Ptolemaja vārti

Bartimajs

Ēģiptē tas bija trauksmains laiks. Dienvidu klejojošās ciltis bija pārlavījušās pāri Kataraktai un uzbruka mūsu robežpilsētām. Beduīni nodarīja postījumus tirgotājiem, uzbrūkot tiem tuksnešos. Kuģus izlaupīja Berberijas pirāti. Karaļa padomnieki mudināja viņu meklēt palīdzību ārzemēs, bet monarhs, būdams vecs, lepns un piesardzīgs, atteicās.

Lai nomierinātu ienaidniekus galmā, Ptolemajs lika lietā visus talantus. Tas nozīmēja mani.

Lūdzu, piedod, ka izmantoju tevi tik necienīgi, viņš kādā naktī pirms mūsu šķiršanās sacīja. Lai gan es ļoti cienu Afu un Penrenutetu, tomēr tu, mīļais Rekit, esi mans varenākais kalps. Ticu, ka tu šīs tautas labā vari darīt brīnumus. Lūdzu, seko armijas pavēlnieka norādījumiem, bet, kur nepieciešams, vari arī improvizēt. Piedod, ja šis uzdevums tev būs smags vai nepa­tīkams, bet mums tas jādara visu cilvēku labā. Ja tev paveik­sies, mana brālēna algotņi atstāsies no manis un ļaus turpināt pētījumus.

Es tonakt izskatījos kā cēls tuksneša lauva, un mana balss bija zema un dobja. Tu nepazīsti cilvēku sirdis un prātus, es sacīju. Tavs brālēns nenomierināsies, kamēr tu nebūsi paga­lam. Katru tavu kustību novēro spiegi šorīt notvēru divus priestera velnēnus pie tavas vannas istabas durvīm. Mēs pār­mijām pāris vārdu, un tagad Viņi kalpo tavā labā.

Zēns pamāja. Man prieks to dzirdēt.

Lauva atraugājās. Jā, viņi ļoti laipni ziedoja savas būtības, lai stiprinātu manējo. Neizskaties tik satriekts! Mūsu pasaulē mēs tik un tā visi esam viens, kā jau es tev tiku stāstījis.

Kā jau parasti, Citas pasaules pieminēšana darīja savu. Mans saimnieks burtiski iedegās sajūsmā, viņa seja staroja un acis mirdzēja. Rekit, mans draugs, viņš teica. Tu esi man izstās­tījis tik daudz, bet ir vēl kas vairāk, ko es vēlos uzzināt. Ceru, ka pēc pāris nedēļu darba tas būs iespējams. Afam bijusi pieredze ar tālo zemju šamaņiem, un viņš man ieteica kādu metodi, kā pamest ķermeni. Kad tu atgriezīsies… Labāk pagaidīsim un tad jau redzēsim.

Lauva ritmiski sita asti pret jumta dakstiņiem. Tev vaja­dzētu vairāk domāt par šīs pasaules draudiem. Tavs brālēns…

Penrenutets tavas prombūtnes laikā mani aizstāvēs, tāpēc nebaidies. Redzi, viņi jau iededz uguni novērošanas tornī. Flote pulcējas. Tev laiks doties.

Man bija jāveic dažādi darbi, kuru laikā es netikos ar saim­nieku. Es kopā ar ēģiptiešu floti devos cīņā pret pirātiem un cīnījos bargā kaujā pie Berberijas krasta. [69] [1] Šīs kaujas laikā mēs iznīcinājām pirātu fortu un atbrīvojām simtiem gūstekņu. Es šo atgadījumu vienmēr atcerēšos pēc cīņas ar mežonīgu ifrītu virs diviem grimstošiem kuģiem. Mēs šaudījāmies starp degošiem airiem un paukojāmies virs takelāžas, izmantojot par durkļiem masta atlūzas. Beigās es viņu ar veiksmīgu sitienu notriecu un noskatījos, kā viņš, joprojām gruz­dēdams, nogrimst jūras zaļajā dzelmē.

Pēc tam maršēju kopā ar sauszemes spēkiem pa Tēbu tuksnesi, kur mēs no slēpņa uzbrukām beduīniem, saņemot daudzus ķīlniekus. Atpakaļceļā mums uzbruka liels skaits džinu ar šakāļu galvām, kurus mums neizdevās pilnībā uzveikt. [70] [1] Viņu vidū bija arī kāds mums visiem pazīstams sarkanādains indi­vīds. Pēc vispārēja sajukuma izraisīšanas Džabors beidzot tika atsēdināts, kad es ievilināju viņu smilšakmens labirintā un aizbarikādēju izeju.

Ne mirkli neatpūšoties, es devos uz dienvidiem, kur pievie­nojos karaļa armijas galvenajiem spēkiem, lai atriebtos kalnie­šiem pie Nīlas. Šī kampaņa ilga divus mēnešus un beidzās ar nekrietno Kataraktas kauju, kuras laikā es kraujas malā virs trakojošiem ūdeņiem piebeidzu divdesmit foliotus. Zaudējumi bija milzīgi, bet mēs uzvarējām, un šajā reģionā tika atjaunots miers. [71] [1] Es gribēju teikt, ēģiptiešu miers. Joprojām pietiekami daudz kautiņu, laupīšanu un slepkavību, bet tagad to darījām mēs, tāpēc viss bija kārtībā.

Man šis laiks nebija viegls, bet mana būtība bija stipra, un es neņēmu ļaunā, ka Ptolemajs man licis izciest šos pārbaudīju­mus. Patiesībā mana saimnieka pētījumi viņa vēlēšanās nodi­bināt vienlīdzību džinu un cilvēku starpā bija mani aizkusti­nājuši, lai cik skeptisks es arī dažkārt izliktos. Es uzdrošinājos cerēt, ka no tiem varētu rasties kas labs. Tomēr es baidījos par Ptolemaju. Viņš dzīvoja pašā sazvērestību un briesmu perēklī.

Kādā naktī, kamēr mēs karojām kalnos, mūsu teltī parādījās burbulis, kurā izgaismojās Ptolemaja seja, tāla un neskaidra.

