Ptolemaja vārti

5 Netenjels

Nepieklajīga skaņa ziņoja par Novērošanas diska velnena ierašanos. Mandrāks nolika malā pildspalvu, ar kuru bija rak­stījis jaunāko kara pamfletu, un ieskatījās nospodrinātajā diskā. Mazuļa seja šķobījās un virpuļoja, it kā mēģinot izlauzties brī­vībā. Burvis nelikās ne zinis par šo spārdīšanos. Nu?

- Ko nu? velnēns nopurpināja.

- Kur ir Bartimajs?

- Sēž uz kāda nama drupām apmēram divdesmit sešas jūdzes uz dienvidaustrumiem melnmatainas meitenes izskatā. Ļoti skaista meitene. Bet viņa nenāks pie tevis.

- Ko? Viņa… viņš atteicās?

-Jā. Šeit ir tik šauri… Es jau sešus gadus dzīvoju šajā diskā un neesmu redzējis mājas. Tu varētu mani atbrīvot, patiešām varētu. Esmu tev kalpojis ar sirdi un dvēseli.

- Tev nemaz nav dvēseles, Mandrāks sacīja. Ko Bartimajs teica?

- Nevaru atkārtot, tu esi vēl tik jauns. Tas bija ļoti rupji. Man gandrīz nokalta ausis. Labprātīgi viņš nenāks. Sadedzini viņu, un būs miers. Nekādi nesaprotu, kāpēc tu vēl neesi viņu patriecis. Nē, nejau atpakaļ atvilktnē vai tev nemaz nav žēlas­tības, nekaunīgais puika?

Ietinis disku un aizvēris atvilktni, Mandrāks pārlaida roku pār seju. No Bartimaja problēmas vairs nevarēja izvairīties.

Džins bija kļuvis vājāks un kaprīzāks nekā jebkad agrāk un gandrīz nevērtīgs kā kalps. Principā viņam jau sen vajadzēja laist džinu brīvībā, bet šī doma Mandrākam nepatika. Viņš pat īsti nespēja pateikt, kāpēc, jo džins bija vienīgais no kalpiem, kas nekad nebija izturējies pret burvi ar atbilstošo cieņu. Viņa ķircināšanās bija nerimstoša un arvien niknāka, bet arī dīvaini atspirdzinoša. Mandrāks dzīvoja pasaulē, kur patiesās emocijas vienmēr tika slēptas aiz pieklājīga smaida. Bet Bartimajs vismaz neizlikās, ka Džons viņam patiktu. Kamēr Askobāls un pārējie glaimoja un pielīda, Bartimajs bija tikpat nelokāms kā pirmajā dienā, kad viņš bija džinu saticis, toreiz, kad viņš vēl bija bērns ar pavisam citu vārdu…

Mandrāks kavējās atmiņās. Viņš noklepojās un atgriezās realitātē. Protams, tas bija galvenais iemesls. Džins zināja viņa īsto vārdu. Tas bija pārāk riskanti. Ja kāds cits burvis izsauktu džinu un to uzzinātu…

Mandrāks nopūtās. Viņa domas jau bija aizmaldījušās citur. Tumšmataina meitene. Skaista. Nebija nekādu šaubu, kādu formu džins šoreiz izmantojis. Kopš Kitijas Džonsas nāves Bar­timajs nebeidza pieņemt viņas izskatu, lai Džonu kaitinātu. Turklāt veiksmīgi. Pat pēc trim gadiem, iedomājoties viņas seju, Mandrāks sajuta gluži vai elektrības triecienu. Viņš pašūpoja galvu. Aizmirsti Kitiju! Viņa bija nodevēja un tagad ir mirusi.

Tam samaitātajam dēmonam te nebija nekādas nozīmes. Gal­venais bija pastāvīgās nekārtības, ko izraisīja karastāvoklis. Tas un vēl satraucošās jaunās spējas, kas parādījās vienkāršo ļaužu vidū. Fritanga stāsts par bērniem, kas apmētājuši viņu ar jēlām olām, bija tikai pēdējais daudzu uztraucošu notikumu virknē.

Kopš Gledstona laikiem burvji bija ievērojuši vienu likumu jo mazāk vienkāršie ļaudis zina par maģiju, jo labāk. Tāpēc ikvienam kalpam no mazākā velnēna līdz varenākajam ifrītam tika pavēlēts nerādīties vienkāršajiem ļaudīm. Daži izmantoja spēju kļūt neredzami, citi vienkārši pieņēma ikdienišķu izskatu. Tāpēc tūkstošiem dēmonu varēja soļot pa ielām un lidot virs namu jumtiem, neviena nepamanīti.

Bet tā vairs ilgi neturpināsies.

Katru nedēļu bija novēroti jauni gadījumi dēmonu atmasko­šanā. Bariņu velnēnu ziņotāju virs Vaitholas pamanīja sko­lēni, lai gan burvji ziņoja, ka velnēni bija maskējušies kā baloži un tiem nevajadzēja izraisīt nekādas aizdomas. Dienu vēlāk juveliera māceklis, kas tikko bija ieradies Londonā, kā traks aizdrāzās pa Prāmju ielu un ielēca Temzā, kliegdams, lai cilvēki uzmanās no spokiem. Pēc izmeklēšanas atklājās, ka Prāmju ielā todien tiešām bijuši dēmoni.

Ja bērni tagad dzima ar spēju redzēt dēmonus, nekārtības, kas pašlaik valdīja Londonā, varēja kļūt vēl plašākas. Mandrāks pašūpoja galvu. Vajadzētu aiziet uz bibliotēku un izlasīt par līdzīgiem precedentiem pagātnē. Kaut kas tāds, iespējams, jau reiz noticis. Bet viņam nebija laika. Pārāk daudz darba. Pagāt­nei būs jāpagaida.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens. Ienāca kalpotājs, turēda­mies pa gabalu no pentakliem.

- Policijas priekšnieka vietniece vēlas ar jums tikties.

Mandrāks izbrīnā sarauca uzacis. Patiešām? Lai notiek!

Aiciniet viņu iekšā.

Kalpotājam bija vajadzīgas trīs minūtes, lai nokāptu divus stāvus zemāk un atgrieztos kopā ar viesi. Tas deva Mandrā­kam laiku izvilkt no kabatas spogulīti un nopētīt savu izskatu. Viņš nogludināja matus un notrauca putekli no pleca. Beidzot, apmierināts ar spoguļattēlu, burvis cītīgi pievērsās dokumentu kaudzei uz galda, lai radītu priekšstatu par sevi kā ļoti aiz­ņemtu, svarīgu cilvēku.

Jaunajam burvim pašam likās, ka šāda izrādīšanās ir smiek­līga, bet viņš nespēja izdomāt neko labāku. Viņš vienmēr jutās nedaudz samulsis, kad ieradās policijas priekšnieka vietniece.

Atskanēja klauvējiens, tad viegli soļi. Istabā graciozi ienāca Džeina Ferēra, nesdama rokā somu. Mandrāks pieklājīgi piecē­lās, bet viņa pamāja, lai kolēģis apsēžas.

- Nedemonstrē pieklājību, kad tam nav nekāda iemesla, Džon. Esmu atnākusi nopietnā lietā.

- Lūdzu… Viņš norādīja uz ādas krēslu sev blakus. Viešņa apsēdās, nolika somu uz galda un uzsmaidīja. Mandrāks pasmai­dīja pretī. Viņi spēlējās kā divi kaķi, kas noliekušies pār ievai­notu peli, abi spēcīgi un skaisti, abi vienādi neuzticēdamies viens otram.

Golema afēra pirms trim gadiem bija beigusies ar policijas priekšnieka Henrija Divāla atmaskošanu un kaunpilnu nāvi. Kopš tā laika premjerministrs nebija norīkojis viņam aizstā­jēju. Arvien vairāk neuzticēdamies saviem ministriem, Devro bija pasludinājis sevi par policijas priekšnieku, visu reālo darbu uzticot vietniecei. Džeina Ferēra pildīja šos pienākumus jau divus gadus. Viņa bija tuva Divāla kunga līdzgaitniece, bet izpelnījusies Devro labvēlību. Tagad viņa un Mandrāks bija premjerministra tuvākie sabiedrotie. Šī iemesla dēļ abi iztu­rējās ļoti draudzīgi, lai gan senā sāncensība nekur nebija pa­zudusi.

Turklāt Mandrāks viņas klātbūtnē mulsa vēl kāda iemesla dēļ. Džeina bija ļoti skaista viņas mati bija gari, tumši un mirdzoši, acis zem'garajām skropstām zaļas un noslēpumainas. Jaunās sievietes skatiens bija mulsinošs. Džonam bija jāsakopo viss nobriedušās personības spēks, lai sarunā ar viņu paliktu mierīgs.

Jaunais burvis nevērīgi atlaidās krēslā. Arī man ir kas sakāms. Kurš pirmais?

- Ak, runā. Tikai pēc tevis.

- Labi. Mums jāpanāk, ka premjerministrs kaut ko uzsāk attiecībā uz tiem bērniem, kam piemīt spējas redzēt dēmonus. Vakar tika pamanīts vēl viens no maniem džiniem. Un tie atkal bija bērni. Man nav jāstāsta, kādas problēmas tas var radīt.

Ferēras jaunkundze sarauca uzacis. Nav gan. Šorīt mēs saņēmām ziņu par strādnieku un mašīnistu streiku dokos. Notiek pastāvīgas demonstrācijas. Ne tikai Londonā, bet arī provincē. Un tās organizē vīrieši un sievietes ar šīm spējām. Mums būs viņi jāarestē.

- Bet, lai arestētu cilvēkus, vajadzīgs kāds iemesls.

- Atradīsim iemeslu, kad viņi jau būs droši ieslodzīti Tauerā. Mums tagad visos krogos ir spiegi, kas ievāc informāciju. Gan jau izdosies. Kas vēl?

- Mums jāpārrunā jaunākais uzbrukums Kentā, bet tas var pagaidīt līdz Padomes sapulcei.

Ferēras jaunkundze atvēra somu un izņēma no tās mazu, gaiši zilu kristāla lodi un paliktni. Viņa to nolika galda cen­trā. Tagad mana kārta.

Burvis apsēdās taisnāk. Viens no jūsu spiegiem?

-Jā. Un tagad pievērs uzmanību, Džon, tas ir svarīgi. Tu zini, ka Devro kungs man lūdza pieskatīt mūsu burvjus, ja nu kāds atkal vēlētos iet Siržulauzēja vai Divāla pēdās.

Mandrāks pamāja. Vairāk nekā no amerikāņu dumpiniekiem, ienaidniekiem Eiropā, naidīgi noskaņotajiem vienkāršajiem ļaudīm, kas izgāja demonstrācijās, premjerministrs baidījās no saviem ministriem, vīriešiem un sievietēm, kas sēdēja pie viņa galda un dzēra viņa vīnu. Šīs bailes bija pamatotas kolēģi bija visai ambiciozi. Tomēr tas aizņēma pārāk daudz viņa uzmanī­bas. Ko tu esi atradusi? Džons vaicāja.

- Kaut ko. Viņa pārlaida roku pār lodi, noliecoties uz priekšu tā, ka tumšie mati krita sejā. Mandrāks norija siekalas un arī pieliecās tuvāk, izbaudot viņas smaržu, viņas tuvumu. Lai gan jaunā sieviete bija bīstama un viltīga, viņas klātbūtne burvi valdzināja.

Džeina pateica pāris vārdu zilie kristāli bumbā uzvirpuļoja un nolaidās apakšā, atstājot virsmu skaidri caurskatāmu. Tur parādījās kāds tēls, seja. Tā uzzibēja, pakustējās, bet neparādī­jās tuvāk.

