Ptolemaja vārti

35 bartimajs

Patiesībā mēs kopā darbojāmies ļoti labi. Labāk, nekā bijām cerējuši.

Nu labi, varbūt bija nepieciešams nedaudz laika, lai sakārtotu sistēmu, dažreiz mūsu ķermenis veica divas pavisam nesade­rīgas kustības vienlaikus, bet mēs allaž laikus šo kļūdu labojām bez vērā ņemamām sekām.*[1] Nu, vismaz attiecībā uz sevi es nekādas sekas neizjutu, jo atrados iekšpusē. Netenjels varbūt dabūja dažas nevajadzīgas skrambas, kā, pie­mēram, tobrīd, kad viņš spēra soli pa labi, kamēr es norādīju pa kreisi, un zizlis trāpīja viņam pa degunu. Vai tobrīd, kad viņš iedarbināja zizli īpaši strauja lēciena laikā un mēs aizlidojām sānis. Un vēl tas mazais negadījums pie ezera, kad viņš tā saniknojās (mēs bijām zem ūdens tikai neilgas piecas sekundes, un, godīgi sakot, nedaudz ūdenszāļu taču nevienam nekad nav kaitējis). Tomēr lielākoties mēs spējām nesagādāt paši sev ievainojumus.

Un, kad mēs iemanījāmies iet ar septiņjūdžu zābakiem, mums nudien tas viss sāka iepatikties un mēs izmantojām visas mūsu sadarbības priekšrocības.

Pirmais panākums pret nabaga veco Nerianu mūs patiešām uzmundrināja tas parādīja, kas jādara un kā jāstrādā. Mēs vairs nepūlējāmies uzminēt otra domas un sākām deleģēt uzde­vumus.

Tas notika tā. Netenjels strādāja ar septiņjūdžu zābakiem: ja mums bija jāmēro lieli attālumi, viņš soļoja. Kad bijām nokļuvuši pie mērķa (pēc pāris sekundēm tie zābaki bija ļoti naski), es pārņēmu kontroli pār kājām un ar sev raksturīgo enerģiju sāku lēkāt uz priekšu, atpakaļ, pa labi un pa kreisi, augšup un lejup, līdz mūsu pretinieks un dažkārt pat es pats pagalam apjuku. Netenjels pa to laiku pilnībā pārvaldīja mūsu rokas un zizli un raidīja uguni, kad vien radās izdevība. Tā kā es nojautu, ko viņš darīs, es parasti pietiekami ilgi pakavējos vajadzīgajā pozīcijā. Vienīgais izņēmums (tomēr es zinu, ka tas ir piedodams) bija tad, ja es mēģināju pamukt malā no sprādziena, kausējamās vai sadalīšanas burvestības. Vienmēr labāk izvairīties no tādiem uzbrukumiem, ja gribi uzvarēt kaujā. [89] [1] Pēdējo piezīmi diemžēl nepareizu es izdarīju ezera krastā, un tieši tāpēc mēs izpeldējāmies.

Un saglabāt visus dzīvībai svarīgos orgānus.

Mēs parasti sazinājāmies ar tādām vienzilbīgām domām kā Skrien, Lec, Kur?, Pa kreisi, Augšā, Zemē, Ienirsti! utt. [90] Tas bija ļoti tieši un vīrišķīgi, nebija vietas nekādam iekšējam ska­tam vai emociju analīzei, tas saskanēja ar mūsu pūlēm palikt dzīviem un ar apņemšanos uzvarēt. Sākumā, kad mēs vēl bijām kopā ar Kitiju, tas nebija tik uzkrītoši (tad viņa galvā bija daudz maigākas domas, tās vēl nebija atradušas īsto izteiksmes formu, bet dedzīgi tādu meklēja), bet tobrīd, kad sieviete Trafalgaras laukumā no viņa bailēs un riebumā novērsās, tās pēkšņi pār­ņēma Netenjela prātu. Šīs jaunās izjūtas bija tikko dzimušas un nevēlējās, lai tās noraidītu. Bet zēns tās vienkārši izslēdza no apziņas, un to vietā atkal parādījās vecās, pazīstamās emoci­jas lepnums, bezbailība un dzelzs gribasspēks. Viņš joprojām bija uzticīgs savam uzdevumam, bet neveica to ar iepriekšējo sajūsmu. Jaunajā burvī bija radies zināms riebums pašam pret sevi. Nu, varbūt tas bija psiholoģiski neveselīgi, bet palīdzēja viņam labāk cīnīties.

