Labirinta gūstā

8. NODAĻA

f

Pēc divām nepārtrauktas kaukšanas minūtēm sirēna bei­dzot apklusa. Tikmēr pagalma vidū pie dzelzs durvīm, pa kurām Tomass vakar bija ieradies Klajumā, pulcējās zēnu bars. Vakar? Šī doma viņu pārsteidza. Vai tas tiešām notika tik nesen?

Kāds piebikstīja viņam pie elkoņa. Tas bija Čaks.

- Kā sviežas, zaļknābi? zeņķis vaicāja.

- Labi, Tomass atbildēja, lai gan nekas nevarēja būt tā­lāk no patiesības. Viņš parādīja uz Kastes durvīm. Par ko tāds tracis? Vai tad jūs visi te neieradāties tādā veidā?

- īsti nezinu. Čaks paraustīja plecus. Acīmredzot līdz šim tas notika vairāk vai mazāk regulāri. Reizi mēnesī, katru mēnesi vienā un tajā pašā dienā. Varbūt kādam tur pielēcis, ka tu esi viens vienīgs pārpratums, un nu tie sūta kādu citu tavā vietā. Viņš iedunkāja ar elkoni Tomasam ribās un ieķiķinājās smalkā balsī. Nesaprotamā kārtā Čaka vieglprātīgā attieksme tikai vairoja Tomasa simpātijas pret zēnu.

Viņš uzmeta savam jaunajam draugam samāksloti dus­mīgu skatienu. Tu mani tracini. Nopietni.

- Tas nekas, mēs taču esam draugi, vai ne? Čaks iesmē­jās, nu jau pilnā balsī, kas vairāk atgādināja sivēna kviekšanu.

- Izskatās, ka man nemaz nav izvēles. Patiesībā jau vi­ņam tiešām vajadzēja draugu, un Čakam nebija ne vainas.

Zeņķis apmierināti sakrustoja rokas. Prieks, ka esam vienojušies, zaļknābi. Tādā vietā kā šī draugi nevienam ne­nāk par ļaunu.

Tomass pa jokam sagrāba viņu aiz apkakles. Labi, draugs, tad sauc mani īstajā vārdā par Tomasu! Citādi, kad Kaste būs prom, iemetīšu tevi tajā caurumā… Te zēna prā­tā negaidīti iešāvās kāda doma un viņš palaida Čaku vaļā. Pag, vai jūs esat mēģinājuši…

- Esam, Čaks pārtrauca Tomasu, pirms tas bija pabei­dzis jautājumu.

- Ko tad?

- Nobraukt lejā ar Kasti pēc tam, kad tā kaut ko piegādā­jusi, Čaks atbildēja. Nekas nesanāca. Tā nekustas, kamēr nav pilnīgi tukša.

Tomass atminējās, ka Albijs bija teicis tieši to pašu. To es jau zināju. Bet vai esat…

- Esam.

Tomass gandrīz ievaidējās. Tas sāka kļūt kaitinoši. Ve­cīt, ar tevi nav iespējams sarunāties. Ko esat?

- Mēģinājuši nolaisties šahtā pēc tam, kad Kaste ir aiz­braukusi. Nesanāk. Durvis var atvērt, bet zem tām nekā nav, tikai tumsa un tukšums. Ne virves, ne troses, nekā. Tukšums.

Viņš nespēja tam noticēt. Bet vai… -Jā.

Šoreiz Tomass iekunkstējās pa īstam. Nu? Ko?

- Mēģinājām mest šahtā dažādas lietas. Nedzirdējām, ka tās sasniegtu dibenu. Tai jābūt nenormāli dziļai.

Tomass mirkli paklusēja, pirms uzdeva nākamo jautājumu, nevēlēdamies atkal tikt pārtraukts pusvārdā. Tu proti lasīt do­mas, vai? viņš iejautājās ar iespējami lielāku sarkasmu balsi.

- Nē, es vienkārši esmu ģēnijs. Čaks piemiedza viņam ar aci.

- Čak, nekad vairs nemiedz man ar aci, Tomass to tei­ca ar smaidu. Jā, puika bija nedaudz kaitinošs, bet kaut kādā veidā viņš lika situācijai izskatīties mazāk briesmīgai. Tomass dziļi ievilka elpu un palūkojās uz pūli, kas drūzmējās pie Kas­tes. Pēc cik ilga laika tā ierodas?

- Parasti kādu pusstundu pēc sirēnas.

Tomass uz mirkli aizdomājās. Noteikti bija jābūt kaut kam tādam, ko viņi vēl nav izmēģinājuši. Nevar taču būt, ka šahta ir bezdibenis. Vai esat… Tomass ieturēja pauzi, gai­dot, ka atkal tiks pārtrauks, bet Čaks klusēja. Vai esat mē­ģinājuši izgatavot virvi?

- Jā, viņi mēģināja. No liānām, tik garu, cik vien iespē­jams. Teiksim tā, šis eksperiments nebeidzās diez ko labi.

- Kā to saprast? Tomass vaicāja, nespēdams iedomā­ties, kas sekos šoreiz.

- Manis tad te vēl nebija, bet, cik zinu, zēns, kurš pieteicās kāpt šahtā, netika tālāk par trīs metriem, kad gaisā nošvīkstēja kaut kas ass un pārgrieza viņu uz pusēm.

- Ko? Tomass iesmējās. Tam nu gan es neticu.

- Ak tā, gudriniek? Es pats savām acīm redzēju tā nabaga kaulus. Pārgriezts uz pusēm pa tīro, kā ar nazi caur sviestu. