Ptolemaja vārti

3 Bartimajs

G aismai austot, pilsēta paradījas pirmie cilvēki. Bailīgi, vilcinoties un taustoties uz priekšu kā aklie, viņi sāka pētīt, kādi postījumi nodarīti mājām, veikaliem un dārziem. Kopā ar viņiem ieradās pāris Nakts policijas darbinieku, demonstratīvi vicinot Uzliesmojošās nūjas un citus ieročus, lai gan nekādas briesmas te nevienam vairs nedraudēja.

Negribējās kustēties, tāpēc savērpu slēpni ap nogāzto skur­steņa gabalu, palikdams neredzams cilvēku acīm. Drūmi turpi­nāju viņus vērot.

Pāris stundu atpūtas nebija devušas nekādu labumu. Kā gan citādi? Bija pagājuši jau divi gadi, kopš man nebija atļauts pamest šo sasodīto Zemi, divi gadi, kurus man nācās pavadīt nejēdzīgo cilvēku masas ieskautam. Lai atpūstos no tā visa, man bija vajadzīgs kas vairāk nekā divu stundu nosnaušanās. Man vajadzēja tikt mājās.

Ja ne, es nomiršu.

Gariem ir iespējams ilgstoši palikt uz Zemes, un daudzi no mums ir pavadījuši te ne mazums gadu, parasti iesprostoti bur­ciņās, sandalkoka kastītēs vai citās izsmalcinātās vietās, ko izvēlējušies mūsu saimnieki. [11] [1] Izlēmuši lietot Beztermiņa ieslodzījuma burvestību, burvji iesloga dēmonu tuvākajā kastītē vai trauciņā ar vāku. Reiz pēcpusdienas tējas laikā es nedaudz par skarbu pajokoju ar savu saimnieku un, pirms paspēju ko bilst sev par labu, biju jau iesprostots zemeņu ievārījuma burciņā, un būtu tur palicis mūžīgi, ja vien viņa māceklis tovakar pārskatīšanās dēļ nebūtu to pašu burciņu atvēris. Un pat tad mana būtība gadiem ilgi bija piesārņota ar mazām, lipīgām zemeņu sēkliņām.

Lai gan tas ir briesmīgs sods, tā laikā gars vismaz atrodas mierā un klusumā. Tev neliek neko darīt, tāpēc novājinātā būtība nav pakļauta tik lielam riskam. Lielākais drauds ir pastāvīgā garlaicība, kas var novest pie prāta zaudēšanas. [12] [1] Spilgts piemērs bija ifrīts Honorijs: viņš sajuka prātā, simt gadus pavadījis ieslodzīts skeletā. Diezgan vājš sniegums manuprāt, es ar savu satriecošo personību spētu noturēties pie prāta nedaudz ilgāk.

Es pašlaik atrados pilnīgi pretējos apstākļos. Tādas vaļības kā gulēšana lampā vai amuletā man nebija lemtas. Nē, dienu pēc dienas es pavadīju ielās, uzņemoties bīstamus uzdevumus, pakļaujot sevi nebeidzamam riskam. Un katru dienu izdzīvot kļuva arvien grūtāk.

