Ptolemaja vārti

34 kitija

tija atrada gūstekņus daudz ātrāk, nekā bija cerējusi. Vis­grūtākais bija piecelties, lai izietu no istabas. Kad viņa slējās kājās, šķita, ka visi muskuļi smeldz, viņa trīcēja kā lielā salā, galva likās viegla. Bet meitene nepadevās.

Man tas tikai jāatceras, Kitija domāja. Jāatgādina ķermenim, ko tas prot.

Un patiešām ar katru nedrošo soli viņas pārliecība pieauga. Meitene nonāca līdz ieročiem, kas bija sakrauti pie durvīm. Viņa sāpēs saviebās, salieca ceļus, noliecās un mēģināja tā noturē­ties, nenogāžoties zemē, un parakņājās ieroču kaudzē. Tur bija Trieciena nūjas, Uzliesmojošās nūjas un Elementu lodes… Burvju priekšmeti, pazīstami no Pretošanās kustības laikiem. Meitenei nebija somas, tāpēc viņa aizlika aiz jostas pāris stie­nīšu. Noskrandušās jakas kabatās izdevās ielikt divas Elementu lodes. (Viņa bija izņēmusi ārā Ptolemaja Apokrifu un nolikusi uz grīdas. Tas bija savu padarījis.) Starp maģiskajiem priekšme­tiem gulēja arī sudraba disks ar asu malu. Paklausot intuīcijai, viņa to paņēma un ielika kabatā. Un tad, atbalstoties pret sienu, atkal piecēlās kājās.

Viņa ļoti lēnām un uzmanīgi izgāja ārā no istabas, pārkāpjot pāri sašķaidītajām durvīm, tad devās tālāk pa gaiteni, garām izpostītajai Statuju zālei. Viņai atmiņā joprojām skanēja žēlie vaidi, kas nāca no vienas istabas, kurai viņa ar Netenjelu bija gājusi garām.

Kitija apzinājās, ka nekad agrāk nebija jutusi sevi tik sada­lītu. Nekad agrāk nebija jutusies tik vāja, tik ļoti saistīta pie zemes. Tomēr, atklāti sakot, viņa nekad nebija jutusies arī tik pārliecināta par sevi kā tagad. Tiesa, agrāk viņa bija bezrūpīga un pārgalvīga, apzinājās savu spēku un jaunību, bet tagadējā pārliecība bija citāda. Šodien viņa jutās mierīgā, viņu nenieka neuztrauca apkārtējā pasaule, tās fiziskās izpausmes. Kitija juta, kā no viņas izstaro miers un pašpārliecinātība.

Arī pirmais pārbaudījums šo sajūtu nebija satricinājis. Vietā, kur gaitenis paplašinājās, netālu no kāpnēm Kitija saskrējās ar vienu no dēmoniem. Tas laikam bija pēdējais, kas bija iemie­sojies cilvēkā, un droši vien vēl nebija apguvis visas vajadzīgās prasmes, lai manipulētu ar ķermeni. Tas izskatījās pēc gara, tieva vīrieša ar plāniem, gaišiem matiem, ģērbies tumšās, dārgās drēbēs. Tagad viņa bikses un krekls bija saplēsti, mati sajaukti, acis stiklaini stingas. Viņš streipuļoja no vienas gaiteņa malas uz otru, rokas nesakarīgi plivinādams. No viņa rīkles atskanēja tādi kā zvēra rēcieni, ko laiku pa laikam pārtrauca nikni vārdi svešā valodā.

Briesmonis pagrieza galvu un pamanīja Kitiju. Aiz cilvēka acīm iemirdzējās dzeltenas liesmas. Meitene apstājās. Dēmons pēkšņi iegaudojās, un no šīs skaņas notrīcēja visi logi. Tas apdo­mājās, vēloties uzbrukt, bet tā īsti nespēja saprast, kā lai to izdara. Sākumā tas pacēla kāju, norādīja ar lielo pirkstu uz Kitiju un uzspridzināja pats savu kurpi. Tad viņš izmēģināja raidīt sprādzienu no elkoņa, bet te viņam neveicās ne par matu labāk. Radījums apdomājās, pacēla roku un izstiepa trīcošu pirkstu. No tā izlidoja violets gaismas stars, kas trāpīja pa Samarkandas amuletu un tūlīt pat tika iesūkts tajā.

