Ptolemaja vārti

13 Bartimajs

torīt, tāpat kā daudzos citos rītos, pie mana saimnieka Pto­lemaja durvīm pulcējās lūdzēju rinda. Viņi bija ieradušies jau pirms saullēkta, ietinušies šallēs, zilām kājām un nosaluši, bet pacietīgi gaidīja saullēktu. Kad pār upi nolija pirmie gaismas stari, burvja kalpi atvēra durvis un ielaida viņus iekšā.

Torīt, tāpat kā daudzos citos rītos, mēs uzklausījām sūdzības par netaisnībām un nelaimēm. Dažiem pietika ar labu padomu. Daži (tie, kuri bija atnākuši ar viltu vai sliktiem nodomiem) tika padzīti. Pārējiem tika apsolīts palīdzēt. Pa logiem izlidoja velnēni un folioti, aiztraucoties pa pilsētu ar dažādiem uzde­vumiem. Un dažos gadījumos palīgā tika norīkoti arī augstā­kie džini. Vairākas stundas gari devās prom no mājas un atkal atgriezās. Patiešām darbīga saimniecība.

Pusdivpadsmitos nama durvis tika slēgtas, un Ptolemajs pa sētas durvīm devās uz Aleksandrijas bibliotēku, lai strādātu.

Mēs soļojām pa bibliotēkas pagalmu. Bija pusdienlaiks, un Ptolemajs vēlējās nopirkt anšovu maizi tuvējā tirgū. Es gāju viņam blakus kā ēģiptiešu rakstvedis ar pliku pauri un spal­vainām kājām, aizrautīgi strīdoties ar viņu par dažādu pasauļu filozofijām. [37] [1] Viņš apgalvoja, ka abas pasaules noteiktu iemeslu dēļ var saskarties un burvjiem kopā ar džiniem būtu jāizlemj, kādi šie iemesli ir. Es savukārttās nosaucu par pilnīgām muļķībām. Saskarsme starp mūsu pasaulēm bija viena vienīga vardarbība (mūsu džinu paverdzināšana), kas pēc iespējas drīzāk būtu jāizbeidz. Mūsu saruna bija kļuvusi tik spraiga, ka izvairīties no rupjībām palīdzēja tikai mana vēlme saglabāt retoriskās runas tīrību. Mums garām pagāja diskusijās iegrimuši zinātnieki: runīgie grieķi, salīkušie romieši degošām acīm, tumšādainie nabatieši un izmeklēti pieklājīgie diplomāti no Meroe un tālās I 'artas. Tie visi bija ieradušies smelt gudrību no ēģiptiešu zinā­šanu akas. Mēs jau gatavojāmies pazust, kad pēkšņi blakusielā atskanēja tauru skaņas. Parādījās kareivji ar Ptolemaju dinasti­jas karogiem. Kad viņi pašķīrās, skatienam atklājās Ptolemaja brālēns, karaļa dēls un troņmantnieks, kasjēnām grīļojās augšup pa kāpnēm. Viņam pa pēdām sekoja lišķu un pielīdēju pulciņš. [38] [1] Tur bija priesteri, galminieki, dzērājbrāļi, profesionāli cīkstoņi, bār­dainā dāma un punduris. Karaļa dēlam bija plaša sirds un liels draugu pulks.

Mēs ar saimnieku apstājāmies un pieklājīgi noliecām galvas.

- Brālēn! karaļa dēls apstājās. Tunika apkļāva viņa alusvēderu, uz kura jau bija parādījušies sviedru plankumi. Viņa seja bija uzburbusi no vīna, viņa aura tāpat. Acis zem smaga­jiem plakstiņiem bija miglainas. Brālēn, viņš vēlreiz nošļup­stēja. Atnācu pie tevis ciemos.

Ptolemajs atkal paklanījās. Paldies, kungs, tas ir liels gods.

- Domāju, ka jāpaskatās, kur tu klaiņo laikā, kad tev vaja­dzētu būt kopā ar mani, viņš dziļi ievilka elpu, kā kārtī­gam brālēnam pieklātos. Viņa pavadoņu pulciņš ieķiķinājās. Filips un Aleksandrs, un visi pārējie mani brālēni strādā valsts labā, troņmantnieks turpināja, viņi cīnās tuksnešos un kal­nos, pārstāv valsti austrumos un rietumos. Šie vīri ir uzticami mūsu dinastijai. Bet tu… viņš pavilka vaļīgāk tuniku, vai mēs varam paļauties uz tevi?

- Jebkurā veidā, kā pavēlēsiet, kungs.

- Vai tiešām, Ptolemaj? Tu nespēj ne cilāt zobenu, ne uzvilkt loku kāds ir tavs spēks? Esmu dzirdējis, ka tas ir šeit, viņš piesita ar pirkstu pie pieres. Ko tu dari šajā saules pamestajā vietā?

