Ptolemaja vārti

9 bārtimajs

I^opš Senās Ēģiptes laikiem, kad es sudraba vanaga formā izsekoju klejojošās ciltis pār smilšu kalniem, biju iemācījies labi maskēties. Šīs ciltis atstāja džinus šakāļu un skorpionu izskatā sargāt tuksnešus, kamēr pašas bija prom. Bet ērglis lidoja aug­stu pret sauli un no tiem viegli izvairījās. Es atklāju ienaidnieku nometni paslēptu starp zilganzaļajiem gumijkokiem Kargas oāzē un aizvedu pie tiem faraona armiju. Pretinieki gāja bojā līdz pēdējam vīram.

Arī tagad es izmantoju tikpat smalkas un nāvējošas prasmes, lai gan jāatzīst, ka situācija nebija tik spoža. Mežonīgi niknas klejotāju cilts vietā bija sīks, sarkanmatains sekretārs un plašā Sahāras tuksneša vietā Vaitholas gaiteņi un Londonas ielas. Citādi viss bija gluži tāpat. Ak jā, un šoreiz es nebiju vanags Londonai piemērotāks bija zvirbuļa tēls.

Es sēdēju uz palodzes un vēroju pretējās mājas netīros logus. Šeit nedzīvoja putnumīlispalodze bija nokaisīta ar kaļķi, uz tās bija metāla pīķi un saindētas maizes drupatas. Tipiska viesu uzņemšana angļu gaumē. Es nospārdīju maizes drupačas uz ielas, piecementēju kaļķi un, salocījis vairākus pīķus, izslī­dēju tiem cauri. Es jau tā biju pagalam vārgs, bet šī Herkulesa cienīgā piepūle mani gandrīz nobeidza. Galvai reibstot, es apsē­dos, lai sāktu novērošanu.

Skatpunkts novērošanai bija labs. Es varēju redzēt, kā Klaivs Dženkinss sēž pie galda. Viņš bija tievs, salicis un vārgulīgs ja vajadzētu noritēt cīņai starp viņu un zvirbuli, es derībās liktu uz putna panākumiem. Viņam mugurā vaļīgi plandījās dārgs uzvalks izskatījās, ka audums nevēlētos nonākt tuvākā saskarsmē ar burvja ādu,un zem tā bija redzams kaitinoši rozā krekls. Burvim bija bāla, vasarraibumaina seja, šauras ačeles aiz bieziem briļļu stikliem un sarkani mati, kas bija atķemmēti atpakaļ un ieziesti ar eļļu. Viņš izskatījās pēc lapsas, kas samir­kusi lietū. Pa rakstāmmašīnas taustiņiem bungoja kārni pirk­sti.

Mandrākam bija taisnība, novērtējot Dženkinsa spējas. Nometies uz palodzes, es tūlīt pat nopētīju visus septiņus plā­nus, meklējot sensoru tīklus, novērošanas prizmas, rotējošās acis, ēnu uztvērējus, lodes, diskus, siltuma lamatas, fejas vai citas maģiskas būtnes, kas varētu gādāt par burvja aizsardzību. Nekā. Es uzmanīgi vēroju, vai nemanīšu kādu maģisku saikni ar Hopkinsu, bet sekretārs nedz izrunāja kādus buramvārdus, nedz lietoja noslēpumainus žestus. Viņa pirksti slīdēja pār raks­tāmmašīnas taustiņiem, viņš laiku pa laikam paberzēja degunu, sakārtoja brilles vai pakasīja pumpu uz zoda. Tā pagāja pēcpus­diena. Aizraujoši.

Lai gan es visu laiku mēģināju koncentrēties uz darbu, mans prāts laiku pa laikam nomaldījās, jo a) šī novērošana bija paga­lam garlaicīga; b) pastāvīgās sāpes padarīja mani nervozu. Es jutos kā neizgulējies, tāpēc ik pa brīdim aizdomājos par dažā­dām ar uzdevumu nesaistītām lietām par Kitiju Džonsu, par veco ienaidnieku Fakvarlu, par Ptolemaju: tādu, kāds viņš bija toreiz. Man katru reizi bija jāpiepūlas, lai atgrieztos realitātē, bet es redzēju, ka pa šo laiku nekas nav mainījies.

Pienāca pusseši vakarā, un Dženkinsā it kā ieplūda jauna dzī­vība. Šķita, ka asinis viņa dzīslās sāk ritēt straujāk, miegainība pagaisa. Viņš strauji uzlika rakstāmmašīnai pārvalku, sakārtoja darba galdu, paņēma pāris papīra kaudžu un, pārmetis pār roku mēteli, izgāja no biroja.

Zvirbulis savicināja vārgos spārnus, .pašūpoja galvu, lai aiz­dzītu miegu, un lidoja sekretāram pa pēdām. Lejup no palodzes un tad virs Vaitholas, kur spraigajā satiksmē brauca autobusi un Nakts policijas darbinieki pastaigājās pa ielām. Karš arī ielās bija ienesis pārmaiņas, un valdībai bija ļoti grūti tās kontro­lēt. Velnēni un folioti pastāvīgi vēroja esošo situāciju no drošām paslēptuvēm māju bēniņos.

Apmetos valrieksta kokā pie Iekšlietu ministrijas durvīm un gaidīju. Zem manis bija vārti, pie kuriem stāvēja policists. Atvērās durvis, un pa tām iznāca Dženkinss. Viņam mugurā bija garš ādas mētelis un rokās saburzīta cepure. Viņš pamāja sargam, parādīja caurlaidi un iznāca ārā. Mans novērojamais nogriezās uz ziemeļiem uz Vaitholu, dīvainā leņķī uzlika galvā cepuri un straujiem soļiem iejuka pūlī.

Sekot vienam cilvēkam miljonu lielā pūlī nav nekāds vieglais darbiņš, un tikai tādam pieredzējušam detektīvam kā es tas bija pa spēkam. Galvenais ir nepieļaut, lai tavu uzmanību novērš kas cits. Es nenovērsu acis no kroņa uz Dženkinsa cepures un lidoju augstu, mazliet aiz viņa gadījumam, ja viņš palūkotos apkārt. Diez vai viņš varētu uzminēt, ka viņu izseko, bet man patīk skaidrība visās lietās. Izsekošana ir mana stihija.*[1] Reiz, kad es strādāju pie algonkinu šamaņiem, ienaidnieka sūtīts ifrīts naktī ielavījās mūsu nometnē un nozaga virsaiša bērnu. Kad mēs to uzzi­nājām, ifrīts jau bija tālu prom. Tas bija pārvērties par bizoni un raidījis pret bērnu burvestību, lai arī viņš izskatītos pēc bizona. Bet ifrītam bija ugunīgi pēdu nospiedumi, un es sekoju šiem pēdu nospiedumiem simtiem ļūdžu pāri visai prērijai un beidzot nonāvēju viņu ar sudraba šķēpu. Bērns tika atdots atpakaļ vecākiem sveiks un vesels, tikai nedaudz zaļgans (no apēstās zāles daudzuma).

Rudens saule nolaidās aiz māju jumtiem un Haidparka kokiem, debesis krāsojās vara sarkanas. Zvirbulis novērtēja skaisto skatu. Tas man atgādināja vakarus pie piramīdām, kad džini bezdelīgu izskatā laidelējās virs valdnieku kapenēm…

Tagadnē mani atgrieza autotaures pūtiens. Jābūt uzmanīgā­kam, gandrīz aizsapņojos. Tātad: Dženkinss.

Ak vai.

Es izmisīgi palūkojos visos virzienos. Kur tad bija tā izteik­smīgā cepure? Nekur vairs nevarēju to atrast. Varbūt viņš bija to noņēmis? Nē arī viņa slapjās lapsas frizūru nekur nere­dzēja. Pa ielām staigāja vīrieši, sievietes un bērni. Visa veida un formu cilvēki. Bet no Dženkinsa ne miņas.

Zvirbulis nikni noklakšķināja knābi. Tā bija Mandrāka vaina! Ja viņš man būtu devis vismaz pāris mēnešu atpūtu, mana galva būtu skaidra. Mani tik viegli nenovirzītu no dotā uzdevuma. Es jutos kā toreiz, kad…

Koncentrējies. Varbūt Dženkinss iekāpa autobusā. Es ātri pali­doju garām tuvākajiem diviem autobusiem, bet sekretāra tur nebija. Tas nozīmē, ka viņš vai nu iegājis kādā mājā, vai izkritis cauri zemei. Es pamanīju tuvumā krogu ar nosaukumu Cedaras siers. Tas bija iespiests starp divām valdības ēkām, apmēram tur, kur Dženkinss bija pazudis. Tā kā labprātīga izgaišana cilvēku vidū ir ļoti reta parādība [26] [1] Daudz biežāk notiek nelabprātīga izgaišana piemēram, brīžos, kad tev trāpa sprādziens., es izlēmu, ka derētu ielūkoties krogā.

Kavēties nedrīkstēja ne mirkli. Zvirbulis kā akmens metās zemē un, neviena nepamanīts, aizlavījās līdz durvīm. Ieslīdot krogā, es sakodu zobus un pārvērtos zvirbulis kļuva par gaļas mušu ar treknu rumpi. Šīs pārmaiņas radītās sāpes bija tik spēcīgas, ka mušas lidojums kļuva dīvaini saraustīts. Es uzreiz nespēju aptvert, kur atrodos, tāpēc kā apdullis lidinājos piesmē­ķētajā gaisā un beidzot iekritu vīna glāzē, ko kāda dāma jau cēla pie lūpām.

Viņa, sajutusi kustību, palūkojās lejup un ieraudzīja mani pel­dam apmēram collu no savām lūpām. Es pamāju viņai. Sieviete iekliedzās kā babuīns un pagrūda glāzi projām. Vīns iešļakstījās sejā kādam vīrietim pie bāra. Viņš pārsteigumā palēca soli atpa­kaļ, nogāžot no krēsliem divas sievietes. Atskanēja kliedzieni, lādēšanās un kritienu troksnis. Izmirkuši vīnā, muša beidzot nolaidās uz bāra letes, paripoja, beidzot nostājās uz kājām un paslēpās aiz sāļo riekstiņu šķīvja.

Nu, ja arī es nebiju tik izveicīgs un.nepamanāms, kā vaja dzētu, tad vispārējais haoss tomēr novērsa uzmanību no manis un es varēju mierīgi nopētīt istabu. Izslaucīju no vairākām acīm vīnu un straujā solī aizdejoju no bāra letes līdz tuvākajai kolonnai, izlocīdamies starp čipsiem un ceptu cūkgaļu. Uzlidojis augšup, palūkojos uz telpu.

Tur, istabas vidū, stāvēja Dženkinss, aizrautīgi sarunādamies ar diviem citiem vīriešiem.

Muša pielidoja tuvāk un pārbaudīja visus septiņus plānus Nevienam no vīriešiem nebija spēcīgas maģiskās aizsardzības lai gan no viņu drēbēm un ādas plūda vīraka smarža, kas lieci nāja par praktizējošiem burvjiem. Tas bija šaubīgs trio pārē jiem burvjiem, tāpat kā Dženkinsam, uzvalki bija pārāk lieli un pārāk grezni. Viņi stāvēja, uzrāvuši plecus. Manuprāt, visiem varēja būt apmēram divdesmit gadu. Mācekļi un sekretāri no viņiem neplūda spēka aura. Bet viņi aizrautīgi sarunājās, un viņiem acīs mirdzēja drudžains spīdums.

Nometusies uz griestiem ar kājām gaisā, muša pielieca galvu, lai ieklausītos sarunā. Nekā čalas pie bāra neļāva neko saklau­sīt. Es aplidoju slaidu loku ap viņiem, lādēdamies par to, ka tuvumā nav sienu. Dženkinss runāja. Es pielidoju tuvāk tagad jau varēju saost viņa matu lakas smaku un saskatīt poras uz viņa sarkanā deguna.

- …jāpārliecinās, ka līdz naktij viss sagatavots. Vai esat izvē­lējušies?

- Brūkss jā, bet es vēl ne, ierunājās tievākais no visiem trim reimatiska izskata jauneklis ar iekritušām krūtīm salīdzinājumā ar viņu Dženkinss izskatījās pēc Atlanta.*[1] Atlants: neparasti spēcīgs mārids ar lieliem muskuļiem, strādājis pie grieķu burvja Feidija un palīdzējis uzbūvēt Partenonu apmēram 440. gadā p.m.ē. Atlants nestrādāja rūpīgi, un sekas drīz vien parādījās ēkas pamatos. Kad tika ievērotas pirmās plaisas, Feidijs lika Atlantam nokāpt pazemē un turēt ēku, lai tā nesabruktu. Man šķiet, ka mārids joprojām tur mīt.

- Trešais vīrs, Brūkss, bija tikai mazliet labāks tievām kājām un blaugznām klātiem pleciem.

Dženkinss norūcās. Tad izlem beidzot! Izmanto Trismegistu vai Porteru tur ir tik daudz iespēju.

Sīkaļa melanholiski nopūtās. Nav jau tā, ka man nebūtu no kā izvēlēties, Dženkins. Galvenais cik spēcīgam tam jābūt? Ks negribētu…

- Tu taču neesi nobijies, Vaiters? Dženkinss pasmīnēja. Palmers noraustījās, un tu jau zini, kas ar viņu notika. Vēl nav par vēlu tavā vietā atrast kādu citu. A

- Nē, nē, Vaiterss steigšus metās pārējos pārliecināt. Es tūlīt būšu gatavs. Viss būs kārtībā. Tikko tu teiksi.

- Vai mūsu ir daudz? Brūkss jautāja. Vaiterss blēja kā aita, turpretim Brūksa balss bija daudz zemāka un domīgāka kā govij.

- Nē, Dženkinss atteica. Tu pats to ļoti labi zini. Tikai septiņi. Un katram tiks viens krēsls.

Brūkss iesmējās. Vaiterss ieķiķinājās kā skolniece. Likās, ka šāda doma viņus uzjautrina.

Vaitersu tomēr atkal pārņēma bažas. Un mēs līdz tam būsim drošībā?

- Devro prātu aizņem karš, Ferēra un Mandrāks dzenā nemie­rīgos vienkāršos ļaudis. Notiek tik daudz kas, ka nevienam pat nav laika novērot mūs. Dženkinsa acis iemirdzējās. Kurš tad kādreiz ir pievērsis mums uzmanību? Viņi zīmīgi saskatījās. Dženkinss uzlika galvā cepuri. Labi, laiks iet. Man vēl jāap­ciemo pāris cilvēku. Neaizmirstiet par velnēniem.

- Bet kā ar eksperimentu? Brūkss pieliecās tuvāk. Vai­terss runā prātīgi. Mums jāzina, ka tas noritējis veiksmīgi, pirms… Vai saproti?

Dženkinss iesmējās. Jūs uzzināsiet. Pats Hopkinss jums parādīs, ka nav nekādu blakusefektu. Varu jums galvot, ka tas ir iespaidīgi. Bet iesākumā…

Blāc! Ar šo skaņu es beidzu savu lēno, eleganto lidojumu. Vienā mirklī es zumēju Dženkinsam pie auss, bet nākamajā kā zibens no skaidrām debesīm nāca saritināta avīze. Tas bija nodevīgs uzbrukums. [27] [1] Un vēl sliktāk bija tas, ka avīzi sauc Patiesie kara stāsti. Mandrāka izdevums! Vēl viens nodarījums no mana meistara puses.

Mani notrieca uz grīdas galva reiba, visas sešas kājas kūla gaisu. Dženkinss ar draugiem mani izbrīnā aplūkoja. Mans ienaidnieks, dūšīgs bārmenis, pamāja viņiem ar avīzi.

- Beidzot trāpīju! viņš jautri uzsauca. Zumēja jums pie pašas auss. Briesmīgi liels un trekns eksemplārs, gluži neraks­turīgi šim gadalaikam.

- Jā gan, Dženkinss novilka, acis samiedzot. Viņš nenolie­dzami pārlūkoja mani visos plānos, bet es izskatījos kā muša no pirmā līdz ceturtajam, tā ka viņš neko nevarēja redzēt. Pēk­šņi viņš spēra soli, lai mani samītu. Es pavēlos malā mazliet straujāk, nekā pienāktos apdullinātai gaļas mušai, un metos uz tuvākā loga pusi.

Izlidojis uz ielas, paturēju acīs kroga durvis, pie reizes pārbau­dot savus spēkus. Tas nudien ir šokējoši, kad džinu, kas ir … [28] [1] Izvēlies vienu no šīm iespējām: a) Kvadešas kaujā ar vienu roku pieveicis briesmīgu utuku, b) no tīras zemes uzcēlis Urukas mūrus, c) iznīcinājis trīs saimniekus ar noslēgto vārdu spēli, d) runājis ar Zālamanu vai e) cits.

, notriec pie zemes ar sarullētu avīzi. Diemžēl tā bija skumjā īste­nība. Visa šī maskēšanās un strādāšana Mandrāka labā nebija man nākusi par labu. Mandrāks… tā bija Mandrāka vaina. Viņš par to samaksās, tiklīdz man radīsies pirmā izdevība. [29] [1] Savā pašreizējā stāvoklī es viņam neko nevarēju padarīt. Vismaz viens pats ne. Daži džini, to skaitā Fakvarls, vienmēr ir mēģinājuši noorga­nizēt kopīgu sacelšanos pret burvjiem. Man tās vienmēr likušās muļķības, kaut kas nesasniedzams, bet, ja Fakvarls ierastos pie manis pašlaik un vēl­reiz piedāvātu viņiem piebiedroties, es to darītu ar vislielāko prieku.

