Ptolemaja vārti

7 kitija

artimajs: citā vārdā Šakrs al Džins, viņu piemin Prokopijs un Mikelots. Seno laiku džins ar izcilu atjautību un spēku. Pirmo reizi reģistrēts Urukā, vēlāk Jeruzalemē. Cīnījies kaujā pret asīriešiem pie Al-Arišas. Pazīstamākie saimnieki Gilgamešs, Zāla­mans, Zarbustibāls. Hēraklijs, Hauzers.

Bartimaja pārējie vārdi: N'gorso, Neho, Rekits.

Iedalījums: 6, bīstams. Joprojām pieejams.

Kitija nolaida grāmatu klēpī un palūkojās ārā pa autobusa logu. Pa pilsētu vijās burvju valdības pierādījumi. Starp vien­kāršajiem gājējiem soļoja Nakts policijas vilki, uz katra stūra mirdzēja novērošanas lodes un gaisā ik pa laikam aizlidoja mazi, ātri punktiņi. Cilvēki steidzās savās ikdienas gaitās, acis nodūruši. Kitija nopūtās. Pat tagad, kad lielākā daļa armijas bija Amerikā, valdības spēks joprojām bija pārāk liels, pārāk acīmredzams, lai tam pretotos. Vienkāršie iedzīvotāji vieni paši neko nespētu. Viņiem bija vajadzīga palīdzība.

4 Meitene atkal ieskatījās Trismegista rokasgrāmatā, samiedza acis un vēlreiz rūpīgi pārlasīja smalko rakstu. Neho un Rekita vārdi viņai bija sveši, bet pārējie šķita jau reiz dzirdēti. Tālāk saimnieku vārdi. Lai gan nebija īsti zināms, kā izskatījās Gilga­mešs un Zālamans, tomēr bija skaidrs, ka viņi bija pieaugušie. Hēraklijs bija imperators un karavadonis. Un viņa bija atradusi

ziņas par Zarbustibālu kādā no Arābijas burvju sarakstiem šis austrumnieks bija slavens abpus Sarkanajai jūrai ar savu līko degunu un daudzajām kārpām. Hauzers bija jauns, bet ziemeļ­nieks ar gaišu ādu un vasarraibumains to viņa bija redzējusi kādā no Butona kunga grāmatām. Neviens no viņiem nevarēja būt tas tumšādainais, tumšmatainais zēns, kura izskatā Barti­majs tik labprāt parādījās.

Kitija papurināja galvu, aizvēra grāmatu un iemeta to somā. Viņa acīmredzot tikai velti tērēja laiku. Viņai jāaizmirst Barti­majs un jāturpina vingrināties Izsaukšanā.

Pusdienlaiks bija beidzies, un autobuss bija pilns, jo visi devās atpakaļ uz darbu. Daži sarunājās pieklusinātās balsīs, bet tie, kas bija vairāk noguruši, vienkārši snauda. Vīrietis Kitijai pretī lasīja Patiesos kara stāstus pamfletu, ko Informācijas ministrija izplatīja, lai sniegtu ziņas par kara gaitu. Pamfleta pirmo lapu rotāja kokgriezuma attēls. Tajā bija attēlots britu karavīrs, kas skrien augšup pa kalnu, rokā satvēris durkli. Viņš atgādināja cēlu, varonīgu klasiskā laikmeta statuju. Kalnā stā­vēja amerikāņu dumpinieks, kura seju izķēmoja bailes, naids un citas nepatīkamas emocijas, mugurā šim svešzemniekam bija senlaicīgs, sievišķīgs apmetnis. Viņš bija pacēlis rokas kā aiz­sargājoties, un viņam blakus sēdēja kāds no zemākajiem dēmo­niem, kas atdarināja saimnieka kustības. Tā seja bija saviebta un ļauna, un tam mugurā bija tādas pašas drēbes kā burvim. Britu karavīram dēmonu nebija. Paraksts zem bildes vēstīja: "Vēl viens triumfs Bostonā".

