Ptolemaja vārti

25 kitija

Brīži pēc Bartimaja pazušanas Kitijai bija paši drūmākie un tumšākie. Līdz ar viņu pēdējā cerība bija zudusi, un tagad mei­tene palūkojās uz saviem sagūstītājiem ar gluži citu skatienu. Hopkinss nenolaida no viņiem ne acu, un arī Mierdaris savā zelta krēslā sagrozījās, lai palūkotos šurp. Kitija juta niknumu viņu skatienos, vēso prātu, kas bija paslēpts cilvēka ķermenī kā aiz vaska maskas. Tagad viņa jutās kā gaļa uz miesnieka galda.

Likās, ka dižais dēmons pamazām apgūst kontroli pār cilvēka ķermeni tas vairs neraustījās, bet mierīgi piecēlās no krēsla. Arī pārējie sazvērnieku ķermeņi bija piecēlušies un, izmēģinot jaunās kustību iespējas, lēkāja un kliboja pa zāli. Viņi šūpoja rokas, lēca, līda un griezās uz vietas. Viņi runāja dažādās valo­dās, kliedza, brēca un smējās. Kitija nodrebinājās tā bija īsta parodija gan par cilvēkiem, gan gariem, kurus viņa iepriekš bija uzskatījusi par inteliģentām, cieņas pilnām būtnēm.

Viņai aiz muguras ierunājās dēmons, kas mitinājās Džen­kinsa ķermenī. Viņa nesaprata vārdus. Hopkinss pamāja, kaut ko pateica un pagriezās pret krēslā sēdošo vīru. Sākās gara saruna. Kitija un Mandrāks stāvēja kā sastinguši un gaidīja.

Hopkinsa ķermenis sakustējās tik pēkšņi, ka Kitija salēcās. Tas pagriezās un norādīja uz viņiem. Abi stīvām kājām sekoja viņam pa zāli garām dēmoniem, kas grīļojās visapkārt, garām bārdainajam vīram, kas bija sabrucis stūrī, un ārā gaitenī. Viņi nogriezās pa kreisi, veica vēl dažādus pagriezienus, pagāja garām platām akmens kāpnēm, kas veda pazemē, un tad nonāca gaitenī, kur bija daudz durvju. Kitijai likās, ka viņa aiz pirmajām dzird atskanam vaidus. Dēmons turpināja ceļu. Beidzot tas apstājās, atvēra durvis un pamāja, lai viņi iet iekšā. Tā bija tukša istaba bez logiem, ko apgaismoja viena elektriskā spuldzīte.

Dēmona balss bija asa. Pateicoties pavēlniekā Nūdas nelau­žamajam solījumam, mums jābūt žēlsirdīgiem pret jums. Tu, viņš norādīja uz Kitiju, neesi burve, tāpēc kļūsi par parastu apkalpotāju. Bet tev, viņš pamāja Mandrākam, tiks izrādīts liels gods, un tu vēl pirms rītausmas kļūsi par mājvietu kādam varenam garam. Neskaties tik sērīgi! Padomā, cik daudz garu tu savas dzīves laikā esi paverdzinājis! Šis spriedums tikai ieviesīs patīkamu līdzsvaru. Līdz tam laikam jums jāpaliek šeit. Nav piedienīgi, ka jūs mūs redzat šādā izskatā. Durvis aizvērās. Dēmons pagrieza atslēgu un devās prom.

Kitija juta, ka šokā un bailēs trīc. Viņa sakoda zobus un pūlējās apslāpēt šīs sajūtas. Tām nebija ne īstais laiks, ne vieta. Meitene palūkojās uz Mandrāku un pamanīja, ka viņam acu kaktiņos ir asaras. Varbūt viņš bija tikpat satriekts kā viņa pati? Zēns runāja klusi, it kā pats sev: Dēmoni ir ieradušies pasaulē, un tos vairs nevar apturēt… Tā ir katastrofa!

Nē, tādām runām viņiem nebija laika. Katastrofa? Kitija ierunājās. Dīvaini, man atkal likās, ka viss iet uz labo pusi.

- Kā tu vari tā teikt?

