Ptolemaja vārti

30 kitija

Tu nu gan nesteidzies, Kitija nodomaja.

Ko tu ar to gribi teikt? Tu taču tikko ieradies!

Muļķības! Es te esmu jau veselu mūžību! Viņi man sekoja, teica, ka man jāpazūd, ka es neesmu nekas, un es jau sāku tam ticēt! Es jau gribēju padoties, Bartimaj, bet tad beidzot ieradies tu.

Padoties? Tu te esi ne ilgāk par pāris sekundēm. Tas ir, ska­toties pēc zemes laika. Te laika izjūta ir nedaudz citāda. Te laiks met cilpas. Es jau varētu mēģināt tev izskaidrot, bet, klau, tas taču nav galvenais! Svarīgākais ir tas, ka tu esi šeit. Es neticēju, ka tu atnāksi.

Tas nemaz nebija tik grūti. Laikam jau tāpēc, ka tu man palī­dzēji.

Tas ir grūtāk, nekā tu domā. Kopš Ptolemaja tu esi pirmā, kam tas izdevies. Lai to izdarītu, nepieciešamas spējas atdalīties no savas būtības, kas burvjiem ir vienkārši neiespējami. Tie, kas mēģina, bet izgāžas, sajūk prātā.

Arī man šī atdalīšanās no sevis nemaz nevedas tik viegli. Ir grūti nebūt sev pašai.

Kāpēc neizveido sev kādu tēlu ? Kaut ko tādu, uz ko koncen­trēties. Varbūt tad tu justos labāk.

Es jau vairākus izmēģināju! Vienīgais, kas spēja pastāvēt, bija bumba, bet likās, ka tas viņus saniknoja.

Mēs neesam nikni. Vai es tev šķietu nikns ?

Kitija pamanīja tālumā kādu mirgojošu attēlu. Tā bija stalta, tumšādaina sieviete, kam mugurā bija balta kleita un apmet­nis. Viņa sēdēja marmora tronī. Skaistā seja bija nopietna un skumja.

Nē, Kitija nodomāja. Bet tu esi citāds.

Tev nebija jāskatās uz šo sievieti. Tas neesmu es, tās ir tikai atmiņas. Es esmu tev visapkārt. Mēs esam visapkārt. Šeit ir citi noteikumi nekā otrpus Vārtiem. Šeit starp gariem nav ■nekādu robežu. Mēs visi esam viens. Un tagad tajā ietilpsti ari tu.

Meitenei visapkārt uzvijās dažādu krāsu un formu pavedieni, gluži kā Jaungada konfeti. Sievietes tēls pazuda, bet parādī­jās citi. Kitija redzēja katru tēlu tā, it kā tas būtu divpadsmit reižu pavairots, it kā viņa lūkotos uz to ar mušas acīm, bet tad saprata, ka nejau tēli daudzkāršojās, bet gan viņa pati.

Tas man diez ko nepatīk, viņa prātoja.

Šie tēli ir atmiņas dažas no tām varbūt ir tavas. Zinu, ka ir pagrūti pie tā visa pierast. Arī Ptolemajs sākumā bija apmulsis, bet viņš jutās daudz drošāk, kad bija izveidojis sev formu. Tas bija ļoti prasmīgs viņa paša zemes veidola atspulgs. Varbūt tu arī pamēģināsi vēlreiz ?

Es varu izveidot bumbu.

Es netaisos sarunāties ar bumbu! Vai tev patiešām vairs nav ne kripatiņas pašpārliecinātības ?

Kitija sakopoja gribu un pavēlēja apkārtējai masai. Tāpat kā iepriekš viņai izdevās atveidot ko tādu, kas attāli atgādināja cilvēka aprises. Tam bija liela, apaļa galva, garš, tievs ķermenis, kas beidzās ar kaut ko tādu, kas izskatījās pēc plandošiem svār­kiem. Vēl viņas tēlam bija divas tievas rokas un resnas kājas. Tas izskatījās pagalam neveikls.

Pāris apkārtējās matērijas taustekļu ar interesi pievirzījās tuvāk.

Kas tas tāds ?

Roka.

