Ptolemaja vārti

23 netenjels

netenjels redzēja, kā algotnis nogrūž Kitiju zemē, atmet malā mēteli un izvelk aiz jostas aizbāztu izliektu nazi. Viņš redzēja, kā bārdainis satver meiteni aiz matiem, atgāž viņas galvu atpakaļ un atvēzējas…

- Pagaidiet! Netenjels iesaucās tik svarīgā balsī, cik vien spēja. Neaiztieciet viņu! Meitene man ir vajadzīga dzīva.

Algotņa roka sastinga. Viņš noskatīja jauno burvi ar gaišzilo, caururbjošo acu skatienu. Un tad pavisam mierīgi turpināja liekt meitenes galvu atpakaļ un tuvināt kaklam nazi.

Netenjels nolādējās. Es teicu, pagaidiet!

Sazvērnieki ieinteresēti vēroja notiekošo. Rufusa Laima bālā, spīdīgā seja bija saviebta ļaunā grimasē. Diez vai tu te diktē noteikumus, Mandrāk.

- Gluži pretēji, Rufus. Kventins mani tikko ielūdza pievieno­ties jūsu kompānijai. Un, pēc tam kad es biju vērojis Hopkinsa kunga iespaidīgo spēku demonstrējumu, es ar prieku šo priekš­likumu pieņemu. Rezultāti ir iespaidīgi. Tas nozīmē, ka tagad esmu viens nojums.

Kventins Mierdaris tobrīd pogāja vaļā mantiju. Viņš samiedza acis, nopētīdams Netenjelu. Tātad tu esi izlēmis piedalī­ties mūsu mazajā sazvērestībā?

Netenjels izturēja šo skatienu tik aukstasinīgi, cik vien spēja. Jā, viņš atteica. Tavs plāns patiešām ir vienreizīgs,

tas ir īsts meistardarbs. Žēl, ka todien pievērsu tik maz uzmanī­bas tam, ko tu rādīji. Bet tagad es gribu to labot. Tomēr meitene ir un paliek mana gūstekne, un man ir zināmas ieceres attiecībā uz viņu. Neviens cits nedrīkst viņai pieskarties.

Mierdaris paberzēja zodu un neatbildēja. Algotnis ciešāk satvēra nazi. Kitija neko neredzošām acīm lūkojās grīdā. Neten­jels juta, cik strauji sitas paša sirds.

Lai notiek, Mierdaris pēkšņi teica. Meitene ir tava. Atlaid viņu, Verok. Džon, tu tikko pierādīji, ka es neesmu tevī kļūdījies. Bet ņem vērā, ka vārdi ir labi, bet darbi vēl labāki. Pēc brīža mēs tevi atbrīvosim un novērosim, kā tu savienosies ar paša izvēlētu dēmonu. Bet pirms tam mums jāsagatavojas lielajai Izsaukšanai. Brūks! Vaiters! Aizvāciet tepiķus! Jāsaga­tavo pentakli!

Un dramaturgs pievērsās turpmākai norādījumu došanai. Algotnis, kura seja neko nepauda, palaida vaļā Kitijas matus. Netenjels, zinādams, ka viņu vēro naidīgas acis īpaši Laims un Dženkinss -, nesteidzās viņai palīgā. Meitene palika, kur bija, nokritusi ceļos un noliekusi galvu. Mati krita viņai pāri acīm. Šis skats viņam trāpīja kā naža dūriens.

Šovakar Kitija Džonsa jau divas reizes atradās par mata tiesu no nāves, un viss tikai viņa dēļ. Netenjels bija viņu atradis, izrā­vis no viņas mierīgās dzīves un atvedis līdzi, un tikai tāpēc, lai apmierinātu savu ziņkārību.

Kad teātrī viņai trāpīja burvestība, Netenjelam likās, ka mei­tene ir pagalam. Viņu pārņēma neizsakāma nožēla un vainas apziņa. Par spīti algotņa aizliegumam, viņš bija meties pie Kiti­jas un sapratis, ka viņa joprojām elpo. Nākamo pāris stundu laikā, kamēr meitene gulēja bezsamaņā, viņš bija jutis arvien lielāku kaunu. Un soli pa solim jaunais burvis atskārta, cik ļoti bija kļūdījies.

