Ptolemaja vārti

15 kitija

klitija zināja, ka viņas apsvērumi bija pareizi. Džina reakcija un atbildes viņai to pateica. Kopš neveiksmīgās sadursmes ar pentakla līniju ēģiptiešu zēns stāvēja viņai pretī, krūtis izriezis un zodu pacēlis, rokas nevērīgi šūpodams un laiku pa laikam sakārtodams gurnautu. Bet, tiklīdz Kitija bija visu pastāstījusi, džina bravūra noplaka. Viņš kļuva pavisam kluss, seja mierīga, un ķermenis sastindzis, it kā atrastos ārpus laika. Zēna acis pievērsās Kitijai, zīlītes izpletās, un šķita, ka skatiens kļuvis pavisam tumšs. Jaunā burve nespēja atraut skatienu: tas bija kā lūkoties nakts debesīs tumšās, aukstās un bezgalīgās, kur tālumā mirdz nesasniedzami gaismas punktiņi… Tas bija bries­mīgi, bet aizraujoši. Kitija lūkojās džina acīs kā bērns skatlogā, nespēdama novērsties. Sarunas sākumā meitene bija sēdējusi drošībā sava pentakla vidū, bet tagad viņa bija noliekusies uz priekšu, atbalstījusies uz vienas rokas. Otru roku viņa lēnām stiepa pretī pentakla malai, tiecoties pēc tā plašuma un tuk­šuma, kas staroja no džina acīm. Viņas pirkstu gali jau bija pavi­sam tuvu krīta aplim… Kitija nopūtās un pastiepa roku…

Ptolemajs samirkšķināja acis. Burvestība bija lauzta. Kitija juta, kā viņai uzmetas zosāda. Viņa parāvās atpakaļ sava pen­takla centrā, aukstiem sviedriem līstot pār pieri. Zēns palika nekustīgi sēžam.

Kā tev liekas, viņš jautāja, ko tu vispār zini par mani?

Viņa balss skanēja visapkārt ne pārāk skaļi un ļoti tuvu tomēr bija citāda, nekā viņa bija pieradusi to dzirdēt. Lai gan džins runāja angliski, likās, ka viņa mēlei šī valoda ir sveša. Vārdi skanēja skaidri, bet vienlaikus it kā no liela attāluma.

- Ko tu zini? balss atkal vaicāja, klusāk nekā iepriekš. Tomēr džina lūpas nekustējās, melnās acis lūkojās Kitijā. Mei­tene sarāvās, viņa drebēja, zobi klabēja. Šī balss laupīja viņai drosmi, lai gan tā neskanēja naidīgi. Tomēr tā bija balss no tālienes, pavēloša, lai gan bērnišķīga.

Kitija nolieca galvu un mēmi to papurināja, lūkojoties grīdā.

- RUNĀ! tagad gan viņš bija kļuvis nikns. Balss skanēja kā pērkona dārdi. Tā lika logu stikliem šķindēt un grīdas dēļiem šūpoties, un apmetumam birt no griestiem un sienām. Durvis ar troksni aizcirtās (lai gan Kitija nebija tās atvērusi vai redzē­jusi atveramies), logi nodrebēja, un stikli izbira. Pēkšņi sacēlās liels virpuļviesulis, kas griezās pa istabu arvien ātrāk un ātrāk, liekot lidot pa gaisu bļodām ar rozmarīnu un pīlādža kokam, ieraujot virpulī sveces un grāmatas, Kitijas somu un mēteli un svilpojot griežot tos riņķī. Tad arī sienas sakustējās, tās atrāvās no grīdas un virpuļoja līdzi, ķieģeļiem lidojot pa gaisu. Beidzot arī griesti aizlidoja, un viņiem virs galvas pavērās bezgalīgās nakts debesis, kur arī mēness un zvaigznes griezās neprātīgā dejā un mākoņi izskatījās kā bālas švīkas, kas griezās aplī. Vienī­gie, kas šajā universā nekustējās, bija Kitija un ēģiptiešu zēns.

Kitija aizlika rokas priekšā acīm un piespieda pieri pie ceļiem.