Ak tā. Labi. Hmm… Vai tu tiešām iedomājies sevi šādi, Kitij? Mums vajadzētu nopietni parunāt par pašnovērtējumu. Varu dot tev pirmo pieturas punktu: patiesībā tavas kājas nav tik resnas. Vismaz ne pie potītēm.

Tomēr tas ir labākais, ko spēju izveidot, Kitija nodomāja.

Vismaz piešķir sev seju un papūlies, lai tā būtu skaista!

Kitijai izdevās izveidot divas mazas cūkas ačeles, garu raga­nas degunu un nedabiskā smaidā saviebtu muti.

Nu, tu noteikti neesi Leonardo.

Tālumā uzmirdzēja neaicināts tēls bārdains vīrs, atspiedies pret sienu.

Būtu jauki, ja man būtu vēl kas cits, uz ko palūkoties, izņemot visu šo JUCEKLI, Kitija nikni nodomāja. Ļoti piepūloties, viņai izdevās pamāt ar ļodzīgo roku.

Daži matērijas virpuļi šausmās atkāpās.

Jūs, cilvēki, esat tik pretrunīgi! Jūs apgalvojat, ka mīlat sta­bilitāti un kārtību, bet kas gan ir Zeme, ja ne viens liels jucek­lis ? Kur vien skaties, haoss, vardarbība, šķelšanās un nesaska­ņas! TE ir daudz mierīgāk. Varbūt es tomēr varu tev palīdzēt. Padarīt visu vienkāršāku. Pamēģini saglabāt kontroli pār savu piemīlīgo ķermeni. Ja tam nokritīs rokas, tas vairs nebūs tik perfekts.

Kitija vēroja, kā apkārtne mainās. Mirdzošie gaismas stari izpletās, saliedējās plānos, rituļi un virtenes izstiepās, izveidoja kolonnas un stūrus. Vienā mirklī ap viņas dīvaino ķermeni bija izveidojusies tāda kā istaba stikla grīda, visos stūros četrkan­taini pīlāri, un aiz tiem kāpnes, kas veda lejup. Virs galvas bija vienkāršs, plakans jumts, arī caurspīdīgs. Bet virs jumta, zem stikla grīdas un viņpus pīlāriem turpināja virpuļot Citas pasau­les nenoteiktība.

Šīs fiziskās pasaules ilūzijas lika Kitijai izjust vēl lielākas bai­les no apkārtējā. Viņas atveids sarāvās pašā istabas centrā, pēc iespējas tālāk no malām.

Nu, kā jūties tagad?

Labāk. Bet kur tu pats esi?

Šeit. Tev nav mani jāredz.

Jā, bet es gribētu.

Labi, lai notiek. Laikam jau man jābūt viesmīlīgajam saim­niekam.

No pīlāru aizsega zāles tālākajā galā parādījās neliela figūra zēns ar mūžam jauneklīgu seju. Jau uz Zemes viņš bija pievil­cīgs, turpretī šeit neaprakstāmi skaists. Seja izstaroja mieru, āda zaigoja un likās gaismas caurstrāvota. Viņš klusi pienāca pie Kitijas grīļīgās figūras.

* Paldies, Kitija nikni nodomāja. Tas nudien man liek justies labāk.

Tas īstenībā neesmu es, tāpat kā tā neesi tu. Patiesībā tu tikpat daudz esi šī tēla daļa kā es. Citā pasaulē nepastāv dalījums.

Pirms tavas ierašanās es tā nejutos. Viņi teica, ka es te neesmu gaidīta, ka es esmu kā vaļēja brūce.

Tikai tāpēc, ka tu mēģini mums uzspiest kārtību, bet kār­tība nozīmē ierobežojumus. Te nevajadzētu būt nekādām robe­žām. Vai tā ir lempīga figūra ar lielu galvu, peldoša bumba vai tāda māja kā šī, viņš nevērīgi pavicināja roku, tas ir svešs šai pasaulei un nevar pastāvēt. Mums ir nepanesami tikt ierobe­žotiem.

Zēns atkāpās un palūkojās uz gaismām, kas joņoja otrpus pīlāriem. Kitija klumzāja viņam pakaļ.

Bartimaj…

Vārdi, vārdi, vārdi! Tie ir vissliktākie no visiem, lielākais lāsts. Katrs vārds ir verdzības aizsākums. Šeit mēs visi esam kā viens, mums nav vārdu. Bet ko dara burvji? Viņi ietiecas Citā pasaulē ar saviem izsaukšanas buramvārdiem, kas atdala mūs un aizrauj prom. Katrs no mums, atrauts uz Zemi, atdalās no citiem, iegūst savu vārdu un spēku. Un kas notiek tālāk? Mēs izpildām lētus trikus kā cirka mērkaķi, izdabājam savu saim­nieku kaprīzēm, citādi viņi nodara mums sāpes. Pat atgriezušies šeit, mēs nekad neesam drošībā. Kad mūsu vārds ir uzzināts, mūs var izsaukt atkal un atkal, līdz mūsu būtība iet bojā.

Viņš pagriezās un uzlika roku Kitijas attēlam uz galvas.

Tevi uztrauc tas, ka šeit viss ir tik ļoti saistīts, ka tu lab­prāt piekeries tikai neapvainojies! kaut kādam briesmīgam atveidam, nevis vienkārši ļaujies kopējam plūdumam. Mums, gluži pretēji, tieši Zemes dzīve ir nepanesama. Pēkšņi mēs tiekam atrauti no šī mierīgā plūduma, atstāti vieni paši un viegli ievai­nojami strikti definētā pasaulē. Nelielu mierinājumu sagādā formas maiņa, bet tas nenovērš sāpes pavisam. Nav nekāds brī­nums, ka daži no mums tādēļ kļūst neprātīgi.

Kitija nemaz neklausījās. Viņai tā nepatika savs atveids, ka visu šo laiku meitene bija pamazām centusies to uzlabot, sama­zinot galvas izmērus un padarot apaļīgāku torsu. Meitenei bija izdevies nedaudz saīsināt degunu un padarīt lūpas mazāk atkarenas. Jā, tas izskatījās daudz labāk.

Zēns pārgrieza acis.

Tieši to jau es gribēju teikt! Tu nespēj atra uties no domas, ka šis tēls kaut kādā ziņā esi tu pati. Tā taču ir tikai lelle! Liec to mierā!

Kitija pārtrauca pūlēties piešķirt radījumam matus. Viņa pievērsās skaistajam zēnam, kura seja pēkšņi bija nopietna.

Kāpēc tu esi ieradusies, Kitij?

Jo tā rīkojās Ptolemajs. Es gribēju pierādīt, ka uzticos tev. Tu teici, ka pēc tam, kad viņš to bija izdarījis, tu biji ar mieru viņam kalpot. Man nav vajadzīgs kalps, bet gan palīgs. Tieši tāpēc es ierados.

Zēna acis bija kā melni, zvaigžņoti kristāli.

Kādu palīdzību tu vēlies ?

Tu zini. Tie dēm… gari ir izlauzušies brīvībā. Viņi grib uzbrukt Londonai un nogalināt cilvēkus.

Vai tad viņi to vēl nav izdarījuši ? zēns ikdienišķi apvaicājās. Atļaušos piebilst, ka viņi laikam zaudē asumu.

Neesi nežēlīgs! Kitijas tēls sašutumā sašūpoja rokas virs gal­vas un aizšļūca prom pa zāli. Zēns pārsteigumā atkāpās. Lielākā daļa Londonas iedzīvotāju ir nevainīgi! Viņiem burvji nepatīk tāpat kā jums! Es tevi lūdzu viņu dēļ, Bartimaj! Tieši viņi cietīs, kad Nūda palaidīs savu armiju Londonas ielās!

Zēns skumji pamāja.

Fakvarls un Nūda ir slimi. Tā ar dažiem notiek, kad tie tiek izsaukti pārāk daudz reižu. Verdzība mās samaitā. Mēs kļūstam brutāli, nejūtīgi un atriebīgi. Mēs vairāk domājam par cieša­nām, ko mums sagādājusi jūsu pasaule, nekā par šīs pasaules priekiem un brīnumiem. Grūti noticēt, bet tā ir taisnība.

Kitija palūkojās uz nebeidzamo gaismu un krāsu virpuli vis­apkārt.

