Ptolemaja vārti

2 netenjels

aunais burvis Džons Mandrāks brokastoja viesistabā, apsē­dies klūdziņu krēslā. Smagie aizkari bija nevērīgi atvilkti malā, debesis aiz logiem vīdēja svina pelēkas, un pa bulvāri vijās biezi miglas mutuļi.

Smalkais, apaļais galds viņam priekšā bija darināts no Libā­nas ciedra. Kad to apspīdēja saules gaisma, no galda plūda maiga smarža, bet šorīt koka virsma bija tumša un auksta. Mandrāks ielēja kafiju, noņēma no šķīvja sudraba vāku un ķērās pie cep­tajām olām un gaļas. Aiz maizītēm un ērkšķogu marmelādes atradās salocīta rīta avīze un aploksne ar asinssarkanu zīmogu. Mandrāks turēja kreisajā rokā kafijas krūzi, bet ar labo aši atšķīra avīzi. Viņš ielūkojās pirmajā lappusē, atzinīgi norūcās un pastiepās pēc aploksnes. Virs galda karājās ziloņkaula papīra nazis. Jaunais burvis nolika malā dakšiņu, atvēra aploksni un izņēma ārā salocīto pergamentu. Viņš to rūpīgi izlasīja, uzacis saraucis, tad atkal salocīja, iebāza atpakaļ aploksnē un ar nopūtu ķērās pie maltītes.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Lai gan mute bija pilna ar cepto gaļu, Mandrāks nomurmināja pavēli. Durvis bez skaņas atvērās, un pa tām bikli ienāca jauna, slaida sieviete, turēdama rokā ādas mapi.

Viņa apstājās. Atvainojiet, ser, vai esmu par agru?

- Nemaz ne, Paipere, jaunais burvis pamāja ar roku un norādīja, lai sieviete apsēžas krēslā galda pretējā pusē. Vai esat pabrokastojusi?

- Jā, ser. Viņa apsēdās. Jaunajai sievietei mugurā bija tumšzils kostīms un balta blūze. Taisnie, tumšpelēkie mati bija sasprausti pakausī. Viņa nolika mapi klēpī.

Mandrāks nokoda kumosu ceptās olas. Atvainojiet, ka tur­pinu ēst, viņš teica. Biju augšā līdz trijiem, vajadzēja noyērst kārtējo uzbrukumu. Šoreiz Kentā.

Paipere pamāja. Es jau dzirdēju. Ministrijā bija ziņojums. Vai izdevās uzbrukumu atvairīt?

- Jā, vismaz, cik man zināms. Es turp aizsūtīju pāris dēmonu. Nu tad jau redzēs. Ko šodien esat man sagatavojusi?

Jaunā sieviete atvēra ādas mapi un izņēma ārā pāris papīru. Vairāki ierosinājumi no ministra palīgiem par to, kā veikt pro­pagandu tālākajos reģionos. Jums tie tikai jāapstiprina. Dažas idejas par jaunajiem plakātiem…

- Paskatīsimies. Burvis iedzēra malku kafijas un pastiepa roku. Vēl kaut kas?

- Padomes sēdes protokoli…

- Tos es izlasīšu vēlāk. Vispirms aplūkosim plakātus. Viņš apskatīja virsējo lapu. Piesakies, lai kalpotu savai valstij un apskatītu pasauli… Kas tad tās par muļķībām? Izklausās pēc brīvdienu sludinājuma, nevis pēc iesaukuma armijā! Pārāk saldi… Runājiet, Paipere, es klausos.

- Esam saņēmuši jaunākās ziņas no frontes Amerikā. Esmu tās sakārtojusi svarīguma secībā. No Bostonas aplenkuma būs jāizveido vēl viens stāsts.