- Lūdzu, izbeidz! viņa izsaucās. Lūdzu!

Viss norima.

Meitene atvēra acis, bet neko neredzēja. Tikai tad viņa atta­pās, ka joprojām tur rokas priekšā sejai.

Viņa ļoti lēnām pacēla galvu un noņēma rokas. Istaba bija tieši tāda pati kā iepriekš durvis, grāmatas, sveces un logs, durvis, sienas un grīda, un aiz loga mierīgas nakts debesis. Viss bija mierīgs, izņemot… Ptolemajs savā pentaklā sakustējās, salieca kājas un beidzot apsēdās, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa enerģija. Džina acis bija aizvērtas. Viņš lēni pārslidināja roku pār seju.

Zēns paskatījās uz Kitiju, un tagad viņa acis, lai gan tikpat tumšas kā agrāk, vairs nebija tik tālas un tukšas. Runājot viņa balss skanēja tāpat kā pirms tam, tikai tā bija nogurusi un skumja. Izsaukdama džinu, tu izsauc ari viņa pagātni, viņš sacīja. Labāk to nekustināt tu nevari zināt, ko atmodināsi.

Kitija ar pūlēm piecēlās sēdus un ieskatījās zēnam acīs. Viņas mati bija slapji no sviedriem. Meitene noslaucīja sviedru lāsītes no pieres. Tas nu gan nebija vajadzīgs. Es tikai pieminēju…

…vārdu. Tev gan vajadzētu zināt, ko var izdarīt viens pats vārds.

Jaunā burve noklepojās. Bailes pamazām norima, un mei­teni pārņēma vēlēšanās izplūst atvieglojuma asarās, bet viņa to apslāpēja. Ja tu tik ļoti vēlies dzīvot tikai šai dienai, Kitija izmeta, tad kāpēc tu pastāvīgi parādies viņa formā?

Zēns sarauca pieri. Tu gan esi kļuvusi gudra, Kitij. Kas liek tev domāt, ka es pieņemu kādu konkrētu formu? Pat tagad, kad esmu pavisam novārdzis, es varu mainīt savu ārējo izskatu, kā vien vēlos. Nemaz nepakustoties, džins mainīja savu ārējo izskatu vienreiz, otrreiz un vēl pusduci reižu, pieņemot arvien neiedomājamākas formas, bet liekot tām visām parādīties vienā un tajā pašā pozā. Beigās viņš izskatījās kā milzīgs, pūkains grauzējs, kas saliecis pakaļkājas joga pozā un priekškājas sakrustojis uz krūtīm.

Kitija pat acis nepamirkšķināja. Jā, bet parasti tu nepa­rādies kā milzu kāmis, viņa mierīgi noteica. Tu vienmēr atgriezies pie zēna ar tumšo ādu un gurnautu. Kāpēc? Jo viņš tev kaut ko nozīmē. Tas ir acīmredzams. Viņš ir daļa no tavas pagātnes. Man tikai vajadzēja uzzināt, kas viņš tāds ir.

Kāmis nolaizīja rozīgo nagu un pieglauda kādu nepaklau­sīgu spalviņu aiz auss. Neuzskatu, ka tavos vārdos būtu kāda jēga, viņš teica, tomēr tu mani ieinteresēji. Vai tev izdevās kaut ko noskaidrot? Tas zēns varēja būt jebkurš…

Kitija pamāja. Tiesa. Pēc mūsu pēdējās tikšanās es vēlē­jos vēlreiz ar tevi parunāt. Viss, ko es par tevi zināju, bija tavs vārds vai vismaz viens no taviem vārdiem Bartimajs. Tas bija sarežģīti, jo es pat nezināju, kā to raksta. Bet es izlēmu: ja rūpīgi meklēšu, tu noteikti parādīsies kādās vēstures hronikās. Tāpēc es visur meklēju tavu vārdu.