Ko jūs šeit darāt ? viņa beidzot jautāja. , Runa nav par darīšanu, bet par būšanu. Nemaz neceri, ka tu to sapratīsi tu esi cilvēks, un cilvēki saredz tikai virsslāni, tur­klāt vēlas visam uzspiest savu kārtību. Arī Fakvarlu un Nūdu ir samulsinājusi jūsu pasaule. Viņi sevi saredz tikai naida kon­tekstā, viņu naids ir tik stiprs, ka viņi vēlas no tā atbrīvoties, īstenojot atriebi. Patiesībā tas liecina par jūsu pasaules vērtību galējo sabrukumu. Klau, tev arvien labāk izdodas kustināt to lelli…

Aizsargāta no Citas pasaules nemitīgās enerģijas plūsmas, Kitija spēja vienkāršāk pārvietot savu tēlu. Tas paspēra pāris soļu Bartimaja virzienā, kustinot rokas un paklanoties, it kā pateiktos par aplausiem. Zēns atzinīgi pamāja.

Nu jau drīz sāks izskatīties pēc tevis.

Kitija neņēma šo piezīmi vērā. Savādais tēls apstājās zēnam blakus.

Es esmu izdarījusi to pašu, ko Prolemajs, viņa domāja. Esmu pierādījusi tev savu uzticību. Tu atbildēji uz manu saucienu. Tagad man nepieciešama tava palīdzība, lai apturētu tos dēm… Nūdu un Fakvarlu.

Zēns pasmaidīja.

Tavs upuris ir patiešām liels, un Ptolemaja piemiņas vārdā es to labprāt atlīdzinātu. Bet pirms tam mums jāatrisina divas problēmas. Pirmkārt, tev mani jāizsauc atpakaļ uz Zemi, bet tas vairs nebūs tavos spēkos.

Kāpēc ? Kitija nesaprata. Zēns uz viņu lūkojās laipni, gandrīz ar žēlumu. Tas viņu uztrauca. Kāpēc?

Otrā problēma, zēns turpināja, ir mans vājums. Es šeit vēl neesmu pietiekami ilgi, lai būtu atjaunojis spēkus, un Fakvar­lam nemaz nerunājot par Nūdu vienā kājas pirkstā ir vairāk spēka nekā man. Es atsakos iesaistīties kalpībā, kas man būtu nāvējoša. Atvaino, bet to es nedarīšu.

Tā nebūs verdzība! Es jau tev teicu. Lelle pastiepa pret zēnu rokas.

Bet man tā būs nāvējoša.

Kitijas vadītā lelle nolaida rokas. Un ja nu mums būtu ziz­lis?

Gledstona zizlis? Kā? Un kas to izmantotu? Tu to nespētu.

Netenjels šobrīd mēģina to dabūt.

Lai nu tā būtu, bet vai viņš spēs… Pagaidi! Zēna vaibsti pēk­šņi zaudēja savu starojumu, it kā tēlā mītošais saprāts būtu pamatīgi satriekts, bet pēc brīža viss atkal nostājās savās vietās. Viņš pateica tev savu vārdu?

Jā. Un tagad…

Tas nu gan man patīk! Viņš mani mocīja daudzus garus gadus un tikai par to, ka es būtu varējis kādam izpļāpāties, bet tagad viņš pats nekavējas to atklāt katram pretimnācējam! Kas vēl zina? Fakvarls? Nūda? Vai viņš lika to uzrakstīt ar neona burtiem un izkārt virs pilsētas ? Atbildi! Un es kā muļķis nekad nevienam netiku teicis…

Izņemot mani, kad pagājušoreiz tevi izsaucu.

Nu, neskaitot to reizi.

Bet tu būtu varējis to atklāt viņa ienaidniekiem, vai ne, Bar­timaj? Tu būtu atradis veidu, kā pateikt, ja no sirds būtu vēlējis Netenjelam ļaunu. Un man šķiet, ka arī viņš to zina. Mēs izru­nājāmies.

Zēns izskatījās aizdomājies. Zinu tās tavas sarunas…

Viņš devās pēc zižļa, bet es pakaļ tev. Kopā…

Patiesība ir tāda, ka neviens no mums nav gatavs tādai cīņai. Tu pēc šī ceļojuma to vairs nespēsi. Bet Mandrāks jau vienreiz mēģināja iedarbināt zizli un tikai notrieca sevi no kājām. Kāpēc tu domā, ka šoreiz viņš būs gana stiprs? Pēdējo reizi, kad burvi redzēju, viņš bija paguris. Turklāt mana būtība ir tik vārga, ka es pat nespētu izveidot nekādu formu uz Zemes, kur nu vēl būt noderīgs. Varbūt es pat neizturētu materializēšanās sāpes. Fak­varlam par tām nav jāraizējas. Nē, skatīsimies patiesībai acīs, Kitij… Kas ? Kas par lietu ?