Jau vairākas dienas viņš bija sācis sevi apzināties kā citu cilvēku, nevis kā Mandrāku lomu, kas gadu gaitā bija kļu­vusi par viņa otro es. Un tikai notikumi, kas risinājās teātrī, lika viņam pilnībā izšķirties. Divas lietas, kas bija viņa ticības stūrakmeņi ticība tam, ka valdība ir neievainojama un ka tās rīcības motīvi ir tikumiski -, pāris mirkļos aizlīdēja prom. Bur­vji bija uzveikti. Kitija notriekta zemē. Un to visu izdarīja Mier­daris ar cietsirdīgu, vienaldzīgu rokas mājienu, un Netenjels ar šausmām atskārta, cik bieži tā ir rīkojies pats.

Sākumā viņu apstulbināja Mierdara nozieguma milzīgie apmēri. Teatrālā sagūstīšana, pretdabiskā ideja par dēmona dzīvošanu cilvēka ķermenī un muļķīgās runas par ģenialitāti bija novērsušas Mandrāka domas no realitātes. Dramaturgs bija tikai kārtējais cilvēks, kas spēlēja varas spēles. Tāds pats kā Siržulauzējs, Divāls vai un šī doma lika aukstiem svied­riem nolīt pār Netenjela muguru viņš pats, kas tovakar bija prātojis par zižļa sagrābšanu savās rokās un kara izbeigšanu. Jā, viņš bija mēģinājis sev iestāstīt, ka tas ir augstāku mērķu, impērijas labuma vārdā, bet kur tāds ideālisms beigtos? Tam ceļā taču būtu līķu kalni tie gulētu zemē gluži tāpat kā Kitija.

Cik skaidri un nepārprotami bija Netenjela nodomi! Mier­daris bija tos atklājis. Arī Ferēra. Un Lutiēnas jaunkundze bija visu sapratusi un uzgriezusi viņam muguru.

Kāds tur brīnums, ka Kitija bija izjutusi pret viņu tādu nici­nājumu! Vērojot meiteni nekustīgi guļam Statuju zālē, jaunais burvis bija juties kā pēdējais nelietis.

Bet tad viņa bija pamodusies un līdz ar atvieglojumu radušās jaunas briesmas.

Sazvērnieki bija aizņemti. Viņi skraidīja pa istabu, nesdami šurp Izsaukšanai vajadzīgās lietas sveces, bļodas, zāles un puķes. Biezie paklāji no telpas centra tika aizvākti un nosviesti malā. Zem tiem atklājās pentakli, izlikti ar pērlēm un lazurītu. Mierdaris, izmeties kreklā, stāvēja zāles centrā, klaigāja un pavēlēja.

Kitija Džonsa joprojām gulēja uz grīdas.

Netenjels piegāja pie viņas un klusi ierunājās. Kitij, celies, viņš pastiepa sasietās rokas uz viņas pusi. Jā, tieši tā. Apsēdies

šeit. Burvis pastūma malā smagu sarkankoka krēslu. Atpū­ties. Vai jūties labāk? -Jā.

- Tad pagaidi. Mēs tiksim no šejienes prom. -Kā?

- Uzticies man. Viņš atspiedās pret galdu un novērtēja situāciju. Pie durvīm stāvēja algotnis, rokas sakrustojis un ska­tienu no viņiem nenovērsis. Te nevarēja izbēgt. Paši sazvērnieki neizskatījās pēc vērā ņemamiem pretiniekiem. Bija skaidrs, kāpēc Mierdaris bija viņus izvēlējies. Tie bija vāji, neievērojami ļaudis, kurus grauza skaudība un naids un kuri labprāt ķērās pie jebkuras izdevības iegūt varu. Tomēr tie nekad nekļūtu par īstu draudu viņam pašam. Pats dramaturgs bija spēcīgs burvis. Netenjels bez dēmoniem pret viņu neko nespēja izdarīt.

