Ptolemaja vārti

32 bartimajs

i3ēra mākonis kļuva par dūmu stabu, kas uzmutuļoja pen­takla centrā. Tas pacēlās pret griestiem ar tādu spēku kā ūdens, kas izlauzies no avota. Dūmos parādījās divas viltīgas, dzeltenas acis. Tās samirkšķinājās.

Man bija padomā pavisam kas cits.

Pretējā pentaklā stāvēja tumšmatains jauneklis, atbalstījies uz zižļa. To es tūlīt pat pazinu. Nebija nekas grūts aura no tā staroja ar saules spēku. Mana būtība tā priekšā sačokurojās.

Slikti. Es biju pārāk vājš. Nevajadzēja piekrist.

Likās, ka burvis domā līdzīgi. Viņa seja bija bāla kā drēbe.

Viņš savācās un mēģināja runāt pavēloši. Bartimaj!

Netenjel. [81] [1] Mēs abi mēģinājām runāt nikni, pārliecinoši, zemā balsī. Nevienam no mums tas īsti neizdevās. Viņa balss vairāk līdzinājās suņa vai sikspārņa spiedzieniem, bet manējā bija kā vecmeitai, kas pieprasa brokastīs kafiju ar sviestmaizi.

Viņš noklepojās, palūkojās uz grīdu, nedaudz pakasīja galvu, norūca kaut ko nesaprotamu… Darīja visu, lai nevajadzētu ieska­tīties man acīs kā vīram pieklājas. Nevarētu teikt, ka es uzvedos labāk. Dūmu kolonna nevis nerimtīgi mutuļoja, bet gan šķita apsveram, kā labāk savīt savus dūmu diegus. Ja mēs te būtu divi vien, es noteikti sāktu adīt no dūmu pavedieniem džemperi, bet pēc pāris sekundēm mūs kāds ļoti rupji pārtrauca.

- Ķerieties taču klāt!

Nemaz nevajadzēja minēt, kas tā bija. Burvis un dūmu stabs savos pentaklos nemierīgi sarosījās, izskatīdamies dziļi aizvai­noti.

- Zinu, zinu, Kitija teica, un neapskaužu nevienu nojums. Vienkārši izdariet to! Mums nav daudz laika.

Jāsaka, ka viņa izskatījās spriganāka, nekā es biju paredzē­jis. Jā, viņa bija nedaudz nedroša, viņai bija sirmi mati, āda novecojusi un grumbaina, tomēr viņa neizskatījās ne uz pusi tik briesmīgi kā Ptolemajs. Turklāt acis viņai mirdzēja, tajās bija tāda gaisma, ko es nekad iepriekš nebiju redzējis. Es skatī­jos uz meiteni ar jūtām, kurās vienlaikus jautās gan cieņa, gan žēlums.

- Nesteidzini mūs, es sacīju. Mēs līdz tam nonāksim.

- Tieši tā, Netenjels piekrita. Ko tādu nedrīkst sasteigt.

- It kā tu zinātu, meitene nošņāca. Kas tā par kavēša­nos?

- Nu, viņš iesāka, tikai tas, ka…

- Es, piemēram, iesāku ļoti cieņpilnā balsī, piekritu kam tādam tikai ar norunu, ka mans saimnieks būs vidējā fizisko spēju līmenī. Bet, nopētījis šo eksemplāru, es sāku šaubīties.

- Turi muti!

- Atvaino, bet viņš ir nožēlojams, es turpināju. Tikko spēj nostāvēt kājās, ādu nodedzinājis buboņu mēris. Turklāt plecs asiņo. Varu derēt, ka viņam vēderā ir tārpi.

Meitene sarauca pieri. Plecs? Kur?

Netenjels atmeta ar roku un sāpēs saviebās. Nekas. Tas nebūs šķērslis.

- Kāpēc tu man nepateici?