Kitijas izveidotā lelle bija piešķiebusi galvu un vēroja zēnu, kaļot savus plānus.

Ko? Ko tu tikko domāji? O nē, nekādā gadījumā!

Bet, Bartimaj, tas pasargātu tavu būtību, tu nejustu sāpes.

„ Nu nē…

Un, apvienojot tavu spēku ar viņējo, varbūt jums izdotos zizli… Nē.

Ko būtu darījis Ptolemajs ?

Zēns novērsās. Viņš piegāja pie tālākā pīlāra un apsēdās uz kāpnēm, veroties ņirbošajā apkārtnē.

Ptolemajs man parādīja, kā tas varētu būt, zēns beidzot teica. Viņš domāja, ka būs pirmais no daudziem bet divu tūkstošu gadu laikā tu, Kitij, esi vienīgā, kas viņam sekojusi. Vienīgā. Mēs ar viņu sarunājāmies kā līdzīgs ar līdzīgu veselus divus gadus. Es viņam laiku pa laikam palīdzēju, bet viņš man atļāva papētīt jūsu pasauli. Es aizklīdu līdz Fecanas oāzei un Aksumas kolonnu zālēm. Es lidoju virs Zagrosas kalnu baltajām cepurēm un Hejaza tuksnešu dziļajām aizām. Es lidoju kopā ar ērgļiem un mākoņiem, augstu virs zemes un jūras, un, atgriezies šeit, paņēmu līdzi atmiņas par šīm vietām.

Kamēr zēns runāja, aiz stikla zāles sienām dejoja mazi, mir­dzoši attēli. Kitija nespēja labi saskatīt, bet nešaubījās, ka tās bija atmiņas, par kurām Bartimajs bija runājis. Viņa lika savam tēlam apsēsties zēnam blakus un pārkārt kājas pāri kāpņu malai nekurienē.

Šī pieredze bija lieliska, zēns turpināja. Tā atgādināja Citas pasaules brīvību, un tas, ko es redzēju, man šķita ļoti intere­sants. Un sāpes, ko sagādāja uzturēšanās jūsu pasaulē, bija viegli paciešamas,jo es zināju, ka jebkurā brīdī varu atgriezties mājās. Un es nudien dejoju starp šīm abām pasaulēm! Tā bija lieliska dāvana, ko man pasniedza Ptolemajs, un es to nekad neesmu aizmirsis. Es viņu pazinu divus gadus. Un tad viņš nomira.

Kā? Kitija jautāja. Kā viņš nomira?

Sākumā zēns neatbildēja. Bet tad sāka stāstīt:

Ptolemajam bija brālēns, Ēģiptes troņmantnieks, kas baidī­jās no mana saimnieka varas. Viņš jau vairākkārt mēģināja tikt no mana saimnieka vaļā, bet mēs es un pārējie džini vien­mēr stājāmies viņam ceļā. Kitija pamanīja ārējā mutulī uznirstam ļoti skaidrus tēlus vīrus, kas rāpās pa palodzi, turot rokā izliektus zobenus, dēmonus, kas naktī lido virs jumtiem, kareiv­jus pie durvīm. Es būtu aizvedis viņu prom no Aleksandrijas, īpaši pēc šī ceļojuma, kas padarīja viņu tik ievainojamu. Bet viņš bija ietiepīgs. Ptolemajs atteicās pamest pilsētu pat tad, kad tur jau bija ieradušies romiešu burvji un brālēns bija viņu ieslo­dzījis pilī. Atkal atmiņas par aplenkumu: trīsstūrainas buras, kuģi pie bākas, seši bāli vīri garos, brūnos apmetņos.

