Ptolemaja vārti

36 kitija

Par laimi, lielākā daļa burvju Kitijas kompānijā bija no zemā­kajiem līmeņiem tas nozīmēja, ka viņi prata vadīt automa­šīnas. Netālu no Vestminsteras zāles viņi pamanīja limuzīnus, dežūrpunktā atrada atslēgas. Kad pie Vaitholas durvīm piebrauca sešas melnās automašīnas, atdzīvinot tukšās ielas, Kitija un pārē­jie bija sameklējuši dažādus ieročus, izsaukuši velnēnus un gai­dīja uz ielas. Bez liekām ceremonijām viņi sakāpa pa četri vienā automašīnā un, velnēniem lidojot nopakaļ, devās prom pa ceļu.

Tālu viņi netika. Pa ceļam no Vaitholas ceļu bloķēja sadragāts kara piemineklis. Viņiem vajadzēja apstāties, pagriezt automa­šīnas un braukt atpakaļ uz Parlamenta laukumu, lai nogrieztos pa labi uz Sentdžeimsa parku.

Ja Vaithola šķita pilnīgi pamesta, ielas uz dienvidiem bija tikai nedaudz labākas. Netālu skanēja sprādzieni, plandīja liesmu mēles un gaudoja vilki. Bet vēl tuvāk, it kā būtu parauts vaļā kāds aizsprosts, no sānielām parādījās cilvēku straumes viņi skrēja garām limuzīniem pretējā virzienā.

Kitija sēdēja krēslā blakus šoferim. Pēkšņi viņu pārņēma bai­les. Kāpiet ārā! viņa uzsauca. Te nav droši!

Šoferis pamanīja briesmas, izslēdza motoru un atvēra dur­vis. Arī pārējie pameta automašīnas un metās slēpties. Pēc brīža pūlis aptvēra limuzīnus no visām pusēm. Cilvēku acis bija ieplestas, sejas pauda izmisumu un bailes. Daudzi paskrēja melnajiem limuzīniem garām, bet citi, uztverot tos kā burvju varas simbolu, metās automašīnām virsū, dauzīja ar dūrēm, spēra. Nez no kurienes parādījās ķieģelis, saplīsa kāda auto vēj­stikls. Pūlis auroja.

Paiperes jaunkundze balstīja Kitiju, kura trīcēja pēc straujās bēgšanas. Tie cilvēki ir sajukuši prātā… viņa čukstēja.

- Viņi ir nobijušies un nikni, Kitija atbildēja. Viņa mēģināja saņemties. Paskatieties, kā viņi ir savainoti! Laikam izbēguši no parka… Vai visi ir šeit? Skatoties uz burvju kolonnu, meite­nei ienāca prātā vēl kaut kas. Tie, kam līdzi ir velnēni, paslē­piet viņus zem jakām! Kitija pavēlēja. Ja kāds, kam piemīt pretošanās spējas, tos pamanīs, jūs saraus gabalu gabalos! Esat gatavi? Labi, tad iesim! Mēs nedrīkstam kavēties.

Viņi turpināja gājienu uz priekšu, pretī cilvēku straumei, kas pamazām izsīka. Pāris tuvākās sānielas bija pilnas ar cilvē­kiem, pa tām nevarēja nogriezties. Viņi pamazām tuvojās cīņas vietai.

Tumsā uzmirdzēja zaļa gaismas šalts. Uz sienas bija redzams vīrieša siluets. Viņam visapkārt plandīja zaļas liesmas. Tad atkal nodzisa. Ielas viņā galā pulcējās bariņš vilku, viņi dzirdēja skaļu balsi izsakām pavēles, redzēja tumšmatainas sievietes tēlu…

- Tur ir Ferēra, viens no burvjiem teica. Sapulcinājusi dažus vilkus. Bet kas ir tas…?

- Kāds no dēmoniem, Kitija bija atspiedusies pret sienu un lūkojās uz šauro ieliņu. Šī ir tukša, turklāt tā aizvedīs mūs uz parku.

- Bet vai mums nevajadzētu…

- Nē. Tas ir tikai viens dēmons. Turklāt man neliekas, ka mūsu mīļā Ferēras jaunkundze ilgotos pēc palīdzības.

