Ptolemaja vārti

33 netenjels

tikai tobrīd, kad zizlis tika iedarbināts un džina enerģija izplūda viņam caur rokām, lai nodrošinātu vajadzīgo spēku, Netenjels atcerējās ievainojumu plecā. Tas tik skaudri iesā­pējās, ka zēnam sagriezās galva…. un tad pēkšņi viņš sajuta tādu spēku, kas lika aizmirst visas sāpes. Viņš jutās labāk nekā jebkad.

Viņa ķermenis joprojām mēģināja pierast pie tās dīvainās sajūtas, ko bija atstājusi Bartimaja ierašanās. Tas bija kā elek­trības šoks, kā vilnis, kas gribēja pacelt viņu līdz griestiem, šķita, ka viss ķermeņa svars ir zudis un līdz ar to nespēks. Viņā kūsāja dzīves spars. Ar pēkšņu skaidrību (prāts likās asāks, dziļāks) viņš saprata džina būtību tā nepieciešamību vienmēr būt kustībā, mainīties, pārveidoties. Viņš sajuta, cik smagi šai būtnei ir tikt ierobežotai, būt saistītai pie smagnējās Zemes. Un viņš pamanīja (tikai uz mirkli) bezgalīgu tēlu virkni, tās bija atmiņas, dažādi tēli un situācijas, kas pastāvēja džina atmiņā no senseniem laikiem. Zēnam noreiba galva.

Visas maņas šķita ieguvušas jaunu asumu. Pirksti juta katru šķiedru zizlī, ausis sadzirdēja vismazāko troksnīti. Viņš spēja vēl skaidrāk saskatīt katru plānu visus septiņus plānus. Istabu piepildīja krāsas un auras no zižļa, no viņa paša un visvairāk no Kitijas. Auras gaismā viņas seja atkal šķita jauna un skaista, mati mirdzēja. Viņš būtu varējis mūžīgi tā lūkoties uz viņu…

Izbeidz! Man tūlīt kļūs slikti.

Protams, ja nelietīgais džins izbeigtu kaut ko murmināt viņam galvā.

Es neko nedarīju, Netenjels nikni nodomāja.

Tur jau tā lieta! Zizlis ir iedarbināts. Mums jāiet!

Jā. Netenjels pagriezās pret Kitiju pavisam lēni un piesar­dzīgi, ja nu džinam būtu citi plāni. Tev jāpaliek tepat.

- Es jūtos jau daudz stiprāka. Netenjelam par izbailēm, viņa paliecās uz priekšu un, ar drebošajām rokām atspiedusies pret krēsla paročiem, piecēlās kājās. Es varu paiet.

- Tu tik un tā nevari nākt mums līdzi.

Viņš juta, ka džins sakustas, un viņa balss atskanēja Neten­jela mutē. Tas bija visai mulsinoši, turklāt kutēja. Netenjelam taisnība, Bartimajs sacīja. Tu esi pārāk vārga. Ja Netenjela atmiņa mani neviļ kas gan būtu pilnībā iespējams -, tad ēkā vēl varētu būt palikuši gūstekņi, ja vien Nūda jau viņus nav nogalinājis. Varbūt pamēģini viņus sameklēt!

Meitene pamāja. Labi. Un kādi ir jūsu plāni? Varbūt izman­tojiet Novērošanas disku, lai paskatītos, kur ir Nūda?…

Netenjels sagrozījās. Nu…

- Viņš to sabojāja, džins iebrēcās. Palaida velnēnu brīvībā. Manuprāt, tā bija liela kļūda.

- Es pats varu atbildēt! Netenjels ierēcās. Bija pavisam dīvaini, just, ka tevi pārtrauc paša mēle.

Kitija uzsmaidīja. Tas bija labi darīts. Nu tad tiekamies vēlāk.

- Jā. Vai tiešām ar tevi viss kārtībā?

Zēns juta, ka džins kļūst nepacietīgs. Burvja kājas un rokas nodrebēja, it kā viņš gatavotos lēkt un aizlidot pa gaisu… Ņem šo, viņš nolieca galvu, noņēma Samarkandas amuletu un pasniedza to meitenei. Liec ap kaklu; tas tevi pasargās.

- Tikai pret maģiskiem uzbrukumiem, džins piebilda. Ne pret fiziskiem pāridarījumiem, ne pret paklupšanu, galvas sasi­šanu vai kājas lielā pirksta atdauzīšanu. Bet zināmos apstākļos tas darbojas gluži labi.

Kitija vilcinājās. Man tomēr joprojām piemīt spējas preto­ties maģiskiem uzbrukumiem, viņa iesāka. Varbūt nevaja­dzētu…

- Tomēr tās nav tik spēcīgas, lai stātos pretī Nūdam, Neten­jels iebilda. īpaši pēc tā, ko tu esi pārcietusi. Lūdzu…

Meitene aplika amuletu ap kaklu. Paldies. Un labu veik­smi.

- Tev tāpat. Viss bija pateikts. Tas brīdis bija klāt. Neteņjels devās uz durvīm, zodu paslējis, acīm mirdzot. Viņš neatskatījās. Uz grīdas viņam priekšā mētājās salauzto durvju gabali. Zēns tiem uzmanīgi pārkāpa pāri, turpretim džins salieca kājas un lēca. Kājas sapinās, Netenjels paklupa, nometa zizli, aizripoja pāri gružu kaudzei un ārā pa durvīm.

Smalki, nodomāja Bartimajs,

Netenjels neko neatbildēja. Viņš paņēma Gledstona zizli un devās prom pa gaiteni.

Statuju zāle izskatījās katastrofāli visu premjerministru skulptūrām bija norautas galvas, un izskatījās, ka ar tām bija spēlēts boulings. Salauztais Padomes galds bija atsliets pret sienu, bet tam apkārt uz septiņiem krēsliem bija sasēdināti mirušie burvji, pagriezti komiskās pozās, it kā viņi būtu iegri­muši dedzīgā sarunā. Istaba likās pieredzējusi visus iespējamos maģiskos uzbrukumus, gan tīšus, gan nejaušus vietām grīda, griesti un sienas bija ielauzti, sadurti, nomelnējuši, izkusuši un sagriezti. Paklāju vietā bija palikuši tikai nomelnējuši plan­kumi. Līķi mētājās uz grīdas, salauzti un saliekti kā nevajadzī­gas rotaļlietas. Tālākajā zāles galā sienā rēgojās liels caurums.

- Palūkojies uz penatakliem, Netenjels pēkšņi ierunājās.

Es jau skatos; man taču ir tavas acis, vai ne? Es tev pie­krītu.

- Par ko?

Ka viņi tos metodiski iznīcinājuši. Viņi gribējuši, lai tiem burvjiem, kas izdzīvos, būtu pēc iespējas grūtāk saņemt palī­dzību.

Visi pentakli bija sabojāti mozaīku apļos izplēsti caurumi, uzmanīgi zīmētās līnijas pārplēstas ar sprādzieniem. Izskatī­jās gluži kā Romas forumā, kad tur ielauzās barbari un pilsoņi sacēlās pret burvjiem. Arī viņi sāka ar pentaklu iznīcināšanu…

Netenjels pašūpoja galvu. Tas patlaban nav svarīgi, viņš teica. Mums jāķeras pie darba.

Es jau domāju par darbu! Vai tad tā ir mana vaina, ka tu redzi manas atmiņas ?

Netenjels neatbildēja. Viņš skatījās uz cilvēkiem, ko bija pazi­nis un kas tagad beigti gulēja uz grīdas. Viņa sejā atspoguļojās sāpju izteiksme. Iesim, viņš teica.

Kas tad tās par sērām ? Tev taču viņi tik un tā nepatika!

- Mums jāpasteidzas.

Labi. Ļauj to darīt man!

Tā bija neaprakstāmi dīvaina sajūta atbrīvot muskuļus, nepakļaut tos nekādām pavēlēm, bet just, kā tie saspringst un darbojas, kustoties harmoniski, tik ātri un graciozi, ka kļuva skaidrs, ka tos nevada cilvēka prāts. Netenjels turēja zizli, par pārējo rūpējās džins. Burvis ar vienu lēcienu bija pāri ista­bai un atradās pie izgāztās sienas. Galva pagrozījās no vienas puses uz otru, un tad jau viņš atkal devās tālāk viens liels solis, tad nākamais, viņš izlīda pa caurumu sienā un nokļuva nākamajā istabā tumšā, izpostītā un sagrautā. Zēnam nebija laika palūkoties apkārt, viņam bija jātiek galā ar dīvaino, tau­reņa spārnu plivināšanai līdzīgo sajūtu vēderā un sajūsmu par milzīgo enerģijas pieplūdumu. Augšup un atkal lejup, un jau nākamajā istabā, garām kāpnēm, kas bija sadragā­tas šķēpelēs, pāri izlauztajam mūrim, cauri sagāztajiem ak­meņiem…

Ārā uz Vaitholas ielas.

Viņi nolēca uz ielas un salieca ceļus, gatavi lēkt vēlreiz. Netenjela galva bija piešķiebta, acis šaudījās, vērojot visus sep­tiņus plānus.

- Ak nē… viņš nočukstēja.

- O jā, džins teica.

Vaithola liesmoja. Virs jumta mākoņi dega sarkani un oranži, bet aiz tiem bija redzama melna tumsa, ko izgaismoja zvaigznes. Lielās ministriju ēkas, kurās impērijas darbi nekad nerima, tagad stāvēja tukšas un klusas. Visas gaismas bija izdzisušas, laternas nedega. Ēkā uz ziemeļiem vai tā nebija Izglītības ministrija? uguns jau bija pārņēmusi augšējo stāvu. No logiem gluži kā rudens lapas plīvoja sarkanas liesmas. Dūmi pacēlās līdz debesīm un sajaucās ar mākoņiem. Pretējā nama sienas jau laizīja uguns. Tas viss šķita tik nereāli kā ilūzijas Mierdara lugās.

Ielas bija tukšas, ja neskaita salauztas laternas, sadragātas statujas un uz zemes izkaisītus mirušo cilvēku ķermeņus tie izskatījās gluži kā beigtas skudras, ko saminušas cilvēku kājas. Te pa Transporta ministrijas stikla logu bija iemests limuzīns, tur viena no skulptūrām (tās nosaukums Respekts pret auto­ritātēm) gulēja sadragāta uz ietves, bet uz pjedestāla bija pali­kušas tikai kājas. Arī kara pieminekļi bija izpostīti, un puse ceļa bija aizsprostota ar granīta bluķiem. Netālu no Trafalgaras lau­kuma skanēja apslāpēti sprādzieni.

- Turp, Netenjels sacīja. Viņa ceļi saliecās, zēns uzlidoja gaisā un nolaidās. Šādi lecot, viņš uzlidoja līdz ēku otrajam stā­vam, katru reizi piezemējoties tikai tik daudz, lai ar pirkstga­liem atgrūstos no zemes. Zābaki brīvi karājās uz kājām.

- Tie ir septiņjūdžu zābaki, burvis elsa. Straujais skrējiens aizrāva elpu.

Zinu! Es taču šobrīd esmu tu, vai nu tas tev patīk, vai ne. Mums tie vēl nav vajadzīgi. Vai zizlis ir kārtībā1 ? Kaut kas lido mums virs galvas.

Garām pieminekļiem, garām pamestām automašīnām. Ielas vidū gulēja nogalināts vilks, turpat mētājās arī virve, brīdinā­juma zīmes, atliekas no policijas kordona. Priekšā bija Trafalga­ras laukums. Nelsona kolonna peldēja dzeltenā gaismā. Tai vis­apkārt skanēja sprādzieni. Visapkārt pa tirgus laukuma būdām skrēja ēnas, kurām kāds mina uz papēžiem.

Netenjels apstājās laukuma malā un sakhieba lūpas. Tas dzenas pakaļ cilvēkiem.

Tas tik ir sports! Laikam viņa domā, ka atkal nokļuvusi Kolizejā…[87][1] vergiem un karagūstekņiem iedeva dzelzs nažus un sūtīja viņus lielākajā Romas arēnā cīnīties ar sagūstītajiem džiniem. Romas augstākā sabiedrība dievināja šādas izrādes un to, ar kādiem nāves gadījumiem tās beidzās.

Paskat! Tas virs izdzīvoja pēc sprādziena! Laikam viņam piemīt pretošanās spējas…

Netenjels pacēla roku priekšā acīm. Tavas domas lido tik ātri, ka es nespēju izsekot! Mēģini vienkāršāk…

Labi. Vai zizlis ir gatavībā? Tad aiziet!

Pirms Netenjels bija sagatavojies, viņa kājas jau bija uzlido­jušas gaisā un viņš attapās degošo kiosku vidū. Cauri dūmiem, garām sievietei ar mazu bērnu uz rokām. Vēl viens lēciens. Tieši priekšā, pie strūklakas, saliecies kā nezvērs stāvēja Klaivs Džen­kinss. Viņa acīs dega zaļas liesmas, mute bija pavērta, no rokām plūda dzelteni dūmi.

Netenjels šokēts skatījās uz šo figūru, tikko apvaldīdams bai­les. Viņš pacēla zizli…

Viņa kājas atkal lēca, un zēns attapās, lidojot pa gaisu. Viņam aiz muguras atskanēja sprādziens, seju nobrāza akmens šķem­bas. Viņš nolaidās uz lauvas statujas, tieši zem Nelsona kolon­nas.

- Kāpēc tu mūs pārcēli citur? viņš iesaucās. Es tikko biju sagatavojies…

Vēl viena sekunde, un mēs jau būtu uzsprāguši. Mums jābūt ātrākiem. Neriana ir ifrīts, viņa lieki laiku netērē.[88][1] es pirmoreiz satikos ar Nerianu Āfrikā, Scīpionu kampaņas laikā. Viņas mīļākā iemiesošanās forma bija lokana vēderdejotāja, kas klusi piela­vījās…

- Vai tu vienreiz nebeigsi? Es mēģinu koncentrēties. Neten­jels pievērsās zizlim, koncentrējās…

Pasteidzies! Viņa tuvojas! Ja mums būtu Samarkandas amu­lets, par to varētu tikai pasmieties… Kāpēc tu to atdevi Kitijai?

Ak jā, sapratu. Skaidrs. Ir pagalam grūti uzturēt strīdu, ja vari lasīt otra domas, vai ne? Ā, tuvojas sprādziens! Es lēkšu.

- Dari tā.

Tiešām ? Tu neiebilsti ?

- Nu taču!

No dūmu aizsega parādījās briesmīga, lēkājoša figūra. Ifrītam bija izdevies iekustināt cilvēka ķermeni, lai gan viņš pār­vietojās nevis normāli, bet uz pirkstgaliem. Zeltainas gaismas stars satrieca putekļos lauvas skulptūru, bet Bartimajs jau bija sasprindzinājis muskuļus, un Netenjels juta, ka lido pāri Džen­kinsa galvai un nolaižas viņam aiz muguras.

Tagad, Bartimajs pavēlēja.

Netenjels izteica vienu vārdu. Zizlis tika iedarbināts. No pen­takla zižļa galā izšāvās balta gaisma dimantcieta un apmē­ram rokas resnumā. Zeme notrīcēja, Netenjelam klabēja zobi. Gaismas strēle palidoja garām Klaivam Dženkinsam un trāpīja Nelsona kolonnā, griežot to kā nazis sviestu. Tad tā pazuda. Netenjels palūkojās augšup. Arī ifrīts palūkojās uz turieni. Pil­nīgā klusumā kolonna salīgojās un likās izstiepjamies… un gāzās lejup, ar tādu kā kliedzienu šķeļot gaisu. Bartimajs jau lēca malā, cauri degošam kioskam, nogāžoties uz ietves un smagi atsitot ievainoto plecu. Tikmēr kolonna novēlās uz zemes un sašķēla laukumu divās daļās.

Netenjels tūlīt pielēca kājās. Sāpes plecā bija neizturamas. Bet prātā skanēja nikna balss. Tu neproti mērķēt! Nākamreiz to darīšu es!

- Nē, nedarīsi vis. Kur palika dēmons?

Sen jau prom, nav nekādu šaubu. Tu jau pašā sākumā visu salaidi dēlī!

- Paklausies, zēna uzmanību piesaistīja kustība pāris metru tālāk. Starp kioskiem bija paslēpusies sieviete ar trim bērniem. Netenjels pastiepa roku. Viss kārtībā, viņš teica. Es esmu burvis…

Sieviete iekliedzās, bērni vēl ciešāk saspiedās viņai apkārt. Zēnam galvā atskanēja sardoniska balss. Jā, tas nu gan bija gudri! Ļoti pārliecinoši. Kāpēc uzreiz nepiedāvāt pārgriezt viņiem rīkli ?

Netenjels nolamājās. Tad pamēģināja pasmaidīt. Esmu jūsu pusē, viņš sacīja. Palieciet tepat…

Viņš pēkšņi palūkojās augšup. Viņam galvā atskanēja balss: Redzi? Caur degošajām, saplēstajām kiosku drēbes sienām, caur putekļu mākoņiem, kas pacēlās no sagāztās kolonnas, viņš pamanīja kustamies kaut ko zaļu. Zēns sasprindzināja ska­tienu augstākos plānos vēl labāk varēja saskatīt divas zaļas, mirdzošas acis un kustību tumsā. Arvien tuvāk nāca Klaiva Dženkinsa ķermenis, tipinot no kioska pie kioska, cerot viņus pārsteigt nesagatavotus.

