Ptolemaja vārti

26 netenjels

lai cik dīvaini tas arī butu, pirmais, ko Netenjels juta, bija

atvieglojums. Algotnis vismaz bija cilvēks. Vai tu esi viens? jaunais burvis vaicāja.

Bārdainis stāvēja durvīs un vēroja Netenjelu ar gaiši zilajām acīm. Viņš neatbildēja. Netenjels nolēma, ka klusēšana ir piekri­šana. Labi. Tad mums ir iespēja. Mums jāaizmirst nesaskaņas un jāmēģina kopīgiem spēkiem izbēgt.

Algotnis klusēja. Netenjels turpināja: Dēmoni joprojām ir lēni un apjukuši. Mēs varētu izbēgt no šī nama un noorga­nizēt pretošanās grupas. Es esmu pazīstams burvis, un kaut kur netālu guļ sasieti pārējie ministri ja mēs viņus atbrīvotu, varētu cīnīties pret uzbrucējiem kopā. Jūsu spējas gaidāmajās kaujās būtu nenovērtējamas. Pateicībā par palīdzību valdība jums atlaidīs visus iepriekš pastrādātos noziegumus, varbūt pat atalgos jūs. Ko teiksiet?

Algotnis pasmaidīja. Netenjels atsmaidīja pretī. Pavēlnieks Nūda jūs gaida, viņš sacīja. Būtu labāk, ja mēs pasteigtos. Viņš ienāca istabā un, satvēris Netenjelu un Kitiju aiz pleciem, bīdīja uz durvīm.

Vai jūs esat traks? Kitija iekliedzās. Dēmoni taču draud mums visiem, un jūs vēl labprātīgi viņiem palīdzat?

Bārdainais vīrs apstājās. Nē, ne jau labprātīgi, viņš teica zemā balsī. Bet man jādomā reāli. Dēmonu spēks ar katru mirkli kļūst lielāks. Līdz rītausmai visa Londona jau liesmos un tie, kas pretosies, būs pagalam. Es vēlos palikt dzīvs.

Netenjels mēģināja izrauties no dzelzs tvēriena. Jā, pār­svars tiešām nav mūsu pusē, bet mēs varam viņus uzveikt! Pār­domājiet, pirms nav par vēlu!

Algotnis noliecās tuvāk. Jūs neesat redzējuši to, ko es. Kventina Mierdara ķermenis sēž zelta krēslā, rokas uz resnā vēdera sakrustojis. Viņš plati smaida. Viņa priekšā cits pēc cita stājas valdības burvji. Dažus no tiem viņš sūta uz pentakliem izsaukt dēmonus, bet citus aprij. Viņi tuvojas Nūdas krēslam bezpalīdzīgi kā truši, un viņš noliecas… Algotnis nošņakstināja zobus. Kitija un Netenjels sarāvās. Pēc tam viņš noglauda pilno vēderu un atgāžas krēslā, plati smaidīdams. Un dēmoni viņam apkārt gaudo kā vilki.

Netenjels norija siekalas. Nekā patīkama. Bet pat tādā gadījumā, izmantojot jūsu septiņjūdžu zābakus…

Es redzu visos plānos, algotnis turpināja. Redzu, cik milzīgs spēks ir tajā istabā. Pretoties tam būtu tīrā pašnāvība. Turklāt kopā ar varu nāk bagātība. Dēmoniem būs vajadzīgi palīgi, jo ir daudz kas tāds, ko viņi šajā pasaulē nesaprot. Viņi piedāvāja lielu bagātību, ja piekritīšu viņiem kalpot, un arī mei­tenei ir tādas pašas izredzes. Kas zina, varbūt, sadarbojoties ar Nūdu, mēs kļūsim vareni un bagāti… Viņš pastiepa cimdoto roku un noglaudīja Kitijai vaigu. Meitene nolamājās. Netenjels sajuta milzīgu dusmu vilni, tomēr viņam izdevās to apslāpēt.

Algotnis vairs nerunāja. Cimdotās rokas sagrāba abus aiz apkaklēm, un stingri, pat rupji viņi tika izvesti ārā pa durvīm un prom pa gaiteni. No liela attāluma viņi dzirdēja skaļas saru­nas, kliedzienu un bļāvienu kakofoniju šajā pasaulē ieradās arvien vairāk dēmonu.

