Ptolemaja vārti

19 bartimajs

M ūsu reids uz viesnīcu Vēstnieks bija izplānots ar militāru precizitāti. Tikai desmit minūšu apspriede telefona būdiņā, un turpmākā rīcība pilnībā skaidra.

Pēc uzdevuma noklausīšanās mēs devāmies prom no saim­nieka mājas, maskējušies par strazdiem. Pārlidojām parku, kur man tik nesen bija nācies piedzīvot pāris neveiklu brīžu, Stikla pils, pagoda un nelaimīgais ezers mirdzēja pēdējos vakara sau­les staros. Lielākā daļa apgaismojumu bija izslēgta, pūlis, kas te pa dienu apgrozījās, bija pazudis, un tikai pāris cilvēku neiz­protamu iemeslu dēļ vēl vazājās pa zālīti. Es redzēju policijas mašīnas, velnēnus… Gluži neparasta aktivitāte. Un tad jau mēs bijām pāri Sentdžeimsa ielai un lidojām uz viesnīcu.

Tā bija varena, pelēka akmens celtne, kas atradās starp vēstniecībām un džentlmeņu klubiņiem, pietiekami smalka un vienlaikus diskrēta vieta, kur ārzemju diplomātiem atstāt savus smagos makus, kamēr viņi paši dodas ekskursijās pa pilsētu. Tā neizskatījās pēc vietas, kur labprāt uzņemtu piecus apšau­bāma paskata džinus, īpaši jau Hodžu. Mēs redzējām, ka logiem priekšā ir nostiepti aizsargtīkli, kuru mezgla punkti atradās priekšā ugunsdzēsēju kāpnēm. Durvju sargs, kas bija tērpies laima zaļā livrejā, izskatījās pēc tāda, kam varētu būt lēcas. Te bija vajadzīgi daži drošības pasākumi. Mēs nevarējām tā vien­kārši iemaršēt pa parādes durvīm.

Tieši pretī viesnīcai stāvēja telefona būdiņa. Aiz tās cits pēc cita nolaidās pieci strazdi. Un pēc brīža pa caurumu telefona būdiņā ietipināja piecas žurkas. Mvamba ar asti noslaucīja netī­rumus no grīdas, un mēs sākām pieticīgo apspriedi.

- Tātad, biedri, es jautri uzsāku, es ierosinu…

Vienacainā žurka pacēla nagu. Pagaidi, Bartimaj, tā

iebilda. Kāpēc pēkšņi tu esi noteicējs?

- Vēlies pilnu manu talantu uzskaitījumu? Es jau labprāt, bet tad mēs šovakar līdz Hopkinsam nemaz netiksim.

- Ja šajā lietā varētu uzvarēt ar tukšu uzpūtību, tad gan mēs tevi ieceltu par vadoni, Bartimaj, ierunājās Kormokodrāns. Viņa basā skanošā balss nogranda pa visu telefona būdiņu, lie­kot manām ūsām nodrebēt. Diemžēl tu esi vecs, noguris un nekam nederīgs.

- Mēs nejauši dzirdējām par taviem piedzīvojumiem varenās vardes ādā, Hodžs smīkņādams piebalsoja. Tev bija jāpaļau­jas, ka saimnieks tevi izglābs, un lielākā daļa tavas būtības jau bija nolijuši pār pilsētas parku…

- Bet tā taču nebija viņa vaina, Mvamba metās mani aiz­stāvēt. Viņa bija skaistākā no visām žurkām. Askobālam bija viena acs, Hodžam uz muguras slējās indīgi dzelkšņi, un Kor­mokodrāns, kā parasti, vairāk līdzinājās āra mazmājiņai nekā jebkam citam. Mana būtība atkal izspēlēja ar mani jokus, un uz manām žurkas kājām bija uzmetušies dīvaini, brūni plankumi, lai gan es cerēju, ka tie ir pārāk mazi, lai citi tos pamanītu.

- Var būt, ka nebija, Askobāls piekrita, bet viņš ir pārāk vārgs šādam uzdevumam. Paskatieties uz viņa ārējo izskatu!

