Ptolemaja vārti

1 8 kitija

visu dienu Kitija jutās it ka ne savā āda saīgusi, izklaidīga un viegli aizkaitināma un nemēģināja savaldīties pat Butona kunga klātbūtnē. Meitene veica uzticētos pienākumus bez mazākās aizrautības, cirta durvis, skaļi klumpačoja pa māju un vienā brīdī sagāza divus rūpīgi sakrautus grāmatu kalnus. Tas savukārt aizkaitināja viņas darba devēju.

-Uzmanīgāk, Lizij! viņš izsaucās. Mana pacietība drīz beigsies!

Kitija apstājās, pieri saraukusi. Vai tad es nestrādāju labi, Butona kungs?

- Nestrādā vis! Tu visu dienu esi sliktā garastāvoklī, slāj pa māju kā ziloņu bars, seju saviebusi kā visneglītākais ifrīts. Kad es tev ko vaicāju, tu atbildi rupji, bez jebkādas cieņas. Esmu nepatīkami pārsteigts! Un tēja, ko tu pagatavoji, ir pliekana kā oda čurās! Tā vairs nevar turpināties. Kas ar tevi noticis, meitēn?

- Nekas.

- Kā tu man atbildi? Ja tā turpināsi, drīz vien būsi uz ielas!

- Jā, ser. Kitija nopūtās. Galu galā tur nevarēja vainot Butona kungu, ka Bartimajs nebija attaisnojis viņas cerības. Atvainojiet, ser. Man vienkārši pašlaik ir dažas problēmas…

- Problēmas? Dusmas vecā vīra sejā pamazām izzuda. Tā arī vajadzēja teikt. Pastāsti, kas tevi nomāc, varbūt es varēšu palīdzēt. Viņš sarauca pieri. Cerams, ka tās nav naudas grū­tības?

- Nē, ser. Nekas tamlīdzīgs. Kitija vilcinājās. Nevarēja taču teikt, ka asistentes darbs viņai bija vajadzīgs tikai vienam mērķim un tagad tas bija izrādījies veltīgs. Butona kungs uz viņu paļāvās, un, lai arī citreiz izturējās skarbi, Kitija zināja, ka zinātnieks viņu augstu vērtē. Tomēr viņš bija un palika burvis. Tas ir saistīts ar otru manu darbu. Jūs jau zināt, ka es strādāju krogā. Pirms divām dienām pie mums reidā bija atsūtīts dēmons, kas nogalināja vienu no maniem kolēģiem.

- Reidā? Butona kungs sarauca pieri. Kādā reidā?

- Parastie aizbildinājumi, ser, valdība cenšas atklāt sa­zvērestības. Meitene paņēma no šķīvja kūku un nokoda gaba­liņu.

- Tev jāsaprot, Lizij, ka katrai valdībai ir tiesības sevi aizstā­vēt. Varbūt tev pašai vajadzētu mazāk uzturēties tajā krogā, ja jau tā ir tāda sazvērnieku bedre.

- Tā nepavisam nav, ser! Tur jau tā lieta! Vienkāršie ļau­dis tikai runā par varu, politiku, brīvības ierobežošanu. Viņi tikai runā! Viņi nav spējīgi neko uzsākt, kā jau jūs ļoti labi zināt.

- Hmm, Butona kungs novilka, veroties pa logu pelēkajās oktobra debesīs. Es nespēju vainot vienkāršos cilvēkus par to, ka viņi jūtas nelaimīgi. Karš nudien ir ieildzis. Devro kungs nerīkojas pietiekami izlēmīgi. Bet ko gan mēs tur varam darīt? Pat es, būdams burvis, esmu bezpalīdzīgs! Vara ir Padomes rokās, Lizij! Mums, pārējiem, atliek tikai noskatīties un cerēt uz labākiem laikiem. Nu, tagad es ļoti labi saprotu, ka tu jūties nomākta, ja viens no taviem draugiem ir miris. Man nudien žēl. Uzēd vēl kādu kūciņu.

- Paldies, ser. Kitija apsēdās uz dīvāna un paņēma vēl vienu kūkas gabalu.