Mierdaris… Netenjels klusībā dusmojās par savu muļķību. Gadiem ilgi viņš bija nojautis, ka valdībā darbojas nodevējs, kāds, kas ir saistīts ar Siržulauzēja un Divāla sazvērestībām. Lai uz Hedlhemas muižu izsauktu Ramutru, bija vajadzīgi četri burvji un ceturtais tā arī netika atrasts, viņš bija aiztraucies prom no muižas vaļējā automašīnā, sarkanajai bārdai plīvojot. Vai tas bija maskējies Mierdaris? Jā, tagad tas šķita pilnībā iespējams.

Golema afēras laikā Netenjels bija pārsteigts par to, cik ātri Mierdaris bija atradis Kitiju. Tagad viņš saprata, ka šīs ziņas viņam piegādāja Hopkinss, pateicoties saiknei ar Pretošanās kustību. Netenjels grieza zobus. Cik ātri Mierdaris bija viņu pieveicis, izmantojis viņu kā sabiedroto, pataisījis par muļķi! Nu, bet viss vēl nebija beidzies.

Netenjels ar akmens cietu seju vēroja Hopkinsa kungu stei­dzamies izpildīt vadoņa pavēles. Tātad šis bija noslēpumainais zinātnieks, ko viņš tik ilgi bija meklējis. Nebija nekādu šaubu, ka viņā mīt dēmons. Tomēr šis vīrelis taču nevarēja stāties ceļā Kormokodrānam, Askobālam un pārējiem! Tātad, kamēr šis cilvēks te piedalījās sazvērestībā, džini viņu gaidīja vies­nīcā!

Netenjels dusmās sarauca pieri. Viņš pakustināja rokas, pūlēdamies tikt vaļā no saitēm. Nekā. Viņam atlika gaidīt, kad Mierdaris viņu atbrīvos un ļaus nostāties pentaklā. Tad viņš varēs rīkoties izsaukt savus kalpus un nolikt šos nodevējus pie vietas!

- Draugi, viss ir sagatavots! Nāciet, Mandrāk un Džonsas jaunkundz, jums tas ir jāredz! Mierdaris stāvēja pentaklā, krekla piedurknes uzlocījis, augšējo podziņu atpogājis. Viņš bija nostājies varoņa pozā rokas uz gurniem, kājas tik plati, ka caur tām gandrīz vai varētu izskriet zirgs. Sazvērnieki bija god­bijīgi nostājušies pa gabalu, pat algotnis izrādīja zināmu inte­resi par notiekošo un pienāca mazliet tuvāk. Netenjels un Kitija tuvojās pentaklam.

- Tas laiks ir pienācis! Mierdaris sauca. Brīdis, kura dēļ esmu strādājis tik daudzus gadus. Tikai nojautas par dižo brīdi neļauj man tagad izplūst asarās, un viņš teatrāli izvilka no kabatas mutautiņu un nosusināja acis. Esmu izlēmis izmē­ģināt spēkus, izsaucot varenu būtni. Viņš ieturēja drama­tisku pauzi. Šovakar Hopkinss Londonas bibliotēkā samek­lēja sarakstu ar gariem, kas kalpojuši senajā Persijā. Un es gribu izsaukt vienu no dēmoniem, kura vārds tur minēts. Mani draugi, šeit, jūsu acu priekšā, tūlīt un tagad es izsaukšu dižāko dēmonu, kura vārds ir… Nūda!

Netenjels izgrūda šausmu saucienu. Nūda? Tas vīrs bija traks! Mierdari, viņš teica, tu droši vien joko. Šī procedūra jau tā ir pietiekami bīstama, bet tu vēl gribi izsaukt tik varenu būtni!

Dramaturgs saknieba lūpas. Es nejokoju, Džon, tikai rīko­jos saskaņā ar savu godkāri. Hopkinsa kungs ir mani pārliecinā­jis, ka kontrolēt dēmonu nemaz nav tik grūti, un man piemīt ļoti stiprs gribasspēks. Tu taču negribi teikt, ka neesmu uz to spējīgs?