Ferēras jaunkundze pacēla skatienu. Tas ir Jole, viņa sacīja. Viņš novēro kādu burvi, kas izraisījis manī aizdomas. Palmers ir otrā līmeņa burvis no Iekšlietu ministrijas, viņam vairākas reizes atteikts paaugstinājums, un tas šo vīru pama­tīgi satriecis. Vakar Palmers ziņoja, ka esot slims, un neiera­dās darbā, bet devās uz kādu krodziņu netālu no Vaitčepelas. Palmeram mugurā bija strādnieka apģērbs. Jole viņam sekoja un tagad ir gatavs sniegt ziņojumu. Domāju, ka tas tevi varētu interesēt.

Mandrāks pamāja. Turpini.

Džeina Ferēra uzsita knipi un uzrunāja kristāla lodi. Parādi man krodziņu un atskaņo skaņu.

Noslēpumainā seja atkāpās un pazuda. Lodē parādījās attēls jumta spāres, noplukušas sienas, raupjš koka galds zem elektriskās spuldzītes. Pret sīkrūtotajiem logiem sitās cigarešu dūmi. Skatpunkts bija ļoti zems likās, ka novērotājs guļ uz grīdas. Pāri staigāja nevīžīgi ģērbušās sievietes un vīrieši noplu­kušos uzvalkos. Kā no liela tāluma atskanēja smiekli, klepošana un glāžu šķindoņa.

Pie galda sēdēja drukns pusmūža vīrietis ar sarkanu seju un sirmām šķipsnām matos. Viņam mugurā bija novalkāts mētelis un galvā cepure. Vīra acis šaudījās uz priekšu un atpakaļ, nopē­tot visus krodziņa apmeklētājus.

Mandrāks pieliecās tuvāk un dziļi ievilka elpu. Šodien Ferē­ras smaržas bija ļoti spēcīgas. Iespējams, granātāboli. Tas ir Palmers, vai ne? viņš vaicāja. Tikai pavisam dīvainā leņķī. Pārāk zemu.

Viņa pamāja. Jole bija pārvērties par peli. Viņš gribēja būt neuzkrītošs, bet šī kļūda viņam dārgi maksās, vai ne, Jole? Burve iesita pa lodes virsmu.

No lodes atskanēja klusa, pīkstoša balstiņa. Jā, pavēlniec.

- Jā, tas ir Palmers. Parasti gluži neievērojams puisis. Tagad skaties tas ir svarīgi. Viņam rokā ir alus glāze.

- Pavisam dīvaini, Mandrāks nomurmināja. Krogs un viss pārējais… Noteikti granātāboli. Un nedaudz citrona…

- Viņš kādu meklē.

Mandrāks uzmanīgi nopētīja attēlu lodē. Kā jau daudzi bur­vji, atrodoties vienkāršo ļaužu vidū, arī Palmera kungs izskatī­jās nemierīgs. Viņa acis šaudījās pa istabu, uz kakla un pieres bija redzamas sviedru lāses. Burvis divreiz pacēla glāzi, izlikda­mies, ka dzer, bet nolika to atpakaļ neskartu.

- Nervozē, Mandrāks konstatēja.

- Jā. Nabaga Palmers.

Džeinas balss bija maiga, bet tajā jautās naža asums. Man­drāks atkal dziļi ieelpoja. Jā, citronu svaigums lieliski izcēla smaržu saldo apakšnoti.

Ferēras jaunkundze noklepojās. Vai kaut kas noticis ar tavu krēslu, Mandrāk? Vēl mazliet, un tu sēdēsi man klēpī.

Jaunais burvis strauji pacēla galvu, gandrīz atsizdams savu pieri pret viņējo. Atvaino, Ferēra, viņš nočukstēja. Tad nokle­pojās un ierunājās zemākā balsī: Nespēju atrauties no lodes. Nez ko šis Palmers iecerējis? Ļoti aizdomīgs tips. Viņš nevērīgi atpogāja krekla apkaklīti.