- Varbūt tu gribētu brīvu pēcpusdienu, Lizij? Butona kungs vaicāja. Es strādāšu ar dēmonu sarakstu. Tik daudz dēmonu! Brīnums, ka Citā pasaulē tiem vispār pietiek vietas!

Kitija, pilnu muti ēzdama, ierunājās: Atvainojiet, ser, bet kas ir Cita pasaule? Kāda tā izskatās?

Vecais virs norūcās. Tas ir mūžīgais haoss, riebīga, nesa­kārtota vieta. Dilaks, ja pareizi atceros, to sauca par "neprāta bedri". Mēs pat nespējam iedomāties visas tās šausmas. Viņš nodrebinājās. Pietiek par to iedomāties vien, lai rastos vēlēša­nās apēst trešo smalkmaizīti.

- Tātad burvji ir tur pabijuši? Kitija vaicāja. Citādi jau viņi nevarētu zināt, kā tur izskatās.

- Nu, ne gluži, Butona kungs novilka. Galvenie rakstnieki izmantoja ziņas, ko viņiem sniedza uzticami vergi. Tur nokļūt ir ļoti riskants pasākums gan dvēselei, gan miesai.

- Tātad tas nekad nav noticis?

- Ir bijuši mēģinājumi. Piemēram, Dilaka meistars Fičino devās turp, cerēdams iegūt dēmoniem piemītošo spēku. Tā vietā viņš zaudēja prātu. Saproti burtiski: viņa prāts tā arī neatgrie­zās no Citas pasaules. Bet ķermenis… Nē, tas ir pārāk pretīgi.

- Nē, stāstiet, ser!

- Nekādā gadījumā. Bija arī citi, kas to mēģinājuši, bet visi zaudējuši prātu vai noticis vēl kas ļaunāks. Vienīgais burvis, kas it kā veiksmīgi veicis šo ceļojumu, bija Ptolemajs. Viņš par to rakstījis Apokrifā, bet šīs ziņas ir ļoti pretrunīgas. Autors uzsver, ka šo procesu var veikt tikai ar uzticama dēmona palī­dzību, kura vārds tiek izmantots, lai atvērtu vārtus. Zinātnieks nošņaukājās. Smieklīga doma kurš gan uzticētu dēmonam savu dzīvību? Viss norāda uz to, ka Ptolemajs pats kritis par upuri savam eksperimentam. Saskaņā ar ticamu avotu ziņām viņš pēc tam ilgi nenodzīvoja.

Uzticība. Bartimajs bija teicis to pašu. Ptolemajs bija uzti­cējies džinam, un viņi bija kļuvuši par sabiedrotajiem. Kitija aizvēra acis un atcerējās džina izaicinājumu izkāpt no pentakla. Viņa to nebija darījusi, baidīdamās, ka džins viņu saraus gaba­los. Te nu nebija nekādas uzticēšanās.

Meitenē uzbangoja milzīgs niknums par to, ka viņa bija izniekojusi tik daudzus gadus, dzenoties pakaļ neiespējamam sapnim. Viņa piecēlās. Vai jūs patiešām iedosiet man brīvu pēcpusdienu, ser? Kitija vaicāja. Man noderētu neliela pastaiga.

Dodoties uz priekšnamu pēc mēteļa, meitene pagāja garām grāmatu kaudzēm, kuras pati nesen bija sašķirojusi, lai noliktu kādā no jaunajiem plauktiem. Tur bija arī darbi no Tuvajiem Austrumiem… Meitene apstājās un pārbaudīja. Jā, te tas bija, trešais no augšas, diezgan plāns sējums. Ptolemaja Apokrifs.

Kitija iekoda lūpā. Kāda jēga? Bartimajs bija teicis, ka tas uzrakstīts sengrieķu valodā. Meitene nolika grāmatu un devās prom, bet pa ceļam uz ārdurvīm apstājās. Viņa palūkojās atpa­kaļ. Bet kāpēc gan ne? Tas taču nevarēja nodarīt viņai nekādu ļaunumu.

Veci paradumi tik ātri nezūd. Meitene izgāja no mājas ar grā­matu mēteļa kabatā.