Jo es vairs nebiju vecais, bezrūpīgais Bartimajs. Manu būtību bija novājinājis Zemes pagrimums, mans prāts vairs nebija tik skaidrs kā agrāk. Es biju lēnāks un vājāks, nespēju paveikt uzdotos darbus. Man kļuva arvien grūtāk mainīt formu. Kaujās mani uzbrukumi izskatījās nožēlojami sprādzieni vairāk atgā­dināja šampanieša korķa paukšķi, bet triecieni trīcēja kā želeja. Viss mans spēks bija zudis. Senāk tādā kaujā kā vakardien es būtu aizlidinājis manā virzienā mesto sabiedrisko tualeti pret uzbrucēju, līdzsvaram pievienojot vēl autobusa pieturu un tele­fona būdiņu. Turpretim tagad es pat nespēju aizstāvēties. Biju vārgs kā kaķēns. Vēl pāris ēku sejā es varētu paciest. Bet jau tagad es biju nonācis tādu otrās šķiras muļķu kā Askobāls žēlas­tībā tas bija džins bez jebkādas ievērojamas pagātnes. [13] [1] Lai arī cik dīvaini tas būtu, par spīti mūsu nepatikai pret Izsauk­šanu, gari ar zināmu lepnumu atskatās uz paveiktajiem darbiem. Protams, tobrīd, kad tie tiek uzticēti, mēs cenšamies darīt visu iespējamo, lai no šiem uzdevumiem tiktu vaļā, bet pēc tam ar sajūsmu atceramies gudrākos, dros­mīgākos un jautrākos notikumus savā CV. Filozofi varētu teikt: tas ir tāpēc,ka šis pasaules darbi definē mūsu personību, turpretim Citā pasaulē mēs neesam individualizētas būtnes. Tāpēc tie, kam ir ilgstoša, žilbinoša karjera (piemēram, es), noskatās no augšas uz tādiem (piemēram, uz Askobālu), kuru vārdi uz Zemes ir izskanējuši daudz retāk un kuri nav veikuši lielus varoņdarbus. Turklāt Askobāls man nepatīk arī tāpēc, ka viņš runā muļ­ķīgā falsetā, kas nepavisam nepiestāv astoņas pēdas garam ciklopam.

Un, ja

man nāktos stāties pretī ienaidniekam, kam piemīt kaut kripa­tiņa patiesa spēka, arī veiksme mani neglābtu no iznīcības.

Vājš džins ir slikts kalps divkārt slikts, jo ir nespēcīgs un apsmejams. Burvim nav nekādas jēgas paturēt tādu kalpu. Tieši tāpēc burvji mūs laiku pa laikam atlaiž uz Citu pasauli, kur mēs atgūstamies un atjaunojam spēkus. Neviens pie pilna prāta esošs saimnieks neļautu džinam nonākt tādā stāvoklī, kādā es atrados pašlaik.

Neviens pie pilna prāta… tur jau bija tā problēma.

Šīs drūmās pārdomas pārtrauca vibrācijas gaisā. Meitene palūkojās augšup.

Virs ceļa parādījās smalks mirdzums, maigi rozā un dzeltenu gaismu atspīdums. Pirmajā plānā tas nebija saskatāms, tāpēc cilvēki, kas steidzās savos darbos, to pat nepamanīja, bet, ja to būtu redzējuši bērni, viņi šo parādību būtu noturējuši par laumiņu putekļiem.

Cik maldīgi.

Atskanot nepatīkamai šņirkstoņai, gaismas sastinga un tika pavērtas malā kā aizkari. Starp tiem parādījās plikpauraina, pumpaina bērneļa seja. Tā niknās acis bija apsarkušas izska­tījās, ka viņš strādātu garas stundas un viņam būtu slikti iera­dumi. Brīdi mazulis tuvredzīgi skatījās te un tur, tad paberzēja acis ar netīrām dūrītēm.

Beidzot viņš pamanīja manu slēpni un šausmīgi nolamājās. [14] [1] Laikam vāciski izklausījās, ka viņš sola pienaglot kāda pakaļu pie ozola. Es vēros viņā mierīgi un netraucēti.

Ai, Bart! mazulis iesaucās. Vai tas esi tu? Sapurinies, tevi meklē!

- Kas tad?

- Tu taču zini. Un tev draud nepatikšanas! Pārogļojošā uguns kā likums!

- Vai tiešām? meitene palika sēžam uz skursteņa un sakrus­toja rokas uz krūtīm. Ja Mandrākam esmu vajadzīgs, viņš var atnākt un mani savākt.

Mazulis pasmīnēja. Es jau cerēju, ka tu tā teiksi. Nekādu problēmu, Bartij! Tā arī pateikšu! Nez ko šis darīs.

