Ptolemaja vārti

12 netenjels

ričmondu klāja nakts. Rietumpuses zālienā bija uzceltas aug­stas kolonnas, kuru galos dega krāsainas ugunis, izgaismojot skatuvi. Kalpotāji ugunsputnu un salamandru tērpos piedāvāja viesiem atspirdzinājumus. Pie ezera tumšo koku paēnā nere­dzami mūziķi spēlēja maigu mūziku, kas saplūda ar ciemiņu balsīm.

Impērijas diženie pastaigājās pa dārzu, klusi sarunādamies un laiku pa laikam ieskatīdamies pulksteņos. Visiem mugurā bija vakartērpi, sejas sedza zvēru, putnu vai dēmonu maskas. Šādas masku balles bija viena no Devro kunga vājībām, un visi jau bija pie tām pieraduši.

Džons Mandrāks stāvēja, atbalstījies pret kolonnu, un vēroja garām slīdošos viesus. Viņa maska bija gatavota no nelieliem mēnesakmens gabaliņiem, kas bija sašūti kopā un atgādināja albīnas ķirzakas galvu. Protams, maska bija darināta meistarīgi, tomēr īsti nederēja. Džons atklāja, ka tajā nevar labi redzēt, un jau divreiz bija iekāpis puķu dobē. Viņš nopūtās. No Bartimaja ne vēsts. Būtu jau laiks…

Viņam garām pagāja pāvs, ko pavadīja divi sieviešu kārtas lūši un viena piemīlīga driāda. Pāva lielais vēders un nezūdošā pašapziņa liecināja, ka tas nevar būt neviens cits kā Kolinsa kungs. Sievietes, visticamāk, bija zemāka līmeņa burves no viņa nodaļas. Mandrāks saviebās. Kolinss bija viens no tiem, kas

viņu asi kritizēja par domu izmantot zizlj. Padomes sēdes gaitā viņam vajadzēja paciest dučiem sīku apvainojumu un Devro ledusauksto skatienu. Viņa piedāvājums bija nevietā, tā izrādī­jās muļķīga, politiķim nepiedodama kļūda.

Pie velna politiku! Tā viņu nomāca jaunais burvis jutās kā zirnekļa tīklā noķerta muša. Visa viņa dzīve bija pieglaimošanās Devro un cīņa ar sāncenšiem. Tīrā laika šķiešana. Kādam bija jāpārņem vara impērijā, pirms nav par vēlu. Kādam bija jāsa­kauj pārējie un beidzot jāliek lietā zizlis.

Pirms došanās prom no Vaitholas Mandrāks bija nokāpis dār­gumu glabātavā zem Statuju zāles. Viņš tur nebija spēris kāju gadiem un tagad ar izbrīnu vēroja tālākajā istabas galā pacēlu­šos ķieģeļu sienu. Viņam tuvojās ierēdnis, kas pirms tam bija snaudis pie galda.

Mandrāks pamāja. Es vēlētos apskatīt dārgumus.

- Protams, Mandrāka kungs. Sekojiet man.

Viņi šķērsoja telpu un apstājās pie ķieģeļu sienas. Šeit man jums jālūdz nolikt visus maģiskos priekšmetus un atlaist jeb­kuru dēmonu, kas neredzams ir jums blakus. Aiz šīs sienas nav atļauts ienest ne mazāko burvestību. Jebkurš pārkāpums tiek ļoti bargi sodīts.

Mandrāks palūkojās uz garo, tumšo gaiteni sev priekšā. Patiešām? Kā?

- Man nav atļauts teikt, ser. Vai jums nav nekā, ko deklarēt? Tad dosimies tālāk!

Viņi iegāja akmens gaitenī, kas veda uz senākām telpām nekā Parlamenta istabas augšā. Te bija koka durvis un tukšas ailes. Centrālo gaiteni apgaismoja elektriskās spuldzītes. Mandrāks uzmanīgi lūkojās apkārt, bet nekādas slepenas lamatas nere­dzēja. Ierēdnis skatījās taisni uz priekšu, mierīgi soļoja un dun­goja kādu melodiju.

