Ptolemaja vārti

14 bartimajs

Iespējams, esmu tev jau teicis, ka laiks Citā pasaulē neeksistē. Bet pat tādā gadījumā mēs spējam atšķirt, vai mūs izsauc pēc īsāka vai ilgāka laika posma. Es tik tikko biju atkopies un sako­pojis enerģiju, kad mani jau atkal izsauca izsūca kā dzelte­numu no olas, aizraujot atpakaļ uz nežēlīgo Zemi.

Atkal. Es pat vēl nebiju pilnībā atveseļojies!

Manas pēdējās dienas uz Zemes bija tik bīstamas un sāpīgas, ka tikko spēju tās atcerēties. Bet vienu lietu es nebiju aizmir­sis savu nožēlojamo vājumu. Kā es, kurš lika trīcēt Nimrudas burvjiem, kurš aizdedzināja Berberijas krastu un pazudināja Ammetu, Kohu un Džaboru, biju spiests pārvērsties par klibu vardi un bēgt no gārņu bara, nespējot atvairīt pat vismazāko sprādzienu.

Tobrīd es biju pārāk tuvu nāvei, lai patiešām spētu sadus­moties. Bet tagad gan es biju nikns. Visa mana būtība dusmās vārījās.

Es pat nespēju atcerēties, kā saimnieks mani atbrīvoja. Vis­ticamāk, viņš negribēja sasmērēt grīdu. Vai arī mans nožēloja­mais izskats viņu apkaunoja. Lai kāds būtu iemesls, šis zeņķis acīmredzot atkal bija pārdomājis.

Labi, lai notiek pēc viņa prāta. Dosimies katrs pretī savai nāvei. Es izmantošu pret saimnieku viņa paša vārdu, un lai tad notiek kas notikdams. Paskatīsimies, kā viņš tagad izlocīsies.

Turklāt es vairs neatgriežos kā pusbeigta varde.

Tajās īsajās stundās, ko pavadīju Citā pasaulē, ar mani bija notikušas brīnumainas pārvērtības. Es biju atguvis spēkus. Tas gan nebūs uz ilgu laiku, bet es pamanīšos tos likt lietā.

Materializējoties uz Zemes, es ieliku visu spēku, lai iemie­sotos tajā formā, kas vislabāk izteica manu tābrīža noskaņo­jumu, es parādījos kā muskuļots dēmons ar asiem ragiem un zobiem. Lielisks eksemplārs, papildināts ar sēra smaku, asti ar pīķi galā, spārniem, nagiem un taustekļiem. Manas acis spīdēja kā metāls, āda mirdzēja kā karsta lava. Ne pārāk oriģināli, bet iespaidīgi. Ierados Izsaukšanas istabā ar tādu troksni, kas liktu miroņiem kapā apgriezties otrādi, un iegaudojos kā Anubisa šakāļi Memfisas kapenēs, tikai vēl skaļāk un izteiksmīgāk.

Daiļskanīgi gaudojot, es pametu skatienu uz figūru, kas stāvēja pentaklā man pretī, un pagalam samulsu. Mana balss nodemonstrēja pāris oktāvu kāpumu un apklusa ar aizžņaugtu pīkstienu. Dēmons, kas pašlaik pacēlās no pentakla vidus, izple­šot ādas spārnus un kustinot taustekļus, sastinga dīvainā pozā, dibenu atšāvis. Spārni nolaidās, taustekļi nošļuka. Mutuļojošais sēra mākonis norima un pazuda man zem kājām.

Es sastingu kā sālsstabs un lūkojos uz personu, kas bija mani izsaukusi.

- Beidz rādīt tik muļķīgu sejas izteiksmi, meitene noskal­dīja. Vai tad tevi nekad agrāk nav izsaukusi sieviete?

Dēmons pacēla pirkstu pie zoda un aizvēra žokli, kas tā arī bija palicis šausmās atplests. Jā, bet…

- Bet kas? Nekas īpašs taču nav noticis.