Velnēna ļaunais prieks mani tracināja. [15] [1] Galu galā mēs abi bijām vergi, abi cietām no Mandrāka rokas. Manu­prāt, nedaudz līdzjūtības nebūtu skādējis. Bet ari velnēna ilgstošais ieslo­dzījums bija padarījis viņa skatījumu uz pasauli daudz ciniskāku tā mēdza notikt pat ar daudz labākiem un cēlākiem gariem. Ja man būtu kaut nedaudz vairāk spēka, es būtu pielēcis kājās un aprijis viņu vienā paņēmienā. Bet es nolauzu ķieģeli no skursteņa un aiz­metu to pa gaisu. Tas ar patīkamu blīkšķi atsitās pret mazuļa pliko pakausi.

- Tā jau man likās, es novilku. Tukšs.

Ļaunais smīniņš pārvērtās naidīgā grimasē. Nekauņa! Pagaidi tikai mēs vēl redzēsim, kurš smiesies pēdējais, kad tu degsi zilās liesmās!

Niknu lamuvārdu straumes pavadīts, viņš paslēpās aiz mir­dzošajiem aizkariem un rūpīgi tos aizvēra. Rozā gaismas pazuda. Velnēns bija prom.

Meitene aizlika matu šķipsnu aiz auss, sakrustoja rokas un gaidīja. Tagad nudien būs gaidāmas sekas, un tieši tas man vaja­dzīgs. Bija pienācis laiks rīkoties.

Pirms vairākiem gadiem mēs ar saimnieku sapratāmies ļoti labi. Ar to es negribu teikt, ka mēs bijām draugi vai kas tamlīdzīgs, bet mūsu attiecības balstījās uz savstarpēju cieņu. Sākotnējās sadarbības laikā, no Siržulauzēja sazvērestības līdz pat golema afērai, man nācās atzīt, ka Mandrāks ir spēcīgs un drosmīgs, enerģisks un reizēm pat saprātīgs. Tas nebija daudz, bet ļāva vieglāk paciest viņa kašķīgumu, ietiepību, lepnumu un ambieiozitāti. Man savukārt netrūka burvīgu personības iezīmju, ko viņš varētu apbrīnot, turklāt viņam pārāk bieži vajadzēja, lai es glābtu viņa ādu. Tā nu mēs dzīvojām mierīgas līdzāspastāvēšanas gaisotnē.

Pēc golema sakaušanas un Mandrāka paaugstināšanas par iekšlietu ministru apmēram gadu saimnieks mani pārāk neap­grūtināja. Viņš mani laiku pa laikam izsauca, lai tiktu galā ar sīkām ķibelēm, kuras tagad nav pat vērts atstāstīt,*[1] Ja atmiņa neviļ, viens gadījums bija saistīts ar ifrītu, vēstuli un vēst­nieka sievu, tad vēl bija savāda kravas automašīnas lieta un tā mistiskā padarīšana ar anarhistiem un austerēm. Visās šajās sadursmēs Mandrāks gandrīz ņēma galu, lai gan man tās nešķita pārāk aizraujošas.

bet visumā lika mani mierā.

Tajos retajos gadījumos, kad viņš mani izsauca, mēs abi zinā­jām, ar ko būs jārēķinās. Mums bija savas vienošanās. Es zināju viņa īsto vārdu, un viņš zināja, ka es zinu. Lai gan burvis man draudēja ar neiedomājamām sekām, ja es to kādam atklāšu, patiesībā viņš nekad draudus neīstenoja un izturējās pret mani pieklājīgi. Es paturēju viņa vārdu noslēpumā, bet viņš mani nesūtīja bīstamos darbos uz Ameriku. Dučiem džinu tur jau bija aizgājuši bojā atskaņas par šiem zaudējumiem bija izpla­tījušās visā Citā pasaulē un es biju priecīgs, ka man tur nav jāiesaistās. [16] [1] Tie, kas zināja cilvēces vēsturi, skaidri saprata pēdējā kara cēloņus. Amerika jau gadiem ilgi bija atteikusies maksāt nodokļus, ko pieprasīja Londona. Angļi ilgi nekavējās un ķērās pie senākajiem argumentiem aiz­sūtīja savu armiju piekaut amerikāņus. Pēc sākotnējām ātrajām uzvarām iestājās stagnācijas periods. Dumpinieki paslēpās mežos, sūtīdami pret iebrucējiem džinus. Tika nogalināti vairāki ievērojami Anglijas burvji, no Ķīnas jūrām tika atsaukta sestā un septītā flote, lai atbalstītu kampaņu, bet kaujas joprojām turpinājās. Mēneši ritēja, impērijas spēks mazinājās Ame­rikas līdzenumos, un atskaņas par šiem notikumiem izplatījās visā pasaulē.

