Ptolemaja vārti

17 bartimajs

ākamās divdesmit četras stundas, nākamā izsaukšana jā, tieši tas, kas man vajadzīgs. Diena, kurā tevi neviens nav paver­dzinājis, ir izniekota.

Padomāsim… Mandrāks un meitene. Kurš šoreiz? Mani neiz­brīnītu, ja šodien mani būtu izsaucis rajona pastnieks.

Nekā. Tas bija mans mīļais, vecais saimnieks, un viņa seja bija kā dusmu mākonis. Rokā šis nelietis turēja sudraba šķēpu.

Tas prasīja pretdarbību no manas puses. Es iespiedu savu nabaga savainoto būtību iespaidīgā formā un kļuvu par karo­tāju ar lauvas galvu, tādu, kas karoja Ēģiptes zelta laikos. [48] [1] Laikam jau precīzāk būtu teikt, ka es biju karotājs ar lauvenes galvu, jo man nebija krēpju. Krēpes patiesībā tiek pārvērtētas. Jā, tās noder pozēšanai, bet cīņā aizsedz sānskatu un tajās šausmīgi saķep asinis.

Man uz krūtīm bija ādas bruņas, mugurā bronzas plākšņu svārki, acis mirdzēja kā kristāls un no melnajām smaganām parādījās asi zobi. Skaisti. Es brīdinoši pacēlu ķepu.

- Pat nedomā par to, sīkais!

- Man vajadzīgas atbildes, Bartimaj! Atbildes! Un, ja tu tās nesniegsi, tad… redzi šo šķēpu? Es tevi caurduršu! Viņš stomījās un stostījās, acis plati iepletis. Zēns izskatījās nedaudz uztraukts.

- Tu? Tu neatšķirtu šķēpa aso galu no otra pat tad, ja uz tā uzsēstos! Mana balss bija velveta maigumā. Piesargies! Es

neesmu gluži bezpalīdzīgs. No lauvas ķepas izšāvās līks, ass nags. Es to pagriezu, lai uztvertu gaismas atspīdumu.

Viņš nejauki pasmīnēja. Tu tikai izrādies, vai ne? Pirms divām dienām tu nebiji spējīgs pat parunāt, kur nu vēl atvairīt uzbrukumu. Tas pierādītos, ja es mēģinātu tevi tagad pabakstīt ar sudrabu. Turklāt tu nespētu to pavērst pret mani. [49] [1] Viņam bija taisnība. Ja viņš pret mani raidītu burvestību, es varētu to pavērst pret viņu pašu (galvenokārt tāpēc, ka zinu viņa vārdu), bet pret sudraba šķēpa dūrienu es neko nevarētu iesākt, īpaši tagad, kad esmu tik vārgs.

- Tu tā domā? Lauva izstiepās tik garš, ka ausis skāra griestus. Tie ir skaļi vārdi, svešinieki Pierādi tos.

Zēns nošņācās un pavicināja šķēpu. Lauva noliecās un meta ar ķepu šķēpa virzienā. Tā bija tikai izrāde: mēs bijām jūdzēm tālu no patiesas cīņas.

- Kas tad tas par uzbrukumu? lauva sauca, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tu esi kā akla vista, kas meklē graudu.

- Arī tu nebiji ne par matu labāks. Burvis skraidīja pa pentaklu palēkdamies un pieliekdamies un vicināja šķēpu visos iedomājamos virzienos. Viņš pūta un elsa, un parādīja, ka nemaz nav tik sliktā fiziskā formā.

- Esmu šeit! es saucu. Tieši tev deguna galā!

- Atbildi, Bartimaj! viņš kliedza. Saki man taisnību! Neiz­vairies! Kas tevi izsauca?

To jau es biju gaidījis. Tomēr es nedrīkstēju viņam atklāt, ka Kitija joprojām ir dzīva. Lai arī nedaudz nojūgusies, mei­tene tomēr bija izturējusies pret mani ar cieņu. Lauva pūlējās izskatīties pēc nevainīga jēriņa. [50] [1] Mulsinoši, bet tu jau saprati, ko es ar to gribēju teikt.