- Tāpēc ka mums nav laika, viņš nošņācās, kā jau tu nerimstoši atkārto.

- Taisnība, es piekritu.

- Patiesībā es arī neesmu pārliecināts, ka gribu ko tādu darīt, burvis turpināja, uzmezdams man niknu skatienu. Nesaprotu, kā, tavuprāt, tas darbosies. Viņš ir pārāk vājš, lai būtu noderīgs palīgs attiecībā uz zizli, turklāt visādi citādi samaitāts. Kas zina, kādu ļaunumu viņš man var nodarīt! Tas ir kā uzaicināt pāris ganu suņu dzīvot tavā guļamistabā.

- Tiešām? es iebļāvos. Arī es neesmu sajūsmā par iespēju tikt ieslodzītam tādā zemes radījumā! Tev iekšā viss noteikti ir slapjš un pretīgs, gļotas un sarecējumi…

- Aizverieties! Kitija iesaucās. Jāsecina, ka ceļojums viņas balss saitēm par ļaunu nebija nācis. Jūs, abi! Tur, ārā, tiek izpostīta mana pilsēta, un mums jāliek lietā zizlis, lai ienaid­niekus apturētu. Vienīgais veids, kā varam to izdarīt, ir, salie­kot kopā tavas zināšanas, Netenjel, ar tavu enerģiju, Bar­timaj. Jā, varbūt jūs abi varat būt mazliet neapmierināti, bet…

Es palūkojos uz Netenjelu. Dzirdēji, ko viņa teica? Maz­liet?

Viņš pašūpoja galvu. Saki viens cilvēks…

- Bet tas taču nebūs uz ilgu laiku! Varbūt pāris stundu. Un tad Netenjels tevi atbrīvos.

- Pagaidi, Netenjels ierunājās. Man nepieciešama kāda garantija, ka šis radījums nepūlēsies iznīcināt manu prātu! Tas pēc viņa izskatītos…

- Jā, kā tad! es iebrēcos. Un līdz ar to aizlaistu vējā savu vienīgo iespēju tikt prom no šīs Zemes? Es netaisos vadīt savu dzīvi līdz mūža galam tavā galvā, draudziņ! Neuztraucies. Man ir vajadzīgi tie Atbrīvošanas vārdi, tāpēc es tavā prātā neko neaiztikšu.

- Pielūko, lai tā būtu!

Mēs nikni lūkojāmies viens uz otru.

Meitene sasita plaukstas. Un tagad metam šo pozu pie malas! Es nesabojāju savu veselību tikai tāpēc, lai noskatītos, kā jūs abi, muļķi, te strīdaties! Vai mēs beidzot varētu ķerties pie lietas?

Burvis nošņaukājās. Labi.

Dūmu stabs izstiepās līdz griestiem. Labi.

- Tas jau izskatās daudz labāk.

Es nekad nebūtu ko tādu darījis, ja nebūtu šīs meitenes. Bet viņai bija taisnība, kad viņa Citā pasaulē piesauca Ptole­maja vārdu. Kā jau Kitija bija uzminējusi, tas bija mans vājais punkts, mana vaļējā brūce. Un pat divu tūkstošu gadu krātais cinisms neļāva to sadziedēt, lai kā es arī centos. Visu šo laiku manī bija dzīvojušas atmiņas par ēģiptiešu burvi un viņa cerību, ka džini un cilvēki kādudien varētu strādāt kopā, bez ļaunuma, nodevības un slepkavošanas. Tā bija muļķīga doma, un es jau tolaik tai neticēju, jo vienkārši bija pārāk daudz pierādījumu, kas liecināja par pretējo. Bet Ptolemajs bija tam ticējis, un ar to pietika. Pat atbalss no viņa ticības bija pietiekami stipra, lai mani uzveiktu, kad Kitija ieradās Citā pasaulē, atkārtojot Pto­lemaja cēlo žestu.

