Ptolemaja vārti

24 bartimajs

M ani izglaba zupa. Ta bija bieza, kremiga zivju zupa, kas atradās sudraba terīnē. Sākumā, kad mani piespieda pie sud­raba zupas trauka sienām, es jutu, kā mana būtība sāk sadalī­ties. Bet tad kļuva labāk. Gandrīz tūlīt pēc Fakvarla aiziešanas es ieslīgu sudraba izraisītā bezapziņā un zaudēju savu kraukļa veidolu. Es kļuvu par eļļainu, plūstošu masu, nedaudz līdzīgu traukūdenim, un peldēju zupā, kamēr šķidrums mani pasargāja no postošās sudraba iedarbības. Nevarētu teikt, ka ar mani viss bija kārtībā, bet tagad mana būtība noārdījās daudz lēnāk, nekā Fakvarls to bija paredzējis.

Apziņa uzpeldēja un atkal pagaisa. Vienu brīdi man likās, ka esmu Ēģiptē un runāju ar Ptolemaju, bet tad es pamanīju, ka peldu zupā kopā ar mencām. Un man prātā ienāca Fakvarla vārdi: "Šonakt mēs sākam atriebību." Izklausījās biedējoši. Bet lai jau tā notiek. Es biju noguris. Man vienreiz pietika. Es labprāt atrastos kaut kur nomaļā vietā un viens pats mierīgi nomirtu.

Un te pēkšņi zupa bija pazudusi un līdz ar to arī sudraba nāvējošais aukstums. Es biju atbrīvots.

Labas ziņas. Vienīgā nelaime, ka es vairs nebiju viens.

Mans saimnieks jā, tas jau bija paredzams, ar to man bija vienkārši jāsamierinās. Bet, kad es pariņķoju, lai apska­tītu apkārtni, uzminiet, ko es ieraudzīju? Iedomājies, ja tavs nāvīgākais ienaidnieks būtu tevi ieslodzījis kādā noslēgtā vietā, kur tevi gaidītu droša nāve, bet tu varonīgi būtu izdzīvojis, tad pēdējā lieta, ko tu, izbēdzis brīvībā, gribētu redzēt, būtu šis pats nāvīgais ienaidnieks, kas veras tevī ar naidīgu skatienu. [74] [1] Kaut vismaz tas būtu cits nāvīgais ienaidnieks! Ari tas šobrīd šķita labāk… Tur­klāt tu esi zaudējis spēkus, izskaties pēc galerta un smirdi pēc zivīm. Nudien, tā nav pati patīkamākā situācija.

Tomēr tā vēl bija tikai pusbēda. Bez Mandrāka un Fakvarla istabā atradās vēl citi, un es ierados tieši laikā, lai redzētu, kas tie tādi ir.

Bija atvērti pieci vārti uz Citu pasauli, un mana būtība ar katru šūniņu sajuta aktivitāti. Piecos pentklos stāvēja cilvēki. Pirmajā plānā likās, ka viņi ir vieni. Otrajā un trešajā varēja saskatīt ēnas neskaidrās proporcijās, bet augstākos plānos bija redzamas neskaitāmas rokas, kājas, acis, taustekļi un dzelkšņi, kas strauji tuvojās. Es vēroju, kā šie murskuļi sabiezē un iesū­cas pentaklos stāvošajos cilvēkos, un drīz vien pat visdīvainākā kāja un roka vairs nebija redzama skatienam.

Likās, ka pirmās sekundes pie varas ir cilvēki. Viņi mirkšķi­nāja acis, grozījās, kasīja galvas, un mans vecais draugs Dženkinss pat uzlika brilles uz deguna. To, ka noticis kas ārkārtējs, rādīja tikai viņu auras, kas spīdēja daudz spožāk nekā parasti. Pro­tams, mani tas neapmuļķoja. Spriežot pēc Fakvarla un Hopkinsa kunga, es neticēju, ka šie cilvēki ilgi noturēsies pie vadības.

Un tā arī bija.

