Ptolemaja vārti

III bartimajs

Ir brīži, kad pat viduvējs džins zina, ka jātur mute ciet, un šis bija viens no tiem. Tomēr es negribēju neko slēpt.

Nelaime tikai tā, ka neviens no viņiem negribēja manī klau­sīties. Pirmām kārtām, abiem šķita, ka panākumi ir tikai soļa attālumā viņš jutās varens, jo rokā dūca zizlis, viņa jutās

pasargāta, jo manīja uz krūtīm silto amuleta pieskārienu. Šādi

maģiskie nieciņi liek cilvēkiem justies dižiem. Turklāt viņi līdz

šim bija jau tik daudz panākuši, ka tagad pat neiedomājās, ka

kaut kas varētu noiet greizi.

Lielākā problēma bija tā, kā viņi abi ietekmēja viens otru.

Patiesību sakot, viņi viens otra klātbūtnē it kā sapurinājās. Tā

kā biju iesprostos Netenjelā, es varēju skaidri redzēt, kā meitene

vinu iedvesmo. [95] [1] Nudien varēju. It kā viņa būtu parāvusi kādu sviru, un viņā viss sāka dūkt, zvanīt un skanēt. Kurls var palikt!

Nezinu, cik daudz tas attiecāS uz Kitiju, bet * . . » pēc manas pieredzes spēcīgi raksturi tādi ka viņi abi gandrīz

vienmēr pievelkas. Te ļoti nozīmīgs ir lepnums un arī citas emo­cijas. Neviens nevēlas izgāzties otra acīs, katrs divkāršo savus pūliņus, lai tikai otru pārspētu. Viss notiek, bet dažkārt ne tā, kā cerēts. [96] [1] Tieši tā notika ar Nofreteti un Ehnatonu. Vienā brīdī tie bija kvēli skatieni un slepenas satikšanās pie krokodilu dīķa, bet nākamajā sekoja valsts reliģijas sagrāve un galvaspilsētas pārcelšana 60 jūdžu tālā tuksnesī. Viens gluži vienkārši ved pie nākamā.

Turklāt tu nevari darīt neko, lai to apstādinātu.

Atklāti sakot, nekādas citas alternatīvas Netenjela plānam nebija. Nūda bija pārāk varens, lai (nožēlojamās) valdības palie­kas viņu satriektu. Tāpēc zizlis bija vienīgā izeja. Tomēr man prātā joprojām skanēja Fakvarla vārdi: Viņš ar prieku uzņems jūsu uzbrukumu un barosies no tā. Vari saukt mani par pesi­mistu, bet tas man lika aizdomāties. [97] [1] Fakvarls nebija tāds melīgs provokators kā Tīhe, viņš lepojās ar savu tiešo un atklāto valodu. Protams, viņam bija nosliece uz lielību. Ja ticētu visiem viņa stāstiem, varētu padomāt, ka visus lielākos pasaules varoņdarbus paveicis viņš, turklāt bijis padomdevējs un uzticības persona visiem ievērojamākajiem burvjiem. Kā jau es reiz teicu Zālamanam, tas bija vienkārši smieklīgs apgalvojums.

Tomēr tagad bija par vēlu raizēties. Zizlis bija nolīdzinājis līdz ar zemi veselas pilsētas. Ja paveiksies, tas strādās tikpat labi arī mūsu labā.

Kāds ir plāns ? Es raidīju domu Netenjela virzienā.

Mums jāpievērš Nūdas uzmanība un, pirms uzbrūkam, jādabū viņš pēc iespējas tālāk no cilvēkiem. Kā mēs to vaidam izdarīt?

Viņu vajadzētu samulsināt. Tas parasti nostrādā.

Labi, to es atstāju tavā ziņā.

Arī ar pārējiem gariem jātiek galā. Pirms vai pēc tam ?

Pirms tam. Citādi viņi var mēģināt nonāvēt cilvēkus.

Tu kontrolē zizli, es mūs pārvietošu. Brīdinu, ka šoreiz būs jāstrādā divtik ātri.

Viņš atmeta ar roku. Gan jau es tikšu galā ar pāris lēcieniem un pavērsieniem.

Gatavs ?