Baidījos, vai Dženkinsam nevarētu būt radušās aizdomas, ka neesmu parasts kukainis, un tāpēc viņš varētu mēģināt no manis izvairīties. Bet, man par lielu atvieglojumu, sekretārs pēc pāris minūtēm parādījās uz ielas un bez mazākajām aizdo­mām aizsoļoja uz Vaitholu. Es zināju, ka mušas izskatā vairs nedrīkstu viņam tuvoties, tāpēc sakozdams zobus no sāpēm atkal kļuvu par zvirbuli un turpināju izsekošanu.

Pār pilsētu nolaidās krēsla, bet Dženkinss turpināja ceļu. Viņam bija norunātas vēl trīs tikšanās. Pirmā bija kādā hostelī netālu no Trafalgaras laukuma. Es šoreiz nemēģināju sekot burvim iekšā, bet novēroju pa logu, kā viņš runā ar kādu sie­vieti, kurai bija ļoti šauras acis un ļoti noplukuši kleita. Pēc tam viņš šķērsoja Konventgārdenu un devās uz Holbornu, kur iegāja kādā nelielā kafijas veikalā. Es atkal saprātīgi turējos.pa gabalu, bet skaidri ievēroju cilvēku, ar ko viņš runāja, pus­mūža vīrieti, kura seja līdzinājās zivij. Izskatījās, ka lūpas viņš aizlienējis no mencas. Tāpat kā mana būtība, arī mana atmiņa bija ļoti novājināta. Biju pārliecināts, ka esmu redzējis viņu jau agrāk, bet nekādi nespēju atcerēties, kur.

Šis pasākums mani ieinteresēja. No tā, ko biju noklausījies, bija skaidrs, ka tiek organizēta sazvērestība. Tomēr tās dalīb­nieki šķita dīvaini nepiemēroti drosmīgai, pārgalvīgai rīcībai. Neviens no viņiem nebija pietiekami spēcīgs vai enerģisks. Drīzāk pretēji. Ja visi Londonas burvji tiktu sapulcināti uz futbola spēli un tiktu izvēlētas komandas, šie te stāvētu pašā tālākajā rindas galā blakus resnīšiem un tūļām. Šī nesaderība bija kliedzoša, bet es nekādi nespēju saprast, ko tas varētu nozīmēt.

Beidzot mēs nonācām pie nošņurkušas kafejnīcas Klākenvelā, un šeit es pirmo reizi pamanīju zināmas pārmaiņas manā izsekojamā objektā. Pirms tam viņš bija straujš, kodolīgs, pat ikdienišķs, bet tagad, pirms doties iekšā, apstājās un pāris reižu dziļi ieelpoja. Dženkinss atglauda matus, sakārtoja kaklasaiti un pat izņēma spogulīti, lai apskatītu pumpu uz zoda. Un tikai tad iegāja kafejnīcā.

Tas nu gan bija interesanti. Tagad acīmredzot viņam priekšā vairs nestāvēja tikšanās ar vienlīdzīgiem vai zemākiem burvjiem. Varbūt tur iekšā viņu gaidīja pats noslēpumainais Hopkinsa kungs? Tas man bija jāuzzina.

Tātad man bija jāsakož zobi un jāpārcieš vēl vienas pārvēr­tības.

Kafejnīcas durvis bija aizvērtas un logs tāpat. Zem durvīm spīdēja šaura gaismas strēle. Es nopūtos un pārvērtos par dūmu strūkliņu, kas iespraucās zem durvīm.

Mani apņēma kafijas, cigarešu un ceptas gaļas smarža. Dūmu strūkliņa palūrēja visapkārt un tad piesardzīgi pacēlās gaisā. Te viss bija diezgan miglains turklāt arī pēdējā pārvērtība bija padarījusi manu redzi vājāku -, bet es pamanīju Dženkinsu iekārtojamies pie viena no nomaļiem galdiņiem. Tur sēdēja kāds tumšs stāvs.

Dūmu strūkla slīdēja pa istabu, turoties pēc iespējas tuvāk grīdai, riņķojot ap galdu kājām un cilvēku kurpēm. Mani pār­ņēma dīvaina priekšnojauta, tāpēc sūtīju pa priekšu maģisko pulsu, lai noskaidrotu, vai tur neslēpjas naidīga maģija. [30] [1] Pulss izskatījās kā maza, zilganzaļa lodīte, apmēram marmora spēļu lodītes lielumā, redzama tikai septītajā plānā. Tā ātri aplidoja visu telpu un atgriezās pie sūtītāja. Atgriežoties tā parādīja, kāda līmeņa maģiju ir novērojusi: zilganzaļa nozīmēja, ka viss ir tīrs, dzeltena ka novērota kaut kāda maģija, oranža nozīmēja spēcīgu pretinieku, bet sarkana un indigo krāsa lika nekavējoties pamest šo vietu.

Gaidot pulsa atgriešanos, vēroju Dženkinsa sabiedroto, bet viņš sēdēja pret mani ar muguru, un es nespēju saskatīt detaļas.

Pulss atgriezās tas bija spilgti oranžs, gandrīz sarkans. Es skumji noskatījos, kā tas pazūd. Tātad te bija maģija, turklāt nebūt ne vāja.

Ko darīt? Pametot kafejnīcu, es par Dženkinsa plāniem neko neuzzinātu, bet tas bija vienīgais, kas nodrošinātu man atbrīvo­šanu. Turklāt, ja noslēpumainā figūra bija Hopkinss, es varētu viņu pēcāk izsekot, ziņot par to Mandrākam un jau pirms saul­lēkta būt brīvs. Lai arī risks bija liels, man nebija citas iespējas kā vien palikt.

