Ptolemaja vārti

21 netenjels

Pa limuzīna logu Netenjels lūkojās naktī uz laternām, mājām un cilvēkiem. Tie visi saplūda krāsainā, raibā virpulī, kas viņam neko neizteica un nenozīmēja. Uz mirkli viņš ļāva nogurušajam skatienam kavēties pie šīm mainīgajām formām, bet, kad auto­mašīna palēnināja gaitu, tuvojoties krustojumam, viņš ieskatī­jās logu stikla atspīdumā un ieraudzīja pats sevi.

Tas nebija pats labākais skats. Seja bija nogurusi, mati slapji, krekla apkakle nošļukusi. Tomēr acis mirdzēja.

No rīta tā nebija. Pieaugošais sasprindzinājums pazemo­jums Ričmondā, draudi karjerai un Bartimaja nodevība nebija nācis par labu. Paša rūpīgi konstruētais Džona Mandrāka veiksmīgā informācijas ministra un valdības locekļa tēls sāka šķobīties. Bet tieši Lutiēnas jaunkundzes noraidošā izturēša­nās bija pielikusi punktu. Pāris mirkļos viņa bija satriekusi Mandrāka rūpīgi izveidotās statusa un varas bruņas, atstājot viņu kailu un neaizsargātu. Šis trieciens bija gandrīz neiztu­rams. Zaudējis augsto pašapziņu, viņš bija attapies haotiskajā realitātē un pavadījis atlikušo dienas daļu, niknumā ārdoties vai domīgi sēžot klusumā.

Tomēr bija divas lietas, kas viņam neļāva ieslīgt sevis žēlo­šanā. Pirmā Bartimaja novēlotais, bet noderīgais ziņojums, kas ļāva noticēt, ka viss vēl nav zaudēts. Ziņas par Hopkinsu Netenjelam vēl deva iespēju rīkoties pirms izšķirīgās tiesas.

Notverot nodevēju, viņš varētu pārspēt Ferēru, Mortensenu un pārējos ienaidniekus, bet Devro aizmirstu nepatiku pret jauno ministru un atkal kļūtu viņam labvēlīgs.

Veiksme, protams, nebija garantēta, bet Džons paļāvās uz to džinu spēku, kurus bija nosūtījis uz viesnīcu. Kad tas bija izdarīts, viņš tūlīt pat sajutās labāk. Jaunais burvis labpatikā izstaipījās un atspiedās pret ādas sēdekli. Beidzot viņš atkal bija rīkojies izlēmīgi, riskējis un nokratījis pēdējo gadu stīvumu un bezdarbīgumu. Netenjels atkal jutās kā bērns, sajūsmināts par savu uzdrīkstēšanos. Tā tas bija, pirms lielā politika un smagā Džona Mandrāka loma bija viņu nomākusi.

Viņš vairs nevēlējās tajā visā piedalīties. Tiesa, ja paveiksies, viņš parūpēsies, lai nebūtu jāaiziet no politikas. Zēns jau sen bija noguris no pārējiem ministriem, viņu samaitātības, alka­tības un strādāšanas tikai sevis labā. Un tikai šodien, runājot ar Lutiēnas jaunkundzi un Kitiju Džonsu, bija atskārtis, ka šie netikumi piemīt arī viņam pašam. Nē, viņš neiegrims atpakaļ Padomes zaņķī! Bija vajadzīga izlēmīga rīcība, lai glābtu valsti. Viņš palūkojās caur mašīnas logu uz garām slīdošajiem cilvē­kiem. Vienkāršajiem ļaudīm bija vajadzīgs jauns vadonis. Kāds, kas nodrošinātu mieru un kārtību. Jaunais burvis iedomājās par Gledstona zizli, kas neizmantots gulēja Vaitholas dārgumu glabātavā.

Nē, viņš jau negribēja lietot spēku vismaz ne pret vienkār­šajiem ļaudīm. Kitijai Džonsai bija taisnība. Viņš pameta ska­tienu sānis, kur samērā tuvu sēdēja meitene, kas apbrīno­jami mierīgi lūkojās pa automašīnas logu.

