Ptolemaja vārti

6 bartimajs

Nu paklau! Tu izgāzies uzticētajā misija, pasūti ziņotāju un atsakies atgriezties pie saimnieka. Tad tu apsēdies un gaidi, kā varenais burvis uz to reaģēs. Un nekas nenotiek. Stundām ilgi. Ne Izsaukšana, ne sods. Nekā.

Kas tas par saimnieku?

Ja mani kaut kas patiešām kaitina, tad noteikti tas, ja mani ignorē. Es varu paciest apvainojumus un rupjības. Tie vismaz parāda, ka tev ir kaut kāda ietekme. Bet šitā nelikties ne zinis, it kā es būtu tikai muļķa velnēns no Novērošanas diska… tas mani pa īstam var nokaitināt.

Diena jau bija gandrīz pusē, kad es sajutu pirmās pazīmes it kā vairākas gumijas vienlaikus apvītos ap manu būtību un rautu mani prom. Izsaukšana! Beidzot! Nav manā dabā pretoties. Es piecēlos no skursteņa, izstaipījos, noņēmu slēpni, pārbiedēju garām skrienošu suni, parādīju rupju žestu vecai kundzītei un aizsviedu skursteņa gabalu uz ielas. [24]

Laiks doties prom. Es joprojām biju Bartimajs no Urukas, Al-Arišas un Aleksandrijas. Laiks bija nauda.

Es ļāvu Izsaukšanas vārdiem vilkt manu būtību projām. Iela kļuva par krāsu un gaismu virteni. Un pēc brīža es ierau­dzīju tipisku Izsaukšanas istabu: dienasgaismas spuldzes pie griestiem, pentakli uz grīdas. Informācijas ministrija, kā jau parasti. Es atkal pārvērtos par Kitiju Džonsu. Tas bija vienkār­šāk nekā pūlēties izdomāt kaut ko oriģinālu.

Tātad. Tas sasodītais Mandrāks kur viņš bija?

Tepat! Sēž aiz galda un, paņēmis rokā pildspalvu, blenž dokumentos. Viņš pat neskatās manā virzienā! Es noklepo­jos, uzliku rokas uz gurniem un sagatavojos teikt viņam pāris patiesu vārdu.

- Bartimaj! balss bija pārāk maiga. Un pārāk zema, lai pie­derētu Mandrākam. Es pagriezos un ieraudzīju jaunu, smalku sievieti ar pelēkbrūniem matiem sēžot blakus pentaklā. Tā bija Paipere, mana saimnieka asistente, kas šobrīd ļoti pūlējās izlikties skarba. Viņas piere bija nedaudz savilkta, lai izskatītos dusmīga, rokas sakrustotas. Viņa skatījās uz mani kā stingra skolotāja uz nepaklausīgu bērnu. Kur tu biji palicis, Barti­maj? viņa iesāka. Tev vajadzēja atgriezties šorīt, kad saim­nieks vēlējās tevi redzēt. Mandrāka kungam bija jāatraujas no darba, lai tevi izsauktu, bet viņš taču ir tik ļoti aizņemts. Tas nav labi. Tava bravūra kļūst kaitinoša.

Šāda saruna man nepavisam nepatika. Es sakopoju visus spē­kus. Kaitinoša? es iebrēcos. Kaitinoša? Vai tu esi aizmir­susi, ar ko runā? Es esmu Bartimajs Šakrs al Džins, varenais N'gorso, mūru cēlājs un pilsētu iznīcinātājs! Man ir divdesmit vārdu un titulu, un mani varoņdarbi skan katrā mana vārda zilbē! Nemēģini mani pazemot, sieviete! Ja vēlies palikt dzīva, es iesaku tev bēgt prom, cik ātri vien vari. Es vēlos runāt ar Mandrāka kungu vienatnē.

Paipere paklakšķināja mēli. Tu šodien esi pilnīgi neiespē­jams, Bartimaj. Tev jābūt saprātīgam. Tagad tev būs jāpaveic viens mazs darbiņš…

- Ko? Ne tik strauji! Es pagāju soli uz priekšu. Manas acis meta dzirksteles, un ap mani dancoja purpura liesmas. Man ar Mandrāku pirms tam kas pārrunājams.

- Baidos, ka ministra kungs šobrīd nav pieejams.

- Nav pieejams? Uzpūtīgais balons! Es viņu redzu!

- Viņš strādā pie šodienas jaunā pamfleta. Tuvojas nodoša­nas termiņi.