Ferēras jaunkundze viņu brīdi uzmanīgi vēroja, tad atkal pie­vērsās lodei. To mēs redzēsim.

Lodes skatpunktā ienāca kāds jaunpienācējs, nesot rokā alus glāzi. Viņam galvā nebija cepures, rudie mati atķemmēti atpa­kaļ, zem garā lietusmēteļa varēja saskatīt netīrus zābakus un platas bikses. Viņš nešaubīdamies devās pie Palmera kunga, kas bija pabīdījies malā, lai dotu vīrietim vietu uz sola sev blakus.

Jaunpienācējs apsēdās. Viņš nolika glāzi uz galda un pastūma augstāk brilles uz deguna.

Mandrāks lūkojās attēlā kā piekalts. Pagaidi! Es viņu pazīstu!

- Jole, Ferēras jaunkundze pavēlēja. Parādi vēlreiz šo ainu.

Abi vīrieši atkal sasveicinājās un pēc burves pavēles sastinga.

- Tu viņu pazīsti? Džeina jautāja. Tas ir labi.

-Jā. Tas ir Klaivs Dženkinss. Strādāja Iekšlietu ministrijā kopā ar mani. Liekas, ka vēl joprojām strādā turpat. Sekretārs bez jebkādām karjeras iespējām. Nu, interesanti…

- Pagaidi, Džeina uzsita knipi. Mandrāks ievēroja, ka mei­tenes nagu laka bija maigi rozā tāpat kā pirkstu āda. Attēls lodē atkal sakustējās, abi vīrieši pamāja un aizgriezās. Klaivs Džen­kinss iedzēra malku alus. Viņa lūpas kustējās pēc brīža atska­nēja arī viņa balss, klusa un grūti sadzirdama.

- Tātad tā, Palmer. Viss attīstās ļoti strauji, un ir laiks pie­ņemt lēmumu. Mums jāzina, vai jūs piedalāties vai ne.

Palmers iedzēra alu. Viņa seja bija nosvīdusi, acis šaudīgas. Vīrietis drīzāk murmināja nekā runāja. Man vajag vairāk informācijas.

Dženkinss iesmējās un sakārtoja brilles. Nomierinieties, Palmer, es jums nekodīšu. Jūs saņemsiet informāciju, bet pirms tam jums jāapliecina savi labie nodomi.

Otrs vīrietis dīvaini sašķobīja lūpas. Kad es jums esmu devis iemeslu šaubīties par mani?

- Neesat. Bet neesat devis arī iemeslu jums uzticēties. Mums vajadzīgs pierādījums.

- Kāds pārbaudījums?

- Apmēram. Hopkinsa kungs vēlas redzēt kādu jūsu ieguldī­jumu. Mēs nezinām, vai jūs neesat spiegs. Varbūt jūs strādājat pie Devro vai tās maitas Ferēras. Viņš iedzēra vēl vienu malku alus. Mums jābūt piesardzīgiem.

Džons Mandrāks ārpus lodes, pilnīgi citā laikā un vietā palūkojās uz Džeinu Ferēru. Viņa pasmaidīja, atklājot asos zobi­ņus.

- Hopkinss… jaunais burvis iesāka. Tu domā, ka tas pats…

- Zinātnieks, kas parādīja Divālam, kā vadīt golemu, Ferēra pabeidza. Trūkstošais ķēdes posms. Jā, es domāju, ka tas ir viņš. Bet klausieties…

Palmera kungs aizstāvējās ar putām uz lūpām. Klaivs Džen­kinss klusēja. Beidzot Palmers aprāvās, saplakdams kā caurs balons. Ko jūs gribat, lai es daru? viņš vaicāja. Es brīdinu, Dženkins, ja jūs gatavojaties mani iegāzt…

Palmers pacēla glāzi. Dženkinsa elkonis tobrīd paslīdēja un pieskārās otra vīrieša rokai. Alus glāze sašūpojās, un dzēriens izlija uz galda. Palmers sašutumā norūcās. Jūs, muļķi…

Dženkinss atvainojās. Ja jūs darīsiet to, kas tiek prasīts, saņemsiet atalgojumu kopā ar mani un pārējiem, viņš sacīja. Jums viņš jāsatiek šeit.