Pārējie tūlīt būs vietās. Varaaaaaaa…

Līdz šim es nekad nebiju mēģinājis lidot, jo tas prasīja daudz enerģijas, tomēr šis bija izšķirīgs brīdis. Turklāt likās, ka Fak­varlam tas izdodas veikli. Tāpēc bez iepriekšēja brīdinājuma es pacēlos līdz palmām. Vienā brīdī man likās, ka zēns izlaidīs zizli no rokām. Un pēc brīža man šķita, ka mēs tūlīt vemsim. Tomēr viņam izdevās noturēties.

Kas tev notika ?

Nekad… nekad agrāk nebiju lidojis.

Tas ir sīkums. Tev vajadzētu izmēģināt nāves cilpu ar lido­jošo paklāju. Tad gan tev seja k\ūtu zaļa.[98][1] dīvaini, bet fakts briti nekad nebija interesējušies par maģiskajiem lidošanas veidiem, turoties pie mehāniskajiem. Tomēr citām kultūrām nebija nekas pretī iesprostot džinus nedzīvos priekšmetos, lai tie lidotu pa gaisu, persiešiem patika paklāji, daži eiropieši lidoja uz lielgabala lodēm

vai piestām. Kāds traks ķīniešu burvis vienreiz pat pamēģināja lidot uz mākoņa.

Labi, redzam ienaid­niekus. Zizli gatavībā…

Mēs apstājāmies gaisā virs palmām. Spīdēja elektrisko spul­džu gaisma, pāri klājās stikla kupols, virs kura pletās nakts debesis. Un lejā atradās simt gūstekņu un gari, kas tos apsar­gāja. Grūti pateikt, varbūt šoreiz gūstekņu bija nedaudz mazāk. Izskatījās, ka tomēr ļoti maz kas mainījies. Jo visu šo haosu joprojām diriģēja figūra, kas stāvēja uz karuseļa jumta.

Nabaga Nūdam ar savu ķermeni gan neveicās. Mierdaris jau gatavojās izjukt pa vīlēm. Gandrīz no katra ādas fragmenta ārā spraucās dažādi ragi, spuras, dzelkšņi, spārni, taustekļi un pie­sūcekņi, kas plēsa drēbes kā tīklu. Pārējie izaugumi vēl palika zem ādas, parādoties kā puni, tā ka tas gandrīz vairs neizska­tījās pēc cilvēka ķermeņa. Divām Mierdara kājām bija pievie­nojušās vēl trīs citas, katra savā garumā. Vienai rokai bija divi elkoņi tā vienlīdz labi šūpojās uz priekšu un atpakaļ -, uzblī­dusi seja atgādināja beigtu zivi. No vaigiem ārā dūrās dzelkšņi. [99] [1] Es joprojām runāju par seju.

Acu vietā liesmoja tikai uguntiņas.

Mute, kas tagad stiepās no vienas auss līdz otrai, rēca: Sāpes, kādas sāpes! Mani no visām pusēm apņem dzelzs spie­diens! Atvediet Fakvarlu! Atvediet viņu! Viņa padoms mani neapmierina! Es vēlos viņu sodīt.

Ierunājās gars, kas atradās Ruperta Devro ķermenī. Mēs nevaram viņu atrast, pavēlniek Nūda. Viņš laikam ir aizbēdzis.

Bet es liku viņam būt klāt, kad ēdu. Ā, man sāp vēders tas ir tukšs! Bilib, Gaspār, atvediet man vēl kādu bariņu cilvēku, lai varu uz brīdi novērst uzmanību no šīm sāpēm…

Tobrīd mēs ar Netenjelu, lidojot lejup tik strauji, ka gaiss sitās mums sejā un mētelis plīvoja nopakaļ, nošāvām trīs garus ar trīskāršu zižļa triecienu. Mēs to izdarījām tik strauji un pre­cīzi, ka cilvēki, kas turpat bailēs trīcēja, tik tikko pamanīja, ka dēmoni ir pazuduši.

Pārējie gari palūkojās augšup. Gaisma no griestiem viņus apžilbināja, neļaujot precīzi raidīt burvestības. Mēs nolaidāmies zemāk. Zizlis divreiz uzmirdzēja, un vēl divi hibrīdi bija paga­lam. Pagrieziens ļoti straujš, lai gan mēs atradāmies horizon­tāli gaisā, un lidojums lejup, un mums virs galvas aizlidoja burvestība. Vēl viens zižļa mērķējums šoreiz neprecīzi. Gaspārs, kuram bija tā nelaime dzīvot Rufusa Laima ķermenī, bija uzlidojis gaisā. Viņš nāca mums arvien tuvāk, mezdams sprā­dzienus. Mēs paslēpāmies aiz koku pudura, pacēlāmies virs tā, un koki jau dega sarkanās liesmās. Cilvēkus pēkšņi pārņēma panika viņi metās prom uz visām pusēm. Ar acs kaktiņu mēs pamanījām, kā no koku aizsega izskrien Kitija un burvji.

