Ptolemaja vārti

13 netenjels

Notikumi Ruperta Devro ballītē Ričmondā bija tik strauji un mulsinoši, ka pagāja krietns laiks, līdz atklāja, kas aiz tā visa slēpjas. Viesu vidū bija maz liecinieku, jo brīdī, kad pie debesīm sākās cīņa, lielākā daļa cienījamo valdības locekļu metās slēp­ties puķu dobēs vai lēca dīķos. Tomēr pēc tam, kad Devro kungs bija savācis burvjus, kas atbildīgi par drošību, un kad tie bija izsaukuši dēmonus, kas sargāja muižu, atklājās patiesie noti­kumi.

Trauksme sākās brīdī, kad kāds džins vardes izskatā ielauzās caur aizsargtīklu. To vajāja liels skaits dēmonu, kas neatkāpās no upura ne soli. Muižas dēmoni ar prieku bija iesaistījušies jezgā, uzklūpot visam, kas kustas, tā ka pāris iebrucēju drīz vien bija iznīcināti kopā ar trim viesiem, vienu sulaini un senu statuju, zem kuras varde bija slēpusies. Šajā juceklī rāpulis bija izmucis, ielecot caur logu mājā, un tobrīd pārējie iebrucēji metās bēgt. Dēmonu un viņu saimnieku personības tā arī netika noskaidrotas.

Turpretī vardes saimnieks tika atrasts ļoti drīz. Pārāk dau­dzi bija redzējuši notikumus muižas priekšnamā, lai Džons Mandrāks izliktos, ka tas viņu neskar. Drīz pēc pusnakts viņš stājās Devro, Mortensena un Kolinsa kunga priekšā (nozīmī­gākie valdības pārstāvji, kas tobrīd atradās namā) un atzina, ka ļāvis džinam atgriezties pie saimnieka jebkurā laikā. Smalki

izprašņāts, Mandrāks bija spiests atklāt, ka dēmons veicis sle­penu uzdevumu, izsekojot Klaivu Dženkinsu. Tajā pašā mirklī uz Dženkinsa Londonas dzīvokli tika aizsūtīti pieci horlas. Tie atgriezās pārāk ātri. Dženkinsa kunga nebija mājās, un viņa pašreizējā atrašanās vieta nebija zināma.

Tā kā Mandrāks nevarēja pastāstīt, ko viņa džins bija uzzi­nājis, un tūlīt izsaukt ievainoto Bartimaju nozīmētu iznīcināt tā būtību, neiegūstot nekādu informāciju, pagaidām viss tika atstāts tā, kā ir. Mandrākam tika norādīts ierasties Padomes sēdē pēc trim dienām un izsaukt tur savu vergu, lai tas tiktu nopratināts.

Pret jauno burvi vērsās vispārējs nosodījums un naids. Prem­jerministrs bija traks no dusmām, jo dēmoni bija saplēsuši viņa dārgo grieķu statuju, un Kolinsa kungs viņš bija viens no pir­majiem, kas pēc trauksmes metās pīļu dīķī un gandrīz noslīka zem vienas no savām resnajām pavadonēm, nikni lūrēja uz jauno burvi, aptinis galvu ar dvieli. Trešajam ministram, Mor­tensena kungam, nebija nodarīti nekādi materiāli vai miesiski bojājumi, bet viņam Mandrāks vienkārši nepatika. Visi ministri norāja jauno burvi par nepiedienīgu uzvedību un slepenu rīcību un draudēja ar bargu sodu, kura detaļas tika pietaupītas līdz nākamajai sēdei.

Mandrāks neatbildēja un neatspēkoja nevienu apsūdzību. Gluži bālā ģīmī viņš izgāja no muižas un devās atpakaļ uz Londonu.

Nākamajā dienā Mandrāks brokastoja viens. Paiperes jaun­kundze, kura, kā parasti, ieradās uz rīta sapulci, netika ielaista iekšā. Kalpotājs paskaidroja, ka ministrs šorīt nevēlas ne ar vienu tikties un visus vajadzīgos jautājumus pārrunās vēlāk birojā. Paipere devās prom gluži uztraukta.

Burvis lēniem soļiem devās uz darbistabu. Durvju sargs, kas uzdrošinājās nedaudz pajokot, saņēma belzienu. Mandrāks apsēdās pie rakstāmgalda un ilgi lūkojās tālumā.

Viņš pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru.