Netenjels bija mierīgs. Viss likās tik melns, ka pat bailes bija pazudušas. Visļaunākais jau bija noticis, nāve bija neizbēgama, tomēr viņš spēja skatīties tai acīs bez bailēm. Saruna ar Kitiju bija daudz ko izgaismojusi, aizslaucījusi vājumu. Galva jopro­jām griezās, domājot par Bartimaja pagātni, bet viņu ietekmēja meitene ar savu rīcību un uzvedību. Tas, ka viņa saistīja savas cerības ar Ptolemaja vārtiem mirāžu, spokainu ideju, pasaku, ko burvji gadsimtiem ilgi bija noraidījuši -, nebija svarīgi. Jauno burvi sajūsmināja viņas runas veids un mirdzums acīs. Tur bija sajūsma un ticība brīnumam izjūtas, ko Netenjels jau bija gan­drīz aizmirsis. Un tagad, pašās beigās, viņa to bija atgādinājusi, un par to viņš bija Kitijai pateicīgs. Zēns jutās attīrīts, saga­tavots tam, kas nāks. Viņš palūkojās uz meitēni viņas seja bija bāla, bet mierīga. Jaunais burvis cerēja, ka spēs būt tikpat stiprs kā viņa.

Viņa acis vēroja tik pazīstamos Vaitholas gaiteņus, eļļas glez­nas, nišās novietotos burvju krūšutēlus, gaišās sienas un vel­nēnu izgaismotās lustras. Viņi gāja garām kāpnēm, kas veda uz dārgumu glabātavu, un Nertenjels instinktīvi pagriezās uz to pusi. Algotnis ciešāk satvēra viņu aiz apkakles, un viņi nogrie­zās ap stūri.

Šis skats pieliks punktu visiem jūsu sapņiem un cerībām, algotnis sacīja.

Kamēr viņi bija prom, dēmoni nebija velti šķieduši laiku. Sta­tuju zāle, kas gadsimtiem ilgi kalpoja par valdības pulcēšanās vietu, tagad bija pārveidota tā, kā labpatika jaunajiem valdnie­kiem. Visur skanēja klaigas un murmināšana, valdīja troksnis un haoss. Netenjels bija apjucis.

Apaļais galds un krēsli bija aizvākti no istabas vidus. Galds bija novietots pie vienas sienas, uz tā uzlikts zelta tronis. Uz tā zvilnēja dižais dēmons Nūda, izskatīdamies pārsātināts. Vienu kāju viņš bija pārmetis pār krēsla malu, otru izstiepis uz priekšu. Mierdara krekls bija atpogāts, un bija redzams pilnais vēders. Acis bija stiklainas, un mute pastiepta nogurušā smaidā kā jau cilvēkam, kas nesen labi paēdis. Daži drēbju gabali gulēja uz galda viņa priekšā.

Uz sarkankoka krēsla Hopkinsa kunga ķermenī sēdēja dēmons Fakvarls. Viņš diriģēja parādi: turēja rokās biezu grā­matu un izteica pavēles apkārtējiem.

Sākotnējo sazvērnieku ķermeņus Netenjels pazina Laimu, Dženkinsu un smalko Vaitersu tagad vadīja nu jau savas pras­mes apguvuši dēmoni. Tiesa, viņi joprojām bieži klupa, saraus­tīti kustinot rokas un kājas, tomēr vairs nekrita un netriecās sienās. Tādējādi viņi bija spējīgi doties uz blakusistabu un kā jau velnēns bija ziņojis atvest no turienes sagūstītos valdības locekļus. Lieli un mazi, vareni un nenozīmīgi visi burvji gai­dīja savu kārtu, lai tiktu pārveidoti.

Pa kreisi Laims un Vaiterss uzmanīgi vēroja gaidošos cie­tumniekus, skaitā divdesmit, kuru rokas joprojām bija sasietas. Netālu no Nūdas troņa vienā pentaklā stāvēja gūstekne ar atrai­sītām rokām. Viņa trīcošā balsī izteica pēdējos Izsaukšanas vār­dus. Netenjels viņu nepazina, acīmredzot tā bija burve no citas ministrijas. Pēkšņi viņa sastinga un nodrebēja. Gaiss saviļņojās, kad atnākošais dēmons ieņēma savu vietu sievietes ķermenī. Fakvarls pamāja ar roku Neriana, kas atradās Dženkinsa ķer­menī, aizveda sievieti uz zāles otru malu, lai pievienotos…

Netenjelam šausmās mati saslējās stāvus. Tur bija vairāk nekā divi duči dažāda līmeņa burvju no visām ministrijām. Viņi vārtījās pa zemi, smējās, cēlās kājās un krita, kamēr viņu pavēl­nieki izpētīja visas ķermeņa sniegtās iespējas. Pret sienām ik pa brīdim triecās maģijas viļņi, gaiss zumēja no svešādām valodām, dīvainiem prieka un sāpju saucieniem. Un tur starp citiem, sasarkušu un dīvaini tukšu seju, dīvaini sagrieztu galvu, rokām un kājām raustoties, stāvēja… Netenjels šausmās novērsās..