Viņa bija atjaunojusi saikni. Un, tā kā tas bija izdarīts, mans liktenis bija izlemts. Par spīti veselajam saprātam, es Ptolemaja dēļ būtu meties uguns bedrē, un tagad Kitijas dēļ es darīšu to pašu.

Ko es te runāju? Uguns bedre? Skābes vanna? Naglu pilna gulta? Jebkas būtu labāk par to, kas mani sagaidīja.

Man pretējā pentaklā stāvēja burvis, kas mēģināja sakopot fizisko spēku, atkārtoja buramvārdus, gatavojās tos izteikt. Dūmu stabs savā pentaklā šūpojās šurpu turpu kā ieslodzīts tīģeris. Es pamanīju, ka abu pentaklu līnijās bija caurumi, kas man ļautu nekavējoties tos šķērsot. Viņi nu gan man uzticējās… Es būtu varējis izlauzties, aprīt tos abus un tad nozust, dun­godams dziesmiņu. Daļa manis burtiski rāvās to izdarīt, kaut vai tikai tāpēc, lai redzētu sava vecā saimnieka sejas izteiksmi. Bija pagājis tik daudz gadu, kopš es biju aprijis kādu burvi. [82] [1] Ja gribam būt precīzi, tieši divi simti. Kāds mans čehu saimnieks bija sācis pieņemties svarā. Es viņu par to pastāvīgi ķircināju, novedot nabaga vīru tādā stāvoklī, ka viņš vienmēr kļuva aizkaitināts un spiests aizstāvē­ties. Kādu nakti es viņu izaicināju pieskarties ar rokām kāju pirkstiem, kamēr viņš stāvēja pentaklā. Viņam tas ar pūlēm izdevās, bet, tā darot, viņa dibens izspiedās pāri pentakla malai, ļaujot man rīkoties. Jā, viņš bija krietni resns, bet tik un tā garšoja labi.

Bet Kitija, protams, dienas kārtībā nebija iekļāvusi nekādu aprīšanu, tāpēc es apspiedu kārdinājumu.

Turklāt bija jāņem vērā ari mans nožēlojamais fiziskais stā­voklis. Pat tik vienkāršu formu kā dūmi jau bija diezgan grūti uzturēt. Man bija nepieciešama aizsardzība, turklāt ātri.

Varbūt mēs to varētu paveikt šodien, ja vien tev nav iebil­dumu, es uzsaucu burvim.

Netenjels izbrauca pirkstus caur matiem un palūkojās uz Kitiju. Ja viņš nespēs novaldīt mēli, kad būs manī iemie­sojies, es viņu tūlīt pat atlaidīšu, nedomājot par zizli. Pasaki viņam!

Meitene piesita kāju. Mēs gaidām, Netenjel!

Viņš nolamājās, paberzēja vaigu un sāka. Buramvārdi bija improvizēti tiem trūka man tik ierastās elegances un pabeig­tības. Palīgteikums "…saslēgt šo nolādēto dēmonu Bartimaju un nekļūdīgi precīzi ieslodzīt…" bija pat nedaudz rupjš, turklāt varēja tikt pārprasts. Bet likās, ka viss iet kā smērēts. Vienu brīdi dūmu stabs mierīgi vijās gaisā, un nākamajā tas jau tika izrauts cauri pentaklam, tad iekšā viņa pentaklā, arvien tuvāk mana saimnieka galvai…

Es saspringu. Pamanīju, ka jaunā burvja acis ir cieši aizvēr­tas…

Plunkš!

Prom! Sāpes bija pazudušas! Tās bija manas pirmās sajūtas. Vienīgās, kam pašlaik bija nozīme. It kā būtu pavēries priekškars un visu izgaismojušas gaismas. It kā es būtu nokļuvis svaigā, vēsā pavasarī. Pat nedaudz līdzinājās tai sajūtai, kāda pārņem, pēc ilgiem verdzības mēnešiem atgriežoties Citā pasaulē, sāpju dzelkšņi, kas bija durstījuši tavu būtību, vienkārši pazūd un tu jūties vienots un vesels. Tas bija kā atsvaidzināties, atjaunoties un atdzimt.

