Ptolemaja vārti

29 netenjels

netenjels un algotnis klusēdami lūkojās viens uz otru apmē­ram pusminūti. Neviens no viņiem nepakustējās. Nazis bārdainā vīra rokā palika nekustīgs, otru roku viņš bija iespiedis sānos. Netenjels bezcerīgi uzlūkoja sāncensi. Viņš bija redzējis, cik ātri šīs rokas spēj kustēties. Bet patlaban Netenjels jutās bezpalīdzīgs. Pagājušoreiz, kad viņi tikās, viņam vismaz bija Bartimajs.

Algotnis ierunājās pirmais. Es atnācu tev pakaļ. Dēmons grib tevi dzīvu.

Netenjels neko neteica un nekustējās. Jaunais burvis mēģi­nāja izgudrot rīcības plānu, bet smadzenes paralizēja bailes. Visas domas sastinga un pārakmeņojās.

- Manuprāt, vairāki no labiem burvjiem tika nogalināti, algotnis turpināja, bet Nūda vēlas saglabāt pēc iespējas vairāk jaunu, noderīgu ķermeņu. Nu? Vai arī tu vēlies cēlāku nāvi? To var nokārtot.

- Mums nemaz nav… Netenjels juta, kā vārdi ķeras rīklē, nav jācīnās.

Melnā tērptais vīrs iesmējās. Cīņa nozīmētu, ka es uzskatu tevi par vienlīdzīgu.

- Manā pakļautībā ir vēl viens varens dēmons, Netenjels meloja. Padomā, ko runā, citādi likšu tam uzbrukt. Mēs taču varam sadarboties, lai uzveiktu ienaidnieku! Tev jāatzīst, ka tas būtu arī tavās interesēs. Es tev dāsni atlīdzinātu, izsniegtu zeltu, cik vien tu gribētu. Es varu piešķirt tev lorda titulu, varu uzdāvināt tev zemi, īpašumus, ko vien sirds kāro. Tev tikai jācīnās kopā ar mani. Sajās dārgumu glabātavās ir ieroči, ko mēs varam izmantot.

Par atbildi bārdainis nospļāvās uz grīdas. Man nav vajadzīgi ne īpašumi, ne tituli! Mana sekta tos uzskata par niekiem. Vie­nīgais, ko mēs atzīstam, ir zelts, bet to man apsolīja arī dēmons, ja es kalpošu viņam. Un… nē, nerunā, es zinu, ko tu teiksi! Kas par to, ja Nūda iznīcinās visu Londonu, pat ja viņš ķersies pie Eiropas kāda man daļa? Manis pēc viņš var pazudināt visu pasauli! Es neticu ne impērijām, ne karaļiem. Lai to vietā nāk haoss! Man no tā būs tikai labums. Kāda ir tava atbilde? Gribi nomirt tepat un tūlīt?

Netenjels samiedza acis. Mana atbilde uz pirkstgaliem zogas tev no muguras. Nogalini viņu, Belazel! Uzbrūc!

To teicis, viņš ar pirkstu norādīja uz kāpnēm algotnim aiz muguras. Vīrietis noliecās un apcirtās riņķī, gatavs uzbruku­mam, bet kāpnes bija tukšas. Viņš nolamājās, vēlreiz apgriezās un satvēra rokā sudraba disku, bet Netenjels jau bija nozudis ap stūri un skrēja uz dārgumu glabātavu. Algotnis meta…

Netenjels mēģināja reizē izvairīties no lidojošā diska un skriet, bet viņam aizķērās kāja, un zēns smagi novēlās uz akmens plāksnēm.

Sudraba disks, šķeldams gaisu, ietriecās sienā virs jaunā burvja galvas, atsitās pret pretējo sienu un nokrita zemē.

Netenjels bija nokritis uz izstieptām rokām. Viņš uztrausās kājās, paķēra sudraba disku un skrēja tālāk, pametot skatienu pār plecu.