Ruperts Devro, impērijas premjerministrs.

Par spīti visam, kas noticis, par spīti Devro dīvainībām un nejēdzīgajiem rīkojumiem, Netenjels juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņš atkal jutās kā divpadsmit gadus vecs, pirmo reizi apžilbis no Vestminsteras greznības. Jaunais burvis atcerējās Devro tādu, kādu to bija redzējis pirmo reizi, šarmantu, žilbinošu, tādu, kāds viņš pats reiz vēlējās kļūt…

Devro ķermenis palēcās, uztriecās virsū kādam citam un nogā­zās zemē. Netenjelu pārņēma šausmas. Viņš juta, ka ceļi ļimst.

Dodies turp un stājies rindā! algotnis pavēlēja.

- Pagaidiet, Netenjels ierunājās. Kitija…

- Viņas liktenis būs pavisam cits, un par to viņa var būt pateicīga.

Netenjels lūkojās uz Kitiju un uz mirkli notvēra viņas ska­tienu, un tad jau viņu pagrūda uz cietumnieku pusi. Laima ķer­menis pagriezās. Viņš redzēja tā acīs zaļas liesmas. No mutes atskanēja asa, čērkstoša balss. Fakvarl! Te ir Bartimaja draugs! Vai ņemsim viņu ārpus rindas?

- Protams, Gaspār! Viņš būs nākamais pēc šīs būtnes. Pavēljiiek Nūda, man šķiet, ka šo nu gan jūs negribēsiet nogaršot.

No troņa augstumiem atskanēja varenā balss: Pat dažiem faraonu ģindeņiem bija vairāk gaļas uz kauliem! Viņai būtu jāie­nāk istabā divreiz, lai kāds to pamanītu! Sūti viņu tālāk.

Netenjels nenolaida skatienu no sievietes, kas tika nostādīta pentaklā. Tieva kā skelets, sabužinātiem matiem, viņa bijusī meistare Džesika Vaitvela stāvēja un lūkojās uz troni. Dēmons, kas mitinājās Vaitersa ķermenī, tikko bija atraisījis viņai rokas, un viņa stāvēja, dūres sažņaugusi.

- Labi, Fakvarls sacīja. Numurs divdesmit astoņi. Paska­tīsimies. Es esmu izraudzījies jums ifrītu Mormelu. Jūtieties pagodināta, tas ir cēls gars.

Vaitvela lūkojās uz tronī sēdošo būtni. Kādi ir jūsu plāni attiecībā uz mums?

- Neuzdrošinieties uzrunāt vareno Nūdu! Fakvarls iebrē­cās. Jūs un jūsu līdzinieki gadsimtiem esat mūs paverdzinā­juši, neizrādot ne mazāko līdzcietību. Kā jums šķiet, kas mums varētu būt padomā? Šī atriebība ir piecus tūkstošus gadus sena! Mēs plānojam pārņemt visu pasauli!

Vaitvelas jaunkundze iesmējās. Jūs esat pārāk optimistisks. Paskatieties apkārt jūs esat iesprostoti ķermeņos, tikko spējat noiet taisni!

- Mūsu nepilnības ar laiku tiks novērstas, Fakvarls paš­pārliecināti teica, bet jūsējās būs mūžīgas. Sāciet Izsaukšanu!

Džesika Vaitvela atkal ierunājās: Pārējiem jūs devāt iespēju. Kādēļ nepavaicājat, ko izvēlos es?

Fakvarls nolaida grāmatu klēpi un samiedza acis. Ceru, ka, tāpat kā pārējie nelieši, jūs izvēlaties dzīvi, nevis nāvi, pat ja jūsu vietā to dzīvos kāds cits.

Jūsu pieņēmums ir aplams.

Vaitvela pacēla roku un parādīja strauju, sarežģītu žestu. Viņa izkliedza divus vārdus, parādījās dzeltena gaisma, sēra mākonis, un viņai virs galvas materializējās viņas ifrīts, kas izskatījās pēc grizlilāča. Vaitvela izkliedza pavēli, un ap viņu pacēlās mirdzošs, zils aizsargvairogs. Ifrīts raidīja sprādzienu apmulsušā Fakvarla virzienā: tas viņam trāpīja pa galvu, nogā­žot no krēsla un triecot pret sienu.