- Nē, nē, Netenjels steigšus nobēra. Viņš pieliecās tuvāk Kitijai. Tas vīrs ir traks, viņš nočukstēja. Nūda ir bries­mīga būtne, viens no spēcīgākajiem pazīstamajiem dēmoniem. Tas sagrāva Persepoli…

- Zinu. Un iznīcināja paša Dārija armiju, Kitija atčukstēja.

- Džon! Mierdara balss bija kašķīga. Pietiek sadūdoties! Man tagad vajadzīgs klusums. Hopkinss, ja redzat, ka kaut kas noiet greizi, pavērsiet visu atpakaļ, izmantojot Aspreja Anu­lēšanas burvestību. Labi. Klusumu zālē!

Kventins aizvēra acis un nolieca galvu, salika rokas, savijot pirkstus. Viņš dziļi ieelpoja, atvēra acis un skaļā, skaidrā balsī sāka skandēt buramvārdus. Netenjels ieklausījās tā bija vien­kārša burvestība latīņu valodā, bet, tā kā izsauktais dēmons bija ļoti spēcīgs, viņam tā bija jānostiprina ar dažādām kom­binācijām un palīgteikumiem. Vajadzēja vien atzīt, ka Mierda­ris runāja labi. Šo minūšu laikā viņa balss ne reizi nenotrīcēja, viņš nepievērsa nekādu uzmanību sviedru straumītēm, kas lija pār pieri. Zālē valdīja kapa klusums Netenjels, Kitija un visi sazvērnieki vēroja dramaturgu kā nohipnotizēti. Visdedzīgākais bija Hopkinsa kungs viņš bija noliecies uz priekšu, muti pavē­ris, viņa acīs bija dīvaini alkatīgs skatiens.

Kad bija pagājušas septiņas minūtes, istabā pēkšņi kļuva auksti. It kā kāds būtu izslēdzis sildītāju. Visiem pārskrēja dre­buļi. Astotajā minūtē istabu piepildīja salda rudzupuķu smarža. Un devītajā Netenjels pamanīja, ka Mierdaris savā pentaklā vairs nav viens. Trešajā plānā bija redzams kaut kas tumšs un biezs, kas parādījās no augšas, tā bija tumša, ragaina masa ar daudzām rokām, kas te pastiepās, te izpletās un mēģināja pretoties Izsaukšanas vilkmei. Netenjels nopētīja grīdu viņam likās, ka pentakla līnijas nedaudz iegrimst grīdā. Atnācējam nebija skaidra veidola, tas gluži kā tornis slējās pār Mierdari, kas joprojām skaitīja burvestības.

Mierdaris bija ticis līdz tai buramvārdu daļai, kas lika dēmo­nam iemiesoties ķermenī. Viņš patētiski izkliedza pēdējos vār­dus, un tumšais tēls pazuda, it kā būtu izgaisis.

Dramaturgs apklusa. Neko neredzošu skatienu viņš lūkojās kaut kur tālumā.

Visi vēroja notiekošo kā sastinguši. Mierdaris nekustējās. Viņa seja bija neizteiksmīga.

- Hopkins, Rufuss Laims aizsmacis nočukstēja. Atbrīvo to… ātri!

Un pēkšņi Mierdaris iekliedzās. Viņš sasita plaukstas, lēkāja un griezās. Panākums! Tāds triumfs! Nespēju jums izstāstīt…

Sazvērnieki tuvojās. Dženkinss palūkojās pāri brillēm.

- Kventin… vai tiešām? Kāda ir sajūta?

- Jā! Nūda ir šeit! Es viņu jūtu! Jā, mani draugi, atzīšu, ka uz brīdi man bija jāizcīna smaga cīņa. Efekts ir satriecošs. Bet es viņam pavēlēju ar visu gribasspēku. Un sajutu, ka dēmons saraujas un pakļaujas. Tagad viņš ir mans kalps. Viņš zina, kurš te ir kungs! Kāda ir sajūta? Grūti aprakstīt… Nemaz nav sāpīgi… Es to jūtu kā cietu ogli galvaskausā. Bet, kad tas pakļāvās, es sajutu tādus enerģijas uzplūdus! Ak, to nemaz nevar izstāstīt!