Aiz manis saviļņojās visi septiņi plāni. Es apcirtos riņķī ātrāk nekā amēba un pamanīju īsu, resnu vīreli ļoti krokotā kreklā. Un tad es patiešām nobijos: viņa aura bija pārāk stipra, tā vib­rēja pārpasaulīgās krāsās un izstaroja ļaunu spēku. Man nebija jāmin, ka viņu savā varā jau pārņēmis kāds Citas pasaules iemītnieks.

Viņš ierunājās. Es neklausījos. Pēkšņi aura vienreiz iepulsējās tā, it kā atvērtu durvis uz kaut ko dziļāku. Un īsais, resnais vīrs zaudēja prātu.

Lai kā Fakvarls dedzīgi apgalvotu pretējo, saistīšanās ar cil­vēka ķermeni tomēr ir pretdabiska. Pirmkārt, tu nezini, kur tāds cilvēks ar savu ķermeni pabijis. Otrkārt, savienoties ar smago, zemes spēka piesātināto miesu ir estētiski pretīgi man, jau iedomājoties par to, sametas nelabi. Turklāt vēl jāiemācās ar šo cilvēka ķermeni rīkoties. Fakvarlam ar Hopkinsu jau bija zināma pieredze, bet jaunatnācējiem tādas nebija.

Visi seši burvji gan resnītis, gan pārējie savos pentaklos smējās, staipījās un locījās, steberēja riņķī, dīvaini mētādami rokas un kājas.

Es palūkojos uz Fakvarlu. Cik biedējoši… Tad šādi sākas džinu atriebība?

Viņš sarauca pieri un metās palīgā savam vadonim, kura uzmanību bija piesaistījusi kustība pie durvīm. Tas bija vēl viens vecs paziņa bārdainais algotnis. Viņa seja, kurā parasti atspoguļojās tikpat daudz emociju kā granīta stabā, tagad pauda patiesu satraukumu. Iespējams, skatīt, kā burvji guļ uz mugu­ras līdzīgi bluķiem un muļķīgi kustina rokas un kājas, nebija pats patīkamākais. Varbūt algotnis saprata, ka tā arī nedabūs samaksu. Laikam tāpēc viņš devās uz durvīm.

Fakvarls uzlēca gaisā un nolaidās algotņa priekšā. Viņš satvēra vareno vīru un aizlidināja pāri istabai, kur tas smagi atsitās pret statuju. Algotnis uzlēca kājās un izrāva nazi, bet Fakvarls jau bija klāt. Bija redzams tikai kustību murskulis, atskanēja sprādzieni un trokšņi, kas izklausījās pēc trača kas­troļu fabrikā. Zemē nokrita austrumnieku zobens. Algotnis nogāzās uz grīdas, smagi gārdzot pēc elpas. Fakvarls izslējās, sakārtoja Hopkinsa kunga kaklasaiti un devās atpakaļ uz ista­bas vidu.

Es šo izrādi noskatījos ar prieku. Skaisti! Izdarīt ko tādu es mēģināju jau vairākus gadus.

Fakvarls paraustīja plecus. Vienīgais noslēpums ir izvairī­ties no maģijas izmantošanas. Šī vīra pretošanās spējas ir apbrī­nojamas šķiet, ka viņš pat barojas no mūsu enerģijas. Tas, ka es atrodos cilvēka ķermenī, man palīdz. Un nedomā, ka arī tu izspruksi sveikā. Es drīz vien tev pievērsīšos. To teicis, Fak­varls piesteidzās pie mazā, resnā vīreļa, kas vārtījās pa grīdu, izdvešot dīvainus rūcienus.

Var jau būt, ka esmu iedomīgs, bet man vairs negribējās izskatīties pēc traukūdens burbuļa. Pieliekot milzīgas pūles, es pārvērtos par gļotu piramīdu. Vai tas bija labāk? Nē. Bet es biju pārāk tālu novests, lai izmēģinātu ko gudrāku. Piramīda palūkojās Mandrāka virzienā. Ja man neklājās labi, tad viņam nevarēja iet labāk.

. Un, satriekts līdz sirds dziļumiem, pamanīju, ka viņš kopā ar Kitiju Džonsu stāv pie galda. [75] [1] Mani pārsteidza Kitija, nevis galds. Lai gan ari mēbelei nebija ne vainas.