-Viņš mūs tikai kavēs. Arī lidojumā viņš palika pēdējais.

- Jā, un cīniņā no viņa nebūtu nekādas jēgas…

- …kļūs par olu krēmu. [56] [1] Olu krēms: vēl viens tehnisks termins. Apzīmē pilnīgu būtības noārdīšanos fiziskajā plānā. Citā pasaulē tas nav iespējams, jo tur mūsu būtība nav saistīta ne ar kādu formu.

- Nu, es jau viņu nepiesegšu.

- Es ne tik! Galu galā mēs neesam nekādas aukles!

- Par spīti tam, ka jūs esat tik augstās domās par manām spējām, es noņurdēju, es tik un tā esmu vienīgais, kas redzē­jis Hopkinsu. Dodieties vien prom bez manis, un paskatīsimies, cik tālu tiksiet.

- Cik te viens ir piepūties! Hodžs izsmējīgi noteica. Paš­apziņa kā tādam balonam! Ka tik nepārsprāgst!

Mvamba dusmīgi uzsita ar asti pa grīdu. Mēs velti tērē­jam laiku! Var jau būt, ka Bartimajs ir novājināts, bet bez viņa padoma mēs nevaram neko uzsākt. Viņa uzsmaidīja man tik piemīlīgi, cik vien žurka spēj. Lūdzu, turpini, Bartimaj! Kas tev bija sakāms?

Jūs jau mani pazīstat. Es ilgi neturu aizvainojumu. [57] [1] īpaši tad, ja tobrīd neko nevaru pasākt. Bet agrāk vai vēlāk, kad es atkal būšu spēku plaukumā, es satikšu Hodžu, Askobālu un Kormokodrānu. Un tad es viņiem atmaksāšu ar ievainota lāča niknumu. Veiksmīgā atrie­bībā pats svarīgākais ir laiks.

Nevē­rīgi pašūpoju galvu. Patiesību sakot, nekas īpašs. Es redzēju Hopkinsu tikai īsu brīdi. Nevaru jums pateikt, vai viņš ir vai nav burvis. Varbūt ir. Katrā ziņā kāds bija izsaucis to foliotu un džinu armiju, kas man dzinās pakaļ.

- Bet, paklau vai tu droši zini, ka viņš ir cilvēks? Mvamba ieminējās.

- Hopkinss? Jā, pārbaudīju visos septiņos plānos. Visos no tiem viņš parādījās kā cilvēks. Ja mums izdosies viņu pārsteigt nesagatavotu, viņš būs mūsu nagos.

- Jā, to es varu izdarīt, Hodžs noducināja. Par to neuz­traucieties! Man viņam ir sagatavota vieta, kur nebūs vajadzī­gas ne virves, ne maisi. Tepat… man zem ādas… Viņš ieķiķinājās.

Pārējās žurkas saskatījās.

Askobāls ierunājās: Manuprāt, mums tomēr vajadzētu turēties pie vecajām labajām virvēm, Hodž. Bet paldies par pie­dāvājumu. Tātad mēs zinām, ka Hopkinss apmeties šeit. Kurā numurā?

Es paraustīju plecus. Nav ne jausmas.

- Vajadzēs pārbaudīt reģistratūras grāmatu. Un tad?

Kormokodrāns pašūpoja spalvaino galvu. Mēs uzskrienam

augšā pa kāpnēm, ielaužam durvis, piesitām Hopkinsu un aiznesam šo prom. Vienkārši, ātri un iedarbīgi. Nākamais jautā­jums?

Es pašūpoju galvu. Spīdoša taktika, tomēr, ja mēs skriesim augšā pa kāpnēm, Hopkinss var mūs pamanīt. Mums jārīkojas smalkāk.

Kormokodrāns sarauca pieri. Nez kā man izdosies ar to smalkumu…

- Turklāt Hopkinss var nebūt savā numurā, Mvamba pie­bilda. Mums vispirms jāaiziet izlūkos. Ja viņš ir prom, mēs varēsim ielavīties istabā nemanīti.