Un tieši tas mums šobrīd bija vajadzīgs.

Neriana, kas slāja pa skvēru, laikam bija lēnīgākā no visiem citi, cilvēku smaržas un balsu pievilināti, bija skrējuši uz Čērčila arku un ielauzušies Sentdžeimsa parkā. Iespējams, ja vienkār­šie ļaudis te šonakt nebūtu sapulcējušies tik lielā skaitā, Nūdas armija būtu izklīdusi pa visu pilsētu un to nebūtu tik viegli izsekot un iznīcināt. Cilvēki bija sapulcējušies parkā, viņus bija iedrošinājis fakts, ka valdība pilnībā nebija reaģējusi uz demon­strāciju, un izsalkušajiem gariem šī milzīgā cilvēku masa bija neatvairāms kārdinājums.

Kad mēs ieradāmies, izklaide jau sen bija sākusies. Pa parku skraidīja gari, ķerot cilvēkus. Daži izmantoja maģiskus uzbru­kumus, citi vienkārši skraidīja riņķī, mēģinādami iekustināt stīvos locekļus un ķerstīdami bēgošo laupījumir-. Daudzi koki dega, gaisā mirdzēja liesmas, vijās dūmu grīstes, skanēja spālgi kliedzieni un cilvēku brēcieni. Pār to visu slējās Stikla pils, kas meta savu gaismu uz zālājiem tajos skraidīja cilvēki, gari krita un atkal cēlās, un metās laupījumam pakaļ.

Mēs apstājāmies zem arkas, kas veda parkā.

Haoss, Netenjels nodomāja. Tas ir HAOSS.

Tas ir nieks salīdzinājumā ar kārtīgu kauju, es atteicu. Tev vajadzēja redzēt, kas notika Al-Arišā, kur vairākas jūdzes smilšu klājās ar asinīm. Es domās parādīju viņam šo ainu.

Cik skaisti, paldies, ka padalījies atmiņās! Vai tu redzi Nūdu ?

Nē. Cik daudz dēmonu te ir?

Pietiekami. [91][1] apmēram četrdesmit. Bet gudrs karotājs cīnās ar pretiniekiem tikai viens pret vienu.

Iesim.

Viņš piesita papēžus. Zābaki mūs aiznesa prom, un mēs iesaistījāmies kaujā.

Mūsu stratēģija paredzēja, ka dēmoni visi reizē nedrīkst pamanīt mūsu klātbūtni. Mēs viņus varējām pieveikt tikai citu pēc cita, bet cīnīties pret tiem kā vienotu armiju būtu daudz grūtāk. Tāpēc bija vajadzīgi strauji uzbrukumi un nepārtraukta kustība. Mūsu pirmais objekts tepat zālienā bija kāds ifrīts, paslē­pies vecākas sievietes ķermenī. Tas raidīja visapkārt tricinošas burvestības. Mēs bijām tam klāt divos soļos. Zizlis uzmirdzēja, un ifrīts pārtapa vienkārši par atmiņām. Mēs pagriezāmies, spērām soli un bijām jau pie kioskiem, kur kāds spēcīgs džins resna burvja ādā plosījās pa Sultāna pili. Netenjels notēmēja un iznicināja viņu ar vienu zižļa mājienu. Mēs.palūkojāmies un redzējām, ka vēl viens dēmons skrien pakaļ bērnam, panācām nelieti trīs soļos un sadedzinājām. Bērns aizbēga tālāk.