Kāmis pieticīgi pamāja. Varu iedomāties, ka ilgi tev nenācās meklēt. Mani darbi noteikti aprakstīti neskaitāmās grāmatās…

- Patiesībā pagāja vesels gads, līdz kaut ko atradu. Es uzdū­ros vairākiem citiem dēmoniem neskaitāmas reizes parādī­jās Nūdas Briesmīgā vārds, arī ifrīts Tīhe un kāds džins vārdā Fakvarls bija pieminēti dučiem reižu. Un beidzot es atradu arī tevi kādā atsaucē.

Kāmis izskatījās satriekts. Ko? Kurās grāmatās tad tu ska­tījies? Laikam visas labākās ir izņemtas no apgrozības. Atsaucē, kā tad! Un viņš turpināja kaut ko nikni burkšķēt ūsās.

- Problēma bija tā, ka tu ne vienmēr un visur parādījies ar Bartimaja vārdu, Kitija steigšus piebilda. Pat tad, ja tu biji pieminēts dučiem grāmatās, es pat nezināju, ka tas esi tu! Bet tā atsauce man bija ļoti nozīmīga, jo sasaistīja to vārdu, ko es zināju Bartimajs no Urukas -, ar diviem citiem: Sakrs al Džins (vai tā tevi dēvēja Persijā?) un Vakonda no Algonkinas. Pēc tam man izdevās atrast ziņas par tevi vēl šur un tur… Atvaino, es gribēju teikt visur, kur vien meklēju. Un tā es turpināju mek­lēt un lasīt. Es uzzināju par taviem darbiem, uzzināju tavu saimnieku vārdus, kas arī bija ne mazums interesanti.

- Ceru, ka tas tev likās pietiekami iespaidīgi, kāmis norūca. Viņš joprojām izklausījās aizvainots.

- Protams, meitene dedzīgi apliecināja. Vai tu patiešām esi runājis ar Zālamanu?

Kāmis kaut ko noņurdēja. Jā, jā, bet tikai īsu brītiņu. Viņš neizklausījās labā garastāvoklī.

- Pa to laiku es uzzināju arvien vairāk par Izsaukšanas mākslu, Kitija turpināja. Mans skolotājs bija lēns, un baidos, ka ari es nebiju pārāk spīdoša skolniece, bet palēnām mani pār­ņēma sajūta, ka es varētu tevi izsaukt. Bet es vēl nebiju uzzinā­jusi, kas ir tas zēns, un tas man nedeva mieru, jo zināju, ka viņš tev ir ļoti svarīgs. Un tad es pēkšņi atradu ļoti vērtīgu norādi. Uzzinājusi, ka Ēģiptē tevi pazina ar Rekita vārdu, es to sasais­tīju ar burvi Ptolemaju. Viņa plati pasmaidīja.

- Un ko tas tev deva? kāmis vaicāja. Man ir bijuši simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija uzzīmēti smiltīs, vai stepē…

- Jā, jā, Kitija pārtrauca džina runas plūdus, tur jau tā lieta. Viens no ierakstiem vēstīja, ka Ptolemajam ar džiniem bijusi īpaši cieša saikne. Un vēl es izlasīju, ka viņš nomira, būdams zēns. Tad es sapratu, kura burvja tēlā tev patīk parā­dīties uz Zemes.

Kāmis bija pievērsies saviem kāju nagiem. Un ko tad šis ieraksts īsti stāstīja par attiecībām starp džinu un zēnu? viņš it kā starp citu ieminējās. Nu, tāda zinātniska inte­rese…

- Patiesībā neko īpašu, meitene atzina. Un es nezinu gan­drīz neko par to, kas Ptolemajs tāds bija. Man šķiet, ka esmu redzējusi pāris viņa sarakstīto grāmatu. Bet tajā atsaucē bija pieminēti Ptolemaja vārti, lai nu tie būtu kas būdami…

Meitene apklusa. Kāmis tobrīd bija pievērsis skatienu logam un lūkojās debesīs. Pagriežoties pret jauno saimnieci, viņš atkal pieņēma Ptolemaja izskatu.

- Pietiek pļāpāt, ēģiptiešu zēns noskaldīja. Ko tu no manis īsti gribi?