Algotnis steidzās viņam pakaļ, seju dusmās saviebis. Likās, ka viņš iet bez steigas, bet gaiss ap vīrieša zābakiem pulsēja un vibrēja. Viens viņa solis bija parasta cilvēka triju soļu garumā, un drīz vien viņš jau atradās Netenjelam aiz muguras. Viņš pacēla nazi dūrienam. Netenjels iekliedzās un metās sānis.

No gaiteņa sienas parādījās pelēka ēna, tā kustējās klusi kā dūmi un apvijās algotnim ap vidu, sniedzoties ar roku viņam pie rīkles. Algotnis pagriezās, pacēla nazi un dūra. Pelēkā ēna novaidējās, bet tvērienu neatlaida. No tās izplūda zils staro­jums, kas ietvēra bārdaino vīru, viņš noklepojās un nospļā­vās. No sienām un glūdas pacēlās vēl citas ēnas, apķērās ap algotņa zābakiem un biksēm, tvērās pie mēteļa. Algotnis dūra pa labi un kreisi, tad piesita papēdi, un septiņjūdžu zābaki aiznesa viņu prom pa gaiteni. Bet zilā dūmaka no viņa neat­laidās, ēnas turējās, piesūkušās kā dēles, un parādījās arvien jaunas.

Netenjels atspiedās pret sienu. Viņš, protams, zināja, ka vaina ir zābakos to aura bija iedarbinājusi lamatas, tiklīdz algotnis bija pārkāpis līniju. Ēnas bija metušās virsū maģisko priekš­metu īpašniekam. Nelaime tikai tā, ka tas bija maģisks uzbru­kums un kā Netenjels zināja no rūgtās pieredzes šī vīra pre­tošanās spējas bija neiedomājamas.

Tomēr šis starpgadījums deva Netenjelam iespēju atrauties. Dārgumu glabātava atradās kaut kur priekšā, tur, kur šobrīd cīnījās algotnis. Netenjelam bija jādodas turp. Viņš satvēra cie­šāk sudraba disku un zagās uz priekšu pa gaiteni, garām neskai­tāmām durvīm un pagriezieniem, tuvāk un tuvāk sadursmes vietai.

Tagad Netenjela ienaidnieku bija apņēmušas tik daudzas ēnas, ka jaunais burvis viņu pat nespēja saskatīt, lielais vīrs bija gandrīz aprakts pelēko stāvu murskulī. Dēmonu svars bija nospiedis viņu uz ceļiem, un Netenjels garāmejot pamanīja viņa seju, piesarkušu no cīņas un zilās miglas. Likās, ka vīrietim jau trūkst elpas, bet viņš joprojām cīnījās. Uz grīdas gluži kā skai­das no ēvelsola klājās dēmonu būtības gabaliņi.

Arī nazis ir sudraba, Netenjels domāja. To viņi nevar izturēt. Agrāk vai vēlāk viņš izlauzīsies brīvībā.

Šī doma bija kā strāvas sitiens. Viņš bija sasniedzis cīņas punktu. Zēns pacēla disku, piespiedās pie sienas un virzījās uz priekšu, nenolaižot acis no dēmoniem. Viņš redzēja, kā viena ēna, pārcirsta uz pusēm, nogāžas zemē. Netenjels vairs nekavē­jās. Laika bija pavisam maz.

Prom pa gaiteni, vēl dziļāk pazemē. Te bija gaiteņa gals un dzelzs durvis ieeja pazemes noliktavā.

Netenjels pieskrēja pie durvīm un palūkojās atpakaļ. No gai­teņa skanēja elsas, nopūtas un necilvēcīgi kliedzieni. Nedomā par algotni! Kas tagad būtu jādara?