Tovakar Kitija ieradās Vardes krogā laikus. Viņa bija domā­jusi, ka īsa pastaiga uzlabos noskaņojumu, bet tā lika justies tikai sliktāk. Cilvēki, kas viņai pagāja garām, bija īgni un sadrūmuši, uzkumpušiem pleciem un nolaistu skatienu. Ielās riņķoja Modrības lodes, Nakts policija kaitinoši bieži parādījās ielu krustojumos. Pāris ielu bija aizbarikādētas. Londonas centrā bija notikuši nemieri, un tagad valdība atbildēja ar stingrākiem drošības pasākumiem. Policijas mašīnas riņķoja pa pilsētu, ska­nēja attālas sirēnas.

Meitenes soļi kļuva lēnāki, skatiens neko neizteica. Kitijai šķita, ka viss, ko viņa darīja un varētu darīt, ir veltīgs. Trīs gadi bija pavadīti bibliotēkās un putekļainās istabās, cenšoties tēlot burvi. Un kā vārdā? Nekas nebija mainījies. Nekas nemainīsies. Netaisnīgums kā smags mākonis pletās virs Londonas un sma­cēja viņu kopā ar pārējiem. Padome darīja, kas tai labpatika, un viņiem maz rūpēja citu ciešanas. Un tur neko nevarēja mainīt.

Arī Vardes krogā valdīja drūma noskaņa. Zāle bija sakopta, visas pēdas no aizpagājušās nakts noslēptas. Dēmona mestā sprā­dziena norautais letes stūris bija atjaunots. To nevarētu teikt par pārējo bāru, bet Džordžs Fokss bija noslēpis deguma pēdas ar plakātiem. Visi saplēstie galdi un krēsli bija nomainīti ar jauniem, bet deguma pleķis pie durvīm paslēpts zem paklāja.

Foksa kungs pamāja Kitijai sveicienu. Šovakar mums būs jāraujas vaiga sviedros, viņš sacīja. Vēl neesmu atradis nevienu, kas… aizstātu Semu.

- Protams, ne. Skaidrs. Kitijas balss bija mierīga, bet patie­sībā viņa dusmās vārījās. Meitene juta, ka vislabprātāk būtu sākusi kliegt. Sagrābusi trauku dvieli tā, it kā tas būtu burvja kakls, viņa ķērās pie darba.

Pagāja divas stundas, un zāle jau bija pilna. Vīrieši un sievie­tes pulcējās pie galdiem vai stāvēja pie letes un klusi sarunājās. Pāris cilvēku sāka spēlēt dambreti. Kitija pasniedza dzērienus, bet viņas domas klejoja kaut kur citur. Tāpēc viņa pat nepa­cēla galvu, kad atvērās durvis un ieplūda aukstais rudens gaiss.

Sarunas pēkšņi apklusa, it kā kāds krogā būtu izslēdzis skaņu. Teikumi palika puspabeigti, glāzes sastinga pusceļā līdz mutēm, acis iepletās, galvas pagriezās. Džordžs Fokss, kas pirms tam bija noliecies pie kāda galdiņa, lai parunātu, izslējās.

Tur stāvēja jauns vīrietis un purināja lietus lāses no garā, melnā mēteļa.

Kitija redzēja jaunpienācēju starp rindā stāvošo cilvēku silu­etiem. Viņai rokā paslīdēja glāze, un džins izlija uz letes. Mei­tene ievaidējās.

Jaunais vīrietis novilka cimdus un izbrauca ar roku caur matiem tie bija īsi apgriezti un slapji no lietus. Labvakar, viņš pieklājīgi teica. Kurš šeit būtu īpašnieks?

Klusums. Tad kāju švīkāšana. Džordžs Fokss noklepojās. Tas esmu es.

- Vai mēs varētu pārmīt pāris vārdu? Jautājums bija izteikts klusi un pieklājīgi, bet nepieļāva noliedzošu atbildi. Viss viņa personā izstaroja autoritāti mētelis, elegantā žakete, bal­tais krekls un ādas kurpes. Viņš bija šeit tikpat neiederīgs kā dēmons bez sejas.

Bailes un satraukums izplatījās pa istabu kā viļņi. Jaunais vīrietis pasmaidīja. Ja vien jums nav iebildumu.

Džordžs Fokss panāca tuvāk. Kā varu jums palīdzēt?