Kas saka, ka mani kāds bija izsaucis?

- Es saku! Un nemaz nemēģini to noliegt! Es mēģināju tevi izsaukt jau vakarnakt, un tu nekur nebiji atrodams. Kurš tas bija? Kurš burvis?

- Neuztraucies tik ļoti! Tā bija tikai īsa saruna. Nekas nopietns.

- Nekas nopietns? Vēl viens šķēpa dūriens. Šoreiz tas ieur­bās grīdas dēļos. Domā, es tev ticēšu?

- Nomierinies, greizsirdi! Nerīko scēnas.

- Kas tas bija? Vīrietis vai sieviete?

Es mēģināju runāt mierīgi. Paklau, es zinu, ko tu domā, bet es to neizdarīju. Vai tev ar to pietiek?

- Nē! Tu gribi, lai es tev ticu?

Viss mans miers bija zudis. Lauva atkal pārvērtās par taisnī­bas kareivi. [51] Tad notici tam, ko es teikšu tagad: ej ratā! Nav tava darīšana! Es tev neko neesmu parādā.

Zēns bija tik nikns, ka likās, dusmās tūlīt aizsvilsies (vārda tiešajā nozīmē). Viņš bija nobijies, ka es būšu atklājis kādam viņa īsto vārdu.

- Paklau, dēliņ, es teicu. Es nekad nestāstu vienam saim­niekam par otru, ja vien tas nav manās interesēs, tāpēc negaidi nekādu informāciju par vakarnakti. Un tieši tāda paša principa dēļ es neesmu nevienam atklājis tavu muļķīgo vārdu. Kāpēc lai es to darītu? Man tas neko nenozīmē. Bet, ja tu tā baidies, ka es kādam varētu atklāt tavus bērnības noslēpumus, man tev ir viens risinājums. Atbrīvo mani! Bet nē tu nespēj saņemties uz šādu soli, vai ne? Patiesībā man neliekas, ka tu gribētu no savas pagātnes atbrīvoties. Un tieši tāpēc tu turi mani līdzās, lai cik vārgs es arī kļūtu. Tikai ar mani tu vari būt tas Netenjels, kas reiz biji, un tēlot arī lielo, slikto Džonu Mandrāku.

Burvis neko neteica, tikai skatījās manī ar plati ieplestām acīm. Es jau nevarēju viņu vainot. Patiesībā es pats biju nedaudz pārsteigts. Nemaz nezināju, ka man piemīt tādas psihologa dotī­bas. Tomēr nez vai mana gudrība nebija paslīdējusi viņam gar ausīm. Zēns neizskatījās labi.

Mēs bijām viņa darbistabā, un, šķiet, bija vēla pēcpusdiena. Visur atradās dokumentu kaudzes, uz galda mētājās neapēs­tas pusdienas. Gaiss dvakoja pēc sen nemazgātas miesas. Un šis jauneklis nebija savā labākajā izskatā. Seja pietūkuši, acis sarkanas un neprātīgas, un krekls (neaizpogāts) karājās virs biksēm. Gluži neraksturīgi: Mandrāks taču parasti ļoti rūpējās par sevi. Šķiet, bija noticis kaut kas nozīmīgs.

Nabaga zellis izskatījās emocionāli satriekts. Viņam bija vajadzīgs atbalsts.

- Tu nu gan izskaties pēc lupatas, es uzšņācu. Kas noti­cis? No kurienes šī vainas apziņa un sevis mocīšana? Vai tu tie­šām nepieļauj domu, ka tas, kurš mani izsauca, pat neiedomājās to darīt sakarā ar tevi?

• *

Zēns ieskatījās lauvas kristālspožajās acīs. Nē… viņš novilka. Man ir papilnam nepatikšanu, un visas saistītas ar tevi.

- Ar mani? Un es vēl apraudāju savu nespēku! Izskatījās, ka vecais džins ir uz šo to spējīgs. Pacēlu acis. Kā tad tā?

