Ptolemaja vārti

28 kitija

Tas, ka Kitija spēja uz visu notiekošo palūkoties no malas, nevis uztvert sevi kā bezspēcīgu lelli citu enerģiju varā, palī­dzēja viņai nesajukt prātā. Bezķermeniskā sajūta viņai likās tikai sapnis, un meitenes galvenais dzinulis bija ziņkārība.

Viņa juta, ka atrodas nebeidzamas, mainīgas kustības vir­puli, ka ir daļa no tā, kam nav ne sākuma, ne gala, kur nav nekā stabila un nemainīga. Tas bija kā nebeidzams krāsu, gaismu un faktūru juceklis, kas parādījās un atkal pazuda, mainījās, lai gan tas neizskatījās gaisīgs kā gāze, šķidrs kā ūdens vai sīrups. Ja vajadzētu teikt precīzāk, tas bija abu savienojums, kurā pel­dēja dažādu matēriju daļas.

Nebija iespējams noteikt nedz mērogu, nedz virzienu, te nebija arī laika izjūtas tā kā viss plūda un mainījās, nekad neatkārtojoties, tad šādi lielumi šķita pilnībā bezjēdzīgi. Kitijai tas nebija svarīgi, un viņa sāka uztraukties tikai brīdī, kad gri­bēja saskatīt sevi šajā vidē. Viņa neredzēja nevienu fiksētu pun­ktu, ko varētu saukt par savu, likās, ka viņa atrodas vairākās vietās vienlaikus, vērojot apkārtni viļņojamies un parādamies no dažādiem redzesleņķiem. Tas lika zaudēt orientāciju.

Meitene mēģināja ievērot kādu noteiktu krāsu un sekot tai, bet tas bija vēl grūtāk nekā izsekot vēja nestas lapas lidojumam. Tiklīdz krāsa parādījās, tā izplūda, sajaucās ar citām un vairs nebija tā pati. Kitijai apreiba galva.

Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka Kitija pamanīja šajā vir­pulī griežamies citas būtnes, tās virpuļoja un palidoja garām tik strauji, ka nebija iespējams tām izsekot, likās, ka tās parā­dās un izzūd kā izslēgta un ieslēgta elektrība. Viņa mēģināja saprast, kas tie tādi bija, bet kustība bija pārāk strauja. Tas lika meitenei justies slikti. Viņai likās, ka šie garām slīdošie tēli būtu varējuši viņai pavēstīt kaut ko svarīgu.

Pēc nenosakāma laika sprīža Kitija atcerējās, ka bija ieradu­sies šurp ar noteiktu nolūku, lai gan tagad nespēja to atcerēties. Viņa nevēlējās neko darīt, gribēja palikt turpat, kur bija, šo riņ­ķojošo gaismu ieskauta. Tomēr kaut kas šajā nemitīgi mainīgajā juceklī lika viņai justies nepatīkami, vēlēties no tā visa nošķir­ties. Viņa vēlējās te ieviest nedaudz kārtības un saliedētības. Bet ko gan viņa varēja iesākt, ja neizjūta pati sevi kā vienotu veselumu?

Viņa izlēma doties uz sarkanbrūni oranžu krāsu virpuli nenosakāmā attālumā. Pašai par pārsteigumu, viņa tiešām pakustējās, tomēr dažādos virzienos. Kad meitene atkal spēja koncentrēties, sarkanbrūnais krāsas plankums nebija nācis ne par matu tuvāk. Viņa mēģināja vairākas reizes, bet iznākums bija tieši tāds pats. Viņas kustības bija mainīgas un nenoteiktas, nebija iespējams tās kaut kur virzīt.

Kitija pirmo reizi patiešām sajuta bailes. Viņa saskatīja gaismu vidū mutuļojam vairākus melnus plankumus, un tajos kustējās senu baiļu atbalsis bailes no nebūtības un vientulības nekurienes vidū.

Nebūs labi, Kitija domāja. Man vajadzīgs ķermenis.