Tas nudien bija pārsteidzoši. Nespēju iedomāties, kā meitene te nokļuvusi. Turklāt Mandrāks šobrīd mēģināja atsiet viņas rokas. Dīvaini! Vēl trakāk nekā Fakvarla-Hopkinsa cīņas paņē­mieni! Tie abi izskatījās noraizējušies un meta zaglīgus ska­tienus uz pavērtajām durvīm. Protams, viņi bija redzējuši, kas notika ar algotni, tāpēc izvairījās no straujām kustībām.

Es lēnām tuvojos viņiem. Bet nebiju necik tālu ticis, kad grīda sašūpojās, akmens plāksnes saplaisāja un statujas gāzās. It kā pēkšņi būtu sākusies zemestrīce vai uz mājas jumta nolaidies milzu roks. Vainīgais izrādījās mazais, resnais vīrs, kas jopro­jām vāļājās pa grīdu. Viņš bija pamanījies novelties uz vieniem sāniem un tagad mēģināja piecelties, liekot lietā kājas, bet tas lika viņam griezties pretēji pulksteņa rādītāju kustības virzie­nam. Gars, kas atradās šajā ķermenī, sāka niknoties un sist rokas pret zemi, un tieši tas arī radīja zemestrīcei līdzīgos grū­dienus.

Fakvarls bija piesteidzies un mēģināja viņu piecelt kājās. Atspiediet kājas pret zemi, pavēlniek Nūda! Redziet nu! Un tagad ļaujiet man jūs balstīt! Tieši tā. Nostājieties. Re, cik jums labi sanāk! Mēs stāvam!

Nūda… Gļotu piramīda apcirtās riņķī. Vai es nepārklausījos? Droši vien pārklausījos. Pat vismuļķīgākais burvis nebūtu tik stulbs, nezinošs un pārdrošs, lai atsauktu uz Zemi tādu varenu būtni kā Nūda. Viņa darbus taču visi zināja. [76] [1] Ak tā. Nūja. Klausies: kā jau es vairākkārt esmu minējis, ir piecu līmeņu gari: velnēni (riebīgi), folioti (vērā neņemami), džini (pati labākā garu klase, kurā daži pārstāvji ir patiešām reti dārgakmeņi), ifrīti (nepa­matoti pārvērtēti) un māridi (ļoti pašpārliecināti un vareni). Vēl augstāk mīt dižākas būtnes, kas ir reti izsauktas un gandrīz nedefinētas. Nūda ir viens no viņiem, un viņa retā parādīšanās uz Zemes vienmēr beidzās ar asinspirti.

Tā nevarēja būt tiesa. Fakvarls balstīja nespēcīgo ķermeni, it kā tas būtu invalīds, un čukstēja mierinošus vārdus: Vēl nedaudz tālāk, pavēlniek. Tronis jūs gaida. Mēģiniet kustināt nevis rokas, bet kājas. Nu re jums izdodas.

No vīrieša mutes atskanēja dobja, skaļa balss: Kas ar mani runā?

- Tas esmu es, Fakvarls.

- Ak, Fakvarl! dobjā balss iekliedzās. Tu nemeloji! Ir tieši tā, kā tu stāstīji. Kāds prieks! Nekādu sāpju! Nekāda spiediena! Es varu saost cilvēku pasauli un visus tos gardos ķermeņus… Bet es netieku galā ar koordināciju. Par to tu mani nebrīdi­nāji…

- Paies zināms laiciņš, līdz pieradīsiet, Fakvarls dūdoja.

- Bet jūs drīz aklimatizēsieties.

- Tik daudz sīku muskuļu nespēju saprast, kam tie visi ir domāti! Locītavas, kas kustas tikai noteiktā virzienā un tikai ierobežotā amplitūdā. Un nomācošā asiņu šļakstēšana cik dīvaini to saistīt ar sevi! Es vēlētos saplēst šo miesu un izdzert asinis.

- Šo vēlmi jums vajadzēs pārvarēt, ser, Fakvarls asi sacīja.

- Tam var būt neprognozējamas sekas. Nebaidieties, tur, laukā, būs gana miesas, ko varēsiet aprīt. Tagad apsēdieties uz šī troņa un atpūtieties. Fakvarls atkāpās, un Mierdara ķermenis šļau­gani iegrima krēslā. Galva noliecās sānis, locekļi dīvaini izgriezās. Kitija un Mandrāks parāvās tālāk ēnā.