Dēmoni sacēla brēku. Neriana pacēla roku un raidīja pret Vaitvelu zaļu gaismas šautru. Vairogs to uztvēra. Vaitvela jau bija pagriezusies un bēga uz izeju. Gaspārs, kas mitinājās Laima ķermenī, metās viņai pakaļ. Netenjels aizlika viņam priekšā kāju, tas paklupa un nogāzās.

Netenjels apcirtās un metās skriet. Virs viņu galvām ifrīts raidīja sprādzienus troņa virzienā.

Kur bija Kitija? Te! Algotnis turēja viņu cieši aiz rokas. Mei­tene cīnījās, spēra, bet nespēja izrauties.

Netenjels metās uz to pusi…

Grīda salīgojās. Viņš paklupa, krita un atskatījās.

Ķermenis zelta tronī bija sakustējies. To ieskāva baltas lies­mas. Pirkstu galos virmoja enerģija, acis bija kā sudraba lodes satumsušajā sejā. Viņš pastiepa vienu roku. No viņa pirkstiem krakšķēdamas izlauzās enerģijas bultas, kas lika statujām gāz­ties un atbalsojās griestu velvēs kā pērkons. Tās aizlidoja uz visām pusēm. Divas nekaitīgi iedūrās grīdā, viena ietriecās bariņā, kur cilvēku ķermeņos iedzīvojās jaunizsauktie dēmoni, un vairākus nogalināja. Ceturtā trāpīja Vaitvelai, saplēšot viņas vairogu gabalos un uz vietas nogalinot. Ifrīts pazuda. Burve nokrita zemē ar seju pret grīdu.

Piektā bulta ietriecās grīdā algotnim pie kājām, aizlidinot viņu uz vienu, bet Kitiju uz otru pusi.

Netenjels pielēca kājās. Kitij!

Viņa balsi apslāpēja kaucieni, rēcieni, bļāvieni un taurējieni, ko izdvesa visi zālē izsauktie dēmoni. Tie panikā lika cilvēku ķermeņiem skriet prom visos virzienos, augstu cilājot ceļus un grozot rokas. Viņi saskrējās cits ar citu, lidināja pa gaisu sprā­dzienus. Viņu vidū grozījās burvji, kuru rokas joprojām bija sasietas un mutes aizbāztas, bet acis šausmās ieplestas. Istabu pildīja dūmi, gaismas un panikā skrienoši ķermeņi.

Visā šajā burzmā Netenjels nebija pamanījis, kur īsti Kitija nokrita. Bet viņu nekur neredzēja. Viņš pieliecās, palaida pāri galvai maģisku pulsāciju un palūkojās apkārt. Nē, meitene bija prom.

Vairs nevilcinādamies ne mirkli, jaunais burvis izvairījās no diviem skrienošiem dēmoniem un metās uz durvīm. Izskrē­jis no Statuju zāles, viņš dzirdēja aiz muguras Fakvarla balsi: Draugi, nomierinieties! Esiet mierīgi! Krīze ir pārvarēta! Mums jāatgriežas pie Izsaukšanas. Mieru…

Netenjelam vajadzēja mazāk nekā minūti, lai nokļūtu līdz Vestminsteras dārgumu glabātavai. Atmetis piesardzību, viņš lēca pāri margām un skrēja lejup, izlaižot vairākus pakāpienus. Lejup, lejup… Gaiss kļuva vēsāks, skaņas norima. Netenjels dzirdēja tikai savus straujos elpas vilcienus.

Beidzot viņš nonāca pie ieejas. Pirms divām vai varbūt trim dienām viņš te bija ieradies kā informācijas ministrs un viņam kāds augstprātīgs ierēdnis bija parādījis dārgumus. Tagad tas šķita kā citā dzīvē. Ierēdņa galds bija tukšs. Likās, ka tas pamests lielā steigā, papīri bija sajaukti, un pildspalva gulēja uz grīdas.

Gaitenis veda dziļāk pazemē. Sarkanu ķieģeļu rinda iezī­mēja drošības zonu. Netenjels devās turp. Tiklīdz viņš cēla kāju pāri sarkano ķieģeļu līnijai, zēns nolamājās un sastinga. Uzmanīgi! Viņš gandrīz bija iedarbinājis lamatas! Aiz tās līnijas nebija atļauts ienest neko maģisku. Jaunais burvis nolika uz galda Novērošanas disku, pieglauda matus un pārkāpa sarkano līniju.

Ja vien varētu tikt galā ar buboņu mēri, kas sargā zizli… Viņam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Aiz viņa atskanēja dīvains troksnis.

Zēns apstājās, atskatījās… kāpņu galā stāvēja algotnis, un viņam rokās mirdzēja izliektais nazis.