Beidzot viņi nonāca pie tērauda durvīm. Tur atrodas dārgumu glabātava.

- Vai mēs varam ieiet?

- Tas nebūtu ieteicams, ser. Bet jūs varat palūkoties pa šo režģi.

Mandrāks piegāja tuvāk un, pastūmis malā aizbīdni, ielūko­jās pa restotu lodziņu. Aiz tā atradās plaša, spoži apgaismota istaba. Tās vidū stāvēja balts marmora pjedestāls un uz tā lie­lākie valsts dārgumi, kas mirdzēja dažādās krāsās. Mandrāks tūlīt pat pamanīja koka zizli tas bija raupjš un neizgreznots, ar vienkāršu rokturi. Tam blakus varēja redzēt zeltītu ķēdīti ar ovālu amuletu, kura centrā mirdzēja nefrīts.

Gledstona zizlis un Samarkandas amulets. Mandrāks pēkšņi sajuta dusmas par to, ka šie priekšmeti viņam bija atņemti. Viņš pārskatīja pirmos trīs plānus te neredzēja ne tīklus, ne citus aizsargmehānismus. Tomēr apkārt pjedestālam bija redzama dīvaina, zaļa gaisma, un visi maģiskie priekšmeti mirdzēja spo­kainā nokrāsā.

Jaunais burvis pakāpās atpakaļ. Kas sargā šo istabu, ja drīkst vaicāt?

- Buboņu mēris, ser. īpaši nikns. Ja ieiesiet bez atļaujas, no­ēdīs līdz kaulam. '

Mandrāks pamāja. Ak tā. Skaidrs. Iesim!

No mājas atskanēja smieklu šalts. Mandrāks ieskatījās zilajā kokteiļa glāzē. Gājiens uz dārgumu glabātavu bija vēlreiz apstiprinājis, ka Devro izmisīgi turas pie varas. Zizlis nebija sas­niedzams. Nejau ka viņš vēlētos to dabūt… Nu, viņš īsti nezi­nāja, ko vēlas. Jaunais burvis bija sliktā garastāvoklī, un balle to nemaz neuzlaboja. Viņš pacēla glāzi un iedzēra malku. Un mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi bijis laimīgs.

- Džon, tu vecā ķirzaka! Nemaz nemēģini saplūst ar sienu! pāri zālājam steidzās īss, apaļš kungs rūtotā uzvalkā. Viņa maska atdarināja traki smejošu velnēnu. Viņam blakus soļoja garš, tievs jauneklis, kam bija mirstošā gulbja maska. Viņš visu laiku smējās.

- Džon, Džon, velnēns sacīja. Vai tu apgalvosi, ka saso­dīti labi izklaidējies? Viņš rotaļīgi uzsita Mandrākam uz pleca.

- Sveiks, Kventin, Džons nomurmināja. Un tu? Izklaidējies?

- Gandrīz tikpat labi kā mūsu mīļais Ruperts, velnēns norādīja uz māju, kur pret logu varēja redzēt izgaismotu figūru ar vērša galvu. Tas nudien palīdz viņam atslābināties. Viņš ir galīgi pārstrādājies, nabadziņš.

Mandrāks sakārtoja savu masku. Un kas ir šis jaunais kungs?

- Šis, velnēns teica un aplika biedram roku ap pleciem, ir jaunais Bobijs Vats, mana nākamā uzveduma zvaigzne. Izcili apdāvināts zēns. Neaizmirsti, ka mana nākamā pirmizrāde ir tuvu! Likās, ka velnēns īsti neturas uz kājām. Es to atgādinu visiem. Divas dienas, tikai divas dienas, Mandrāk! Tas mainīs tavu dzīvi! Vai ne, Bobij? Viņš pagrūda jaunekli malā. Un tagad atnes mums kādu dzērienu! Man jāparunā ar savu draugu divatā.

Gulbis aizklumzāja pāri zālienam. Mandrāks klusēdams no­skatījās viņam pakaļ.