- Kur mani karaspēki, dārgo Fakvarl? varenā balss ierunā­jās. Kur ir tā armija, ko tu man apsolīji?

Fakvarls noklepojās. Šajā pašā istabā. Viņi, tāpat kā jūs, joprojām pierod pie jaunajiem apstākļiem. Viņš palūkojās pār plecu. Trīs no pieciem burvjiem joprojām gulēja uz grīdas, viens bija piecēlies sēdus un muļķīgi smaidīja, bet piektais bija uzslē­jies kājās un soļoja riņķī pa zāli, vicinādams rokas kā vējdzir­navas.

- Izskatās daudzsološi, es piebildu. Kādudien viņi tiešām būs spējīgi iekarot visu šo istabu.

Fakvarls pagriezās pret mani. Ak jā! Es biju aizmirsis par tevi.

Tronī sēdošā cilvēka acis izbolījās, tomēr nespēja mani saska­tīt. Ar ko tu tur runā, Fakvarl?

- Ar kādu džinu. Nepievērsiet uzmanību. Viņš vairs ilgi nebūs kopā ar mums.

- Kas tas par džinu? Atbalstītājs?

- Tas ir Bartimajs, mūžīgais skeptiķis.

Viena resnā vīra roka pacēlās un noraustījās acīmredzot tas bija domāts kā mājiens. Atkal iedārdējās varenā balss: Panāc tuvāk, džin.

Gļotu piramīda nedaudz vilcinājās, bet nebija jau nekādas izvēles. Man nebija pat tik daudz spēka kā atvairīt mušu. Es aizlīdu līdz tornim kā ievainots gliemezis, atstājot aiz sevis gļo­tainu sliedi, un paklanījos, cik labi vien spēju.

- Man ir gods satikt tik varenu un slavenu būtni kā jūs, es sacīju. Lai gan es esmu tikai ziediņš ceļa putekļos, tomēr mans spēks ir jūsu rīcībā. [77] [1] Ievēroji, ka šajā runā nebija nekādu joku, sarkasma vai uzbraucienu? Lai gan Nūda pašlaik bija diezgan bezpalīdzīgs, es nešaubījos, ka viņš varētu mani samalt miltos ar vienu acu skatienu. Tāpēc labāk būt pieklājī­gam.

Galva pagriezās, un acis šķībi palūkojās manī. Dižāki vai mazāk vareni, mēs visi esam Citas pasaules bērni. Lai tava būtība plaukst un zeļ!

Fakvarls panāca soli uz priekšu. Nu, es tik ļoti neaiz­rautos, viņš sacīja. Bartimajs ir šaudīgs kā mēnesstars un nepastāvīgs kā jauns kumeļš, turklāt neciešami sarkastisks. Es jau gribēju…

Dižais gars pavēcināja mazo, apaļo roķeli, acīmredzami lik­dams Fakvarlam apklust, un, nejauši uzsitis pa galdu, salauza to divās daļās. Esi iecietīgāks, Fakvarl! Pēc gadsimtiem ilgas verdzības mēs visi esam nedaudz samaitāti.

- Nu, nezinu gan… Fakvarls novilka. Šis džins ir pama­tīgi samaitāts.

- Pat ja tā būtu, mēs tik un tā neķildojamies savā starpā.

Gļotu piramīda dedzīgi pamāja. Tiesa. Dzirdēji, Fakvarl?

Klausies un mācies!

- īpaši, ja kāds džins ir tik nožēlojamā stāvoklī kā šis, dižais gars turpināja. Paskaties taču uz viņu! Viņa būtību varētu iznī­cināt viens šķaudiens! Pret tevi ir slikti izturējušies, Bartimaj, bet kopā mēs atradīsim tavus apspiedējus un aprīsim viņus!

Es slepeni palūkojos uz savu saimnieku, kas lavījās uz durvju pusi, vedot Kitiju līdzi. [78] [1] Viņa rīcība šķita… Nu, teiksim tā: viņš droši vien turējās pie meite­nes rokas pašaizsardzības nolūkos. Motīvus vienmēr var atrast, vajag tikai meklēt.