Manam saimniekam patika rītos doties uz tirgu, lai sajustu tā smaržas garšvielas, puķes, rozīnes, ādas. Aleksandrijā pulcējās tirgoņi no visas pasaules, un mēs to zinājām. Turklāt cilvēki mīlēja Ptolemaju. Mēs ar džiniem nesām viņu greznās nestuvēs. Te Kitija pamanīja krēslu, kas bija piestiprināts pie diviem nesamajiem kokiem. To nesa četri melnādaini vergi. Bet tālumā bija zilas debesis, tirgus un cilvēku drūzma.

Tēli pagaisa. Zēns klusēdams sēdēja uz kāpnēm.

Kādudien, viņš turpināja, mēs atkal bijām atnesuši viņu uz garšvielu tirgu. Tā bija viņa iecienītākā vieta, te smaržas bija visreibinošākās. Bija muļķīgi tā rīkoties. Ielas bija šauras, pil­nas ar cilvēkiem. Mēs varējām pārvietoties ļoti lēni. Kitija pēkšņi ieraudzīja garu, šauru ielu. Tā bija aizkrauta ar koka mucām, kurās atradās garšvielas. Savu durvju priekšā sēdēja mucinieks, liekot dēļus metāla stīpā. Parādījās arī citi tēli balti krāsotas mājas, kazas, kas pinas pa kājām cilvēkiem, skrejoši bērni un atkal nestuves, kurām priekšā aizvilkti aizkari.

Kad mēs bijām tirgus vidū, es pamanīju kaut ko kustamies virs jumtiem. Atdevu savu nūjas galu Penrenutetam, pārvērtos par putnu un pacēlos gaisā, lai izpētītu situāciju. Un es redzēju…

Viņš apklusa. Citas pasaules apkārtne pēkšņi bija kļuvusi melna, tā izskatījās kā debesis negaisa laikā. Un tad parādījās attēls jumti, ko saule bija izbalinājusi baltus kā kaulus, un debesīs tumši tēli, spārnus izpletuši un garās astes izstiepuši, saulē zvīņas mirdzinādami. Vienam bija čūskas-galva, citam vilka purns, bet cits izskatījās kā galvaskauss ar ņirdzošiem zobiem. Tad attēls pazuda.

Romieši bija izsaukuši daudz džinu un vairākus ifrītus. Viņi mūs ielenca no visām pusēm. Mēs bijām tikai četri. Ko mēs varē­jām izdarīt ? Mēs palikām uz vietas un cīnījāmies. Te, uz ielas, cilvēku burzmā, mēs stāvējām un cīnījāmies par viņu. Attēli sašūpojās, te pienāca tuvāk, te attālinājās dūmi, sprādzieni, zilas un zaļas enerģiju šautras. No debesīm novēlās dēmons ar galvaskausu sejas vietā, saķēris vēderu, kurā bija izrauts cau­rums. Pie krēsla stāvēja dēmoni ar nīlzirga un ibisa galvām.

Afa mira pirmais, zēns turpināja. Tad Penrenutets un Teti. Es pacēlu vairogu un aizrāvu Ptolemaju prom. Izlauzos cauri sienai, nogalināju vajātājus, aizlidoju. Viņi mums sekoja kā bišu spiets.

Kas notika tālāk ? Kitija jautāja. Zēns atkal bija apklusis. Vairs neparādījās nekādas atmiņu ainas.

Man trāpīja sprādziens. Tas mani ievainoja. Es vairs neva­rēju palidot. Es ielauzos nelielā templī un aizbarikādēju durvis. Ptolemajs izskatījās slikti sliktāk nekā iepriekš. Laikam vai­nīgi bija tie maģiskie dūmi vai kas cits. Mēs vairs nevarējām izbēgt.

Un tālāk ?

Nespēju par to runāt. Viņš pasniedza man pašu lielāko dāvanu. Tas arī viss.

Zēns nodrebinājās. Viņš pirmo reizi palūkojās uz Kitiju.

Nabaga Ptolemajs! Viņš domāja, ka viņa paraugs palī­dzēs samierināt burvjus un garus. Ka par viņa ceļojumu lasīs daudzas burvju paaudzes, ka daudzi viņam sekos un palēnām notiks abu pasauļu savienošanās. Toreiz viņš man tā teica. Par spīti savam izcilajam saprātam, viņš tomēr kļūdījās. Ptolemajs nomira, un viņa idejas tika aizmirstas.