- Sveiks, Rekit! Dzirdēju, ka tevi var apsveikt! Stāsti par uzvarām atceļojuši līdz pilsētai.

Es palocījos. Tad jau tavs brālēns ir apmierināts?

Saimnieks nopūtās. Diemžēl cilvēki daudzina, ka tas esot mans nopelns. Par spīti maniem iebildumiem, viņi mani slavē. Mans brālēns par to nepriecājas.

- Tas nav nekas pārsteidzošs. Tev vajadzētu… Kas tev uz vaiga? Rēta?

- Nekas. Kāds strēlnieks mani uz ielas sašāva. Penrenutets paspēja pagrūst mani malā, un viss beidzās labi.

- Es tūlīt pat atgriežos!

-Vēl ne! Man vajadzīga tikai nedēļa, lai pabeigtu darbu. Atgriezies pēc septiņām dienām. Pa to laiku vari doties, kur vien vēlies.

Apstulbis lūkojos viņa sejā. Patiešām?

- Tu vienmēr gaudies, ka tava brīvā griba tiek ierobežota. Tagad tev ir dota iespēja izbaudīt to. Ceru, ka tu spēj izturēt uzturēšanos uz Zemes vēl nedaudz ilgāk. Dari, ko vēlies! Tieka­mies pēc septiņām dienām. Burbulis pārsprāga un pazuda.

Tas bija tik negaidīti, ka es vairākas minūtes bezmērķīgi soļoju pa telti, pārvietodams spilvenus un lūkodamies uz savu atspīdumu misiņa traukos. Un tikai tad sapratu viņa vārdu nozīmi. Izgājis ārā, es uzmetu skatienu nometnei un, sajūsmā iekliedzies, uzlidoju gaisā.

Pagāja septiņas dienas. Es atgriezos Aleksandrijā. Mans saim­nieks stāvēja darbistabā, viņam mugurā bija balta tunika.un sandales. Ptolemaja seja bija kalsnāka nekā agrāk, acis nogu­rušas, bet viņš mani sveica ar sev raksturīgo neizsīkstošo entu­ziasmu.

- Tieši laikā! viņš teica. Kāda tev šķita plašā pasaule?

- Plaša un skaista, lai gan te ir pārāk daudz ūdens. Austru­mos kalni paceļas līdz pat zvaigznēm, bet dienvidos meži aprij visu Zemi. Pasaules arhitektūra ir tik dažāda, ka man bija par ko padomāt.

-Arī es kādudien to visu redzēšu. Un cilvēki? Ko tu domā par viņiem?

- Viņi parādās atsevišķās vietās uz Zemes kā pumpas uz dibena. Un lielākā daļa iztiek bez maģijas.

Ptolemajs pasmaidīja. Tavs ieskats šīs zemes dzīvē ir dziļš un poētisks. Tagad mana kārta. Viņš aizveda mani uz mazu iekškambari. Uz grīdas bija uzzīmēts aplis lielāks nekā parasti -, izrotāts ar hieroglifiem un rūnām. Blakus zālītēm un amuletiem atradās mana saimnieka rokrakstā aprakstītas papirusa loksnes un vaska plāksnes. Viņš izskatījās noguris. Ko tu par to domā?

Biju aizņemts, pētot pentakla barjeras un ierobežojošos vār­dus. Nekas īpašs. Standarta pentakls.

- Zinu. Es izmēģināju dažādas nostiprinošas burvestības un tīklus, bet tas nešķita pareizi. Un tad es sapratu: visas rūnas un pārējās rakstu zīmes domātas, lai ierobežotu kustību noturētu džinu rāmjos, ļautu mums justies droši. Bet es gribu panākt pre­tējo brīvi kustēties. Tātad, ja es izdarīšu šādi… viņš ar kāju paberzēja ar krītu uzvilkto riņķa līniju, mans gars varēs brīvi aizlidot pa šo nelielo spraugu, tikmēr ķermenis paliks tepat.

Es saraucu pieri. Tad kāpēc vispār izmantot pentaklu?

- Vārds vietā. Pēc mūsu drauga Afa teiktā, tālo zemju šamaņi, kas dodas sarunāties ar gariem uz viņu pasaules sliekšņa, izrunā buramvārdus un pēc savas gribas pamet ķermeni. Viņi neizmanto pentaklus. Taču viņu nolūks nav šķērsot to robežu, kas nodala mūsu pasaules, iziet cauri elementu sienām, par kurām tu man tik daudz esi stāstījis. Bet es gribu to izdarīt. Manuprāt, tas pats pentakla spēks, kas velk tevi šurp, kad es izsaku buramvārdus, varētu aizsūtīt mani pretējā virzienā, ja es izteiktu buramvārdus atgriezeniski. Tas ir fokusēšanas mehā­nisms, saproti?

Pakasīju zodu. Atvaino, bet vai tu vēlreiz nepateiktu, ko tieši Afa stāstīja?

Saimnieks pacēla skatienu pret debesīm. Tam nav nozīmes. Svarīgi ir tikai tas, ka, manuprāt, es spēju pavērst uz pretējo pusi parasto Izsaukšanu. Bet, ja vārti patiešām atveras un es dodos augšup, man otrā pusē būtu vajadzīgs kaut kas tāds, kas man kalpotu par nodrošinājumu. Kaut kas tāds, kas parādītu ceļojuma mērķi.

- Tur jau tā problēma, es sacīju. Citā pasaulē nevar būt noteiktu mērķu. Tur nav ne kalnu, ne mežu. Es tev to esmu stāstījis neskaitāmas reizes.

- Zinu. Tāpēc tik liela nozīme ir tev. Zēns noliecās un rakņā­jās pa parasto ēģiptiešu burvja maģisko priekšmetu kaudzi: tur bija skarabeji, mumificēti grauzēji, mazas piramīdas un daudz kas cits. Viņš pacēla anku [72] [1] Anks: T veida amulets ar tādu kā cilpu augšā. Tiek uzskatīts par dzīves simbolu. Faraonu laikā Ēģiptē, kad maģija bija ikdienišķa parādība, daudzos ankos bija iesprostoti gari un tādējādi tie bija spēcīgi aizsargi pret burvestībām. Bet Ptolemaja laikā tie bija tikai simboli. Tomēr dzelzs, tāpat kā sudrabs, vienmēr atbaida džinus lai kādā formā tas būtu. un pavicināja manā virzienā. Vai tas ir no dzelzs?