Vai Džeinas Ferēras birojs? Vai es varētu runāt ar viņu? Jā, Mandrāks. Ak tā… Skaidrs. Labi. Viņš lēni nolika klausuli.

Mandrāks bija mēģinājis Džeinu brīdināt. Nav viņa vaina, ka jaunā burve nevēlējās ar viņu runāt. Vakarnakt Džons bija darījis visu, lai Džeinas vārds netiktu saistīts ar šo lietu, bet viņu sadarbība drīz vien tika atklāta. Nav šaubu, ka arī viņa tiks sodīta. Nevarētu teikt, ka viņam būtu žēl, ja tā no­tiktu. Lai gan skaista, Ferēras jaunkundze viņam šobrīd bija pretīga.

Muļķīgākais bija tas, ka viņi būtu izvairījušies no nepatik­šanām, ja viņš būtu rīkojies tā, kā ieteica Ferēra. Bija pilnīgi skaidrs, ka Bartimajam bija kāda informācija par Dženkinsa sazvērestību un šīs ziņas noteikti būtu nomierinājušas Devro. Viņam vajadzēja izspiest savu vergu kā citronu un dabūt vaja­dzīgās ziņas. Taču viņš bija palaidis dēmonu brīvībā. Absurds! Džins bija kā suņanagla pakaļā kaitinošs, viltīgs, pļāpīgs… Turklāt, ņemot vērā, ka tas zināja viņa īsto vārdu, šis dēmons varēja kļūt par nāves draudu. Vajadzēja dēmonu iznīcināt, kamēr tas nespēja pretoties. Tam vajadzētu būt pavisam viegli.

Jaunais burvis neko neredzošām acīm vērās dokumentos, kas bija sakrauti uz galda. Sentimentāls un vājš… Varbūt Ferērai bija taisnība. Džons Mandrāks, valdības ministrs, bija rīko­jies pretēji savām interesēm. Un kļuvis ievainojams. Lai gan Džons mēģināja dusmoties uz Bartimaju, Ferēru un visvairāk uz sevi -, viņš zināja, ka nevarēja rīkoties citādi. Džina sīkais, sadragātais tēls viņu bija pārāk satriecis un pamudinājis uz šo impulsīvo lēmumu.

Tieši tas šķita pats satriecošākais nevis draudi un kolēģu naids. Gadiem ilgi viņa dzīve bija viens vienīgs aprēķins. Visa viņa personība bija rūpīgi konstruēta, spontāna rīcība bija kaut kas sen nepieredzēts. Un pēkšņi viens notikums, kurā aprē­ķins nebija ņēmis virsroku. Kaut kur Amerikā šobrīd cīnījās britu karaspēks, kaut kur ministrijā drudžaini sačukstējās bur­vji darba bija daudz. Bet Mandrāks pēkšņi nejutās piederīgs ne savam vārdam, ne birojam.

Džonam prātā atkal un atkal ienāca pagājušās nakts noti­kumi. Un kāda atmiņu aina: viņš saulainā dienā sēž dārzā kopā ar mākslas skolotāju Lutiēnas jaunkundzi un zīmē. Viņa sēž pavisam blakus, smejas, joko, un saules stari atspīd viņai matos. Šīs atmiņas paradījas kā mirāža un atkal pazuda. Istaba bija auksta un tumša.

Burvis piecēlās un devās ārā no darbistabas. Durvju sargs parāvās nostāk, kad Mandrāks aizvēra aiz sevis Burvis.

Šī diena Mandrākam nebija veiksmīga. Ministrijā viņu gai­dīja oficiāls paziņojums no Ferēras jaunkundzes. Viņa bija izlē­musi ierosināt sūdzību, ka Mandrāks, atsakoties nopratināt dēmonu, kavē policijas darbu. Tikko jaunais ministrs bija izla­sījis šo ziņu, ieradās kalpotājs no Iekšlietu ministrijas un atnesa ar melnu lenti pārsietu ziņojumu no Kolinsa kunga. Ministrs vēlējās nopratināt kolēģi par nekārtībām, kas vakar tika izrai­sītas Sentdžeimsa parkā. Detaļas runāja pārāk skaidri bēgoša varde, nikni vajātāji, vaļā palaists Amerikas dēmons, pūlī vai­rāki nāves gadījumi. Bija sākusies panika, un ļaudis izpostījuši daļu parka. Ielās joprojām valdīja spriedze. Līdz Padomes sēdei Mandrākam bija jāsagatavo aizstāvības runa. Jaunais burvis piekrita. Viņš zināja, ka viņa karjerai līdz ar to var tikt pielikts punkts.