Tas ir dāsns piedāvājums, pavēlniek.

Fakvarls izskatījās krietni saskābis. Problēma tāda, ka Bar­timajs patiesībā nemaz neatbalsta mūsu plānu, viņš kašķīgi sacīja. Viņš nosauca mūsu atrašanos šajos ķermeņos, viņš piesita ar dūri pie krūtīm, par "šķebinošu".

- Nu palūkojies uz sevi! es atcirtu. Ieslodzīts bries­mīgā… es apklusu, sajūtot Nūdas auras vareno starojumu.

- Godīgi sakot, pavēlniek Nūda, es neizprotu jūsu plānu, jo Fak­varls man to nekad nav īsti paskaidrojis.

- Tas ir viegli labojams, mazo džin, likās, ka Nūda apjautis, ka žokļa muskuļi ir zināmā mērā saistīti ar runāšanu. Runā­dams viņš mēģināja atvērt un aizvērt muti te platāk, te šau­rāk tomēr tas nekādi nesaskanēja ar izteiktajiem vārdiem.

- Gadsimtiem ilgi mēs esam cietuši no cilvēku rokas, bet tagad ir pienācis laiks atriebties. Pateicoties Fakvarlam un tam muļķa burvim, kura ķermenī es pašlaik atrodos, mums ir radusies iespēja to izdarīt. Mēs esam ieradušies šajā pasaulē ar konkrē­tiem nosacījumiem, un mēs izlemsim, ko te darīt. Viņš nošņirkstināja zobus tas izskatījās samērā ticami.

- Tomēr jūs esat tikai septiņi, es iebildu.

- Grūtākais jau ir padarīts, Bartimaj, Fakvarls teica, noglu­dinādams mēteli. Un to esmu paveicis es. Man vajadzēja vairā­kus gadus, lai pamudinātu Mierdari uz šo neprātu. Viņa ambī­cijas vienmēr bija milzīgas, bet tikai dienā, kad ieraudzīju ifrītu Honoriju, es sapratu, kā mūsu plānu vislabāk īstenot. Mierdara vājā puse bija vēlme darīt kaut ko jaunu, nebijušu. Pēc Honorija nāves viņš kopā ar Hopkinsu sāka pētīt, kā izsaukt dēmonu dzīva cilvēka ķermenī. Es viņu iedrošināju. Brīdī, kad Hopkinss piekrita izmēģinājumam, es biju tas, ko izsauca. Pēc tam viss gāja, kā plānots. Es iznīcināju Hopkinsa saprātu, bet Mierda­ris to tā arī neuzzināja. Un tagad viņš tāpat ir ziedojis sevi un dažus savus draugus citiem gariem.

- Pašlaik mēs esam septiņi, Nūda sacīja, bet drīz vien varam iegūt papildspēkus. Mums vajadzīgi tikai ķermeņi…

- Un, pateicoties Mierdarim, mums to netrūkst, Fakvarls piebilda.

Nūda likās pārsteigts. Kā?

- Blakusistabā guļ visi valdības darbinieki, sasieti un aizbāz­tām mutēm. Tu esi pilnībā iznīcinājis burvja smadzenes, tāpēc neatceries.

Nūda skaļi iesmējās un apgāza blakus esošo krēslu. Tiesa, no tām nebija nekādas jēgas. Tātad viss kārtībā! Mūsu būtība ir pasargāta, mums nav nekādu saistību. Drīz mēs metīsimies pasaulē un varēsim aprīt tūkstošiem cilvēku!

Nu, man tas gluži neizklausījās pēc tūrisma maršruta. Es vēroju Mandrāku un Kitiju, kuri jau bija gandrīz pie durvīm. Tikai viens jautājums, es ierunājos. Kad būsiet nogalinā­juši visus burvjus, kā jūs domājat tikt atpakaļ?

- Atpakaļ? Nūda pārjautāja.

- Kā tu to domāji atpakaļ? Fakvarls gluži kā atbalss atkār­toja.

- Nu… gļotu piramīda mēģināja paraustīt plecus, bet tas sevišķi labi neizdevās. Atpakaļ uz Citu pasauli. Kad jums šeit būs apnicis.

