Ptolemaja vārti

pirmā daļa

Aleksandrija, .

125. gads pirms mūsu ēras

Bartimajs

>5 lepkavas nolēca pils dārzā četras tumšas figūras uz augstā mūra fona. Mūris bija augsts, un zeme cieta, bet viņu kājas nenodipēja vairāk kā lietus lāses uz palodzes. Trīs sekundes viņi palika nekustīgi, zemei pieplakuši, gaisu ostīdami. Un tad viņi zagās tālāk pa tumšajiem dārziem, garām tamariskam un dateļpalmām, tieši pie guļošā bērna. Ķēdē piesietais gepards miegā noskurinājās, un tālu tuksnesī iekaucās šakālis.

Četri vīri gāja uz pirkstgaliem, neatstājot garajā, slapjajā zālē nekādas pēdas. Mantijas plīvoja, liekot cilvēku ēnām izskatīties groteskām. Ko te varēja pamanīt? Tikai lapas, kas šūpojas vējā. Ko sadzirdēt? Tikai vēju, kas dzied palmu lapās. Ne ēnas, ne skaņas. Džins krokodila izskatā, kas stāvēja sardzē pie svētā baseina, neko nepamanīja, lai gan slepkavas pagāja tam garām gar pašu asti. Ne pārāk slikti, īpaši, ja ņem vērā, ka tie bija cilvēki.

Dienas svelme bija pagaisusi, gaiss kļuvis vēss. Virs pils spīdēja apaļš, auksts mēness, sējot sudrabu pārjumtiem un pagalmiem. [1] [1] Šīs sektas īpaša pazīme viņi darbojās tikai tad, kad spīdēja pilnmē­ness. Tas padarīja viņu darbu vēl grūtāku un izaicinājumu lielāku. Un viņi nekad vēl nebija izgāzusies. Visi sektas locekļi valkāja melnas drēbes, neēda gaļu, nedzēra vīnu, nesatikās ar sievietēm un nespēlēja mūzikas instrumentus, un mielojās tikai ar tādu sieru, kas siets no kazas piena, kuras viņi paši audzēja tālajos kalnos. Pirms katra darba viņi vienu dienu gavēja, meditēja, skatoties zemē bez acu mirkšķināšanas, un tad ēda mazas hašiša un ķimeņu kūciņas, neuzdzerot ūdeni, līdz rīkles dega. Brīnums, ka viņi vēl bija spējīgi kādu nogalināt.

Aiz mūra atskanēja pilsētas nakts trokšņi ratu rīboņa uz ceļiem, smiekli no izpriecu kvartāla, viļņu šļakatas pret akme­ņiem. Logos dega lampu gaisma, jumtu kores mirdzēja, un pie ieejas ostā spīdēja bākas ugunis tās dejoja pār viļņiem kā bez­bēdīgi velnēni.

Sargi savos posteņos spēlēja laimes spēles. Augstajās mājās kalpotāji gulēja savās niedru gultās. Pils vārti bija aizbultēti ar trim aizbīdņiem, no kuriem katrs bija resnāks par cilvēku. Bet rietumpuses dārzam neviens nepievērsa nekādu vērību, lai gan nāve zagās no tās puses klusi kā skorpions.

Bērnistabas logs pirmajā stāvā bija atvērts. Četras melnas ēnas piespiedās sienai, vadonis deva zīmi, un visi cits pēc cita sāka rāpties augšup pa sienu, liekot lietā pirkstus un kāju nagus. [2] [1] Kāju nagi bija izliekti un novīlēti asi gluži kā ērgļiem. Slepkavas labi rūpējās par kājām, jo tās darbā bija ļoti nozīmīgas. Viņi tās bieži mazgāja, berza ar pumeku, mērcēja sezama eļļā, līdz āda kļuva mīksta kā dūnas.

