Ptolemaja vārti

27 kitija

kitija aizvēra durvis.

Viņai ausīs skanēja Statuju zāles trokšņi, viņa spēja tos saklausīt, pat neņemot vērā garo gaiteni un smagās koka dur­vis. Meitene brīdi stāvēja kā sastingusi, ausi piespiedusi durvīm. Kitija baidījās, ka briesmīgais bārdainis būs viņai sekojis. Kaut kas šajā cilvēkā viņai šķita vēl briesmīgāks nekā tūkstoš dēmo­nos kopā.

Meitene ieklausījās… likās, ka gaitenī viss ir kluss.

Durvīs atradās smaga atslēga. Pieliekot zināmas pūles un apzinoties, ka tas tomēr sniedz tikai nelielu drošību, viņa pagrieza atslēgu un apskatīja istabu.

Tieši tāda, kā tā izskatījās iepriekš, kad meitene te bija iemaldījusies, mēģinādama izbēgt, darbistaba ar nedaudzām mēbelēm. Gar vienu sienu stiepās grāmatplaukts, pie pretējās stāvēja skapis ar dokumentu mapēm. Un galvenais šajā stūrī, nobružāti no gadiem ilgas lietošanas, bija divi pentakli.

Kitijai bija vajadzīgs tikai viens.

Pentakls bija vienkāršs, tāds, kādu viņa bieži bija zīmējusi pie Butona kunga, parastā piecstaru zvaigzne, divkāršais aplis, latīniskie vārdi. Tas bija uzzīmēts uz paaugstinājuma un atbil­stoši istabas izmēriem nebija pārāk liels. Meitene pārmeklēja istabu un atrada darbagalda atvilktnē arī pārējos Izsaukšanai vajadzīgos rīkus. Tur bija krīts, pildspalva un papīrs, sveces, šķiltavas un trauki ar dažādām zālītēm. Tieši zālītes viņai bija vajadzīgas. Viņa tās savāca un uzmanīgi sarindoja ap ārējo apli.

Kaut kur netālu atskanēja skaļš sprādziens. Kitija nervozi salēcās, sirdij krūtīs sitoties, un palūkojās uz durvīm…

Koncentrējies! Kas īsti bija jādara?

Mandrāka nē, Netenjela atstāsts par Apokrifu bija ātrs un grūti izprotams, bet Kitija, strādājot ar Butona kungu, pie šāda runas stila bija pieradusi, un viņas atmiņa bija labi uztrenēta.

Tātad… parasts pentakls bez svecēm. Viss kārtībā.

Viņai vajadzēja aizsargāt savu ķermeni, un tam bija domātas kaltētās zālītes un dzelzs. Kitija izņēma no atvilktnes rozma­rīnu, asinszāli un pīlādža zarus, sajauca kopā un pēc tam izbēra kaudzītēs pentakla iekšpusē. Dzelzi sadabūt bija grūtāk. Mei­tene velti lūkojās apkārt. Varbūt vajadzēs iztikt bez…

Atslēga. Vai tā bija no dzelzs? Kitijai nebija ne jausmas. Ja bija, tā viņu pasargās. Ja ne, nenodarīs nekā ļauna. Viņa izņēma atslēgu no slēdzenes.

Kas vēl? Jā… Netenjels bija kaut ko teicis par apļa salaušanu. Tā bija simboliska rīcība, lai pēc tam ļautu burvim atgriez­ties ķermenī. Nu, to viņa varēja izdarīt. Meitene noliecās un ar atslēgu izkasīja caurumu uzzīmētajā krāsas aplī. Tagad tas vairs nederēja parastai Izsaukšanai. Bet to jau arī Kitija nemaz negribēja.

Viņa piecēlās kājās. Darīts. Citi priekšdarbi nebija nepiecie­šami.

Vēl tikai vajadzēja padomāt par savām ērtībām. Uz krēsla stāvēja vecs, nodriskāts spilvens, kuru viņa nolika pentaklā, lai būtu kur atbalstīt galvu.

Aiz galda pie sienas karājās spogulis. Meitene pameta skatu tajā un sastinga.

Bija pagājis krietns laiciņš, kopš viņa nebija skatījusies spo­gulī, meitene pat nespēja atcerēties pēdējo reizi. Tur nu viņa stāvēja biezi, tumši mati un tumšas, dziļi iegrimušas acis, zob­galīgā smīnā savilktas lūpas un zilums virs vienas acs. Jā, viņa jutās mazliet nogurusi, bet joprojām jauna un spēcīga.

Un ja nu viņai izdosies? Burvji, kas mēģināja sekot Ptolemaja piemēram, gandrīz vienmēr bija ņēmuši sliktu galu. Butona kungs nebija izteicies precīzi, bet devis mājienus par neprātu un sakropļojumiem. Kitija zināja, ka arī pats Ptolemajs pēc Vārtu atvēršanas vairs ilgi nenodzīvoja. Bartimajs teica, ka viņa seja…

Kitija nolamājās un novērsās no spoguļa. Lai arī kāds būtu gaidāmais risks, tas šķita nieks salīdzinājumā ar to, kas paš­laik notika blakuszālē. Viņa bija izlēmusi mēģināt, un tā tas arī notiks. Tas bija viss, ko viņa varēja darīt. Raudāšana neko nelīdzēs. Punkts.