Svešais bija pusgalvu īsāks par Foksa kungu un daudz tie­vāks. Pie jums strādā kāda meitene, viņš iesāka. Kā viņu sauc?

Pāris apmeklētāju palūkojās uz Kitiju, kas bija atspiedusies pret sienu aiz bāra letes. Kalpotāju durvis bija tuvu. Viņa varētu izlavīties cauri virtuvei un aizbēgt…

Foksa kungs pārsteigumā samirkšķināja acis. Klēra Bella. Kopš Pegijas aiziešanas viņa ir vienīgā meitene… Viņa balsī ieskanējās bailes un dusmas. Kāpēc vaicājat?

- Vai viņa šovakar strādā?

Džordžs vilcinājās. Tieši to jaunais vīrietis bija gaidījis. Labi, viņš noskaldīja. Atvediet viņu. Ienācējs palūkojās uz kroga īpašnieku. Kitija, kas bija paslēpusies aiz bāra, lēnām virzījās uz otru izeju.

- Atvediet viņu! svešinieks atkārtoja.

Džordžs Fokss joprojām nekustējās, viņa seja bija kā akmenī cirsta, tikai acis bailēs ieplestas. Kas jums no viņas vajadzīgs? viņš mierīgi jautāja. Kas jūs esat? Kāpēc viņu meklējat?

- Neesmu radis paskaidrot savas rīcības motīvus, jaunais vīrietis garlaikotā balsī sacīja, nedz arī jautāt divreiz. Esmu no valdības. Ar to vajadzētu pietikt. Atvainojiet, es nedomāju…

Kāds vīrs, kas sēdēja netālu no izejas, bija pielēcis kājās un metās uz durvīm. Viņš atvēra durvis un mēģināja tikt ārā. Burvis pateica kādu vārdu un pavicināja roku. Vīrietis ielidoja atpakaļ istabā un nokrita pie kamīna. Durvis aizcirtās ar tādu spēku, ka sienas notrīcēja.

- Neviens nepametīs šo telpu, iekams neatradīsies Klēra Bella. Burvis nicinoši palūkojās uz vīrieti, kas gulēja uz grī­das. Beidziet vaidēt, jums taču nekas nenotika! Viņš pievēr­sās Džordžam Foksam. Tātad?

Kitija jau bija netālu no sētas izejas. Viens no apmeklētājiem pie letes viņai pamāja. Pazūdi ātrāk! viņš ļoti klusi nočukstēja.

Jaunais vīrietis piesita kāju. Jūs noteikti saprotat, ka es šeit neesmu ieradies viens. Ja es tuvākās pusminūtes laikā nedabūšu rokā to meiteni, jums var nākties to nožēlot. Viņš ieskatījās pulkstenī.

Džordžs Fokss lūkojās grīdā. Pēc tam pacēla acis uz griestiem. Viņš sakrustoja rokas un atkal atlaida tās. Mēģināja neskatī­ties uz apkārtējiem cilvēkiem. Grumbas viņa sejā kļuva asākas. Kroga īpašnieks atvēra muti un atkal aizvēra.

- Viss kārtībā, Džordž. Kitija parādījās, nesdama pār vienu roku mēteli. Tev nav tas jādara. Paldies par visu. Meitene lēni soļoja starp galdiņiem. Vai iesim, Mandrāka kungs?

Burvis kādu brīdi neatbildēja. Viņš skatījās uz meiteni, nedaudz nosarcis, bet tas jau laikam bija karstuma dēļ. Jaunais vīrietis pieklājīgi paklanījās. Džonsas jaunkundz, kāds prieks jūs satikt! Iesim! Viņš pakāpās malā. Kitija stīvi pagāja viņam garām. Burvis viņai sekoja.

Pirms aiziešanas viesis uzmeta skatienu telpai. Atvainojiet, ka iztraucēju jums vakaru, viņš sacīja un aizvēra aiz sevis dur­vis. Apmēram minūti neviens nerunāja.

- Tev laikam būs vajadzīga jauna apkalpotāja, Džordž, bei­dzot kāds izmeta.

Modrības lode pagalmā bija pazudusi. Pa ielu pabrauca garām pāris automašīnu. Lija. Kitija dzirdēja, kā lietus lāses krīt upē. Sejā iesitās auksts vējš. Tas meiteni it kā atmodināja no sapņa.