Tagad, kad viņas pieņēmumi bija apstiprinājušies, Kitija palūkojās uz savu sarunu biedru pavisam citām acīm. Izrādījās, ka viņa lūkojas uz īstu zēnu, kas miris pirms diviem tūkstošiem gadu. Iepriekš viņa bija lūkojusies uz šo formu kā masku, vienu no džina ilūzijām. Tagad, apzinoties, ka zēns kādreiz bijis īsts, viņa sajuta senatnes elpu. Dēmons rādīja savu bijušo saimnieku tik precīzi, ka Kitija ievēroja viņam uz kakla divas tumšas dzimumzīmītes un balto rētu uz zoda un pamanīja, cik kaulaini ir elkoņi. Šāda precizitāte varēja liecināt tikai par dziļu pieķerša­nos vai pat mīlestību.

Šī atklāsme deva meitenei drosmi turpināt.

- Labi, es pastāstīšu. Bet pirms tam vēlreiz gribu apliecināt, ka nevēlos tevi paverdzināt. Lai kāda arī būtu tava atbilde, es pēc sarunas tevi atbrīvošu.

- Cik neiedomājami laipni!

- Es vēlos, vienīgi lai tu mani uzmanīgi uzklausītu.

- Nu, ja tas ir viss, tad mēs varētu mēģināt, džins sacīja. Es varu pateikt tikai to, ka tu esi pirmā, kas šo divu tūkstošu gadu laikā ir painteresējusies par to, kāpēc es parādos šādā formā. Neviens no burvjiem pat neiedomājās pavaicāt. Un kāpēc gan lai viņi to darītu? Es taču esmu dēmons tātad kaut kas riebīgs un pretdabisks. Man nav nekādu citu rīcības iemeslu kā samaitā­tība un ļauni nodomi. Tāpēc, baidoties par savu dzīvību, viņi pēc iespējas mazāk vēlas ko zināt par mani, kur nu vēl man vaicāt. Bet tu tā nedari. Tu esi kaut ko uzzinājusi. Es nesaku, ka tavi atklājumi ir saprātīgi, tomēr pūles ir uzslavas vērtas. Tāpēc, viņš karaliski pamāja ar roku, esmu gatavs tevi uzklausīt.

- Nezinu, vai tu esi pamanījis, ka Londonā viss iet uz slikto pusi, Kitija teica, ērti iekārtojusies. Burvji sāk zaudēt kon­troli. Vienkāršos ļaudis sūta karā uz Ameriku, tirdzniecības sakari ir pavājinājušies. Valsts kļūst arvien nabadzīgāka, un tas noved pie nemieriem. Parādās arvien vairāk cilvēku, kas spēj pretoties maģijai.

- Es jau to paredzēju, džins cienīgi teica. Cilvēki sāk redzēt garus un atklāj, ka spēj tiem pretoties. Viņi uzzina, kā izmantot savas spējas, un liek tās lietā.

Kitija pamāja. Bet policija to negrib tā atstāt. Cilvēki tiek apcietināti, aizvesti prom un nekad vairs neatgriežas.

- Tā notiek.

- Manuprāt, burvji gatavojas vēl ļaunākai rīcībai, meitene turpināja, lai tikai saglabātu varu. Ir nodibinātas vairākas vienkāršo ļaužu pretošanās grupas, bet tās ir vājas. Nevienam nav spēka stāties pretī valdībai.

- Tas ir tikai laika jautājums.

- Bet cik ilgs laiks būs vajadzīgs?

- Gribi, lai es minu? Zēns pārdomās pielieca galvu. Man šķiet, ka sacelšanās varētu notikt pēc pāris paaudzēm. Apmē­ram pēc piecdesmit gadiem. Tad pretošanās spējas būs attīstīju­šās pietiekamā līmenī. Piecdesmit gadi nav pārāk ilgs laiks. Ja paveiksies, tu to piedzīvosi, būdama mīļa, sirma vecmāmiņa, kas ucina uz ceļiem mazbērnus. Patiesībā, džins pacēla roku, lai apklusinātu Kitijas niknos protesta saucienus, es kļūdījos.

- Labi.

- Tu būsi nevis mīļa, sirma vecmāmiņa, bet veca, vientuļa grezele.