Laiks ritēja. Mandrāks strādāja tikpat dedzīgi kā vienmēr. Viņam piedāvāja paaugstinājumu, un viņš neatteicās. Tagad viņš bija informācijas ministrs, viens no impērijas varenajiem. [17] [1] Šī izdevība radās, pateicoties karam. Dumpinieki radīja problēmas Lielbritānijas armijā. Pēc pirmā kara gada ārlietu ministrs Freja kungs slepeni devās uz koloniju, lai runātu par pamieru. Viņu ceļā pavadīja astoņi burvji, katru viņa soli uzmanīja horlu bataljons ministrs šķita neievaino­jams. Vai vismaz viņam tā šķita. Pirmajā vakarā Filadelfijā viņu nogalināja velnēns, kas bija iecepts ministra pīrāgā. Premjerministrs bija tā pārskai­ties, ka mainīja gandrīz visus ministrus savos posteņos, un arī Mandrākam tika piedāvāta vieta valdībā.

Oficiāli viņa pienākumi bija saistīti ar propagandu izdo­māt dažādus gudrus gājienus, kā pārliecināt angļus par to, ka karš ir vajadzīgs. Neoficiāli un ar premjerministra atbalstu viņš turpināja vairākus Iekšlietu ministrijas darbus, vadot smalku spiegu tīklu, kurā bija iesaistīti kā cilvēki, tā džini, kas regulāri atskaitījās viņam par paveikto. Viņa pienākumu, kuru jau tā bija daudz, tagad bija vēl vairāk.

Tas mainīja mana saimnieka dabu. Lai gan jau agrāk viņš nebija nekāds saulstariņš, Mandrāks ar katru dienu kļuva vēl asāks un nesabiedriskāks un nevēlējās pat papļāpāt ar tādu dzī­vespriecīgu būtni kā es. Tomēr dīvainā kārtā viņš sāka mani izsaukt arvien biežāk, turklāt arvien nenozīmīgāku iemeslu dēļ.

Kāpēc viņš tā darīja? Lai samazinātu risku, ka mani varētu izsaukt kāds cits burvis. Parādījās vecās bailes, ko tagad pastip­rināja pārpūle un paranoja ka es varētu atklāt viņa īsto vārdu ienaidniekam, tā padarot viņu viegli ievainojamu kaujā. Patie­sībā jau tas visu laiku bija iespējams. Es būtu varējis to izdarīt. Pirms tam viņš taču bija ticis galā bez manis un nekas ļauns nebija noticis. Tāpēc man šķita, ka te ir vēl kāds cits iemesls.

Mandrāks prata labi slēpt emocijas, bet visa viņa dzīve bija darbs nogurdinošs un nebeidzams. Turklāt tagad viņu ielenca bars ļaunu, asinskāru maniaku tas ir, citu ministru -, no kuriem lielākā daļa vēlēja manam saimniekam sliktu. Viņa vienīgais tuvais draugs bija dramaturgs Kventins Mierdaris, kas bija tikpat aizņemts ar savu izcilo personu kā visi citi. Lai izdzīvotu šajā nežēlīgajā pasaulē, Mandrāks slēpa savas labā­kās īpašības zem uzspēlēti dižmanīgas ārienes. Visa viņa vecā dzīve gadi kopā ar Krūmložņu, smagie pārdzīvojumi bērnībā un tālaika ideāli bija labi nomaskēta. Visas saiknes ar pagātni bija sarautas, izņemot mani. Un viņš nespēja atteikties no šī pēdējā pavediena, kas viņu saistīja ar bērnību.