- Nu… viņš atspieda šķēpu pret zemi, gandrīz caurdurot sev īkšķi, no kura gala sākt? Pirmām kārtām pagājušo divdesmit četru stundu laikā Londonā notikušas vairākas nopietnas sacel­šanās. Vienkāršie ļaudis nodarījuši lielus postījumus. Cīniņi un tamlīdzīgi. Pat tagad ielās nav miera. Devro izsludinājis valstī ārkārtas stāvokli. Vaithola ir blokādē, impērijas vadība nopietni cietusi.

- Izklausās, ka tev darbā bijušas nepatikšanas, es sacīju.

- Bet tam nav nekāda sakara ar mani.

Viņš noklepojās. Nekārtību iemesls ir kāda varde, kas pirms divām dienām izraisīja grautiņu Sentdžeimsa parkā. Abinieks atbrīvoja bīstamu džinu, kas iebruka vienkāršo ļaužu pulkā. Tieši šis negadījums izraisīja sacelšanos.

Lauva sašutumā ierēcās. Tā nu gan nebija mana vaina! Es tikai, būdams ļoti novārdzināts, mēģināju izpildīt tavas pavē­les. Un man tas izdevās, lai gan apstākļi nebija no spīdošajiem. Izbeidz tā smieties! Tu kļūsti dīvains…

Zēns bija atmetis galvu un skaļi iesmējās, gluži kā hiēna.

- Izdevās? Tā tu to sauc? Tu gandrīz izlaidi garu man pie kājām, nespēji atbildēt ne uz vienu jautājumu, liki man izskatīties kā pēdējam muļķim! Ja to tu sauc par izpildītu uzdevumu, tad nākamreiz labāk izgāzies!

- Es liku tev izskatīties kā muļķim? -Lauva dusmās gan­drīz uzsprāga. Domā ar galvu! Tev nav vajadzīga palīdzība, lai izskatītos pēc muļķa! Ko tad es tādu izdarīju? Tikai pievērsu apkārtējo uzmanību tam, cik tu esi cietsirdīgs. Kurš burvis gan patur džinu uz Zemes tik ilgi, līdz tas gandrīz izlaiž garu? Brī­nos, ka tu mani nepiebeidzi pavisam.

Mandrāka acis dega. Viņi jau to gribēja! viņš auroja. Viņi gribēja, lai es izspiežu no tevis informāciju, pat ja tas tevi noga­linātu! Bet es kā muļķis tevi izglābu! Atbrīvoju! Un man pašam vairs nepalika nekāda attaisnojuma par visu to sajukumu, ko tu biji izraisījis. Tagad mana karjera ir sagrauta un, iespējams, dzīvība karājas mata galā. Mani ienaidnieki asina dunčus, un rīt mani tiesās. Tas viss, tikai pateicoties tev.

Viņa balss trīcēja, acis bija miklas. Šajā skatā vēl iederētos vijoļu smeldzīgās skaņas. Lauva parādīja zēnam mēli. Tu no tā visa varēji izvairīties, es nikni teicu. Tev tikai vajadzēja man vairāk uzticēties un ātrāk atbrīvot. Tad tajā liktenīgajā vakarā es būtu labākā formā, lai izvairītos no Hopkinsa dēmoniem.

Mandrāks pacēla skatienu. Tātad tu atradi Hopkinsu?

- Nemaini sarunas tematu! Es pateikšu vēlreiz: tā bija tava vaina. Tev vajadzēja man uzticēties. Bet pat pēc visiem šiem gadiem, pēc visa, ko es tavā labā esmu darījis, pēc tam, kad es tev palīdzēju tikt galā ar Siržulauzēju un Divālu, ar anarhistiem un austerēm…

Zēns saviebās. To labāk nepieminēsim.

- …pat pēc tā visa tu izturējies kā tipisks burvis, uzskatot mani par ienaidnieku. Es esmu nejauks dēmons, tāpēc man nevar uzticēties… Ko? Izbeidz smieties! Tu mani padarīsi traku!

- Bet tieši tā jau arī ir! viņš sauca. Tev nevar uzticēties! Tu esi man melojis!

- Nosauc vienu gadījumu!

Viņa acis iemirdzējās. Kitija Džonsa.

- Nesaprotu, ko tu ar to gribi pateikt.

- Tu man teici, ka viņa ir mirusi. Es zinu, ka tā nav tiesa.