Pamāju. Nepieciešama laba maskēšanās, un Hodžam arī vanna un kvēpināmās zāles. Ziniet, cilvēkiem piemīt tāda maņa kā oža.

Aprunātā žurka noskurinājās, saslejot uz muguras dzelk­šņus. Panāc tikai tuvāk, Bartimaj! Nespēju vien sagaidīt, kad nobaudīšu tavu būtību.

- Vai tiešām? Domā, ka varēsi mani uzveikt?

- Nekas nebūs vienkāršāk un patīkamāk.

Kādu laiku mēs turpinājām asprātīgo vārdu kauju, [58] [1] Dialoga fragments: Tu domā, ka vari to izdarit? Nav problēmu! Tiešām? Tiešām! To pavadīja pārējo ūjināšana un kāju dauzīšana. Inte­lektuālā ziņā šīs debates bija līdzīgas tām, kas notika senajās Atēnās vai Anglijas Lordu palātā.

bet, pirms es paguvu satriekt savu pretinieku ar pēdējo iznīcinošo argumentu, kāds čalis ienāca telefona būdā, lai piezvanītu, un žurkas metās prom.

Pagāja divdesmit minūtes. Durvju sargs lēkāja no vienas kājas uz otru un berzēja plaukstas, lai sasildītos. Viesnīcai tuvojās viesu grupiņa sieviete un trīs vīrieši, visi tērpušies skaistos Ķīnas zīda apģērbos. Viņi klusi sarunājās arābiski, un sievietei ap kaklu mirdzēja mēnesakmeņu kaklarota. No visiem burtiski staroja elegance, augsts sabiedriskais stāvoklis un cieņa. [59] [1] Izņemot Kormokodrānu, kas joprojām atgādināja aunu uzvalkā.

Durvju sargs pakāpās malā un salutēja. Viesi viņam uzsmaidīja un paklanījās, un tad devās uz priekšnamu.

Viņiem uzsmaidīja jauna sieviete, kas sēdēja aiz mahagonija koka rakstāmgalda. Kā varu jums palīdzēt?

Pats skaistākais no vīriešiem paspēra soli uz priekšu. Lab­vakar. Mēs esam vēstniecības darbinieki no Sābas karalistes. Pēc pāris nedēļām šajā valstī ieradīsies mūsu karaļnama locekļi, un mēs vēlētos apskatīt, kādas istabas iespējams izīrēt.

- Protams, ser. Lūdzu, nāciet man līdzi! Tūlīt aizvedīšu jūs pie pārvaldnieces.

Administratore piecēlās no galda un devās prom pa gaiteni. Visi četri Sābas diplomāti viņai sekoja, bet viens neuzkrītoši pavēra sažņaugto dūri, un no tās izlidoja mazs, neglīts un smir­dīgs kukainis ar daudzām kājām un dzeloņiem. Tas aizlidoja līdz administratores galdam, lai ieskatītos reģistratūras grāmatā.

Viesnīcas pārvaldniece bija maza, apaļīga pusmūža kundzīte. Viņas pelnu pelēkie mati bija atglausti atpakaļ un sasprausti ar pulētu vaļa bārdas ķemmi. Sieviete pieklājīgi sasveicinājās ar atnācējiem. Jūs esat no Sābas vēstniecības?

Es galanti palocījos. Tiesa. Jūs nudien esat ļoti vērīga!

- Man tā tika ziņots. Es nemaz nezināju, ka Sāba tagad ir neatkarīga valsts. Man šķita, ka tā ir Arābu konfederācijas sastāvā.

Vilcinājos tikai mirkli. Situācija drīz mainīsies, kundze. Mēs gatavojamies kļūt par neatkarīgu valsti. Tieši tāpēc šurp ierodas mūsu karaliskie viesi…

- Ak tā… neatkarības pasludināšana gan ir nepatīkams para­dums. Ceru, ka mūsu impērijā nekas tāds nebūs jāpiedzīvo. Es jums varu parādīt vienu no mūsu viesnīcas istabām. Kā jau jūs, cerams, zināt, šī ir ļoti prestiža viesnīca privāta un ļoti eks­kluzīva. Tās drošības sistēmas ir pārbaudījuši valdības burvji, un katru istabu apsargā ar ļoti mūsdienīgu tehniku apbruņoti dēmoni.