- Džon, es mēģinu ar tevi sazināties jau vairākas dienas, velnēns pienāca tuvāk. Bet tu nez kāpēc neliecies par mani ne zinis. Es gribu, lai rīt tu ierodies pie manis. Tu taču neaizmir­sīsi, vai ne? Tas ir svarīgi.

Mandrākam nāsīs iesitās asa alkohola smaka, kas plūda no Kventina. Atvaino, Padomes sēde ievilkās. Es šodien nekādi nepaspēju. Rīt noteikti būšu klāt.

- Labi, labi. Tu allaž esi bijis spožs, Mandrāk. Tā turpini. Labvakar, Šolto! Vai vismaz ceru, ka tas esi tu. Garām gāja sakumpusi figūra ar jēra masku. Velnēns rotaļīgi iebakstīja tai vēderā un aizdejoja tālāk.

Ķirzaka un jērs nopētīja viens otru.

- Tas Kventins Mierdaris! jērs nopūtās. Man viņš nekad nav paticis. Viņš ir nepieklājīgs un, manuprāt, garīgi nelīdzsvarots.

- Viņš ir radoša personība, Mandrāks atteica, lai gan klusībā piekrita sarunu biedram. Jūs kādu laiku nebijāt manīts, Šolto.

- Tā gan. Es biju Āzijā. Lielais vīrs nopūtās un smagi atspie­dās pret spieķi. Tagad man pašam jāmeklē preces. Sākušies grūti laiki.

Mandrāks pamāja. Šolto Pinna bizness tā arī nekad nebija pil­nībā atguvies pēc golema sarīkotā grautiņa viņa galvenajā veikalā. Lai gan tirgonis bija veikalu atjaunojis, viņa ienākumi vairs nebija tādi kā agrāk. Šis laiks sakrita ar karu un tirdzniecības darī­jumu pasliktināšanos. Londonā nonāca arvien mazāk maģijas priekšmetu, un arvien mazāk bija burvju, kas gribēja tos pirkt. I'inns pēdējo gadu laikā bija manāmi novecojis, līdzīgi kā daudzi viņa laikabiedri. Milzīgais augums šķita sašļucis, baltais krekls it kā karājās uz pleciem. Mandrāks sajuta pret viņu žēlumu.

- Kas jauns Āzijā? viņš jautāja. Kādi tur impērijai panā­kumi?

-Šie muļķīgie kostīmi… Esmu pilnīgi pārliecināts, ka man piešķirts vissmieklīgākais, Pinns pacēla jēra masku un noslau­cīja pieri. Impērija grīļojas. Indijā jau runā par sacelšanos. Runā, ka kalnu burvji izsauc dēmonus un gatavojas uzbrukt. Mūsu garnizoni Deli ir pieprasījuši palīdzību no sabiedrotajiem Japānā. Iedomājies tikai! Mani nudien māc bailes. Vecais vīrs nopūtās un sakārtoja masku. Kā es izskatos, Mandrāk? Kā sprigans jēriņš?

Mandrāks pasmīnēja. Esmu redzējis ņiprākus.

- Es arī tā domāju. Labi, tad nu es došos tālāk un izlikšos par ākstu. Paklau, meitenīt! viņš pamāja ar spieķi apkalpotā­jai. Mandrāks vēroja tirgoni aizejam un dzirdēja izskanam viņa jokus. Jaunais burvis paskatījās debesīs.

Sēžot dārzā ar zīmuli un bloknotu rokā.

Viņš nometa glāzi zemē un devās uz māju.

Mājas priekšnamā citu viesu vidū viņš pamanīja Džeinu Ferēru. Viņas maska paradīzes putns bija uzkārta uz rokas locītavas. Jaunā sieviete gatavojās vilkt mugurā mēteli, ko turēja kalpotājs. Mandrākam tuvojoties, viņš atkāpās.

- Jau aizej?

-Jā, esmu nogurusi. Un, ja Kventins Mierdaris man vēlreiz atgādinās par savu pirmizrādi, es nudien viņam iebelzīšu. Viņa uzmeta lūpu.