Dēmons nikni palūrēja uz savu pirkstu. Kitija paņēma vienu no maģiskajiem stienīšiem, ko bija aizlikusi aiz jostas, pagāja uz priekšu un meta to, liekot zilam enerģijas lādiņam trāpīt pa dēmona ķermeni. Dēmons tika ietīts melnā dūmu mākonī, tas raustījās un šaudījās, parāvās atpakaļ, pārkrita pāri margām un nogāzās zemē apmēram četrus metrus zemāk.

Kitija devās tālāk.

Pēc pāris minūtēm meitene atrada meklētās durvis. Uzma­nīgi ieklausījusies, viņa sadzirdēja apslāpētus vaidus. Paraustī­jusi durvis, viņa saprata, ka tās ir aizslēgtas, un lika lietā vienu no Elementu lodēm, lai durvis uzspridzinātu. Tiklīdz telpā viss bija norimis, viņa iegāja iekšā.

Istaba bija neliela, un visu brīvo telpu aizņēma zemē sa­krauti, sasieti ķermeņi. Sākumā Kitija nobijās, ka tie varētu būt miruši, bet tad pamanīja, ka tie visi ir sasieti tieši tā kā pēc Mierdara izrādes pirms vairākām stundām. Lielākajai daļai bija tikai sasietas kājas un rokas un aizbāztas mutes, bet daži bija ietīti melnos, ciešos tīklos. Istabā atradās aptuveni div­desmit cilvēku, visi bija noguldīti cits pie cita cieši kā sardīnes bundžā. Kitija pamanīja, ka daudzi no tiem vārgi mēģina kus­tēties.

Viņas skatienu jau bija notvēruši vairāki burvji, kas grozījās, locījās un izdvesa žēlus brēcienus. Kitijai bija vajadzīgs brīdis, lai saņemtos, kājas smeldza no tālā gājiena. Meitene ierunājās tik skaidri, cik vien spēja.

Esmu ieradusies, lai jums palīdzētu, viņa teica. Jums tikai pacietīgi jāgaida. Mēģināšu jūs atbrīvot.

Šis paziņojums izraisīja lielu satraukumu, burvji sāka īdēt un vaidēt, un ripot pa grīdu, gandrīz notriecot Kitiju no kājām. Ja jūs nebūsiet mierīgi, es iešu prom, meitene skarbi paziņoja. Visi apklusa. Nu, tā jau ir labāk.

Kitija uzmanīgi izņēma no kabatas sudraba disku un lēni, lai pati nesagrieztos, sāka atbrīvot no saitēm pirmo burvi. Virves zem sudraba pieskāriena kusa kā sviests saulē. Cieši sasietās kājas un rokas atraisījās, burve sāpēs ievaidējās. Kitija atbrīvoja viņas muti un pavēlēja: Tiklīdz spējat nostāvēt kājās, atrodiet kaut ko asu un palīdziet man atsiet pārējos. Meitene devās pie nākamā gūstekņa.

Pēc desmit minūtēm istaba jau bija pilna ar atbrīvotiem vīriešiem un sievietēm, kas locījās un staipījās. Daži sēdēja uz grīdas, citi jau bija piecēlušies, mēģinādami noraisīt visus pinek­ļus un virves. Neviens nerunāja ķermeņi gan bija atbrīvoti, bet prātā joprojām valdīja šoks. Burvji vēl arvien īsti nespēja aptvert notikušo. Kitija klusējot strādāja, lai atraisītu priekšpē­dējo gūstekni, varenu kungu, smalki ietītu tīklos. Viņš nekus­tējās, un cauri audumam no galvas sūcās asinis". Viņai blakus darbojās pirmā burve, ko Kitija bija atbrīvojusi, jauna sieviete ar tumšpelēkiem matiem viņa pūlējās atsiet pēdējo upuri. Sie­viete bija ietīta pelēkā tīklā un šķita ļoti dzīvīga viņa spārdīja kājas un vicināja rokas.

Kitija pasniedza burvei sudraba disku. Ņem.

- Paldies.

Pēc mirkļa tīkli bija noņemti un pēdējie gūstekņi atbrīvoti. Sieviete ar gariem, tumšiem matiem uzlēca kājās un sāpēs iekliedzās, sajuzdama krampjus rokās un kājās. Liela auguma vīrietis, kura seja bija pamatīgi cietusi, gulēja uz grīdas un smagi elpoja.