- Ak tā. Es nokāru ūsas. Tu viņu esi redzejis? -Nē.

- Tad tu esi maldināts, es mēģināju runāt pārliecinoši.

- Viņa ir pagalam. Neesmu redzējis nevienu, kas būtu vairāk pagalam kā viņa. Golems viņu aprija dzīvu un vēl aplaizījās. Nudien skumjš gadījums, bet nav tā vērts, lai pēc tik daudziem gadiem atcerētos… Es lūkojos uz zēnu. Man nepatika skatiens viņa acīs. ,

Mandrāks lēni pamāja. Niknuma sārtums viņa sejā cīnījās ar baiļu bālumu. Dzīvu aprija, tu saki? viņš ļoti lēni teica.

- Dīvaini. Es atceros tevi sakām, ka golema pieskāriens pār­vērta meiteni pelnos.

-Vai tiešām? Nūjā, to arī. Sākumā. Pirms aprīšanas… Au!

Burvis bez brīdinājuma bija pacēlis šķēpu un dūra. Es biju pārāk lēns un pārāk vājš, lai pretotos, šķēps trāpīja tieši krū­tīs. Man aizrāvās elpa, es noliecu galvu… un atkal nomierinājos.

- Tu dūri ar neaso galu!

Šķiet, arī Mandrāks to beidzot bija pamanījis. Skaļi nolamā­jies, zēns izsvieda šķēpu ārā no pentakla. Viņš stāvēja, nenolaizdams acis no manis, smagi elsodams un mēģinādams savākties. Pagāja pāris minūšu. Viņa sirds sāka sisties normālā ritmā.

- Vai tu zini, kur viņa ir? es vaicāju.

Zēns neatbildēja.

Es runāju klusi. Liec viņu mierā. Tā meitene tev nav noda­rījusi neko ļaunu. Turklāt viņa izglāba tev dzīvību, atceries? Par to es nemeloju.

Likās, ka zēns kaut ko teiks, bet tad viņš pašūpoja galvu, it kā gribēdams padzīt no tās uzmācīgās domas. Bartimaj, viņš teica. Todien es tev teicu, ka atbrīvošu tevi, ja izpildīsi uzde­vumu, un par spīti tavām nebeidzamajām provokācijām es neatkāpšos no saviem vārdiem. Pastāsti, kas notika, kad tu sekoji Dženkinsam, un es ļaušu tev iet.

Lauva sakrustoja rokas un nolūkojās uz Džonu no saviem augstumiem. Uz visiem laikiem?

Viņš samirkšķināja acis. Par to es neko netiku teicis.

- Bet es tā saku! Cik es saprotu, mana sniegtā informācija ir vienīgā, kas var glābt tevi no Tauera. Pareizi?

Jaunais burvis grieza zobus. Manuprāt, Hopkinss plāno sazvērestību. Ja es to atklātu, mana karjera būtu glābta.

- Tad jau mēs varētu vienoties? Informācija ir vērtīga. Tu nebūsi vīlies.

Viņa balss bija gandrīz nedzirdama. Lai būtu… Ja vien tā ir patiešām laba.

- Ir gan. Nu, tas jau pēc kaut kā izskatās! Saprātīga vieno­šanās, gluži kā vecajās labajās dienās. Zini, Mandrāk, lauva mulsinoši sacīja, viss bija daudz labāk, kad tu vēl biji bērns. Tad tev bija vairāk veselā saprāta.

Mandrāks lūkojās uz savu kurpju purngaliem. Tu neesi vie­nīgais, kas tā saka.

- Nu labi, lauva noknakšķināja pirkstu kauliņus. Es sekoju Dženkinsam cauri visai Londonai. Viņa sazvērestībā ir iesaistīti kopumā septiņi burvji, visi nedaudz līdzīgi viņam zemākā līmeņa, ne pārāk spēcīgi. Tādam spēcīgam burvim kā tu no viņiem nebūtu jābaidās.

- Vai vari nosaukt vārdus? burvis kāri tvēra katru manu vārdu.

- Vaiterss un Brūkss. Nē, arī man tie neko neizsaka. Bet ir viens, kuru tu pazīsti: Laims.

Mandrāks iepleta acis. Rufuss Laims? Siržulauzēja draugs? Tas jau ir kaut kas. Vai viņš joprojām…

- Jā, izskatās pēc zivs. Tikko atgriezies no Parīzes.

- Un ko tu uzzināji par viņu plāniem?

- Atklāti sakot, neko konkrētu. Viņu galvenais uzdevums šobrīd bija izvēlēties dēmonus. Bet viņi ir burvji to jau burvji parasti dara. Un vēl viņi runāja par virvēm, ķēdēm un busiņiem.

Burvis sarauca degunu. Busiņiem?

- Ej nu saproti! Un vēl viņi runāja kaut ko par eksperimentu. Gaidīja, vai tas būs veiksmīgs. Bet es neuzzināju, kas tas par eksperimentu. Lauva pakasīja ausi. Kas tad vēl? Dženkinss teica, ka viņi esot septiņi un ka "katram tiks viens portfelis".

Mandrāks norūcās. Padomē mēs esam septiņi. Viņi plāno dumpi.

- Kā parasti.

- Nu, tas bija interesanti, bet ne pietiekami. Mandrāks vērās manī. Un tu ceri, ka par šādu informāciju es tevi atbrī­vošu?

- Ir vēl kas. Dženkinss satika ne tikai savus draugus, bet arī kādu mūsu paziņu. Ļaušu tev trīs reizes minēt.

-Ko?

- Mini, mini! Ar tevi nudien nav nekādas jautrības! Došu tev mājienu. Viņam ir bārda. Nu re, cik tu esi attapīgs!

- Es taču neko nepateicu!

- Nē, bet nodomāji pareizi. Es uzminēju pēc tavas sejas krāsas. [52] [1] Tā bija dzeltenīgi bāla, nedaudz atgādināja olu krēmu.

- Jā, algotnis ir atpakaļ ierindā un rauc uzacis vēl nik­nāk nekā agrāk. Izrādīdams neredzētu drosmi, es pieķēros pie viena no viņa septiņjūdžu zābakiem un sekoju uz parku, kur viņš satika vīru, kas droši vien bija pats Hopkinsa kungs. Nē, es nedzirdēju, par ko viņi runāja, jo tobrīd džini mani pamanīja. Pārējo tu zini. Pa ceļam no parka līdz Ričmondai es gandrīz izlaidu garu.

- Izklausās varonīgi, bet kāds man no tā labums? Mandrāks nošņāca. Šīs ziņas man nepalīdzēs rītdienas tiesā! Atslēga ir Hopkinss. Vai vari viņu aprakstīt?

Lauva pakasīja degunu. Tā dīvaini sanāk… Viņu patiešām ir grūti aprakstīt. Nedaudz uzkumpuši pleci, skūta seja… peļu pelēki mati un… kāpēc tu esi saķēris galvu?

Zēns pacēla seju pret griestiem. Tas ir bezcerīgi! Man vaja­dzēja zināt, ka nedrīkstu šo darbu uzticēt tev! Pat Askobālam būtu veicies labāk!

Tas mani aizvainoja. Vai patiešām? Viņš nu gan būtu atra­dis, kur Hopkinss dzīvo, vai ne?

-Ko?

- Viņš būtu tev nosaucis pilnu Hopkinsa adresi, vai ne? Es nudien varu iedomāties, kā viņš ierodas kafejnīcā, neuzkrītoši paslīd garām Dženkinsam un algotnim, maskējies kā resns ciklops melnā lietusmētelī, apsēžas pie blakusgaldiņa, pasūta kafiju un mēģina saklausīt, par ko viņi runā… Jā, tas nudien nebūtu aizdomīgi.

- Liecies mierā! Tu zini, kur ir Hopkinss? Runā!

- Viņš ir apmeties viesnīcā Vēstnieks, es paziņoju. Re, ko es pamanījos uzzināt, lai gan man bija atlikusi tikai tējkarote būtības. [53] [1] Tas ir tehnisks termins būtības mērīšanai.

- Tātad es… Pagaidi, ko tu dari?