Ar pieaugošu nepatiku viņa vēroja visapkārt plūstošās krāsas un formas, tēlus, kas iemirdzējās te tuvāk, te tālāk, gaismas uzplaiksnījumus, nejēdzīgas krāsu pārejas. Pēkšņi viņas uzma­nību piesaistīja jautri virpuļojošs zilganzaļš ritenis.

Stāvi! viņa nikni nodomāja.

Varbūt tās bija tikai viņas iedomas, vai varbūt daļa riteņa bija atdalījusies no pārējā, uz mirkli apstājoties? Kustība bija tik strauja, ka meitene nespēja pateikt.

Kitija pamanīja vēl vienu brīvi klejojošu malduguni. Viņa pavēlēja tai apstāties un tuvoties. Rezultāti bija nekavējoši un pārsteidzoši: paliels matērijas gabals atdalījās no pārējās burz­mas un savijās tādā kā bezkrāsainā un stiklainā papardes lapā. Kad meitene atslābināja uzmanību, tā atkal atvijās un pazuda kopējā mirgā.

Meitene mēģināja vēlreiz, šoreiz pavēlot matērijas gabalam izveidot kaut ko kompaktāku. Tas izdevās, un, pieliekot vēl lie­lākas pūles, viņa izveidoja no šīs masas kaut ko līdzīgu kubam ar nevienādām malām. Bet, tiklīdz viņa atslābinājās, kubs izkusa un pazuda.

Apkārtējās vides spēja pieņemt jebkuru formu Kitijai atgā­dināja kaut ko iepriekš redzētu. Kas tas bija? Ar zināmām grū­tībām viņa atcerējās džinu Bartimaju un viņa mainīgo formu. Ierodoties uz Zemes, viņam bija jāpieņem kāds noteikts veidols; te bija ļoti daudz izvēles iespēju. Varbūt tagad, kad viņi atradās mainītās lomās, Kitijai bija jāmēģina darīt to pašu.

Meitene izdomāja, ka varētu piešķirt sev formu. Un pēkšņi atcerējās arī, kāpēc bija šeit ieradusies. Viņai bija jāsameklē Bartimajs.

Bailes pagaisa, tagad viņa bija apņēmības pilna. Meitene ķērās pie darba, lai izveidotu sev ķermeni.

Diemžēl to bija vieglāk nolemt nekā izdarīt. Liekot lietā gri­basspēku, viņai izdevās no kāda lidojoša matērijas gabala izvei­dot kaut ko līdzīgu cilvēka ķermenim. Tam bija balonam līdzīga galva, resns vēders un četri nevienādi locekļi, turklāt tas bija caurspīdīgs un tajā atspoguļojās garām slīdošās krāsas. Bet, kad Kitija mēģināja šo marioneti padarīt saturīgāku, viņa saprata, ka nespēj koncentrēties uz visu vienlaikus. Kamēr viņa mēģi­nāja izstiept kājas vienā līmenī, galva noliecās un izplūda kā sviests saulē, kad viņa steidzās atkal nostādīt vietā galvu un izveidot seju, kājas saļima. Tā tas turpinājās, līdz vairāki labi domāti uzlabojumi beidzot bija pilnīgi sabojājuši figūru un tā izskatījās pēc balona ar kniepadatas galviņu. Kitija to nepatikā noskatīja.

Turklāt to bija ļoti grūti izkustināt. Lai gan viņa spēja figūru pakustināt uz priekšu un atpakaļ tā lidoja plūstošo enerģiju straumē kā putnēns stiprā vējā -, Kitija nespēja pakustināt atsevišķi katru roku vai kāju. Kamēr viņa centās to izdarīt, ķer­menis palēnām aizpeldēja no ekstremitātēm kā dzija no vārpstiņas. Pēc kāda laika Kitija atmeta ar roku un ļāva figūrai izšķīst.