Kitija uzmeta lūpu. Tas bija Mandrāka darbs: viņš tagad bija informācijas ministrs. Un viņa bija izglābusi tam nelietim dzīvību!

Tomēr uz šādu rīcību meiteni bija pamudinājis tieši Bārti** majs, un pēc trim gadiem tas joprojām viņu mulsināja un inte­resēja. Nekas, ko viņa iepriekš bija zinājusi par dēmoniem, nepalīdzēja meitenei izprast šī džina personību. Abu saruna, kas bija noritējusi baiļu un briesmu pilnā brīdī, bija palikusi Kitijai labā atmiņā tā bija saistoša, dziļa un negaidīti atklāta.

Džins bija atvēris viņai kādas durvis, ļāvis ieskatīties tādos vēs­turiskos notikumos, par kuriem viņai pirms tam nebija ne jaus­mas: tūkstošiem gadu, kuros burvji bija apspieduši dēmonus un likuši strādāt viņu labā. Tūkstošiem gadu, kuru laikā cēlušās un kritušas dučiem impēriju. Un tas atkārtojās atkal un atkal. Dēmoni tika izsaukti, burvji ar viņu palīdzību tika pie bagātības un slavas. Tad iestājās stagnācija. Vienkāršie cilvēki ar laiku atklāja, ka viņiem piemīt zināmas spējas pretošanās maģijai ļāva viņiem sacelties pret valdniekiem. Vieni burvji krita, bet parādījās jauni apspiedēji un sāka visu no gala kādā citā vietā. Un tā tas turpinājās, gluži kā nebeidzamā aplī. Jautājums bija vai šo apli var pārraut?

Atskanēja autotaure, un autobuss pēkšņi apstājās. Kitija atgāzās krēslā un gandrīz izmežģīja kaklu, mēģinādama saska­tīt, kāpēc viņi tik pēkšņi apstājušies.

Kaut kur autobusam priekšā izlidoja jauns vīrietis. Viņš smagi nokrita uz ietves, bet pēc brīža jau cēlās kājās. Pie viņa steidzās divi Nakts policijas virsnieki pelēkās uniformās un spožos zābakos. Viņi metās virsū jauneklim, bet viņš cīnījās ar dūrēm un spēra ar kājām, līdz izlauzās brīvībā. Kad viņš jau bija kājās, policiste izvilka no kabatas stienīti, izrunāja pavēles vārdu, un tas uzmirdzēja zils. Pūlis, kas bija sapulcējies ietves malā, bailēs atkāpās. Jaunais vīrietis paspēra pāris soļu atpakaļ. Viņa matus klāja asinis, acis bija mežonīgas.

Policiste tuvojās, vicinot gaisā stienīti. Pēkšņi zilā strāva trā­pīja vīrietim tieši krūtīs. Jaunietis uz brīdi salīgojās, un no viņa drēbēm uzliesmoja uguns. Un tad viņš iesmējās smiekli bija sausi un asi kā vārnas ķērciens. Viņš pastiepa roku un satvēra maģisko stieni. Zilās enerģijas šautras triecās pret viņa ādu, bet šķietami nespēja jaunietim neko nodarīt. Viņš izrāva stienīti policistei no rokām un pagrieza pret viņu pašu, un ar zilās strā­vas palīdzību aizlidināja pretinieci pāri ielai. Sievietes rokas un kājas noraustījās, un viņa palika nekustīgi guļam.

Jaunais vīrietis nometa stienīti zemē un, atpakaļ nepa­skatījies, pazuda blakusielā. Klusējošais pūlis pašķīrās viņa priekšā.

Motors ierūcās, autobuss sakustējās un ripoja tālāk. Sieviete, kas sēdēja Kitijai priekšā, pašūpoja galvu un noteica: Pie visa vainīgs karš.