- Dēmoni grib, lai es viņus apkalpoju. Jā, tas nav nekas labs, bet pirms nepilnas stundas tavs resnais draugs burvis gribēja mani nogalināt. Tātad man tas ir uzlabojums.

Džons Mandrāks nošņācās. Mierdaris nebija mans draugs. Viņš bija neprātīgs, pārdrošs trakais. Un es tavā vietā pārāk nepriecātos, viņš turpināja. Varbūt Nūda ir apsolījis tevi nenogalināt, bet tas nenozīmē, ka to neizdarīs kāds cits. Brīnos, ka tu par to neesi iedomājusies. Tādas vārdu spēles viņi parasti spēlē. Jā, piemini manus vārdus: dēmoni tevi drīz vien apēdīs.

Kitiju pārņēma dusmas. Viņa iecirta Mandrākam pļauku. Viņš šokā atkāpās un saķēra vaigu. Par ko tad tas?

- Par ko? Kitija iekliedzās. Par visu! Par to, ka sameklēji mani un ievilki tajā visā! Ka esi viens no valdības! Par karu! Par to, ka tu esi burvis! Ka tu paverdzināji dēmonus tik tālu, ka viņi neizturēja un iebruka mūsu pasaulē! Par to, ka tu esi galīgs idiots! Meitene ievilka elpu. Un par to, ko tu tikko pateici. Ka atzīsti sakāvi. īpaši par to! Es negrasos te nomirt!

Kitija apklusa, bet turēja zēnu burtiski kā pienaglotu ar ska­tienu. Viņš samirkšķināja acis, izbrauca ar roku caur matiem, novērsa skatienu un atkal pievērsās meitenei. Viņa skatījās Mandrākam acīs.

- Labi, viņš teica. Piedod. Piedod par visu, ko es tev esmu nodarījis agrāk un tagad. Man vajadzēja likt tevi mierā. Man nudien žēl, ka ievilku tevi šajā lietā. Bet nav jau nekādas nozī­mes to teikt… Tagad viss ir vienalga. Dēmoni ir izlauzušies pasaulē, un mēs nespējam viņus apstādināt, tāpēc tas, vai tu esi šeit vai savā darba vietā krogā, tavā liktenī neko nemainītu.

Kitija pašūpoja galvu. Tu maldies. Tas, ko tu pateici, nebija nenozīmīgi, un tu esi muļķis, ja pats to neredzi. Es pateicos, ka neļāvi Mierdarim mani nogalināt. Bet tagad beidz izskatīties kā veca lupata un sāc domāt, ko mēs varam darīt lietas labā.

Jaunais burvis palūkojās uz viņu. Vai tiešām šajā pārme­tumu jūklī es sadzirdēju arī pateicības vārdus?

Meitene saknieba lūpas. Jā, dažus. Tātad tu esi burvis. Vai tev pie rokas nav neviena kalpa? Pat ne velnēna?

- Nē. Visi mani kalpi ir pagalam. Izņemot Bartimaju. Un arī viņš mūs ir pametis.

- Viņš izglāba mums dzīvību!

Mandrāks nopūtās. Jā, viņš palūkojās uz Kitiju. Un es nedomāju, ka viņš to darīja manis dēļ. Kāpēc… Pēkšņi viņš iepleta acis, iebāza roku kabatā un izvilka Novērošanas disku.

- Pagaidi, man tomēr te kaut kas ir. Varbūt tu atceries…

Kitijas sirds, kas bija priekā salēkusies, tagad atkal noplaka.

- Ak, tavs vecais Novērošanas disks…

- Jā. Velnēns, kas tajā ieslodzīts, var novērot un noklausīties, bet citādi nav noderīgs. Tas nevar atbrīvot ne mūs, ne citus burvjus… zēns apklusa, acīmredzot domādams.

- Novērošana var izrādīties noderīga, Kitija dziļdomīgi novilka. Tikai tad, ja tu vari tam uzticēties. Tas tomēr ir tikai vergs. Kāpēc lai viņš runātu taisnību pēc tam, kad tu esi pret viņu izturējies tik slikti?