- Nu, viņš uz mirkli varētu atrauties no šīs melu sacerēša­nas [25] [1] Lai nomierinātu satrauktos civiliedzīvotājus, Mandrāks bija pasācis drukāt pamfletus, kas stāstīja par varonīgo britu karavīru cīņām mežonī­gajā Amerikā. Tipisks šāda pamfleta nosaukums bija "Patiesie kara stāsti". Tos ilustrēja ar briesmīgiem kokgriezuma attēliem, un tie it kā atainoja pēdējos kara notikumus. Nav vērts pieminēt, ka Amerikas burvji tika attē­loti kā mežonīgi un ļauni ļaudis, kas izmanto melno maģiju un naidīgus dēmonus. Savukārt varonīgie briti vienmēr bija apveltīti ar labām manie­rēm un uzstāja, ka vēlas "godīgu cīņu", un vienmēr uzvarēja kaujās, izman­tojot pašgatavotus ieročus no žoga gabaliem, bundžām un stieplītēm. Karš tika atainots kā varonīgs un nepieciešams. Tas pats vecais stāsts es tiku redzējis, kā velnēni šādus stāstus iekaļ stēlās Nīlas krastā. Arī to cilvēki neņem vērā.

- un parunāt ar mani.

Paiperes jaunkundze sarauca degunu. Tu nevari pateikt neko tik svarīgu, kas viņam tieši šobrīd būtu jādzird. Un tagad pievērsies savam nākamajam uzdevumam.

Es novērsos no viņas un pagriezos pret figūru pie galda. Ei, Mandrāk! Nekādas atbildes. Es atkārtoju, šoreiz skaļāk. Papīri uz viņa galda nošvīkstēja.

Burvis izbrauca ar pirkstiem caur īsi apgrieztajiem matiem un pārmetoši uz mani paskatījās, it kā mans sauciens uzplēstu kādu vecu brūci. Viņš pievērsās savai asistentei. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet Bartimajam, ka mani viņa sūdzī­bas neinteresē. Un atgādiniet viņam, ka lielākā daļa saimnieku būtu viņu smagi sodījuši par izgāšanos kaujā un ka manam ver­gam jābūt priecīgam par to, ka viņš vispār ir palicis dzīvs. Tas arī viss. Burvis atkal paņēma rokā pildspalvu.

Paiperes jaunkundze jau vēra muti, lai runātu, bet es biju ātrāks. Lūdzu, dariet zināmu šai uzpūstajai burbuļgalvai, ka es pieprasu tūlītēju atbrīvošanu. Mani spēki, lai gan reiz bijuši neizmērojami, tagad ir sarukuši, un man vajadzīgs atjaunoties. Ja viņš joprojām nepiekrīt šim saprātīgajam priekšlikumam un tikai pavēl un pieprasa, es, izmisuma vadīts, būšu spiests rīko­ties pret viņa un sevis paša interesēm.

Asistente sarauca pieri. Ko tad tas nozīmē?

Es pacēlu vienu uzaci. Viņš zina. Pievērsos Mandrākam. Tu taču zini, vai ne?

Burvis uzmeta man ašu skatienu. Jā, laikam gan.*[1] Protams, viņš zināja. Viņa īstais vārds karājās nabagam virs galvas kā Dāmokla zobens.

Ar uzspēlētu nevērību viņš nolika malā pildspalvu. Paiperes jaunkundz, lūdzu, pasakiet šim apnicīgajam dēmonam: ja viņam iešausies prātā doma par nodevību, viņš attapsies Bostonas lau­kos, kur katru dienu kaujās iet bojā dučiem džinu.

- Pasakiet viņam, ka džinam tas tagad ir pilnīgi vienalga. Esmu tik novārdzis, ka varu iet bojā pat iepērkoties. Ko gan es varu zaudēt?

- Norādiet, ka viņš, visticamāk, pārspīlē savu vājumu. Tas nemaz neizklausās pēc Bartimaja, kas savulaik apskāvies ar Zālamanu.

- Un ar Faustu un Zarbustibālu.

- Faustu, Zarbustibālu un vēl sazin ko. Es netaisos kavēt laiku ar uzskaitījumiem. Bet pasakiet šim džinam: ja viņš veiksmīgi izpildīs pēdējo uzdevumu, es viņu atbrīvošu, lai viņš varētu atveseļoties Citā pasaulē.

Es nicīgi nošņācos. Pasakiet tam skribentam, ka šāds pie­dāvājums ir pieņemams tikai tad, ja uzdevums ir vienkāršs, ātrs un pilnīgi izslēdz jebkādas briesmas.

- Pasakiet džinam… ak, dieva dēļ, paskaidrojiet, kas tā par misiju un kas no viņa tiek prasīts. Papīriem nošvīkstot un ādas krēslam čīkstot, burvis atgriezās pie darba. Paiperes jaun­kundzes galva beidzot apstājās, jo bija visu laiku grozījusies no viena pie otra, liekot jaunajai sievietei izskatīties pēc noraizēju­šās pūces. Viņa pamasēja skaustu.

- Ķeries tik klāt un pastāsti, es iedrošinoši sacīju.

Viņa likās nedaudz aizvainota, bet man nebija noskaņojuma būt laipnam. Mandrāks atkal bija izturējies pret mani ar nici­nājumu. Viņš vēlreiz bija ignorējis manas prasības un draudus. Es jau tūkstošo reizi zvērēju atriebties. Varbūt man vajadzētu riskēt ar aizsūtīšanu uz Ameriku un izrņēģināt roku atklātā kaujā. Esmu jau iepriekš tādās piedalījies un ticis cauri sveikā. Bet es nekad iepriekš nebiju bijis tik vārgs kā tagad… Nē, man vispirms jāatgūst spēki, un tas nozīmēja, ka man jāpie­krīt paveikt pēdējo uzdevumu. Es gaidīju. Otrā istabas malā Mandrāka pildspalva slīdēja pār papīru, sacerot jaunus melus.