Es mēģināju to viņam laipni paskaidrot, bet Mandrāks nevē­lējās klausīties. Tagad viņš bija liels vīrs. [18] [1] Te es drusku pārspīlēju. Tagad, būdams septiņpadsmit gadus vecs, viņš varētu tikt noturēts par pieaugušu vīrieti. No aizmugures. No liela attāluma. Tumšā naktī.

Amerikas kampaņa valstij izmaksāja ļoti dārgi. Tā kā burvju uzmanība bija pievērsta karam, attālākie impērijas nostūri palika nepieskatīti. Ārzemju spiegi grauza Londonu kā tārpi ābolu. Vienkāršie ļaudis bija neapmierināti. Lai tiktu ar to visu galā, Mandrāks strādāja kā vergs.

Nu, ne jau burtiskā nozīmē. Būt vergam bija mans darbs. Turklāt ļoti nepateicīgs. Iekšlietu ministrijas uzdevumi vismaz bija mana talanta'cienīgi. Es, piemēram, pārtvēru un atšifrēju ienaidnieka ziņas, to vietā sniedzot nepatiesus ziņojumus un maldinot pretējās puses dēmonus. Tas bija viegls, patīkams dar­biņš es strādāju kā profesionāls meistars. Turklāt palīdzēju Mandrākam un policijai tvarstīt divus bēgļus no golema afēras. Pirmais no tiem bija noslēpumainais algotnis (īpašas pazīmes: kupla bārda, drūms skatiens, stilīgas, melnas drēbes, neievaino­jams ar sprādzieniem, uguni un visām pārējām burvestībām). Pēdējo reizi manīts Prāgā. Bet mēs tā arī nesadzinām viņam pēdas. Otrs bija vēl noslēpumaināks personāžs, kuru neviens pat acīs nebija redzējis. Maskējies zem vārda Hopkinss, it kā zinātnieks. Viņu turēja aizdomās par golema afēras organizē­šanu, un es pa ausu galam biju dzirdējis, ka viņam bijuši sakari arī ar Pretošanās kustību. Bet tikpat labi viņš varēja būt spoks vai ēna. Mēs atradām ķeburainu parakstu kādā no bibliotēkām un nospriedām, ka tas varētu būt viņa. Tas arī viss. Nekādu pēdu.

Tad Mandrāks kļuva par informācijas ministru, un es tiku iejūgts daudz nepateicīgākos darbos līmēt afišas uz 1000 afišu stabiem visā Londonā, iznēsāt pamfletus pa 25 000 mājām, uzmanīt izklaides pasākumiem*[1] Sekojot romiešu tradīcijai, burvji centās turēt cilvēkus paklausībā, piedāvājot viņiem lielākajos parkos regulāras izklaides ar bezmaksas pasā­kumiem. Tur rādīja svešzemju zvērus no impērijas tālākajām malām un zemākos velnēnus un garus, kas it kā noķerti kara laikā. Pa ielām veda karagūstekņus vai arī tos novietoja stikla bumbās pie Sentdžeimsa parka, kur par šiem nelaimīgajiem varēja bez mitas ņirgāties.

domātos dzīvniekus, ēdienus, dzērienus un kārtību sarīkojuma vietās, lidot pa pilsētu, vel­kot aiz sevis karu apliecinošus uzrakstus. Vari saukt mani par kašķīgu, bet es teiktu, ka, domājot par 5000 gadus vecu džinu, civilizācijas balstu un karaļu sabiedroto, prātā nāk galvu reibi­noši izlūkgājieni vai varonīgas kaujas, satriecošas bēgšanas un citāda jautrība. Bet nejau tas, ka šis cēlais gars varētu festivāla dienā gatavot popkornu vai skraidīt pa ielām ar plakātiem un līmes podu rokās.