Jaunais burvis nopētīja durvis. Šķita, ka tās ir pavisam paras­tas durvis ar lodziņu un parastu rokturi. Nekā vairāk. Vai te varētu būt kādas lamatas? Iespējams, lai gan ierēdnis neko nebija minējis. Zēns zināja, ka dārgumus sargāja buboņu mēris, •bet kas to iedarbināja? Varbūt atlika tikai atvērt durvis…

Netenjela roka kavējās uz roktura. Vai viņam vajadzētu….?

Zēns palūkojās pār plecu. Bija jādabū zizlis, citādi viņam draudēja nāve. Netenjels satvēra rokturi un parāva durvis…

Nekas nenotika. Durvis palika slēgtas.

Netenjels nolamājās. Tātad tās bija aizslēgtas. Viņš lauzīja galvu. Neizskatījās, ka te būtu atslēgas caurums. Ja durvis sar­gāja kāda burvestība, viņam nebija laika, lai to atminētu.

Viņam ienāca prātā dīvaina doma. Zēns vēlreiz nospieda rok­turi, tikai šoreiz nevis pavilka durvis, bet pagrūda.

Durvis atvērās. Netenjels aizturēja elpu.

Viņam pretī nelidoja nekāds mēris. Ieslēdzās gaisma lai­kam griestos bija ieslodzīts kāds velnēns, kura uzdevums bija iedegt gaismu, tiklīdz atvērās durvis. Viss izskatījās tāpat kā pirms divām dienām marmora paaugstinājums telpas centrā, piekrauts ar dārgumiem. Citādi istaba bija tukša. Visapkārt marmora paaugstinājumam stiepās olīvzaļas grīdas plāksnes.

Netenjels paberzēja zodu. Visticamāk, ka buboņu mēris pacelsies no zaļajām plāksnēm, tiklīdz tām uzkāps, un viņš pāris sekunžu laikā būs pagalam. Nepatīkama doma. Bet kā lai tiek tām garām? Grīdas plāksnes bija pārāk plašā lokā, lai tām pārlēktu vai pārkāptu, un viņš neprata lidot…

Zēnu sagrāba neizlēmība. Viņš nevarēja doties atpakaļ situācija bija pārāk briesmīga, turklāt Kitija paļāvās uz viņu. Bet ieiet šajā istabā nozīmēja nāvi, viņam nebija nekādu aizsarg­līdzekļu ne vairoga, ne burvestību…

Jaunais burvis nenolaida acis no marmora paaugstinājuma. Uz tā stāvēja nefrīta akmens zelta ietvarā, zelta ķēdītē. Samar­kandas amulets. Netenjels ļoti labi zināja, uz ko tas ir spējīgs. Viņš bija redzējis, kā tā spēks atvairīja Ramutru; tātad tas tiktu galā arī ar buboņu mēri. Ja nu viņš skrietu, cik spēka…?

Viņš iekoda lūpā. Nē, attālums līdz amuletam bija pārāk liels. Viņš nesasniegs amuletu pirms…

Lai gan gaitenis joprojām bija kluss, Netenjels sajuta skaustā dīvainu kņudēšanu un pagriezās. Skats, kas tur pavērās, lika vēderam sagriezties un ceļiem saļimt.

Ar nazi rokās algotnim bija izdevies tikt vaļā gandrīz no visiem gariem, izņemot vienu, kas joprojām turējās viņam ap vidu. Pārējie gulēja zemē. No sienām un grīdas joprojām pacēlās jaunas ēnas, viena no tām raidīja algotņa virzienā zilu pulsā­ciju, kas trieca vīrieti pret sienu, bet nespēja nogāzt no kājām. Nepievēršot nekādu uzmanību ēnai, kas bija apķērusies viņam ap kaklu un mēģināja žņaugt, algotnis nokratīja no kājām vis­pirms vienu, tad otru zābaku. Tie nogāzās uz akmeņiem.

Vīrietis devās prom no zābakiem, un ēnas vairs nelikās inte­resējamies par viņu. Tās sapulcējās ap zābakiem, apošņājot tos un aptaustot ar garajiem pirkstiem. Arī ēna, kas bija apķērusies viņam ap kaklu, atlaida tvērienu. Bārdainais vīrs nokratīja to no muguras un ar sudraba nazi pāršķēla uz pusēm. Tagad tā bija tikai pelēka masa uz grīdas.