Bartimajs ierunājās: Šoreiz tā būs Plūsma… Tāpēc, ka es esmu džins es to vienkārši zinu. Plūsma aptver loti plašu vidi. Viņa cer tevi notriekt. Es varētu virs mums uzlikt Vairogu, bet tas neļaus darboties zizlim.

- Vai tu vari uzlikt Vairogu virs tiem cilvēkiem? Tad dari tā! Mums tas nebūs vajadzīgs.

Netenjels ļāva, lai viņa roka paceļas. No izstieptajiem pirk­stiem izplūda enerģija. Virs mātes un bērniem izpletās zils kupols, ieskaujot viņus. Burvis pagriezās atpakaļ pret laukumu. No zemes cēlās putekļi, pa gaisu lidoja sadegušas auduma plēksnes. Dēmons nebija redzams.

- Kur tas ir?

Kā lai es zinu ? Tev taču nav acu pakausī! Es varu skatīties tikai turpat, kur tu.

- Labi, labi, nomierinies.

Es esmu mierīgs. Tu neesi. Visas tās dīvainās ķīmiskās reak­cijas, kas notiek tavā ķermenī, kas tevi satrauc… Nav brīnums, ka cilvēki nedomā skaidri! Tur! Nē, tas ir tikai vējš, kas kustina drēbi. Ā! Tas nu gan lika man salēkties.

Netenjels pārskatīja laukumu. Zizlis viņa rokā dūca. Viņš mēģināja neklausīties džina pļāpāšanā, nedomāt par viņa atmi­ņām, kas riņķoja pa paša prātu. Kur tas dēmons varēja slēpties? Aiz kolonnas? Diez vai, pārāk tālu… Kur tad?

Neredzu, Bartimajs sacīja. Varbūt viņa ir aizbēgusi.

Netenjels paspēra pāris soļu uz priekšu un notrīcēja, itin kā sajuzdams briesmas. Pāri laukumam viņš samanīja kāpnes, kas veda lejup uz pazemes eju. Tur bija metro, pazeme… Zem lau­kuma aizstiepās tuneļu tīkls, kas savienoja to ar citiem tune­ļiem, pa kuriem brauca pazemes vilcieni. Un šiem tuneļiem bija izejas uz virszemi arī citās laukuma malās.

Citās laukuma malās… t

Pagriezies! Viņš nodomāja, atbrīvoja muskuļus un ļāva dži­nam rīkoties. Pagriežoties viņš izteica pavēli un izstiepa zizli. No tā izlidoja balts gaismas stars, aizlidoja pa gaisu un trāpīja Klaiva Dženkinsa ķermenim, kad tas mēģināja pielavīties no aizmugures. Vienu mirkli dēmons bija tur, ļengano roku izstie­pis, lai raidītu Plūsmu, bet nākamajā mirklī tas jau bija pazu­dis, aizraudams sev līdzi kāpnes uz metro. Pa ietvi vējš nesa pelnus.

Pareizs domu gājiens, džins sacīja. Neatceros, ka Neriana agrāk būtu bijusi tik zaglīga.

Netenjels lēnām ieelpoja. Viņš piegāja pie cilvēkiem, kas slē­pās zem Vairoga, un pavicināja roku. Bartimajs noņēma Vairogu. Sieviete aši piecēlās kājās un pierāva bērnus tuvāk. Visdrošākā vieta patlaban ir Vaithola, Netenjels iesāka. Manuprāt, visi dēmoni ir no turienes aizgājuši. Dodieties turp un nebaidieties, kundze. Es… Viņš apklusa. Sieviete bija pagriezusies, viņas seja bija neizteiksmīga, acis tumšas. Viņa stūma bērnus prom no laukuma.

Un ko tad tu gaidīji ? Džina balss pārtrauca viņa pārstei­gumu. Tu un tev līdzīgie viņu iegrūda šajā nelaimē. Viņa tev neteiks paldies, lai ko arī tu darītu. Tomēr neraizējies, Net. Tu neesi pavisam viens. Tev taču esmu es. Un smadzenēs uzmutu­ļoja džina smiekli.

Pāris sekunžu Netenjels stāvēja uz vietas, galvu pieliecis, un vēroja pamesto laukumu. Tad viņš iztaisnoja plecus, ciešāk satvēra zizli, atspērās no zemes un prom bija.