Apspriedes laikā padoto acis bija izsmejošas un naidīgas. Daži pat ierosināja, lai viņš tūlīt pat izsauc džinu, tādējādi mazinot valstij nodarīto kaitējumu. Mandrāks, akmens cietu seju un stūrgalvīgi purinot galvu, atteicās to darīt. Visu dienu viņš bija viegli aizkaitināms un izklaidīgs, un pat Paiperes jaunkundze gāja viņam ar līkumu.

Pēcpusdienā, kad piezvanīja Mierdara kungs un atgādināja par gaidāmo tikšanos, Džons tūlīt pat piecēlās un devās prom no biroja.

Jau vairākus gadus kopš notikuma ar Gledstona zizli Kventins Mierdaris bija Mandrāka tuvākais sabiedrotais. Tas nebija bez iemesla premjerministrs mīlēja teātri, un Mierdara kun­gam uz viņu bija liela ietekme. Izliekoties par kaislīgu teātra cienītāju, Mandrāks bija nodibinājis tādu saikni ar valdības vadītāju, par kādu pārējie burvji varēja tikai sapņot. Tomēr arī tam bija sava cena Mandrākam arvien biežāk bija jāpiedalās briesmīgās amatieru teātra izrādēs Ričmondā, valkājot te šifona īsbikses, te platas pantalones un vienā neaizmirstamā vakarā pat karājoties no griestiem ar mirdzošiem spārniem pie pleciem. Kolēģu uzjautrinājumu Džons pacieta stoiskā mierā Devro labvēlība bija svarīgāka.

Pateicībā par atbalstu Kventins Mierdaris bieži piedāvāja savu padomu, un Mandrāks drīz vien saprata, ka dramaturgs labāk par visiem pārējiem spēj uztvert baumas un paredzēt premjerministra mainīgo noskaņojumu. Daudzreiz, sekojot drauga ieteikumam, viņš bija pieņēmis pareizo lēmumu.

Bet pēdējos mēnešos, nokrāvies ar darbiem, Mandrāks arvien retāk bija iegriezies pie drauga un mazāk atbalstījis Devro teat­rālās izpriecas. Šādām muļķībām viņam nebija laika. Nedēļām ilgi Džons bija atlicis vizīti pie Mierdara. Bet tagad, noguris un apmulsis, burvis beidzot devās pie dramaturga.

Viņu ielaida kalpotājs. Mandrāks šķērsoja priekšnamu, kurā no griestiem karājās milzīgs rozā kroņlukturis un pie sienas dižojās eļļas glezna, kurā bija attēlots pats dramaturgs atlasa uzvalkā. Novērsis skatienu no gleznas (viņam vienmēr bija licies, ka uzvalka bikses ir pārāk apspīlētas), Mandrāks devās uz galvenajām trepēm. Kurpes bez skaņas grima mīkstajā paklājā. Pie sienām karājās ierāmēti plakāti no visām pasaules valstīm. ŠOVAKAR PIRMIZRĀDE! MIERDARA KUNGS AR PRIEKU PREZENTE! Dučiem reklāmu izkliedza pasaulei savu vēstī­jumu.

Kāpņu apakšā metāla durvis veda uz dramaturga darb­istabu.

Jaunais burvis pieklauvēja, bet durvis tieši tobrīd atvē­rās un pa tām palūkojās plata, smaidoša seja. Džon, manu zēn! Cik lieliski! Esmu sajūsmā. Aizslēdz durvis! Iedzersim piparmētru tēju! Izskatās, ka tev noderētu neliels atspirdzinā­jums.

Mierdara kungs kustējās strauji, bet ar precizitāti un grāciju. Viņa īsais augumiņš griezās un šūpojās; ielejot tēju un pieberot piparmētras, viņš lēkāja kā kolibri. Seja sajūsmā staroja, sarka­nie mati mirdzēja, un smaids nepazuda ne mirkli.

Drēbes, kā parasti, atspoguļoja dramaturga"dzīvespriecīgo dabu brūnas kurpes, zirņu zaļas bikses ar sarkanbrūnām rūtīm, spilgti dzeltena veste, rozā kravate un plats lina krekls ar volāniem piedurkņu galos. Tomēr šodien piedurknes bija uzlocītas līdz elkoņiem un kravati un vesti slēpa balts priekš­auts. Mierdara kungs acīmredzot bija smagi strādājis.