Mums vajadzīga palīdzība, Netenjels domāja. Palīdzība šiem cilvēkiem. Viņi skraida riņķī kā traki.

Tas nav tavs… Jā, es viņus redzu. Ejam.

Solis, lēciens un mēs nolaidāmies uz estrādes jumta, apcirtāmies riņķī un četras reizes izšāvām. Trīs dēmoncilvēki bija pagalam, bet ceturtais, ko bija iebiedējis pārējo gals, pēkšņi palēca malā un noliecās. Tas mūs pamanīja un sūtīja burves­tību. Jumts sagāzās putekļos, bet mēs jau sen bijām apmetuši kūleni, nošļūkuši pa telts sienu un, pirms vēl ar kājām skārām zemi, iznīcinājuši šī džina būtību.

Es sajutu Netenjela prātā nožēlas dzirksteli. Viņš vilcinājās. Tā… Tā bija Helēna Malbindi! Es zinu. Tā bija viņa. Viņa…

Viņa jau sen bija mirusi. Tu nonāvēji viņas slepkavu. Kus­ties! Tur, pie ezera, ir bērni! Ātri!

Galvenais ir kustēties uz priekšu. Nedomāt par to. Cīnīties. [92] [1] Ja zēns te būtu viens, bez manas palīdzīgās klātbūtnes, vai viņš patiešām būtu rīkojies tik pārliecinoši, uzspridzinot ministrus? Par spīti dažādām deformācijām, stīvajiem locekļiem un neizteiksmīgajām sejām, tie joprojām viņa izpratnē bija cilvēki. Arī zēns bija cilvēks, un cilvēki vienmēr redz tikai virskārtu.

Pagāja desmit minūtes. Mēs stāvējām zem ozola parka vidū, un mums pie kājām pacēlās divas pelnu kaudzes, kur iepriekš bija stāvējuši džini.

Vai esi pamanījis kaut ko dīvainu šajos garos? Es domāju. To, ko tu no viņiem vispār redzi.

Acis ? Tās dažkārt liesmo.

Ne tikai. Arī auras tās šķiet arvien spēcīgākas. Kā?

Nezinu. Liekas, ka gari vairs nespēj noturēties cilvēku ķer­meņos.

Tu domā…

Gari, ko Fakvarls licis izsaukt, ir ļoti spēcīgi. Un tas, ka viņi uzkož cilvēkus, padara tos vēl stiprākus. Ja…

Pagaidi. Pie ezera… Mēs jau bijām prom.

Mēs skraidījām pa parku, starp paviljoniem un rotaļlaukumiem, gar lapenēm un pa gājēju celiņiem, kur vien manījām uzliesmojam maģiju. Dažkārt džini mūs pamanīja un cīnījās pretī, bet biežāk mēs piezagāmies nepamanīti. Ziž^a spēks bija neuzveicams, septiņjūdžu zābaki mūs nesa ātrāk, nekā ienaid­nieks paspēja ieraudzīt. Netenjels bija apņēmības pilns un noteikts, ar katru mirkli viņš arvien labāk pārvaldīja zizli. Bet es, varbūt izjūtot viņa ķermenī plūstošo adrenalīnu, sāku arvien vairāk izbaudīt šo situāciju. Manī atkal pamodās senā asinskāre, nežēlīgais cīņas prieks, ko es pēdējo reizi biju izbaudījis Ēģiptes karos, kad Asīrijas utuki maršēja šurp no tuksnešiem un maitu liju bari aizsedza debesis. Es mīlēju ātrumu un prāta spēles, man patika izbēgt no nāves un uzvarēt to, man gribējās būt daļai no varoņstāsta, ko vēl ilgi pēc tam stāstīs pie uguns­kuriem. Es mīlēju enerģiju un varu.

Tā bija daļa no Zemes dzīves. Ptolemajam nebūtu paticis.

Tomēr tas bija daudz labāk nekā būt gļotu kaudzītei.