Kitija bija otrs iemesls, kas bija licis jaunajam burvim saspa­roties, un viņš priecājās, ka bija atradis viņu. Meitenes mati bija īsāki nekā agrāk, bet mēle tikpat asa. Sarunā pie kroga viņa bija sašķēlusi visus burvja argumentus kā ar asu nazi, liekot viņam kaunēties par savu rīcību. Un tomēr pavisam neparasti viņš vēlējās šo sarunu turpināt.

Ne jau tikai tāpēc, ka viņa par Bartimaja agrāko dzīvi zināja vairāk, nekā viņš jebkad bija iedomājies, ka cilvēkam ir iespējams zināt. Tas bija savādi… Tomēr to viņi varēs pārrunāt pēc izrādes apmeklējuma un pēc tam kad ja paveiksies viņa džini būs atgriezušies ar uzvaru. Šajā sarunā varētu piedalīties arī Bartimajs. Bet, ko pēc tam iesākt ar meiteni, Netenjels nezi­nāja.

Šofera balss izrāva Netenjelu no pārdomām. Mēs jau gan­drīz esam pie teātra, ser.

- Labi. Cik ilgi mēs bijām ceļā?

- Divpadsmit minūtes, ser. Man bija jābrauc pa apvedceļu. Centrs joprojām ir slēgts. Parkos notiek demonstrācijas, ielās ir daudz policistu.

- Ja paveiksies, mēs būsim nokavējuši izrādes sākumu.

Kitija Džonsa ierunājās pirmo reizi ceļojuma laikā. Viņa

nebija zaudējusi aso runas manieri. Kāda luga tad man būs jāskatās?

Netenjels nopūtās. Mierdara pirmizrāde.

- Tas taču nav tas pats džeks, kas sarakstīja Arābijas gulbjus?

- Diemžēl ir gan. Premjerministrs ir viņa cienītājs, un arī pārējiem valdības darbiniekiem, sākot no Padomes locekļiem un beidzot ar zemākā līmeņa sekretāriem, jāapmeklē visi viņa uzvedumi. Tā ir viena no prioritātēm.

Kitija saviebās. Laikā, kad risinās karš un cilvēki uz ielām dumpojas?

- Jā, arī tad. Man pašam arī šovakar ir daudz svarīgāki darbi, tomēr nākas tos atlikt līdz brīdim, kad izrāde beigsies. Burvis pataustīja kabatā ielikto Novērošanas disku starpbrīžos viņš palūkosies, kā veicas džiniem.

Viņi iebrauca Šaftsberijas avēnijā tā bija kā piebāzta ar res­torāniem, bāriem un teātriem, un daudzi no tiem pēdējo gadu laikā bija pārbūvēti pēc valdības pasūtījuma. Mirdzošās laternas ar neona gaismām, kas bija ievestas no Japānas, izkliedza šo iestāžu vārdus rozā, dzeltenā, violetā vai tumšsarkanā krāsā. Šeit pastaigājās zemāko burvju un bagātāko vienkāršo ļaužu bari, ko uzmanīja Nakts policija. Netenjels lūkojās, vai nepama­nīs kādu dumpinieciski noskaņotu rīcību, bet viss bija mierīgi.

Limuzīns piebremzēja un iebrauca stāvlaukumā zem zeltīta auduma nojumes. Policisti un melnā ģērbti Drošības dienesta burvji stāvēja pie ieejas, viņiem blakus drūzmējās fotogrāfi, savus aparātus uzstādījuši uz trijkājiem. Teātris bija krāšņi iz­gaismots, no ielas uz atvērtajām durvīm veda sarkans paklājs.

Uz paklāja stāvēja īss, apaļš kungs, kas sparīgi māja ar rokām. Tiklīdz automašīna apstājās, Kventins Mierdaris metās tai klāt un atrāva durvis vaļā.

- Mandrāk! Beidzot tu esi ieradies! Mēs vairs nedrīkstam kavēties ne mirkli.

-Atvaino, Kventin. Ielās ir tik nemierīgi… Kopš Netenjels bija redzējis dramaturga nežēlīgo eksperimentu ar dumpinieku, viņam bijušā drauga klātbūtne izraisīja pretīgumu. Šis vīrs bija īsta sērga, un viņu pēc iespējas ātrāk vajadzētu attālināt no val­dības. Bet visu pēc kārtas.