Dēmons ar šķelto mēli aplaizīja lūpas. Bet… bet…. pa­gaidi…

- Un kas tā par briesmīgu formu, kurā tu esi ieradies uz Zemes? viņa nosodoši turpināja. Tāds troksnis un smaka! Un visi tie spārni, astes un ūsas! Ko tu mēģini pierādīt? Viņas acis samiedzās. Tu acīmredzot centies kaut ko kompensēt.

- Paklau, es iesāku, ir zināmas tradīcijas, kas…

- Es uzspļauju tradīcijām. Kāpēc tu neesi apģērbies?

- Apģērbies? es nosvepstēju. Šajā izskatā drēbes nav vaja­dzīgas.

- Vismaz varēji uzvilkt šortus, lai izskatītos piedienīgāk.

- Neesmu pārliecināts, ka piestāvēs spārniem. Dēmons domīgi pakasīja pakausi. Paklau, par to vispār nav runa!

- Ādas bikses piestāvētu gluži labi.

Es ar grūtībām sakopoju domas. Pagaidi! Aizmirsti par tām drēbēm. Es gribēju vaicāt… Ko tu vispār te"dari? Tu mani izsauc? Es nekā nesaprotu! Tas nav pareizi! Man zuda visa vēlēšanās meiteni pārsteigt un iebiedēt. Par atvieglojumu savai vārgajai būtībai es sarāvos, no mana tēla pazuda aste un lielie ādas spārni.

- Kas te tik nepareizs? meitene jautāja. Tās pašas saim­nieka un kalpa attiecības, par kurām tu stāstīji. Tu jau zini: es esmu saimniece, bet tu esi vergs, kas bez ierunām pakļaujas visām manām prasībām. Tagad atceries?

- Sarkasms skaistām meitenēm nepiestāv, es atcirtu, tāpēc tu vari droši turpināt šādā pašā garā. Tu ļoti labi saprati, ko es domāju. Tu neesi burve.

Meitene pasmaidīja un paraustīja plecus. Patiešām? Un kas tev liek tā domāt?

Sašļukušais dēmons palūkojās pa labi un pa kreisi. Diemžēl viņai bija taisnība. Es biju ieslodzīts pentaklā. Man pretī otrā pentaklā stāvēja viņa. Turpat bija ari parastie burvju darba atribūti sveces, vīraka trauki, krīts, bieza buramvārdu grā­mata. Istaba bija gandrīz tukša, pie logiem pat nebija aizkaru. Pie debesīm spīdēja pilnmēness, pielejot istabu ar sudrabainu gaismu. Izņemot istabas centru, kur uz īpaša paaugstinājuma bija uzzīmēti pentakli, pārējā grīda bija nelīdzeniem dēļiem klāta. Aiz rozmarīna smaržas varēja saost pelējuma un žurku smaku. Viss kā parasti. Es to visu biju redzējis jau tūkstošiem reižu mainījās tikai skats pa logu.

Mani pārsteidza nevis istaba, bet meitene, kas bija mani izsaukusi.

Kitija Džonsa.

Te nu viņa bija. Pašpārliecināta, rokas, uz gurniem salikusi, ar smīnu, platu kā Nīlas grīva. Tieši tāda, kādu es viņu vienmēr attēloju, lai kaitinātu Mandrāku. [43] [1] Nu gandrīz tāda. Es savā atveidojumā mēdzu pārspīlēt ar apaļumiem.

Tagad viņas tumšie mati bija īsi apgriezti un aizlikti aiz ausīm un seja nedaudz kalsnāka. Tomēr meitene izskatījās daudz labāk nekā tad, kad biju viņu redzējis pēdējo reizi klibojam prom pa ielu pēc cīņas ar golemu. Cik gadu bija pagājis kopš tā laika? Ne vairāk kā trīs. Bet šis laiks atspoguļojās meitenes acīs tajās vīdēja pārliecība, ko sniedz zināšanas. [44] [1] Man viņas apģērbs nebija svarīgs, bet, ja nu jūs tas interesē, Kitija bija tērpusies melnā tunikā un platās ielas stila biksēs glīti, ja jums patīk tāds stiliņš. Tunika atsedza kaklu, uz kura nebija nekādu kreļļu vai ķēdīšu. Kājās viņai bija baltas sporta kurpes. Cik Kitijai tagad varēja būt gadu? Apmēram astoņpadsmit. Nekad nebiju pajautājis, un tagad jau laikam bija par vēlu.