Es kaut ko pamanīju un devu zīmi Netenjelam. Viņš apstā­jās laukuma vidū, lai paskatītos tuvāk. Mēs stāvējām un domā­jām, turot zizli horizontāli. Tas uzmirdzēja un nokrakšķēja, no tā pacēlās dūmi. Zeme zem mums nodrebēja. Visapkārt mums gulēja cilvēku līķi, apģērbu un apavu gabali, tālumā bija redzami degoši koki un nakts debesis.

Parka vidū mirdzēja Stikla pils. Likās, ka tajā lokās cilvēku figūras. Mēs bijām pārāk tālu, lai saskatītu.

Nūda? Fakvarls?

Varbūt.

Uzmanies! Kāds tuvojās no kreisās puses. Mēs pacēlām zizli, bet vēl nešāvām. No tumsas parādījās kāds vīrs ar tik vāju auru, ka bija skaidrs: tas ir tikai cilvēks. Viņam bija basas kājas, krekls saplēsts, pēdas asinīs. Viņš pat nepalūkojās uz mums.

Kāds murgs, Netenjels nodomāja.

Ei, nenosodi viņu tik stingri! Nabaga zellim tikko uz pēdām bija kādi četrdesmit dēmoni.

Es nerunāju par viņu, bet gan par visu, kas te notiek.

Ak tā. Jā, tā patiešām ir.

Tātad tu domā, ka kopā bija četrdesmit ?

Es neapgalvoju. Gudrs cīnītājs…

Cik daudzus mēs esam nogalinājuši ?

Nezinu, neskaitīju. Tomēr tagad to palicis daudz mazāk.

Galvenās parka ejas bija gandrīz tukšas. It kā pēkšņi būtu nolaidies dambis, kas būtu aizkavējis straujo, plūstošo cilvēku masu.

Netenjels nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Uz Stikla pili. Mēs jau drīz būsim galā.

Viens solis, divi… pāri zālienam, garām dzīvžogam, puķu dobēm, dīķiem un strūklakām. Netenjels apstājās, un mēs nopē­tījām apkārtni.

Stikla pils pacēlās parka centrā kā krastā izskalots valis, tā bija divsimt metru gara un simt metru plata, celta no stikla plāksnēm, ko kopā saturēja dzelzs stieņi. Sānu sienas bija nedaudz izliektas, šur tur pacēlās pa kupolam, korei, minaretam vai frontonam. Tā nebija nekas cits kā vien liela siltumnīca, bet te atradās nevis tomātu stādi un komposta kaudzes, bet gan auga palmas, tecēja mākslīgi izveidots strauts, vijās gājēju celiņi, rēgojās veikali, kafejnīcas un vēl vesela kaudze draņķīgu izklaides vietu. [93] [1] Tas ir: kartingi, skrituļslidotavas, karuseļi, Hora madāmas maģiskās pareģošanas telts, greizo spoguļu karaļvalsts, Lāča Bumpo taksodermijas veikals un centrālā izstāde "Viena pasaule" neskaitāmi muļķīgi stendi, kuros bija izstādītas "kultūras bagātības" no visām impērijas valstīm (tur pārsvarā bija kauli, kartupeļi un pavirši apgleznotas karotes). Reklāmas plakāti pie pils vēstīja, ka šis esot desmitais pasaules brīnums. Man kā personai, kas palīdzējis uzcelt piecus no deviņiem pasaules brīnumiem, tas šķiet mazliet pārspīlēti.

Tūkstošiem elektrisko spuldzīšu izgaismoja šo

vietu dienu un nakti, un parasti tā bija vienkāršo ļaužu iemīļo­tākā atpūtas vieta.

Kādreiz es būtu tuvojies pilij pavisam nelabprāt, jo tās dzelzs konstrukcija lika manai būtībai sarauties. Bet tagad, droši pasargāts Netenjela ķermenī, es par to varēju neuztraukties. Mēs uzkāpām pāris pakāpienu līdz austrumu ieejai. No iekš­puses pret stikla sienu spiedās platās palmu lapas, aiz tām bija grūti ko saskatīt. «.