Kitijas tēls sarauca pieri. Kā tu drīksti tā teikt, kad arī es esmu šeit? Arī Netenjels lasīja to grāmatu, un Butona kungs…

Apokrifs ir tikai fragmenti no Ptolemaja grāmatas. Viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai uzrakstītu visu darbu. Turklāt tādi cil­vēki kā Netenjels lasa, bet netic.

Es ticēju.

Jā, tu ticēji.

Ja tu atgriezīsies un palīdzēsi glābt Londonu, tu turpināsi Ptolemaja iesākto darbu. Cilvēku un džinu sadarbību. To taču viņš vēlējās, vai ne?

Ptolemajs man nekad nepavēlēja.

Arī es tev nepavēlu. Tu vari darīt, kā vēlies. Es tikai lūdzu palīdzību. Ja nevēlies palīdzēt, lai notiek.

Nu… zēns izstaipīja rokas, tas runā pretī veselajam saprā­tam, bet nebūtu slikti nolikt pie vietas Fakvarlu. Bet mums ir vajadzīgs zizlis. Bez tā nekas neizdosies. Turklāt es nevēlos uz Zemes uzkavēties ilgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka būšu iesprostots…

Paldies, Bartimaj! Pateicības uzplūdā Kitija apmeta savas tievās rokas zēnam ap kaklu. Burbulim līdzīgā galva piespiedās zēna augstajai, gludajai pierei.

Labi, labi, nesāc nu puņkoties. Tu esi nesusi savu upuri, tagad ir mana kārta.

Zēns mierīgi, bet pārliecinoši atbrīvojās no apskāviena un nostājās uz kāpnēm.

Labāk dodies atpakaļ, pirms nav par vēlu.

Kitijas tēls pārmetoši palūkojās uz zēnu, bet tad niknumā pielēca kājās.

Ko tu ar to gribi teikt? Tu tikai atkārto un atkārto… Kas tas par upuri?

Domāju, ka tu zini. Man žēl.

Par ko ? Es tev iebelzīšu!

Kā? Tev taču nav roku.

Vai… nogrūdīšu no kāpnēm. Runā!

Patiesību sakot, Kitij, Cita pasaule nav vēlīga cilvēkiem. Tāpat kā mana būtība cieš uz Zemes, tā arī tavējā cieš šeit.

Un tas nozīmē…?

Tas nozīmē, ka tu esi labprātīgi atdalījusi savu garu no ķer­meņa. Par laimi, ne uz pārāk ilgu laiku. Ptolemajs palika daudz ilgāk, viņš nespēja rimties uzdot jautājumus. Viņš te bija divreiz tik ilgi. Bet… . Bet? Saki taču!

Tēls palēca uz priekšu, rokas izstiepis, galvu kareivīgi atgā­zis. Zēns paspēra atpakaļ pēdējo soli un palika stāvam zilā gaisā.

Vai tu neredzi, cik labi tu jau tiec galā ar šo tēlu ? Sākumā tu biji bezcerīga! Tu jau tagad pamazām aizmirsti savu saikni ar Zemi. Kad Ptolemajs atgriezās uz Zemes, viņš bija aizmirsis gandrīz visu. Viņš nespēja staigāt, nevarēja pakustināt rokas un kājas… Viņam bija vajadzīgs pārcilvēcisks spēks, lai vēlreiz mani izsauktu. Un tas nav viss. Kamēr tu esi šeit, tavs ķermenis uz Zemes mirst. To jau nevarētu arī vainot, vai ne ? Saimniece to ir pametusi. Tāpēc labāk atgriezies, Kitij. Atgriezies ātri.

Bet kā? Es taču nezinu, kā.

Viņu pāršalca bailes. Burbuļgalvas lelle nedroši mīņājās uz kāpnēm. Zēns pasmaidīja, pienāca tuvāk un noskūpstīja viņu uz pieres.

Tas ir pavisam vienkārši. Vārti joprojām ir vaļā. Es varu tevi atlaist. Atbrīvojies. Tavs darbs ir padarīts.

Viņš atkāpās. Lelle, zēns un stikla zāle sadrupa putekļos. Kitija izplūda pa visu Citas pasaules telpu starp gaismām un krāsām. Viņa plūda prom, un visapkārt bija nāves tukšums.