Viņš samaisīja tēju, divreiz piesita ar karotīti pie glāzes un pasniedza to Mandrākam. Lūk! viņš izsaucās. Cienājies! Un tad ar mierinošu smaidu piebilda: Putniņš man pačuks­tēja, ka pēdējā laikā viss nav ritējis, kā plānots…

Mandrāks īsi izstāstīja jaunākos notikumus. Mazais vīriņš smējās kā kutināts. Kauns un negods! viņš izsaucās. Tu tikai pildīji savu pienākumu, bet tādi muļķi kā Ferēra pie mazā­kās izdevības ir gatavi tevi saplosīt gabalos. Zini, kas viņiem visiem kaiš, Džon? Te Mierdaris ieturēja māksliniecisku pauzi. Skaudība. Mums visapkārt ir nekam nederīgi mullas, kas apskauž mūsu talantu. Ar mani ir tieši tāpat kritiķi ir gatavi saplosīt katru manu pirmizrādi.

Mandrāks piekrītoši pamāja. Bet tu rīt viņus noliksi vietā, viņš sacīja.

- Jā gan, Džon, tā nudien būs. Dažkārt valdības vīri ir tik nedraudzīgi bet tu jau laikam jūti to pašu, vai ne? It kā būtu viens pret visiem. Bet neraizējies, Džon, es esmu tavs draugs un būšu tavā pusē, lai kas arī notiktu.

- Paldies, Kventin. Man gan neliekas, ka būtu tik ļauni…

- Redzi, tev ir kas tāds, kā viņiem nav. Zini, kas? Nākotnes vīzija. Es to vienmēr esmu zinājis. Tu esi tālredzīgs. Un ambi­ciozs. To var izlasīt tavās acīs.

Mandrāks lūkojās tējas glāzē. Dzēriens, viņam nemaz negar­šoja. Nezinu gan…

- Es gribu tev kaut ko parādīt, Džon. Mazu, maģisku eksperi­mentu. Lai redzētu tavu viedokli. Lai redzētu, vai tu arī saproti… Nāc nu. Mums nav daudz laika. Vai tu nepaķertu līdzi to dzelzs asmeni? Paldies. Jā, un neaizmirsti tēju!

Mierdara kungs ātriem soļiem devās uz istabas tālāko galu. Mandrāks vilkās nopakaļ. Maģisks eksperiments? Viņš nekad nebija redzējis Mierdari izsakām vairāk par parastiem buramvārdiem, vienmēr bija uzskatījis dramaturgu par samērā vāju burvi. Tā domāja visi. Bet ko tad viņš…?

Jaunais ministrs pagriezās ap stūri un sastinga, tik tikko noturēdams rokā tējas glāzi. Viņa acis iepletās un mute pa­vērās.

- Ko tu par to domā, manu zēn? Mierdaris viņam aiz pleca smīnēja.

Mandrāks ilgu laiku nespēja parunāt, tikai lūkojās apkārt. Pirms tam te bija stāvējušas dramaturga trofejas, balvas, avīžu izgriezumi, fotogrāfijas un mākslas priekšmeti. Tagad tas viss bija aizvākts. Pie griestiem spīdēja elektriskā spuldze. Uz betona grīdas bija rūpīgi uzzīmēti divi pentakli. Burvim paredzētais pentakls bija standarta lielumā, otrs lielāks nekā parasti. Un tajā kāds sēdēja.

Izsaukšanas pentakla vidū pie grīdas bija piemetināts metāla krēsls. Tas bija smags un stabils un spīdēja spuldzes gaismā. Uz tā sēdēja kāds vīrs, kura potītes un rokas bija sasietas ar auduma strēmelēm.

- Skaista glezna, vai ne? Mierdaris neslēpa prieku. Viņš no sajūsmas burtiski lēkāja.

Gūsteknis bija pie pilnas apziņas un lūkojās burvjos ar izbie­dētām acīm. Viņam bija aizsieta mute, apsējs sedza arī daļu ūsu un bārdas. Gaišie mati bija sajaukti, uz viena vaiga redzama svaiga brūce. Viņam mugurā bija vienkāršas drēbes, krekls pie kakla bija atrauts vaļā.

- Kas viņš ir? Mandrāks izdvesa.