Kitija ieskatījās pulkstenī. Līdz bibliotēkai vēl bija piecpads­mit minūšu brauciens. Vina aizvēra acis.

Sieviete autobusā nebija maldījusies karš izraisīja daudz tamlīdzīgu notikumu gan šeit, Londonā, gan ārpus tās. Bet vienkāršo iedzīvotāju arvien pieaugošās pretošanās spējas bija kā eļļa ugunī.

Pirms pusgada toreizējais kara ministrs Mortensena kungs bija ieviesis jaunu stratēģiju. Lai pakļautu amerikāņu dumpi­niekus, ministrs bija palielinājis valdības pilnvaras. Tas beidzās ar Mortensena doktrīnu, kas izsludināja vispārēju mobilizāciju valstī. Tika atvērti karavīru vervēšanas punkti, un vienkāršos iedzīvotājus mudināja pieteikties armijā. Daudzi vīrieši pietei­cās, cerēdami pēc atgriešanās no kara saņemt solīto paaugsti­nājumu darbā. Izgājuši dažu dienu apmācības kursu, viņi devās uz Ameriku.

Mēneši gāja, bet varoņi tā arī neatgriezās mājās. Viss bija noklusis. Ziņas no kolonijas nevarēja tik viegli saņemt, valdības ziņojumi kļuva arvien izvairīgāki. Beidzot sākās runas, ko izpla­tīja tirgotāji, kas kuģoja pāri Atlantijas okeānam, ka armija atspiesta dziļi ienaidnieka teritorijā, ka divi bataljoni ir sakauti, daudzi vīri miruši un daudzi aizbēguši Amerikas mežos un tā arī nekad vairs nav redzēti. Runāja par badu un citām šaus­mām. Tāpēc rindas pie karavīru vervēšanas punktiem pamazām izsīka un Londonas iedzīvotāju sejas kļuva arvien drūmākas.

Kopš tā laika pasīvā nepatika pret burvjiem un karu sāka kļūt arvien lielāka. Tas sākās ar pāris nesaistītām epizodēm, īslaicīgiem pretošanās uzliesmojumiem, ko burvji izskaidroja kā vienkāršus vietēja rakstura negadījumus. Kādā pilsētā māte izteica savu protestu, iemetot karavīru vervēšanas punkta logā akmeni; kaut kur citur strādnieki nolika darbarīkus un attei­cās strādāt par tik niecīgu atalgojumu. Trīs tirgotāji novietoja kravas automobili, kas bija piekrauts ar vērtīgām precēm zel­tītām auzām, smalkiem miltiem un gardu šķiņķi -, uz Vaitholas ceļa un, aplējuši ar eļļu, aizdedzināja, liekot dūmu mākonim pacelties līdz debesīm. Kāds zemāka līmeņa burvis no austrumu kolonijas, kuru ilgie kalpošanas gadi bija padarījuši mazliet neprātīgu, kliegdams ieskrēja Kara ministrijā ar Elementu lodi rokā viņš to nekavējoties iedarbināja un gāja bojā, sev līdzi nebūtībā aizraujot arī divus jaunus sekretārus.

Lai gan neviens no šiem incidentiem nebija tik dramatisks kā nesenā Divāla sazvērestība vai Pretošanās kustības veiktie uzbrukumi, tie tomēr iespiedās vienkāršo iedzīvotāju atmiņā. Par spīti Mandrāka kunga un Informācijas ministrijas pūlēm, šos notikumus bez mitas apsprieda tirgū, darbavietās, krogos un kafejnīcās, līdz tie savijās vienā lielā stāstā, kas kļuva par pamudinājumu protestam pret burvju impērijas valdību.