Viss it kā bija kārtībā. Tomēr nevarēja būt, ka viņa viena pati bija mani izsaukusi. Es to vienkārši zināju.

Dēmons pašūpoja galvu. Tas ir kāds viltīgs triks, es teicu, ar skatienu iztaustot katru istabas stūri. īstais burvis noteikti tepat kaut kur slēpjas…

Meitene plati pasmaidīja. Un kur tad viņš būtu? Paslēpies man kabatā? Nekā. Acīmredzot vecums nenāk viens, Bartimaj, un tu aizmirsti, ka nejau mēs esam tie, kas prot viltīgus trikus, bet gan jūs.

Es nikni viņu nopētīju. Saki, ko gribi, bet te tuvumā noteikti ir vēl viens pentakls… Tā tam jābūt… Es tādus gadījumus jau esmu pieredzējis. Jā, tas varētu būt tur, aiz durvīm. Norādīju uz vienu no izejām.

- Tur nekā nav.

Sakrustoju rokas. Visas četras. Viņš tur noteikti slēpjas.

Meitene pašūpoja galvu. Viņas balsī skanēja smiekli. Tu maldies, Bartimaj!

- Pierādi to! Aizej un atver tās durvis!

Kitija iesmējās. Izkāpt no pentakla un ļaut, lai tu mani saplosi gabalos? Beidz muļķoties, Bartimaj!

Es izlikos, ka to nemaz neesmu gribējis. Tu tikai aizbildi­nies. Tu negribi parādīt, kas slēpjas aiz tām durvīm.

Kitijas sejas izteiksme bieži mainījās, tagad tā bija garlai­kota. Mēs velti šķiežam laiku. Varbūt šis tevi pārliecinās. Viņa nomurmināja kādu pieczilbīgu vārdu. Mana pentakla cen­trā pacēlās violeta liesma un trāpīja pa kādu ļoti sāpīgu vietu. Es palēcos līdz griestiem un sāpēs iebrēcos. Kad atkal piezemē­jos, liesma bija nozudusi.

Meitene pacēla vienu uzaci. Tev paveicās, es teicu, sako­pojot visu pašcieņu, kas man vēl bija atlikusi, ka es neizlēmu pavērst šo Soda cirtienu pret tevi pašu. Es zinu tavu vārdu, Džonsas jaunkundz. Tas dod man zināmu aizsardzību. Vai to tev neviens nav iemācījis?

Meitene paraustīja plecus. Par kaut ko tādu esmu dzirdē­jusi. Bet tie ir sīkumi, kas mani neinteresē.

- Tas vēl lieku reizi pierāda, ka tu neesi burve. Burvji ir kā apsēsti ar sīkumu pētīšanu un iegaumēšanu. Jo tikai tā viņiem izdodas izdzīvot. Nudien nesaprotu, kā tev palaimējies palikt dzīvai iepriekšējo Izsaukšanu laikā.

- Kādu iepriekšējo? Šī ir pirmā, ko veicu patstāvīgi.

Par spīti tam, ka dēmonam no pakaļpuses cēlās dūmu strūk­liņa, viņš centās darīt visu, lai izskatītos kā situācijas noteicējs. Bet šie jaunumi viņu atkal apmulsināja. [45] [1] Ceturtā līmeņa džini parasti nav tie, ar ko sāk apgūt Izsaukšanas mākslu, jo mēs esam īpaši vērīgi un viltīgi sekojam līdzi katrai neprecizitā­tei no jaunā burvja puses. Tieši mūsu lielās apķērības un varenības dēļ (to parasti nepavada piedegušā grauzdiņa smarža) burvji izvairās mūs izsaukt, līdz nav pilnībā pārliecināti par saviem spēkiem.

Es jau gatavojos uzdot nākamo jautājumu, bet tad pārdomāju. Nebija jēgas. Te vispār nekam nebija jēgas. Tāpēc es izmēģināju jaunu un gluži neie­rastu stratēģiju klusēju.