- Šis skaistulis? Mierdaris iesmējās. Viņš iekāpa savā penlaklā un sāka aizdedzināt sveces. Tu, protams, zini, ka mums bija nepatikšanas ar tēraudlietuves strādniekiem, kas bija izgā­juši demonstrācijā uz ielas pie fabrikas. Pagājušajā naktī mans aģents uzgāja šo puisi aģitējam pārējos streikot. Viņš bija uzrau­sies uz kravas kastes, un viņam bija patiešām laba balss. Labs orators, nav vārdam vietas. Viņš apmēram divdesmit minūtes stāstīja pūlim, ka vajadzētu sacelties pret varmākām, ka pienācis laiks gāzt burvjus. Beigās šim pat aplaudēja. Bet puisim nebija vēlēšanās pavadīt visu nakti uz ielas kopā ar strādniekiem, un šis devās mājās. Mani zēni viņu izsekoja, ieblieza pa galvu, kamēr šis neskatījās, un atvilka šurp. Tagad man būs vajadzīgs tas metāla iesms. Nē, ne jau tā, kā tu domā. Es veikšu Izsaukšanu.

Mandrāks juta, ka galva griežas. Kādu Izsaukšanu? Ko? Viņš kļuva pikts. Kventin, vai tu man nepaskaidrotu, kas šeit notiek?

- Es nevis paskaidrošu, bet parādīšu, Mierdara kungs sacīja. Viņš iededzināja sveces, pārbaudīja rūnas un pieliecās pie gūstekņa. Man jau arī tas nepatīk, bet šis negribēja klusēt, sāka bļaustīties kā tāds histēriķis. Mierdaris pievērsās gūs­teknim, un smaids no viņa lūpām nozuda. Tagad atbildi godīgi uz maniem jautājumiem! Ja ne, tu zini, kas tavi gaida. Mutes apsējs tika noņemts, un jaunā vīrieša lūpas pamazām atguva krāsu. Kā tevi sauc?

Vīrietis noklepojās. Nik… Nikolass Drevs.

- Nodarbošanās?

- Veikala strādnieks.

- Tātad tu esi no vienkāršajiem ļaudīm? -Jā.

- Un brīvajā laikā darbojies kā politiskais aktīvists?

- J-jā.

- Ļoti labi. Kas ir Pārogļojošā uguns, un kādos gadījumos tā tiek izmantota?

Jautājums bija tik pēkšņs un negaidīts, ka gūsteknis ap­stulba. Es… es nezinu.

- Atbildi! Vai arī mans draugs tevi pārmācīs ar to iesmu!

Mandrāks niknumā sarauca pieri. Mierdari! Es pieprasu,

lai tu pārtrauktu…

- Pagaidi brītiņu, manu zēn. Burvis pieliecās tuvāk gūs­teknim. Pat mocību priekšā tu stingri turies pie saviem meliem?

- Tie nav meli! Zvēru! Es nekad neesmu dzirdējis par tādu uguni! Lūdzu…

Dramaturgs plati pasmaidīja. Labi. Viņš atkal aizsēja jau­najam vīrietim muti un iekāpa savā pentaklā. Vai tu to dzir­dēji, Džon?

Mandrāka seja bija krīta bālumā. Notiekošais viņam bija pretīgs. Kas te notiek, Mierdari? Mēs nevaram tā vienkārši paķert cilvēkus no ielas un spīdzināt…

Otrs burvis nošņaukājās. Spīdzināt? Viņam nekas nekaiš. Turklāt tu jau dzirdēji viņš ir politiskais aģitators, drauds visai nācijai. Bet es viņam neesmu nodarījis neko ļaunu. Šis vīrs man vienkārši palīdz kādā nelielā eksperimentā. Paskatīsi­mies… Dramaturgs nostājās teatrālā pozā un pacēla roku, it kā diriģētu orķestri.

Mandrāks metās uz priekšu. Pietiek…

- Uzmanīgi, Džon! Izsaukšanas laikā kustēties ir ļoti bīs­tami. To teicis, burvis sāka skaitīt buramvārdus. Gaisma nodzisa, sveču liesmas noplīvoja. Dzelzs durvis nočīkstēja. Mandrāks instinktīvi pacēla metāla šķēpu un ieklausījās vārdos. Latīniski… parastā Izsaukšana… dēmona vārds bija Borello. Bet kas tas? "In corpus viri"… "šajā traukā" un "paklausot tā gribai"… Tas bija netipiski.