-Zinu, zinu. Bet tagad pasteidzies! Pēc trim minūtēm man jābūt uz skatuves! Zāles durvis jau ir slēgtas, bet jūs varēsiet apsēsties manā privātajā ložā. Jā, jā, arī tavai draudzenei tur būs vieta. Viņa ir daudz skaistāka par mums abiem, varēsim gozēties viņas starojumā. Nāciet, nāciet! Divas minūtes!

Liekot lietā pāris dunku un dramatiskus žestus, Kventins izdabūja draugus no mašīnas, bīdīja viņus tālāk pa sarkano paklāju un iekšā pa teātra durvīm. Spilgtā vestibila gaisma lika viņiem samiegt acis. Viņi izvairījās no apkalpotājiem, dīvāniem un šampanieša paplātēm. Visas sienas bija noklātas ar plakā­tiem, kas vēstīja par šīvakara pirmizrādi,uz tiem bija attēlots Kventins Mierdaris, kas smaidīja, miedza ar aci vai dziļdomīgi lūkojās no dažādiem rakursiem. Dramaturgs pašlaik apstājās uz kāpnēm.

- Augšup! Uz manu privāto ložu! Pēc brīža es jums pievieno­šos. Novēliet man veiksmi! Un tad jau viņš bija prom mazs, apaļš vīrelis ar breolīnā spīdošiem matiem, mirdzoši baltiem zobiem un spriganām acīm.

Kitija un Netenjels kāpa augšup, kur kāpņu galā bija aiz­vilkti aizkari. Viņi pastūma tos malā un iegāja mazā, ar atlasu klātā ložā. Tur bija trīs ornamentiem izrotāti krēsli. Zemāk bija redzama skatuve tai priekšā vēl bija aizkari -, orķestra bedre un skatītāju zāle ar simtiem cilvēku. Gaismas jau bija izslēgtas, skatītāju murmināšana skanēja kā vēja šalkoņa mežā, orķestra bedrē muzikanti skaņoja instrumentus.

Viņi apsēdās Kitija tālākajā krēslā, Netenjels viņai blakus. Viņš pieliecās tuvāk un čukstēja meitenei ausī: Jums jājūtas pagodinātai, Džonsas jaunkundz. Jūs noteikti esat vienīgā no klātesošajiem, kas nav burve. Redzat ložu mums pretī? Un to vīrieti, kas noliecies uz priekšu kā satraukts skolas puika? Tas ir mūsu premjerministrs. Viņam blakus sēž Mortensena kungs, kara ministrs. Tas resnītis viņam pa kreisi ir Kolinss no Iekš­lietu ministrijas. Vienu ložu zemāk, saviebis seju, sēž slavenais tirgonis Šolto Pinns. No viņa pa kreisi, žāvājoties kā kaķis, gar­laikojas Vaitvela, drošības ministre. Nākamajā ložā sēž Policijas priekšnieka vietniece Ferēra…

Netenjels apklusa. It kā sajutusi jaunā burvja skatienu, Džeina palūkojās uz viņiem pāri zālei. Netenjels ironiski salu­tēja un pamāja bijušajai sabiedrotajai. Ar katru mirkli viņš jutās bezrūpīgāks ja viss būs veicies labi, Askobāls un pārējie drīz vien nodos Hopkinsu viņa rīcībā. Un tad redzēsim, kā Ferēra rīt izlocīsies. Viņš uzsvērti nevērīgi pieliecās tuvāk Kitijai. Žēl gan, ka Pretošanās kustība vairs neeksistē. Te jums būtu lieliska iespēja ar vienu pamatīgu bumbu uzlaist gaisā visu valdību.

Tā bija tiesa. Zālē sēdēja visi ministrijas darbinieki ar sie­vām, asistentiem, vietniekiem un padomniekiem. Viņš redzēja, kā cilvēki skatās apkārt, salīdzinot sevi ar sāncenšiem. Mirdzēja binokļi, čaukstēja saldumu papīriņi, no pūļa staroja sajūsma. Otrajā un trešajā plānā bija redzami velnēni, kas lēkāja un gro­zījās saviem saimniekiem uz pleca, izriežot krūtis, demonstrējot roku muskuļus un apsaukājot kaimiņus.