No ēkas atbalsojās neskaidri trokšņi. Mēs nekavējoties devā­mies pie koka durvīm, atvērām tās. Turot zizli priekšā, mēs iegājām telpā.

Pēc aukstā āra gaisa mēs sajūtām, cik zem stikla jumta bija silts, turklāt te bija sajūtama arī maģijas smaka kāds bija rai­dījis gaisā sēra mākoni. Kaut kur pa labi, aiz koku pudura un japāņu stila suši bāra, skanēja cilvēku vaimanas.

Vienkāršie ļaudis, Netejels nodomāja. Vajadzētu tikt tuvāk. Paskatīties, kas viņus sagrābis.

Mēģināsim šo?

Pa kreisi spirālveida dzelzs kāpnes veda uz tiltiņu augstu gaisā. Šāds skatpunkts dotu mums tūlītējas priekšrocības. Mēs aši un bez skaņas uzkāpām pa kāpnēm. Pacēlāmies virs palmu galotnēm, līdz pat stikla sienai un nokļuvām līdz dzelzs tilti­ņam, kas veda uz otru pusi. Netenjels noliecās, turot zizli para­lēli grīdai. Mēs lēnām virzījāmies uz priekšu.

Mēs drīz vien pamanījām, kas notiek pils centrā, tieši zem izliektajiem stikla kupoliem. Šeit, atklātā vietā, starp nemāku­līgi nokrāsotiem karuseļiem un piknika gadiņiem bija apmēram simt cilvēku, kuri bija saspiedušies barā kā pingvīni sniega vētrā. Viņus apsargāja kādi septiņi Nūdas armijas gari, kas stāvēja visās pusēs. Viņu vidū bija gan Rufusa Laima, gan Netenjela prātā uzliesmoja dusmas Ruperta Devro ķermeņi. Gari bei­dzot bija iejutušies savos saimniekos tik droši un pārliecinoši viņi kustējās. Viņu aura pletās tālu pāri ķermeņiem. Tomēr tie nebija viņi, kas piesaistīja mūsu uzmanību.

Paskaties uz Nūdu, Netenjels nodomāja. Kas noticis ar viņu?

Nebija ne jausmas. Uz karuseļa jumta, apmēram divdesmit metru uz priekšu un tikpat uz leju, stāvēja ķermenis, kas reiz bija piederējis Kventinam Mierdarim. Kad mēs viņu redzējām pēdējo reizi, Nūdam bija grūtības ar koordināciju. Acīmredzot šīs problēmas tagad bija atrisinātas. Viņš stāvēja, kājas droši iepletis, rokas brīvi karājās gar sāniem, zods izstiepts gluži kā ģenerālis kaujas laukā.

Vēl viņam pierē bija ragi.

Trīs melni ragi, kas rēgojās no dēmona pieres dažādos leņ­ķos. Viens bija garš, bet abi pārējie vēl tikai tādi puni. Bet tas vēl nebija viss. No muguras viņam slējās ārā dzelonis, kas bija sagriezis kreklu, un no kreisās rokas bija izlīdusi pelēkzaļa spura. Acīs dega liesmas.

Tas nu gan ir pavērsiens, es nodomāju.

Viņa būtība laužas ārā no ķermeņa. Tieši spēja vēlreiz formu­lēt acīmredzamo padarīja Netenjelu tik bezgalīgi cilvēcīgu.

Kamēr mēs vērojām, ragi, dzelonis un spura pazuda un ielīda atpakaļ zem ādas, it kā paklausot dēmona gribai. Tad ķerme­nis nošūpojās un tie atkal izsprāga atpakaļ, tikai vēl lielāki. No atvērtās mutes atskanēja mežonīgs rēciens: Ā! Vecās sāpes! Es jūtu, kā tās mani dedzina! Fakvarl! Kur ir Fakvarls?

Nešķiet, ka viņš būtu laimīgs, Netenjels nodomāja. Vienkārši viņa spēks ir pārāk liels. Cilvēka ķermenis to nevar izturēt un plīst, bet Nūda zaudē aizsardzību.