Tumšmate atspiedās pret sienu un masēja kājas. Viņa nikni nošņācās. Kas par to visu ir atbildīgs? Es viņus nogalināšu! Zvēru, es viņus nogalināšu!

Kitija runāja ar jauno sievieti, ko bija atbrīvojusi pirmo. Ar viņu nav labi. Vajadzētu aizvest uz slimnīcu…

- Es to nokārtošu, sieviete palūkojās apkārt un ieraudzīja kādu pumpainu jaunekli. Džordž, vai tu vari palīdzēt?

- Jā, Paiperes jaunkundz.

- Pagaidiet, Kitija ierunājās un pastiepa drebošu roku. Vai jūs vispirms nepalīdzētu man piecelties? Paldies. Viņa pagriezās pret atbrīvotajiem burvjiem. Jums jāzina, kas noti­cis. Situācija ir diezgan sarežģīta. Dēmoni ir izlauzušies brīvībā un klīst pa Londonu.

Atskanēja šausmu pilni saucieni, sejas pauda neticību. Gan jaunie, gan vecie lūkojās uz viņu atplestām mutēm, neko nesa­prazdami. Bija zudusi visa burvju pašpārliecinātība tagad viņi bija tikai apdraudēti, nobijušies, nespēcīgi cilvēki. Kitija pacēla roku. Paklausieties, es jums tūlīt visu izstāstīšu.

- Pagaidiet brīdi, tumšmate pastiepās un sāpīgi satvēra Kitiju aiz rokas. Pirmām kārtām, kas jūs tāda būtu? Es neat­ceros ne jūsu seju, ne.. viņa saviebās, jūsu drēbes. Man pat nešķiet, ka jūs būtu burve.

- Pareizi, Kitija atcirta. Esmu no vienkāršajiem ļaudīm. Bet būtu labi, ja jūs tagad paklausītos, ja vien nevēlaties, lai jūs nonāvē.

Sieviete iepleta acis. Kā jūs uzdrīkstaties…

- Jā, aizveries, Ferēra, teica kāds vīrietis.

Likās, ka tumšmatei mutē iebāzts sprūds. Viņa nikni palūko­jās visapkārt un palaida vaļā Kitijas roku.

Izņemot šo sievieti, visi pārējie likās skatāmies uz viņu dedzīgi, pat pateicīgi, un vēlējās dzirdēt, kas viņai sakāms. Var jau būt, ka tikai aizkavētais šoks lika viņiem klusēt vai arī viņi šajā meitenē ar grumbu izvagoto seju un pelēkajiem matiem nojauta ko tādu, kas lika paklausīt. Burvji noklausījās vēstī­jumu par visu, kas pa šo laiku bija noticis.

- Un kas ir ar pārējiem? kāds vecāks vīrs lūdzoši vaicāja. Teātrī taču bija vairāki simti burvju… Nevar būt, ka viņi visi…

- Nezinu, Kitija atteica. Varbūt ir vēl citas istabas ar gūs­tekņiem, kurus dēmoni aizmirsuši vai nolēmuši neizmantot. Jums būs pašiem par to jāpārliecinās. Bet liela daļa valdības ir pagalam.

- Arī Ruperts Devro? kāda sieviete nočukstēja.

- Un Džesika Vaitvela, un…

Kitija paraustīja plecus. Diemžēl es nevarēšu to pateikt. Es nezinu. Domāju, ka lielākā daļa ministru ir nogalināti vai viņu ķermeņos iemitināti dēmoni.

- Bet ar šo ministri nekas nav noticis, tumšmate atkal ieru­nājās. Kamēr pārējie tiek uzskatīti par bezvēsts pazudušiem, es esmu vienīgā un galvenā noteicēja. Mums tagad jādodas uz pentakliem un jāizsauc savi vergi. Es tūlīt pat sazināšos ar vil­kiem. Izbēgušie dēmoni tiks sagūstīti un iznīcināti.

- Tikai divas piebildes, Kitija sacīja. Nē, trīs. Pirmkārt, šis vīrietis jānogādā slimnīcā. Vai kādam no jums ir automa­šīna?

- Man ir, pumpainais jauneklis noliecās pie varenā vīra. Mums jābūt vismaz trim vīriem… Džonsona un Vola kungi, vai varat man palīdzēt aiznest viņu uz limuzīnu? Vīrieši pacēla bezsamaņā gulošo burvi un aiznesa ārā pa durvīm.