Skaņas no orķestra bedres pamazām norima, vēl tikai pēdējo reizi iegaudojās vijole. Un tad viss apklusa.

Zālē izdzisa gaismas. Prožektors izgaismoja apli skatuves centrā.

Klusums.

Bungu rīboņa, un trompešu gaviles. Atvērās priekškars.

Uz skatuves parādījās Mierdaris, uz pleciem uzmetis zaļu samta apmetni. Viņš pastiepa rokas pret auditoriju, un klāteso­šie sveica viņu ar aplausiem. Dramaturgs paklanījās pret balko­niem un zāli. Un pacēla rokas.

Dāmas un kungi, paldies, paldies jums! Aplausi norima. Paldies. Man ir kāds īpašs paziņojums, pirms šī izrāde sākas. Man ir tas gods parādīt savu jaunāko darbu tik izcilai auditori­jai! Kā redzu, ieradušies visi Padomes locekļi ar mūsu neatkār­tojamo, ar labu gaumi apveltīto premjerministru Rupertu Devro priekšgalā! Labi pārdomāta pauze, kuras laikā pārējie burvji uzgavilēja valdības vadītājam. Un tieši tāpēc, ka mēs visi tik ļoti mīlam un cienām mūsu premjerministru, es esmu saraks­tījis No Vapingas līdz Vestminsterai lugu, kuru iedvesmojusi viņa dzīve. Kā jau jūs esat izlasījuši programmiņās, vienīgi aina mūķenes guļamistabā ir izdomāta, bet pārējie satriecošie, neti­camie un brīnišķīgie notikumi ir stingri balstīti uz faktiem. Ceru, ka tie jūs izglītos un izklaidēs! Paklanīšanās un plats smaids. Kā jau parasti savās izrādēs, es lūgšu nefotografēt. Tas var samulsināt aktierus. Daži no šīvakara speciālajiem efek­tiem būs maģiski, tos izpildīs īpaši nolīgti dēmoni. Šīs ilūzijas vispilnīgāk atklāsies, ja lūkosieties uz tām bez lēcām. Nekas tā nesabojās kāzu ainu kā skats uz pāris resnvēderainiem vel­nēniem, kas imitē uguņošanu. Smiekli. Paldies. Un vēl es lūgšu uz izrādes laiku atbrīvot visus personiskos dēmonus, lai tie netraucētu šova gaitā. Izbaudiet šo vakaru! Ceru, ka tas būs neaizmirstams!

Viņš pakāpās atpakaļ. Priekškars aizvērās. Gaismas kūlis nodzisa. No auditorijas atskanēja švīkstoņa burvji izņēma no kabatām un somām kontaktlēcu konteinerus un ielika tajos lēcas; izteica pavēles, kas lika velnēniem nomirgot, sašūpoties un pagaist.

Ņemot ārā lēcas, Netenjels pašķielēja uz Kitiju, kas mie­rīgi sēdēja un lūkojās uz skatuvi. Nelikās, ka meitene varētu mēģināt darīt ko neprātīgu, tomēr viņš tik un tā zināja, ka uzņe­mas risku. Fritangs bija atlaists, un visi pārējie viņa dēmoni ķēra Hopkinsu. Jaunajam burvim šobrīd pie rokas nebija neviena kalpa. Ja nu Kitijā tomēr vēl valda vecais pretošanās gars?

Atskanēja bungu rīboņa un vijoles dziesma. Spēlēja mežragi tās bija militārās fanfaras, kas drīz vien pārtapa varietē tēmā. Atvērās priekškars, atklājot skaistu dekorāciju Londonas ielas pirms četrdesmit gadiem. Tur bija augstas mājas, tirgus placis, zilas debesis, Nelsona statuja tālumā un izbāzti, resni baloži, kas šūpojās pie debesīm, iekārti aukliņās. Ielu tirgotāji brauca šurpu turpu ar savām ķerrām. Satiekoties viņi pārmija pāris pieklājības frāžu ar kokneju akcentu un sāka dejot mūzi­kas ritmā. Netenjels zināja, ka tūlīt sekos pirmā dziesma. Viņš ieslīga dziļāk krēslā, prātodams, vai nevarētu izlavīties gaitenī un paskatīties Novērošanas diskā…

- Nav slikts sākums, vai ne, Džon? Tur jau sēdēja Mier­daris, it kā būtu parādījies uz burvja mājienu. Viņš apsēdās Mandrākam blakus un noslaucīja no pieres sviedrus. Jauka aktieru kompānija. Lieliski iederas uz skatuves. Viņš ieķiķinājās. Redziet, kā premjerministram patīk? Viņš smejas un sit plaukstas…

Netenjels ielūkojās tumsā. Tev acīmredzot ir labāka redze nekā man. Nespēju viņu saskatīt.