Burvis pēkšņi bija sācis rīkoties. Viņš pagriezās pret pārē­jiem pentakliem, noklepojās un izberzēja sarkanās acis. Man ir tikai viena iespēja, Bartimaj, viņš teica. Un es to izman­tošu. Rītdien ienaidnieki mani saplosīs, ja vien man nebūs kas nozīmīgs, ko viņiem parādīt. Un nekas nevarētu būt nozīmīgāks kā notverts un sasiets Hopkinsa kungs.

Viņš noknakšķināja pirkstu kauliņus un sāka murmināt buramvārdus. Ap manām potītēm vijās auksts vējš, gaisā bija dzirdama melanholiska gaudošana. Godīgi sakot, jau Urukā šādi paņēmieni tika atzīti par novecojušiem un izgājušiem no modes. [54] [1] Pēdējā reize, kad es izmantoju vēja gaudošanu, bija priežu mežos, lai novērstu milža Humbabas uzmanību un mans saimnieks Gilgamešs varētu viņam netraucēti pielavīties un briesmoni nonāvēt. Es runāju par 2600. gadu pirms mūsu ēras. Un arī tolaik tas nostrādāja tikai tāpēc, ka milzim trāpīja vēja notrauktie priežu čiekuri. Tas mūsdienās vairs nenobiedētu nevienu burvi, ja nu vienīgi viņi izkristu no pentakla aiz smiekliem. Es pašūpoju galvu. Nemaz nevajadzēja minēt, kas te ieradās.

Blakuspentaklā ar tādu kā gonga skaņām līdzīgu troksni parādījās gaišmatains milzis, kas tūlīt pat sāka vaidēt un sūdzē­ties, kam Mandrāks gan nepievērsa ne mazāko uzmanību. Mani viņš vēl nebija pamanījis. Es nogaidīju, kamēr lamzaks bija nokritis ceļos un lūdzās viņu atbrīvot, un tad it kā neviļus noklepojos. Vai nevajag kabatlakatiņu, Askobāl? No tavām asaru straumēm man drīz samirks kājas.

Ciklops pieslējās kājās, un viņa seja pietvīka no kauna un dusmām. Ko viņš te dara, ser? milzis iebrēcās. Nedomāju, ka es varēšu strādāt kopā ar viņu…

Neuztraucies, es mierinoši teicu. Esmu te tikai tāpēc, lai noskatītos, kā tevi aizsūta uzdevumā. Un pēc tam es pazūdu, vai ne, ser?

Mandrāks nepievērsa mums abiem ne mazāko uzmanību. Viņš, pagriezies pret citiem istabas stūriem, turpināja skaitīt buramvārdus. Parādījās vēl citi lēti triki sprādzieni un ugu­ņošana, durvju čīkstoņa un kāju dipoņa, vecu olu, pulvera un metāna smaka. Es jutos kā bērnu dzimšanas dienas svinībās. Mums trūka tikai to smieklīgo papīra cepurīšu.

Turpmāko sekunžu laikā mums bija pievienojušies pārējie Mandrāka dēmoni. Tas bija visai raibs pulciņš. Vispirms Askobāls, kas nikni lūrēja uz mani no blondo cirtu apakšas, tad Kormokodrāns, trešā līmeņa džins bez humora izjūtas, kurš savus zelta laikus bija piedzīvojis Īrijā ķeltu valdīšanas laikā un kuram patika parādīties kā cilvēkam-mežacūkai, dižojoties ar ilkņiem un cūkas kājām. Aiz viņa stāvēja Mvamba džine, kas bija strā­dājusi abalauijas ciltīs Austrumāfrikā. Man šī būtne patika, jo neizteica apnicīgus komentārus par pārējiem. Šodien, sev vien zināmu iemeslu dēļ, viņa bija parādījusies kā milzu ķirzaka ādas zābakos. Tālākajā pentaklā, tik tikko iekļaujoties tajā, stāvēja Hodžs resns, pumpains, smirdīgs un riebīgs. Pēdējo mēnešu laikā mēs dažkārt bijām strādājuši kopā, bet šiem pārējiem diemžēl pilnībā trūka mana neatkārtojamā personības šarma. [55] [1] Mvamba bija liderīga kā taurenis, Kormokodrāns nerunīgs un nīgrs, bet Askobāls un Hodžs vienkārši neciešami, turklāt ar tieksmi uz sarkasmu.