Buramvārdi bija noskaitīti. Mandrāka skatiens pievērsās krēslam, kur sēdēja gūsteknis. Uz mirkli viņš tur pamanīja tumšu ēnu. Vīrieša ķermenis noraustījās kā pēkšņās sāpes. Mandrāks gaidīja. Vēsma norima, gaisma atkal iedegās. Vīrietis mierīgi sēdēja krēslā. Viņa acis bija aizvērtas.

Mierdaris nolaida roku un piemiedza ar aci Mandrākam. Tātad…

Dramaturgs devās uz priekšu. Mandrāks pārsteigumā noelsās. Pagaidi! Tur taču ir dēmons!

Bet Mierdaris laiski kā sētas kaķis iesoļoja otrā pentaklā. Nekas nenotika. Viņš, plati smaidīdams, noņēma no gūstekņa mutes apsēju un papliķēja viņam pa vaigu. Dreva kungs, mos­tieties! Nav laika gulšņāt!

Beidzot gūsteknis sakustējās. Saites, kas viņu turēja pie krēsla, nostiepās. Acis atvērās, un jaunais vīrietis vērās kaut kur tālumā. Šķita, ka viņš nesaprot, kas noticis. Par spīti sākot­nējai nepatikai pret drauga eksperimentu, Mandrāks ieintere­sēts pienāca tuvāk.

- Turi iesmu gatavībā, Mierdaris norūca. Kaut kas var noiet greizi. Viņš pieliecās tuvāk gūsteknim un ierunājās: Kā tevi sauc, draugs?

- Nikolass Drevs.

- Vai tas ir tavs vienīgais vārds? Padomā labi. Varbūt ir vēl

kāds?

Klusums. Gūsteknis sarauca pieri. Jā… ir.

- Un kāds tas ir?

- Borello.

- Ak tā. Un tagad pastāsti man, Nikolas, kur tu strādā.

- Veikalā.

- Un kas ir Pārogļojošā uguns? Kad to izmanto?

Jaunais vīrietis skaidri noskaitīja: Tas ir sods par nepa­kļaušanos un uzticēto uzdevumu neizpildīšanu. Saimnieks šādi pakļauj mocībām mūsu būtību. Mēs tā baidāmies no šī soda!

- Ļoti labi, paldies tev. Mierdaris novērsās, pārkāpa pāri tuvākajām ar krītu uzzīmētajām zīmēm un pienāca pie apmul­sušā Džona Mandrāka. Ko tu par to domā, manu zēn? Vai nav apbrīnojama situācija?

- Nezinu… Tas ir kaut kāds triks…

- Vairāk nekā triks. Dēmons ir iemitinājies cilvēkā! Iespros­tots viņa ķermenī kā pentaklā. Vai tu dzirdēji? Šis cilvēks var izmantot dēmona zināšanas, kad vien vēlas. Piemēram, viņš pastāstīja visu par Pārogļojošo uguni, lai, gan pats to nevarēja zināt. Padomāsim par sekām…

Mandrāks saviebās. Tas ir mulsinoši. Šis vīrs ir nevai­nīgs upuris. Turklāt, būdams no vienkāršajiem ļaudīm, nespēj izmantot dēmona zināšanas.

- Vērīgs un apķērīgs kā allaž! Un ja mēs aizmirstu šīs lietas morālo pusi…

- Ko viņš dara? Mandrāks vēroja gūstekni, kas izskatījās tikko apjautis, kādā situācijā atrodas. Vīrietis izmisīgi raustīja virves, kas saistīja viņu pie krēsla, un purināja galvu kā suns, kas grib padzīt uzmācīgu mušu.

Mierdaris noskurinājās. Iespējams, šis cilvēks jūt, ka viņā iemitinājies dēmons. Grūti pateikt. Neesmu nekad to mēģinājis ar vienkāršajiem ļaudīm.

- Tu esi kaut ko tādu darījis agrāk?

- Tikai vienreiz. Ar kādu brīvprātīgo. Toreiz viss noritēja ļoti labi.

Mandrāks paberzēja sprandu. Nožēlojamais gūsteknis viņu uztrauca, neļaujot pievērsties šai situācijai tīri teorētiski. Viņš nespēja izdomāt, kas būtu jāsaka.