- Tas tāpēc, ka tu esi izņēmis lēcas kā tāds paklausīgs puika. Ieliec atpakaļ, un redzēsi.

-Bet…

- Ieliec atpakaļ lēcas, manu zēn! Manā ložā ir citi noteikumi. Tu esi izņēmums.

- Bet kā tad ar ilūzijām?

- Ak, tu redzēsi pietiekami, lai justos izklaidējies! Tici man! Un viņš atkal iesmējās.

Tas vīrs nu gan bija kaprīzs muļķis! Pa pusei aizkaitināts, pa pusei ieintriģēts, Netenjels ielika lēcas. Redzot arī otro un trešo plānu, viņš spēja saskatīt cauri tumsai un lūkoties uz burvjiem pretējās ložās. Kā jau Mierdaris bija teicis, Devro bija noliecies uz priekšu, acis piekalis skatuvei, galvu mūzikas ritmā šūpodams. Pārējie ministri, izskatīdamies vai nu nomākti, vai noskaitušies, padevās liktenim.

Kokneju puikas pameta skatuvi, dodot vietu jaunajam topo­šajam premjerministram. Jaunais, tievais aktieris, ko Netenjels bija saticis Ričmondā, soļoja pa ielu, ģērbies skolas formā ar baltu kreklu, džemperi un kaklasaiti un īsās biksēs, kas atklāja skatienam spalvainās kājas. Viņa vaigiem bija'uzlikts krietni vien rūža, lai piešķirtu tiem skolas puikas spriganumu, bet viņa kustības bija savādi stīvas. Zēns uzlēca uz palodzes blakus pastam un trīcošā balsī sāka teikt runu. Netenjels dzirdēja, kā Mierdaris nopūšas.

- Bobijs mani tā pievīla, viņš sacīja. Mēģinājumu laikā viņam sākās klepus, un pēc tam viņš pavisam savārga. Zēns lai­kam pārmocījies. Man bija jāiedod viņam krietna glāze brendija, pirms varēja šo laist uz skatuves.

Netenjels pašūpoja galvu. Vai tu domā, ka viņš varēs nospē­lēt visu izrādi?

- Domāju, ka varēs. Galu galā tā nav pārāk gara. Labāk sakiet, kā Džonsas jaunkundzei patīk luga?

Jaunais burvis palūkojās uz blakus sēdošo meiteni. Viņš aplū­koja viņas eleganto profilu, mirdzošos matus, seju, kas pauda galējo garlaicību. Šī sejas izteiksme lika pasmīnēt. Viņš…

Smīns sastinga. Zēns pieliecās tuvāk Mierdarim. Saki man, Kventin, kā tu zināji, ka tā ir Džonsas jaunkundze?

Viņš palūkojās uz draugu. Kventina acis tumsā mirdzēja. Dramaturgs atčukstēja: Es zinu daudz ko, manu zēn! Bet tagad paklusē! Kuš! Izrāde tuvojas kulminācijai!

Netenjels sarauca pieri. Jau? Tā ir apbrīn… žēl, ka tik īsa!

- Man bija jāpasteidzina notikumi, jo Bobijs nejūtas labi. Viņš būtu padarījis par murgu lielāko daļu monologu nespētu ievilkt pietiekami daudz elpas. Bet tagad paklusē. Vai tev acīs ir lēcas? Labi. Skaties.

Netenjels atkal pievērsās skatuvei, kur neatrada neko interesantu. Orķestris atsāka spēlēt. Atspiedies pret pastkas­tīti, jauneklis uzsāka solo, dziedot ļoti nazālā balsī, ko laiku pa laikam pārtrauca klepus. Uz skatuves neviena cita nebija. Pāris uzgleznoto māju fasādes notrīcēja kā vējā. Netenjels velti lūkojās pēc kādām izrādes kulminācijas pazīmēm. Nekā arī otrajā un trešajā plānā. Ko gan Mierdaris ar to gribēja teikt?