- Vai tiešām? Katru istabu?

-Jā. Atvainojiet, es tikai paņemšu atslēgu… Tas nebūs ilgi.

Pārvaldniece izgāja no istabas. Mvamba pagriezās pret mani. Tu esi muļķis, Bartimaj, viņš nošņācās. Sābas kara­liste sen vairs neeksistē!

- Pēdējo reizi, kad es tur biju, tā vēl pastāvēja!

- Un kad tas bija?

- Pirms kādiem piecsimt gadiem… Nu labi, labi, nepiesienies.

Vēstnieks ar uzkumpušo muguru ierunājās ļoti klusā un

zemā balsī. Hodžs pārāk ilgi kavējas.

- Varbūt viņš nemaz nemāk lasīt? es sacīju. Tas izgāztu visu pasākumu….

- Protams, māk. Kuš! Viņa nāk atpakaļ.

- Lūk, arī atslēga. Ja jūs būtu tik laipni…

Pārvaldniece devās prom pa maigi izgaismotu gaiteni, kur

pie ozolkoka sienām karājās lieli spoguļi un stāvēja paaugstinā­jumi ar nekam nevajadzīgām vāzēm. Šī ir ēdamistaba, veidota rokoko stilā ar oriģināliem Bušē gleznojumiem, aiz tās atrodas virtuve. Pa kreisi ir lielā viesistaba, vienīgā istaba, kur drīkst izsaukt dēmonus un izmantot viņu pakalpojumus. Citur to klāt­būtne ir aizliegta, jo dēmoni parasti ir nehigiēniski, trokšņaini un atbaidoši. īpaši džini. Vai jūs ko teicāt, ser?

Kormokodrāns bija izgrūdis dusmu sēcienu, bet nomaskēja to par klepu. Nē, nē.

- Pastāstiet man, pārvaldniece turpināja, vai Sābas kara­listē ir burvju kopiena? Man tas būtu jāzina, tomēr par svešām zemēm esmu mācījusies ļoti maz. Cilvēkam vispirms jātiek galā ar to, kas notiek viņa paša zemē, vai ne? Nemaz neatliek laika prātot par svešzemniekiem, turklāt lielākā daļa no viņiem ir mežoņi un cilvēkēdāji. Te ir lifts. Mēs brauksim uz otro stāvu.

Pārvaldniece un četri diplomāti iegāja liftā. Durvīm vero­ties ciet, bija dzirdama zumēšana un pa tām iespraucās neglīts kukainis, nosēts ar dzelkšņiem un citiem dīvainiem izaugu­miem. Tas pieķērās Mvambas piedurknei un uzlīda līdz ausij, kaut ko steidzīgi iečukstot.

Viņa pagriezās pret mani un nodeva ziņu: Divdesmit trešā istaba.

Es pamāju. Mēs bijām ieguvuši vajadzīgo informāciju. Dip­lomāti zīmīgi saskatījās. Un pagrieza galvas pret pārvaldnieci, kas, neko nenojaušot, turpināja stāstīt par viesnīcas izcilo saunu.

- Mums tas nav jādara, es arābiski sacīju. Mēs varētu viņu vienkārši sasiet.

- Bet tad viņa varētu sākt spiegt, Mvamba iebilda. Un kur mēs viņu pēc tam nobāztu?

- Tiesa.

- Nu tad…

Vecais lifts turpināja ceļu. Tas nonāca otrajā stāvā. Durvis atvērās. Pa tām iznāca četri Sābas diplomāti un izlidoja kaitino­šais kukainis. Lielākais no visiem četriem šobrīd tīrīja zobus ar vaļa bārdas ķemmi. To pabeidzis, viņš iesprauda ķemmi milzīga puķu poda mitrajā zemē un aizčāpoja pakaļ pārējiem.

Mēs apstājāmies pie divdesmit trešā numura durvīm.

- Ko tālāk? Mvamba čukstēja.