Mana būtība izjuta neaprakstāmu prieku, tādu prieku, kādu es uz Zemes biju izjutis tikai savu pirmo Izsaukšanas reižu laikā šumeru valstī, kad man šķita, ka mana enerģija spēs tikt galā ar visu. [83] [1] Tas, protams, nevilkās ilgi. "Ak, Bartimaj, vai tu nevarētu apūde­ņot auglīgos laukus?" "Vai tu nepagrieztu Eifratas tecējumu šeit un vēl arī šeit?" "Un, ja jau tu tur esi, varbūt iesētu pāris miljonu labības graudu palienā? Paldies!" Viņi man nelika miera ne mirkli. Kamēr es tiku līdz Urai, man prāts vairs nenesās uz priekiem, ak nē. Likās, ka mugura pārlūzis.

Es nebiju apjautis, ka mani ne tik daudz nomoka vājums kā sāpes. Brīdī, kad tās pazuda, es biju kļuvis desmitkārt stip­rāks. Nebija nekāds brīnums, ka Fakvarls un pārējie bija tādā sajūsmā.

Es priekā iekliedzos.

Un kliedziens dīvaini atbalsojās, it kā es būtu ieslodzīts pudelē. [84] [1] Tici man, es par pudeļu akustiku zinu visu! Es pavadīju lielāko daļu sestā gadsimta sezama eļļas pudelē, kas bija aizzieģelēta ar vasku un iemesta Sarkanajā jūrā. Neviens nedzirdēja manus saucienus. Beigās mani atbrīvoja kāds vecs zvejnieks, un līdz tam laikam es jau biju tā izmisis, ka apņēmos izpildīt trīs viņa vēlēšanās. Es parādījos kā dūmakains milzis, pasvaidījos ar zibeņiem un prasīju, ko viņš vēlas. Bet nabaga večuks aiz šausmām bija nomiris ar sirdstrieku. Šajā gadījumā noteikti slēpās kāda morāle, bet es to vēl neesmu paspējis saskatīt.

Tad atskanēja vēl viens kliedziens apbrīnojami skaļi un tuvu. Tas mani gandrīz vai padarīja kurlu. Es pirmo reizi apzi­nājos, kas tad īsti mani ieskauj un pasargā no apkārtējās pasau­les. Tā bija cilvēka miesa.

Precīzāk, Netenjela miesa.

Terīnes zupa mani bija daļēji pasargājusi no sudraba kaitīgās iedarbības, bet Netenjela ķermenis sniedza vēl labāku aizsar­dzību. Manu būtību ietvēra kauli un asinis, un kaut kas diegiem līdzīgs, kas, manuprāt, bija nervi. Es izpletos pa šo ķermeni no matiem līdz kāju pirkstiem. Jutu viņa sirdi sitamies, asinis ritam pa vēnām, elpu plaušās. Es redzēju, kā smadzenēs šurpu turpu šaudās mirdzoši, strauji elektrības lādiņi, un mazliet neskaidrāk (un tomēr) es redzēju viņa domas. Uz brīdi es biju apmulsis un patīkami satraukts tas bija kā ieiet lielā celtnē, mošejā vai svētnīcā un novērtēt tās nevainojamo uzbūvi, it kā kaut kas netverams tomēr būtu ietērpts mālā. Un tad man nācās brīnī­ties, kā tāds ķermenis vispār var kustēties un dzīvot tas bija tik trausls, tik vājš un traucējošs, tik ļoti saistīts pie Zemes.