- Ceru, ka uzsverot varonīgo uzbrukumu, nevis to, cik ātri mūs sakāva… Balansējot dokumentus uz ceļgala, burvis uzsmērēja uz maizītes ērkšķogu marmelādi. Vēlāk pamēģi­nāšu kaut ko uzrakstīt. Šis ir labs Aizstāvi tēvzemi un iegūsti nemirstīgu slavu… Te ir piedāvāts zemnieku zēna tēls, kas izskatās labi, bet man būtu priekšlikums plakātā attēlot arī viņa ģimeni piemēram, vecākus un mazo māsiņu, kuri izskatās aizkustinoši ievainojami un vienlaikus lepni. Izspēlēsim ģimeniskuma kārti.

Paipere dedzīgi pamāja. Varētu parādīt arī puiša sievu.

- Nē. Mēs vēlamies, lai armijā iestājas neprecēti vīrieši. Ja vīri no kara neatgriežas, tieši ar sievām ir vislielākās problēmas. Džons nokoda gabalu maizes. Vai ir vēl arī citas ziņas?

- Mierdara kungs atsūtīja ziņu ar velnēnu. Vaicā, vai jūs šorīt neiegrieztos viņu apciemot.

- Nevarēšu gan. Esmu pārāk aizņemts. Varbūt vēlāk.

- Velnēns atstāja arī šo paziņojumu… Paipere ar nepatiku sejā pacēla gaisā ceriņkrāsas lapiņu. Tā ziņo par viņa jaunā­kās lugas No Vapingas līdz Vestminsterai pirmizrādi. Stāsts par mūsu premjerministra ceļu uz slavu. Vakars, ko mēs nekad neaizmirsīsim.

Mandrāks novaidējās. Ceriet vien! Iemetiet to atkritumu spainī. Mums ir kas labāks, ko darīt, nevis runāt par teātri. Kas vēl?

- Arī Devro kungs ir atsūtījis ziņu. "Grūto laiku" dēļ viņš ir savācis visus valsts nozīmīgākos dārgumus īpaši apsargājamās telpās Vaitholā. Un tur tie arī paliks līdz viņa nākamajam rīko­jumam.

Jaunais burvis sarauca pieri. Dārgumi? Kādi dārgumi?

- Viņš nesaka. Gan jau…

- Zizlis, Samarkandas amulets un citi augstākās maģi­jas priekšmeti. Mandrāks nosvilpās caur zobiem. Tā nav pareizi, Paipere! Mums vajadzētu tos nevis noslēpt, bet gan likt lietā.

- Jā, ser. Devro kungs atsūtīja vēl, lūk, ko. Viņa pasniedza plānu sainīti.

Jaunais burvis kritiski nopētīja paciņu. Tā taču nebūs vēl viena toga?

- Tā ir maska šīvakara karnevālam, ser.

Nikni iesaucies, Mandrāks nometa saini uz galda. Es jau saņēmu vienu ielūgumu! Cik muļķīgi karā mums nevei­cas, impērija ir uz sabrukuma robežas, bet viss, par ko prem­jerministrs spēj domāt, ir ballītes un izpriecas! Nu labi. Ielie­ciet to starp papīriem, es paņemšu līdzi. Tā, šķiet, ka plakātu esmu izvēlējies. Viņš pasniedza atpakaļ papīru kaudzi. Var­būt teksts nav pats labākais… Viņš brīdi padomāja. Jums ir pildspalva? Pamēģināsim Cīnies par brīvību un visu anglisko! Neko nenozīmē, bet skan labi.

Paipere brīdi padomāja. Manuprāt, tam ir ^ziļa jēga.

Lieliski. Tad jau vienkāršie ļaudis uzķersies. Viņš piecē­lās, noslaucīja muti salvetē un nometa to uz šķīvja. Paskatīsi­mies, kā dēmoniem vakarnakt veicies. Nē, Paipere, tikai pēc jums.