Likās, ka jaunizcepto burvi mana uzvedība samulsināja. Pagaidījusi pāris minūtes, viņa saprata, ka sarunas turpināšana ir viņas rokās, dziļi ievilka elpu un turpināja: Tev taisnība, Bartimaj, viņa sacīja. Es, par laimi, neesmu burve. Un šī ir vienīgā Izsaukšana, ko jebkad esmu vēlējusies paveikt. Gatavo­jos tai pēdējos trīs gadus.

Viņa gaidīja. Man prātā iešāvās dučiem jautājumu. [46] [1] Nemaz nerunājot par divdesmit divām potenciālajām meitenes atbil­dēm uz katru jautājumu, sešpadsmit hipotēzēm un teorēmām, astoņiem abstraktiem pieņēmumiem, kvadrātvienādojumu, divām aksiomām un humoristisku dzejoli. Ar jūsu intelekta līmeni to nesaprast.

Bet es joprojām neko neteicu.

- Izsaukšana man ir tikai palīglīdzeklis, viņa turpināja.

- Mani neinteresē tas, kas parasti vajadzīgs burvjiem. Par to tev nav jāuztraucas.

Viņa atkal apklusa. Vai es ko atbildēju? Nē. Biju mēms kā zivs.

- Man tas viss ir pilnībā vienaldzīgs, meitene turpināja.

- Vara vai nauda man neko nenozīmē.

Klusēšanas stratēģija acīmredzami darbojās, lai gan vilkās kā bruņurupucis svina zābakos. Es pamazām sāku visu saprast.

- Turklāt es nepavisam nevēlos apspiest un paverdzināt garus, meitene moži pabeidza. Ja nu tu gadījumā domāji, ka mans mērķis ir tāds.

- Tevi neinteresē garu paverdzināšana? Te nu pazuda mana ģeniālā stratēģija, lai gan būsim atklāti! minūti ilga klusē­šana jau vien bija rekords. Mazais dēmoniņš nepatikā paberzēja apsvilināto pēcpusi, sāpēs novaidoties. Tādā gadījumā es kaut ko nesaprotu. Tu taču tikko nodarīji man sāpes!

- Es tikai mēģināju tev kaut ko pierādīt, meitene atcirta.

- Paklau, vai tu vienreiz nebeigsi? Tas mani kaitina!

- Nebeigšu? Ko tad? Es tikai…

-Es ļoti labi redzēju. Tūlīt pat izbeidz! Un vai tu, lūdzu, nepārvērstos par kaut ko citu? Šī nudien ir pati briesmīgākā forma, kādu esmu redzējusi. Domāju, ka tev ir labāks stils.

- Šo tu sauc par briesmīgu? es caur zobiem nosvilpos. Nu­dien, meitenīt, var redzēt, ka tu neesi piedzīvojusi daudz Izsauk­šanu. Tomēr, lai notiek! es varu mainīties, ja jau tas tevi tā uztrauc… Es pieņēmu savu mīļāko izskatu. Ptolemajs bija mana iecienītākā forma, tā labi derēja gan man, gan Kitijai, jo nosvilināto dibenu tagad piesedza balta drēbju kārta.

Tiklīdz es pārvērtos, viņas acis iemirdzējās. Jā, meitene nočukstēja, tieši tā!

Es cieši palūkojos uz viņu. Kā es varētu jums palīdzēt, jaunkundz?

-Mmm, viss kārtībā… Šī ir daudz labāka forma. Tomēr meitene bija tā sajūsmināta, ka viņai vajadzēja kādu mirkli, lai atkal kļūtu nopietna. Es apsēdos uz grīdas, kājas sakrustojis, un gaidīju.

Arī Kitija apsēdās. Viņa nez kāpēc izskatījās un uzvedās daudz brīvāk. Pirms brīža jaunā burve katru vārdu izrunāja lēni un pie­sardzīgi, turpretī tagad viņa čaloja kā strautiņš. Es gribu, lai tu ļoti uzmanīgi ieklausies, ko teikšu, Bartimaj, viņa sacīja, nolie­coties uz priekšu. Es viņu uzmanīgi vēroju ja nu gadījumā viņa nejauši nodzēstu kādu ar krītu uzvilkto līniju. Protams, mani interesēja, ko viņa sacīs, bet es nelaidīšu garām izdevību izbēgt.