Kitija uzsita ar dūri pa grīdu. Piecdesmit gadi! Tas nekam neder! Kas zina, kādu postu burvji līdz tam būs nodarījuši? Mana dzīve jau būs beigusies! Kad pienāks laiks revolūcijai, es, visticamāk, jau būšu pagalam.

- Tev taisnība, zēns atzina. Bet es varēšu būt šeit, lai to noskatītos. Joprojām tāds pats.

- Tev nu gan ir paveicies…

- Tev tā šķiet? Zēns palūkojās uz savu tēlu viņš sēdēja taisnu muguru, kājas sakrustojis kā ēģiptiešu rakstvedis. Ir jau pagājuši divi tūkstoši simt divdesmit deviņi gadi, kopš Pto­lemajs ir miris, viņš sacīja. Tolaik viņam bija četrpadsmit. Kopš tā laika ir radušās un kritušas astoņas pasaules impērijas, bet es joprojām parādos uz Zemes viņa izskatā. Vai tev joprojām šķiet, ka man ir palaimējies?

Kitija neatbildēja. Beidzot viņa jautāja: Kāpēc tu tā dari? Tas ir, parādies viņa izskatā.

- Jo es sev nosolījos, ka vienmēr parādīšu, kāds viņš bija, pirms pārvērtās.

- Bet man likās, ka viņš tā arī neizauga liels!

- Tev taisnība. Neizauga.

Kitija atkal vēra muti, lai kaut ko vaicātu, bet pārdomāja. Mēs novirzāmies no temata, viņa teica. Es nevaru atļau­ties gaidīt, skatoties, kā burvji nodara arvien lielāku ļaunumu!

Dzīve ir pārāk īsa. Tāpēc ir jārīkojas, turklāt tūlīt! Mēs, vienkār­šie cilvēki, vieni paši nevaram sakaut valdību. Mums vajadzīga palīdzība.

Zēns paraustīja plecus. Tu spried prātīgi.

- Tāpēc es iedomājos, ka džini un citi gari varētu mums palī­dzēt.

Džins izskatījās kā no plaukta nokritis. Pasaki vēlreiz.

- Jūs mums varētu palīdzēt. Galu galā tu pats teici, ka mēs visi esam upuri kā džini, tā vienkāršie ļaudis. Burvji apspiež gan cilvēkus, gan garus. Tāpēc mēs varētu apvienoties un kopī­giem spēkiem viņu sakaut.

Zēna seja palika neizteiksmīga. Tik vienkārši…

- Protams, tas nebūtu viegli, tomēr izdarāms. Ja jau tādi vienkāršie ļaudis kā es spēj izsaukt tik nozīmīgu džinu kā tu, kāpēc mēs nevarētu visi apvienoties cīņā pret valdību? To visu vajadzētu apdomāt un iesaistīt vairāk dēm… es gribēju teikt, garu, bet šāda rīcība jau pati par sevi būtu pietiekami pārstei­dzoša, vai tev tā nešķiet? Turklāt mēs cīnītos plecu pie pleca kā vienlīdzīgi, nevis kā vergi un saimnieki. Nebūtu nekādas paze­mošanas vai paverdzināšanas. Vienkārši godīga sadarbība. Mēs būtu neuzvarami!

Kitija bija noliekusies uz priekšu, viņas acis sajūsmā mir­dzēja. Likās, ka zēns arī ir aizdomājies. Viņš ilgu laiku neko neteica. Bet tad nomurmināja: Tu esi traka. Skaista, labi ģēr­busies, bet traka.