Paipere skatījās uz savu darba devēju ar platām, apbrīnas pilnām acīm, un nejau viņa vien. Džons Mandrāks bija pievil­cīgs jauns vīrietis, ap kuru pastāvīgi vēdīja varas aura, salda un reibinoša kā naktsvijoles jūnija naktī. Viņš bija vidēja auguma un slaidas miesas būves, viņa rīcība vienmēr bija strauja un pārliecinoša. Bālā, šaurā seja izskatījās ļoti noslēpumaina, jo tajā apvienojās jaunība (Džons bija tikai septiņpadsmit gadus vecs) ar pieredzi un autoritāti. Viņa acis bija tumšas, vērīgas un nopietnas, piere saraukta.

Pašpārliecinātība, kas agrāk balstījās uz plašajām zināša­nām, tagad bija aizstāta ar augstākajā sabiedrībā iegūtu pozu. Viņš bija pieklājīgs un šarmants gan pret padotajiem, gan kolē­ģiem, lai gan vienmēr atsvešināts, it kā melanholijas mākts. Blakus pārējiem ministriem, kas bija alkatīgi un ekscentriski, Mandrāks šķita noslēpumains un elegants.

Džona tumšie mati bija apgriezti īsi, līdzīgi karavīriem lai godinātu vīriešus un sievietes, kas iesaistījušies karā. Tas bija veiksmīgs gājiens novērotāji ziņoja, ka vienkāršo ļaužu vidū Mandrāks bija pats populārākais no burvjiem. Tāpēc viņa matu griezumu atdarināja daudzi citi, un arī viņam raksturīgie tum­šie uzvalki bija kļuvuši par pēdējo modes kliedzienu. Mandrāks nevalkāja kaklasaiti, un viņa krekla augšējās pogas vienmēr bija it kā nevērīgi atpogātas.

Visa burvju sabiedrība uzskatīja, ka Mandrāka kungs ir neticami, gluži apbrīnojami talantīgs, un, kopš viņš bija kļuvis par informācijas ministru, pret viņu izturējās kā pret bīstamu konkurentu. Bet visi centieni burvi nonāvēt bija izrādījušies neveiksmīgi džini pazuda bez pēdām, lamatās iekrita paši to ierīkotāji, burvestības pārtrūka. Beidzot, noguris no pastāvīgās vajāšanas, Mandrāks publiski izaicināja jebkuru savu nelabvēli uz atklātu divkauju. Neviens neatsaucās, bet jaunais burvis ieguva vēl lielāku slavu.

Viņš dzīvoja elegantā karaļa Džordža laika mājā skaistā, plašā laukumā. Tas atradās tikai pusjūdzes attālumā no Vaitholas, pietiekami tālu no upes, lai tās smaka vasarā nenonāktu līdz mājai. Laukumā bija skaistas bērzu alejas un zaļš maurs. Tas bija kluss un maz apmeklēts, bet pastāvīgi tika novērots. Pa dienu te patrulēja policisti pelēkās uniformās, bet naktīs parku novēroja dēmoni pūču un vakarlēpju izskatā.

Tas tika darīts laukuma iedzīvotāju drošības dēļ. Šeit dzīvoja vairāki ietekmīgi Londonas burvji. Dienviddaļā bija apmeties nesen amatā apstiprinātais valsts sekretārs Kolinsa kungs, kurš mita krēmkrāsas mājā ar kolonnām un piemīlīgām kariatīdēm. Ziemeļrietumos slējās kara ministra Mortensena grandiozais nams, virs kura jumta mirdzēja zelta kupols.

Džona Mandrāka mājvieta neatstāja tik ārišķīgu iespaidu. Tā bija skaista, četrus stāvus augsta celtne ar sviesta dzeltenām sienām un marmora pakāpieniem. Augstajiem logiem priekšā bija balti slēģi. Istabas bija smalki iekārtotas, pie sienām lepo­jās izsmalcinātas tapetes, un uz grīdām klājās Persijas paklāji. Jaunais ministrs nedemonstrēja savu statusu viesistabā bija izlikti tikai daži no viņam piederošajiem vērtīgajiem maģiska­jiem priekšmetiem, mājā kalpoja tikai pāris kalpu. Mandrāks gulēja trešajā stāvā, vienkāršā, gaišā guļamistabā, kas atradās blakus bibliotēkai. Šajās abās telpās viņš nekad neielaida viesus.