Askobāls pārbolīja acis. Mēs pieklauvējam. Ja viņš tur ir, mēs ielaužamies un sagūstām viņu. Ja viņa tur nav… te džina fantāzija izsīka un viņš apklusa.

- Tad mēs ieejam istabā un gaidām, kad viņš atgriezīsies, Hodžs zumēja mums virs galvas.

- Pārvaldniece minēja, ka durvis tiek apsargātas, es iebildu. Mums būs jātiek galā ar sargiem.

- Tas nevarētu būt pārāk grūti…

Diplomāti devās pie durvīm. Mvamba pieklauvēja. Mēs gaidī­jām, lūkojoties uz kluso gaiteni. Nekādas atbildes.

Mvamba pieklauvēja vēlreiz. Koka aplis durvju vidū noviļņojās, mainīja formu un kļuva par sejas atveidu. Seja miegaini samirkšķināja acis un ierunājās spiedzīgā balsī: Šīs istabas iemītnieks ir izgājis. Lūdzu, pienāciet vēlāk.

Es pakāpos atpakaļ un nopētīju durvju apakšu. Diezgan ciešas. Domājat, mēs varētu ieslīdēt istabā?

- Šaubos, Mvamba atteica. Varbūt pa atslēgas caurumu, ja pārvērstos par dūmiem.

Askobāls ieķiķinājās. Bartimajam nemaz nebūs jāpārvēr­šas. Viņa kājas jau tagad ir gāzveida stāvokli. [60] [1] Lai arī cik sāpīgi, viņa teiktajā bija patiesības grauds. Es gan nebiju vēl nolaidies līdz vardes līmenim, bet ar katru mirkli mans spēks kļuva mazāks un kontrole pār būtību arvien vājāka.

Kormokodrāns palūkojās uz savu resno vēderu. Nez vai es varēšu pārvērsties par dūmiem.

Durvju sargs bija klausījies šajā sarunā, izskatīdamies arvien vairāk noraizējies. Šīs istabas iemītnieks ir izgājis, viņš atkal iepīkstējās. Nemēģiniet ielauzties, citādi man vajadzēs rīko­ties.

Askobāls pagāja soli tuvāk. Kāds gars tu esi? Velnēns?

- Jā, ser, durvju sargs šķita neticami lepns.

- Cik plānus tu spēj saskatīt? Piecus? Labi, tad palūkojies uz mums piektajā plānā. Ko tu redzi? Nu, kā? Vai nu tu trīci bailēs?

Velnēns norīstījās. Nedaudz, ser. Ja drīkstu vaicāt, kas ir tas izplūdušais traips no jums pa labi?

- Tas ir Bartimajs. Nepievērs viņam nekādu uzmanību. Mēs pārējie esam stipri un nežēlīgi un pieprasām ielaist mūs istabā. Ko tu par to saki?

Smaga nopūta. Esmu saistīts ar savu uzdevumu, ser. Man jūs jāaizkavē.

Askobāls nolamājās. Tad tu esi parakstījis sev nāves sprie­dumu. Mēs esam vareni džini, bet tu tikai nenozīmīgs gariņš. Ko tu vari darīt, lai mūs aizkavētu?

- Es varu iedarbināt signalizāciju, ser. Tieši to es šobrīd izda­rīju.

Atskanēja tāda skaņa, it kā apkārt vārītos karsta lava. Dip­lomāti palūkojās apkārt un pamanīja, ka abpus gaitenim no paklāja sāk pacelties galvas. Tās bija ovālas kā regbija bumbas, gludas un spīdīgas, un melnas, ar divām bālām acīm. Galvas uzlidoja gaisā un izstiepa uz visām pusēm taustekļus.

- Ar to jātiek galā ātri, klusi un tīri, Mvamba sacīja. Hop­kinss nedrīkst uzzināt, ka te kaut kas nogājis greizi.

- Skaidrs.

Galvas klusējot slīdēja uz mūsu pusi.