Arī Prāgas sienas taču nevarēja uzbūvēt bez grūtībām.**[1] Nu, vismaz tam velnēnu bataljonam, kas strādāja manā uzraudzībā, tas bija grūts pārbaudījums, kamēr es gulēju šūpuļtīklā un lūkojos zvaigznēs.

Pāris reižu noviļņojoties, dūmu strūkliņa izvijās starp galdiem, arvien vairāk tuvodamās Dženkinsam. Es paslēpos aiz blakusgaldiņa pārklāja un uzmanīgi palūkojos uz Dženkinsu.

Tagad es daudz labāk varēju saskatīt viņa biedru, lai gan viņš joprojām atradās pret mani ar muguru. Svešajam mugurā bija garš mētelis un galvā cepure ar platām malām, kas aizsedza seju.

Dženkinss bija uztraukts. …arī Laims [31] [1] Laims! Tieši to es biju pūlējies atcerēties! Šis vīrs ar zivij līdzīgo seju toreiz piedalījās Siržulauzēja apvērsuma mēģinājumā. Ja viņš tik pēkšņi atgriezies valstī, te noteikti drīz vien kaut kas norisināsies. šorīt atgriezās no Francijas, viņš sacīja. Viņi visi ir gatavi un gaida, kad varēs ķerties pie darba.

Viņš noklepojās. Otrs vīrietis joprojām nerunāja. No viņa plūda dīvaini pazīstama maģiskā aura. Es sasprindzināju atmiņu. Kur gan es viņu agrāk varētu būt saticis?

Strauja kustība aiz mana galdiņa. Dūmu strūkliņa saritinā­jās un paslēpās, bet satraukumam nebija iemesla. Man garām pagāja viesmīlis, nesdams divas kafijas krūzes. Viņš tās nolika uz Dženkinsa galda un, bez skaņas svilpodams, atkal devās prom.

Es viņus vēroju. Dženkinss iedzēra malku kafijas, bet neko neteica.

Pēc otras krūzes pastiepās roka liela, ar dīvainām zigzagveida rētām.

Es skatījos, kā šī roka satver kafijas krūzi un paceļ to. Sve­šinieks nedaudz pielieca galvu, lai iedzertu. Es redzēju platu pieri, līku degunu un īsi apgrieztu, melnu bārdu. Un tad es bei­dzot sapratu.

Kamēr algotnis dzēra kafiju, es ierāvos dziļāk ēnā.

10 bartimajs

Es pazinu šo vīru. Abas reizes, kad bijām tikušies, mums bija radušās zināmas nesaskaņas, bet mēs darījām, ko varējām, lai atrisinātu tās civilizēti. Bet, vai nu es uzmetu viņam virsū statuju, sviedu ar sprādzienu vai (pēdējoreiz) aizdedzināju šo džentlmeni un noripināju lejup pa kalnu, nelikās, ka viņš kād­reiz būtu ievainots. Savukārt viņš abas reizes mani gandrīz nonāvēja ar sudraba ieročiem. Un tagad, kad es biju vārgs kā tikko dzimis bērns, mēs atkal satikāmies. Protams, es nebai­dījos no viņa, nē taču! Teiksim tā: es vienkārši biju saprātīgi piesardzīgs.

Viņam kā vienmēr kājās bija seni ādas zābaki, novalkāti un netīri, bet dvesa pēc maģijas. [32] [1] Atšķirībā no mana saimnieka kurpēm, kas vienkārši smirdēja.

Visticamāk, ka tieši pret tām bija atsities mans raidītais pulss. Septiņjūdžu zābaki, kas vienā solī var pieveikt lielus attālumus, mūsdienās sastopami patiešām reti. Kombinējot tos ar šī puiša spējām pretoties maģijai un slep­kavas tieksmēm, viņš bija bīstams pretinieks. Labi, ka biju droši paslēpies zem galdauta.

Algotnis izdzēra kafiju vienā malkā [33] [1] Tā bija patiešām karsta. Tam puisim nudien ir iekšas!

un atkal nolaida rētām klāto roku uz galda. Tad viņš ierunājās: Tātad viņi visi ir izvēlējušies? Balss bija pazīstama mierīga, dziļa un pārlie­cināta.

Dženkinss pamāja. Jā. Un arī viņu velnēni. Cerams, ka ar I u pietiks.

- Vadonis parūpēsies par pārējo.

Aha! Nu tad beidzot viņi ķersies pie lietas! Vadonis! Vai tas hija Hopkinss vai kāds cits? Man galva griezās un dūca, bija grūti koncentrēties. Vajadzētu piekļūt tuvāk. Dūmu strūkliņa nedaudz izvijās no galdapakšas.

Dženkinss iedzēra kafiju. Vai vēlaties, lai ēs vēl kaut ko izdaru, ser?

- Nē, pagaidām ne. Es sameklēšu busiņus.

- Un kā ar ķēdēm un virvēm?

- Arī tās es sadabūšu. Man šajā ziņā ir lielāka pieredze.

Ķēdes! Virves! Busiņi! Salieciet to visu kopā, un ko jūs iegū­siet? Jā, es arī nezinu. Bet izklausījās nelāgi. Es sajūsmā pieritinājos vēl mazliet tuvāk.

- Dodieties mājās, algotnis sacīja. Jūs savu esat paveicis. Es iešu ziņot Hopkinsa kungam. Pasākums uzņem apgriezie­nus.

- Ja nu man vajadzēs ar viņu sazināties? Vai viņš joprojām ir Vēstniekā?

- Šobrīd jā. Bet jūs drīkstat viņu traucēt tikai ārkārtas gadī­jumā. Mums nav vajadzīga lieka uzmanība.