Sānieliņa vairākkārt pagriezās un beidzot aizveda pie klusa ceļa, kas vijās apkārt parkam. Viņi šķērsoja ceļu un apstājās, lai palūkotos uz tumšo parku. Šur tur dega ugunis kokos, pavil­jonos, pagodā pie ezera -, bet nekādu kustību neredzēja. Pēc Kitijas ierosinājuma uz parku tika aizsūtīti pāris velnēnu, lai izlūkotu situāciju. Pēc mirkļa tie atgriezās.

- Te notikusi briesmīga kauja, sacīja pirmais, vicinādams rokas. Vietām zeme ir pārogļojusies. Burvestību pēdas klājas pār zemi kā migla. Bet kauja ir beigusies, izņemot vienu vietu.

- Daudzi cilvēki ir gājuši bojā, sacīja otrais, vērdamies burv­jos ar izbolītām acīm. Viņu ķermeņi guļ kā kritušas lapas. Citi ir ievainoti, tie guļ un sauc palīgā. Vēl daži apmulsuši klīst pa parku. Bet lielākā daļa ir aizbēguši. Parkā gandrīz nav cilvēku, izņemot vienu vietu.

- Arī lielie gari ir pazuduši, sacīja trešais, plivinādams spār­nus. Viņu izšķaidītās būtības un pirmsnāves kliedzieni jau­šami visā parkā. Daži izdzīvojušie aizbēguši pilsētā. Bet parkā viņu gandrīz vairs nav, izņemot vienu vietu.

- Un kas tā ir par vietu? Kitija jautāja, piesitot kāju.

Visi trīs velnēni pagriezās un norādīja uz Stikla pili.

Kitija pamāja. Kāpēc neteicāt uzreiz? Ejam!

Viņi gāja pa tumšo, izpostīto parku apmēram desmit garas minūtes. Kitija soļoja lēni, jūtot, kā ķermenis pretojas katram solim. Bija pagājušas vairākas stundas kopš atgriešanās uz Zemes, un viņa juta, ka spēki pamazām atjaunojas, tomēr tik un tā ilgojās atpūsties. Meitene zināja, ka viņas izturība nav bezgalīga.

Velnēnu ziņojumi bija nožēlojami, tomēr no tiem varēja noprast, ka viss norisinājies, kā paredzēts. Te bija Netenjels un Bartimajs viņi bija iztīrījuši parku no dēmoniem un atļāvuši cilvēkiem izbēgt. Iespējams un šī cerība viņas sirdī kļuva ar katru soli stiprāka viņi drīz vien būs galā, varbūt viņa jau tagad satiks Netenjelu triumfējoši nākam pretī ar pateicīgu ļaužu straumi nopakaļ. Viņam taču bija zizlis tātad tas bija tikai laika jautājums…

Bet, kamēr vēl pastāvēja vismazākā iespēja, ka kaut kas var noiet greizi, viņa nedrīkstēja palikt iepakaļ un pamest pārējos. Ar katru soli viņai uz krūtīm sitās Samarkandas amulets.

Pagāja piecas minūtes. Kitijas plakstiņi kļuva smagi. Pēkšņi acis šausmās atvērās.

- Kas tas bija?

- Maģisks sprādziens, Paipere atteica. Pie austrumu ieejas.

Viņi devās turp.

Vēl pēc piecām minūtēm, pils gaismu apspīdēti, viņi iegāja krāšņā dārzā. Tobrīd zeme sakustējās, uz gājēju celiņa uzmir­dzēja baltas gaismas stars. Visi sastinga. Gaisma vairs otrreiz neparādījās. Bailes un uztraukums sprakšķēja kā elektrības lādiņš.

Kitija lūkojās naktī. Spožā gaisma no pils lika pārējam dār­zam grimt vēl lielākā tumsā. Nevarēja īsti saprast… bet tur, uz celiņa, stāvēja kāds stāvs. Tas pagriezās pret pili, kas izgaismoja siluetu…

Kitija vilcinājās tikai īsu mirkli. Un tad viņa metās uz priekšu, saukdama viņa vārdu.