- Tas nemaz nav paredzēts, Nūda tik strauji pagrieza pret mani galvu, ka kakls nokrakšķēja. Pasaule ir plaša un daudz­veidīga. Un tagad tā pieder mums.

- Bet…

- Mūsu naids, kas audzis gadu tūkstošiem ilgi, nevar tikt izdziedēts Citā pasaulē. Padomā pats par savu pieredzi! Tas noteikti attiecas arī uz tevi. Pēkšņi atskanēja kliedziens. Nūda pagriezās savā krēslā, nolaužot atzveltni. Kas tas par traci?

- Gan jau Bartimajs, ser, Fakvarls ieminējās.

Kliedzieni un bļāvieni liecināja, ka Mandrāks ar sev rakstu­rīgo nemākulību nebija nokļuvis līdz durvīm. Viņam un Kitijai uzbruka Dženkinsa ķermenis, kas bija sācis kustēties ar zināmu koordināciju. Acīmredzot šis gars bija diezgan apdāvināts.

Nūda šķita ieinteresēts. Ved viņus šurp!

Tas nevedās tik ātri, jo Dženkinss joprojām nebija iemācī­jies, ka staigājot kājas jāsaliec ceļos. Tomēr beigās zelta troņa priekšā stāvēja divi saņurcīti cilvēki, kurus turēja Dženkinss. Mandrāks un Kitija izskatījās sakauti un nomocīti. Viņu pleci bija sagumuši un drēbes saburzītas, un Kitijas mētelis sadedzis. Gļotu piramīda smagi nopūtās.

Nūda izmēģināja pasmaidīt un sajūsmināts sagrozījās krēslā. Gaļa! Saožu gaļu! Cik burvīga smarža!

Mandrāka acīs iemirdzējās spīts. Bartimaj, viņš nokrekstēja. Es joprojām esmu tavs saimnieks un pavēlu tev mums palīdzēt.

Fakvarls un Nūda par šiem vārdiem pasmējās. Es ne. Tas laiks ir pagājis. Tā ka labāk paklusē.

- Es pavēlu tev…

No Dženkinsa mutes atskanēja zema, sievišķīga balss: Vai tas esi tu, Bartimaj?

Es satrūkos. Neriana! Neesam tikušies kopš Konstantinopoles laikiem!

- Paklausies! Es tev pavēlu…

- Kāpēc tu tik bēdīgi izskaties, Bartimaj?

- Nu, ir bijuši labāki laiki… Bet kā ar tevi pašu? Sarkani mati, brilles un tikai divas kājas… nedaudz pieticīgi, vai ne? [79] [1] Parasti Nerianai bija tumši zils ķermenis, trīs acis un zirnekļa kājām līdzīgi locekļi. Jā, arī tas bija gaumes jautājums, tomēr tik un tā cienījamāk nekā mitināties Dženkinsa ķermenī.

- Es pavēlu tev… Mandrāks pēkšņi apklusa un vairs neko neteica.

- Tomēr tas ir tā vērts, Bartimaj, Neriana sacīja. Tu pat nespēj iedomāties. Ķermenis ir briesmīgs, bet tās sniedz tādu brīvību! Vai tu mums piebiedrosies?

Jā! Nūda ierunājās. Pievienojies mums! Mēs atradīsim piemērotu burvi un piespiedīsim tevi izsaukt.

Gļotu kaudzīte izslējās, cik vien augstu varēja. Liels paldies jums abiem, tas ir ļoti laipns piedāvājums. Tomēr man diemžēl jāatsakās. Man šī pasaule jau nodarījusi pietiekami, man tā ir apnikusi. Mana būtība smeldz, un mana vienīgā vēlēšanās ir atgriezties Citas pasaules mierā un klusumā, cik ātri vien iespē­jams.

Nūda likās apjucis. Tas ir dīvains lēmums.

Fakvarls iejaucās. Es jau jums teicu Bartimajs ir nepastā­vīgs, viņa rīcība pretdabiska. Mums vajadzētu viņu nonāvēt!