Dūmu strūkla zem blakusgaldiņa būtu sajūsmā dejojusi, ja vien nejustos tik stīva. Vēstnieks acīmredzot bija kādas viesnīcas nosaukums. Tas nozīmēja, ka man ir Hopkinsa adrese tieši tas, ko Mandrāks vēlējās. Es jau gandrīz biju brīvs! Varbūt nedaudz noguris, bet nebiju zaudējis ķērienu izsekošanā.

Dženkinss iegrima domās. Runājot par to, ser… tikko atce­rējos… šovakar, kad runāju ar Brūksu un Vaitersu, pie mums pielidoja savāda muša. Varbūt tā bija tikai muša, bet…

Algotņa balss skanēja kā pērkons. Vai tiešām? Un ko jūs izdarījāt?

Dženkinss pabīdīja brilles augstāk uz deguna zēns kļuva nervozs, kā jau tas bija labi saprotams. Algotnis bija veselu pēdu garāks par viņu un divreiz būdīgāks. Viņš ar vienu vēzienu varētu salauzt Dženkinsam sprandu. Ep to uzmanīgi nopētīju, bet neko bīstamu nepamanīju, viņš izstomīja.

Protams, nepamanīji! Dūmu strūkliņa zem blakusgalda pasmīnēja.

Un vēl es liku savam velnēnam Trakletam tai sekot un pēc tam ziņot man.

Tas vairs nebija tik labi. Es atkal palīdu zem galda un uzma­nīgi nopētīju istabu, pārskatot visus plānus. Iesākumā es neko neredzēju. Bet tad pamanīju, ka pa grīdu lien mazs zirneklītis. Tas uzmanīgi ielūkojās zem katra galda, daudzās acis šaudīdams uz visām pusēm. Es pacēlos augstāk, paslēpos ēnā un gaidīju.

Zirneklītis rāpoja mana galdiņa virzienā. Tas parāpoja garām, tūlīt pat ieraudzīja mani un pacēlās uz pakaļkājām kā trauksmē. Dūmu mākonis metās lejup, apvijās zirneklim īsa cīņa, smalks spiedziens, un tas arī viss.

Tagad dūmu strūkla atkal sakustējās. Sākumā tā vijās lēni, gluži kā pitons pēc krietnas maltītes, bet drīz vien kļuva veik­lāka.*[1] Nabaga Traklets būtībā nebija pats gardākais kumoss, un citā situ­ācijā es būtu no tāda atteicies, bet šādā situācijā man bija nepieciešama katra enerģijas deva. Turklāt tas cūka gatavojās mani nosūdzēt.

Es palūkojos atpakaļ. Sazvērnieki šķīrās algotnis cēlās kājās, lai dotos prom, bet Dženkinss palika gaidīt savu velnēnu.**[1] Tas nu gan būs ilgi. Es viņa vietā pasūtītu vēl vienu kafiju.

Bija laiks izlemt.

Mandrāks bija pavēlējis man atrast Hopkinsu un noskaidrot, ko viņš iecerējis, un es biju paveicis lielu daļu uzdotā. Es varēju doties pie saimnieka, jo biju izdarījis pietiekami daudz, lai viņš mani beidzot atbrīvotu. Bet Mandrāks varētu nesaprast, ka tagad viņa pienākums ir mani atbrīvot. Viņš galu galā jau pirms tam ne vienu reizi vien bija mani sarūgtinājis. Tāpēc labāk būt pilnībā pārliecinātam sagādāt viņam tik pilnīgu informāciju, ka vienīgais, ko viņš varētu darīt, būtu pazemīgi pateikties un sekot man uz pentaklu.

Un tieši šobrīd algotnis devās pie Hopkinsa.

Dūmu strūkliņa zem galda saspringa lēcienam. Nē… vēl ne… beidzot pamanīju zābaku pāri tie bija brūni, veci un novalkāti.

Brīdī, kad tie gāja man garām, es lēcu un atkal pārvērtos.

Algotnis apņēmīgi devās uz durvīm. Viņa mētelis čaukstēja, ieroči šķindēja. Un pie labā zābaka bija pieķērusies maza ķirzaciņa.

Bija iestājusies nakts. Pa attālo ceļu ripoja pāris automašīnu. Gājēju bija maz. Algotnis aizcirta kafejnīcas durvis, pagāja pāris soļu un apstājās. Ķirzaka ieķērās zābakā ar zobiem un nagiem. Es zināju, kas tagad sekos.

Maģiskā vibrācija satricināja manu būtību līdz kaulam. Zābaks, pie kura biju pieķēries, pacēlās un atkal pieskārās zemei, bet šajā īsajā brīdī visa apkārtne iela, gaismas un kafejnīca sagriezās straujā virpulī. Vēl viens solis un pēc tam vēl viens. Gaismas viļņojās, es pamanīju garām slīdošos cilvēkus, sadzir­dēju trokšņus, bet nepievērsu tiem uzmanību. Mans vienīgais uzdevums bija noturēties pie septiņjūdžu zābaka, lai tas mani nenomestu savā straujajā gaitā ārpus laika un telpas. Sajūta bija tāda kā Citā pasaulē, un man šis ceļojums pat būtu paticis, ja vien es nesajustu, kā no manas jaunās formas pamazām atda­lās mani būtības gabaliņi, krītot mums aiz muguras kā ogles no degoša ugunskura. Lai gan pusdienas mani bija spēcinājušas, es jutu, ka uzturēt redzamu šīs pasaules formu kļūst arvien grūtāk.

Zābaks apstājās. Gaismu mutulis norima, un mēs ieraudzī­jām citu Londonas kvartālu. Es pagaidīju, kamēr galva vairs nereibs, un palūkojos apkārt.