Par spīti neveiksmei, viņa bija sajūsmā par pašu ideju un tūlīt pat ķērās pie jauna darba. Kitija izmēģināja dažādas citas for­mas, mēģinot tās vadīt. Figūrai, kas sastāvēja no stabiņiem un atgādināja bērna zīmējumu, bija mazāk matērijas, un to varēja pasargāt no izjukšanas. Bet dažādās spēcīgās enerģijas, kas strā­voja apkārt, lika šai būtnei saliekties pie katra soļa. Nākamā, kas izskatījās pēc desas luņķa, bija stabilāka, bet neglīta. Trešā, vienkārša bumba, bija visstiprākā un vieglāk vadāmā, un ar to viņa aizceļoja diezgan tālu, mierīgi peldot apkārtējā juceklī.

Ir vajadzīga vienota forma, Kitija domāja. Lode ir laba. Tā nozīmē kārtību.

Formai bija zināma ietekme uz apkārtni, jo Kitija drīz vien pamanīja izmaiņas vidē, pa kuru bumba lidoja. Līdz šim krāsu laukumi, mirdzošās gaismas, nepastāvīgie tēli bija neitrāli un lidoja, kur tiem ienāca prātā. Bet tagad it kā justu noteiktību, ar kādu Kitija uzturēja lodes formu, likās, ka tie pamanījuši viņas klātbūtni. Viņa to sajuta virpuļu kustībā. Apkārtējā vide sāka mainīt virzienu enerģijas murskuļi pielidoja tuvāk lodei un atkal attālinājās. Tas notika ik pa brīdim, turklāt arvien vai­rāk vītņu, riteņu un apļu tuvojās arvien straujāk un noteiktāk. Likās, ka visi ir ieinteresēti, bet tā bija nepatīkama interese, tāda kā haizivīm par peldētāju, un Kitija sajutās neomulīgi. Viņa palēnināja bumbas lidojumu un ar gribas piepūli pavēlēja tai lidot virsū ziņkārīgajām formām. Paturot bumbu kā centru, viņa lidoja virsū tuvākajām vītnēm un vijumiem, liekot tiem izšķīst un pazust.

Tomēr pārsvars ilgi nebija viņas pusē. Tiklīdz Kitija grasījās paslavēt sevi par spēcīgu gājienu, pēkšņi kāda stiklaina spirāle pastiepās no kopējās masas gluži kā amēbas tausteklis un izkoda lodei sānā lielu caurumu. Kad Kitija metās to labot, parādījās nākamais uzbrucējs un izplēsa gabalu matērijas no otras puses. Meitene izmisīgi atgaiņājās. Visa apkārtējā matērija trīcēja un pulsēja. Gaismas zibēja. Kitija beidzot sajuta īstas bailes.

Bartimaj, viņa domāja. Kur tu esi?

Likās, šim vārdam ir ietekme uz apkārtējo vidi. Pēkšņi uzmirgoja un pazuda vesela tēlu lavīna, un tie bija spēcīgāki un paliekošāki nekā visi pārējie. Pāris no tiem pakavējās tik ilgi, lai meitene saskatītu detaļas figūras, sejas, debesu atspulgu, kādu ēku, jumtu, ko balsta kolonnas. Tās bija cilvēku figūras, bet tām mugurā bija nekad neredzētas drēbes. Garām slīdošie tēli Kitijai atgādināja pagātnes notikumus, sen aizmirstas atmi­ņas. Tomēr tās nebija viņas atmiņas.

It kā atbildot uz šo domu, no apkārtnes uzpeldēja kāds tēls, kas uzkavējās. Tas bija redzams kā caur saplēstu kameras lēcu, tomēr pietiekami skaidrs: viņas vecāki, kas roku rokā stāvēja blakus. Kitija vēroja, kā māte paceļ roku un pamāj.

Kitij! Atgriezies pie mums!

Ejiet prom… Kitija niknumā un satraukumā atrāvās. Tas noteikti bija šīs pasaules triks, bet tik un tā nelika viņai jus­ties labāk. Koncentrēšanās spējas bija iedragātas, kontrole pār bumbu un apkārtni vājinājās. Bumba sakritās, tai no visām pusēm tuvojās matērijas vijumi.

Kitij, mēs tevi mīlam.