- Salīdzinājumā ar citiem es esmu ļoti laipns un iejūtīgs saimnieks. Es nekad… zēns aprāvās. Ai, tas mūs nekur neno­vedīs. Labāk palūkosimies, ko dara dēmoni.

Viņš pacēla disku un pārslidināja roku pār tā virsmu. Kitija ieinteresēta pieliecās tuvāk. Likās, ka nospodrinātā virsma noviļņojas, tās vidū parādījās apaļa forma, dūmakaina un neskaidra, it kā atrastos zem ūdens. Tā sagriezās, piepeldēja tuvāk un kļuva par piemīlīgu mazuļa sejiņu, kas savilkta sāpju izteiksmē.

- Nejau atkal, saimniek, mazulis iečinkstējās. Es lūdzu! Nesodiet mani ar Sarkano karsto punkciju vai Elles oglēm! Zvēru, ka strādāšu pēc labākās sirdsapziņas! Jā, man jāpakļau­jas jūsu nežēlīgajiem noteikumiem, stingrajai disciplīnai. Man taču nav citas izvēles… Viņš noslēdza šo gaudulīgo runu ar šņukstu.

Kitija palūkojās uz Mandrāku. Jauks un iejūtīgs saim­nieks, viņa novilka.

- Nu, nepārspīlē! Viņš te taisa melodrāmu…

- Tas nabaga nevainīgais mazulis…

- Neļaujies acu apmānam! Viņš ir ellīgs nelietis… Ai, kāda starpība! Velnēn! Kādā zālē netālu no šejienes atrodas vairāki vareni gari, kas maskējas cilvēku ķermeņos. Noskaidro, ko viņi dara! Palūkojies un nekavējies atgriezties, pirms viņi ir tevi noķēruši un izcepuši uz pannas. Pēc tam atrodi šajā ēkā valdības burvjus. Noskaidro, vai viņi ir dzīvi vai miruši, kādā stāvoklī ir dzīvie un vai mēs varētu ar viņiem sazināties. Pēc tam palūkojies, kas notiek uz ielas pie Vaitholas. Vai kaut kur ir redzami valdības miera uzturēšanas spēki? Tas arī viss. Dodies veikt uzdevumu!

Velnēns žēlabaini iebrēcās un pazuda. Kitija pašūpoja galvu.

- Kā tu vari runāt par taisnīgumu un ētiku, ja turi ieslodzījumā tik nevainīgu būtni? Palūkojies, cik viņš ir nožēlojams!

Mandrāks saviebās. Pašlaik par to nerunāsim. Tu gribēji, lai es rīkojos, un es tā daru. Zēns sāka staigāt pa istabu. Šie dēmoni ir ļoti spēcīgi, īpaši Nūda… Tas ir mārids vai pat vēl stiprāks. Tiklīdz tas iemācīsies kontrolēt Mierdara ķermeni, tā spēks būs briesmīgs. Kā mēs varam tam stāties pretī? Ja izdo­tos atbrīvot valdības pārstāvjus, mēs varētu izsaukt pietiekami daudz džinu, lai to iznīcinātu. Bet valdība ir sagūstīta. Kas mums atliek? Jaunais burvis palūkojās uz Novērošanas disku, kas joprojām bija tumšs un tukšs. Ir viena iespēja, viņš ieru­nājās, bet ļoti bīstama…

- Kāda?

- Šajā ēkā atrodas Gledstona zizlis. Tas varētu mēroties spē­kiem ar Nūdu. Bet tas ir maģiski aizsargāts. Ja vien es varētu izdomāt, kā to dabūt rokā…

- Pirms tam izbēgot no Nūdas, Kitija iestarpināja.

- Turklāt es nezinu, vai man pietiktu spēka to iedarbināt.

- Jā. Pagājušo reizi tev neizdevās.

-Jā, jā, es zinu! Esmu spēcīgāks nekā tolaik. Tomēr ļoti noguris… Viņš vēlreiz pacēla disku. Kur tas velnēns paliek?

- Visticamāk, miris no tik sliktas apiešanās, Kitija atcirta.

- Mandrāk, vai tu zini burvi vārdā Ptolemajs?

Viņš sarauca pieri. Protams. Bet kā tu…?