Beidzot viņš pamanīja kustību otrajā plānā nejau uz skatu­ves, bet tālu zāles aizmugurē. Tieši tobrīd Mierdaris iebakstīja viņam ar elkoni un norādīja turp. Netenjels palūkojās, un viņa acis izbrīnā iepletās. Tumsā viņš saskatīja trīs durvis, kas veda uz priekšnamu, un pa šīm durvīm slepeni zagās iekšā milzums sīku dēmonu. Lielākā daļa bija velnēni (lai gan pāris ar platā­kām krūtīm vai resnākiem vēderiem varbūt bija folioti), bet visi bija mazi un ļoti klusi. Viņu kājas un ķepas, nagi un pakavi, taustekļi un piesūcekņi slīdēja pa paklāju bez mazākās skaņas, bet dēmonu acis un zobi mirdzēja kā stikls, un viņiem rokās bija virves un auduma gabali. Dēmoni izklīda, ieskrējās un palēcās, un metās virsū pēdējā rindā sēdošajiem burvjiem. Galvenie dēmoni uzlēca uz krēsla un satvēra burvjus pa diviem vai trim vienu. Valdības locekļiem aizbāza mutes un sasēja rokas, atlieca galvas un aizsēja acis. Pāris sekunžu laikā visa rinda jau bija sagūstīta. Pa to laiku velnēnu armija virzījās uz priekšu, lecot no rindas uz rindu, un pa durvīm joprojām nāca iekšā jauni papildspēki. Uzbrukums bija tik pēkšņs, ka lielākā daļa audito­rijas tika notverta bez skaņas pāris burvju tik tikko iepīkstē­jās, bet viņu spiedzienus apklusināja vijoļu skaņas, un šņuksti saskanēja ar čellu un klarnešu skanējumu. Dēmoni slīdēja pāri zālei kā melns vilnis, ragiem mirdzot, acīm spīdot, bet visi bur­vji sēdēja, piekaluši skatienus skatuvei.

Tā kā Netenjelam acīs bija lēcas, viņam zāle vairs nešķita tik tumša. Zēns visu redzēja. Viņš pielēca kājās un sajuta asu naža pieskārienu kaklam. Mierdaris iečukstēja viņam ausī: Nedari neko muļķīgu, manu zēn! Tu skati manu triumfa stundu! Vai šī nav augstā māksla? Sēdi un izbaudi! Ja pakustēsies kaut par mata tiesu, tava galva ripos!

Tagad jau vairāk nekā puse zāles bija sagūstīta, un pa dur­vīm nāca iekšā arvien jauni velnēni. Netenjels pacēla acis uz pretējām ložām. Ministri arī bija izņēmuši lēcas, bet no viņu vie­tām varēja labi redzēt, kas notiek zālē. Kāds noteikti rīkosies… Bet tad zēns šausmās sastinga. Jo katrā ložā bija ieslīdējuši pa četriem vai pieciem dēmoniem. Tie bija lielāki nekā dēmoni skatītāju zālē augstākās pakāpes folioti un džini spēcīgiem, stiegrainiem ķermeņiem. Viņi lēnām lavījās tu^āk impērijas vadoņiem pie Devro, kas smaidīja un plaukšķināja rokas, pie Mortensena un Kolinsa, kuri bija aizsnaudušies savos krēslos, pie Vaitvelas, kas nepacietīgi lūkojās pulkstenī, un Malbindi, kura rakstīja piezīmes klēpjdatorā. Dēmoni zagās arvien tuvāk, pacēluši nagotās ķetnas, kurās turēja mutes aizbāžņus un tīk­lus, līdz, it kā pēc vienotas komandas, gāzās pār saviem upu­riem kā melni torņi.

Malbindi jaunkundze iekliedzās, bet viņas kliedziens burvīgi saskanēja ar vijoļu dziedājumu. Vaitvelai izdevās izraut vienu roku no dēmonu tvēriena un raidīt nelielu Elles uguns bur­vestību, bet tad viņas mute tika aizsieta un, tā kā burve vairs nespēja izteikt pavēli, liesma nodzisa. Netenjela bijusī meistare pazuda melnajā tīklā.