Mandrāks pienāca tuvāk. Es varētu pavadīt tevi atpakaļ uz pilsētu, ja vēlies. Es arī gatavojos doties prom. Viņš nevērīgi noņēma masku.

Džeina pasmaidīja. Manā rīcībā ir trīs džini un pieci folioti, kas var mani pavadīt. Ko tu man vari piedāvāt tādu, ko viņi nespēj?

Melanholija, kas visu vakaru bija valdījusi pār Džonu, pēkšņi pārvērtās bezrūpībā. Viņam bija vienalga, kā tas beigsies. Džeinas tuvums iedvesmoja. Jaunais burvis viegli pieskārās viņas rokai. Dosimies uz Londonu manā automašīnā, un es apņemos atbildēt uz tavu jautājumu.

Viņa iesmējās. Tas ir garš ceļš, Mandrāka kungs.

- Varbūt man ir daudz atbilžu.

Džeina Ferēra ielika roku viņam elkonī, viņi kopā devās ārā no zāles. Vairāki acu pāri vēroja viņus aizejam.

Pie durvīm stāvēja tikai pāris kalpotāju. Zem briežu ragiem un pabālējušiem ģerboņiem dega mūžīgā uguns, kas sen, sen bija nozagta svešās zemēs. Logā pie pretējās sienas varēja redzēt Londonas centru abatiju, pili, Vestminsteru, valdības ēkas Temzas krastos. Ielās pulcējās sajūsmināti ļaudis, pils priekšā sēdēja izgaismota premjerministra figūra, kas it kā svētījot bija pacēlusi rokas. Stikls dūmakaini mirdzēja, aiz tā bija redzama nakts tumsa.

Zem šī stikla atradās zaļš dīvāns ar zīda spilveniem.

Mandrāks apstājās. Šeit ir silts. Pagaidi, kamēr es izsaukšu savu šoferi.

Džeina nelaida vaļā Mandrāka roku un palūkojās uz dīvānu. Vai arī mēs abi varētu te pagaidīt… -Jā.

Viņš pagriezās pret jauno sievieti, juzdams, ka viss ķermenis notrīc. Viņa nodrebēja.

- Vai tu sajuti? viņa jautāja.

- Jā, Džons nočukstēja. Nerunā.

Viņa atrāvās. Tie bija mūsu sensoru tīkli, muļķi! Kāds tos aizskāra.

- Ak jā, laikam. Viņi stāvēja un klausījās malkas sprakšķos kamīnā un skaņās, kas plūda no dārza. Augstu gaisā atskanēja spalga skaņa.

- Devro aizsargtīkla trauksme, Mandrāks sacīja. Kāds ielauzies dārzā.

Džeina sarauca pieri. Dēmoni tiks ar to galā.

- Izklausās, ka viņi vajā iebrucēju. Aiz stikla atskanēja necilvēcīgi spiedzieni un tādi kā pērkona dārdi augstu kalnos. Abi burvji stāvēja klusu. Dārzā bija dzirdami kliedzieni.

Skaņas pieņēmās spēkā. Viņiem garām, murminādams buramvārdus, paskrēja vīrietis melnās saulesbrillēs un uzvalkā. Viņam rokā mirdzēja oranža liesma. Ar otru roku viņš atvēra durvis un izskrēja ārā.

Mandrāks gribēja sekot. Vajadzētu iet paskatīties…

- Pagaidi, Džon! Ferēras acis bija pievērstas logam. Tas tuvojas…

Viņš palūkojās uz logu, kas pēkšņi bija izgaismots it kā zibens gaismā. Skaņas kļuva vēl skaļākas. Likās, ka viņiem tuvojas viesulis spiedzošs, svelpjošs neprāta murskulis. Tas pieņēmās spēkā. Vēl viens gaismas uzliesmojums atklāja milzīgu, tumšu siluetu taustekļi, spārni un nagi -, kas steidzās uz logu.

Mandrāks noelsās. Ferēra iekliedzās un pieķērās viņam pie rokas.