Mēs bijām vienā no parkiem netālu no Trafalgaras laukuma. Vienkāršie ļaudis te pulcējās, lai atpūstos pēc darba dienas. Varas iestādes to atbalstīja īpaši kopš tā laika, kad karā klājās arvien ļaunāk, un laiku pa laikam pat rīkoja spilgtas un bez­gaumīgas svinības, lai radītu iedzīvotājos maldīgu prieka sajūtu.

Parka vidū mirdzēja dižā Stikla pils, brīnumains izgais­motu kupolu un minaretu kopums. Pagatavota no divdesmit tūkstošiem izliektu stikla plākšņu, kq kopā saturēja dzelzs rāmis, uzcelta kara pirmajā gadā un pēc tam piebāzta ar sal­dumu tirgotavām, karuseļiem, alus bāriem un izklaides ska­tuvēm. Vienkāršajiem ļaudīm te patika, ko nevarētu teikt par džiniem. Mums nepatika dzelzs.

Parkā bija vēl citi paviljoni, ko izgaismoja velnēnu laternas, kuras karājās kokos. Te ripoja rotaļu automašīnas un vilcieniņi, kas vadāja pasažierus pa parka celiņiem. Pie Sultāna pils iedzē­rušu vīriešu priekšā dejoja kaislīgas skaistules. [34] [1] Dažas no viņām bija īstas meitenes, bet augstākajos plānos es pama­nīju, ka viena bija tikai tukša forma ar cauru vidu, otra bija ņirdzošs foliots, kura dzeloņainos locekļus sedza burvestība.

Gar galveno eju bija novietotas vīna un alus mucas, uz iesmiem virs ugunskura cepās vērši. Algotnis iejuka viņu vidū, tagad iedams kā parasts cilvēks.

Mēs pagājām garām Nodevēju stūrim, kur virs pūļa galvām stikla būrī karājās sagūstītie dumpinieki. Blakus stikla prizmā pirmajā plānā bija redzams briesmīgs, melns dēmons. Tas rūca un lēkāja, kratīdams dūres pret garāmgājējiem. Tālāk bija uzslieta skatuve, turpat varēja redzēt arī plakātu, kas vēstīja, kāda izrāde notiek šovakar Kā tika uzveikta nodevība kolonijā. Aktieri skraidīja pa skatuvi, pūlēdamies attēlot oficiālo versiju par karu Amerikā, izmantodami gumijas zobenus un kartona dēmonus. Visur stāvēja smaidīgas kundzes, kas pasniedza cilvē­kiem bezmaksas Patieso kara stāstu eksemplārus. Šādā raibā un trokšņainā vietā nebija iespējams nopietni padomāt un atrast argumentus pret karu. [35] [1] Lielākā daļa šī visa bija Mandrāka nopelns viņš to bija izdomājis līdz pēdējam sīkumam, turklāt liekot lietā to teatralitāti, ko viņš bija aizguvis no sava drauga Mierdara. Ideāls raupjā un maigā apvienojums. Sagūstītais "amerikāņu dēmons" bija īpaši labs, lai gan nenoliedzami to bija izsaucis kāds no mūsu valdības vīriem tieši šim nolūkam.

To visu es jau biju redzējis neskaitāmas reizes. Šobrīd sva­rīgākais bija cieši turēties pie algotņa, kas bija nogriezies no galvenā ceļa un tagad devās pāri tumšajiem zālājiem uz ezera pusi.

Ezers nebija nekāds īpašais dienā tur tupēja meža pīles, bērni peldējās un brauca ar gumijas laiviņām -, bet naktī tas kļuva tumšs un noslēpumains. Ezera malas klāja ēnainas niedru gultas, un tam pāri, savienojot saliņas, liecās tiltiņi austrumu stilā. Uz vienas šādas saliņas slējās ķīniešu pagoda. Tās priekšā bija izbūvēta koka veranda, kas pacēlās virs ūdens.

Algotnis straujā solī devās turp. Viņš šķērsoja tiltiņu, zāba­kiem rībinot koka dēļus. Es pamanīju verandā tumšu stāvu, virs kura galvas augstākajos plānos bija saskatāmas vērīgas būtnes.

Laiks kļūt piesardzīgam. Šādā izskatā mani pamanītu pat visdumjākais velnēns. Tomēr es izdomāju, kā varētu piekļūt pietiekami tuvu, lai visu novērotu un dzirdētu. Pie saliņas stie­pās niedru gulta, gluži kā radīta slēpnim. Ķirzaka atlaidās no zābaka un ielēca niedrēs. Pēc pāris sāpīgām pārvērtību sekun­dēm uz saliņu peldēja zaļa čūska.

Es dzirdēju algotņa balsi klusu un cieņas pilnu: Hopkinsa kungs.

Čūska aptinās ap nolūzušu koka zaru, kas slējās ārā no ūdens, un palūkojās uz verandu. Algotnim blakus stāvēja otrs vīrs sīks, nolaistiem pleciem un iedrošinādams uzsita bār­dainim pa plecu. Es sasprindzināju skatienu un uz mirkli saska­tīju viņa seju: tā bija vienkārša, pareiza un grūti iegaumējama. Kāpēc tad viņa izskatā bija kaut kas tāds, kas lika man nepatikā nodrebēt?

Vīrieši devās prom no verandas un ārpus mana redzesloka. Čūska nolamājās un eleganti aizslīdēja pa niedrēm. Vēl maz­liet… Ja vien es sadzirdētu, ko Hopkinss saka, ja man būtu kaut mazākā nojausma…

Niedres pašķīrās, un nez no kurienes parādījās piecas pelē­kas ēnas. Desmit garas kājas saliecās un lēca. Tas viss notika bez skaņas vienu brīdi es biju ezerā viens pats, un tad pēkšņi man apkārt bija pieci gārņi, asajiem knābjiem klabot, sarka­najām acīm gailot. Viņi sastājās man visapkārt, nogriežot jeb­kādu bēgšanas ceļu, ar nagiem un knābjiem cenšoties aizsniegt nabaga čūsku. Es saritinājos un pēkšņi ieniru, bet gārņi bija ātrāki viens satvēra mani aiz astes, otrs nedaudz zem gal­vas. Viņi savicināja spārnus un uzlidoja gaisā, nesdami mani pa gaisu kā tādu tārpu.

