Ptolemaja vārti

31 kitija

Sākumā bija briesmīga ierobežojuma sajūta. Pamostoties visas dimensijas pēkšņi bija reducētas līdz vienam skatpunktam. Viņa tika iesprostota atpakaļ ķermenī, tā svars sēja pie zemes. īsu brīdi meitenei šķita, ka viņa smok, it kā būtu apbedīta dzīva, un tad viņa atcerējās, kā jāelpo. Kitija gulēja tumsā, ieklausoties savos ritmos asins pulsēšanā, gaisa šņākoņā plaušās, burbuļošanā zarnās un kuņģī. Meitene agrāk nebija pat nojautusi, cik trokšņains ir cilvēka ķermenis, cik tas ir blīvs un smagnējs. Likās, ka tas ir tik sarežģīts, ka viņa nekad nespēs ar to darbo­ties. Pat doma par kustībām likās šausminoša.

Ar laiku apmulsums pazuda un Kitija sāka pazīt savus locek­ļus ceļgalus, kas bija pievilkti pie vēdera, sakrustotās pēdas, rokas, kas bija piespiestas pie krūtīm. Meitene iztēlojās, kā izskatās, un pēkšņi pār viņu kā vilnis vēlās mīlestība pret savu ķermeni. Tā viņu it kā atsildīja, pieauga pašpārliecinātība. Kitija spēja sajust, cik cieta ir virsma, uz kuras viņa guļ, cik mīksts ir spilvens zem galvas. Viņa atcerējās, kur pašlaik atrodas un no kurienes atgriezusies.

Beidzot Kitija atvēra acis. Sākumā viss likās miglains, visap­kārt peldēja gaismas un ēnas, un meitenei šķita, ka viņa atkal ieslīd Citā pasaulē. Tad viņa nomierinājās, koncentrējās, un lēnām, it kā negribīgi gaišās un tumšās līnijas mitējās virpuļot, nostabi­lizējās un ļāva saskatīt cilvēku, kas sēdēja viņai pretī krēslā.

Viņš izskatījās pārguris galva noslīgusi uz vieniem sāniem, kājas ļengani izstieptas, elpa smaga, acis aizvērtas.

Gulētājam ap kaklu bija ķēdīte, kurā bija iekārts zelta medal­jons ar pelēkzaļu akmeni vidū. Tas cēlās un krita līdz ar katru zēna elpas vilcienu. Viņam pret celi bija atbalstīts garš koka ziz­lis. Vienu roku gulētājs turēja uz zižļa, otra karājās pār krēsla malu.

Pagāja kāds laiciņš, līdz viņa atcerējās zēna vārdu. Netenjel?

Kitijas balss bija tik klusa, ka pat viņa pati nevarēja pateikt, vai ir ierunājusies vai tikai gribējusi ko teikt. Tomēr likās, ka viņai izdevies. Zēns kaut ko nomurmināja, nošņācās, un viņa rokas un kājas noraustījās kā pēc elektriskās strāvas trieciena. Zizlis nokrita uz grīdas. Jaunais burvis pielēca klāt, vai, parei­zāk sakot, nogāzās pie viņas.

Meitene mēģināja pasmaidīt. Tas bija grūti. Seja sāpēja. Sveiks.

Burvis neatbildēja, tikai skatījās platām acīm.

- Redzu, ka tev ir zizlis, Kitija turpināja. Mana rīkle ir izkaltusi. Vai tev ir ūdens?

Joprojām nekādas atbildes. Meitene pamanīja, ka viņa āda ir sarkana un nobrāzta, it kā viņš būtu bijis ārā sniega vētras laikā. Zēns uz viņu skatījās neparasti cieši, bet joprojām nebija atbildējis. Kitiju tas kaitināja.

- Pavirzies, es celšos kājās! viņa nošņāca.

Viņa sasprindzināja vēdera muskuļus, pastiepa roku, atspie­dās pret grīdu un mēģināja paslieties sēdus. No ciešā tvēriena izkrita kāds priekšmets. Kitijai kļuva slikti muskuļi šķita kā ūdens.

Galva noslīga atpakaļ uz spilvena. Šis vājums Kitiju bie­dēja. Netenjel, kas noticis?…

Beidzot viņš ierunājās: Viss kārtībā. Tikai atpūties.

- Es gribu piecelties.

- Nedomāju, ka tev vajadzētu…

- Palīdzi man piecelties! Šis niknais sauciens bija pilns dusmu un pēkšņu baiļu. Kāpēc viņa bija tik vārga? Es netaisos te gulēt! Kas notiek? Kas ar mani noticis?

- Viss būs kārtībā, ja tu atpūtīsies… zēns runāja nepārlieci­noši. Kitija vēlreiz mēģināja pieslieties sēdus, bet nolamājās un sabruka. Burvis sadusmojās. Labi, labi! Es tevi piecelšu kājās. Nemēģini nostāvēt pati! Tavas kājas… Nu re, ko es tev teicu? Vismaz vienreiz klausi, ko tev saka! Viņš satvēra meiteni zem rokām, pacēla un iemeta krēslā. Kājas nekustīgi vilkās pakaļ, skrāpējot grīdu. Kitija tagad sēdēja krēslā, bet burvis, smagi elpodams, bija noliecies pie viņas.