Viņa izdzirda burvja balsi. Džonsas jaunkundz? Mana auto­mašīna ir pavisam netālu. Mēs varētu doties turp.

Kitiju pēkšņi pārņēma prieks. Nevis bailes, kā tam vajadzētu būt, bet gan izaicinājums un triumfs. Kopš pirmā šoka, ieraugot Mandrāku krogā, meitene bija mierīga un dīvainā kārtā atvieg­lota. Trīs gadus viņa bija dzīvojusi vientulībā un noslēgtībā. Un tagad, kad arī sapnis bija zudis, viņa juta, ka šādi vairs nespēj dzīvot ne brīdi ilgāk. Bija jārīkojas, vienalga, kādas arī būtu sekas. Ilgi aizturētās dusmas lauzās ārā kopā ar sen aizmirsto uzdrīkstēšanās garu.

Meitene pagriezās. Viņas priekšā stāvēja Mandrāks, viens no Padomes burvjiem. Tā bija atbilde uz viņas lūgšanām.

- Un ko tu tagad taisies darīt? viņa nošņāca. Nogalināsi mani?

Jaunais vīrietis pārsteigumā samirkšķināja acis. Viņa seju apspīdēja gaisma, kas plūda pa kroga logiem, liekot tai izskatī­ties neveselīgi dzeltenīgai. Burvis noklepojās. Ņē. Es…

- Kāpēc ne? Vai tad tā jūs nerīkojaties ar nodevējiem? Kitija izspļāva vārdus. Vai ar ikvienu, kas stājas jums ceļā? Pirms divām dienām šeit bija kāds no jūsu dēmoniem. Tas nogalināja nevainīgu cilvēku. Viņam bija ģimene. Un viņš nekad nebija darījis neko pretlikumīgu. Bet dēmons tik un tā viņu nogalināja.

Burvis sakoda zobus. Tas bija nelaimes gadījums. Man ar to nav nekāda sakara.

- Nē, izņemot to, ka arī tu kontrolē dēmonus, Kitijas balss bija asa. Viņi ir tikai vergi, kurus izrīkojat jūs!

- Šim gadījumam nebija nekāda sakara ar mani. Tas nav mans departaments. Bet tagad, Džonsas jaunkundz…

- Atvaino, viņa sarkastiski iesmējās, bet tā ir visneveik­lākā atruna, ko es jebkad esmu dzirdējusi. Nav mans depar­taments! Jā, nu tad jau viss kārtībā. Un laikam jau arī kara departaments nav tavējais, un arī Nakts policija un Tauers nav tavā pārziņā. Ar to tev nav nekāda sakara.

- Patiesībā tā arī ir. Viņa balss kļuva skaļāka. Vai tu tomēr nepaklusētu, Džonsas jaunkundz? Vai varbūt būs vaja­dzīga mana palīdzība? Viņš uzsita knipi, un no pagalma parā­dījās kāda ēna. Tas ir Fritangs, viens no maniem niknākajiem kalpiem. Viņš darīs visu, ko es pavēlēšu…

Kitija sašutumā izsaucās. Pareizi, draudi man! Tieši tāpat kā cilvēkiem krogā! Bet bez dēmoniem, kas ir tavs patiesais spēks, tu nespētu neko, vai ne? Nesaprotu, kā tādi cilvēki kā jūs vispār spēj naktīs mierīgi gulēt!

- Tad jau mēs esam līdzīgi, Mandrāks atcirta. Nespēju atce­rēties, kad Pretošanās kustība nebūtu izmantojusi spēku. Pado­māsim, kā tur bija… Vairāki cilvēki nogalināti, vēl citi ievainoti…

- Tas bija citādi! Mēs cīnījāmies par ideāliem!

- Tāpat kā es. Tomēr… Viņš dziļi ievilka elpu. Atzīšos, ka šobrīd mana uzvedība bija nepiedodama. Burvis pamāja ar roku, pateica kādu buramvārdu un atbrīvoja ēnu. Redzi nu, tagad mēs varēsim mierīgi parunāties.

Kitija ieskatījās viņam acīs. Man arī pirms tam nebija bail.