Kamēr Netenjels lūkojās uz viņu, algotnis devās uz dārgumu glabātavas pusi. Viņš nāca lēni, bet nepielūdzami. Vīrieša apmet­nis bija saplēsts, kājās zeķes. Likās, ka ēnu uzbrukums bija viņu nogurdinājis seja pauda nogurumu, viņš kliboja un klepoja.

Netenjels stāvēja durvīs, ar vienu kāju jau pāri slieksnim. Domas viņa galvā joņoja no zaļajām akmens plāksnēm līdz algotnim. Viņam no bailēm gandrīz kļuva slikti. Nebija atlicis nekas cits kā izvēlēties nāvi.

Jaunais burvis mēģināja nomierināties. Nāve bija neizbē­gama. Algotņa seja pauda, ka nāve no viņa rokas būs sāpīga. Bet otra…

Amuleta vēsais starojums spīdēja uz marmora paaugstinā­juma, aicinot pie sevis. Tas bija pārāk tālu… Tomēr nāve no buboņu mēra tādā koncentrācijā vismaz būs ātra.

Netenjels izlēma. Viņš atkāpās no noliktavas durvīm, tuvāk algotnim.

Zilās acis ieurbās viņējās. Vīrietis pasmaidīja un pacēla nazi.

Netenjels apcirtās uz papēža un metās uz durvīm. Bārdainais vīrietis dusmās ierēcās, bet zēns tam nepievērsa nekādu uzma­nību. Bija svarīgi uzņemt pēc iespējas lielāku ātrumu, aizlēkt pēc iespējas tālāk…

Pēkšņi viņš sajuta sāpes plecā, iekliedzās, bet neapstājās. Pa atvērtajām durvīm, iekšā istabā, pretī zaļajām akmens plāk­snēm…

Aiz muguras atskanēja soļi un apslāpēta klepošana.

Zēns jau bija pie zaļo akmens plākšņu malas. Viņš lēca, lidoja…

Piezemējās un metās skriet.

Visapkārt, šņākdami kā niknas čūskas, no grīdas pacēlās dzeltenzaļu dūmu mākoņi.

Tur priekšā atradās marmora paaugstinājums ar dārgu­miem. Gledstona zizlis, dārgakmeņiem rotāts cimds, sena vijole, kas notraipīta ar asinīm, kausi, zobeni, šķirstiņi un gobelēni. Netenjels nenolaida acis no Samarkandas amuleta, steidzās uz priekšu, saraujoties pie katra dzeltenzaļā mākoņa pieskāriena.

Zaļā migla ieskāva visu kā biezā plīvurā. Netenjels juta, kā tā dzeļ ādu, dzēlieni kļuva intensīvāki, zēns sajuta sāpes un saoda deguma smaku…

Aiz viņa atskanēja klepus.

Beidzot viņš bija sasniedzis marmora paaugstinājumu. Zēns pastiepa roku, satvēra amuletu, noraujot to no stenda. Viņš lēca, uzkrita uz marmora bluķa un novēlās zemē, nogāžot arī visus dārgumus. Acis dega, viņš tās cieši aizmiedza. Āda sūr­stēja. Viņš sadzirdēja sāpju kliedzienu un tikai pēc tam saprata, ka kliedzējs bijis pats.

Zēns uzlika amuletu kaklā, sajuta tā vēso pieskārienu krū­tīm…

Sāpes bija pazudušas. Āda joprojām sūrstēja, bet tās bija parastas sāpes, nevis mokoša dedzināšana. Visvairāk smeldza brūce plecā. Zēns sadzirdēja savādu sīkšanu un atvēra acis dzeltenzaļie tvaiki tinās viņam apkārt, virpuļoja, mēģināja pie­kļūt ādai, bet to visu sevī iesūca nefrīta akmens amuleta cen­trā.