Meitene sašutumā notrīcēja. Paklausies…

- Es esmu strādājis pie pāris jukušajiem, džins turpi­nāja. Pie reliģiska fanātiķa, kas sevi šaustīja ar kazenājiem, akla imperatora, kas sev par prieku sarīkoja masu slaktiņus, un nabadzīgiem burvjiem, kas vēlējās noslīkt zeltā. Esmu pacietis viņu vājprātīgās prasības un izpildījis tās… Jūs, cilvēki, esat samaitāti un nelietīgi radījumi. Godīgi sakot, Kitij, tavs trakais plāns nav pats ļaunākais no visiem, bet pilnīgi noteikti novestu pie tavas un arī manas nāves. Tavs piedāvājums ir muļ­ķīgs, un tam ir bezgala daudz iebildumu. Ja es tos visus vēlētos uzskaitīt, mēs joprojām sēdētu tepat un sarunātos, kad Britu impērija beidzot kristu. Tāpēc es nosaukšu tikai divus iemeslus, kāpēc tas nav izdarāms. Pirmkārt, neviens gars no visdižākā mārida līdz sīkākajam mitām nekad nepiekritīs sadarboties (kā tu to nosauci) ar cilvēkiem. Sadarboties… Padomā pati! Vai tiešām mēs ietu cīņā plecu pie pleca? Džins asi iesmējās. Nē! Mēs no cilvēkiem esam piedzīvojuši pārāk daudz pārestību, lai jebkad sauktu viņus par sabiedrotajiem.

- Meli! Kitija iesaucās. Kā tad ar Ptolemaju?

- Viņš bija vienreizējs! zēns sažņaudza dūres. Vienīgais pasaulē! Nemaz nemēģini viņu te iepīt!

- Viņš liecina par pretējo, Kitija nepadevās. Protams, lie­lāko daļu dēmonu būtu grūti pārliecināt…

- Grūti? Tas nav izdarāms!

- Tieši tāpat tu teici: nav iespējams, ka es būtu tevi izsau­kusi. Bet es taču to izdarīju!

- Tas nav pat salīdzināms! Ļauj man tev kaut ko pateikt. Es te sēžu un pieklājīgi sarunājos ar tevi, kā darītu jebkurš džins ar labām manierēm, bet visu laiku vēroju tevi ar ērgļa skatienu, lai pamanītu, vai tu neizbāz ārā no pentakla kaut pirksta galiņu. Ja tu to izdarītu, tu noteikti uzzinātu kaut ko vairāk par cilvēku un dēmonu patiesajām attiecībām.

- Vai tiešām? Kitija pasmīnēja. Ne jau es, bet gan tu pie­skāries pentakla malai un aizlidoji pa gaisu, sadedzinot svār­kus. Un tā pēdējos divus tūkstošus gadu. Arī jūs vieni paši neko nepanāksiet!

- Tu tā domā? zēns bija pārskaities. Tad paklausies otru iemeslu, kāpēc tavs plāns ir muļķīgs. Pat ja es vēlētos tev palī­dzēt, pat ja vēl simt sentimentālu džinu vēlētos iesaistīties mūsu kopīgajā cīņā un apvienoties ar cilvēkiem, mēs to nespētu. Jo vienīgais veids, kā mēs varam nokļūt uz Zemes, ir Izsauk­šana. Un tas nozīmē brīvās gribas zaudēšanu. Un sāpes. Tas nozīmē bezierunu pakļaušanos saimniekam. Un tādā situācijā nav iespējams runāt par vienlīdzību.

- Muļķības, meitene noskaldīja. Tā tam nav jābūt.

- Protams, ir. Kāda ir alternatīva? Katra Izsaukšana mūs sasaista. Vai tu vēlētos mūs palaist brīvībā? Ņemot vērā mūsu spēku? Vai tu gribētu, lai mēs pārņemam kontroli?

- Protams, ja vien tas būtu vajadzīgs.

- To nu gan tu negribētu!

- Gribētu gan! Ja mūsu starpā valdītu uzticība, es tā rīko­tos.

-Vai tiešām? Varbūt vēlies to pierādīt tūlīt pat? Izkāp no pentakla!

-Ko?

- Tu ļoti labi dzirdēji. Izkāp ārā! Jā, pāri tām līnijām. Paska­tīsimies, cik ļoti tu man uzticies. Ļauj man uz brīdi būt noteicē­jam. Paskatīsimies, vai tu spēj arī rīkoties, ne tikai runāt.