Uz karuseļa jumta Nūda nikni sašūpojās. Kas par nekārtī­bām? Kurš uzdrošinās mūs traucēt?

Mēs pielidojām viņam gluži tuvu. Tas esmu es, Bartimajs! es uzsaucu. Atceries mani?

Pēkšņi uzliesmoja zils enerģijas lādiņš Ruperts Devro bija pacēlies gaisā, lai stātos mums pretī, no viņa rokām plūda zila gaisma. Ak tad to tu sauc par apmulsināšanas stratēģiju ? "Atce­ries mani ?" Pat es būtu izdomājis ko labāku…

Es nespēju izdomāt neko labāku, kad… koncentrējos uz kaut ko citu. Mēs bijām uzlidojuši gandrīz līdz pašiem gries­tiem, redzējām zvaigznes mierīgi mirdzam tālumā. Es liku mums krist lejup kā akmenim. Devro sūtītā Spazmu burvestība saplēsa stiklu un izlidoja ārā. Netenjels lika lietā zizli baltā gaisma trāpīja Devro pa kājām, aizdedzināja viņu. Viņš nokū­leņoja lejup melnā dūmu mākonī, iegāzās Pareģošanas teltī un tur uzsprāga.

Kur ir Laims? Netenjels domāja. Neredzu viņu.

Nezinu. Bet skaties uz Nūdu. Tagad viņš ir mūsu galvenais pretinieks.

Vai nu viņu uz rīcību pamudināja mans asprātīgais uzsau­ciens, vai arī viņam gluži vienkārši nepatika vērot, kā viņa armijas atliekas tiek iznīcinātas, tomēr Nūda pēkšņi bija ķēries pie darba. No viņa muguras izsprāga lieli, zaļi spārni. Ļoti lēni, it kā neregulārais ķermenis labi neklausītu, viņš aizmeimuroja līdz karuseļa jumta malai, un, nedaudz vilcinoties kā stārķēns pirms sava pirmā lidojuma, spēra soli. Varenie spārni savicinājās par vēlu. Viņš jau bija nogāzies zemē.

Ņem viņu ciet! es saucu. Tagad!

Mēs lidojām lejup tik ātri, cik vien es spēju, Netenjels bija cieši sakodis zobus. Kad mēs palēninājām lidojumu, zēns atbrī­voja zizlī iesprostotās būtnes tik daudz, cik uzdrīkstējās. Viņu enerģijas izlauzās ārā un metās virsū uz grīdas gulošajam ķer­menim.

Turpini tāpat, es teicu. Turpini! Neatstāj viņam nekādu iespēju.

Es zinu! Es jau tā daru!

Mēs laidāmies lejup arvien lēnāk, līdz palikām karājoties gaisā. Apakšā gailēja baltas liesmas, kuru vidū bija palicis Nūda un karuselis. No šīm liesmām virmoja karstums, kas lika stik­liem sprēgāt un uzkarsēja gaisu. Es pacēlu nelielu vairogu, lai to atvairītu. Zizlis vibrēja tik ļoti, ka trīcēja ne tikai mūsu roka, bet arī galvaskauss.

Kā tu domā? Pietiek? zēns vaicāja.

Vajadzētu pietikt. Nē, tomēr nodrošināsimies. Vēl mazliet…

Es vairs nevaru noturēt… Au!

Es redzēju, kā parādās ēna, sajutu kustību gaisā. Mēs metāmies sāņus. Tomēr sprādziens mums trāpīja, salauza manu vai­rogu un ietriecās sānā. Zēns sāpēs iekliedzās, un es kliedzu līdz ar viņu, jo pirmo un vienīgo reizi sajutu cilvēka sāpes. Kaut kas tajās iespējams, tas, ka sāpes piemita nekustīgai miesai, kas nespēja nekādi pretoties, lika manai būtībai panikā nodrebēt. Zēns gandrīz zaudēja samaņu. Viņa pirksti jau laida vaļā zizli, tā enerģija noplaka. Es satvēru zizli, apgriezos un raidīju enerģijas staru, lai notvertu bēgošo Rufusu Laimu. Man izdevās viņu pār­šķelt uz pusēm. Es nostiprināju zizli un nolaidos zemē.