Vienu stāvu zemāk, atšķirta no pārējām istabām ar garu, plašu gaiteni, atradās Mandrāka kunga darbistaba. Te viņš pavadīja lielāko dienas daļu.

Džons soļoja pa gaiteni, ēzdams maizi ar marmelādi. Pai­pere tipināja blakus. Gaiteņa galā bija stipras durvis ar neglītu misiņa seju klauvēkli centrā. Kuplās uzacis aizsedza acis, zods un deguns izskatījās kā izlauzti celmi. Burvis apstājās un nikni palūkojās uz neglīto seju.

- Es taču teicu, lai tu tā nedari! viņš uzšņāca.

Šaurā mute pavērās, zods un deguns sašutumā nošūpojās. -Ko?

- Nepieņem šādu atbaidošu izskatu! Man no tā kļūst slikti, bet es tikko esmu pabrokastojis.

Piere saraucās, un tajā ar čīkstoņu parādījās acs. Neizskatī­jās, ka neradījums vēlētos atvainoties. Atvaino, vecīt, bet tas ir mans darbiņš.

- Tavs darbs ir iznīcināt katru, kas bez atļaujas grib ieiet manā darbistabā. Ne vairāk un ne mazāk.

Durvju sargs brīdi padomāja. Tiesa. Bet es mēģinu pasargāt darbistabu, aizbiedējot iespējamos iebrucējus. Manuprāt, iebie­dēšana ir daudz efektīvāka nekā sods.

Mandrāks nošņācās. Vienīgais, ko tu šādi vari panākt, ir līdz nāvei nobiedēt Paiperes jaunkundzi.

Seja noraidoši sašūpojās, tā ka deguns gandrīz novēlās zemē. Nekā! Kad viņa nāk viena, es ātri mainu izskatu. Un pietaupu pašu sliktāko ļaundariem.

- Bet tu šādi sagaidīji mani!

- Tu varētu izdarīt secinājumus…

Mandrāks dziļi ievilka elpu, pārlaida plaukstu pār acīm un pamāja. Seja izkusa, saglabājot tikai ārējos apveidus, un dur­vis atvērās. Burvis ielaida iekšā Paiperes jaunkundzi un pats sekoja tai.

Istaba bija gaiša, ar augstiem griestiem un baltām sienām, to apgaismoja divi plaši logi ar skatu uz laukumu. Te nebija nekādu rotājumu. Šorīt sauli sedza tumši mākoņi, tāpēc Mandrāks ienā­kot ieslēdza gaismas. Vienu sienu klāja grāmatplaukti, bet pie otras bija liela koka tāfele ar zīmītēm un diagrammām. Koka grīda bija tumša un gluda. Uz tās atradās pieci apļi, katrā no tiem pentakls ar rūnām, vīraku un svecēm. Četri no tiem bija parasta lieluma, bet piektais, vistuvāk logam, īpaši liels, tajā atradās rakstāmgalds, dokumentu skapis un vairāki krēsli. Rūpīgi uzzīmētas līnijas un rūnu rindas šo apli savienoja ar pārējiem. Mandrāks un Paipere iegāja lielākajā aplī un apsēdās pie galda, noliekot priekšā papīru kaudzi.

Mandrāks noklepojās. Labi, ķersimies pie lietas. Paipere, vispirms tiksim galā ar ikdienas ziņojumiem. Lūdzu, iedarbiniet indikatoru, kas ziņos par dēmonu klātbūtni.