Bet mēs nestāvējām, rokas klēpī salikuši un gaidīdami, kas tagad notiks. Mēs rīkojāmies katrs saskaņā ar saviem paradu­miem. Mvamba uzskrēja augšup pa sienu, nokļuvusi līdz gries­tiem, pārvērtās par milzu ķirzaku un raidīja triecienus galvu virzienā. Hodžs vienā mirklī pārvērtās par milzu kukaini, kas uzbruka ienaidniekam ar indīgajiem dzelkšņiem. No Askobāla pleciem izauga milzīgi spārni. Viņš pacēlās gaisā un raidīja pret melnajām galvām sprādzienus. Kormokodrāns atkal kļuva par cilvēku-mežacūku. Viņš nolieca galvu, izstiepa ilkņus un metās cīņā. Es savukārt paslēpos aiz tuvākā istabauga, pacēlu stip­rāko vairogu, kādu tobrīd spēju radīt, un mēģināju izskatīties neuzkrītošs. [61] [1] Es nudien būtu labprāt piedalījies cīņā. Parastā situācijā es būtu stā­jies pirmajās rindās un uzbrucis galvām ar pilnu sparu, bet šī nudien nebija mana labākā diena. Man bija atlicis pavisam maz būtības, lai es atļautos to ziedot šajā kautiņā.

Slēpjoties aiz platajām lapām, prātoju, kādus gan nepatīka­mus pārsteigumus šīs galvas varētu man sagādāt. Un to es drīz vien uzzināju. Pietuvojušās upurim, galvas atliecās, taustekļi pastiepās uz priekšu, un no tiem izšļācās melns šķidrums. Kor­mokodrāns, kurš patrāpījās šķidruma ceļā, izgrūda sāpju klie­dzienu šķidrums ieēdās viņa būtībā, tas burbuļoja un koda cauri džina ārējai formai. Tomēr tas viņu nenobeidza. Cilvēksmežacūka atieza ilkņus un izšķaidīja vienu no galvām pret sienu. Askobāla raidītais sprādziens trāpīja vēl vienai galvai, tā eksplodēja gaisā, nošķaidot sienas, Kormokodrānu un pat nopi­lot uz manas slēptuves.

Pieķērusies griestiem, Mvamba lēca un pieliecās, izvairoties pat no niecīgākajiem melnās indes pilieniem. Viņas raidītās burvestības vienmēr trāpīja mērķī ik pa brīdim kāda galva noraustījās un sasprāga gabalos. Arī Hodža indīgie dzelkšņi bija sadūruši kādu pārīti tās uzpūtās, kļuva dzeltenas un nokrita uz paklāja, pamazām zaudēdamas ārējo formu.

Ienaidnieks uzbruka pārsteidzošā ātrumā. Galvas šaudī­jās te šeit, te tur, izvairoties no triecieniem, sprādzieniem un indīgajiem dzelkšņiem. Tās ierobežoja gaiteņa sienas, turklāt papildu briesmas radīja satrakotais Kormokodrāns. Asajiem ilkņiem spīdot, niknumā pārvērstu seju, viņš auroja un grozījās uz visām pusēm, sitot ar dūrēm, žņaudzot ar taustekļiem, spe­rot ar kājām, šķietami nejūtīgs pret melno, indīgo šķidrumu. Ienaidnieks pret šādu pārspēku bija bezspēcīgs, un pēc nepilnas minūtes pazuda pēdējā galva. Cīņa bija galā.

Mvamba un Askobāls nolaidās uz grīdas. Es izlīdu no slēptu­ves. Mēs nopētījām tukšo gaiteni. Nākamajā rītā apkopējām te būs pamatīgs darbiņš lai kurā plānā arī viņas strādātu. Lie­lākā daļa sienu bija klātas ar melno indi, tā šņāca, burbuļoja un lija uz grīdas. Gaitenis bija apsvilis, klāts ar dīvainām svītrām un pretīgām gļotām. Pat daļa no mana aizsargājošā auga bija nodegusi. Es to uzmanīgi pagriezu, lai noslēptu postu.

- Re nu! es jautri sacīju. Domājat, Hopkinss kaut ko pamanīs?