Tumšmate sasita plaukstas un metās uz durvīm. Pie pen­takliem! viņa pavēlēja. Mums nav daudz laika!

Neviens nepakustējās. Manuprāt, šai dāmai ir vēl kas sakāms, teica sirms kungs, pamājot uz Kitijas pusi. Mums vajadzētu viņu uzklausīt, vai jums tā nešķiet, Ferēras jaun­kundz? Vismaz pieklājības pēc.

Ferēra uzmeta lūpu. Bet viņa taču ir tikai no vienkāršajiem ļaudīm…

- Man ir vēl divi svarīgi paziņojumi, Kitija turpināja. Viņa pēkšņi jutās ļoti nogurusi, galva reiba. Meitene gribēja apsēs­ties, tomēr saņēmās. Pats briesmīgākais ir dēmonu vadonis Nūda. Tuvoties viņam bez varena ieroča būs tīrā pašnāvība. Bet šāds ierocis jau ir atrasts. Viņa palūkojās apkārt. Bur­vis, viens no Padomes ministriem, kas arī izdzīvojis, te Kitija pameta skatienu uz Ferēru, ir devies apturēt Nūdu. Un viņam ir Gledstona zizlis.

Atskanēja izbrīna un sašutuma saucieni. Visskaļāk spie­dza Ferēra. Bet Devro kungs bija aizliedzis to izmantot! Kas uzdrīkstējās…

Kitija pasmaidīja. Net… Džons Mandrāks. Un es jūsu vietā vēlētu viņam veiksmi.

- Mandrāks! Ferēras seja bija krīta bālumā. Viņam nav nekāda talanta!

- Pēdējais, ko es gribētu jums pateikt, Kitija turpināja, ir tas, ka šobrīd mums, tas ir, jums, jo jūs esat burvji un jums piemīt zināmas spējas svarīgākais ir aizsargāt vienkāršos cil­vēkus Londonas ielās. Tā kā Mierdaris jūs visus sagūstīja, Lon­dona pašlaik ir palikusi bez valdības, nav neviena, kas parūpētos par cilvēku evakuāciju un tamlīdzīgiem pasākumiem. Pilsētā valda masu nekārtības. Ja mēs nepasteigsimies, ļoti daudzi cil­vēki ies bojā.

- Tas mūs nekad nav uztraucis, nomurmināja kāds jaunek­lis, bet pārējie viņu apsauca.

- Mums vajadzētu kristāla lodi, lai palūkotos, kur ir dēmoni, Paipere ierosināja.

- Vai ari Novērošanas disku. Kur tie atrodas?

- Vaitholā vienam noteikti jābūt. Iesim.

- Dosimies uz pentakliem. Vajadzētu izsaukt velnēnus un palūkoties, kas notiek pilsētā.

- Mums vajadzēs vairāk automašīnu. Kas no klātesošajiem prot braukt?

- Es neprotu. Pie stūres vienmēr sēdēja mans vīrs.

- Es arī ne…

Pie durvīm skaļi noklepojās Ferēra. Viņas seja bija niknuma pilna, mati sajaukti, lūpas sakniebtas. Viņa bija atspiedusies ar abām rokām pret durvju stenderēm rokas saliekusi un plecus pacēlusi, sieviete izskatījās pēc sikspārņa. Viņas skatiens bija naidīgs.

- Neviens no jums nav nekas labāks par ministrijas ierēdni, daudzi no jums ir tikai sekretāri vai administratori. Jūsu zinā­šanas par maģiju ir ierobežotas, tāpat arī jūsu spriestspējas. Vienkāršie ļaudis paši tiks galā. Dažiem no viņiem piemīt preto­šanās spējas, un viņi pārdzīvos pāris sprādzienu. Patiesībā šādas spējas piemīt diezgan daudziem. Mēs varam atļauties zaudēt bariņu vienkāršo cilvēku. Bet mēs nevaram iztikt bez noteiktas rīcības, kad galvaspilsēta ir briesmās. Vai tad mēs atstāsim tās glābšanu Madrāka ziņā? Kā jums šķiet, cik spējīgs viņš īsti ir? Es dodos pēc saviem vilkiem. Katrs, kam ir kaut nedaudz god­kāres, man sekos.