Es aplūkoju savus sāncenšus visos septiņos plānos: visi pieci bija folioti. Parastos apstākļos es būtu izrotājis pilsētu ar viņu spalvām, bet pašlaik vienīgais, ko varēju darīt, bija mēģināt izrauties brīvībā. Jutu, ka mana būtība sāk sairt.

Es cīnījos, grozījos un locījos, spļāvu indi pa labi un kreisi. Niknumā pieliku vēl vairāk spēka. Pārvērtos par mazu un sli­denu zuti, kas izslīdēja no tvēriena un krita pretī ūdenim.

Viens no gārņiem atpleta knābi un metās man pakaļ.

Tumsa.

Tas nu gan bija apkaunojoši. Es biju aprīts gluži kā tāds velnēns! Man visapkārt vijās svešā būtība. Es jutu, kā tā sāk ēst manējo. [36] [1] Šādos gadījumos jārīkojas ātri, citādi tevi vienkārši absorbē. Vājākām būtnēm nav iespējams pretoties spēcīgākām, un šoreiz tas varēja beigties ātri un bēdīgi.

Man nebija izvēles. Sakopojis visu enerģiju, es raidīju sprā­dzienu.

Tas bija skaļi un nepatīkami, bet panāca vajadzīgo efektu. Mazi foliota gabaliņi krita lejup no debesīm, un es kritu tiem līdzi kā melna pērle. «,

Pērle iekrita ūdenī. Četri atlikušie gārņi tūlīt pat bija klāt, sarkanajām acīm spīdot, asos knābjus izstiepuši.

Es nogrimu un ierakos tumšajās, biezajās dūņās un sapuvušajās niedru saknēs, kas mani slēpa visos plānos.

Prāts miglojās, es gandrīz zaudēju samaņu. Ja es tagad aiz­migtu, viņi mani atrastu. Man jāizbēg, jāatgriežas pie saim­nieka. Vajadzēja vēl tikai nedaudz papūlēties, lai tiktu prom.

Visapkārt man nolaidās garas gārņu kājas, milzīgi knābji kā šķēpi šķēla ūdeni. Atskanēja slāpēti lamuvārdi. Mazs, savainots kurkulis lēnām kūlās uz krasta pusi. Sasniedzis ezera vidu, tas pārsita visus augšanas rekordus un kļuva par slimīgu vardi ar stīvām kājām un platu muti. Abinieks lēca prom pa zāli, cik ātri vien spēja.

Es biju pusceļā līdz parka galvenajam ceļam, kad gārņi mani pamanīja. Viens no viņiem noteikti bija lidojis pietiekami aug­stu. Viņi ar sajūsmas ķērcieniem pacēlās gaisā un metās mani vajāt.

Viens no gārņiem strauji piķēja. Varde lēca sānis, atstājot savu vajātāju ar knābi dziļi zemē.

Tagad es jau biju uz ceļa starp gājējiem. Varde lēca pa labi un pa kreisi, izvairīdamās nokļūt zem kājām, tad no gājēju ple­ciem uz galvām, no groziem uz bērnu ratiņiem, visu laiku kurk­stēdama un bolīdama acis. Vīrieši iekliedzās, sievietes spiedza, bērni sajūsmā noelsās. Aiz manis lidoja gārņi spalvām švīkstot, sarkanajām acīm gailot, redzēdami tikai savu upuri. Viņi sagāza stendus, apvēla vīna mucas, aizspēra pa gaisu suņus. Cilvēki tika pagrūsti malā kā lupatu lelles, pa gaisu lidoja Patieso kara stāstu kaudzes, iekrītot gan izlietajā vīnā, gan ugunskuros.

Bēgle uzlēca uz skatuves, spožajās prožektoru gaismās, pārbiedējot vienu aktrisi tik stipri, ka tā metās klēpī otrai un nogrūda no kājām trešo, kas nogāzās no skatuves kā mirstošais gulbis. Abinieks šāvās ārā pa skatuves durvīm, gārnim sekojot cieši uz pēdām, un atkal parādījās pa otrām, sēžot uz galvas kartona goblinam. Varde uzlēca uz plakāta, pieķērās pie tā un nogaidīja, kamēr gārnis metīsies tai pakaļ. Putns atvēzējās ar knābi un nogāza plakātu, aizlidinādams vardi tālu pa gaisu. Nogurušais abinieks nolaidās netālu no kristāla prizmas, kur sēdēja sagūstītais dēmons.

Tobrīd es jau vairs nesapratu, kas esmu un ko daru. Patiesībā mana būtība jau sāka sadalīties. Es tik tikko redzēju, man ausīs zvanīja. Es lēcu nedomājot, mainot virzienu pēc katra lēciena un mēģinot izvairīties no vajātājiem.

Skaidrs, ka vienam no maniem vajātājiem pietrūka pacietī­bas, un tas raidīja man pakaļ triecienu. Es palēcu malā nudien neredzēju, kā tas ietriecas prizmā, nedzirdēju, kā šķīst kristāls. Tā nebija mana vaina. Ar mani tam nav nekāda sakara. Es neredzēju, kā melnais dēmons pārsteigumā sarauc uzacis un pastiepj nagaino ķetnu, lai izlauztos brīvībā. Nedzirdēju bries­mīgo pūla kliedzienu, kad dēmons nolēca pārbiedēto cilvēku vidū.

Es par to visu neko nezināju. Jutu tikai to, ka man dzenas pakaļ, ka ar katru lēcienu mana būtība kļūst arvien vārgāka. Es palēnām izdzisu, bet man nebija laika atpūsties, jo uz papēžiem mina vēl straujāka nāve.