Cik viegli būtu pārņemt kontroli, izmantot šo ķermeni kā kaujas ratus, kā pārvietošanās līdzekli, kas mani vestu, kur vien es gribu! Mani pārņēma kārdinājums… Sekundes laikā es varētu ieplūst viņa smadzenēs, apdzēst enerģijas un domu plūsmas un pats ķerties pie šī organisma vadības. Nešaubos, ka Nūdam, Fakvarlam un Nerianai tas bija paticis. Tā bija atriebība šim mikrokosmosam, miniatūrs triumfs pār cilvēku.

Bet tas nebija mans ceļš.

Lai gan arī man tas šķita kārdinoši.

Man nekad nebija īpaši patikusi Netenjela balss. Jau pa gabalu tā bija tikko paciešama, bet tagad man bija sajūta, it kā es būtu iesprostots tumbā. Kad viņš runāja, šīs skaņas atbalso­jās pa visu manu būtību.

- Kitij! viņš iebrēcās aizšauta ziloņa balsī. Es pēkšņi sajutu tādu enerģijas pieplūdumu!

Meitenes balss nonāca pie manis nedaudz slāpēti, caur Neten­jela ausīm. Pastāsti man! Kāda ir sajūta?

- Kā enerģijas viļņi! Es jūtos tik viegls, ka varētu uzlēkt līdz zvaigznēm! Viņš apklusa, it kā nokaunējies par burvim tik nepiedienīgu sajūsmu. Kitij, vai es izskatos citādi?

- Nē, tikai stāvi mazliet staltāk… Vai tu beidzot atvērsi acis?

Zēns beidzot atvēra acis, un es palūkojos ārā. Sākumā skats bija pavisam dīvains, viss miglains un saplūdis. Laikam jau tā cilvēki skatās uz pasauli tik vāji un aizkavēti. Es beidzot pie­lāgoju savu būtību jaunajiem apstākļiem, un viss noskaidrojās. Aši pārskatīju visus septiņus plānus. Netenjels noelsās.

- Tu neticēsi! viņš iebļāvās. Kitij! Ir tā, it kā viss būtu ieguvis vairāk krāsu, vairāk dimensiju. Un no tevis plūst tāds starojums!

Tā bija viņas aura. Lai gan vienmēr spēcīgāka nekā pārējiem cilvēkiem, pēc ceļojuma uz Citu pasauli tā bija ieguvusi die­nas vidus spožumu, tieši tāpat kā Ptolemajam. Nekad neesmu redzējis tādu auru nevienam citam. Netenjels lūkojās uz to kā apburts. Tu esi tik skaista!

- Ā, tieši tagad, vai ne? Viņš nudien bija uzķēries. Pavisam apstulbis. [85] [1] Nekas nemainās. Nofretete tā vienmēr rīkojās ar Ehnatonu, piela­vījās, kamēr viņš veica labības uzskaiti, un jautāja, kā viņai piestāv jaunā galvassega. Viņš tā arī nekad nesaprata.

- Nē! Es tikai gribēju teikt, ka…

Manuprāt, beidzot bija laiks paziņot par sevi. Nabaga zēnam vienam pašam nevedās labi. Es pārņēmu kontroli pār viņa mēli. Vai tu nevarētu runāt klusāk? es vaicāju. Nedzirdu, ko tu domā!

Viņš apklusa. Viņi abi. Es jutu, kā zēns pieliek roku priekšā mutei, it kā būtu nožagojies.

- Tieši tā, es teicu. Tas esmu es. Domāji, ka es te mierīgi sēdēšu un klusēšu? Padomā vēlreiz! Tagad šajā ķermenī dzīvo­jam mēs abi. Paskaties!

Lai pierādītu, ka man ir taisnība, es pacēlu roku un paurbi­nāju degunu. Viņš iebrēcās: Izbeidz!

Es nolaidu roku. Tas nav viss, uz ko es esmu spējīgs! Ja vēl es liktu lietā tavas domas… Hmm… Te ir gluži kā svešā pasaulē… It kā es būtu iemērkts šokolādes uzputenī, vienīgi pildījums nav tikpat labs. Dažas tavas domas, Netenjel… O, ja Kitija to zinātu!