Viņa izgāja gaitenī un neatskatījusies devās prom. Telpā valdīja klusums. Pēc mirkļa trīs jauni vīrieši, galvas noliekuši un pieres saraukuši, devās viņai pakaļ. Vēl daži sakustējās, bet nekur neaizgāja.

Jaunā sieviete ar tumšpelēkajiem matiem vērsās pie Kiti­jas. Mēs sekosim jums… Atvainojiet, kā jūs sauc?

Klēra Bella? Lizija Tempļa? Mans vārds ir Kitija Džonsa, meitene sacīja. Un tad pavisam klusi piebilda: Vai es nevarētu dabūt padzerties?

Kamēr Kitija atpūtās, dzerot minerālūdeni no Padomes krā­jumiem, ministrijas darbinieki bija ķērušies pie darba. Daži bija devušies pārmeklēt Vaitholas istabas un atgriezās, trīcēdami pie visām miesām, un ziņoja par postījumiem, sadragātām vērtī­bām un līķu kaudzēm. Tādu iznīcību neviens nebija gaidījis. Bija dzirdēts, ka kaut kas tāds pastrādāts tikai pret ienaidnie­kiem tālās zemēs, bet burvji neko tādu nebija skatījuši savām acīm. Citi bija izlavījušies ārā un palūkojušies, kas notiek ielās. Ēkas dega, uz ietvēm gulēja līķi, bet visbriesmīgākā bija pames­tības izjūta ielās neredzēja nevienu dzīvu dvēseli. Pat tik vēlā stundā pilsētā parasti kursēja autobusi un taksometri, soļoja sargi un ierēdņi, kas vēlu atgriezās no darba, patrulēja poli­cisti un zaldāti. Valdības rūpīgi uzturētā mašinērija, saskāru­sies ar Mierdara nodevību un Nūdas parādīšanos, bija satriekta drumslās.

Liels trieciens bija izpostītie pentakli, tomēr pēc rūpīgas apskates atklājās, ka dēmonu niknums ir bijis lielāks par viņu rūpību, un burvji atrada dažus veselus pentaklus. Pilsētā izlū­košanai tika aizsūtīti pāris velnēnu, bet kādā kambarī blakus Statuju zālei tika atrasta kristāla lode, ko agrāk izmantoja Padome. To atnesa uz istabu, kur sēdēja Kitija. Burvji, klusi un nobijušies, sapulcējās viņai apkārt, un kāds no spēcīgāka­jiem Zvejniecības ministrijas ierēdnis izsauca džinu, kas bija iesprostots lodē. Tas tika aizsūtīts pilsētā ar uzdevumu atklāt, ko dara brīvībā izlauzušies dēmoni.

Lode pildījās ar tumšiem dūmiem. Visi pieliecās tuvāk.

Kristālā parādījās gaisma, tā iekrāsojās oranži sarkana un uzliesmoja.

Beidzot varēja kaut ko saskatīt skaidri. Bija redzama trako­joša uguns gan tuvumā, gan tālumā dega. Koki ar iekārtām laternām. Tālumā kaut kas mirdzošs…

- Stikla pils, kāds sacīja. Sentdžeimsa parks.

- Tur notika vienkāršo ļaužu demonstrācijas.

- Paskatieties! Priekšplānā parādījās skrienoši cilvēki, kas krita, ripoja un slēpās aiz kokiem.

- Kāpēc viņi nebēg prom no parka?

- Ielenkti. Šur tur parādījās maģijas lādiņi, tie šāvās starp kokiem un trāpīja cilvēku pūlī, liekot mesties pretējā virzienā. Parka malās bija redzamas lēkājošas figūras cilvēciskas pēc izskata un dēmoniskas pēc dabas. Tās skrēja pakaļ cilvēkiem, it kā spēlējot jautru spēli ar ķeršanu. Viens no dēmoniem parā­dījās tuvāk tas bija pamanījis cilvēku bariņu skrienam uz šo pusi. Tas salieca muguru, gatavojās lēcienam…

Balta gaismas šalts, un briesmīgs sprādziens. Dēmons bija pazudis, tā vietā rēgojās tikai melna, dziļa bedre. Laternu gaismā bija redzams kāda cilvēka stāvs viņš gāja stingriem soļiem, rokā turēdams zizli.

Kitija nolika minerālūdens pudeli zemē. Izsauciet visus dēmonus, ko vien varat, viņa teica. Ja mēs gribam kaut ko uzsākt, mums jādodas turp.