Paipere noskaitīja buramvārdus. Sveces ap diviem pentakliem uzliesmoja, un pret griestiem pacēlās dūmu mutuļi. Nosmaržoja vīraks. Pārējie divi pentakli palika tukši.

- Purips un Fritangs, Paiperes jaunkundze ziņoja.

Burvis pamāja. Purips pirmais, viņš noteica un izteica

pavēli. Sveces kreisās puses pentaklā uzmirdzēja spožāk. Tā vidū parādījās neskaidra forma uzvalkā tērpies vīrietis ar tumši zilu kaklasaiti. Viņš pamāja burvja virzienā un gaidīja.

- Atgādiniet man, kāds bija viņu uzdevums, Mandrāks sacīja.

Paiperes jaunkundze ielūkojās piezīmēs. Purips pētīja,

kā cilvēki reaģē uz mūsu kara uzsaukumiem un citiem propa­gandas materiāliem, viņa atbildēja. Vēroja vienkāršo ļaužu noskaņojumu.

- Ļoti labi. Purip, ko tu esi novērojis? Runā!

Dēmons viegli palocījās. Jaunu ziņu tikpat kā nav. Cilvēki ir kā lopu bars Gangas krastos pa pusei izbadējušies, bet ar dzīvi apmierināti, un nav gatavi ne mainīties, ne izteikt kādu patstāvīgu domu. Tomēr karš dara savu, un neapmierinātība pamazām kļūst arvien lielāka. Viņi lasa jūsu pamfletus tāpat kā jūsu avīzes, bet tas viņiem prieku nesagādā.

Burvis saviebās. Un kā izpaužas šī neapmierinātība?

- Viņu neitrālajā izturēšanās manierē, kad tuvojas policija. Viņu akmens cietajās sejās, kad tie iet garām plakātiem, kuri aicina iestāties armijā. Es to redzu krājamies kā puķu kalnus pie kritušo atdusas vietām. Lielākā daļa to neteiktu atklāti, bet dusmas pret karu un valdību pieaug.

- Tie ir tikai vārdi, Mandrāks novilka. Man vajadzīgi pie­rādījumi!

Dēmons paraustīja plecus un pasmaidīja. Revolūcijas sākums nekad nav pierādāms. Vienkāršie ļaudis nemaz nezina, ka tāda lieta kā revolūcija pastāv, bet viņi jūt tās smaržu pat miegā, izgaršo to ar katru dzēriena lāsi.

- Pietiek dzejot! Atgriezies pie darba. Burvjs uzsita knipi, dēmons izlidoja no apļa un pagaisa. Mandrāks pašūpoja galvu.

- Nekādas jēgas. Redzēsim, kas būs sakāms Fritangam.

Vēl viena pavēle, un iegaismojās otrs aplis. Vīraka dūmu mākonī parādījās otrs dēmons īss, resns vīriņš ar apaļu, sar­kanu seju un žēlabainu skatienu. Tas stāvēja, acis mākslīgajā gaismā samiedzis. Beidzot! viņš izsaucās. Man ir satriecoši jaunumi! Tie nevar gaidīt ne mirkli!

Mandrāks pazina Fritangu jau ļoti sen. Cik saprotu, tu pat­rulēji ostā, meklējot spiegus, viņš lēni teica. Vai tavām ziņām ir kāds sakars ar šo uzdevumu?

Pauze. Netieši…

Burvis nopūtās. Stāsti.

- Es rīkojos saskaņā ar jūsu pavēlēm, Fritangs iesāka,

- kad ak, cik šīs atmiņas ir apkaunojošas! mani atmaskoja! Lūk, mans ziņojums. Es biju izprašņājis kāda vīnu veikala dar­biniekus. Kad iznācu ārā, mani ielenca ielas bērnu bars, daži no tiem nesniedzās man pat līdz celim. Es izskatījos kā pieklājīgs sulainis, nekliedzu un nevicinājos ar rokām. Tomēr mani pama­nīja un trāpīja ar piecpadsmit olām, un lielākā daļa no tām tika mestas ar lielu spēku.

