Ptolemaja vārti

II netenjels

Izdzirdējis viņas balsi, Netenjels apstājās. Šī skaņa bija tik klusa salīdzinājumā ar neskaitāmajiem sprādzieniem un nemi­tīgo zižļa dūkšanu, bet meitenes balss izdarīja to, kas nebija izdevies visiem parka dēmoniem, tā lika viņa sirdij sisties straujāk.

Kaujas laukā viņš bija kustējies ātri un veikli, pats izvairīda­mies no nāves un sūtot nāvē visus dēmonus, kas gadījās ceļā un nespēja pretoties zižļa enerģijai. Tas bija kaut kas tāds, par ko sapņojuši daudzi burvji gadsimtu gaitā un arī viņš pats. Tā bija pārākuma sajūta, vara un bezbailība. Viņš virpuļoja zem nakts debesīm, sūtot savus ienaidniekus uz elli. Un tomēr līdzās veik­lībai un viltībai, līdzās adrenalīnam, kas plūda pa dzīslām, kaut kur dziļi sirdī viņš palika vienaldzīgs. Viņš jutās apmuļķots un pamests viens. Viņš neienīda dēmonus, kurus nogalināja, bet arī nemīlēja cilvēkus, kurus izglāba. Sieviete Trafalgaras laukumā bija parādījusi, ko viņš var no cilvēkiem sagaidīt. Viņi lūkosies uz burvi ar bailēm un riebumu, un viņiem būs tiesības tā darīt. Viņš taču bija burvis. Viņa un viņam līdzīgo dēļ Londona pašlaik bija liesmās.

Viņā beidzot sapurinājās lepnums un vēl džins, kas dan­coja pa viņa galvu. Jā, viņš pieliks punktu šai iznīcībai. Bet pēc tam… Darbība tas bija viens, cerības kaut kas pavisam cits. Viņam nebija ne jausmas, ko darīt tālāk.

Un tad uz gājēju celiņa pie Stikla pils…

Tā ir Kitijas balss, džins viņa galvā nodomāja.

Es zinu! Kāpēc tu domā, ka es nezinu ?

Tu pēkšņi kļuvi tāds smagnējs un mīksts, gluži kā slapjš kar­tons. Man jau likās, ka tevi pārņēmusi baiļu lēkme.

Tās nav bailes.

Ja jau tu tā saki. Tava sirds dauzās kā veseris. Turklāt tu esi nosvīdis… Vai esi drošs, ka tev nav drudzis?

Nav. Vai tu aizvērsies?

Netenjels vēroja, kā Kitija tuvojas. Visos septiņos plānos viņas aura apspīdēja zemi kā saule. Aiz meitenes nāca cilvēku bariņš.

- Kitij.

- Netenjel.

Viņi lūkojās viens otrā. Zēna mute pēkšņi atvērās, it kā viņš atraugātos. Un es! Neaizmirsti mani! Netenjels nolamājās un aizcirta žokļus.

Kitija pasmaidīja. Sveiks, Bartimaj!

Netenjels pēkšņi sajuta nepamatotu dusmu uzliesmojumu. Viņš nikni palūkojās uz Kitiju. Man likās, ka pavēlēju tev nenākt līdzi! Tu esi pārāk vārga. Tas ir pārāk bīstami.

- Kad tad es esmu klausījusi tavām pavēlēm? Kāda ir situā­cija?

Netenjels atvēra muti, lai runātu, bet atskanēja Bartimaja balss: Mēs esam iznīcinājuši lielāko daļu Nūdas armijas, bet viņš joprojām ir sveiks un vesels, apmeties tur iekšā, Netenjels norādīja uz Stikla pili, kopā ar septiņiem citiem gariem un apmēram simt cilvēkiem. Un mēs…

- …tūlīt tiksim ar to galā, Netenjels pabeidza teikumu.

- …esam lielās nepatikšanās, džins tobrīd teica.

Kitija samirkšķināja acis. Kā, lūdzu?

Netenjels pašūpoja zizli tā enerģija pulsēja un krakšķēja zem vina plaukstas. Viņš pēkšņi juta priecīgu nepacietību viņš iznīcinās Nūdu, izglābs cilvēkus un atgriezīsies pie Kitijas. Pārē­jais var pagaidīt.

Viņam pa galvu maisījās džins, kas stāstīja savus plānus Kiti­jai. Nūda ar katru brīdi kļūst stiprāks. Viņš nereaģē tāpat kā citi. Var būt, ka zizlis viņu neietekmē tā, kā mēs bijām domā­juši.

Netenjels džinu nikni pārtrauca: Ko tu ar to gribi teikt? Viss būs kārtībā.

- Fakvarls teica pavisam ko citu.

- Ak jā, un tu viņam noticēji.

- Viņš nemelotu. Tas nav viņa stilā.

- Nē, viņa stilā bija mēģināt mūs nogalināt. Netenjels apklusa. Viņš pamanīja cilvēkus, kas stāvēja puslokā ap Kitiju. Burvju rindās viņš pamanīja savu asistenti.

Zēns noklepojās. Sveika, Paipere.

- Labvakar, ser.

Kitija pievērsās Bartimajam: Nūda ir saņēmis gūstā daudz cilvēku, un mums ir maz laika. Vai ir kāda cita alternatīva bez zižļa?

- Nē. Ja nu vienīgi viss šis bars ir trīspadsmitā līmeņa bur­vji.

- Nu tad mums jāizmēģina zizlis. Netenjel, Kitija sacīja, tev jādara viss, kas ir tavos spēkos. Ja tu tiksi galā ar dēmo­niem, mēs evakuēsim cilvēkus. Kur viņi ir?

- Pavisam netālu, pils centrā. Sākumā Kitijas klātbūtne bija viņu mulsinājusi, turpretī tagad tā pildīja zēnu ar pašpa­ļāvību, deva iemeslu cīnīties tālāk. Viņš runāja ātri, ar seno autoritāti: Paipere, kad jūs tiksiet iekšā, pa labi būs gaitenis. Tas ved garām karuselim uz laukumu pils centrā. Tur ir dēmoni un gūstekņi. Jums jānogaida šajā gaiteni, kamēr es uzbrukšu no pretējās puses. Kad dēmoni metīsies uz manu pusi, mēģiniet izvest gūstekņus ārā pēc iespējas tālāk. Visi, kam līdzi ir velnēni, izmantojiet viņus, lai palīdzētu evakuēt cilvēkus. Skaidrs?

- Jā, ser.

- Labi. Kitij, tev vajadzētu pagaidīt ārpusē.

- Vajadzētu, bet es tā nedarīšu. Man ir amulets, atceries?

Netenjelam nebija laika strīdēties. Viņš pagriezās pret ieeju

pilī. Mums jāievēro pilnīgs klusums. Jums būs minūte laika, lai nostātos savās vietās.

Viņš atvēra durvis. Burvji cits pēc cita devās iekšā platām, bailēs ieplestām acīm, bālām, saspringtām sejām. Pāris burv­jiem līdzi bija velnēni, kas arī izskatījās pārbiedēti. Beidzamā gāja Kitija. Viņa uz pēdējā pakāpiena apstājās.

- Labi pastrādāts, meitene teica, norādīdama uz tukšo parku. Jūs abi ar Bartimaju. Man vajadzēja pateikt.

Netenjels pasmaidīja. Viņš nespēja vairs ilgāk gaidīt. Zizlis rokā dūca. Viss jau gandrīz ir beidzies, zēns maigi sacīja. -Ej. Es tev sekošu.

Durvis aiz viņiem aizvērās.