- Kad?

- Tad. Tas arī viss. Es aizeju.

Vairs nesakot ne vārda, slaidais, sarkanmatainais vīrietis piecēlās no galda un pazuda skatienam. Pāris minūtes Palmera kungs sēdēja pie galda ar neizteiksmīgu seju. Tad arī viņš devās prom.

Ferēras jaunkundze atkal uzsita knipi. Attēls pazuda, parādī­jās noslēpumainā seja. Ferēra apsēdās krēslā taisni. Nav vērts pieminēt, ka Jole mūs pievīla, meitene sacīja. No peles skatpunkta viņš nevarēja redzēt galda virsmu. Viņš neiedomājās, ka Dženkinss tīšām izlēja alu, lai izlietajā dzērienā ar pirkstu uzvilktu tikšanās laiku. Dēmons sekoja Palmeram visu atlikušo dienu, bet tā arī neko neuzzināja. Tonakt viņš atgriezās pie manis. Tobrīd Palmers pameta savu dzīvokli un kopš tā laika vairs nav redzēts. Acīmredzot viņš devās uz tikšanos ar noslē­pumaino Hopkinsa kungu.

Džons Mandrāks bungoja ar pirkstiem pa galdu. Būs jāno­pratina Palmers, tiklīdz viņš atgriezīsies.

- Tur jau tā problēma. Šorīt vīri, kas laboja Rozerhizas notekūdeņu sistēmu, atrada pazemē kaut ko tādu, ko sākumā noturēja par lupatu kaudzi.

Mandrāks novaidējās. Ne taču…

-Jā, diemžēl tas bija Palmera kunga ķermenis. Viņš bija nonāvēts ar dūrienu sirdī.

- Ak tā, tas bija viss, ko jaunais burvis noteica. Un tad pie­bilda: Tomēr dīvaini…

- Jā gan. Bet noderīgi izmeklēšanai. Ferēra pārlaida plauk­stu lodei tā atkal satumsa, kļuva auksta un tumši zila. Tas nozīmē, ka jūsu Klaivs Dženkinss un Hopkinss plāno kaut ko lielu. Pietiekami lielu, lai slepkavība šajā gadījumā būtu tīrais sīkums. Un mēs esam viņiem uz pēdām. Viņas acis sajūsmā mirdzēja. Garie, melnie mati bija nedaudz sajaukti, viena šķipsna krita uz pieres. Meitene bija piesarkusi un strauji elpoja.

Mandrāks atkal ķērās pie krekla apkaklītes. Kāpēc tu to stāsti man ārpus sapulces?

-Jo es paļaujos uz tevi, Džon. Un neticu nevienam no viņiem. Viņa atmeta matu šķipsnu no pieres. Vaitvela un Mortensens vērpj intrigas pret mums. Tu to zini. Mums Padomē nav citu draugu kā vien premjerministrs. Ja mēs paši atklātu šos nodevējus, mūsu pozīcijas kļūtu stiprākas nekā jebkad agrāk.

Viņš pamāja. Taisnība. Tātad skaidrs, kas mums jādara. Jāsūta dēmons, kas novērotu Klaivu Dženkinsu, un jācer, ka viņš mūs aizvedīs pie risinājuma.

Ferēras jaunkundze ielika lodi somā un piecēlās. Tas lai paliek tavā ziņā, ja drīkstu lūgt. Jole ir bezcerīgs gadījums, un mani pārējie dēmoni ir aizņemti dažādos uzdevumos. Šobrīd tā būtu tikai novērošana. Tam nebūtu vajadzīgs nekas spēcīgs. Vai arī visi tavi džini ir aizņemti?

Mandrāks palūkojās uz pentakliem. Nē, viņš lēni teica. Gan jau es kādu atradīšu.