Nav jau nekāds brīnums, padomā par visiem tiem cilvēkiem, ko viņš kopš ierašanās ir apēdis! Tas noteikti palielinājis viņa būtību. Es nopētīju ļaudis, kas stāvēja zem mums. Tomēr izska­tās, ka viņš joprojām ir izsalcis.

Tagad tam tiks pielikts punkts. Viss Netenjela nemiers un žēlums pret sevi bija pārvērties niknumā. Viņa prāts bija ciets kā krams. Domā, ka mēs no šejienes varētu viņu aizsniegt?

Jā. Tikai mērķē uzmanīgi. Mums ir tikai viena iespēja. Un lai tas būtu pietiekami stipri!

Un kurš tagad runā par acīmredzamo ?

Mēs joprojām bijām noliekušies un vērojām notiekošo caur tiltiņa dzelzs margām. Kamēr Netenjels grasījās celties kājās, es pacēlu virs mums vairogu. Kad Nūda būs iznīcināts, pārē­jie gari noteikti gribēs atriebties. Es pārdomāju visas iespējas. Viena bija lēciens uz palmu vai suši bāra jumtu un tad zemē. Pēc tam…

Nu, gana plānots. k

Netenjels piecēlās kājās. Mēs nomērķējām zizli uz Nūdu, izteicām vārdus…

Milzīgs sprādziens, kā jau bija gaidīts.

Tikai nevis ap Nūdu, bet ap mums. Mans vairogs tikko notu­rējās vietā. Bet sprādziena vilnis tik un tā aizlidināja mūs cauri stikla sienai, un mēs piezemējāmies uz ieejas kāpnēm šķembu virpulī un noripojām lejā, zālienā. Kritiens bija smags, to tikai daļēji mīkstināja vairogs. Zizlis tika izrauts no mūsu tvēriena un aizripoja pa celiņu.

Šis trieciens satricināja mūsu dubulto apziņu, un uz brīdi mēs pastāvējām atsevišķi vienā ķermenī. Kamēr mēs tur gulē­jām un vaidējām, pa izsisto stiklu izlidoja Hopkinsa ķermenis. Tas nolaidās uz pakāpieniem un tuvojās mums kājām, gluži mierīgā gaitā.

- Mandrāks, vai ne? Fakvarls ikdienišķā tonī sacīja. Tu nu gan esi neatlaidīgs zellis! Ja tev būtu kaut mazliet saprāta, tu būtu no šejienes jau miljons jūdžu tālu. Kas ar tevi noticis?

Ja vien viņš zinātu! Mēs gulējām zemē, mēģinot koncentrē­ties. Palēnām skatiens noskaidrojās un saprāts atgriezās.

- Pavēlnieks Nūda, Fakvarls turpināja, šobrīd ir nedaudz vārīgs, ar viņu jāapietas saudzīgi. Sitiens ar jūsu spēļmantiņu viņa noskaņojumu nudien neuzlabotu.

- Spēļmantiņu? Netenjels noelsās. Šis zizlis viņu iznīci­nātu!

- Vai tu patiešām tā domā? balss bija nogurusi, bet uzjaut­rināta. Nūda ir varenāks, nekā tu spēj iedomāties. Viņš alkst pēc enerģijas, uztver to gluži kā sūklis. Redzi, kā viņš jau ir izpleties! Viņš labprāt uzņemtu tavu uzbrukumu un vēl baro­tos no tā. Varbūt man vajadzēja ļaut tev pamēģināt, bet man ir apnicis, ka mūs nepārtraukti kāds iztraucē. Bet tūlīt es paņemšu zizli savā lietošanā. Viņš pacēla roku. Paliec sveiks!

Netenjels jau pavēra muti kliedzienam, bet es to izmantoju labākam nolūkam. Sveiks, Fakvarl!

Viņš sastinga kā nolēmēts, burvestība netika izšauta. Aiz Hopkinsa acīm iedzalkstījās divas zilas, izbrīnītas liesmiņas. Bartimaj?

- Jā gan.