To dzirdot, sazvērnieki uzgavilēja, spiedza un aiz prieka lēkāja.

- Parādi mums, kā tu vari izmantot dēmona spējas! Laims sauca.

- Vēl ne, mani draugi, Mierdaris pacēla roku. Visi apklusa.

- Baidos, ka tāds spēks sadragātu šo celtni. Es to varētu satriekt putekļos! Bet jums vēl pietiks laika priecāties par manām spē­jām. Ejiet uz saviem pentakliem un izsauciet dēmonus! Un tad redzēsim, kāds liktenis mums lemts! Mēs paņemsim Gledstona zizli un dosimies uzvaras gājienā pa Londonu! Vienkāršie ļaudis ir izgājuši savās demonstrācijās. Mūsu pirmais uzdevums būs nolikt viņus pie vietas.

Sazvērnieki kā dedzīgi bērni devās pie saviem pentakliem. Netenjels satvēra Kitiju aiz rokas un parāva malā. Man tūlīt būs jāpievienojas šim neprātam, viņš sacīja. Es izlikšos, ka paklausu. Neuztraucies. Pēdējā mirklī es izsaukšu savu dēmonu baru, un, ja paveiksies, viņi nonāvēs Mierdari un pārējos vai vismaz dos mums iespēju aizbēgt. Jaunais burvis apklusa.

- Neizklausās, ka tu priecātos.

Kitijas acis bija nogurušas un apsarkušas. Vai tiešām viņa būtu raudājusi? Viņš nebija pamanījis. Meitene pamāja. Ceru, ka tev ir taisnība.

Netenjels norija aizkaitinājumu. Patiesība ari viņš bija uztraukts. Tu redzēsi.

Sākās Izsaukšana. Rufuss Laims, acis aizmiedzis un gaļīgās lūpas pavēris, murmināja buramvārdus kā kurkstošs krupis. Klaivs Dženkinss, brilles rokās sažņaudzis, runāja monotoni kā robots. Pārējie, kuru vārdus Netenjels tā arī nebija iegaumējis, bija vai nu sastinguši, vai sarāvušies, vai izstiepušies taisni kā maikstes. Viņi murmināja burvestības, papildinot tās ar nepie­ciešamajiem žestiem. Hopkinss un Mierdaris apmierināti soļoja no viena pie otra.

- Džon! sajūsmināti iesaucās Mierdaris. Kāda enerģija! Es varētu uzlidot līdz zvaigznēm! Te viņa seja apmācās. Tu mūs neatbalsti, manu zēn? Kāpēc neesi pentaklā?

Netenjels pacēla rokas. Varbūt tu vispirms atraisītu man rokas?

- Ak jā. Cik nelaipni no manas puses! Re nu! Dramaturgs uzsita knipi, un saites uzliesmoja. Netenjels nokratīja tās zemē. Tajā stūrī ir brīvs pentakls, Džon, Mierdaris norā­dīja. Kādu dēmonu tu esi izvēlējies?

Netenjels nosauca divus pirmos vārdus, kas ienāca prātā: Nevaru izšķirties starp diviem Etiopijas džiniem Zosu un Karlo.

- Interesanta, lai gan pieticīga izvēle. Es ieteiktu Karlo. Bet tagad ķeries pie darba!

Netenjels pamāja. Viņš uzmeta skatienu Kitijai, kas uzmanīgi viņu vēroja, un devās uz tuvāko brīvo pentaklu. Laika nebija daudz ar acs kaktiņu jaunais burvis pamanīja, ka ap Džen­kinsu un Laimu jau sabiezē savādas ēnas. Debesis vien zina, ko tie muļķi ir izsaukuši, bet, ja paveiksies, paies krietns laiciņš, iekams viņi pakļaus vergus savai gribai. Bet līdz tam Kormo­kodrāns un Hodžs jau būs viņus nocepinājuši kā kotletes.