Jaunais burvis beidzot atguva kontroli pār savu muti. Pie­tiek! Es te esmu noteicējs. Mēs tā norunājām. Mums jāstrādā vienoti, vai arī notiks izgāšanās.

Kitija ierunājās: Viņam taisnība, Bartimaj! Mēs esam iztē­rējuši pārāk daudz laika! Paskatīsimies, kā jūs protat sadar­boties!

- Labi, es teicu. Bet viņam jāieklausās manī. Es zinu vai­rāk par Fakvarlu un Nūdu nekā viņš. Es spēšu paredzēt, kāds būs viņu nākamais solis. Turklāt es lieliski spēju kustināt viņa ķermeni. Skaties!

Es jau biju izspriedis, kā darbojas kāju -muskuļi. Saliecu Netenjela kājas, izstiepu tās, un mana būtība paveica pārējo mēs pārlēcām pāri galdam un nokļuvām istabas otrā galā.

- Nav slikti, vai ne? es iesmējos. Iet kā smērēts. Es atkal saliecu kājas, izstiepos… Bet tajā pašā mirklī burvis mēģi­nāja iet pretējā virzienā. Mūsu ķermenis sašūpojās, viena kāja bija parauta gaisā, otra pret to apmēram 170 grādu leņķī. Mēs sagrīļojāmies, vienā balsī iebļāvāmies un nokritām uz paklāja.

- Jā, Kitija novilka. Kā smērēts.

Es ļāvu Netenjelam piecelt mūs kājās. Es zināju, ka tā notiks, viņš nošņācās. Tas ir bezcerīgi.

- Tev vienkārši nepatīk klausīt pavēlēm, es atcirtu. Nepa­tīk, ka tavs vergs kaut ko nosaka. Burvji vienmēr…

- Apklustiet! Kitija uzsauca. Vai nu tā bija meitenes aura, vai kas cits, bet strīdēties ar viņu likās nevajadzīgi. Mēs apklusām un ļāvām viņai runāt. Ja jūs uz brīdi pārstātu ķildoties, tad redzētu, ka kopā strādājat labāk nekā Nūda un pārējie savos nozagtajos ķermeņos. Fakvarls Hopkinsa ķermenī jutās kā mājās, bet viņš jau bija daudz vingrinājies. Pārējie bija gan­drīz bezpalīdzīgi.

- Viņai taisnība, Netenjels atzina. Nūda nespēja pat paiet.

Džins beidzot ķērās pie lietas. Tur taču ir vairākas būtis­kas atšķirības, es teicu. Pirmkārt, es neesmu izpostījis tavu prātu. Tas acīmredzot palīdz. Otrkārt, es zinu tavu īsto vārdu. Deram, ka tas sniedza man dziļāku piekļuvi tev, nekā citi gari spētu cerēt. Redzi nu. Es jau zināju, ka tas vienu dienu node­rēs.

Burvis pakasīja zodu. Varbūt…

Šo filozofisko spriedelējumu aprāva nikns sauciens. Kāda starpība! Kitija iesaucās. Vienkārši pastāstiet viens otram par saviem plāniem un tad izvairīsieties no šādiem muļķīgiem kritieniem. Un kā būs ar zizli?