Mēs laiku pa laikam pamatīgi saplēsāmies, un mūsu attiecības patlaban bija diezgan saspringtas.

Mandrāks notrauca sviedrus no pieres. Esmu jūs izsaucis, kā ceru, pēdējo reizi, viņš sacīja. Tas izraisīja nelielu interesi dēmoni sakustējās, noklepojās, pašūpoja sarus un adatas. Ja jūs izpildīsiet šīsdienas uzdevumu, es nekad vairs neizsaukšu nevienu no jums. Ceru, ka šis solījums liks jums strādāt pēc labākās sirdsapziņas un paveikt visu burts burtā.

Kormokodrāns ierunājās. Viņa balsi apslāpēja ilkņi. Kāds ir uzdevums?

- Viesnīcā Vēstnieks ir apmeties kāds cilvēks, vārdā Hop­kinss. Es vēlos, lai jūs viņu sagūstītu un atvestu šurp. Ja manis te nav, jums jāgaida savos pentaklos, līdz atgriezīšos. Šis Hop­kinss, iespējams, ir burvis, un viņam ir palīgi, kas spēj izsaukt zemākā līmeņa džinus. Tomēr nedomāju, ka tie būtu pietiekami spēcīgi, lai jūs uztrauktu. Bīstamāks par Hopkinsu ir kāds garš, bārdains vīrs viņš nav burvis, bet spēj izturēt jebkuru maģisku uzbrukumu. Šis cilvēks var būt vai arī nebūt viesnīcā. Ja viņš tur ir, jums viņš jāsagūsta vai jānogalina. Bet man ir vajadzīgs Hopkinss.

- Mums būs vajadzīgs smalks apraksts, Mvamba nošņā­cās. Man visi cilvēki izskatās vienādi.

Askobāls pamāja. Man tāpat! Viņiem visiem ir vienāda forma, vienāds skaits roku, kāju un galvu… Ir tikai dažas lietas, kas atšķiras. Piemēram….

Mandrāks pacēla roku. Patiek! Par laimi, Bartimajs ir ticies ar šo Hopkinsu un varēs jums parādīt, kurš tas ir.

Es sastingu. Pagaidi! Tas neiet krastā! Tu teici, ka es būšu brīvs, pēc tam kad būšu izstāstījis, kas noticis.

- Piekrītu. Bet tavs Hopkinsa raksturojums bija nepilnīgs. Es nevaru uz to paļauties. Tev jādodas kopā ar pārējiem un jāparāda viņiem, kurš ir Hopkinss. Tas arī viss. Es neceru, ka tu šādā stāvoklī metīsies cīņā. Kad atgriezīsieties, es jūs visus atbrīvošu.

Viņš pievērsās pārējiem un turpināja dot pavēles, bet lauva vairs neklausījās. Man ausīs dūca, es biju tik nikns, ka tikko spēju nostāvēt kājās. Kāda nekaunība! Viņš bija izteicis savu solījumu tik nesen, ka es to vēl dzirdēju atbalsojamies telpas sie­nās. Labi, es iešu. Man jau īsti nebija izvēles. Bet, ja Mandrāks kādreiz nonāks manā varā, viņš nožēlos visas tās reizes, kad mani bija piekrāpis!

Burvis bija pabeidzis. Vai ir vēl kādi jautājumi?

- Vai tad jūs nenāksiet mums līdzi? Hodžs vaicāja. Viņš pamazām mainījās, nometot savu adataino ādu.

- Nē, Mandrāks noteica. Man diemžēl jādodas uz teātri. No tā ir atkarīga mana turpmākā karjera. Turklāt, viņa ska­tiens pievērsās man, bet es nespēju izprast tā nozīmi, man ir vēl kāda cita tikšanās.

Lauva nikni nopētīja jauno burvi. Tu pieļauj lielu kļūdu, es teicu. Nu tad iesim! es uzsaucu pārējiem. Sekojiet man!