To teikdams, zēns piecēlās kājās, un tā darīja arī Kitija. Viņi stāvēja viens otram pretī un lūkojās acīs. Kitija iekoda lūpā. Pār kauliem pārskrēja aukstas trīsas. Tā viņa to nebija iedomāju­sies. Džins noraidīja viņas piedāvājumu un tūlīt pēc tam viņu izaicināja. Ko tagad? Ja viņa izkāptu no pentakla, Bartimajs varētu viņu nogalināt un pēc tam netraucēts pazust. Pretoša­nās spējas neatturētu viņu vienkārši saraut meiteni gabalos, pat neliekot lietā maģiju. Šī doma lika nodrebēt.

Kitija lūkojās sen mirušā zēna sejā. Viņš draudzīgi uzsmai­dīja, bet skatiens palika stingrs, pat izsmejošs.

- Kā tad paliek?

- Tu pirms brīža atklāji, ko izdarītu ar mani, ja es būtu ārpus aizsardzības loka, meitene lēni sacīja. Tu teici, ka uzkluptu man vienā acumirklī.

Smaids papletās platāks. Ak, neņem to galvā. Es tikai bai­dīju tevi. Tev taču nav jātic visam, ko vecais Bartimajs saka, vai ne? Es taču esmu liels jokdaris. Kitija klusēja. Nu taču! Ļauj man būt situācijas noteicējam! Tu būsi pārsteigta. Tev tikai man jāuzticas.

Kitija aplaizīja sausās lūpas. Zēns smaidīja. Likās, ka viņš to dara ar tādu piepūli, ka visi sejas muskuļi bija saspringti. Mei­tene paskatījās uz krīta līnijām, kas bija uzzīmētas uz grīdas.

- Tā ir tava vienīgā iespēja, džins čukstēja.

Jaunā burve saprata, ka visu laiku bija neapzināti aizturējusi elpu. Viņa skaļi ievilka plaušās gaisu. Nē. Tas neko nepierā­dīs.

Melnās acis viņu vēroja. Lūpas vairs nesmaidīja. Es jau arī pārāk necerēju.

- Te nav runa par uzticību, Kitija steidzās melot. Ja es izkāpšu no pentakla, tu varēsi tūlīt pat izzust, jo tevi uz Zeņies nekas vairs neturēs. Man vairs nebūs spēka tevi izsaukt otr­reiz. Es tikai gribu vēlreiz uzsvērt ja tu un pārējie džini man pievienotos, mēs varētu apstādināt burvjus un viņi jūs vairs neizsauktu. Kad burvji būtu sakauti, tevi neviens nekad vairs neizsauktu.

Džins nošņaukājās. Tukšas iedomas, Kitij. Ieklausies pat tu pati netici saviem vārdiem! Ja tas ir viss, tu mani varētu atbrīvot. Zēns demonstratīvi uzgrieza viņai muguru.

Kitiju pēkšņi pārņēma milzīgas dusmas. Atmiņas par pēdē­jiem trim gadiem uzpeldēja acu priekšā, viņa iedomājās tās mil­zīgās pūles, ko bija pielikusi, lai tik tālu nonāktu. Un tagad šis iedomīgais džins vienkārši noraida viņas plānu! Viņš pat nebija to kārtīgi pārdomājis! Tiesa, plāns vēl nebija kārtīgi izstrādāts, pastāvēja daudz neskaidrību, bet tur bija nepieciešama abu pušu sadarbība. Meitene juta, ka asaras kāpj kaklā, un nikni piecirta kāju, liekot grīdas dēļiem nošūpoties. Tātad tas muļķa ēģiptiešu puišelis vienīgais bija labais, ja? viņa šņāca. Viņam gan tu pilnībā uzticējies! Kāpēc tu nevari uzticēties man? Ko viņš izdarīja tādu, ko es nespēju? Nu? Vai arī es esmu necienīga dzirdēt par viņa dižajiem darbiem? Meitenes vārdi bija pilni sarkasma, tie izskanēja naidīgi.

Zēns pat nepagriezās. Mēnesgaisma spīdēja uz viņa kailās muguras un tievajām kājām. Piemēram, viņš man sekoja uz Citu pasauli.

Kitija pārsteigumā zaudēja valodu. Bet tas nav…

- Tas nav neiespējami. Burvji vienkārši tā nerīkojas.