Mortensena kungs cīnījās kā vīrs pret trim resniem foliotiem. Mandrāks dzirdēja, kā viņš mēģina izsaukt savu dēmonu. Bet, tāpat kā visi pārējie apmeklētāji, arī viņš bija paklausīgi atlai­dis savu kalpu, tāpēc šis sauciens izskanēja tukšumā. Kolinsa kungs blakusložā padevās bez cīņas.

Dziesma bija izskanējusi. Devro kungs, premjerministrs un impērijas valdnieks, piecēlās kājās asarām mirdzot acīs, viņš skaļi aplaudēja. Viņam aiz muguras jau bija sasieti visi trīs miesassargi. Viņš norāva rozi no žaketes atloka un meta jaunajam aktierim uz skatuves. Dēmons pienāca viņam tuvāk. Devro to nejuta, viņš kā traks sauca pēc atkārtojuma. Zēns noliecās, pacēla rozi un pēkšņā enerģijas uzplūdā meta to atpa­kaļ premjerministram. Tobrīd dēmons, kas bija līdis uz valsts vadītāja pusi, iznāca no ēnas. Jaunais aktieris iespiedzās, viņa kājas saļima, viņš nostreipuļoja no skatuves un iegāzās orķestra bedrē. Devro šausmās atkāpās un uzskrēja tieši virsū dēmonam. Viņš mēģināja izrauties, bet melnie spārni viņu cieši apskāva.

Netenjelam likās, ka tas viss notiek vienā acumirklī. Velnēnu vilnis tuvojās zāles priekšējām rindām. Drīz jau visi cilvēki bija sasieti un viņiem aizbāztas mutes, aiz katra burvja lēkāja trium­fējošs dēmons.

Jaunais burvis palūkojās uz Ferēras ložu. Viņas vietā sēdēja smīnošs dēmons, kuram pār plecu bija pārmests melnā tīklā ietīts stāvs, kas mēģināja izrauties. Viņš palūkojās apkārt un pamanīja vienīgo burvi, kas bija izrādījis vērā ņemamu pretes­tību.

Šolto Pinns, kas bija iepleties savā ložā, nebija izņēmis lēcas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņš tādas vispār nenēsāja. Viņš nebija ņēmis vērā Mierdara norādījumu un paturējis monokli kreisajā acī. Ik pa brīdim viņš to izņēma un nospodrināja ar kabatlakatiņu. Tobrīd, kad viņš to darīja, bija sācies velnēnu iebrukums, tomēr viņš paspēja ielikt monokli atpakaļ acī tajā mirklī, kad dēmoni bija nokļuvuši līdz puszālei.

Tirgonis nolamājās, paķēra spieķi un pagriezās tieši laikā, lai redzētu, kā viņa ložā ielavās dēmoni. Šolto nevilcinoties raidīja Plazmas burvestību dēmons ievaidējās un sabirza putekļos. Abi pārējie atkāpās viens uzlēca līdz griestiem, otrs pieplaka grīdai. No spieķa atkal izšāvās burvestība, kas trāpīja dēmonam pie griestiem, tas sašūpojās un novēlās uz krēsla. Bet tobrīd dēmons, kas bija gulējis uz grīdas, lēca uzbrukumā. Tas satvēra vecā vīra spieķi un, sitot ar to burvim, nogāza viņu uz grīdas.

Mierdaris bija noskatījies šajā cīņā ar zināmu neapmieri­nātību. Tā jau vienmēr notiek, viņš murmināja. Neviens mākslas darbs nevar būt nevainojams, kaut kam vienmēr jāno­iet greizi. Bet tagad, kad Pinns ir novākts, mēs varētu uzskatīt darbiņu par padarītu.