- Kāds bija tavs izskats? Varbūt tas bija provocējošs…

- Tieši tāds, kā jūs pašlaik redzat. Sirmi mati, mierīga seja, taisna mugura visu tikumu iemiesojums.

- Acīmredzot mazie nekauņas gribēja uzbrukt tieši vīram ar šādām pazīmēm. Tev nepaveicās, un tas arī viss.

Fritanga acis iepletās un deguns piesarka vēl tumšāks. Viņi zināja, kas es patiesībā esmu!

- Ka tu esi dēmons? Mandrāks uzmanīgi nopētīja putekli uz piedurknes. Un kā tad tu to saprati?

-Aizdomas radīja viņu skandināšana: "Pazūdi, pazūdi, rie­bīgais dēmon! Mēs ienīstam tevi un tavu nokareno, dzelteno seksti!" .

- Patiešām? Tas jau ir interesanti. Burvis vēlreiz nopētīja Fritangu. Kas par dzeltenu seksti? Es tādu neredzu.

Dēmons norādīja sev virs galvas. Tāpēc, ka jūs nespējat saskatīt sesto un septīto plānu. Tajos mana sekste ir diža un skaista kā saulespuķe. Turklāt piebildīšu, ka tā nav nokarena, lai gan ilgais kalpošanas laiks licis tai nedaudz nošļukt.

- Sestajā un septītajā plānā… Vai esi pārliecināts, ka neļāvi maskai uz brīdi noslīdēt? Jā, jā, Mandrāks pacēla roku, dzir­dot, ka dēmons jau sāk mežonīgi protestēt, esmu pārliecināts, ka tev ir taisnība, un esmu pateicīgs par informāciju. Pēc trau­mējošās apmētāšanas ar olām tu droši vien vēlēsies atpūsties, tāpēc tagad vari doties prom. Tu esi atbrīvots.

Ar prieka kliedzienu Fritangs uzvirpuļoja pentakla centrā un pazuda cauri grīdai. Mandrāks un Paipere saskatījās.

- Vēl viens gadījums, Paipere novilka. Atkal bērni.

- Hmm, burvis atgāzās krēslā un sakrustoja rokas aiz gal­vas. Jūs varētu pārskatīt dokumentus un uzzināt, cik šādu gadījumu pavisam bijis. Man jāatsauc dēmoni no Kentas.

Viņš apsēdās taisni, nolika elkoņus uz galda un klusi noskai­tīja Izsaukšanas vārdus. Paiperes jaunkundze piecēlās un pie­gāja pie skapja apļa stūrī. Viņa atvēra augšējo atvilktni un izņēma biezu mapi. Apsēdusies savā krēslā, viņa atvēra mapi un sāka ātri šķirstīt dokumentus. Buramvārdiem izskanot, istabā uzvēdīja jasmīnu un mežrozīšu smarža. Labās puses pentaklā parādījās milzis ar blondiem, sacirtotiem matiem un vienu aci pierē. Paiperes jaunkundze turpināja darbu.

Milzis zemu un graciozi palocījās. Saimniek, es sveicu jūs ar ienaidnieku asinīm, ar viņu kliedzieniem un raudām! Uzvara ir mūsu!

Mandrāks pacēla uzaci. Tātad jūs viņus patriecāt.

Ciklops pamāja. Viņi bēga kā peles no lauvām. Dažbrīd tas izskatījās tieši tā.

- Tas jau bija gaidāms. Bet vai jūs kādu sagūstījāt?

- Mēs daudzus nogalinājām jums vajadzēja dzirdēt viņu spiedzienus! Un viņu kāju dipoņu, kad tie nelieši bēga!