Kormokodrāns izskatījās slikti. Mežacūkas galva bija tikko saskatāma, ilkņi nomelnējuši, skaistie tetovējumi pazuduši. Viņš lēniem, ļodzīgiem soļiem tuvojās durvīm, kur acis muļķīgi mirkšķināja velnēns.

- Un tagad, mans draugs, Kormokodrāns sacīja, mums jāizlemj, kādā nāvē tev būtu vislabāk mirt.

- Pagaidiet mirklīti! velnēns izsaucās. Nav nekādas vaja­dzības pēc šādām nepatikšanām! Mūsu nesaskaņas ir beigu­šās!

Kormokodrāns samiedza acis. Kāpēc?

- Jo šīs istabas iemītnieks ir atgriezies un jūs visu varēsiet pārrunāt ar viņu personiski. Lai jums laba diena! Un velnēns no durvīm nozuda.

Mēs brīdi stāvējām, pārdomājot velnēna vārdus. Un tad palū­kojāmies atpakaļ uz kāpnēm.

Tur stāvēja kāds vīrs.

Viņš acīmredzot tikko bija ienācis, jo virs tumšā uzvalka plan­dīja ziemas mētelis. Vīrietim galvā nebija cepures un mati bija vēja sajaukti. Viena matu šķipsna krita pāri sejai, un nevarēja pateikt, vai viņš izskatās jauns vai vecs. Tomēr tas bija tas pats cilvēks, ko es todien biju redzējis parkā, slaids, vidēja garuma, pilnīgi neievērojams. Kreisajā rokā viņš turēja maisu ar grāma­tām. Tomēr kaut kas svešinieka izskatā man šķita nepatīkami pazīstams. Kas tas varēja būt? Varēju zvērēt, ka agrāk šo Hop­kinsu neesmu redzējis.

Nopētīju viņu visos septiņos plānos. Bija grūti pateikt, tomēr man šķita, ka viņa aura ir nedaudz spēcīgāka, nekā pienāktos cilvēkam. Bet varbūt vainīgs bija apgaismojums. Tas noteikti bija cilvēks.

Hopkinsa kungs palūkojās uz mums. Mēs palūkojāmies uz viņu.

Tad viņš pasmaidīja, pagriezās un metās bēgt.

Mēs šāvāmies viņam pakaļ: Mvamba un Askobāls pa priekšu, Hodžs mina viņiem uz papēžiem, es, sasprindzinājis visus spē­kus, skrēju aiz viņiem, bet gājienu noslēdza nabaga Kormo­kodrāns, dusmās rēkdams. [62] [1] Viņu lēnāku padarīja daudzie ievainojumi, bet pie vainas varēja būt ari smagā maltīte. Viņš bija aprijis pārvaldnieci vienā kumosā.

Mēs apstājāmies priekšnamā pie lifta.

- Kur viņš palika?

- Te ir kāpnes!

- Augšup vai lejup?

Es pamanīju stāvu zemāk noplīvam piedurkni. Lejup! Un pārvērtieties kāds! Ātri!

Mvamba tūlīt kļuva par putnu ar zaļganmelniem spārniem, kas strauji lidoja lejup pa kāpnēm. Askobāls kļuva par maitu liju, jo laikam nebija spējīgs pieņemt kādu smalkāku formu. Hodžs saruka un uzrāpās uz margām, izskatīdamies pēc kaut kāda riebīga zvīņneša. Viņš saritinājās kamolā un metās lejup pār kāpņu margām. Mēs ar Kormokodrānu nebijām tik veikli un klumburējām pārējiem nopakaļ.

Mēs nokļuvām pirmajā stāvā, izskrējām pa virpuļdurvīm un apstājāmies priekšnamā. Mani no kājām notrieca Kormo­kodrāns, kas bija akli skrējis man pakaļ.

- Kur viņi pazuda?

- Nezinu. Mēs viņus esam pazaudējuši. Bet nē ieklausies!