Netenjels pacēla galvu. Viņš redzēja griestus, marmora paaugstinājumu un buboņu mēra tvaikus. Nekas cits nebija saskatāms.

Kur tad bija palicis…

Pavisam netālu kāds noklepojās.

Netenjels pakustējās. Tas nebija pārāk ātri, bet straujāk viņš nespēja. Sāpes plecā neļāva atbalstīties uz labās rokas, tāpēc viņš atspiedās uz kreisās un lēnām piecēlās.

Otrpus marmora paaugstinājumam stāvēja algotnis, un arī viņu ieskāva mēra mākonis. Viņš turēja rokā nazi un nenolaida acis no Netenjela. Tomēr viņš bija atbalstījies pret marmora bluķi un klepoja pie katra elpas vilciena.

Bārdainais vīrietis iztaisnojās un sāka nākt Netenjela vir­zienā.

Netenjels atkāpās.

Viņa pretinieks kustējās ļoti piesardzīgi, it kā katra kustība sagādātu viņam sāpes. Algotnis nepievērsa uzmanību apkārt mutuļojošajam mērim, kas jau bija noēdis viņa mēteli un tagad plēsa caurumus melnajās drēbēs un zeķēs. Viņš atkāpās no mar­mora bluķa.

Netenjela mugura atdūrās pret sienu. Tālāk vairs nebija, kur iet. Viņa rokas bija tukšas sudraba disks bija nokritis zemē kaut kur pa ceļam. Zēns jutās pavisam neaizsargāts.

Buboņu mēris vēl niknāk uzbruka vīram melnajās drēbēs. Netenjels redzēja viņa sejā pazibam dīvainu grimasi kā šau­bas vai sāpes. Vai pretošanās spējas sāka zust? Viņam jau bija jātiek galā ar dēmonu uzbrukumu gaitenī, un tagad arī mēris… Vai tiešām pretinieka seja mainīja krāsu? Vai tā nebija mazliet dzeltenīga, vai neparādījās rētas?

Algotnis nepielūdzami tuvojās, zilo acu skatiens bija caur­urbjošs.

Jaunais burvis piespiedās ciešāk pie sienas. Viņa roka instin­ktīvi sagrāba amuletu, metāls bija patīkami vēss.

Mēra mākonis pēkšņā niknumā savijās ap algotni, ieskaujot viņu kā apmetnī. It kā tas pēkšņi būtu atradis viņa vājo punktu, plaisu šī neuzvaramā vīra bruņās. Tas uzmutuļoja kā lapseņu bars, kas metas uz ienaidnieku, un dzēla. Algotnis nepalēnināja soli. Viņa āda jau izskatījās pēc veca papīra, miesa iekrita, it kā būtu pēkšņi izžuvusi. No melnās bārdas pazuda visa krāsa. Bet gaišzilās acis vērās Netenjelā ar nerimstošu naidu.

Tuvāk, tuvāk… Roka, kas turēja nazi, bija sažuvusi, to it kā veidoja tikai kauli un āda. Bārda kļuva pelēka, tad balta, vaigu kauli izspiedās. Netenjelam šķita, ka algotnis smaida. Smaids papletās platāks, atklājot visus zobus. Sejas āda pilnībā atdalī­jās, atstājot tikai galvaskausu ar baltu bārdu, kas izskatījās kā pielīmēta, un mirdzošām acīm, kas pēdējo reizi uzliesmoja un izdzisa.

Skelets melnās drānās sašūpojās un nogāzās, sašķīda, izkai­sot drēbju gabalus un kaulu šķēpeles pa grīdu pie Netenjela kājām.