- Kā… kā? Beidzot! Pirmo reizi triju duču gadsimtu laikā mana parādīšanās satrieca Fakvarlu. Viņš šķita zaudējis runas spējas. Kā tas var būt? Vai tas ir triks? Balss projekcija? Ilū­zija?

- Nē. Tas esmu es. Te, iekšā.

- Nevar būt.

- Kurš cits tev varētu pastāstīt patiesību par Gengiša nāvi? Par tām saindētajām vīnogām, ko mēs iemānījām teltī viņa dži­nam gar degunu? [94] [1] Neiedziļināsimies. Tas bija mazs darbiņš Āzijā, sen, sen.

Fakvarls samirkšķināja acis un tad novilka: Tātad tas tie­šām esi tu?

- Prieks tevi pārsteigt, veco zēn. Turklāt atļauj piebilst: kamēr jūs ar Nūdu pastaigājaties pa pili, lielākā daļa jūsu armi­jas jau ir iznīcināta. Un to izdarīju es.

Kamēr es runāju, Netenjels sakustējās. Viņam nepatika bez­palīdzīgi gulēt zemē pašsaglabāšanās instinkts lika celties kājās. Es nomierināju viņu ar vienu vienīgu domu: Pagaidi.

-Tu, nodevēj… Fakvarls jau tik ilgi bija nodzīvojis Hop­kinsa ķermenī, ka dusmās aplaizīja lūpas gluži kā cilvēks. Šis zaudējums man nav svarīgs pasaule ir pilna ar cilvēkiem, un ir arī pietiekami daudz garu, lai tos visus piepildītu. Bet tu… Nogalināt savējos, aizstāvēt apspiedējus… Man kļūst nelabi, par to domājot! Viņa rokas bija sažņaugtas, balss vibrēja no emocijām. Mēs esam cīnījušies daudzas reizes, Bartimaj, bet vienmēr, tikai paklausot saimnieku pavēlēm. Bet tagad, kad mēs paši esam sev saimnieki un mums vajadzētu to kopīgi nosvinēt, tu izvēlies mūs nodot! Tu, Sakr al Džins! Kā tu vari attaisnot savu rīcību?

- Ak tad es būtu tas nodevējs? Sākumā es runāju ar viņu tikai tāpēc, lai Fakvarls būtu ar kaut ko aizņemts, kamēr atgūstam spēkus, bet tagad arī es biju iekarsis. Mana balss ieaurojās kā vējš, kas lika priežu galotnēm locīties un cilvēkiem slēpties savās jurtās. Tu pats esi nodevējs! Tu esi uzgriezis muguru ■Citai pasaulei! Kas cits, ja ne nodevējs pamestu savas mājas un mudinātu arī citus doties prom, lai tā vietā iemājotu šajos kaulu kambaros? Un kādēļ? Kādēļ jūs esat ieradušies šajā zemē?

- Atriebības dēļ, Fakvarls nočukstēja. Mūs šeit vada atrie­bība. Tā mūs notur šajā pasaulē. Tā ir mūsu vienīgais iemesls.

- "Iemesli" pastāv tikai cilvēkiem, es klusi sacīju. Mums agrāk nekas tāds nebija vajadzīgs. Tas ķermenis tev vairs nav tikai masku tērps, vai ne? Tā nav tikai aizsardzība pret sāpēm. Tas esi tu pats.

Liesmas Hopkinsa acīs, kas visu laiku bija mirdzējušas, pēk­šņi noplaka. Varbūt, Bartimaj, varbūt… Balss pēkšņi bija klusa un ilgpilna. Viņš nogludināja uzvalka atlokus. Starp mums runājot, atzīšos, ka es šajā ķermenī sāku just tādu dis­komfortu, ko nebiju gaidījis. Tas nav tāds kā vecās, asās sāpes, kas mūs pavadīja verdzības dienās, drīzāk tāda kā nieze. Un vēl tukšums, ko nevar piepildīt nekāda slepkavošana. Vismaz līdz šim. Viņš pasmīnēja. Tomēr es nebeidzu censties.