Ptolemajs pieklājīgi nolieca galvu. Es pētu rakstus, mans kungs, ko sarakstījuši diži zinātnieki un priesteri. Darbus par vēsturi un reliģiju…

- Un maģiju, kā esmu dzirdējis. Aizliegtos darbus. To sacīja kāds garš, tumšā mantijā tērpies priesteris, kura galva bija noskūta un ap acīm ar baltu mālu uzvilkti loki. Viņš izspļāva šos vārdus gluži kā kobra izspļauj indi. Visticamāk, pats bija burvis.

- Ha! Tieši tā! Tā ir visa ļaunuma sakne. Karaļa dēls pielie­cās tuvāk. No viņa drēbēm plūda skābena dūmu smaka. Cilvēku vidū tu ar šīm zintīm esi slavens, brālēn. Tu izmanto maģiju, lai pielabinātos viņiem, lai dabūtu viņus savā pusē. Esmu dzirdējis, ka viņi katru dienu nākot uz tavu māju, lai vērotu, kā tu nodar­bojies ar maģiju. Esmu dzirdējis dažādus stāstus.

Ptolemajs saknieba lūpas. Patiešām, mans kungs? Nezi­nāju. Tiesa, pie manis iegriežas daži nelaimīgie un nabadzīgie. Un es viņiem sniedzu labu padomu. Tas arī viss. Esmu tikai zēns vājš un nenozīmīgs. Labprāt pavadu laiku vientulībā, meklējot nedaudz jaunu zināšanu.

Šī uzspēlētā pazemība (tā nudien bija uzspēlēta, jo Ptolemaja alkas pēc zināšanām bija tikpat spēcīgas kā karaļa dēla alkas pēc varas) nokaitināja princi. Viņa seja piesarka vēl vairāk un mutes kaktiņos parādījās putas. Zināšanas, ko? viņš kliedza. Jā, bet kādas zināšanas? Un ar ko tas beigsies? Papīra ruļļi un raks­tāmie irbuļi kārtīga vīra rokās nav bīstami, bet melnās maģijas speciālista rokās tie ir bīstamāki par zobenu! Ēģiptes vēsturē ir bijuši notikumi, kad einuhi ar vienu kājas spērienu apstādinā­juši veselas armijas un aizslaucījuši jūrā faraonus. Es nevēlos, lai ar mani tā notiktu. Par to tu smīni, vergs?

Es nemaz negribēju smīnēt. Man vienkārši patika viņa pie­zīme, jo arī es biju viens no tiem, kas apstādināja to armiju un aizslaucīja jūrā faraonu. Cik jauki, ka tavus darbus atceras. Paklanījos. Ne par ko, kungs.

- Tu smīnēji, es redzēju! Kā tu drīksti smieties par troņmant­nieku!

Viņa balss trīcēja. Sardzes vīri zināja, kas sekos, un pacēla piķus. Ptolemajs iejaucās sarunā: Viņš nevēlējās jūs aizskart, mans kungs. Manam rakstvedim ir iedzimts nervu tiks, kas liek sejas muskuļiem savilkties kā smīnā. Tā ir nelaime…

- Viņa galva tiks uzdurta uz pīķiem pie Krokodilu vārtiem! Sardze!

Kareivji nolieca šķēpus, ilgodamies slacīt akmeņus manām asinīm. Es mierīgi gaidīju neizbēgamo. [39] [1] t.i., asinsizliešanu. Ko veikšu es.

Ptolemajs pagāja soli uz priekšu. Lūdzu, brālēn, tas ir smieklīgi…

- Nē! Nekādu iebildumu! Vergam jāmirst.

- Tādā gadījumā es tev kaut ko pateikšu. Mans saimnieks piegāja tuvāk troņmantniekam abi bija vienā augumā. Viņa tumšās acis lūkojās prinča ūdeņainajās, skatiens bija caur­urbjošs. Karaļa dēls sarāvās un sašļuka, sardzes vīri nemie­rīgi sagrozījās. Saulei priekšā nostājās mākoņi, pagalmā kļuva krēslains. Karavīriem uz miesas parādījās zosāda. Liec viņu mierā, Ptolemajs skaidri un mierīgi teica. Viņš ir mans sargs, un es izlemšu, vai viņš ir jāsoda vai ne. Dodies prom un atgrie­zies pie savām vīna mucām. Tava klātbūtne šeit traucē zināt­niekiem un nedara godu mūsu ģimenei. Tāpat tavas netaisnās apsūdzības. Saprati?

Karaļa dēls bija tik tālu atliecies atpakaļ, ka mantija jau vil­kās pa zemi. Viņš iekurkstējās kā krupis: Jā.

