Ptolemaja vārti

38 bartimajs

Nomirt bija visvieglākais. Galvenā problēma bija pievērst Nūdas uzmanību.

Mēs piecēlāmies abi savā vienotajā ķermenī un nostājā­mies tieši zem galvenā kupola. Tā bija vieta, uz kuru mums viņu vajadzēja atvilināt, centrs, kur koncentrējās visvairāk dzelzs. Bet Nūda bija pārāk liels, trokšņains, apmulsis un nelaimīgs, lai viņu tik viegli iemānītu šeit. Viņš soļoja šurpu turpu ar savām daudzajām kājām, gāzdams zemē kioskus un karuseļus un rijot kokus. Viņš bija pievērsies šim darbam ar pilnu atdevi, un neviena no viņa acīm nelūkojās mūsu virzienā.

Par lidošanu nebija ko domāt. Pat pacelšanās jau būtu par daudz prasīts. Lielākā daļa manas enerģijas bija vajadzīga, lai noturētu zēnu stāvus. Atstāts likteņa varā, viņš jau sen gulētu uz grīdas.

Tāpēc mēs stāvējām uz vietas un skaļi klaigājām. Vismaz es tā darīju un bļāvu tik skaļi, ka šis kliedziens būtu izraisījis īstu sniega lavīnu Tibetā. [100] [1] Kamēr es stāvētu un kliegtu Nepālā. Tik skaļi. Nūda! Tas esmu es, Bartimajs, Sakr al Džins, Sudraba Plūmju Čūska! Es esmu cīnījies tūkstoš kaujās un visās uzvarējis! Esmu iznīcinājis vēl varenākas būtnes par tevi! Manas godības priekšā atkāpās Ramutra! Tīhe no manis paslēpās zemes plaisā! Hops Viesuļvētru Čūska iekoda pats sev

astē un aprija sevi, lai nebūtu jāskatās man sejā! Es izaicinu tevi! Nāc un palūkojies uz mani!

Nekādas atbildes. Nūda bija aizņemts, košļājot kādu no taksodermista izbāžņiem izstādes eksponātiem. Zēns mani ķirci­nāja. Vai arī to tu sauc par mulsināšanu ? Tā taču bija vistīrākā lielīšanās!

Klausies, mulsināšana ir jebkas, kas provocē vai aizkaitina ienaidnieku, turklāt.. Nu labi, tas nepalīdzēja, Vai ne? Mums nav laika. Vēl pāris solu, un viņš būs ārā.

* Ļauj man! Zēns noklepojās. Nolādētais dēmon! Tu tuvo­jies savai nāvei! Tevi gaida Pārogļojošā uguns! Es izsmērēšu tavu būtību pa šo pili kā… kā margarīnu uz maizes, tik biezā kārtā… Viņš apklusa.

Jā, viņš noteikti saprata šo salīdzinājumu! Nekas, turpini vien!

Nolādētais dēmon paskaties uz mani! Diemžēl zēna balss bija ļoti klusa un kļuva arvien klusāka. Es tikko spēju to sadzirdēt, kur nu vēl Nūda. Bet viņš šo runu nobeidza ar ļoti efektīgu noslēgumu, sūtot no zižļa gaismas bultu, kas ietriecās Nūdam pakaļpusē. Lielais gars nikni ierēcās un saslējās, kusti­nādams taustekļus un bolīdams acis. Pēkšņi viņš mūs pamanīja un meta ar burvestību zibeņiem. Lai nu ko, bet mērķēt viņš neprata. Viena vai divas bultas nokrita metru no mums, bet mēs stāvējām stingri, pat nepakustējāmies.

Varenā balss iedunējās: Bartimaj! Es tevi redzu…

Zēns kaut ko nočukstēja, pārāk klusi, lai sadzirdētu. Bet es, kas spēju lasīt viņa domas, izteicu to pietiekami skaļi: Nē! Es esmu Netenjels! Tavs saimnieks! Tava nāve!

Vēl viena baltas enerģijas šautra trāpīja Nūdam. Viņš nometa malā izbāzto lāci un niknumā pagriezās. Viņš tuvojās mums milzīga ēna, sveša šai pasaulei, izslēgta no Citas pasaules. Viņš aizsedza visas gaismas.

To sauc par kārtīgu mulsināšanu, Netenjels nodomāja.

Jā, nebija slikti. Pagaidi, kamēr viņš būs tieši virs mums, un tad salauzīsim zizli.

Jo ilgāk, jo labāk. Kitija…

Paspēs izbēgt, neuztraucies.