Ptolemajs atspieda zodu plaukstā. Pūcē vaļā! Es klausos.

- Lai notiek! Es tā priecājos, ka viss noritēja, kā nākas! Kitija sajūsmā apskāva savus plecus. Es nudien neuzdrošinā­jos ticēt, ka man izdevies. Man bija tik daudz jāiemācās tev nav pat nojausmas, cik! Nu, varbūt arī ir… Bet tas nudien nebija necik interesanti.

Manas acis satumsa. Tu to visu iemācījies trijos gados? Jāsaka, ka esmu patīkami pārsteigts. Un mazliet šaubos…

- Es sāku apgūt zināšanas drīz pēc tam, kad pēdējo reizi satiku tevi. Kad dabūju savus jaunos personas dokumentus, es varēju doties uz bibliotēku, paņemt grāmatas par maģiju…

- Bet tu taču ienīdi burvjus! es izsaucos. Tev nepatika tas, ko viņi dara! Un tu ienīdi arī garus! Pateici man to tieši acīs kas, atklāti sakot, mani dziļi aizvainoja. Kas ir mainījies?

- Mana vēlēšanās nebija dabūt uz šo pasauli kuru katru dēmonu, viņa attrauca. Visas manas mācīšanās mērķis bija atsaukt šurp tevi.

- Mani?

- Tu izskaties pārsteigts.

Es saņēmos. Nē, nē, tev tikai tā likās. Un kas tevi tik ļoti piesaistīja? Mana apburošā personība? Vai aizraujošās saru­nas?

Meitene ieķiķinājās. Visādā ziņā ne jau nu personība. Drī­zāk mūsu saruna bija tā, kas man palika prātā un visus šos trīs gadus nedeva mieru.

Patiesībā arī es šo sarunu nebiju aizmirsis. Tolaik mans saim­nieks Netenjels vēl bija neveikls iesācējs, kas tiecās pēc atzinī­bas. Mani un Kitijas ceļi otrreiz bija krustojušies golema krīzes laikā, kad galvaspilsētu terorizēja milzīgs māla briesmonis un vēl piedevām ifrīts Honorijs. Toreiz meitene mani apbūra ar spēcīgo personību un kvēlo ideālismu kaut ko tādu, kas nepie­mīt gandrīz nevienam burvim. Viņa bija mazizglītota vienkāršo ļaužu meitene, kas nezināja neko par savas pasaules uzbūvi, bet dedzīgi vēlējās to mainīt. Turklāt viņa riskēja ar dzīvību, lai glābtu vienu no saviem ienaidniekiem, nelietīgu burvi, kas pat nebūtu cienīgs notīrīt viņai zābakus. [47] [1] Manu saimnieku. Tu jau uzminēji, kas viņš tāds ir, vai ne?

Jā, viņa bija atstājusi uz mani neizdzēšamu iespaidu. Un arī uz manu saimnieku.

Es plati pasmaidīju. Tātad tev mūsu saruna patika?

- Tās runas par civilizācijām, kas rodas un atkal izzūd, man lika daudz ko pārdomāt. Tu teici, ka ir zināmi paraugi, pēc kuriem tas notiek, un es izlēmu, ka man tie jānoskaidro. Mei­tene piesita ar pirkstu pie zemes, gandrīz pieskaroties ar krītu uzvilktajai līnijai. Tāpēc es turpināju meklēt.

Ptolemajs sakārtoja gurnautu. Tas ir ļoti apsveicami, bet pavisam nesaskan ar nabaga džina izraušanu no Citas pasaules, kur tas apstājies atpūsties. Mana būtība smeldz, es gribu atpa­kaļ. Mandrāks mani turēja kalpībā, es aši saskaitīju, tieši seši simti astoņdesmit trīs dienas no pēdējām septiņsimt. Tas nepaliek bez sekām. Es jūtos kā ābols mucas apakšā no ārpuses skaists un apaļš, bet zem mizas vienos nobrāzumos. Tu man neļāvi kārtīgi sadziedēt brūces…

Kitija piešķieba galvu un uzmanīgi mani nopētīja. Citā pasaulē?