Pazūdiet! Viņa atkal atsita staipīgās vītnes. Tēva un mātes tēli izgaisa. Kitija apņēmīgi piešķīra savai lodei iepriekšējo izskatu. Viņa bija no tās atkarīga, lai definētu sevi, lai saglabātu kaut mazāko kontroli. Viņa baidījās to pazaudēt.

Parādījās vēl citi tēli, un visi kustējās pārāk strauji, lai varētu tos atšķirt. Daži šķita nepazīstami, citi kaut kur redzēti un izsauca zaudējuma un sāpju pilnas atmiņas. Gaismas uzmir­dzēja, tālumā parādījās vēl viens tēls vecs vīrs, kas balstījās uz spieķa. Viņam aiz muguras traucās melna tumsa.

Kitij, palīdzi! Tas dzenas man pakaļ!

Spalvaskāta kungs…

Nepamet mani! Tēls palūkojās pār plecu1 un šausmās ieklie­dzās. Un tad jau tas bija pazudis. Gandrīz nekavējoties parādījās nākamā vīzija sieviete, kas bēg un slēpjas aiz kolonnām, bet viņu vajā kaut kas tumšs un draudīgs. Baltas gaismas uzliesmo­jums. Kitija mēģināja koncentrēties uz lodi. Tie bija tikai spoki, parādības. Tiem nebija nekādas nozīmes.

Bartimaj! Viņa atkal domās sauca šo vārdu, šoreiz jau lūdzoši. Un atkal tas izraisīja apkārtējās enerģijas atbildi. Pavisam tuvu parādījās Džeikoba Hairnēkas skumji smaidošā seja.

Tu vienmēr gribēji būt neatkarīga, Kitij! Kāpēc tu nespēj mest mieru? Pievienojies mums! Labāk neatgriezies uz Zemes! Tas tev nemaz nepatiks.

Kāpēc ? viņa nespēja atturēties no šī jautājuma.

Nabaga bērns. Tad jau tu redzēsi. Tu vairs neesi tā, kas biji.

Parādījās vēl kāds tēls garš vīrs ar tumšu seju, kas stāvēja uz zaļa pakalna. Viņa seja bija skarba.

Kāpēc tu nāci mūs traucēt ?

Sieviete, tērpusies baltā kleitā, smēla ūdeni no akas.

Mulke! Tevi te neviens negaida!

Es atnācu pēc palīdzības.

To tu nesaņemsi. Sievietes tēls sašūpojās un pazuda.

Tumšādainais vīrietis pagriezās un kāpa augšup pa kalnu.

Kāpēc tu mums uzbāzies ? viņš pār plecu jautāja. Tava klāt­būtne mūs ievaino. Gaismām uzmirdzot, arī viņš bija prom.

Džeikobs Hairnēka skumji pasmaidīja.

Liecies mierā, burve. Tev nav izredžu. Tu pat nespēj nokļūt atpakaļ mājās.

Es neesmu burve.

Tiesa. Tagad tu neesi nekas. Viņu ietina stīgas un vītnes, zēns pazuda krāsu un formu virpulī.

Nekas… Kitija nopētīja bumbu, kas pa to laiku, kamēr viņa bija novērsusi uzmanību, bija izkususi kā sniegs. Pa gaisu lidi­nājās sīkas matērijas plēksnītes, kas reiz bija bumbas virspuse, bet, uzpūšot vējam, tās aizvirpuļoja. Jā, tā bija tiesa viņa nebija

nekas, viņai nebija formas, nekāda pieturas punkta. Nebija jēgas izlikties, ka būtu citādi.

Turklāt šiem dīvainajiem tēliem bija taisnība par vēl ko citu viņa nudien nezināja, kā atgriezties mājās.

Griba sāka zust. Meitene ļāva lodei izgaist, tā sagriezās un pazuda nebūtībā. Meitene juta, kā aizplūst…

Tālumā parādījās vēl kāds tēls.

Sveika, Kitij!

Pazūdi!

Un man likās, ka tu mani sauci…