Kā būs ar zizli? Visu šo laiku mēs to bijām turējuši rokā, un pat cauri Netenjela kauliem un miesai es spēju sajust tā diženumu. Es jutu to dižo būtņu nemierīgo rosīšanos, kas bija iesprostotas zizlī, dzirdēju, kās tās lūdzas, lai izlaiž brīvībā. Zīmogi un noslēdzošie vārdi, ko Gledstons bija uzlicis koka zizlim, bija tikpat spēcīgi kā dienā, kad viņš tos bija izveidojis. Par laimi mums jo, ja visas šīs būtnes tiktu atbrīvotas vienlaikus, tās noslaucītu no zemes vairākus pilsētas rajonus. [86] [1] Tas ir apmēram tāpat kā atvērt kolas pudeli. Nē. Vēl aizraujošāk iedomājies, ka pudele pirms tam tiek sakratīta. Tad tu lēni, lēni pagriez vāciņu tikai lai tā uzdzirkstītu pavisam nedaudz. Un tad tās spēks var tikt pavērsts, kur vien vajadzīgs. Ja tu pagriez pārāk daudz vai pārāk strauji, dzēriens uzlīst tev uz rokām. Vēl tikai varētu pieminēt pāris svarīgas vēs­turiskas celtnes, kas izpostītas, neuzmanīgi lietojot maģiskus priekšmetus: Aleksandrijas bibliotēka, Faras bāka, Babilonas gaisa dārzi, Zimbabves pil­sēta un Knosās zemūdens pils.

Kitija mūs vēroja ar piemiegtām acīm. Vai jūs domājat, ka spēsiet to iedarbināt?

Jā, mēs atbildējām.

Netenjels satvēra zizli ar abām rokām. (Es atļāvu viņam vadīt mūsu locekļus. Tas bija viņa brīdis tieši zēns zināja īstos vārdus, lai iedarbinātu procesu. Es tikai sniedzu papildu enerģiju viņa gribasspēkam.) Mēs stāvējām, kājas turot plati un sasprindzinot ķermeņa augšdaļu. Kamēr zēns sagatavojās, es palūkojos uz istabu ar viņa acīm. Krēslā sēdēja Kitija. Viņas aura bija gandrīz tikpat spēcīga kā zizlim. Aiz meitenes atradās durvis, kas nesen bija uzspridzinātas. Uz grīdas stāvēja sakrauti vairāki dedzināšanas stienīši un Elementu lodes. Tās bija atne­sis Netenjels, izmantojot sprādziena kastīti, lai atvērtu durvis. Viņš jutās tik noraizējies par Kitiju, ka bija aizmirsis par sāpēm plecā, par nogurumu…

Bija tik dīvaini vērot, kā strādā cilvēka prāts. Tas sagrozījās kā aizmidzis cilvēks, kamēr apziņa stingri turējās pie skaitāma­jiem buramvārdiem. Man parādījās vairākas sejas Kitijas seja, kādas vecākas sievietes seja, bet citas es nemaz nepazinu. Un tad pavisam pēkšņi un negaidīti arī Ptolemaja seja. Es tik sen nebiju to redzējis… divtūkstoš gadus… Bet šis attēls nebija Ptolemajs, tās bija tikai atmiņas par mani.

Bija laiks koncentrēties. Es jutu, kā manaenerģija aizplūst tā savērpās ap zizli, saistīta ar Netenjela vārdiem. Buramvārdi tuvojās noslēgumam. Zizlis nodrebēja. Gaišas gaismas stīdziņas paspīdēja tajā un it kā sanāca kopā zižļa galā, kur bija attēlots pentakls. Mēs jutām, kā būtnes, kas tajā ir iesprostotas, spiežas pret plaisu, ko mēs tajā bijām izveidojuši, bet mēs jutām, ka Gledstons bija to labi aizzīmogojis.

Pēdīgi Netenjels beidza buramvārdus. Zizlis vienreiz noraus­tījās, un istabu visos plānos piepildīja briljantbalta gaisma. Mēs sagrīļojāmies, un Netenjels aizvēra acis. Un tad gaisma atkal nodzisa. Bija sasniegts līdzsvars. Viss bija mierīgi. Istabā valdīja klusums. Mums rokā ļoti klusi, tomēr sadzirdami dūca zizlis.

Mēs pagriezāmies pret Kitiju un palūkojāmies uz viņu.

Viss kārtībā, mēs teicām.