Zēns bija gandrīz paģībis. Viņš vēra ciet acis. Es piespiedu tās atvērt, iekustināju viņa organismu. Mosties!

Viņš sakustējās. Mani sāni…

Neskaties. Viss kārtībā.

Un Nūda?

Nu… ne tik labi. Laukumā starp izsvaidītajiem piknika gal­diņiem un papīrgroziem zeme bija iegruvusi. Vietā, kur kādreiz bērni vizinājās ar karuseli, tagad zvēroja melns krāteris. Un šajā krāterī kustējās kaut kas liels un bezformīgs, kas sauca manu vārdu.

Bartimaj! Es tev pavēlu tuvoties! Man tevi jāsoda par nepa­kļaušanos.

Tas vairs neizskatījās pēc cilvēka.

- Redzi, kā mans spēks pieaug par spīti sāpēm! Redzi, kā es nokratu šo nožēlojamo miesu!

Bartimaj… es nejūtu savus kreisos sānus.

Viss kārtībā. Nedomā par to.

Tu mēģini kaut ko slēpt. Kas tā bija par domu ?

Nekas. Es tikai domāju, ka vajadzētu doties prom.

- Kur tu esi, Bartimaj? spēcīgā balss sauca. Es gribu tevi pievienot savai būtībai! Tas ir liels gods!

Es nejūtu savu kreiso sānu… Es nevaru…

Nomierinies. Paskatīsimies, vai varam izlidot ārā no šejie­nes.

Pagaidi. Kā būs ar Nūdu ?

Viņš ir liels puika, gan jau izlidos ārā pats, mums viņš nav jāņem Ildzi.

Mēs nevaram iet prom, Bartimaj, ja Nūda nav…

Viņš paliks tepat. Mēs iesim prom! Nē!

Es mēģināju pacelties gaisā, bet zēns man pretojās muskuļi saspringa, viņa griba cīnījās ar manējo. Mēs pa pusei pacēlā­mies, tad atkal gāzāmies zemē un atspiedāmies pret koku. Viens labums no tā bija Nūda mūs šeit nevarēja redzēt. Šobrīd viņš bija tikai tumsa krātera dziļumā.

Netenjel, tu idiot! Ļauj man pārņemt kontroli.

Nav vairs nekādas jēgas.

Ko tu…

Vai tad ir? Neaizmirsti, ka es lasu tavas domas.

Nu… tu par to. Es neesmu ārsts. Varu kļūdīties. Aizmirsti.

Bet tu nekļūdies, vai ne? Pasaki taču taisnību!

Nočaukstēja lapas. Es pagriezu galvu, pateicīgs par iespēju mainīt sarunas tematu. Tas tevi uzmundrinās, es sirsnīgi teicu. Re, kur Kitija.

IV netenjels

\/^iņas mati bija sajukuši, viens vaigs saskrāpēts, tomēr Netenjels ar atvieglojumu redzēja, ka viņa ir sveika un vesela. Un atkal burvis nespēja šo atvieglojumu izteikt citādi kā vien ar niknu uzbrukumu: Kāpēc tu nāci atpakaļ? viņš nikni nočuk­stēja. Pazūdi!

Meitene sarauca pieri. Mēs izvedām ārā visus cilvēkus. Tas nebūt nebija viegli. Paskaties, ko viens no viņiem man izda­rīja! Viņa norādīja uz saskrāpēto vaigu. Laba pateicība. Es atgriezos, lai palūkotos, kā jums… klājas… Kitija pamanīja Netenjela ievainojumu, viņas acis iepletās. Kas tad tas?

- Pēc Bartimaja teiktā, Netenjels bezrūpīgi attrauca, par to nav vērts raizēties.

Meitene noliecās tuvāk. Ak, šausmas! Vai tu vari paiet? Mums jādabū tevi ārā.

- Vēl ne. Sāpes bija gandrīz pazudušas, tagad Netenjels nejuta neko. Galva reiba, tomēr, atspiežoties pret koku, viņš varēja nostāvēt. Prāts bija skaidrs vai, pareizāk sakot, tāds būtu, ja džins nejauktos iekšā ar savām domām, mēģinādams noblo­ķēt zēna domas par ievainojumu un ietekmēt viņa lēmumus. Viņš runāja ātri: Kitij, uzbrukums ar zizli neizdevās. Dēmons ir pārāk stiprs. Es mēģināju izmantot visu kontrolējamo spēku, bet ar to nepietiek. Nūda absorbē enerģiju.