- Tas tukšums ir tāpēc, ka tu esi zaudējis saikni ar Citu pasauli, es teicu.

Fakvarls lūkojās uz mani un klusēja. Ja tā ir tiesa, viņš beidzot teica, tad tu arī esi to zaudējis. Tu esi tikpat iesaistīts, cik es, Bartimaj, apmeties šī jaunā burvja ķermenī. Kāpēc tu tam piekriti, ja jau uzskati atriebību par blēņām?

- Jo man ir ceļš atpakaļ, es sacīju. Es neesmu nodedzi­nājis visus tiltus.

Fakvarls neizpratnē samiedza acis. Kā?

- Burvis, kas mani izsauca savā ķermenī, mani var arī atbrī­vot.

- Bet viņa smadzenes…

- Ir nebojātas. Mēs dalāmies šajā ķermenī. Tas, atzīšos, ir diezgan grūti, jo te nav diez ko daudz vietas.

Beidzot ierunājās arī Netenjels: Tā ir taisnība. Mēs strādā­jam kopā.

Pirmajā reizē, kad es ierunājos, Fakvarls bija apmulsis, bet tagad viņš bija mēms. Kaut kas tāds viņam vienkārši nebija iešāvies prātā.

- Cilvēks saglabā savu prātu un gribu? viņš murmināja. Tad kurš no jums ir saimnieks? Kurš noteicējs?

- Neviens, es atteicu.

- Tā ir vienlīdzīga sadarbība, Netenjels piebilda.

Fakvarls pašūpoja galvu, paužot tādu kā apbrīnu. Visu

cieņu! viņš sacīja. Kaut kas tik pretdabisks… Gandrīz kaut kas līdzīgs tam zeņķim no Aleksandrijas, ar ko tu parasti čupo­jies. Viņam tas būtu paticis, vai ne? Viņš saviebās. Pastāsti, vai tu nejūties aptraipīts no tik lielas tuvības?

- Ne pārāk, es atcirtu. Tā nav lielāka kā tavā gadījumā, turklāt īslaicīga. Es došos mājās.

- Ak vai. Kas liek tev tā domāt? Fakvarls pastiepa roku, bet es jau to biju gaidījis. Šī saruna bija devusi mums iespēju atgūties no kritiena. Netenjels pastiepa pirkstu pret Fakvarlu, un mēs raidījām pret viņu Spazmu burvestību. Lai gan vairogs viņu pasargāja, trieciens nogāza ķermeni no kājām un viņa sprā­dziens ietriecās zemē. Pa to laiku es ķēros pie vadības smiltīm griežoties, mēs uzlidojām gaisā, pāri celiņam, un nolaidāmies pie zižļa. Netenjels to pacēla, mēs apcirtāmies riņķī gluži kā plēsoņa.

Fakvarls, roku pacēlis, stāvēja uz celiņa. Viņam pāri spīdēja gaisma no Stikla pils, sajaucoties ar koku ēnām. Lai gan mēs kustējāmies ātri, viņš bija vēl ātrāks. Es dažkārt prātoju, vai viņš būtu paspējis raidīt mums triecienu mugurā, pirms mēs vēl bijām satvēruši zizli. Bet var jau būt, ka Spazmu burvestība bija viņu satricinājusi, izsitusi no sliedēm. Grūti pateikt. Mēs bridi lūkojāmies viens otram acīs.

Tavs atklājums ir kaut kas vienreizējs, Fakvarls sacīja. Bet man tas nāk par vēlu.

Un viņš izdarīja kādu kustību neatceros, kādu. Es nedarīju neko, bet zināju, ka zēns tūlīt liks lietā zizli. Balta gaisma tā uzliesmoja un atkal apdzisa, noslaukot Fakvarlu no Zemes vir­sas. . .

Mēs stāvējām vieni pie takas, kas veda uz pili. * Kustamies, zēns nodomāja. Tur nāk cilvēki, un mums ir atlicis vēl viens darbiņš.