Zibens uzliesmojumā melnais tēls piepildīja visu logu. Tas saplūda ar stiklu un…

Tankš! Pašā loga vidū, kur bija attēlots premjerministrs, stikls sašķīda tūkstoš gabaliņos. Caur to ielidoja maza, zaļa bumbiņa. Tā ar sērīgu plakšķi nokrita uz grīdas un palika guļam.

Abi burvji neizpratnē vēroja gulošo radījumu. Tā bija beigta varde.

Ārpusē skaņas noklusa, tās dzisa ar katru sekundi. Logu izgaismoja pāris zibenim līdzīgu uzliesmojumu, un tad atkal iestājās tumsa.

Mandrāks noliecās pie dzīvību zaudējušās vardes. Tās kājas bija saliektas, mute pavērta, acis ciet. No abinieka sūcās dīvains, bezkrāsains šķidrums, kas aizplūda pa grīdu. Sirdij dauzoties, jaunais burvis apskatīja vardi visos trijos plānos tā visur izska­tījās pēc vardes. Un tomēr…

- Kas ir šis briesmīgais radījums? Džeina bija savilkusi seju pretīguma grimasē. Es izsaukšu savu džinu, lai apskata to augstākos plānos, un tad izdomāsim…

Mandrāks pacēla roku. Pagaidi. Viņš noliecās pie var­des. Bartimaj?

Ferēra saviebās. Tu gribi teikt, ka…

- Es nezinu. Paklusē. Viņš ierunājās atkal, nedaudz ska­ļāk. Bartimaj, vai tas esi tu? Te runāju es… jaunais burvis aplaizīja sausās lūpas, … tavs saimnieks.

Viena no vardes kājām noraustījās. Mandrāks atlieca galvu un palūkojās uz Džeinu. Viņš joprojām ir dzīvs! Re­dzēji?

Ferēras jaunkundzes lūpas bija sakniebtas. Viņa bija pakā­pusies tālāk, it kā nošķirot sevi no šeit notiekošā. Zāles malās parādījās pāris ieinteresētu skatītāju. Jaunā burve māja, lai tie iet prom. Viņš ilgi neizvilks. Paskaties, kā būtība aizplūst… Vai tu liki tam atgriezties šurp?

Mandrāks neskatījās uz jauno sievieti, viņš nenolaida acis no vardes. Jā, es liku viņam atgriezties pie manis, tiklīdz būs kāda informācija par Hopkinsu. Viņš mēģināja vēlreiz. Bar­timaj!

Ferēras balsī ieskanējās interese. Patiešām? Un likās, ka viņu kāds vajāja. Interesanti! Džon, mums ir maz laika izjau­tāšanai. Kaut kur tuvumā jābūt Devro darbistabai ar pentaklu. Tas būs sarežģīti, bet, ja mēs izmantosim vajadzīgo spēku, pirms tas radījums nav zaudējis visu būtību…

- Paklusē! Viņš mostas!

Vardes galva tagad kļuva neskaidrāka, kājas nekustējās, bet viena acs pēkšņi atvērās. Tā bija neskaidra un miglaina.

- Bartimaj…

Klusa balss: Kas vaicā?

- Mandrāks.

- Ā, tā jau man likās. Tad jau nebija vērts mosties. Acs atkal aizvērās.

Ferēra pienāca tuvāk un ar spico kurpes purngalu pabaks­tīja vardi. Izpildi uzdevumu! viņa teica. Pastāsti par Hop­kinsu!

Varde nedaudz pavēra aci un pabolīja to uz Džeinas Ferēras pusi. Atskanēja klusa balss: Vai šī ir tava draudzene? Saki, ka es kļūdos. Ak vai.

Acs atkal aizvērās par spīti Mandrāka lūgumiem un Ferē­ras prasībām. Džons atliecās un izlaida roku caur matiem.

Ferēra uzlika roku viņam uz pleca. Saņemies, Džon. Tas ir tikai dēmons. Paskaties uz izšķīdušo būtību! Ja mēs tūlīt pat nerīkosimies, zaudēsim visu informāciju.

Jaunais burvis piecēlās un palūkojās uz sarunu partneri. Vai tu domā, ka mēs varam viņu pamodināt?