Nekas cits nebija atlicis kā apgulties pentaklā.

Grīda bija cieta, bet galva patīkami atspiedās uz mīkstā spilvena. Zāļu smarža kutināja nāsis. Meitene sažņaudza rokā atslēgu un dziļi ieelpoja.

Pēkšņi viņa kaut ko iedomājās, pacēla galvu, lai paskatītos uz savu ķermeni, un nikni secināja, ka viņa ir par garu kājas sniedzās ārpus apļa. Varbūt tam nebūtu nekādas nozīmes, bet varbūt tomēr. Kitija nogūlās uz sāniem un salieca ceļus, it kā gulētu gultā. Viņa aši palūkojās apkārt… Jā, tagad viss bija kār­tībā. Gatavs.

Gatavs kam? Meiteni pēkšņi pārņēma neticība. Varbūt tas atkal bija viens no viņas sapņiem, muļķīga iedoma, ko bija iedve­sis Bartimajs. Bija neprāts domāt, ka viņai izdosies paveikt to, kas divtūkstoš gadu laikā nebija izdevies nevienam citam. Par ko gan viņa domāja? Viņa taču nebija pat burve!

Bet varbūt tieši tā bija priekšrocība? Bartimajs bija mudi­nājis mēģināt, viņa to zināja. Pēdējie džina vārdi aizlidojot bija saistīti ar Ptolemaju un viņu: "Mums visiem ir dažādas sais­tības, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas." Pagaidām… kas cits tas varēja būt, ja ne mājiens viņai? Ptolemajam nebija nekādu ierobežojumu, viņš bija devies uz Citu pasauli, norai­dot visus līdzšinējos burvju likumus un apgriežot tos kājām gaisā. Un, lai izdarītu to, ko bija izdarījis viņš, nevajadzēja zināt vairāk par parastajiem Izsaukšanas vārdiem Apokrifa instruk­cijās tas bija skaidri pateikts. Grūtākais šķita beigās pasaukt dēmonu. Kitija to varēja izdarīt. Jautājums bija vai tas dar­bosies?

Bija tikai viens veids, kā noskaidrot.

Meitene aizvēra acis un mēģināja atslābināties. Istaba bija klusa, caur durvīm neieplūda nekādas skaņas. Vai bija laiks sākt Izsaukšanu? Nē, kaut kas vēl nebija kārtībā… Kas? Kitija pēc brīža saprata, ka bija pārāk cieši sažņaugusi rokā atslēgu. Tā bija pat iegriezusies ādā. Tas parādīja, cik ļoti viņa ir nobijusies. Meitene mēģināja koncentrēties un atslābināties. Tagad auk­stais metāls tikai viegli pieskārās ādai. Labāk…

Kitijai ienāca prātā teikumi, ko autori bija rakstījuši par Citu pasauli: haosa pilna vieta, riebuma pilns juceklis, neprāta bedre… cik uzmundrinoši. Un Butona kungs bija teicis, ka, dodoties turp, burvis riskē ar ķermeni un dvēseli. Ak Dievs, kas ar viņu varēja notikt? Vai viņa izkusīs vai varbūt sadegs? Vai viņa redzēs… Bet, lai būtu kā būdams, diez vai tas būs ļaunāk par Nūdu un viņa puscilvēkiem pusdēmoniem. Turklāt neviens no autoriem, kas bija to visu rakstījuši, pats nebija viesojies Citā pasaulē. Tātad tie visi bija tukši pieņēmumi. Ptolemajs taču bija atgriezies dzīvs!

Meitene prātā atkārtoja apgrieztos Izsaukšanas vārdus un tad jo kavēšanās tikai veicinātu bailes izrunāja tos skaļi. Kitijai likās, ka viss bija kārtībā dēmona vārda vietā viņa bija nosaukusi savu, lietojusi darbības vārdus apgrieztā secībā. Bei­gās viņa trīs reizes nosauca Bartimaja vārdu.

Darīts.

Viņa gulēja istabas klusumā.

Sekundes aizritēja. Kitija juta arvien lielāku izmisumu. Bet viņa nedrīkstēja kļūt nepacietīga. Meitene zināja, cik ilgs laiks paiet, lai parastie Izsaukšanas vārdi nonāktu līdz Citai pasau­lei. Viņa klausījās, lai gan nezināja, ko grib sadzirdēt. Acis bija aizvērtas, viņa redzēja tikai tumsu un īslaicīgus gaismas uzplaik­snījumus.