Es sajutu stindzinošu aukstumu un paliecos malā. Jā. Labāk nevicinies tik briesmīgi.

- Labi. Uzlikšu kaklā, lai tas mani sargātu. Ja nu gadījumā laikā, kamēr mans gars ir prom, te iemaldās kāds velnēns.

Kas attiecas uz tevi… Liels paldies, Rekit, par visu, ko tu manā labā esi darījis. Esmu tavs parādnieks. Es tevi pēc mirkļa atbrī­vošu, un tavi pienākumi pret mani būs beigušies.

Kā jau ierasts, es paklanījos. Paldies, saimniek.

Viņš atmeta ar roku. No šī brīža vari aizmirst visas tās saimnieku un kalpu būšanas. Kad būsi Citā pasaulē, ieklausies, vai es nesaucu tevi vārdā īstajā vārdā. [73] [1] t.i., Bartimajs. Ja nu tu gadījumā būtu piemirsis. Ptolemajs pieklājī­bas dēļ nekad mani tā nesauca.

Kad būšu noskaitī­jis buramvārdus, es nosaukšu tavu vārdu trīs reizes. Ja vēlē­sies, varēsi man atbildēt es ceru, ka ar to pietiks, lai es droši nokļūtu galamērķī. Es iziešu cauri vārtiem pie tevis.

Es, kā jau parasti, biju noskaņots skeptiski. Domā?

- Zinu. Zēns man uzsmaidīja. Rekit, ja tev ir apnicis redzēt manu seju, risinājums ir vienkāršs neatsaucies.

- Tātad tas ir atkarīgs no manis?

- Protams. Cita pasaule taču ir tava valstība. Ja tu tomēr izlemsi, ka vēlies mani uzņemt, es būšu ļoti pagodināts. Zēna seja bija satraukumā piesarkusi, acis mirdzēja. Viņš jau iztēlo­jās sevi skatām visus Citas pasaules brīnumus. Es nolūkojos, kā viņš pieiet pie ūdens bļodas, kas bija nolikta pie loga, un nomazgā seju un kaklu.

- Teorētiski jau viss ir pareizi, es sacīju. Bet vai kāds tev ir izstāstījis, kas notiks ar tavu ķermeni, kad tu iziesi cauri pasauļu vārtiem? Tu taču nesastāvi tikai no būtības.

Viņš noslaucījās dvielī, lūkojoties uz pilsētu, pār kuru kā līķ­auts klājās dienas burzma un troksnis. Dažkārt man liekas, ka arī es nepiederu šai zemei, Ptolemajs nomurmināja. Visa mana dzīve ir pagājusi bibliotēku noslēgtībā, es nekad neesmu tiecies izbaudīt pasaules labumus. Bet, kad atgriezīšos, es došos tālā ceļojumā gluži tāpat kā tu, Rekit. Viņš pagriezās un izstiepa tievās, brūnās rokas. Tev, protams, ir taisnība. Es nezinu, kas notiks. Var būt, ka man par to nāksies maksāt. Bet ir vērts riskēt, lai redzētu ko tādu, ko neviens cits nekad nav redzējis. Zēns aizvēra loga slēģus, un mūs ietina miglaina, bāla gaisma. Pēc tam viņš aizslēdza istabas durvis.

- Iespējams, ka tad, kad mēs atkal satiksimies, lomas būs mainītas un tu būsi manā varā.

- Iespējams.

- Tu tik ļoti man uzticies?

Ptolemajs iesmējās. Un ko tad es esmu darījis visu šo laiku? Kad es tevi pēdējo reizi ieslodzīju pentaklā? Paskaties tu esi tikpat brīvs kā es. Tu varētu mani vienā mirklī nonāvēt un pazust.

- Ak jā. Pareizi. Man tas nebija ienācis prātā.

Zēns sasita plaukstas. Ir pienācis laiks. Penrenutets un Afa jau ir atbrīvoti, tā ka man šeit nav nekādu neizpildītu saistību. Tagad tava kārta. Ja vēlies, lec iekšā pentaklā, un es tevi atbrī­vošu.

- Un kā ar tavu drošību? es palūkojos apkārt. No loga slēģiem kā nagi spraucās gaismas stari. Kad mēs būsim prom, tu būsi bezspēcīgs pret saviem ienaidniekiem.

- Penrenuteta pēdējais uzdevums bija pieņemt manu izskatu un doties uz dienvidiem pa veco lielceļu. Viņš parūpējās, lai pēc iespējas vairāk cilvēku redzētu viņu aizbraucam. Spiegi noteikti seko viņa karavānai. Redzi, mīļo Rekit, es esmu par visu parū­pējies. Viņš pamāja, lai kāpju pentaklā.

- Zini, varbūt tev nevajadzētu riskēt ar savu dzīvību šajā eksperimentā, es ieminējos, lūkojoties uz zēna šaurajiem ple­ciem, tievo kaklu un kaulainajām kājām.

- Tas nav eksperiments, viņš atteica. Tas ir labas gribas žests. Atlīdzināšana.

- Par ko? Par trīs tūkstoš gadu verdzību? Kāpēc uzņemties labot tik daudzus noziegumus? Neviens cits burvis nekad tā nav domājis!

Ptolemajs pasmaidīja. Tur jau tā lieta. Es būšu pirmais. Un, ja mans ceļojums beigsies veiksmīgi, es atgriezīšos un to aprakstīšu, un citi man sekos. Cilvēku un džinu attiecībās aiz­sāksies jauna ēra. Es jau tagad esmu uzmetis dažas piezīmes,

Rekit, mana grāmata drīz vien stāvēs visās zemes bibliotēkās goda vietā. Es vairs to nepiedzīvošu, bet tu gan!