Buboņu mēris pamazām norima. Tas, kas bija palicis pāri, tika iesūkts amuletā. Netenjels aizkliboja līdz marmora paaugstinājumam. Uzlūkota ar lēcām, dārgumu spožā aura viņu žilbināja. Visspožāk mirdzēja zizlis. Viņš pastiepa roku, tikai tagad pamanīdams sīkos ievainojumus uz plaukstas, un pacēla to. Viņš atcerējās, cik tas bija gluds, cik gaišs bija vecais koks.

Netenjels nejuta nekādu uzvaras prieku. Viņš bija pārāk novārdzis. Zizlis bija rokās, bet doma par tā iedarbināšanu viņu biedēja. Sāpes plecā lika viņam just vieglu reiboni. Zēns pama­nīja uz grīdas vainīgo asiņainu sudraba disku. Tam blakus atradās otrs disks, tas, ko viņš pats bija nosviedis. Viņš to pacēla un ielika kabatā.

Zizlis, amulets… Kas vēl? Viņš pārskatīja pārējos dārgumus. Daži tie, par kuriem viņš bija dzirdējis, pašlaik nešķita node­rīgi. Pārējie nebija tik spēcīgi, lai tos ņemtu līdzi. Jaunais burvis bez kavēšanās atstāja noliktavu.

Kad viņš devās atpakaļ ar zizli rokās, sargi mēģināja viņam uzbrukt, bet viņu raidītā zilā pulsācija tika ierauta amuletā, un arī tie gari, kas mēģināja uzbrukt Netenjelam paši, attapās turpat amuleta vidū. Jauno burvi nekas vairs nekavēja. Pa ceļam viņš savāca septiņjūdžu zābakus. Pavisam drīz viņš jau bija pie izejas.

Uz ierēdņa galda stāvēja viņa Novērošanas disks.

- Velnēn, tev būs jāizpilda trīs uzdevumi, un pēc tam tu būsi brīvs.

- Tu joko, vai ne? Viens no tiem noteikti ir neizpildāms. Jāsa­vij virve no smiltīm? Jāuzceļ tilts uz Citu pasauli? Saki vien, satriec mani!

Kamēr velnēns bija prom, jaunais burvis apsēdās uz galda, smagi balstīdamies uz zižļa. Plecs sāpēja, sejas un roku āda dega, elpa bija saraustīta.

Velnēns bija atgriezies viņa seja sajūsmā mirdzēja, viņš gandrīz nevarēja novaldīt sajūsmu. Pirmais jautājums: diže­nie gari patlaban pamet ēku. Vari palūkoties. Diskā parādījās attēls: Netenjels pazina Vestminsteras pagalmu. Ēkas sienā bija izsists caurums, un no tā parādījās necilvēcīgs pūlis. Tie bija valdības pārstāvji, sievietes un vīrieši, kas dīvaini steberēja uz priekšu. Atskanēja sprādzieni, liesmoja Elles ugunis, burves­tības lidoja uz visām pusēm. Visiem pa vidu steidzās mazais, resnais Kventina Mierdara ķermenis.

- Tur nu viņi aiziet, velnēns ziņoja. Apmēram četrdesmit necilvēcīgu būtņu. Daži no viņiem joprojām droši neturas uz kājām, iet gluži kā tikko piedzimuši teļi. Bet gan jau ar laiku iemanīsies.

Netenjels nopūtās. Kā tad.

- Otrais jautājums: ieroči atrodami augšup pa kāpnēm, tre­šās durvis pa kreisi. Un trešais…

- Kur viņa ir?

- Augšup, garām Statuju zālei, pirmās durvis pa labi. Varu parādīt, ja vēlies. Parādījās Vaitholas administratora darbis­taba. Uz grīdas pentaklā gulēja meitene.

- Tuvāk! Netenjels pavēlēja. Vai vari piekļūt tuvāk?

- Jā. Bet skats nav no skaistajiem. Lai gan tā ir tā pati mei­tene, pat ja tev šķitīs, ka nav. Redzi? Arī es sākumā šaubījos, bet pazinu drēbes…

- Ak, Kitij, Netenjels noelsās.