Nekā. Acīmredzot nekas nebija izdevies. Kitija jau atmeta cerības, viņa jutās iztukšota un skumja. Meitene grasījās cel­ties kājās, bet istaba bija silta, spilvens mīksts, un pēc nemierī­gās nakts viņai gribējās atpūsties. Prāts aizklīda pavisam citās domās Kitija prātoja par vecākiem, par to, ko viņi dara un vai meitas liktenis viņiem rūp, ko par to visu teiktu Džeikobs, kas dzīvoja kaut kur tālu Eiropā, un vai Netenjels ir izdzīvojis. Sev par pārsteigumu viņa cerēja, ka jaunais burvis ir sveiks un vesels.

Ausīs ieskanējās dīvaina skaņa, it kā tālumā zvanītu zvans. Var būt, ka tie bija dēmoni, bet varbūt izbēgušie burvji, kas mēģināja brīdināt pilsētniekus…

Netenjels bija izglābis viņu no algotņa naža. Kitijai bija paticis ar viņu strīdēties, likt viņam apjaust daudzas lietas, it īpaši par Bartimaju. Burvis to bija uztvēris samērā mierīgi. Bet Bartimajs… meitene atcerējās, kādu viņa bija to pēdējo reizi redzējusi neizteiksmīgu gļotu kaudzīti, ko spieda pie zemes šīs pasaules smagums. Varbūt nebija pareizi viņu tagad traucēt? Džinam, tāpat kā cilvēkiem, taču pienācās atpūta.

Zvani turpināja zvanīt. Tā bija savāda skaņa skaidra un dzidra kā kristāls, nevis zema un dunoša kā pilsētas zvanu skaņa. Un, ja tā labi ieklausījās, tie nebija atsevišķi zvana sitieni, bet pastāvīga vibrācija, kas likās attāla, tikko sadzir­dama. Viņa mēģināja to it kā notvert. Vispirms tā šķita izdzies­tam, tad ieskanējās skaļāk, bet, par spīti pūlēm, viņa joprojām nespēja noteikt tā dabu. Tā pagaisa un sajaucās ar asiņu pulsēšanu, elpas vilcieniem un drēbju švīkstoņu, krūtīm cilājoties. Meitene mēģināja šo skaņu notvert vēlreiz. Likās, ka tā ir virs galvas, tikai ļoti, ļoti tālu. Viņa centās to sadzirdēt, vēloties, kaut varētu piekļūt tai tuvāk. Mēģināja izslēgt no dzirdes visas pārējās skaņas. Šīs pūles atmaksājās sākumā lēnāk un tad straujāk zvanīšana kļuva skaidrāka un skaļāka. Un tad palika tikai viņa un skaņa. Izklausījās, it kā pirms saplīšanas trīcētu ļoti vērtīgs kristāls. Tas likās ļoti tuvu.

Vai tas bija arī redzams? Kitija atvēra acis.

Un ieraudzīja, ka viņai visapkārt lido akmens grīdas, sie­nas un bluķi, tie savienojās un atkal pašķīrās, izliecās arkās un pazuda. Starp tiem bija kāpnes, atvērtas durvis un logi, viņa traucās tiem cauri lielā ātrumā, tomēr tas viss šķita ne­reāls. Palūkojusies lejup, viņa ieraudzīja meitenes ķermeni, kas bija saritinājies kā kaķēns. Pārējās figūras bija nekustīgas, kā akmenī cirstas sievietes un vīrieši stāvot kopā bariņos, citi guļam uz grīdas, it kā būtu miruši. Tiem apkārt stāvēja būtnes bez skaidra veidola tie nebija cilvēcīgi, bet arī nebija līdzīgi nekam citam. Meitene nespēja noteikt to dabu katrs šķita citāds nekā iepriekšējais. Vēl zemāk viņa redzēja jaunekli, kas it kā bija sastindzis skrējienā, galvu pagriezis, bet aiz viņa atradās kustīga figūra vīrs ar nazi rokā un zābakiem kājās. Un viņiem apkārt nenosakāmas formas būtnes…

Kitiju tas viss intriģēja, bet ne tik ļoti kā kaut kas cits. Zvanī­šana kļuva arvien skaļāka, tā likās ļoti tuvu. Viņa koncentrējās, un, pašai par pārsteigumu, akmens sienas un gaiteņi pēkšņi pazuda, it kā izkusa visos virzienos. Sākumā tie bija skaidri saredzami, tad izplūda un beigās pazuda pavisam.

Kitija juta strauju kustību visās pusēs. Tā nebija fiziska sajūta, jo viņai nebija ķermeņa, bet nojausma. Meitene pamanīja, ka no visām četrām pusēm viņu ieskauj sienas tās slējās augstu virs galvas, dziļi lejā un tālu uz visām pusēm. Viena bija tumša un cieta un draudēja Kitiju ar savu svaru nospiest. Nākamā bija šķidra kā ūdens, kas draudēja viņu aizskalot. Trešā siena mei­tenei tuvojās ar viesuļa spēku. Ceturtā bija liesmojoša uguns. Bet tās visas slējās pār viņu tikai mirkli un tad atkal pašķīrās. Kitija izgāja cauri vārtiem un nonāca otrajā pusē.