- Un vai tu esi dzirdējis par Apokrifu?

- Jā, tā ir manā grāmatplauktā. Bet…

- Kas ir Ptolemaja vārti?

Burvis izskatījās samulsis. Ptolemaja vārti? Kitij, par to spriež burvji un zinātnieki, ne jau vienkārši ļaudis… Kāpēc tu tā jautā?

- Jautāju tāpēc, ka neprotu lasīt sengrieķu valodā, Kitija atcirta. Viņa izņēma no saplēstā mēteļa kabatas grāmatu, ko bija paņēmusi no Butona kunga. Ja es mācētu, būtu uzzinājusi pati. Ceru, ka tu proti lasīt šajā valodā un esi visu izlasījis. Kas tie par vārtiem? Kā var nokļūt Citā pasaulē? Un beidz uzdot jautājumus nav laika.

Mandrāks pastiepa roku un paņēma plāno grāmatu, kuras vākus nedaudz bija apsvilinājis sprādziens. Viņš pasniedza meitenei bronzas disku, atvēra grāmatu un lēni sāka šķirstīt, lasot dažus teksta fragmentus. Un tad paraustīja plecus. Tīrā pasaka, ko sarakstījis kāds muļķis, ideālists vai trakais. Daži no viņa apgalvojumiem… Nu, Ptolemaja vārti ir metode, kā pavērst pretējā virzienā parasto Izsaukšanas burvestību, kuras rezultātā burvis, kāds Zemes elements vai gars uz laiku pamet šo zemi un nokļūst tur, kur mājo dēmoni. Autors tiek uzska­tīts, ka tas bija Aleksandrijas Ptolemajs, raksta, ka pats to ir izmēģinājis, kaut gan es neredzu iemesla, kāpēc lai viņš būtu tā riskējis. Pietiekami labi? Ai, atvaino, tas bija jautājums.

- Nē! Nav pietiekami! Kāda ir buramvārdu formula? Vai viņš to nosauc?

Mandrāks niknumā iesita sev pa pieri. Kitij! Vai tu esi saju­kusi prātā? Mums ir daudz svarīgākas lietas darāmas…

- Pasaki man! Viņa lūkojās zēnam acīs, dūres sažņaugusi.

Burvis parāvās atpakaļ. Bet tobrīd disks Kitijas rokās iedūcās

un nodrebēja. Tajā atkal parādījās mazuļa seja likās, ka viņš ir aizelsies un pārbijies. Kādu brīdi tas nerunāja, tikai smagi pūta un elsa. Kitija žēlumā pašūpoja galvu. Tavs vergs ir atgriezies. Gandrīz nobeidzies no pārpūles, nabadziņš!

Mazulis iegaudojās, bet tad sazvērnieciski pačukstēja Mandrākam: Kas tā par maitu?

Mandrāks ļoti galanti izņēma disku Kitijai no rokas un uzru­nāja velnēnu: Pastāsti, ko tu redzēji!

- Tas nebija nekāds patīkamais skatiņš, bos, mazulis pabak­stīja degunu. Vai šis gadījumā nebūs pēdējais uzdevums, ko jūs man uzticat? Ņemot vērā, ka jūs esat iespundēti šitajā istabā un visapkārt jums ir trakojoši dēmoni, kuri vēlas atriebties pasaulei, kas viņus apspiedusi tūkstošiem gadu… Nu, man tā iešāvās prātā…

Kitija nepacietībā grieza zobus. Mandrāks palūkojās uz viņu. Kā tu domā? Varbūt tomēr nedaudz Elles ogļu?

- Ko vien vēlies.

Mazulis ieķērcās nelabā balsi un sāka bērt vārdus kā pupas: Es izpildīju jūsu pavēli mats matā, jūs nevarat sūdzēties. Pirmkārt, par lielajiem gariem. Tie ir patiešām spēcīgi, viņiem ejot, visi septiņi plāni viļņojas. Tie kopā ir septiņi, un viņu patieso formu slēpj cilvēku ķermeņi. Visiem pa vidu sēž Nūda un izkliedz komandas, bet pārējie paklausa. Blakusistabās guļ Vaitholas vadoņu līķi. Tālākajās istabās…

Mandrāks viņu pārtrauca. Pagaidi! Kā dēmoni pārvietojas? Vai viņi spēj kontrolēt cilvēku ķermeņus?