Ptolemaja aizrautība mani iedvesmoja. Es pamāju. Cerē­sim, ka tev ir taisnība.

Zēns neatbildēja, tikai uzsita knipi un nomurmināja atbrī­vošanas vārdus. Pēdējais, ko es redzēju, bija viņa seja. Jaunais burvis lūkojās man nopakaļ nopietns un pārliecināts.

22 kitija

1^.itiju pamodināja spoža gaisma. Viņa gulēja pavisam nekus­tīgi, līdz apjauta, kā asinis pulsē galvā un cik sausa ir pavērtā mute. Locītavas smeldza. Meitene saoda degušu drēbju smaku un sajuta ciešu spiedienu uz vienas rokas.

Viņa satrūkās, izstaipīja locekļus, atvēra acis un mēģināja pacelt galvu. Meitene sajuta pēkšņas sāpes un beidzot apjauta, kas noticis: rokas un kājas bija sasietas, viņa atbalstīta pret kaut ko cietu, un kāds bija nometies viņai blakus un noraizējies lūkojās uz viņu. Pēkšņi viņa vairs nejuta pieskārienu labajai rokai.

Atskanēja kāda balss. Vai tu mani dzirdi? Viss kārtībā?

Kitija pavēra acis platāk un aplūkoja tuvāk cilvēku, kas bija noliecies pār viņu. Tas bija Mandrāks, viņš izskatījās noraizējies un vienlaikus atvieglots. Vai vari parunāt? viņš jautāja. Kā jūties?

Kitijas balss bija ļoti vārga. Vai tu turēji manu roku? -Nē.

Labi. Tagad viņa jau spēja atvērt acis, kas bija pieradušas pie gaismas. Meitene palūkojās apkārt. Viņa gulēja uz grīdas lielā, greznā zālē. Izliektos griestus balstīja varenas kolonnas, uz grīdas plāksnēm bija izklāti grezni paklāji. Arkās bija novie­totas senlaicīgās drēbēs tērptu vīriešu un sieviešu statujas. Pie griestiem lidinājās maģiskas lodes, kas apgaismoja istabu ar mainīgu gaismu. Istabas vidū atradās nospodrināts galds ar septiņiem krēsliem.

Ap to staigāja kāds vīrietis.

Kitija mēģināja uzslieties sēdus, bet tas nenācās viegli, jo roku un kāju locītavas bija sasietas. Kaut kas dūrās mugurā. Meitene nolamājās. Vai tu…?

Mandrāks pacēla rokas, parādot, ka arī viņš ir sasiets. Pa­mēģini noliekties pa kreisi. Tu esi atbalstīta pret akmens kurpi. Uzmanīgi tu esi pārcietusi pamatīgu triecienu!

Kitija pabīdījās uz sāniem un iekārtojās ērtāk. Viņa palūko­jās uz sevi. Viena mēteļa puse bija nodegusi, viņa varēja redzēt sadriskāto kreklu un Butona kunga grāmatu iekškabatā. Mei­tene sarauca pieri. Kā tas bija noticis?

Teātris! Kitija pēkšņi atminējās: sprādziens pretējā ložā, gaismas, dēmonu bari zālē. Jā, un Mandrāks viņai blakus, bāls un nobijies, un tas mazais vīrelis, kas turēja nazi viņam pie rīk­les. Viņa bija mēģinājusi…

- Cik labi, ka tu esi dzīva, burvis sacīja. Viņa seja bija pelēka, bet balss skanēja mierīgi. Uz kakla bija sažuvušas asi­nis. Tev nu gan piemīt ievērojamas pretošanās spējas! Vai tu spēj redzēt cauri ilūzijām?

Meitene pašūpoja galvu. Kur mēs esam? Kas…?

- Mēs atrodamies Vestminsteras Statuju zālē. Šeit pulcējas Padome.

- Bet kas noticis? Kāpēc mēs šeit sēžam? Meiteni sāka pār­ņemt bailes. Viņa izmisīgi mēģināja izrauties no saitēm.

-Tikai mierīgi… mūs novēro. Viņš pamāja ar galvu uz tumšā stāva pusi. Kitija šo cilvēku nepazina tas bija jauns vīrietis ar garām, tievām kājām.

- Mierīgi? Kitija gandrīz iekliedzās. Kā tu uzdrīksties! Ja es nebūtu sasieta…

- Jā, bet tu esi. Tāpat kā es. Tāpēc paklusē un noklausies, kas notika. Burvis pieliecās tuvāk. Teātrī tika saņemta gūstā visa valdība. Mierdaris izmantoja veselu dēmonu armiju, lai to paveiktu.

- Man taču ir acis, vai ne? Es to visu redzēju!

- Labi. Iespējams, kāds tika ari nogalināts, bet lielākajai daļai aizbāza muti un sasēja rokas, lai viņi nevarētu izsaukt dēmonus. Mūs visus savāca un izveda ārā no teātra, kur gaidīja autobusi, kur visus sakrāva gluži kā tādus gaļas gabalus, ministru virs ministra. Visus atveda šurp. Neviens nezina, kas notika tālāk. Man nav ne jausmas, kur gūstekņi palika. Iespējams, tie atrodas kaut kur netālu. Laikam šobrīd pie viņiem ir Mierdaris.

Kitijai sāpēja galva. Viņa mēģināja aptvert, ko burvis stāsta.

- Un kas … viņa nopētīja savu sadegušo mēteli, kas man to nodarīja?

- Viņš. Izmantoja Elles ugunis, turklāt no ļoti tuva attāluma. Brīdī, kad tu mēģināji, te viņa bālā seja nedaudz piesarka,

- man palīdzēt. Visi domāja, ka tu esi pagalam, bet tikai brīdī, kad algotnis jau veda mani prom, tu ievaidējies un sakustējies, tāpēc viņš paķēra līdzi arī tevi.

- Algotnis?

- Nemaz neprasi…

Kitija brīdi klusēja. Tātad Mierdaris ir pārņēmis varu impē­rijā?