Zēna spēks strauji zuda, bet viņa griba un apņēmība bija nemainīga. Es jutu, kā viņš sakopo pēdējos spēkus. Viņš lēni, savaldīgi murmināja vārdus, kas atbrīvos saites, kuras sasais­tījušas dižos garus Gledstona zizli, līdz tajā ieslodzītie dēmoni jau spēja sajust brīvības smaržu. Tie grūstījās un spiedās pret atlikušajām saitēm, vēlēdamies izlauzties. Bez manas palīdzības Netenjels nebūtu viņus noturējis, tie būtu tūlīt pat izlauzušies. Bet Nūda vēl nebija tur, kur mēs gribējām. Es turēju zizli. Tagad atlika tikai gaidīt.

Kā apgalvo daži autori [101] [1] Pamatā tie, kas paši nav neko tādu pieredzējuši, politiķi un skri­benti. varoņa nāve ir kas apbrīnojams. Mani nekad šie argumenti nav pārliecinājuši, galvenokārt tāpēc, ka, lai arī cik stilīgs, mierīgs, nesatricināms, vīrišķīgs un neuzveicams ir šis varonis, beigās viņš tik un tā ir miris. Un šis stāvoklis ir mazliet par nemainīgu, lai man patiktu. Es biju veidojis garu un veiksmīgu karjeru, vienmēr izšķirīgajā kaujas brīdī aizbēgot, un tagad, kad Nūda mums tuvojās, ar katru soli nesot tuvāk manu stikla un dzelzs kapu, es ar nožēlu sapratu, ka šoreiz atkāpšanās nav. Es biju saistīts ar zēnu, viena miesa un asins. Mēs paliksim kopā līdz beigām.

Pēdējā reize, kad es nokļuvu tik tuvu nāvei, bija toreiz kopā ar Ptolemaju patiesībā viņš to novērsa tikai ar savu pēdējo iejaukšanos. Ja draugs mani šobrīd redzētu, viņš būtu lepns un laimīgs. Es darīju tieši to, ko viņš vienmēr bija sludinājis, cil­vēks un džins strādā kā viens vesels un tā tālāk, un tā joprojām. Diemžēl mūsu gadījumā tas bija burtiski.

Bartimaj… Šī doma bija ļoti klusa. Jā?

Tu biji labs kalps…

Kā var kaut ko tādu pateikt? Kad nāve tūlīt apraus 5000 gadu ilgu neiedomājami veiksmīgu karjeru? Piemērotākā atbilde, godīgi sakot, būtu rupjš žests un kaudze lamuvārdu, tomēr atkal manas rokas bija saistītas tas, ka atrados viņa ķermenī, neļāva man izvērsties. [102] [1] Nu pamēģini pats sev parādīt rupju žestu! Diez kas nesanāk, vai ne?

Tāpēc pavisam lēni, vēloties, kaut fonā skanētu smeldzīga melodija, es nodomāju: Nu, tu jau

arī biji labais.

Es neteicu, ka tu biji nevainojams… Ko?

Nepavisam ne! Godīgi sakot, tu parasti pamanījies visu salaist dēlī.

KO? Sasodītais mazais mērglis! Viņš man pat šādā brīdī izsaka apvainojumus! Kad nāve mums min uz papēžiem un tā tālāk… Kurš tā dara? Es uzrotīju piedurknes te tas jāsaprot kā metafora. Nu, tā kā mēs runājam atklāti, ļauj man tev pateikt, čomiņ…

Tieši tāpēc es tevi atbrīvoju.

Ko ? Es nevarēju būt pārklausījies. Es taču lasīju viņa domas!

Lūdzu, nepārproti… Viņa domas bija izkaisītas, plūstošas, bet mute jau murmināja buramvārdus. Vienkārši… mums jāsalauž zizlis tieši īstajā brīdī. Tu to turi. Bet es nevaru tik nozīmīgā lietā uz tevi paļauties. Tu noteikti kaut ko salaistu dēlī. Tāpēc prātīgāk būs tevi atbrīvot. Tas saplēsīs zizli automātiski. Un tad es zināšu, ka viss ir izdarīts kārtīgi. Zēns grīļojās, viņš tikko spēja nostāvēt kājās, no kreisā sāna lija asinis un kopā ar tām aizplūda enerģija. Tomēr ar pēdējiem spēkiem viņš turpināja skaitīt buramvārdus.

Netenjel…

Pasveicini Kitiju no manis…

Nūda jau bija virs mums. Mutes atvērtas, taustekļi izstiepti. Netenjels pabeidza Atbrīvošanas vārdus. Es aizlidoju. Zizlis salūza.

Tipisks saimnieks. Pašās beigās viņš pat neļauj man pateikt ne vārda. Žēl gan, jo tieši tobrīd es gribēju pateikt, ko par viņu patiesībā domāju. Lai gan, tā kā tobrīd mēs bijām viens vesels, es domāju, ka viņš tik un tā to zināja.