Tomēr šī pretošanās bija vāja, un Kitija, kas savulaik bija mēģinājusi pati ierosināt sacelšanos pret valdošo režīmu, nemaz nešaubījās, kā tā beigsies. Katru vakaru, strādājot Vardes krogā, viņa dzirdēja cilvēkus izsakām vēlmi organizēt streikus un demonstrācijas, bet nedzirdēja nevienu priekšlikumu par to, kā pasargāt sacelšanās dalībniekus no dēmonu uzbrukumiem. Jā, dažiem cilvēkiem piemita pretošanās spējas, tādas pašas kā viņai, bet ar to nepietika. Bija vajadzīgi spēcīgi sabiedrotie.

Kitija izkāpa no autobusa klusā šķērsielā pie Oksfordas ielas. Uzlikusi plecā somu, viņa devās uz divus kvartālus attālo Lon­donas bibliotēku.

Durvju sargs meiteni jau bija bieži redzējis, gan vienu pašu, gan kopā ar Butona kungu. Tomēr viņš tik un tā neatņēma viņas sveicienu, pastiepa roku pēc caurlaides un to rūpīgi nopē­tīja. Neteicis ne vārda, vīrietis ļāva meitenei iet tālāk. Kitija pasmaidīja un iegāja priekšnamā.

Bibliotēka bija izpletusies pa pieciem stāviem triju māju pla­tumā. Lai gan vienkāršajiem iedzīvotājiem ieeja šeit bija liegta, bibliotēkā atradās ne tikai ar maģiju saistīti teksti, te glabājās visas grāmatas, ko valdība uzskatīja par bīstamām vai musino­šām. Tur bija vēstures, matemātikas un astronomijas grāmatas, kā arī daiļliteratūra, kas tikusi aizliegta kopš Gledstona laika. Retam burvim no valdības bija laiks apmeklēt bibliotēku, bet Butona kungs, kuram interesēja dažādi vēsturiski teksti, bieži sūtīja Kitiju uz šejieni.

Kā jau parasti, bibliotēka bija gandrīz tukša. Kitija ieskatījās alkovos abpus marmora kāpnēm vienā no tiem pēcpusdienas saulē sēdēja divi pavecāki vīri. Viens no viņiem lasīja avīzi, otrs bija nepārprotami aizmidzis. Nedaudz tālāk jauna sieviete slau­cīja grīdu. Slota švīkstēja, un gaisā uzvirmoja putekļu mākoņi, aizvirpuļojot no vienas gaiteņa sienas līdz otrai.

Kitijai līdzi bija saraksts ar Butona kungam vajadzīgajām grāmatām, bet meitene bija nolēmusi kaut ko izpētīt arī uz savu roku. Pēc divu gadu regulāriem apmeklējumiem viņa te visu labi pārzināja-. Meitene drīz vien bija nonākusi nomaļā otrā stāva gaitenī, Dēmonoloģijas nodaļā.

Neho, Rekits… Kitija nezināja senās valodas, tāpēc nesa­prata arī, pie kuras kultūras šo vārdu meklēt. Babilonija? Asī­rija? Intuīcija lika paskatīties Ēģiptē. Viņa apskatīja vairākus dēmonu sarakstus melnā ādas iesējumā, dzeltenās lapas klāja vārdi smalkā rakstā. Pēc pusstundu ilgiem meklējumiem viņa vēl nebija neko atradusi. Palūkojusies bibliotēkas katalogā, Kitija beidzot nonāca nelielā telpā pie loga, kur atradās zvilnis ar purpurkrāsas spilveniem. Meitene tur apsēdās ar vairākiem specializētiem Ēģiptes almanahiem rokās un sāka meklēt. Vienā no vārdnīcām viņa atrada šādu ziņu:

Rekits: (tulk: ķīvīte) ēģiptiešiem šis putns simbolizē verdzību, bieži parādās kapeņu zīmējumos un burvju pierakstītajos hiero­glifos. Dēmoni ar šo pavārdu sastopami Agrajā, Vidējā un Vēlajā periodā.