Kliedzieni un bļāvieni vienmēr skaidri norāda manu draugu

atrašanās vietu. Tie skanēja no ēdamistabas. Kamēr mēs stā­vējām un skatījāmies, no turienes izskrēja bariņš apmeklētāju un viss virtuves personāls un aizlikās prom pa gaiteni. Mēs pagaidījām, kamēr viņi nozūd, un tad steidzāmies uz notikuma vietu. Cauri ēdamistabai, kur bija salauzti vairāki krēsli, galdi un stikli, un uz viesnīcas virtuvi.

Askobāls atskatījās. Šurp! viņš sauca. Pasteidzieties! Mēs esam viņu ielenkuši!

Ciklops bija nostājies izlietnē. No viņa pa kreisi starp diviem stendiem ar pannām un kastroļiem stāvēja Mvamba, šūpodama zvīņoto ķirzakas asti un šaudīdama šķelto mēli. No viņas pa labi uz gaļas griežamā galda bija uzlēcis Hodžs, kas nikni cilāja indīgos dzeloņus. Viņi visi nenovērsa skatienu no tālākā virtu­ves stūra, kur bija paslēpies bēglis. Aiz viņa atradās siena bez logiem un durvīm. Šim vīram nebija ne mazāko izredžu izbēgt.

Mēs ar Kormokodrānu stājāmies ierindā. Askobāls paskatī­jās uz mums. Tas muļķis atsakās klusām nākt līdzi, viņš nošņācās. Vajadzētu šo nedaudz pabiedēt. Hodžs izmēģināja vājprātīgos smieklus, bet tas neko nelīdz. Paklau, Bartimaj, vai tu nevarētu pārvērsties par kaut ko briesmīgāku? Uzlabo taču savu izskatu!

Jūs varētu iebilst, ka vīrs, kas nav nobijies no ciklopa, milzu ķirzakas un naidīga zvīņneša, nenotrīcēs no vēl kāda briesmoņa. Tomēr es piekritu. Arābu diplomāts nudien nav pati briesmīgākā lieta uz pasaules. Es nedaudz padomāju un izvēlējos izskatu, kas pirms pāris gadsimtiem iedvesa šausmas līdzenumu ciltīm. Diplomāts pazuda, un viņa vietā stājās gara, slaida figūra, kas bija nokārta ar kauliem un spalvām. Tai bija cilvēka ķermenis un kraukļa galva melna, spīdīga, ar asām, dzeltenām acīm. Asais knābis atvērās, izdvešot nāvi vēstošu ķērcienu. Virtuves trauki nošķindēja.

Pieliecos tuvāk Askobālam. Nu, kā ir tagad?

- Būs jau labi…

Visi pieci briesmīgie džini tuvojās savam upurim.

-Jūs tikpat labi varat to nolikt malā, Mvamba skarbi sacīja. Mēs esam jūs ielenkuši.

Ak jā. To. Tagad es arī pamanīju. Hopkinsa kungs aizsardzī­bai bija izvēlējies kādu virtuves piederumu. Tomēr viņš to netu­rēja sev priekšā kā aizsargājoties, bet gan spēlējās kā nevērīgs zinātnieks, metot to gaisā ar vienu roku un ķerot ar otras īkšķi un rādītājpirkstu. Ja tas būtu konservu attaisāmais, kartupeļu mizojamais, zupas karote vai pat pavārnīca, tas mani tā neuz­trauktu. Bet tas bija kas cits. Liels gaļas griežamais nazis.

Kaut kas šajā skatā lika man baisās atmiņās nodrebēt.

- Tātad, Hopkinsa kungs smaidot sacīja, padomāsim vēl­reiz. Jūs esat ielenkuši mani, vai arī otrādi?

To teikdams, viņš piesita kājas, it kā taisītos uzsākt kādu dīvainu ķeltu deju. Un tad pēkšņi pacēlās gaisā un uzlidoja virs mums.

Tas bija negaidīti. Pat Hodžs uz mirkli pārstāja vicināt dze­loņus. Klātesošie pārmija izbrīnītus skatienus. Visi, izņemot mani. Es stāvēju kluss, sastindzis, un man pār muguru pār­skrēja aukstas tirpas.

Jo es pazinu šo balsi. Tā nepiederēja Hopkinsa kungam vai kādam citam cilvēkam.

Tā bija Fakvarla balss.