Šādi viņi bija uzrāpušies pa marmora kolonnām un ledus sie­nām no Masālijas līdz Hadramautai, tāpēc akmens bluķi viņiem bija tīrais sīkums. Viņi rāpās augšup gluži kā sikspārņi pa alas sienu. Mēness apgaismoja dunčus, kas mirdzēja zobos.

Nu jau pirmais slepkava bija sasniedzis palodzi viņš uzlēca uz tās kā tīģeris un palūkojās iekšā.

Istabu izgaismoja mēnesgaisma, tāpēc te izskatījās gaišs kā dienā. Zēns gulēja aizmidzis tik nekustīgi, ka likās jau miris. Melnie mati bija izjukuši uz spilvena, gaišais kakls spīdēja uz zīda palagiem.

Slepkava izņēma dunci no zobiem. Tad viņš rūpīgi nopētīja istabu, meklējot iespējamās lamatas. Telpa bija liela, ēnaina un gandrīz tukša. Griestus balstīja trīs kolonnas. Tālāk atra­dās tīkkoka durvis, kas bija aizbultētas no iekšpuses. Pie sie­nas bija liela lāde, pār kuras malām karājās krāsainas drēbes. Turpat atradās arī valdnieka krēsls, uz kura bija nomesta man­tija. Pie ūdens pilnā oniksa baseina bija nomestas sandales.

Gaisā bija jaušamas maigas smaržas. Slepkava, kas šādas smar­žas uzskatīja par samaitātības un pagrimuma zīmi, sarauca degunu. [3] [1] Sekta izvairījās no smaržām praktisku iemeslu dēļ, lai varētu pēc tam piemērot smaržas katram konkrētajam darbam ziedputekšņu smaržu dārzā, vīraku tempļos, smilšu smaržu tuksnesī, mēslu un atkritumu smaku pilsētā. Tie bija patiešām traki puiši.

Slepkavas acis samiedzās viņš paņēma rokā nazi, turot to aiz asā gala starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nazis pāris reižu nošūpojās. Viņš novērtēja svārstību amplitūdu viņš vēl nekad nebija palaidis garām mērķi no Kartāgas līdz Kolhīdai. Viņa mestais nazis vienmēr iedūrās kādam rīklē.

Viņa plaukstas locītava pagriezās, nazis šķēla gaisu. Tas nolaidās ar maigu švīkstoņu, ieurbdamies zīda spilvenā collu no bērna kakla.

Slepkava šaubīdamies sastinga, joprojām sēdēdams uz palo­dzes. Viņam uz rokām bija krusteniskas rētas, kas liecināja, ka viņš ir Tumšās akadēmijas audzēknis. Viņš nekad nebija aiz­metis garām mērķim. Arī šis metiens bija precīzs, rūpīgi aprē­ķināts. Tomēr viņš nebija trāpījis. Vai tajā sekundes simtdaļā upuris būtu pakustējies? Neiespējami zēns taču bija cieši aizmidzis. Viņš izvilka vēl vienu nazi.**[1] Labāk neteikšu, no kurienes. Piebildīšu tikai, ka tas nebija pārāk higiēniski, turklāt nazis bija ļoti ass. Vēl viens precīzs mērķējums (slepkava zināja, ka viņa biedri turpat lejā gaida, un juta, ka viņi kļūst nepacietīgi). Ātrs locītavas pagrieziens, nazis lidoja…

Un ar klusu švīkstu ieurbās spilvenā otrpus mazā prinča kaklam. Zēns bija cieši aizmidzis un laikam sapņoja ko jauku, jo pār viņa lūpām pārslīdēja smaids.