No Mierdara mutes atskanēja rēciens, un gaiss kļuva nokai­tēts. Fakvarla drēbes aizdegās. Nūda atkal ieelpoja un liesmas apdzisa. Mierdara acis spīdēja. [80] [1] Kaut kur dziļi šajās acīs es redzēju nemierīgo Citas pasaules enerģiju. Es prātoju, cik ilgi gan mirstīgais ķermenis izturēs šādu necilvēcīgu spie­dienu.

Uzmanies, Fakvarl, viņš teica. Tavi padomi sāk kļūt uzbāzīgi. Šis džins drīkst iet.

Es paklanījos. Mana pateicība ir neizmērojama, pavēlniek. Ja jūs vēl uzklausītu vienu manu lūgumu, tas būtu viss, ko es vēlētos.

- Šajā dižajā dienā, kad sākas mana valdīšana Zemes virsū, es uzklausīšu un izpildīšu pat visvājākā gara lūgumus, Nūda

sacīja. Un tas nozīmē tevi. Es izpildīšu tavu lūgumu, ja vien tas būs manā varā. Runā!

Es paklanījos vēl zemāk. Pažēlojiet šos cilvēkus, pavēlniek. Pasaule, kā jau jūs teicāt, ir plaša, un tur būs tūkstošiem citu, ko aprīt. Pasaudzējiet šos divus.

Gari bija neizpratnē. Fakvarls neticīgi nosprauslojās, bet Neriana ieķiķinājās. Nūda sakoda zobus tik stipri, ka no krēsla atdalījās un nokrita pāris ķerubu. Dēmona acīs liesmoja uguns, un galds zem viņa pirkstiem kusa kā vasks. Nelikās, ka viņš būtu par šo ierosinājumu sajūsmināts. Es esmu devis solī­jumu, džin, un nevaru to lauzt, Nūda sacīja. Bet tas ir muļ­ķīgi un nepareizi. Man nudien derētu kāds balasts vēderā. Un es cerēju uz tiem abiem, īpaši uz meiteni. Zēns izskatās skābs un cīpslains man šķiet, viņa miesa garšotu pēc vaska bet viņa gan liekas apetītlīga! Un tu gribi, lai es viņus apžēloju! Liekas, Fakvarlam ir taisnība. Tu esi pretdabisks.

Tas bija pārāk skaļi teikts, ja ņem vērā, ka pats Nūda patla­ban atradās cilvēka ķermenī, bet es nestrīdējos, tikai noliecos vēl zemāk.

Sasodīts! Nūda bija nikns. Pēkšņi, it kā atskārtis, kā to darīt, viņš piecēlās kājās. Tu esi sapinies ar cilvēkiem… Tu nu gan esi samaitāts! īsts nodevējs! Kā man gribētos tevi nonāvēt! Tomēr es nevaru lauzt solījumu. Pazūdi no manām acīm!

Es neizrādīju dusmas. Mums visiem ir dažādas saistības, es sacīju, bet liela daļa pagaidām vēl ir ierobežotas. Tieši tāpēc es tagad dodos prom. Gļotu kaudzīte pagriezās pret nobālušo Mandrāku. Atbrīvo mani!

Pagāja vairākas sekundes, līdz viņš atbildēja, un arī tikai tāpēc, ka Kitija iebakstīja viņam sānos. Zēns sastomījās, un burvestība bija jāsāk no gala. Viņš nerunāja skaļāk par čukstu un nelūkojās uz mani. Bet, kad es pacēlos gaisā, pagaisu un aiz­lidoju, es redzēju, ka Kitija nenolaiž no manis acis.

Es redzēju viņus stāvam blakus, divas sakņupušas un viegli ievainojamas būtnes džinu vidū. Kā es jutos? Labi. Biju izdarījis visu, kas manos spēkos. Nūda bija zvērējis, ka saudzēs viņus. Un, kas notiks tālāk, vairs nebija mana darīšana. Es izstājos no šīs spēlītes bija jau arī pēdējais laiks. Jutos laimīgs, ka tiku prom dzīvs.

Jā, es biju darījis visu, kas manos spēkos. Man par to vairs nevajadzēja lauzīt galvu. Biju brīvs.

Brīvs.

Pat būdams pilnā spēku plaukumā, salīdzinājumā ar Nūdu es biju sīks gariņš. Ko gan vēl es varēju darīt?