- Jūties laimīga? viņš jautāja.

- Nē. Kas ar mani noticis? Kāpēc es nevaru paiet?

- Baidos, ka uz šiem jautājumiem es nevaru atbildēt. Viņš lūkojās uz saviem zābakiem lieliem, veciem ādas zābakiem un tad uz tukšo apli. Kad es beidzot tiku iekšā, Kitij, istaba bija ledusauksta. Tev nebija pulsa, tu neelpoji, tikai gulēji pen­takla vidū. Es jau domāju šoreiz domāju, ka tu patiešām esi pagalam. Tomēr… Viņš beidzot ieskatījās Kitijai sejā. Stāsti! Vai tu patiešām…?

Viņa kādu laiku lūkojās burvī, neko nesacīdama.

Saspringumu Netenjela sejā nomainīja izbrīns. Viņš lēnām iztaisnojās un atspiedās pret galdu. Ak tā… viņš novilka. -Jā…

Kitija noklepojās. Tūlīt pastāstīšu. Bet pirms tam, lūdzu, pasniedz man spoguli.

- Es nedomāju…

- Es labāk ieskatīšos, nevis izmantošu savu iztēli. Pastei­dzies! Mums ir darāms kas svarīgs!

Viņu nekas nevarēja pārliecināt.

- Galu galā, viņa pēc brīža teica, nav nemaz trakāk kā ar Džeikobu pēc Melnā svārsta. Un viņš tika ar to galā.

- Tiesa. Burvis juta, ka rokas nogurst. Viņš pielaboja spo­guļa stāvokli.

- Es varu nokrāsot matus. -Jā.

- Un par pārējo nu, es vienkārši ar laiku ieaugšu šajā tēlā. -Jā.

- Apmēram pēc piecdesmit gadiem.

- Tās ir tikai grumbas, Kitij. Vienkārši līnijas sejā. Daudziem cilvēkiem tādas ir. Turklāt tās varētu arī pagaist.

- Domā?

- Jā. Tās jau tagad izskatās labāk nekā brīdī, kad es tevi atradu.

- Patiešām?

- Noteikti. Un paskaties uz mani! Vai nav burvīgas rētas?

- Es jau gribēju tev vaicāt…

- Buboņu mēris. Kad es mēģināju dabūt zizli…

-Ak tā… Bet visvairāk mani biedē vājums, Netenjel. Ja nu es nekad vairs…?

- Tu atgūsies. Paskat, kā tu vicinies ar rokām! Pirms piecām minūtēm tu tā nedarīji.

- Tiešām? Ak tā. Labi. Kad tu tā saki, es tiešām jūtos mazliet stiprāka.

- Redzi nu.

- Bet ir tik grūti raudzīties spogulī un redzēt pilnīgi citu seju. Redzēt, ka viss ir mainījies…

- Ne jau viss. -Nē?

- Nē. Tavas acis nemaz nav mainījušās.

- Ak tā, viņa neticīgi lūkojās spogulī. Tu tā domā?

- Jā, pirms tu tās samiedzi! Notici man. Jaunais burvis nolika spoguli uz galda. Kitij, man tev kas jāizstāsta, viņš teica. Dēmoni ir izlauzušies no Vaitholas. Pēc tam kad atradu tevi šeit guļam bez dzīvības, es mēģināju iedarbināt zizli, bet… viņš nopūtās, man neizdevās. Runa nav par buramvārdiem. Es tagad esmu daudz gudrāks nekā pirms trim gadiem. Vien­kārši man nav pietiekami daudz spēka, lai liktu tam darboties. Un bez zižļa mēs nevaram stāties pretī Nūdam.

- Netenjel…

- Varbūt pilsētā ir vēl citi burvji, kurus nav pakļāvuši dēmoni. Neesmu meklējis. Bet, pat ja mums izdotos sapulcināt sabied­rotos un viņu džinus, Nūda ir pārāk spēcīgs. Zizlis bija mūsu vienīgā cerība.

- Tā nav, Kitija noliecās uz priekšu. (Burvim bija taisnība viņa jau tagad kustējās mazliet drošāk. Tikai iesākumā viss bija licies svešs un nepazīstams, it kā viņa nespētu pavēlēt saviem kauliem un nervu šūnām.) Es nedevos uz Citu pasauli prieka pēc, viņa sacīja. Tu dabūji zizli, bet es atradu Bartimaju. Un tagad viss, kas mums jāizdara, ir jāsaliek tie abi kopā. Kitija plati pasmaidīja.

Burvis neizpratnē pašūpoja galvu. Kā tu to domā?

- Nu, tas tev pārāk nepatiks…