Aiz melnā marles aizsega, kas klāja viņa seju, slepkava sarauca pieri. No tunikas viņš izvilka auduma strēmeli, kas bija savīta virvē. Septiņu gadu laikā, kopš Hermits bija uzticē­jis viņam pirmo slepkavību, žņaugšanai paredzētā virve nekad nebija viņu pievīlusi, viņa rokas nekad nebija nodrebējušas. [4] [1] Hermits dzīvoja kalnos un mācīja saviem sekotājiem neskaitāmas nogalināšanas metodes. Viņi prata izmantot virves, nažus, zobenus, zižļus, indes, diskus, lodes un bultas, turklāt lieliski prata darboties ar ļaunas acs uzlikšanu. Viņiem mācīja arī, kā nogalināt, pieskaroties ar pirksta galu un paraujot upuri aiz kājas īkšķa, īpaši specializējoties, kā nonāvēt ar vienu kniebienu. Lenteņi bija pieejami tikai augstākā līmeņa mācekļiem. Turklāt vislabākais bija tas, ka slepkavas nejuta sirdsapziņas pārmetumus katru slepkavību attaisnoja un nomazgāja ar reliģisku rituālu.

Ar leoparda grāciju viņš noslīdēja no palodzes un zagās pa grīdu.

Zēns sagrozījās un kaut ko nomurmināja. Slepkava sastinga kā tumša statuja istabas vidū.

Bērns nopūtās un atkal iemiga. Viņš iespieda seju spilvenos, nažiem paliekot abās pusēs.

Slepkava nogaidīja tieši septiņas sekundes. Tad viņš aizzagās līdz gultas galvgalim, nostiepjot virvi rokās. Tagad viņš jau bija pie bērna strauji noliecās, apmeta virvi ap kaklu…

Zēns pēkšņi atvēra acis. Viņš pastiepās, satvēra slepkavu aiz kreisās rokas un aizlidināja viņu pretējā sienā, salaužot kaklu kā skaliņu. Viņš nometa malā zīda palagu un nostājās istabas vidū, veroties uz logu.

Uz palodzes, melnajiem siluetiem izceļoties mēnesgaismā, divi slepkavas sačukstoties šņāca kā čūskas. Biedra nāve bija kauna traips viņu labajai slavai. Viens izvilka no apmetņa kaula stobru un izņēma no zobiem lodi, pildītu ar indi. Viņš pielika stobru pie lūpām un iepūta lode aizlidoja pāri istabai, tieši zēnam krūtīs.

Zēns palēca malā lode atsitās pret kolonnu, nošķaidot to ar indīgu šķidrumu. Gaisā uzmutuļoja zaļš mākonis.

Slepkavas ielēca istabā viens pa labi, otrs pa kreisi. Tagad viņiem rokā bija līki austrumnieku zobeni. Viņi tos grieza virs galvas, tumšajām acīm vērojot istabu.

Zēns bija pazudis, istabā viss bija klusi un mierīgi. Zaļā inde čūkstēdama plūda pa kolonnu.

Nekad vēl septiņu gadu laikā no Antiohoijas līdz Pergamai šie slepkavas nebija zaudējuši kādu upuri. [5] [1] Un viņi negrasījās to darīt tagad. Hermits pret audzēkņiem, kas nespēja izpildīt uzdoto, izturējās ļoti bargi. Mācību centrā bija kāda siena, kas bija darināta no nepaklausīgajiem audzēkņiem novilktām ādām, lie­lisks izgudrojums, kas uzmundrināja pārējos un pasargāja no caurvēja.

Viņi sastinga, uzma­nīgi ieklausoties un izgaršojot kauna un baiļu pilno gaisu.

Aiz centrālās kolonnas atskanēja kāda skaņa, it kā pele skrubinātos savā alā. Slepkavas saskatījās un uz pirkstgaliem devās uz priekšu, zobenus pacēluši. Viens devās pa labi garām sava biedra līķim. Otrs pa kreisi, garām zelta tronim, uz kura bija uzmesta karaliskā mantija. Viņi kustējās apkārt istabai kā spoki, tuvojoties kolonnai no abām pusēm.

Aiz kolonnas bija jaušama kustība un redzama zēna figūra, kas slēpās ēnās. To redzēja abi slepkavas, abi pacēla zobenus un metās figūrai virsū viens no labās, otrs no kreisās puses un no visa spēka dūra.