- Tas ir viens no tās vārdiem.

- Atvaino, ka tevi iztraucēju, meitene teica tādā balsī, it kā būtu pamodinājusi mani no pēcpusdienas snaudas. Bet es pat nezināju, vai man izdosies. Baidījos, ka nebūšu pietiekami prasmīga.

- Tu esi pietiekami prasmīga, es sacīju. Kā tu īsti iemācī­jies mani izsaukt?

Meitene paraustīja plecus. Nu, tas nebija pārāk grūti. Tu jau vari iedomāties. Burvji visu pārspīlē, tikai lai turētu vien­kāršos ļaudis pa gabalu. Galu galā, kas te tik īpašs? Uzvilkt ar lineālu pāris līniju, iemācīties strādāt ar auklu un kompasu. Dažas rūnas un buramvārdi. Jāaiziet uz tirgu pēc zālītēm… Nedaudz miera un klusuma, un šis tas jāiemācās no galvas… Tas arī viss.

- Nav taisnība, es iebildu. Cik man zināms, vienkāršie ļaudis nekad neko tādu nav darījuši. Tas ir kaut kas nedzir­dēts! Tev noteikti kāds palīdzējis. Ar senajām valodām, rūnām, apļiem un vīraka sagatavošanu… kāds burvis. Kas viņš ir?

Kitija neomulīgi sagrozījās un aizlika aiz auss matu šķip­snu. Nu, es netaisos tev atklāt viņa vārdu. Bet tev taisnība man palīdzēja. Ne jau uzzīmēt šo konkrēto apli. Viņš domā, ka esmu aizrautīga amatiere, kas interesējas par zināšanām zinā­šanu pēc. Ja mans priekšnieks zinātu, ko esmu izdarījusi, viņš aiz dusmām uzsprāgtu. Viņa pasmaidīja. Šobrīd viņš cieši guļ divus stāvus zemāk. Viņš ir gluži jauks cilvēks. Tas gan prasīja ilgu laiku, bet beidzot es to esmu izdarījusi. Cik pārsteidzoši, ka to nav izmēģinājuši vairāk cilvēku!

Ptolemajs palūkojās uz meiteni caur puspievērtām acīm. Lielākā daļa cilvēku baidītos par to, ko viņi var izsaukt.

Meitene pamāja. Tiesa. Bet nav tik traki, ja tu nebaidies no konkrētā dēmona.

-Ko?

- Nu, es zinu, kādas briesmīgas lietas var notikt, ja tu nepa­reizi pasaki kādu buramvārda zilbi vai neprecīzi uzzīmē pentaklu, tomēr sekas ir atkarīgas no izsauktā dēmona atvaino, džina. Vai ne? Ja es izsauktu kādu vecu, nīgru ifrītu, ko nekad dzīvē neesmu satikusi, tad gan es baidītos, kas notiks, ja mēs nesapratīsimies. Bet mēs taču jau esam pazīstami, vai ne? Viņa man uzsmaidīja. Un es zinu, ka tu man nenodarīsi neko ļaunu, pat ja es nedaudz kļūdīšos.

Es uzmanīgi vēroju viņas rokas, kas atkal bija ļoti tuvu sar­kanajai krīta līnijai. Vai tiešām?

- Jā. Pagājušoreiz mēs taču labi sapratāmies, vai ne? Nu, toreiz ar golemu. Tu man pastāstīji, kas jādara, un es to izda­rīju. Mēs bijām partneri.

Ptolemajs neticīgi paberzēja acis. Toreiz viss bija citādi, un tu laikam visu esi pārpratuši. Pirms trim gadiem mēs abi bijām zem Mandrāka tupeles. Es biju viņa vergs, tu viņa gūstekne. Mums bija vienas intereses apmuļķot viņu un glābt savu ādu.