- Vismaz viņš tā domā. Burvis sarauca pieri. Tas vīrs ir jucis! Nespēju iedomāties, kā viņš plāno pārvaldīt impēriju bez burvjiem.

Meitene nošņaukājās. Arī burvjiem ar pārvaldi diez ko spoži neveicās. Varbūt viņam izdosies labāk.

- Nemuļķojies! Mandrāka seja apmācās. Tev nav ne mazākās nojausmas, kas… jaunais burvis ar grūtībām saval­dījās. Atvaino, tā nav tava vaina. Man nevajadzēja tevi vest uz teātri.

- Tiesa. Kitija palūkojās apkārt. Bet es tik un tā nespēju saprast, kāpēc mēs abi esam atvesti šurp.

- Es arī nesaprotu. Mēs kaut kādu iemeslu dēļ esam nošķirti no citiem.

Kitija nopētīja vīrieti, kas staigāja ap Padomes galdu. Viņš izskatījās uztraukts, ik pa laikam skatījās pulkstenī un tad

uz divviru durvīm. Šis neizskatās pārāk bīstams, meitene nočukstēja. Vai tu nevari izsaukt dēmonu un tikt ar to veci galā?

Mandrāks nolādējās. Visi mani vergi ir aizsūtīti misijā. Ja es tiktu līdz pentaklam, varētu viņus izsaukt, bet bez pentakla un sasietām rokām es neko nespēju. Man nav pat velnēna pie rokas.

- Cik nožēlojami, Kitija nošņācās. Un vēl saucas bur­vis…

Mandrāks sarauca pieri. Dod man laiku. Mani dēmoni ir spēcīgi, īpaši Kormokodrāns. Ja paveiksies, es varēšu…

Durvis atvērās. Vīrietis pie galda apcirtās riņķī. Kitija un Mandrāks izstiepa kaklus, lai labāk redzētu, kas notiek.

Ienāca neliela cilvēku grupiņa.

Pirmos cilvēkus Kitija nepazina. Mazs, kalsns vīrelis ar apa­ļām, miklām acīm, nevīžīga izskata sieviete ar nogurušu seju, pusmūža vīrietis ar bālu, gaļīgu seju un platām lūpām. Aiz „ viņiem nāca jauns vīrietis vingrā solī. Viņa sarkanie mati bija atglausti atpakaļ, un uz deguna uztupinātas mazas, apaļas brillītes. Ap viņiem virmoja sajūsmas aura: visi ķiķināja, smaidīja un aizrautīgi lūkojās apkārt.

Garkājis, kas visu laiku bija stāvējis pie galda, steidzās viņiem pievienoties. Beidzot! viņš izsaucās. Kur tad Kventins?

- Tepat, mani draugi! pa durvīm iesteidzās Kventins Mier­daris, smaragdzaļajam apmetnim plīvojot, krūtis izriezis kā gailēns. Viņš bija atliecis plecus un brīvi šūpoja rokas. Drama­turgs pagāja garām saviem biedriem, uzsitot sarkanmatim pa muguru, sabužinot sievietes matus un piemiedzot pārējiem ar aci. Viņš devās pie galda, nopētīdams istabu ar īpašnieka skatu. Pamanījis Kitiju un Mandrāku pie sienas, viņš tiem pamāja ar tuklo roķeli.

Pie Padomes galda Mierdaris izvēlējās pašu lielāko krēslu zeltīto troni ar rotājumiem. Viņš tajā apsēdās un cēli pārmeta vienu kāju pār otru. Dramaturgs lēni izvilka no kabatas cigāru.

Viņš uzsita knipi, un cigārs aizdegās. Mierdaris ielika to mutē un ar baudu ievilka dūmu.

Kitija dzirdēja Mandrāku sev blakus niknumā noelšamies. Meitene to visu vēroja kā krāšņu priekšnesumu. Ja viņa nebūtu sagūstīta, viņa varētu par to pat priecāties.

Mierdaris pamāja ar cigāru. Klaiv, Rufus, vai jūs nebūtu tik laipni un neatvestu šurp mūsu draugus?

Viņiem tuvojās sarkanmatis un vīrs ar ļengano seju. Kitija un Mandrāks tika uzrauti kājās. Meitene pamanīja, ka abi vīrieši vēro Džonu ar lielām dusmām. Vecākais vīrietis pacēla roku un iesita Mandrākam pa seju.

- Tas par to, ko tu izdarīji ar Siržulauzēju, viņš teica, paber­zējot roku.

Mandrāks pasmīnēja. Nekad iepriekš nebiju iepļaukāts ar slapju zivi…

- Dzirdēju, ka tu mani meklējot, Mandrāk, sacīja sarkan­matis. Tagad tu esi mani atradis. Ko nu?

No zeltītā krēsla atskanēja medussalda balss. Rāmāk, puiši! Džons ir mūsu viesis. Esmu viņam stipri pieķēries. Lūdzu, vediet viņus šurp!

Kitija un Džons tika pagrūsti uz priekšu, kur viņi apstājās uz paklāja apaļā galda priekšā.

Pārējie sazvērestības dalībnieki jau bija apsēdušies. Viņu acīs gailēja naids. Drūmā sieviete ierunājās: Ko viņi šeit dara, Kventin? Šis ir nozīmīgs brīdis…

- Tev jau sen vajadzēja novākt Mandrāku, sacīja vīrietis ar zivij līdzīgo seju.

Mierdaris, acīm sajūsmā dzirkstot, ievilka vēl vienu dūmu. Rufus, tu esi pārsteidzīgs! Un tu arī, Besa! Tiesa, Džons vēl nav mūsu biedrs, bet es ļoti ceru, ka par tādu kļūs. Mēs ļoti ilgi esam bijuši sabiedrotie.

Kitija uzmeta skatienu jaunajam burvim. Tas vaigs, pa kuru Rufuss bija iesitis, dega koši sarkans. Mandrāks klusēja.