īpaši tad, ja viņam nav atļauts atgriezties mājās. Drīz vien mani atpūtas brīži Citā pasaulē kļuva tik īsi, ka es, tikko nokļu­vis tur, jau atkal tiku izsaukts atpakaļ. Un tad vienu dienu Mandrāks mani vairs neatlaida. Tas arī viss. Biju iesprostots uz Zemes.

Nākamo divu gadu laikā es kļuvu arvien vājāks, un, kad biju tiktāl novārdzis, ka tikko spēju pacelt plakātu, tas sasodītais puika atkal sāka sūtīt mani bīstamos uzdevumos piemēram, cīnīties ar ienaidnieku džiniem, ko Lielbritānijas daudzie ienaid­nieki izmantoja, lai izraisītu nekārtības impērijā.

Agrāk es būtu parunājies ar Mandrāku, smalki un pieklājīgi izteicis savu neapmierinātību. Bet mani ar viņu vairs nevie­noja īpašā saikne. Viņš bija sācis izsaukt mani kopā ar citiem vergiem, izsakot pavēles mums visiem un sūtot mūs pilsētā kā suņu baru. Šāda kopīgā Izsaukšana ir ļoti sarežģīta, jo prasa lielu garīgo enerģiju, bet Mandrāks to darīja dienu no dienas, turklāt izskatījās, ka bez jebkādas piepūles, vienlaikus runā­jot ar savu asistenti vai pat šķirstot avīzi, kamēr mēs stāvējām savos pentaklos, svīstot baiļu sviedrus.

Es darīju visu iespējamo, lai piekļūtu viņam. Es nevis pieņēmu briesmīgu izskatu (Askobāla ciklops un Kormokodrāna nīlzirgs ar vepra galvu bija tikai spilgtākie piemēri), Tbet gan ierados kā Kitija Džonsa, Pretošanās kustības meitene, ko Mandrāks bija tvarstījis pirms pāris gadiem. Viņš domāja, ka meitene ir mirusi, un tas joprojām grauza burvja sirdsapziņu to es zināju, jo, paskatoties Kitijas sejā, viņš vienmēr nosarka. Burvis kļuva nikns un kautrīgs, pašpārliecināts un samulsis vienlaikus. Mani tas, protams, sajūsmināja.

Bet nu bija pienācis brīdis, kad es vairs nebiju gatavs paciest viņa pārestības. Mums abiem bija pienācis laiks izrunāties. Atsakoties iet līdzi velnēnam, es liku burvim izsaukt mani ofi­ciāli, kas, visticamāk, būs sāpīgi, bet sniegs man kādas piecas minūtes viņa nedalītas uzmanības.

Velnēns bija prom jau vairākas stundas. Agrāk mans saim­nieks būtu rīkojies ātri, bet tagad šāda kavēšanās viņam bija raksturīga. Saglaudu garos, tumšos matus un palūkojos uz lauku pilsētiņu. Daži no vienkāršajiem cilvēkiem bija sapulcējušies ap sagrauto pasta ēku un dedzīgi sarunājās, neņemot vērā policista mudinājumus atgriezties pie darba. Nebija šaubu ļaudis kļuva nemierīgi.

Es atkal iedomājos par Kitiju. Lai gan Mandrāks tā domāja, meitene nebija mirusi kaujā ar golemu pirms pāris gadiem. Pēc tam kad viņa bija varonīgi, nesavtīgi un pilnīgi nevajadzīgi izglābusi Mandrāka ādu, Kitija bija veiksmīgi aizbēgusi. Mūsu pazīšanās bija īsa, bet patīkama viņas karstasinīgā iestāšanās par taisnīgumu man atgādināja kādu, ko es pazinu pirms dau­dziem, daudziem gadiem.

Cerēju, ka Kitija ir nopirkusi vienvirziena biļeti uz kādu drošu, attālu vietu un ierīkojusi tur pludmales kafejnīcu. Tomēr patiesībā nojautu, ka meitene ir tepat blakus un cīnās pret burv­jiem. Tas mani iepriecināja, lai gan par džiniem Kitija nebija īpašā sajūsmā.

Lai ko arī viņa darīja, es cerēju, ka viņa neiekulsies nepatik­šanās.