- Nu tad, viņa sacīja, vispirms mēs dabūsim jūs laukā un pēc tam domāsim par pārējo.

- Bartimaj, Netenjels sacīja. Kas notiks, ja mēs Nūdu šeit atstāsim? Runā atklāti!

Džina atbildi sākumā noslāpēja apdullinošs blīkšķis un rēkoņa. Ar laiku, Bartimajs atbildēja ar Netenjela muti, Nūdam apniks Vienas pasaules izstādes dārgumu aplūko­šana un viņš pievērsīsies pārējai Londonai. Viņš barosies ar tās cilvēkiem un kļūs arvien spēcīgāks, šī enerģija atkal prasīs jaunu barošanos, līdz visas pilsētas paliks tukšas vai arī viņš pār­sprāgs. Pietiekami atklāti?

- Kitij, Netenjels sacīja. Mums viņš jāaptur.

- Jūs taču nevarat! Tu pats teici! Pat pilnā jaudā zizlis neko nespēj izdarīt.

- Darbojoties ar pilnu kontrolējamo spēku. Ir vēl viens veids, kā no tā dabūt maksimālu enerģiju, atraisot tās saites, ko Gledstons uzlika, lai sasaistītu tur mītošos garus. Tad viss tā spēks tiktu atraisīts vienā mirklī. Viņš uzsmaidīja Kitijai. Tas nu gan liktu Nūdam padomāt.

Meitene pašūpoja galvu. Neticu. Kur teikts, ka tas viņu nepadarīs vēl stiprāku? Bartimaj, vai tu nevarētu…

- Vēl viens faktors, kas nāk mums par labu, Netenjels tur­pināja. Viņš ar grūtībām pacēla zizli un norādīja uz griestiem. No kā ir gatavota ēka?

- No stikla.

-Un?

- Ak tā, atkal atskanēja džina balss. Lai gan man negri­bas to teikt, zēnam šoreiz varētu būt taisnība.

- Un dzelzs, Netenjels turpināja. Nūda, būdams gars, nav pasargāts pret dzelzi. Ja zizlis tiek salauzts, ja viss metāls gāžas viņam virsū… Kā tu domā, Bartimaj?

- Varētu nostrādāt. Bet te ir tikai viena maza nepilnība.

Kitija saviebās. Tieši tā. Kā tu domā salauzt zizli, pats

paliekot sveikā? Un kā jūs izdzīvosiet pēc tam, kad jumts sagā­zīsies?

Netenjels izstiepās. Kreisā puse šķita nejūtīga. Atstāj to manā ziņā. Ar mums viss būs kārtībā.

Meitene palūkojās uz viņu. Labi. Ja tā, tad es palieku te kopā ar jums.

- Nē. Bartimaja vairogs neaizsegs mūs visus, vai ne, Bartimaj?

- Nu… laikam jau ne.

- Ar mums viss būs kārtībā, Netenjels sacīja. Viņa prāts miglojās. Zēns juta, ka tikai ar džina palīdzību spēj palikt nomodā. Redzi, man ir septiņjūdžu zābaki. Mēs tevi panāk­sim. Bet tev tagad jāskrien.

- Netenjel…

- Labāk ej, Kitij. Nūda drīz pametīs pili, un tad šī iespēja būs zaudēta.

Kitija piecirta kāju. Nekādā ziņā! Es negrasos ko tādu pie­ļaut!

Šī izlēmība sasildīja Netenjela sirdi. Zēns viņai uzsmaidīja. Klausies, es esmu burvis, bet tu tikai vienkārša meitene. Es tev varu pavēlēt, atceries?

Viņa sarauca pieri. Droši zini, ka vari paļauties uz tiem zābakiem?

- Protams. Nekādu problēmu.

- Tad es jūs abus satikšu ārā? Apsolāt? -Jā.

- Jā. Un tagad ej!

Viņa lēni, negribīgi pagriezās, tad pēkšņi apcirtās riņķī un satvēra amuletu. Amulets! Tas tevi pasargās! Viņa pastiepa to. Nefrīta akmens spīdēja.

Netenjels jutās ļoti vārgs. Nē. Tas man neko nelīdzēs.