- Mums nav laika spēlēt spēlītes, ierunājās sīkais vīrelis ar miklajām acīm. Viņa balss skanēja kā caur degunu. Vajag ātrāk iegūt to spēku, par kuru tu stāstīji. Viņš palūkojās uz galdu un izskatījās vienlaikus alkatīgs un nobijies. Kitijai šis vīrs šķita vājš un gļēvs, turklāt tāds, kas apzinās savu vājumu. Viņai nelikās, ka pārējie sazvērnieki būtu par matu labāki, izņe­mot Mierdari, kas, sēdēdams savā zelta tronī, izstaroja pašpār­liecinātību.

Dramaturgs nobirdināja cigāra pelnus uz Persijas pa­klāja. Varu tev galvot, manu mīļo Vaiters, ka te netiek spējētas nekādas spēlītes, viņš smaidot teica. Devro spiegi jau sen noskaidrojuši, ka vienkāršo ļaužu vidū Džons ir pats populārā­kais burvis. Viņš varētu būt mūsu Padomes jaunā seja visādā ziņā viņa fizionomija ir patīkamāka nekā jebkura no jūsē­jām. Viņš pasmīnēja par efektu, kādu šie vārdi bija izraisījuši klātesošajos. Turklāt viņš ir ļoti apdāvināts un visai ambi­ciozs. Esmu pārliecināts, ka viņš ne vienu reizi vien vēlējies nogrūst Devro malā un pats ķerties pie valdīšanas… Vai ne tā, Džon?

Kitija atkal palūkojās uz Mandrāku, bet no viņa sejas izteiks­mes joprojām neko nevarēja nolasīt.

- Mums jādod Džonam laiks, Kventins teica. Drīz vien viņam viss taps skaidrs. Un jūs saņemsiet varu, par kuru sap­ņojat, Vaitersa kungs. Ja vien Hopkinsa kungs pasteigtos, mēs varētu turpināt. Viņš ieķiķinājās, un, to dzirdot, Kitija viņu pazina.

It kā acu priekšā būtu nokritis plīvurs, Kitija atkal atcerējās Pretošanās kustību un laiku pirms trim gadiem. Sekojot neievē­rojamā ierēdņa Klema Hopkinsa ieteikumam, viņa bija devusies uz tikšanos teātrī. Duncis pie kakla, saruna ar vīrieti, kuru viņa tā arī neieraudzīja, un padoms, kas viņus aizveda uz abatiju pie baismīgā kapličas sarga…

- Jūs! viņa iekliedzās. Jūs!

Visu acis pievērsās meitenei. Kitija stāvēja kā sastingusi un lūkojās uz zelta tronī sēdošo vīrieti.

-Jūs bijāt mūsu "labvēlis", Kitija nočukstēja. Jūs mūs piemānījāt un nodevāt!

Mierdaris piemiedza ar aci. Nudien! Beidzot tu mani pazini! Es prātoju, vai tev ienāks prātā… Protams, es tevi pazinu jau tajā brīdī, kad ieraudzīju kopā ar Mandrāku. Un tieši tāpēc ar prieku uzaicināju tevi uz mūsu mazo šīvakara priekšnesumu…

Džons Mandrāks beidzot ierunājās. Ko? Jūs esat jau tikušies?

- Neizskaties tik šokēts, Džon! Tas viss bija ar labiem nodo­miem. Ar mūsu sabiedrotā Hopkinsa kunga palīdzību mēs jau sen sekojām Pretošanās kustības gaitām. Es ar prieku vēroju šo ļaužu pūles un uzjautrinājos par valdības niknumu, mēģinot viņus notvert…. Atvainojos klātesošajiem abu pušu pārstāv­jiem. Viņš gardi nosmējās.

Kitija runāja kā nemaņā: Jūs zinājāt, ka Gledstona kapu sargā tas briesmonis, tomēr jūs ar Hopkinsu tik un tā sūtījāt mūs pēc zižļa. Jūsu dēļ mani draugi aizgāja bojā. Viņa spēra soli Mierdara virzienā.

- Nu izbeidz! Mierdaris pārgrieza acis. Jūs bijāt nodevēju bariņš no vienkāršo ļaužu aprindām. Es biju burvis. Vai tu tie­šām domāji, ka man rūp jūsu liktenis? Un nemaz nedomā nākt tuvāk, jaunkundzīt! Es vairs nepūlēšos raidīt tavā virzienā bur­vestību, bet uz vietas pārgriezīšu tev rīkli. Mierdaris uzsmai­dīja meitenei. Patiesībā jau es biju jūsu pusē. Cerēju, ka jums izdosies nogalināt briesmoni. Tad es būtu paņēmis zizli, lai liktu to lietā. Patiesībā, viņš atkal nobirdināja pelnus no cigāra un, pārmetis vienu kāju pār otru, palūkojās uz apkārtējiem, bei­gās iznāca viens liels juceklis. Tu aizbēgi ar zizli, turklāt izlaidi no kapenēm ifrītu Honoriju. Cik tas Honorijs tomēr bija iespai­dīgs! Gledstona kauli, apvienoti ar dēmonisku būtību, lēkā pa Londonas jumtiem! Izcils priekšnesums! Turklāt tas lika mums ar Hopkinsu par kaut ko aizdomāties…

- Pastāsti man kaut ko, Kventin, Mandrāks ļoti mierīgā balsī vaicāja, pēc maniem apsvērumiem šis Hopkinss bija iesaistīts ari golema afērā. Vai tā bija?

Mierdaris pasmaidīja un ieturēja dramatisku pauzi. Viņš visu laiku kaut ko tēlo, Kitija nodomāja. Izturas pret šo situāciju kā pret vienu no savām lugām.

