika noskaidrots, no kurienes viņi nākuši.

- Žēl, Vaitvela ar pirkstiem bungoja pa galdu. Tomēr pro­blēma paliek visā Eiropā uzliesmo sacelšanās, un mūsu gal­veno spēku nav šeit, lai to apturētu.

Devro kungs pamāja. Jā, jā. Vai vēl kāds vēlētos saldumus? Viņš palūkojās apkārt. Nē? Es gan. Viņš noklepojās. Nez no kurienes parādījās gara, pelēka ēna, kas nolika premjerminis­tram priekšā zeltītu šķīvi ar pīrāgiem un smalkmaizītēm. Ēna atkal nozuda. Devro paņēma vienu virtuli. Mmm, cik gards. Džeina, lūdzu, sniedz mums ieskatu par situāciju valstī.

Ferēras jaunkundze iztaisnoja muguru un pagriezās pret pārējiem vislabākajā leņķī. Patiesību sakot, tā ir draudīga. Ne tikai tāpēc, ka šeit ierodas ārzemju dēmoni, ar kuriem jātiek galā. Arī tāpēc, ka vienkāršo ļaužu vidū vērojama neapmierinā­tība. Izskatās, ka arvien vairāk cilvēku spēj pretoties maģijas iedarbībai. Viņi redz cauri dēmonu ilūzijām, pamana mūsu spie­gus… Visur notiek streiki un demonstrācijas. Manuprāt, tas ir vēl svarīgāk par karu.

Premjerministrs noslaucīja no lūpām cukuru. Džeina, mēs nedrīkstam novērsties no galvenā. Ar vienkāršajiem ļaudīm mēs tiksim galā vienmēr. Viņi ir tik nemierīgi tikai kara dēļ. Viņš zīmīgi palūkojās uz Mortensena kungu.

Ferēras jaunkundze piekrītoši pamāja. Ja tāds ir jūsu lēmums, ser.

Devro kungs uzsita ar roku pa galdu. Protams, ir! Un vēl es izlemju, ka tagad mums pienākas neliels pārtraukums. Lūdzu, visiem kafiju un maizītes!

Ēna atkal parādījās, un ministri negribīgi ķērās pie kafijas krūzēm un saldumiem. Mandrāks noliecās pār savu krūzi un atkal palūkojās uz Džeinu. Padomē viņi bija sabiedrotie pārē­jie viņiem neuzticējās, Devro viņus atbalstīja, tāpēc abiem nekas cits neatlika kā sadarboties. Bet tas neko daudz nenozīmēja. Šāda savienība varēja izjukt vienā mirklī. Jaunais burvis vēl joprojām prātā nespēja savienot šīs jaunkundzes nežēlību ar personības valdzinājumu. Viņš saviebās. Patiesībā jau Džons ticēja burvju valdībai un tās likumu taisnīgumam. Tomēr brī­žos, kad Mandrāks redzēja, kā darbojas tādi cilvēki kā Ferēra, viņš jutās neveikli un vairs nebija tik drošs par savu pārliecību. Tomēr Džeina tik un tā bija ļoti skaista.

Atklāti sakot, visi Padomes locekļi lika viņam justies neveikli. Bija vajadzīgs milzīgs iekšējais spēks, lai noturētu savas pozī­cijas šajā kompānijā. No visiem klātesošajiem staroja ambiciozitāte, spēks, gudrība un viltus, un neviens nekad nerīkojās pretēji savām interesēm. Un viņam bija jādara tāpat, lai izdzī­votu.

Var jau būt, ka tā tam jābūt. Vai viņš kādreiz bija saticis cilvēku, kas rīkojās pretēji savām interesēm? Džonam acu priekšā nostājās Kitijas seja. Muļķības! Tā mežonīgā, vardar­bīgā nodevēja! Piemīlīga seja, gari, tumši mati. Vienkārši smiek­līgi! Tā meitene jau sen ir mirusi. Jaunais burvis pašūpoja galvu.