Atskanēja divkāršs niknuma un sāpju kliedziens. No kolon­nas aizsega parādījās divi savijušies slepkavu ķermeņi, uzdūrušies viens uz otra zobena. Viņi iegāzās mēness apspīdētajā baseinā, ūdens uzvirmoja un norima.

Klusums. Palodze palika tukša, pa logu bija redzams tikai mēness. Tam priekšā aizpeldēja mākonis, aizsedzot skatu uz kritušajiem slepkavām. Signāluguns ostā izšāvās sarkana pret nakts debesīm. Viss bija kluss. Mākonis aizpeldēja uz jūru, gaisma atgriezās. No kolonnas aizmugures iznāca zēns, kailām pēdām klusi soļojot pa grīdu, viss viņa ķermenis bija saspringts, it kā nojaušot istabā valdošo spriedzi. Uzmanīgi viņš piegāja pie loga. Lēnām un arvien tuvāk… Viņš redzēja plašo dārzu, kokus un sargtorņus. Novērtēja palodzes virsmu un to, kā virsmu apspīdēja mēness. Vēl tuvāk… Viņš uzlika rokas uz palodzes un noliecās uz priekšu, lai palūkotos lejup. Kakls pastiepās…

Nekā. Pagalms bija tukšs. Siena bija gluda un kaila, mēnesgaismas apspīdēta. Zēns ieklausījās klusumā. Viņš pabungoja ar pirkstgaliem pa palodzi, nodrebinājās un pagriezās.

Un pēkšņi ceturtais slepkava, kas bija karājies pie sienas virs loga kā tāds melns zirneklis, nolēca viņam aiz muguras. Skaņa nebija skaļāka kā spalvai nokrītot sniegā. Tomēr zēns to sadzirdēja un pagriezās. Uzmirdzēja nazis, ko zēns pēdējā brīdī pasita sāņus, tā ka tas atsitās pret akmeni. Zēna kaklu sagrāba akmens cieti pirksti. Kājas zaudēja pamatu. Viņš smagi novēlās uz grīdas, un slepkava viņam virsū. Zēna rokas bija atlauztas, viņš nespēja pakustēties.

Nazis krita lejup, šoreiz sasniedzot mērķi.

Viss bija beidzies, kā paredzēts. Noliecies pār zēna ķermeni, slepkava beidzot atļāvās ieelpot pirmo reizi kopš biedru nāves. Viņš apsēdās, izlaida nazi no tvēriena un palaida vaļā zēna rokas. Nolieca galvu, izrādot cieņu upurim.

Tieši tobrīd zēns pastiepa roku un izrāva nazi no krūtīm. Slepkava pārsteigumā samirkšķināja acis.

- Tas nebija no sudraba, zēns paskaidroja. Kļūda! Viņš pacēla roku.

Istabā nogranda sprādziens, nolija zaļu dzirksteļu lietus.

Zēns piecēlās kājās un nometa nazi uz grīdas. Viņš sakārtoja svārkus un notrauca pelnu plēksnes no rokām. Tad skaļi nokle­pojās.

Atskanēja klusa skrapstināšanās, un zelta tronis sakustējās. Mantija, kas nevērīgi bija pārsviesta tam pāri, tika pastumta sānis, un no krēsla apakšas izlīda zēns, līdzīgs pirmajam kā divas ūdens lāses, lai gan sasarcis un sabužinātiem matiem.

Puika piecēlās kājās, smagi elpodams, un nopētīja zemē gulo­šos vīrus. Tad pacēla skatu pret griestiem, kuros bija iezīmēju­šies melni vīrieša figūras apveidi. Viņš izskatījās izbrīnīts.

Zēns palūkojās uz savu dubultnieku, kas stāvēja mēnesgaismas apspīdētās istabas vidū. Tas pa jokam salutēja.

Ptolemajs atgrūda tumšos matus no pieres un paklanījās.

- Paldies, Rekit, viņš teica.