Viņas acu kaktiņos mirdzēja asaras. Kāpēc ne?

- Tāpēc, ierunājās Bartimajs, ka tas ir spēcīgs maģisks priekšmets. Tas var absorbēt pārāk daudz zižļa enerģijas un ļaut Nūdam izbēgt. Labākais, ko tu vari darīt, ir likt to ap kaklu un bēgt prom. Bartimaja balss tagad skanēja tik;ii Netenjela galvā. Nu, kā tas skanēja?

Labi.

Viņš lūkojās uz Kitiju. Meitene stāvēja, izstieptajā rokā turot amuletu, un nenolaida acis no Netenjela sejas. Viņš redzēja, kā Kitijas aura visu apkārt izgaismo koku, katru tā lapu, akme­ņus un zāli ap to. Viņš juta, kā aura viņu ietver. Vājums atkāpās.

Zēns atgrūdās no koka, piesita ar zizli pie zemes. Tas iegaismojās. Tiekamies vēlāk, Kitij, viņš teica.

Viņa uzlika amuletu kaklā un pasmaidīja. Uz tikšanos! Arī tu, Bartimaj!

Paliec sveika.

Un tad jau viņa bija pazudusi starp kokiem, jo devās uz aus­trumu izeju. Netenjels novērsās no viņas un juta, kā džins viņu balsta. Viņi pagriezās pret briesmoni, kas tur tumsā kūņojās, plēšot un ārdot visu sev apkārt un aurojot pēc ēdiena.

Kā tu domā, Bartimaj? viņš domāja. Ejam?

Nu, varētu. Tik un tā nav nekas labāks darāms.

Tieši tā.

V Kitija

Kitija bija jau gandrīz pie izejas, kad viņa dzirdēja aiz mugu­ras pavēlošu balsi. Dēmons par atbildi ierēcās tik skaļi, ka logiem izbira stikli un notrīcēja zeme. Kitija atvēra durvis un izskrēja ārā, aukstajā nakts gaisā.

Kājas no piepūles trīcēja, rokas bija vārgas un smagas kā sapnī. Meitene nokāpa lejup pa kāpnēm un devās prom pa dārzu, kājas ķērās slapjajā zemē un uzdūrās dzīvžoga krūmiem. Beidzot viņa nokļuva atklātā vietā.

Gaisma no Stikla pils spīdēja viņai uz muguras. Kitija redzēja, kā pašas ēna stiepjas tālu priekšā zaļajā zālē. Tālāk, tālāk… Tik­līdz viņa tiktu ārā no gaismu apspīdētā loka, varētu atpūsties. Viņa vilkās uz priekšu arvien lēnāk, trūka elpas, soļi bija lēni, un beidzot, par spīti dusmām un izmisumam, viņa apstājās.

Tobrīd meitene sadzirdēja milzīgu troksni, tik dobju un skaļu, ka tas gandrīz aprija pats sevi, nogranda un pazuda. Zeme zem kājām notrīcēja. Kitija pagriezās pret Stikla pili, nokrita ceļos tieši laikā, lai redzētu, kā oranžās gaismas aprij baltā uguns, kas uzliesmoja iekšā, pacēlās augstāk un izpletās, izšķaidot visus stiklus, kuru šķembas aizlidoja naktī. Pati pils baltajā gaismā pazuda, šī gaisma plūda pār parku, apklāja arī Kitiju, nogāžot zemē. Samarkandas amulets uzkrita uz sejas, viņa redzēja to mirdzam un absorbējam sevī trakojošās enerģi­jas. Visapkārt griezās viesulis, zāle dega.

Tad, pavisam pēkšņi, it kā pēc trieciena, viss apkārt kļuva kluss un mierīgs.

Kitija atvēra acis un ar pūlēm pieslējās uz elkoņiem.

Bija ļoti tumšs. Tālumā dega pilsēta. Pret to asi izcēlās metāla masa, tā liecās, šķobījās un likās tik smalka kā tīkls. Kamēr meitene vēroja, tā sakusa, kļuva bieza un saplaka. Ar klusu krakšķi dzelzs celtne pazuda liesmās, kas pacēlās augšup, lai to sagaidītu, pastiepās pret debesīm un noplaka.

Kitija gulēja zemē vērojot. No debesīm lēnām bira stikla gabaliņi. Pēc mirkļa zeme jau mirdzēja kā salnas skarta.