- Tieši tā! viņa izsaucās. Un mums…

- …nav nekā cita kopīga, es turpināju. Jā, mēs sadarbojā­mies. Es tev devu pāris mājienu par golema vājajām vietām, bet tas drīzāk bija zinātnisks eksperiments, lai redzētu, cik neprā­tīgi tu spēj rīkoties… Turklāt tā bija nedabiska rīcība…

- Iebilstu…

- Ja drīkstu turpināt, es kašķīgi iejaucos, ir zināma atšķi­rība starp toreizējo un tagadējo situāciju. Toreiz mēs abi bijām burvju nežēlības upuri. Piekriti? Tieši tā. Bet tagad viens no mums ir iesprostots pentaklā, es iesitu ar dūri pa kailajām krūtīm, joprojām kā vergs un upuris. Kamēr otrs…

Viņa pašūpoja galvu. Nē…

- Otrs ir metis kažoku uz otru pusi…

- Nav tiesa!

- Un iedūris sabiedrotajam dunci mugurā…

- Bartim…

- Kļuvis par nelietīgu nodevēju, oportūnistu, cilvēku ar divām sejām, kas pievienojies manu nebeidzamo paverdzinātāju skaitam!

Guvusi iespēju iemācīties šīs nelietīgās mākslas, tu nevilcinā­jies ne mirkli! Par Netenjelu un pārējiem vismaz var teikt, ka viņiem nebija izvēles, ka viņus nodeva mācībā pie burvjiem tik agrā bērnībā, kad viņi vēl nespēja atšķirt labu no ļauna. Tu varēji izvēlēties citu ceļu! Bet tu devi priekšroku paverdzināt Bartimaju, Sakr al Džinu, Sudraba Plūmju Čūsku, Irākas vilkveidīgo sargu. Un tev vēl netrūkst nekaunības uzskatīt, ka es nedarīšu tev neko sliktu! Ļauj man tev pateikt, mamzelīt, ka tie, kas mani novērtē par zemu, mirst briesmīgā nāvē. Man ir zināmi tūkstoš triku, manā arsenālā ir simtiem ieroču. Es varu… au!

Karstasinīgi diskutēdams, es biju pāršāvis vienu pirkstu pāri sava pentakla malām. Manai būtībai trāpīja spēcīgs strāvas trie­ciens, pašķīda dzeltenas dzirksteles, un es uzlidoju augstu gaisā, izmisīgi kūleņojot un cenšoties neatdurties pret otru pentakla malu. Niknums palīdzēja man veikt šos akrobātiskos trikus brīnum veiksmīgi, un es nolaidos zemē ar satumsušu skatienu un saplēstu gurnautu.

Meitene saviebās. Nu re, mēs atkal esam nonākuši turpat, kur sarunas sākumā.

Es paklausīgi sakārtoju gurnautu. Tu saprati. Izsaucot mani, tu esi nostādījusi mūs dažādās lomās. Mūsu starpā var būt tikai naids.

- Muļķības, viņa noskaldīja. Kā gan citādi es varēju tevi satikt? Es netaisos tevi paverdzināt, muļķi! Tikai gribu, lai mēs parunātos kā vienlīdzīgi.

Es saraucu uzacis vismaz to daļu, kas nebija nosvilusi. Ne­iespējami. Vai sisenis var sarunāties ar lauvu kā vienlīdzīgi sarunas partneri?

- Ak, neesi tik riebīgs! Un kas tas par Netenjelu?

Pārbolīju acis. Kas? Nekad neesmu par tādu dzirdējis.

- Tu pirms brīža pieminēji kādu Netenjelu…

- Nē, nē, tu būsi pārklausījusies. Es strauji mēģināju mai­nīt sarunas tematu. Tava ideja ir smieklīga! Starp cilvēkiem un džiniem nav iespējama vienlīdzība. Tu esi jauna un dumja, un varbūt man nevajadzētu izteikties tik skarbi, bet labāk būtu, ja tu saprastu pareizi. Piecu tūkstošu gadu laikā es biju pazīs­tams ar simtiem saimnieku, un, vai nu viņu pentakli bija iezī­mēti tuksneša smiltīs, vai kalnu sūnās, naids starp mani un burvjiem, kas mani izsauca, bija liels un ilgstošs. Tā vienmēr ir bijis, un tā vienmēr būs.

Es pabeidzu tādā tonī, kas nepieļāva iebildumus. Vārdi atbal­sojās tukšajā telpā. Meitene saglauda matus.

Muļķības, viņa noteica. Un kā tad ar Ptolemaju?