Ptolemajs atkāpās. Likās, ka mākoņi, kas bija sastājušies ap sauli, izklīst. Visi atviegloti nopūtās. Priesteri paberzēja spran­das, dižciltīgie skaļi nopūtās. Punduris bija paslēpies cīkstonim aiz muguras.

- Nāc, Rekit, Ptolemajs teica, nopētot karaļa dēlu ar zināmu interesi. Uz redzēšanos, brālēn. Es kavēju pusdienas.

Viņš devās projām. Karaļa dēls, joprojām bāls un nobijies, tomēr beidzot atguvās, nolamājās un izvilka no azotes nazi.

Viņš metās pakaļ Ptolemajam. Es pacēlu.roku, un karaļa dēls pēkšņi nokrita ceļos, piespiedis rokas pie saules pinuma. Viņa mute bija pavērta, acis izvalbītas. Nazis nokrita uz akmeņiem.

Ptolemajs soļoja uz priekšu. Kareivji atdzīvojās četri no viņiem nolaida šķēpus un ierēcās. Es pavicināju rokas pusaplī, un kareivji cits pēc cita aizlidoja pa gaisu. Viens uzkrita virsū romietim, otrs grieķim, trešais aizlidoja pāri visam pagalmam, ceturtais iekrita pārdevēja ratiņos un tika aprakts zem saldumu kaudzes. Tagad viņi gulēja zemē kā saules pulksteņa rādītāji.

Pārējie brālēna pavadoņi bija bailuļi. Viņi saspiedās ciešāk un nekustējās. Es uzmanīgi vēroju plikpauraino priesteri varēja redzēt, ka viņš vēlas kaut ko uzsākt. Bet vīrietis ieskatījās man acīs un izlēma, ka nevēlas mirt.

Ptolemajs gāja tālāk. Es sekoju. Mēs devāmies meklēt anšovu maizi. Kad atgriezāmies, bibliotēkas pagalmā viss bija klusu un mierīgi.

Mans saimnieks zināja, ka šī saķeršanās nenovedīs ne pie kā laba, bet zinātnieka darbs bija pārņēmis viņa prātu un viņš izlikās neredzam sekas. Es nebiju tik akls, tāpat arī Aleksand­rijas iedzīvotāji ne. Baumas par brālēnu saķeršanos izplatījās ātri, un dažas bija pavisam fantastiskas. [40] [1] Viens vēstījums, ko uzveda skečā ostas rajonā, rādīja, ka karaļa dēls tiek pārsviests pār bibliotēkas galdu un dēmons vai dēmoni kārtīgi noper viņu ar spriguli. Torņmantnieks kļuva nepopulārs, viņa pazemojumu uzņēma ar vispārēju sajūsmu, un Ptolemaja slava pieauga.

Kādu nakti es lidoju virs pils un saskrējos ar kādu citu džinu.

- Kas jauns?

- Ziņas par karaļa dēlu. Viņa sirdī iemitinājušās bailes un naids. Viņš dienu no dienas murmina, ka Ptolemajs kādu nakti uzsūtīs viņam dēmonu un sagrābs troni. Šīs briesmu priekšno­jautas pulsē templī kā dunošas bungas.

- Bet manam saimniekam rūp tikai rakstīšana. Viņu neinte­resē tronis.

- Tik un tā. Karaļa dēls neliksies mierā. Viņš ir sūtījis spie­gus, lai tie atrastu cilvēkus, kas Ptolemaju nonāvētu.

- Paldies, Afa. Lai tev labs lidojums!

- Tev tāpat, Bartimaj.

Ptolemaja brālēns bija muļķis un žūpa, bet es lieliski sapratu viņa bailes. Viņš nebija burvis. Mūsdienu Aleksandrijas burvji izrādījās tikai ēnas tiem varenajiem burvjiem, pie kuriem es reiz tiku šeit strādājis. [41] [1] Senie faraoni bija uzticējuši nodarboties ar maģiju saviem priesteriem, un grieķi nebija mainījuši šo paražu. Bet, ja kādreiz talantīgi burvji strau­mēm plūda uz Ēģipti, lai celtu impērijas spēku uz nabaga džinu mugurām, tad šis laiks sen bija beidzies.

Armija bija vājāka, nekā pieredzēts daudzās paaudzēs, turklāt tālu prom. Bet Ptolemajs kļuva arvien spē­cīgāks. Nav šaubu, ka karaļa dēls būtu bezspēcīgs ko darīt, ja mans saimnieks izlemtu viņu gāzt no troņa.

Laiks ritēja. Es vēroju un gaidīju.