- Protams! dramaturgs iesaucās. Turklāt manā vadībā! Es esmu iesaistīts daudzās afērās. Esmu mākslinieks, Džon, radošs un izdomas bagāts cilvēks. Jau gadiem ilgi impērija vir­zījās pretī sabrukumam, Devro un pārējie bija to noveduši līdz kliņķim. Vai tu zināji, ka vairākas manas lugas nevarēja izrādīt Bostonā, Kalkutā un Bagdādē, jo tur valdīja pārāk liela naba­dzība, nemieri un vardarbība? Un bezgalīgais karš! Tagad viss mainīsies. Vairākus gadus es biju tikai skatītājs, kas izmēģina šo un to. Vispirms es pamudināju savu draugu Siržulauzēju sadumpoties. Atceries to lielo pentaklu, Džon? Tā bija mana ideja! Viņš ieķiķinājās. Nākamais bija nabaga Divāls. Viņš gribēja iegūt varu, bet bija pārāk neaptēsts, lai izdomātu, kā. Tas muļķis spēja tikai izpildīt pavēles. Ar Hopkinsa palīdzību es ieteicu viņam izmantot golemu, kas radītu pilsētā nemierus. Un, kamēr valdības uzmanība bija pievērta šim postītājam, dramaturgs saulaini uzsmaidīja Kitijai, es gandrīz ieguvu savā īpašumā zizli. Kuru, starp citu, šonakt esmu nolēmis beidzot dabūt savās rokās.

Kitijai šie vārdi neko nenozīmēja. Viņa lūkojās uz mazo, apaļo vīreli, kas sēdēja zelta tronī, un dusmās trīcēja. Viņa redzēja savu mirušo biedru sejas katrs vārds, ko Mierdaris izteica, bija kā zaimi viņu piemiņai. Meitene aiz dusmām nespēja pa­runāt.

Džons Mandrāks savukārt šķita kļuvis runīgāks. Tas ir interesanti, Kventin, viņš teica, un nešaubos, ka zizlis tev noderēs. Bet kā tu esi iecerējis vadīt valdību? Pateicoties tev, visi departamenti taču ir tukši! Tas radīs zināmas problēmas, pat ja ņemam vērā, ka tavā komandā strādā tādi izcili burvji. Viņš uzsmaidīja pie galda sēdošajiem.

Mierdaris atmeta ar roku. Protams, es atbrīvošu zināmu skaitu gūstekņu, ja vien viņi zvērēs man uzticību.

- Un pārējie?

- Tiks sodīti.

Mandrāks nodrebinājās. Tas ir diezgan riskanti, pat ja tev pieder zizlis…

- Nemaz ne! Mierdaris pirmo reizi šķita patiešām nokaiti­nāts. Viņš piecēlās kājās un nometa cigāru zemē. Mūsu apvēr­sums būs unikāls divus tūkstošus gadus senajā maģijas pasaulē. Un te jau ir cilvēks, kas jums to visu parādīs. Dāmas un kungi, sveiksim Klemu Hopkinsu!

Istabā bikli ienāca neievērojama izskata cilvēks. Bija pagā­juši trīs gadi, kopš Kitija pēdējo reizi bija redzējusi šo vīru, sēžot vasaras kafejnīcā. Toreiz viņa bija tikai nobijusies meitene, kas dzēra piena kokteili un ēda smalkmaizīti. Tikmēr viņš uzdeva jautājumus par zizli. Un, kad viņa nespēja sniegt zinātniekam vajadzīgo informāciju, viņš meiteni nodeva vēlreiz, sūtot uz māju, kur viņu jau gaidīja Mandrāks ar savu dēmonu.

Gadiem ejot, zinātnieka ārējais izskats viņas prātā bija pagai­sis, bet viņa ēna kā kaut kas tumšs un biedējošs joprojām glū­nēja atmiņu noslēgtākajos nostūros un dažkārt uzbruka sapņos.

Un te jau viņš nāca, klusi šļūkdams pa paklājiem un bikli smaidīdams. Likās, ka viņa ierašanās tiek uzņemta ar vispārēju sajūsmu, visi satraukti sarosījās. Hopkinsa kungs nostājās pie galda, tieši pretī Kitijai. Viņš vispirms palūkojās uz Mandrāku un tad uz meiteni. Bāli pelēkās acis nopētīja meiteni, bet sejā neparādījās nekādas emocijas.

- Nodevējs, Kitija nošņācās. Hopkinsa kungs nedaudz sarauca degunu, bet neizrādīja, ka meiteni pazītu.

- Klem, Mierdaris uzsita viņam pa plecu, neļauj, lai šīs jaunās dāmas klātbūtne tevi samulsina. Tas ir mans mazais joks, lai atgādinātu tev laiku, ko pavadīji Pretošanās kustības rindās. Tomēr labāk netuvojies viņai! Viņa ir nikna kā lapsene. Kā jūtas ieslodzītie?

Zinātnieks paraustīja plecus. Viss kārtībā, ser. Viņi nekur nevar aizbēgt.

- Un kas notiek ārpusē? Viss mierīgi?

- Centrālajā parkā joprojām nemieri. Policija mēģina visus nomierināt. Neviens vēl nezina, kas norisinājies teātrī.

- Labi. Tad pienācis laiks rīkoties. Mūsu draugs Hopkinss ir īsts brīnums, burtiski dārgakmens. Viņš ar katru elpas vilcienu izdveš jaunas idejas, viņš tās nosapņo naktīs un sagremo pie pusdienu galda. Viņš pirmais pamanīja ifrīta Honorija neparas­tās spējas un priekšrocības. Vai tiesa, Klem?

Hopkinss sašķieba muti tādā kā smaidā. Ja nu jūs tā sakāt, ser.

- Mēs ar Hopkinsu tūlīt pat apjautām, ka dēmons ir iemieso­jies Gledstona kaulos. Tā nebija ilūzija: skelets bija īsts. Dēmons mājoja cilvēka kaulos. Un tad mums ienāca prātā vienreizēja doma: kāpēc lai mēs neizsauktu dēmonu dzīvā ķermenī, īpaši burvja ķermenī? Ja burvis spētu šo dēmonu kontrolēt un izman­tot tā varu kādus tik brīnumus viņš spētu veikt! Tad vairs nevajadzētu pentaklus, nebūtu jāķēpājas ar rūnām un krīta apļiem, nekāda riska! Pat Izsaukšana kļūtu lieka!