Netenjels iekāpa pentaklā, noklepojās un palūkojās apkārt. Mierdaris nenolaida no viņa acis. Bez šaubām, viņam bija aiz­domas. Netenjels pasmīnēja: šīs aizdomas apstiprināsies visdra­matiskākajā veidā.

Jaunais burvis sagatavojās kad visi džini būs klāt, tad viņam tikko pietiks laika dot precīzas pavēles. Beidzot Neten­jels rīkojās. Viņš parādīja sarežģītu zīmi, izsauca piecu varenu džinu vārdus un norādīja uz blakus apli. Jaunais burvis gatavo­jās sprādzieniem, dūmiem, ugunīm un dīvainām formām.

Bet tā vietā blakus pentaklā ar nožēlojamu pīkstienu novēlās kaut kas neaprakstāms, noplakšķot kā no zara nokritis ābols. Tam nebija nekādas skaidras formas, bet tas stipri smaržoja pēc zivīm.

Pentakla vidū pacēlās burbulis un atskanēja smalka balstiņa: Esmu glābts! Tas pagriezās un ieraudzīja Hopkinsu.

- Ak nē…

Netenjels lūkojās uz burbuli. Viņam trūka vārdu.

Arī Kventins Mierdaris bija to visu redzējis. Viņš pienāca tuvāk un nopētīja materializējušos būtni. Cik savādi! Izskatās pēc pusfabrikāta, turklāt runājoša! Kā tev šķiet, Hopkins?

Hopkinsa kungs pienāca tuvāk. Viņa acis iegailējās. Tas nemaz nav tik nevainīgs, kā izskatās, ser. Tās ir kāda ļaunda­bīga džina atliekas. Šis riebeklis kopā ar vairākiem citiem šova­kar bija ieradušies viesnīcā, lai mani notvertu. Viņa biedrus es jau nogalināju. Baidos, ka Mandrāka jaunskungs mums gribēja sagādāt nepatīkamu pārsteigumu.

Vai tiešām? Kventins Mierdaris skumji pašūpoja galvu.

- Ak vai. Tas, protams, visu maina. Es vienmēr liku uz tevi tik lielas cerības. Patiešām domāju, ka mēs varētu labi sadarboties. Bet tas nekas man tik un tā paliek Hopkinss un mani pieci uzticamie draugi. Viņš palūkojās uz sazvērniekiem, kas, pabei­guši skaitīt Izsaukšanas buramvārdus, tagad klusi stāvēja savos apļos. Mūsu pirmais darbs būs nonāvēt tevi un tavu dēmonu… ups! Viņš pielika roku priekšā mutei. Atvainojiet… Baidos, ka man būs piemetušies gremošanas traucējumi. Tātad… Viņš atkal norīstījās. Dramaturgam aizrāvās elpa un izspiedās acis.

Tas ir dīvaini… Es… Mēle izkārās. Viņa locekļi noraustījās, ceļi saļima, un likās, ka vīrietis kritīs.

Netenjels šokā atkāpās. Mierdara ķermenis dīvaini izlocījās, gluži kā čūska it kā viņam kaulu vietā būtu ūdenszāles. Tad viņš sastinga. Likās, ka dramaturgs tēlo. Uz brīdi viņa acīs pavī­dēja panikas pilna izteiksme, viņš izšļupstēja: Tas ir…

Viņa ķermenis sakustējās, raustoties kā lupatu lelle.

Galva atliecās. Neko neredzošās acis vērās tukšumā.

Un tad atskanēja smiekli.

Laims, Dženkinss un pārējie sazvērnieki pievienojās šiem smiekliem. Likās, ka viņi atdarina vadoņa dīvainās kustības, tie raustījās un griezās.

Netenjels stāvēja kā sastindzis šī ļembasta vidū. Tie nebija nekādi patīkamie smiekli, bet tie nebija arī ļauni, triumfējoši vai naidīgi. Tas vēl nebūtu tik biedējoši. Šīs skaņas skanēja it kā no tālienes; tās nešķita cilvēka emocijām piederīgas.

Patiesībā šie smiekli bija necilvēcīgi.