Paiperes jaunkundze bija acīmredzami atvieglota, ka strīds beidzies. Tātad, viņa ar smaidu sacīja, manuprāt, tev tas grūtības nesagādās. Jāizseko kāds zemākā līmeņa burvis vārdā Klaivs Dženkinss un rūpīgi jāiegaumē katrs viņa solis. Tu nedrīksti pieļaut, ka viņš tevi ierauga vai sadzird. Šis cilvēks ir iejaukts sazvērestībā pret valdību, tās ietvaros jau izdarīta vis­maz viena slepkavība. Mēs zinām, ka viņš strādā pie zinātnieka, vārdā Hopkinss.

Tas mani nedaudz ieinteresēja. Bija pagājuši gadi, kopš mēs pēdējo reizi runājām par Hopkinsu. Tomēr Kitijas seja palika vienaldzīga un pat noraidoša.

- Vai šis Dženkinss ir stiprs?

Paiperes jaunkundze sarauca pieri. Nedomāju gan.

Mans saimnieks pacēla galvu un nicīgi nošņaukājās. Džen­kinss? Diez vai.

- Viņš strādā Iekšlietu ministrijā, Paiperes jaunkundze turpināja. Otrā līmeņa burvis. Viņam pieder velnēns vārdā Traklets. Mēs zinām, ka viņš ir mēģinājis iesaistīt sazvēres­tībā vēl vienu zema līmeņa burvi, bet nezinām, kāpēc un kā vārdā. Bet šis Dženkinss pilnīgi noteikti ir pazīstams ar Klemu Hopkinsu.

- Un tieši tā ir mūsu prioritāte piekļūt Hopkinsam, Mandrāks atkal iejaucās. Nerīkojies bez mūsu ziņas un nekādā gadījumā neuzbrūc: mēs zinām, ka tu esi novārdzis, Bartimaj. Vienkārši noskaidro, kur šis Hopkinss ir atrodams. Un, ja iespē­jams, uzzini, kas viņam padomā. Ja visu paveiksi kārtīgi… o, sasodīts! Zvanīja telefons. Burvis pacēla klausuli. Jā? Ā, sveiks, Mierdari. Viņš pārbolīja acis. Jā, jā, es labprāt iegriez­tos, bet šobrīd nekādi nevaru. Man tūlīt jādodas uz sapulci ja tā padomā, es jau laikam kavēju… Ko tu gribēji teikt? Hmm, jā, jā, ļoti savādi. Varbūt vēlāk… Labi, pamēģināšu. Uz tikšanos. Viņš nolika klausuli. Man jāiet, Paiperes jaunkundz. Stāstu par Bostonas aplenkumu pabeigšu vēlāk un nosūtīšu jums ar velnēnu. Vajadzētu nodrukāt līdz vakaram. Tagad viņš jau bija piecēlies kājās un meta papīrus portfelī. Vai tev vajadzīga vēl kāda informācija, Bartimaj? Tikai nesāc aizbildināties vai čink­stēt, man nudien nav laika. t .

Kitija grieza zobus. Kā ar aizmuguri? Ja es atrodu Hop­kinsu, viņam pie rokas noteikti būs kas vairāk par velnēnu.

-Viņš ir tikai zinātnieks, Bartimaj. Bet, pat ja viņam ir nopietna aizsardzība, tev taču nav jāiesaistās konfliktā. Es jeb­kurā laikā varu nosūtīt tev palīgā Kormokodrānu un pārējos, un arī Ferēras jaunkundzei ir pietiekami daudz policistu un džinu. Ziņo man, tikko dabū kādu informāciju. Tu drīksti atgriezties, tiklīdz esi uzzinājis jebko noderīgu.

-Kur?

- Pēcpusdien Vestminsteras zālē, vakarā Ričmondā pie Devro. Naktī manā mājā. Burvis aizvēra portfeli. Viņš bija gatavs doties projām.

- Kur šo Dženkinsu meklēt?

- Iekšlietu ministrijā, Vaitholā sešpadsmit. Biroji ir ēkas aiz­mugurē. Viņš ir sīks, sarkanmatains kverplis. Vai gribi sacīt vēl ko?

- Diez vai tu gribētu to dzirdēt.

- Noteikti negribētu. Un vēl kas, Bartimaj, burvis sacīja. Esmu devis vārdu tevi atbrīvot, bet tu mani varētu noskaņot vēl labvēlīgāk, ja izbeigtu parādīties šajā izskatā. Viņš paska­tījās man acīs pirmo reizi pa ilgiem laikiem. Padomā par to. Mandrāks pavicināja roku. Saites, kas mani turēja aplī, attinās un atbrīvoja mani, uzmetot augstu plašajā pasaulē.