Kitija no Butona kunga bija iemācījusies pietiekami, lai saprastu, cik šis ierosinājums ir radikāls, viņa zināja pietiekami, lai pilnībā saprastu Mandrāka izbrīnu. Bet tas ir pārāk liels risks! jaunais burvis izsaucās. Tas cilvēks tavā istabā viņš teica, ka dzird galvā dēmona balsi! Viņš pēc kāda laika var sajukt prātā.

- Tikai tāpēc, ka viņam nebija pietiekami daudz gribasspēka, lai pakļautu dēmonu. Mierdaris tagad izskatījās nemierīgs, viņš runāja ātri. Indivīdiem, kam piemīt inteliģence un spēks kā mums efekts būs ļoti harmonisks.

- Vai tu tiešām gribi teikt, ka jūs visi šādi riskēsiet? Mandrāks iebilda. Efekts var būt katastrofāls! Tu taču nezini, kādas būs sekas…

- Zinu gan. Hopkinss pirms diviem mēnešiem izsauca dēmonu savā ķermenī, un nekādi blakusefekti līdz šim nav novēroti. Vai tiesa, Klem? Pastāsti!

- Tiesa, ser. Likās, ka zinātnieku mulsina vispārēja uzma­nība. Es izsaucu ļoti spēcīgu džinu. Kad tas ieradās manā ķermenī, es jutu iekšēju cīņu, it kā man galvā būtu iemājojis tārps. Bet vajadzēja tikai koncentrēties, un dēmons ar laiku samierinājās ar neizbēgamo. Viņš tagad ir pavisam kluss, es pat nemanu, ka viņš tur ir.

- Bet jūs spējat izmantot viņa spēku un zināšanas, vai ne? Mierdaris turpināja. Tas ir ievērojams sasniegums…

- Parādiet to mums! sieviete ierosināja.

- Jā, parādiet! visi pārējie piebalsoja. Visiem sejās mir­dzēja alkas iegūt šīs neparastās spējas. Kitijai viņi šķita ļauni, bet vienlaikus bezpalīdzīgi ļautiņi, gluži kā putnēni, kas sēž ligzdā un gaida, kad tos pabaros.

Mierdara acis mirdzēja, viņš paraustīja zinātnieku aiz rokas. Kā tu domā, Hopkins? Vai parādīsim viņiem ko tādu, kas rosinātu apetīti?

- Ja nu jūs tā vēlaties, ser. Zinātnieks pakāpās atpakaļ un nolieca galvu, it kā koncentrējoties. Un tad, šķietami bez mazākās piepūles, viņš pacēlās gaisā. Pāris līdzdalībnieku noelsās. Kitija palūkojās uz Mandrāku, kas vēroja burvi, muti pa­vēris.

Hopkinss pacēlās pāris metru gaisā, tad aizlidoja tālāk. Nonā­cis viņpus galda, viņš pacēla roku, mērķējot uz alabastra statuju zāles otrā galā. Tā attēloja plikpaurainu, būdīgu burvi, kas smē­ķēja cigāru. Uzmirdzēja zila gaisma, un statuja sašķīda sīkos gabaliņos. Sarkanmatainais burvis sajūsmā ieūjinājās. Pārējie piecēlās kājās un sita plaukstas vai bungoja ar plaukstām pa galdu. Hopkinsa kungs pacēlās līdz griestiem.

- Parādi viņiem vēl kaut ko, Hopkins! Mierdaris sajūsmi­nāts sauca. Sarīko īstu izrādi!

Visi lūkojās augšup. Bet Kitija nolēma izmantot izdevību. Viņa lēnām kāpās atpakaļ. Viens solis, divi… Neviens nepama­nīja meiteni, visi lūkojās uz trako zinātnieku, kas plivinājās pie griestiem, taisot akrobātiskus trikus un raidot liesmas no pirk­stu galiem.

Kitija pagriezās un bēga. Divviru durvis bija atvērtas. Uz biezā paklāja soļus nevarēja dzirdēt. Rokas viņai joprojām bija sasietas, bet meitene izskrēja ārā pa durvīm un metās prom pa gaiteni, kurā bija akmens grīda, pie sienām eļļas gleznas un stikla vitrāžas. Viņa nogriezās pa labi. Gaiteņa galā bija atvērtas durvis. Kitija izslīdēja tām cauri, apstājās un nolādējās. Tukša istaba, iespējams, darbistaba tur bija galds, grāmatplaukti un pentakls uz grīdas. Strupceļš.

Meitene pagriezās un skrēja atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nākusi, pa gaiteni, garām divviru durvīm, ap stūri…

…un saskrējās ar kaut ko smagu. Viņa tika pasviesta sāņus. Meitene instinktīvi mēģināja pasargāt sevi, aizliekot priekšā roku, bet, tā kā rokas bija sasietas, viņa smagi novēlās uz akmens grīdas. ,

Kitija palūkojās augšup, un viņai aizrāvās elpa. Priekšā stā­vēja milzīga auguma vīrs ar tumšu bārdu, ģērbies melnās drē­bēs. Zilās acis sastapa viņējās, tumšās uzacis saraucās.

Lūdzu, palīdziet man! Kitija izdvesa.

Bārdainis pasmaidīja un pastiepa roku.

Statuju zālē Hopkinsa kungs bija nolaidies zemē. Visu sejās laistījās pārsteigums un sajūsma. Divi vīri jau vilka prom paklājus, kas sedza uz grīdas uzzīmētos pentaklus. Kad bārdai­nis ievilka telpā Kitiju, sagrābis aiz apkakles, visi sastinga un pagriezās pret ienācējiem.

Aiz Kitijas muguras atskanēja zema balss: Ko iesākt ar skuķi? Viņa mēģināja aizlavīties.

Dramaturgs pašūpoja galvu. Neticami. Es pat nepamanīju, ka viņa ir nozudusi.

Mierdara kungs, pieri saraucis, panācās uz priekšu. Džon­sas jaunkundz, mums nudien nav laika noņemties ar šādiem izlēcieniem. Viņš saviebās un uzgrieza muguru. Sākumā šīs meitenes klātbūtne mani uzjautrināja, bet tagad viņa mani vairs neinteresē. Varat viņu nogalināt.