- Jā, ir daži paņēmieni. Mirgojošais ritulis vai Būtības satricinātājs. Bet es teiktu, ka mums ir mazāk nekā piecas minūtes laika. Tas radījums vairs nespēj saglabāt formu.

- Šie paņēmieni viņu iznīcinās.

- Jā. Bet mēs būsim ieguvuši informāciju. Saņemies, Džon! Viņa pamāja kādam kalpotājam. Jūs! Atnesiet slotu un liekšķeri mums te nedaudz jāsaslauka…

- Nē… ir vēl cita iespēja, Mandrāks runāja klusi, pārāk klusi, lai Ferēra to sadzirdētu. Kamēr viņa izkliedza pavēles, jaunais burvis noliecās pie vardes un izteica garu un sarežģītu buramvārdu virkni. Vardes locekļi noraustījās, un no tās ķer­meņa pacēlās pelēka migla. Ķermenis šajā miglā strauji izkusa, tā savijās pie Mandrāka kurpēm un pagaisa.

Ferēra pagriezās un ieraudzīja, ka Mandrāks ceļas kājās. Varde bija pazudusi.

Viņa apstulbināta paskatījās uz jauno burvi. Ko tu iz­darīji?

- Atbrīvoju savu kalpu. Viņa skatiens bija vērsts tālumā. Pirksti rotaļājās ar apkaklīti.

- Bet ziņas par Hopkinsu! Ferēra izskatījās saniknota.

- Tās es varēšu iegūt pēc pāris dienām. Pa to laiku viņa būtība būs atkopusies Citā pasaulē, un viņš varēs man visu pastāstīt.

- Pēc pāris dienām! Ferēra niknumā kliedza. Tas var būt par vēlu! Mums nav ne jausmas, ko Hopkinss…

- Viņš bija vērtīgs kalps, Mandrāks sacīja. Viņš palūkojās uz Ferēru skatiens bija neizteiksmīgs, lai gan seja kvēloja. Nebūs par vēlu. Es runāšu ar savu džinu, tiklīdz viņa būtība būs sadziedēta.

Ferēras acis bija melnas no dusmām. Viņa pienāca tuvāk, un Mandrāks sajuta granātābola un citrona smaržu. Man likās, ka mans lūgums tev būs svarīgāks nekā pusdzīva dēmona glāb­šana. Tas radījums mūs pievīla! Tam bija jādabū informācija, bet tas izgāzās. Mums bija iespējams saņemt svarīgu informā­ciju, bet jūs šo izdevību palaidāt garām.

- Tikai uz laiku. Mandrāks pamāja ar roku un izrunāja kādu vārdu, ietverot abus klusuma aplī, kas neļāva nu jau ievē­rojamam pūlim sadzirdēt sarunu. Visiem pārējiem joprojām bija maskas Džons redzēja mirdzošas, spilgtas krāsas, dīvai­nas formas, tukšus acu caurumus. Viņi ar Ferēru vienīgie bija bez maskām tas lika viņam justies neaizsargātam un kailam. Turklāt viņš zināja, ka nevar loģiski atbildēt uz Džeinas jautā­jumu, jo paša rīcība bija jauno burvi pārsteigusi. Un tas viņu saniknoja. Lūdzu, savaldies, viņš teica. Ar saviem vergiem es rīkojos pēc saviem ieskatiem.

Ferēra iesmējās. Kā tad, ar vergiem. Varbūt tu gribēji teikt ar draugiem?

- Izbeidz…

Jaunā sieviete strauji pagriezās. Cilvēki jau ilgu laiku meklē tavu vājo pusi, Mandrāk, viņa pār plecu teica, tagad esmu to atradusi. Cik savādi! Nekad nebūtu iedomājusies, ka tu esi tāds sentimentāls muļķis. Mētelim nošvīkstot, viņa izgāja caur klu­suma apļa robežām un, atpakaļ nepaskatīdamās, devās prom.

Mandrāks noraudzījās, kā viņa aiziet. Dziļi ieelpoja. Tad noņēma klusuma burvestību, un viņu ieskāva sačukstēšanās un baumu vilnis.