- Lielākā daļa ne. Viņi iet tā, it kā tiem būtu lauztas rokas un kājas, tomēr auro no prieka par iegūto brīvību. Vai es nevarētu viņiem piebiedroties? mazulis cerīgi ievaicājās. Es sarindotu jūsu kauliņus uz paplātes un uzspēlētu maršu…. Vēl?

- Vēl situācijas aprakstu. Tukšus draudus ne, paldies.

- No blakusistabas skan sagūstīto vaidi. Viņu rokas ir sasie­tas, mutes aizbāztas ar audumu un aizzīmogotas ar vasku. Spē­cīgie gari ved viņus kā āžus uz nokaušanu. Viņus ieved lielajā zālē, attaisa tiem mutes un nostāda Nūdas priekšā. Un viņš izsaka ultimātu.

- Kas tie ir par cilvēkiem? Apraksti, kā viņi izskatās.

Mazulis nošņaukājās. Tas būs sarežģīti. Vai jūs spētu rak­sturot atsevišķi katru trusi no bara? Tad padomāja. Dažiem nebija zoda, bet citiem bija dubultzodi.

Kitija un Mandrāks pārmija skatienus. Jā, tie ir valdības pārstāvji.

- Nūda piedāvā viņiem izvēli. Izsakot noteiktus buramvār­dus, viņiem jāizsauc kāds gars, kas apmetas viņu ķermenī. Pie Nūdas krēsla stāv džins Fakvarls ar biezu grāmatu rokā, viņš nosauc tā dēmona vārdu, kas burvim jāizsauc. Ja viņš piekrīt, process turpinās, ja ne, burvis tiek iznīcināts.

Mandrāks iekoda lūpā. Un kā viņi rīkojas?

- Līdz šim visi ir piekrituši. Viņi labāk izvēlas, lai dēmoni iznīcina viņu prātu, nekā pakļaujas cēlākam mērķim.

Kitija nikni iespēra pa sienu. Nūda netērē velti laiku. Viņš veido sev armiju.

- Un, to darot, iznīcina vienīgos cilvēkus, kuri spētu viņu apturēt, burvis sacīja. Velnēn, kāda ir situācija pilsētā?

Mazulis nodrebinājās. Tas atkarīgs no skatpunkta. No mana viedokļa viss izskatās rožaini. Daži cilvēki ir palikuši savās mājās, bet lielākā daļa pulcējas Londonas centrā. Demonstrācija kļūst arvien plašāka, jo cilvēkiem šķiet, ka valdība uz notiku­miem nereaģē. Vaitholā divi bataljoni vilkaču vēl izmisīgi cenšas uzturēt kārtību. Daži burvji mēģina sazināties ar valdību, bet neveiksmīgi.

- Tātad daži burvji vēl ir palikuši brīvībā! Mandrāks apmie­rināts noteica. Zemāko līmeņu burvju izrādē nebija… Varbūt viņi var mums palīdzēt. Kādus dēmonus viņi izmanto, lai sazi­nātos?

- Bariņu foliotu, kas slēpās aiz miskastēm, kamēr garām gāja vienkāršo ļaužu demonstrācija.

Burvis nopūtās. Bezcerīgi. Velnēn, tavas ziņas ir sliktas, bet pastrādājis esi tīri labi. Viņš ar roku parādīja kādu žestu. Ja palikšu dzīvs, es tevi atbrīvošu.

- Tātad man te būs jāpaliek mūžīgi. Disks izdzisa.

- Tātad no ārpuses palīdzību nav ko gaidīt, burvis lēni noteica. Mums atliek vienīgi zizlis, ja vien es varētu pie tā tikt un spētu to iedarbināt.

Kitija pieskārās viņa plecam. Tu sāki stāstīt par Ptolemaja vārtiem. Kādi ir tie buramvārdi? Vai tie ir viegli?

Zēns atrāvās. Viņa acis niknumā liesmoja. Kāpēc tu tik uzstājīgi vaicā?