Un kādreiz sen, sen atpakaļ viņam zīmēšanas stundas pasniedza skolotāja Lutiēnas jaunkundze. Cik savādi, viņš vairs nespēja precīzi atcerēties viņas seju.

Vai tu mani nedzirdēji, Džon? Devro balss atskanēja Mandrākam pie pašas auss. Viņš sajuta cukura druskas nobir­stam aiz apkakles. Mēs pārrunājam mūsu pozīcijas Eiropā, un es jautāju tavu viedokli.

Mandrāks iztaisnojās. Atvainojiet, ser. Mani aģenti ziņo, ka Itālijā joprojām nerimst nemieri. Romā laiku pa laikam uzliesmo dumpis. Bet tas nav mans lauciņš.

Ierunājās aizsardzības ministre Džesika Vaitvela. Toties tas ir manējais. Itālijā, Fancijā, Spānijā un citās dienvidu zemēs visur notiek tas pats. Mūsu spēki ir par vājiem. Un kāds ir rezul­tāts? Nemieri un dumpji. Katrs nelietis zem šīs saules uzskata, ka drīkst mums uzbrukt. Vēl nebūs pagājis mēnfesis, un mums jau būs jācīnās vismaz ducī valstu.

- Nav īstais brīdis pārspīlēt, Džesika, Mortensens skarbi sacīja.

- Pārspīlēt? Džesika uzsita pa galdu ar kaulaino roku un pielēca kājās. Šī ir plašākā masu sacelšanās kopš 1914. gada! Un kur ir mūsu karaspēki? Tūkstošiem jūdžu attālumā! Es jums saku, ka mēs zaudēsim Eiropu, ja tūlīt pat kaut kas netiks darīts lietas labā.

Tagad arī Mortensens pacēla balsi. Un jums laikam ir padomā labs risinājums, vai ne?

- Protams, ir. Mums jāatsauc karaspēki no Amerikas.

- Ko? Mortensens pārskaities pagriezās pret premjerminis­tru. Vai jūs dzirdējāt, Rupert? Tā ir skaidra nepakļaušanās, kas robežojas ar nodevību!

Ap Džesikas Vaitvelas sažņaugto dūri uzvirmoja pelēkzils mirdzums, gaiss dūca. Viņas balss pēkšņi bija kļuvusi pavisam klusa. Vai jūs nebūtu tik laipns un neatkārtotu, Kari?

Kara ministrs palika sēžam kā pārakmeņojies, ar rokām satvēris krēsla paročus, acīm šaudoties. Beidzot viņš sašļuka. Mirdzums ap Vaitvelas roku uzdzirkstīja un nodzisa. Viņa pagai­dīja vēl pāris sekunžu un tad ar uzvarētājas grāciju apsēdās.

Pārējie ministri vai nu smīkņāja, vai rauca pieres atkarībā no tā, kura pusē viņi bija. Devro kungs uzmanīgi pētīja nagus un izskatījās garlaikots.

Džons Mandrāks piecēlās. Nebūdams ne Mortensena, ne Vaitvelas pusē, viņš pēkšņi sajuta nepieciešamību iejauk­ties, riskēt un izrauties no pašreizējās nenoteiktības. Esmu pārliecināts, ka neviens no mūsu cienījamiem ministriem nedomāja otru apvainot un nav arī tik bērnišķīgs, lai apvaino­tos, viņš iesāka. Viņiem abiem ir taisnība. Džesikas bažām ir pamats, jo situācija Eiropā sāk kļūt nekontrolējama. Karla nevēlēšanās atzīt sakāvi arī ir slavējama. Mēs nevaram pamest Ameriku kriminālo grupējumu varā. Es vēlētos ierosināt kādu risinājumu.

- Kādu? Vaitvela neizskatījās iepriecināta.