Mandrāks nodrebinājās. Viņš palūkojās pār plecu uz aiz­vērtajām kroga durvīm un tad uz ielas pusi. Šķita, ka pretēji pašpārliecinātajai uzvedībai krogā viņš pēkšņi nezina, ko darīt.

- Tātad? Kitija izaicinoši teica. Kas parasti notiek, kad jūs kādu arestējat? Nopratināšana moku kambarī? Piekaušana līdz nāvei? Kas tagad sekos?

Jaunais vīrietis nopūtās. Es neesmu tevi arestējis.

- Tātad es varu doties prom?

- Džonsas jaunkundz, viņš sacīja, es esmu šeit kā privāt­persona, nevis kā valdības loceklis. Taču, ja tu nebeigsi uzves­ties izaicinoši, viss var mainīties. Oficiāli tu esi mirusi. Tikai vakar es nejauši uzzināju, ka tomēr esi dzīva, un gribēju pats par to pārliecināties.

Kitija aizdomīgi nopētīja Mandrāku. Kas tev pateica, ka esmu šeit? Dēmons?

- Nē. Bet tas nav svarīgi.

Pēkšņi Kitijai atausa gaisma. Ak tā! Tas bija Niks Drevs.

- Es jau teicu, ka tas nav svarīgi. Tu taču neesi pārsteigta, ka es mēģinu sadzīt pēdas bēglei, Pretošanās kustības dalībniecei.

- Nē, viņa atcirta. Esmu pārsteigta tikai par to, ka tu vēl neesi pārgriezis man rīkli.

Burvis sašutumā izsaucās: Es esmu ministrs, nevis slep­kava! Es palīdzu aizsargāt cilvēkus pret… tādiem teroristiem kā tu un tavi draugi!

- Jā, cilvēkiem jūsu gādībā nudien klājas labi, Kitija turpi­nāja. Puse valsts jauno vīriešu jau ir krituši Amerikā, policija plosās ielās, dēmoni uzbrūk katram, kas iebilst kaut vārdiņu, un piepilsētas čum un mudž no spiegiem. Viss ir vislabākajā kārtībā!

- Ja nebūtu mūsu, visiem klātos vēl ļaunāk, Mandrāka balss bija augsta un saspringta. Viņš savaldījās un atkal atsāka runāt klusām. Mēs izmantojam savas spējas, lai valdītu tā, kā būtu labāk visiem. Vienkāršajiem ļaudīm ir vajadzīga vadība. Tiesa, šobrīd mums neklājas viegli, bet…

- Jūsu vara balstās uz paverdzināšanu! Kā tā var būt laba?

Burvis izskatījās patiešām pārsteigts. Bet mēs taču nepa­verdzinām cilvēkus, tikai dēmonus.

- Un tas jūs padara labākus, vai ne tā? Man gan tā nešķiet. Viss, ko jūs darāt, ir nolemts pagrimumam.

Burvja balss skanēja klusi. Tā nav.

- Tā ir, un tu pats to lieliski apzinies! Kitija palūkojās uz Mandrāku. Kāpēc tu ieradies? Ko tu gribi? Pretošanās kustība jau sen vairs neeksistē.

Mandrāks noklepojās. Man stāstīja… Viņš ciešāk satinās mētelī un palūkojās uz upi. Man stāstīja, ka tu esot mani izglā­busi no golema. Ka riskēji ar dzīvību manis dēļ. Viņš paskatī­jās uz meiteni. Kitijas seja nepauda nekādas emocijas. Turklāt es domāju, ka tu šīs rīcības dēļ gāji bojā. Un tagad, kad uzzināju, ka esi dzīva, es… gribēju uzzināt patiesību.

Kitija saviebās. Kā tu to domā? Jā, es to izdarīju un laikam nebiju īsti pie pilna prāta. Es apturēju golemu, lai tas nesašķaida tev pauri. Un tad aizbēgu. Tas arī viss.

Viņa skatījās jaunajam burvim tieši acīs. Arī viņš nenovērsa skatienu. Lietus turpināja līt.

Mandrāks atkal nokāsējās. Nu skaidrs. Paldies. Nē, patie­sībā nav skaidrs. Mani interesē, kāpēc tu to darīji. Viņš iebāza rokas kabatās.