Mierdaris turpināja: Sekas var būt neiedomājamas. Vai tu redzēji, cik vienkārši es iegāju pentaklā? Dēmons nevarēja mani apturēt, jo pats atradās ieslodzījumā. Es gribēju, lai tu to redzi, Džon, jo uzticos tev un ceru, ka tu tāpat uzticies man. Un ja…

- Lūdzu! iesaucās gūsteknis. Lūdzu, palīdziet! Es to vairs nevaru izturēt! Čuksti manā galvā… tie padarīs mani traku!

Mandrāks sarāvās. Viņš cieš. Dēmonu vajadzētu laist vaļā!

- Drīz vien. Acīmredzot šim cilvēkam trūkst garīgā spēka apslāpēt dēmona balsi.

Gūsteknis no jauna sagrozījās. Es jums pastāstīšu visu, ko zinu! Par vienkāršajiem ļaudīm, par sazvērestību! Varu sniegt noderīgu informāciju…

Mierdaris sarauca degunu. Tu nespēj pateikt neko tādu, ko mūsu spiegi jau nebūtu uzzinājuši. Izbeidz ņaudēt! Man sāk sāpēt galva.

- Nē! Es varu jums pastāstīt visu par savienību! Par vado­ņiem!

- Es par viņiem visu zinu vārdus, ģimenes locekļu vārdus. Viņi mūsu priekšā ir kā skudras. Ja mēs gribēsim, viņi visi cits pēc cita tiks samīti. Man ir svarīgākas lietas, ko šobrīd pārru­nāt…

- Bet ir kāda lieta, ko jūs nezināt! Viena no vecās Pretošanās kustības dalībniecēm joprojām ir dzīva un slēpjas Londonā! Es viņu pirms pāris stundām redzēju. Varu jūs turp aizvest…

- Pretošanās kustība tagad ir seno laiku vēsture, Mierdaris paņēma pīķi no Mandrāka rokām un pašūpoja. Es esmu pacie­tīgs vīrs, Dreva kungs, bet jūs sākat krist man uz nerviem. Ja nebeigsiet…

- Pagaidi! Mandrāks ierunājās. Par kādu Pretošanās kus­tības dalībnieci tu runā?

- Par kādu meiteni, vārdā Kitija Džonsa, lai gan tagad viņai ir cits vārds… Beidz taču vienreiz čukstēt! Viņš ievaidējās un sagrozījās savā krēslā.

Mandrākam uz mirkli sareiba galva. Viņa mute bija gluži sausa. Kitija Džonsa? Tu melo.

- Nē! Zvēru! Atbrīvojiet mani, un es jūs aizvedīšu pie viņas.

- Vai šie jautājumi patiešām ir būtiski? Mierdaris sarauca pieri. Pretošanās kustība sen iziruši. Labāk paklausies, kas man sakāms, Džon. Tas ir ļoti nozīmīgi, īpaši šobrīd. Džon? Džon?

Mandrāks viņu nedzirdēja. Viņš redzēja Bartimaju ēģiptiešu zēna veidolā stāvam savā priekšā uz bruģētās ielas, dzirdēja viņu sakām: "Golems meiteni satvēra un pārvērta pelnos." Kitija Džonsa bija mirusi. Vismaz džins tā bija apgalvojis. Un Mandrāks viņam bija noticējis. Tikai tagad Džonam ienāca prātā, cik vēsi un mierīgi dēmons bija viņam to paziņojis.

Mandrāks pieliecās tuvāk gūsteknim. Kur tu viņu redzēji? Pasaki, un mēs tevi atbrīvosim.

- Vardes krogā Čizikā. Viņa tur strādā, un viņu sauc Klēra Bella. Lūdzu…

- Kventin, lūdzu, esi tik laipns un atbrīvo dēmonu, kā arī šo vīru. Man jādodas prom.

Dramaturgs pēkšņi bija kļuvis pavisam kluss. Protams, Džon… Ja tu tā vēlies. Vai tiešām negribi palikt un ieklausīties, kas man sakāms? Es tev ieteiktu aizmirst to meiteni. Tagad ir daudz svarīgākas lietas, par ko runāt. Mans eksperiments…

- Vēlāk, Kventin, vēlāk. Mandrāks jau steidzās uz durvīm. Viņa seja bija līķa bālumā.

- Kurp tu steidzies? Atpakaļ uz darbu?

- Man steidzanti jāizsauc kāds dēmons, jaunais burvis caur sakostiem zobiem nomurmināja.