- Atsaukt karavīrus no Amerikas nav nekāds risinājums, Mandrāks vēsi turpināja. Tas sūtītu mūsu ienaidniekiem visā pasaulē gluži aplamu vēsti. Bet mums jāpieliek punkts šim kon­fliktam. Mums nav ne pietiekami daudz dēmonu, ne karavīru, tāpēc vajadzīgs ierocis, kāda nav amerikāņiem. Kaut kas tāds, ko viņi nespētu uzveikt. Vienkārši. Mums jāliek lietā Gledstona zizlis.

- Neiespējami!

- Cik muļķīga doma!

- Nekādā gadījumā!

Kad troksnis norima, Mandrāks atkal ierunājās. Es diemžēl nesapratu jūsu iebildumus.

Karls Mortensens atmeta ar roku. Zizlis nav pārbaudīts.

- Tas ir grūti kontrolējams, piebilda Malbindi.

- Ļoti bīstams maģiskais priekšmets, Džesika Vaitvela no­šņācās.

- Tur jau tā lieta, Mandrāks sacīja. Ar šo zizli Gledstons iekaroja Eiropu. Tas pats notiks Bostonā. Mūsu draugi Parīzē un Romā par to padzirdēs un atkal nolīdīs pagrīdē. Problēmas atrisinātas. Tiklīdz zizlis nokļūs pāri okeānam, mēs sakausim amerikāņus nedēļas laikā. Kāpēc turēt zizli aiz atslēgas, ja tas var atrisināt visas mūsu grūtības?

- Tāpēc, kāda skarba balss noteica, ka es tā saku. Un mans vārds ir likums.

Mandrāks pagriezās pret premjerministru, kas bija piecē­lies kājās. Devro seja pēkšņi bija ieguvusi skarbākus vaibstus, tā vairs nešķita ļengana un neizlēmīga. Acis stīvi raudzījās uz priekšu. Arī jūs taču šorīt saņēmāt ziņu, Mandrāk, viņš sacīja, ka zizlis, tāpat kā pārējie vērtīgie priekšmeti, tiek ieslēgts dārgumu glabātavā šajā pašā mājā un tos sargā augsta līmeņa maģija. Tie netiks izmantoti. Vai sapratāt?

Mandrāks vilcinājās. Viņš gribēja pastāvēt uz savu, bet tad atcerējās Harknetas kundzes likteni. Protams, ser, viņš iesāka, bet kāpēc…

- Kāpēc? premjerministra seja pēkšņi atdzīvojās, acis iede­gās. -Jums nav jāmeklē nekādi izskaidrojumi, Mandrāk! Ziniet savu vietu un nemēģiniet destabilizēt Padomes darbu ar savām muļķīgajām idejām. Tagad paklusējiet un nākamreiz rūpīgāk pārdomājiet, ko sakāt. Un esiet piesardzīgāks, citādi man būs jādomā, ka arī jūs plānojat sazvērestību. Premjerministrs novērsās. Mortensen, atnesiet kartes. Mums jāzina, kādas šobrīd ir mūsu pozīcijas. Cik saprotu, esam iedzinuši dumpinie­kus purvainā apvidū…

- Tas bija pārāk strauji, Džeina pačukstēja, kad pēc stundas viņi visi devās prom no sanāksmes. Tas, kas rīkotos ar zizli, būtu varenākais cilvēks valstī. Devro baidās no tā, ko tādā gadī­jumā šis cilvēks izdarītu ar viņu.

Mandrāks drūmi pamāja. Viņš atkal bija nomāktā garastā­voklī. Zinu. Bet kādam taču tas ir skaidri jāpasaka. Valstī valda arvien lielāks haoss. Nebrīnītos, ja puse no Padomes kaut ko klusībā perinātu.

- Koncentrējies uz to sazvērestību, par kuru mēs zinām. Kas jauns par Dženkinsu?

- Vēl nekas. Bet drīz būs. Pie šīs lietas strādā mans labākais džins.