Karaļa dēls drīz vien atrada šos vīrus. Viņiem samaksāja. Un kādā mēness apspīdētā naktī viņi ielavījās dārzā un devās uz mana saimnieka guļamistabu. Kā jau es laikam pieminēju, viņi tur neuzkavējās ilgi.

Karaļa dēls bija noorganizējis, ka tonakt viņa nav pilsētā viņš medīja tuksnesī. Atgriežoties viņu sagaidīja maitasputni, kas pie Krokodilu vārtiem mielojās ar triju slepkavu līķiem. Viņu kājas pieskārās valdnieka karietei, kad viņš iebrauca pil­sētā. Troņmantnieks bālā ģīmī ieslēdzās savā istabā un nerādī­jās vairākas dienas.

- Saimniek, es sacīju, tavai dzīvībai joprojām draud bries­mas. Tev jāpamet Aleksandrija.

- Tas nav iespējams, Rekit. Šeit ir bibliotēka.

- Tavs brālēns ir muļķis, bet viņš neliksies mierā.

- Un tu vienmēr varēsi viņu pārspēt, Rekit. Es paļaujos uz tevi.

- Šie slepkavas bija tikai cilvēki. Nākamie var arī tādi nebūt.

- Tu tiksi galā. Kāpēc tu tik muļķīgi sēdi?

- Šodien es izskatos pēc velnēna, un velnēni tā sēž. Paklau, es nudien esmu glaimots, ka tu man tā uzticies, bet es labprātāk izvairītos no situācijas, kad pie mūsu durvīm klauvē mārids.

Viņš iesmējās. Mārids! Manuprāt, tu pārvērtē mūsu galma burvju spējas. Drīzāk tas būs vienkājains molers.

- Tavs brālēns iepeldējis dziļos ūdeņos. Viņš sadzer ar Romas vēstnieku un Roma, vismaz kā man nācies dzirdēt, pašlaik ir maģijas centrs. Katrs burvis no šejienes līdz pat Tigrai cenšas nokļūt Romā un iegūt mūžīgu slavu.

Ptolemajs paraustīja plecus. Tātad mans brālēns skrien pakaļ romiešiem. Kāpēc lai viņi uzbruktu man?

- Ja viņi novāktu tevi, tavs brālēns būtu viņiem mūžīgu pateicību parādā. Es dusmās izpūtu sēra mākoni saimnieka nebeidzamā gremdēšanās vecos papirusos un atrautība no dzī­ves mani kaitināja. Un es būšu pagalam! Tev jau ir vienalga, tu vari izsaukt sev simtiem vergu. Tev par manu likteni nospļau­ties! Es sakļāvu spārnus kā sikspārnis un nokarājos ar galvu uz leju no griestu sijas.

- Rekit, tu divreiz esi izglābis man dzīvību. Tu zini, cik es tev esmu pateicīgs.

- Vārdi, vārdi. Tie ne štrunta nenozīmē. [42] [1] Ēģiptes sarunvalodas stils. Es biju noskaities.

- Nav tiesa. Tu zini, kāds ir mana darba mērķis. Es vēlos saprast, kas atšķir mūs, cilvēkus, no džiniem, es gribu rast līdz­svaru, radīt uzticību mūsu starpā…

- Jā, jā, un, kamēr tu pildi šo cēlo darbu, es sargāju tavu pakaļu un iznesu tavu naktspodu.

- Tagad tu pārspīlē! To taču dara Anhoteps. Es nekad…

- Es runāju pārnestā nozīmē! Es gribēju teikt atrodoties tavā pasaulē, esmu ieslodzījumā, pakļauts tev. Tam nav nekāda sakara ar uzticību. Velnēns palūrēja gar spārna malu un palaida vēl vienu sēra purkšķi.

- Izbeidz, man te šonakt jāguļ. Tu apšaubi manu vārdu patie­sīgumu?

- Godīgi sakot, saimniek, visa tava pļāpāšana par samierinā­šanos džinu un cilvēku starpā ir tukši vārdi.

- Vai tiešām? saimnieka balss kļuva skarba. Labi, Rekit, es pieņemu tavu izaicinājumu. Manuprāt, esmu jau uzzinājis pietiekami, lai pārietu no vārdiem pie darbiem. Kā jau tu zini, esmu daudz pētījis ziemeļu cilšu maģiju, kur burvji un gari sastopas pusceļā starp abām pasaulēm. No tā, ko tu un citi esat man pastāstījuši, es secinu, ka varētu izdarīt ko labāku. Viņš nolika malā kausu un sāka staigāt pa istabu.

Velnēns nolaida spārnus. Ko tu ar to gribēji teikt? Nespēju izsekot tavam domu gājienam.

- Tev arī nav nekādas vajadzības man sekot, zēns atcirta. Gluži pretēji. Tiklīdz būšu gatavs, es sekošu tev.