Joprojām turot nazi Netenjelam pie kakla, dramaturgs pie­cēlās kājās un piegāja pie ložas malas, lai labāk apskatītu notie­košo. Netenjels ļoti piesardzīgi pagrieza galvu, un viņa acis sastapās ar Kitijas skatienu. Tā kā meitenei nebija lēcu, viņa bija pamanījusi kaut ko neparastu tikai brīdī, kad Pinna raidītā burvestība bija uzliesmojusi un viens no varonīgajiem dēmo­niem parādījās pirmajā plānā. Acis iepletusi, viņa palūkojās uz jauno burvi un beidzot pamanīja Mierdari ar nazi rokā. Kitijas sejā atspoguļojās apjukums, neticība un šaubas. Netenjels mēģi­nāja noturēt viņas skatienu, bez vārdiem lūgt pēc palīdzības. Ja vien viņa parautu malā nazi, viņš varētu nogāzt Mierdari zemē. Ātri ja vien viņa rīkotos tagad, kamēr trakais dramaturgs ir novērsis uzmanību…

Kitija palūkojās uz Mierdari un atkal uz Netenjelu. Viņa sarauca pieri. Netenjels juta, kā pār deniņiem norit sviedru lāse. Nē, Kitija viņam nepalīdzēs. Kāpēc lai viņa to darītu? Meitene taču viņu nicināja.

Mierdaris bija pa pusei pārliecies pāri balustrādei un priecīgi ķiķināja, lūkojoties uz pazemotajiem un sagūstītajiem valdības darbiniekiem. Jo vairāk viņš smējās, jo ciešāk nazis iespiedās Netenjelam kaklā.

Tad jaunais burvis pamanīja, ka Kitija pamāj. Viņš redzēja meiteni saspringstam, it kā gatavojamies lēcienam. Viņš aplai­zīja sausās lūpas, sagatavojās…

Kitija metās uz priekšu. Un tobrīd viņai trāpīja zaļa enerģijas bulta, nogāžot meiteni no kājām un triecot pret margām, kas iekrakšķējās. Smaragdzaļas liesmas dejoja pa viņas ķermeni, kājas un rokas sarāvās, no matiem pacēlās dūmi. Uguns norima. Kitija nogāzās uz grīdas, kājām un rokām ļengani nokarājoties. Viņas acis bija puspavērtas, neko neredzošas.

Mierdara kreisajā rokā pamazām norima liesmas, otra jo­projām turēja nazi Mandrākam pie kakla. Viņa acis tagad bija mazas un tumšas kā rozīnes, zobi sakosti. Muļķa meitene, viņš noteica. Viņš pamāja ar labo roku, iegriežot ar nazi Neten­jelam kaklā. No brūces sūcās asinis. Piecelies!

Netenjels piecēlās kājās. Visā zālē šī komanda tika atkārtota simtiem reižu. Atskanēja švīkstoņa, gūstekņi slējās kājās, neko neredzēdami, sasieti un bezpalīdzīgi, viņus pamudināja velnēnu pļaukas un kniebieni. Gadījumos, kad smagais pārdzīvojums bija licis upurim zaudēt samaņu, dēmoni viņu uzstutēja kājās. Ložās, kur bija sēdējuši ministri, tagad varēja redzēt tikai bie­zos, melnos tīklos ievīstītas personas, kas bija satītas kā cīsiņi.

Netenjels beidzot ierunājās. Tu esi mūs visus pazudinājis.

Mierdaris izplūda platā smaidā. Nebūt ne, Džon! Mēs stā­vam jaunas ēras rītausmā! Bet tagad izrāde ir beigusies un man jāķeras pie turpmākās loģistikas. Te būs kāds, ar ko tu varēsi kopā pavadīt laiku, kamēr es būšu prom. Viņš pamāja cilvē­kam, kas stāvēja ložas aizmugurē. Aizkari pašķīrās, un parādī­jās garš, melnā tērpts stāvs. Tas bija algotnis.

Manuprāt, jūs abi pietiekami labi pazīstat viens otru, Mierdaris turpināja, paslēpjot nazi zem apmetņa. Nešaubos, ka jums būs daudz, ko pārrunāt. Es nevērtēju tevi tik zemu, Džon, lai izteiktu muļķīgus draudus, tomēr es kaut ko ieteikšu. Viņš atskatījās jau pie kāpnēm. Ceru, ka tu neizvēlēsies mirt kā nabaga Kitija. Man vēl ir tik daudz kas, ko tev parādīt.

Viņš bija prom. Netenjels stāvēja un lūkojās uz meiteni, kas gulēja uz grīdas. Un lejā, zālē, tikai kāju švīkstoņas pavadīta, tika aizvesta Lielbritānijas valdība.