- Ptolemajs izmantoja vārtus, lai nokļūtu pie džiniem, tas bija draudzības, labas gribas žests. Arī mums tas jāizdara, tur­klāt ātri, ja gribam dabūt palīdzību…

- Palīdzību? Ak vai. Mandrāks runāja tā, it kā mēģinātu kaut ko ieskaidrot nesaprātīgam bērnam. Kitij, dēmoni ir mūsu ienaidnieki. Tā tas ir bijis miljoniem gadu. Tiesa, viņu spēks ir labi izmantojams, bet tās ir ļaunas būtnes un, tiklīdz radīsies kaut mazākā iespēja, nodarīs mums pāri. Šonakt tas ir apstiprinājies. Dod viņiem iespēju, un viņi tev uzbruks!

- Uzbrūk tikai daži, Kitija iebilda. Visi ne. Bartimajs nevēlējās palikt un viņiem pievienoties.

- Un tad? Bartimajs nav nekas īpašs! Nekas vairāk par vidu­vēju džinu, kurš tagad ir vārgāks par mušu un kuru es esmu pārāk ilgi noturējis šajā pasaulē.

- Tomēr viņš palika mums uzticīgs. Vismaz man. Un varbūt pat tev.

Burvis papurināja galvu. Muļķības! Viņa uzticība mainās ar katru Izsaukšanas reizi. Pirms pāris dienām viņš kalpoja kādam citam burvim, visticamāk, manam sāncensim. Bet tas nav sva­rīgi. Lai dabūtu zizli…

- Es biju viņu izsaukusi.

- …mums jātiek prom. Tev būs jānovērš viņu uzmanība. Ko tu teici?

- Es biju viņu izsaukusi.

Likās, ka Mandrākam acis izsprāgs no pieres. Viņš sagrīļojās un plātīja muti kā zivs sausumā. Bet tu esi…

- Jā, Kitija iesaucās, tikai vienkāršo ļaužu meitene! Zinu! Bet arī tam vairs nav nozīmes, vai ne? Palūkojies apkārt! Viss ir mainījies! Burvji ir iznīcinājuši valdību, dēmoni paši izvēlas tikt izsaukti, ielās varu pārņem parastie cilvēki. Vecās patiesības sabrūk, Mandrāk, un izdzīvos tikai tie, kas spēs pielāgoties. Es esmu apņēmusies palikt dzīva. Kā ar tevi? Meitene norādīja uz durvīm. Kuru katru brīdi pa tām ienāks Fakvarls un aizvedīs tevi pie Nūdas. Vai tu līdz pat tam brīdim gribi strīdēties? Jā, es esmu apguvusi nedaudz maģijas. Es izsaucu Bartimaju. Gri­bēju, lai viņš kļūst par manu sabiedroto, bet viņš atteicās, jo es nespēju pierādīt, ka uzticos viņam. Redzi, šis džins ir liels skep­tiķis. Vienīgais, kas viņam bija pilnībā uzticējies, bija Ptolemajs.

Mandrāks vēl vairāk iepleta acis. Kas? Ne jau tas pats Pto­lemajs, kas…

- Tas pats. Viņš izgudroja vārtus, viņš parādīja labo gribu. Kāpēc, tavuprāt, Bartimajs vienmēr parādās viņa tēlā? Ak tu pat nebiji iedomājies? Tik daudz gadu mācījies, tu pat nespēj saprast to, kas tev ir acu priekšā! Kitija skumji pašūpoja galvu. Kad es viņu izsaucu, Bartimajs pastāstīja, ka viņš Ptolemaja labā būtu darījis visu tieši tā labas gribas žesta dēļ. "Mūsu saiknei nebija robežu." Tā viņš to izskaidroja. Un tu dzirdēji, ko viņš pirms aiziešanas teica.

Burvja sejā bija atspoguļojusies plaša emociju gamma, bet tagad tā bija neizteiksmīga, satriekta. Zēns pašūpoja galvu. Es nedzirdēju.