- Neticu.

- Tev nav jātic. Tomēr Ptolemajs to izdarīja. Es viņu izaici­nāju. Teicu, lai viņš pierāda, ka uzticas man. Un viņš to izdarīja, izgudrojot Ptolemaja vārtus. Viņš izgāja cauri visiem četriem elementiem, lai mani atrastu. Un samaksāja par to savu cenu, kā jau es biju paredzējis. Un pēc tam… Nu, ja viņš būtu piedā­vājis šādu džinu un cilvēku sadarbību, es varbūt būtu piekritis. Mēs bijām vienoti kā nekad. Bet tevis dēļ, lai arī cik cēli būtu tavi nodomi… piedod, Kitij, bet nē.

Meitene lūkojās džina mugurā. Beidzot ēģiptiešu zēns pagrie­zās, bet viņa seju sedza ēna. Tas, ko Ptolemajs izdarīja, bija kas neatkārtojams, viņš maigi sacīja. Es to neprasītu ne no viena cita, pat ne no tevis.

- Vai tas viņu nogalināja?

Zēns nopūtās. Nē.

- Tad kas tā par cenu…?

- Mana būtība joprojām ir ļoti ievainojama, Bartimajs sacīja, un es būtu ļoti pateicīgs, ja tu turētu vārdu un ļautu man iet.

- Es tā arī darīšu. Bet es labprāt vēl mazliet ar tevi aprunā­tos. Tas, ko izdarīja Ptolemajs, varbūt nemaz nav tik neatkār­tojami. Varbūt vienkārši neviens cits nezina, kā iekļūt pa tiem vārtiem.

Zēns sāji iesmējās. Protams, zina. Ptolemajs savu ceļojumu aprakstīja, un dažas no viņa piezīmēm ir joprojām pieejamas. Viņš, tāpat kā tu, daudz runāja par džinu un cilvēku savienību. Viņš cerēja, ka arī citi burvji viņam sekos, uzņemsies tādu pašu risku. Un šo gadu laikā tiešām vairāki ir mēģinājuši, pārsvarā naudas un varaskāres dēļ, nevis sekojot ideāliem. Un viņiem tas labi nebeidzās.

- Kāpēc?

Zēns neatbildēja. Un novērsa skatienu.

- Labi, vari neatbildēt! Kitija iekliedzās. Man vienalga! Es pati izlasīšu Ptolemaja piezīmes!

- Tu proti sengrieķu valodu? Džins uzrauca vienu uzaci. Nedomā vairs par to, Kitij! Ptolemaja laiks ir pagājis, mūsdienu pasaule ir naidīga un sarežģīta. Tu nevari to mai­nīt. Labāk parūpējies, lai spētu tajā izdzīvot. Tāpat, kā to daru es. Vai vismaz mēģinu. Mandrāks mani pagājušo reizi gandrīz nonāvēja.

Kitija dziļi ieelpoja. Kaut kur lejā, grāmatu kalnu ieskauts, gulēja Butona kungs, kas rīt no rīta gribēs redzēt savu asis­tenti labi izgulējušos un možu. Un vakarā viņa atkal būs Var­des krogā, apkalpojot tos nekam nederīgos vienkāršos ļaudis… Tagad, kad viņai vairs nebūs jādomā par slepeno plānu, šīs nodarbes šķita bezjēdzīgas.

Man nav vajadzīgs tavs padoms, viņa noskaldīja. Man no tevis nekas nav vajadzīgs.

Zēns pacēla skatienu. Man žēl, ka sarūgtināju tevi, bet ir lietas, kas jāpasaka skaidri un gaiši. Es iesaku…

Kitija aizvēra acis un noskaitīja buramvārdus. Sākumā apdo­mīgi, tad ātrāk meitene sajuta mostamies naidu pret džinu, gribēja tikt no viņa vaļā.

Sejā iesitās vējš un dūmojošas sveces smarža, un džina balss izgaisa tālumā. Kitijai pat nevajadzēja paskatīties, lai zinātu, ka džins ir pagaisis un kopā ar viņu trīs cerību un sapņu pilni gadi no viņas dzīves.