Dēmoni… mulsinoši. Tomēr viņa atzīmēja šo lappusi. Barti­majs ir strādājis Ēģiptē un vismaz kādu laiku bijis pazīstams kā Rekits. Kitija iedomājās šo tēlu tumšādainu, slaidu zēnu ar vienkāršu, baltu tuniku. Tās niecīgās zināšanas, kas Kitijai bija par ēģiptiešiem, tomēr ļāva spriest, ka viņa varētu būt džinam uz pēdām.

Meitene te pavadīja vēl vienu stundu, rūpīgi šķirstot putek­ļainās lappuses. Dažas no grāmatām bija sarakstītas svešvalo­dās, citās valoda bija tik sarežģīta, ka meitene nesaprata tei­kumu jēgu. Citas bija biedējoši biezas. Tajās bija saraksti ar faraonu, karavadoņu un Ra priesteru vārdiem, tabulas, kurās iekļauti Izsaukšanas vārdi, ieraksti par nezināmiem dēmo­niem, kas izpildījuši neinteresantus, ikdienišķus uzdevumus. Tā bija garlaicīga nodarbe, un Kitija ik pa brīdim aizsnaudās. Vienreiz viņu pamodināja policijas sirēnas, citreiz kliedzieni blakusielā, bet pēdējo reizi viņu no miega piecēla vecais kungs, kas blakusistabā skaļi nošņauca degunu un pāršķīra grā­matas lapu.

Rudens saule iespīdēja bibliotēkas logos. Kitija ieskatījās pulkstenī. Piecpadsmit pāri četriem. Bibliotēku drīz slēgs, un viņa pat vēl nebija atradusi Butona kungam vajadzīgās grāma­tas. Un pēc trim stundām viņai jābūt darbā. Bija paredzams aizņemts vakars, un kroga īpašnieks Džordžs Fokss bija ļoti punktuāls. Meitene atšķīra nākamo sējumu. Vēl tikai piecas minūtes, un tad…

Kitija samirkšķināja acis. Te nu tas bija. Astoņas lappuses garš saraksts ar dēmoniem, sakārtots alfabēta secībā. Tātad… Kitija steigšus to pārlūkoja. Pemoss, Pairi, Penrenutets, Ramoss… ahā, Rekits. Veseli trīs.

Rekits (1): ifrīts. Sneferu (4. dinastija) kalps. Slavens ar savu ļauno dabu. Nogalināts Kartumā.

Rekits (2): džins. Kvišoga pavārds. Tēbu Nekropoles (18. dinas­tija) sargs. Piemīt dažas patoloģiskas tieksmes.

Rekits (3): džins. Saukts arī par Nektanebo vai Neho. Enerģisks, bet neuzticams. Kalpojis Aleksandrijas Ptolemajam (apmēram 120. gadā p.m.ē.).

Bez šaubām, trešais. Tas bija tikai sākums, bet Kitija jutās kā spārnos. Jauns saimnieks, jaunas iespējas… Ptolemaja vārds viņai bija pazīstams. Butona kungs to bija pieminējis, varēja būt, ka viņam pat ir grāmatas, ko šis ēģiptietis sarakstījis. Pto­lemajs. Kitija prātoja, vai spētu sameklēt vajadzīgo grāmatu Butona kunga plauktos.

Kitija drudžaini norakstīja jauniegūto informāciju piezīmju kladē, aplika tai gumiju un iemeta nodriskātajā somā. Viņa sakrāmēja grāmatas kaudzē, pasita padusē un nolika atpakaļ plauktā. To izdarījusi, viņa izdzirdēja gaitenī zvanu. Bibliotēku gatavojās slēgt. Un viņa vēl nebija paņēmusi Butona kungam vajadzīgās grāmatas.

Bija laiks kustēties. Bet Kitija, skrienot pa gaiteni, juta zināmu triumfu. Labāk piesargies, Bartimaj, viņa skrienot domāja. Piesargies… jo es tev tuvojos.