.. Viņš teica, ka viņam arī ar mums ir izveidojusies saikne, bet tai vēl ir ierobežojumi. To viņš teica Nūdam, bet skatījās uz mani. Vai tu nesaproti? Ja es varētu viņam sekot… Viņa tagad lūkojās uz Mandrāku, acīm mirdzot. Es zinu, ka man jānosauc Bartimaja vārds kā daļa no buram vārdiem, bet par pārējo man nav ne jausmas. Tev jāpastāsta, kas rakstīts grāmatā. Meitene viņam uzsmaidīja.

Burvis dziļi ieelpoja. Viņš atvēra grāmatu un pāršķirstīja līdz kādai lappusei. To viņš izlasīja. Runājot viņa balss bija mierīga. Procedūra ir ļoti vienkārša. Burvis atrodas pen­taklā viņam ir jāapsēžas vai jāapguļas, jo pārcelšanās brīdī ķermenis saļimst. Nav vajadzīgas ne sveces, ne īpašas rūnu zīmes, šādas barjeras ir jāatceļ, lai netraucētu burvim pēc tam atgriezties ķermenī. Ptolemajs iesaka arī simboliski salauzt apļa līniju un turēt rokā kādu dzelzs priekšmetu piemēram, anku -, lai pasargātu ķermeni no nevēlamām ietekmēm; vai kādu no augiem, piemēram, rozmarīnu. Tātad: burvis aiz­ver acis, noslēdz prātu visiem apkārtējiem stimuliem, uzsāk apgriezto Izsaukšanu. Dēmona vārda vietā viņš liek savu, un visas darbības tiek nosauktas pretēji: "iet" vietā "nākt" un tā tālāk. Beigās trīs reizes jānosauc dēmona labvēļa vārds Ptole­majs viņu dēvē par atbalstītāju. Šī dēmona uzmanība jāpievērš tāpēc, lai atvērtos vārti. Ja viss izdodas, burvis atbrīvojas no ķermeņa, vārti atveras un viņš iziet cauri. Par turpmāko Ptole­majs neko neraksta. Zēns palūkojās augšup. Jūties apmieri­nāta?

Kitija pavīpsnāja. Visa tava runa bija viens vienīgs pieņē­mums, ka šis burvis ir vīrietis.

- Klau, es taču izstāstīju metodi! Kitij, Mandrāks noklepo­jās, man nudien ir simpātiska tava iniciatīva un drosme, bet tas nav iespējams! Kāpēc tad, tavuprāt, neviens cits nav sekojis Ptolemaja piemēram? Cita pasaule ir mums sveša un biedējoša vieta, kur nedarbojas parastie fizikas likumi. Tā var nodarīt tev ļaunu, varbūt pat nogalināt. Un Bartimajs pat ja tu izdzīvotu, atrastu viņu un pierunātu palīdzēt, ir tikai džins, un viņa spēks salīdzinājumā ar Nūdu ir niecīgs. Tava ideja ir cēla, bet iespējas, ka to varētu īstenot, minimālas. Burvis vēlreiz noklepojās un novērsās. Man ļoti žēl.

- Viss kārtībā, Kitija attrauca. Kā tad ar tavu plānu dabūt zizli? Kādas ir tavas izredzes?

- Nu, es teiktu, ka… Viņa notvēra zēna skatienu. Viņš vil­cinājās. Minimālas.

Kitija pasmaidīja. Tieši tā. Un, visticamāk, mēs nemaz netiksim prom no Nūdas. Bet ja tiktu…

- Mēs abi darīsim, kas mūsu spēkos, viņš pirmo reizi Kitijai uzsmaidīja. Ja tu tomēr mēģināsi, tad vēlu tev veiksmi.

- Arī es vēlu tev veiksmi, Mandrāka kungs!

Atslēgas žvadzēšana, metāla skrapstoņa bulta, kas noslē­dza durvis, tika atbīdīta.

- Nesauc mani tā, viņš sacīja.

- Bet tas taču ir tavs vārds!

- Nē. Mans vārds ir Netenjels.

Durvis atsprāga vaļā. Kitija un burvis pakāpās atpakaļ. Istabā ienāca kāds stāvs melnā apmetnī. Tas bija algotnis, kam lūpās vīdēja smīns.

- Jūsu gājiens, viņš sacīja.