- Skaidrs. Tātad jūs nevienu nenotvērāt, lai gan tieši tāds bija jūsu uzdevums. Mandrāks pabungoja ar pirkstiem pa galdu. Pēc pāris dienām viņi uzbruks atkal. Kas sūta" šos dēmonus? Vai viņi nāk no Prāgas, Parīzes vai Amerikas? Bez gūstekņiem to nav iespējams pateikt. Mēs neesam pavirzījušies ne soli uz priekšu.

Ciklops salutēja. Savu darbu esmu paveicis un priecājos, ka esat ar to apmierināts. Tas apklusa. Jūs šķietat iegrimis domās, ak, saimniek.

Burvis pamāja. Es te prātoju, Askobāl, vai sodīt tevi ar Kar­sto sarkano punkciju vai Ciešo tvērienu. Kuru tu izvēlētos?

- Jūs taču nebūsiet tik cietsirdīgs! ciklops iegaudojās, sagrī­ļodamies un tīdams ap pirkstu blondo matu šķipsnu. Vainojiet Bartimaju, nevis mani! Viņš atkal nespēja pienācīgi piedalīties cīņā, bet tika nogāzts ar pirmo triecienu. Es nespēju laikus uzsākt vajāšanu, jo viņš nemitīgi pieprasīja, lai palīdzu atbrī­voties no tā oļa, kas šo vareno džinu spieda pie zemes. Viņš ir kļuvis vājš kā kurkulis un apbrīnojami ērcīgs tieši viņš būtu pelnījis punkciju.

- Un kur tagad ir Bartimajs?

Ciklops uzmeta lūpu. Nezinu. Varbūt pa ceļam aiz nogu­ruma izlaidis garu. Pakaļdzīšanās operācijā viņš nepiedalījās.

Burvis smagi nopūtās. Askobāl, pazūdi. Viņš pamāja ar roku. Milža pateicības saucieni pagaisa viņš pazuda liesmās. Mandrāks pagriezās pret savu asistenti. Vai kaut ko atradāt, Paipere?

Viņa pamāja. Pēdējos sešos mēnešos pamanītie dēmoni. Četrdesmit divi nē, tagad jau četrdesmit trīs gadījumi. Nav nekādu kopīgu pazīmju ir pamanīti ifrīti, džini, velnēni un pat miti. Runājot par cilvēkiem, kas tos ievērojuši, viņa vēlreiz ieskatījās dokumentos, pārsvarā tie ir bērni. Četrdesmit gadī­jumos cilvēki, kas pamanījuši dēmonus, ir jaunāki par astoņ­padsmit gadiem. Un puse no tiem vēl nav divpadsmit gadus veci. Paipere pacēla skatienu. Viņi ir piedzimuši ar spējām redzēt.

- Un kas zina, ar kādām vēl spējām. Mandrāks pagrieza krēslu un palūkojās uz kailajiem, pelēkajiem koku zariem aiz loga. Migla joprojām vijās dārzā, neļaujot saskatīt zemi. Labi. Pašlaik beigsim. Ir jau gandrīz deviņi, un man ir šis tas darāms. Paldies par palīdzību, Paipere. Tiksimies vēlāk ministrijā. Neļaujiet, lai durvju sargs jūs apceļ, kad ejat ārā.

Dažas minūtes pēc asistentes aiziešanas burvis palika nekus­tīgi sēžam krēslā, bezmērķīgi bungodams ar pirkstiem. Beidzot viņš noliecās un atvēra augšējo rakstāmgalda atvilktni, izņēma no tās nelielu drēbē ievīstītu priekšmetu. Kad viņš to iztina, varēja redzēt, ka tas ir bronzas disks, kļuvis spīdīgs no biežās lietošanas.

Burvis ieskatījās Novērošanas diskā, pavēlēdams tam iedar­boties. Kaut kas diska dziļumos sakustējās.

- Atrodi Bartimaju, Mandrāks pavēlēja.