- Nezinu, Kitija noteica. Patiešām nezinu.

- Uzvelc mēteli, citādi izmirksi!

- It kā tev tas rūpētu! Tomēr viņa uzvilka mēteli.

Viņš noskatījās, kā meitene uzvelk mēteli, un, kad viņa bija aizpogājusi gandrīz visas pogas, turpināja. Lai kādi iemesli tev arī būtu bijuši, viņš sacīja, man vajadzētu pat…

- Nesaki to! Nesaki. Es negribu to dzirdēt. Ne no tevis…

- Bet…

- Es to izdarīju nedomājot un, ja vēlies zināt, esmu šo rīcību nožēlojusi katru reizi, kad redzu tavus melīgos pamfletus vai dzirdu aktierus no skatuves skandinām tavas izdomātās blēņas. Tāpēc nevajag man pateikties, Mandrāka kungs. Viņa nodrebinājās. Lietus sāka līt spēcīgāk. Ja tev vajag kādam pateik­ties, saki paldies Bartimajam. Tieši viņš mani pamudināja tevi glābt.

Pat tumsā varēja redzēt, ka šie vārdi jauno burvi šokēja. Viņš sastinga, balss aizlūza: Viņš tevi pamudināja? Nespēju noticēt.

- Kāpēc? Jo viņš ir dēmons? Jā, es zinu. Neizklausās loģiski. Bet viņš lika man apturēt golemu, pasauca mani atpakaļ, kad es gatavojos bēgt. Ja nebūtu viņa, tu jau būtu pagalam. Bet neņem galvā, ko es te runāju. Viņš jau ir tikai vergs.

Burvis klusēja. Un tad sacīja: Es jau gribēju vaicāt par Bartimaju. Nezin kāpēc viņš šķiet tev pieķēries. Varbūt tu zini, kāpēc?

Kitija iesmējās. Man gan neliekas, ka viņš būtu man pie­ķēries.

- Nē? Tad kāpēc viņš man teica, ka tu esi mirusi? Viņš teica, ka golems ir tevi nogalinājis. Tieši tāpēc es tevi visus šos gadus nemeklēju.

- Viņš tā teica? Es nemaz nezināju… Kitija ļāva skatienam aizslīdēt pār tumšo upi. Varbūt tāpēc, ka es pret viņu izturējos ar cieņu. Tāpēc, ka nemēģināju viņu paverdzināt, neturēju viņu kalpībā uz Zemes tik ilgi, līdz viņa būtība bija zaudējusi visu spēku! Kitija pēkšņi apklusa un iekoda lūpā.

Burvis bija izbrīnā iepletis acis. Un kā tad tu to zini? viņš ļoti klusi vaicāja. Tu taču neesi Bartimaju redzējusi gadiem ilgi, vai ne?

Kitija atspiedās pret krasta margām. Burvis nostājās viņai blakus…

Pēkšņi gaiss iezumējās, virs upes uzvirpuļoja lietus lāses un tur parādījās mirdzoša rozā lode. No tālienes atskanēja orķestra mūzika. Mandrāks nolamājās.

Lodē parādījās apaļīga, smaidoša seja, ko nedaudz neskaidru padarīja elektrības sprakšķi visapkārt. Džon! Beidzot es tevi esmu atradis! Tu kavē! Mūziķi jau iesildās! Nāc ātri!

Burvis paklanījās. Atvaino, Kventin. Mani aizkavēja…

- Nav laika, nav laika! seja uz brīdi nopētīja Kitiju. Ņem savu draudzeni līdzi! Es jums pietaupīšu vietas. Tavā rīcībā ir desmit minūtes, Džon!

Lode uzmirdzēja, notrīsēja un pagaisa. Virs Temzas lija tumša lietus siena.

Kitija un Mandrāks lūkojās viens otrā. Šķiet, mums nāk­sies turpināt šo sarunu citā vietā, burvis klusi sacīja. Vai tev patīk teātris, Džonsas jaunkundz?

Kitija saknieba lūpas. Ne pārāk.

- Man tāpat, jaunais vīrietis eleganti palocījās. Tomēr mums būs tas jāpārcieš kopā.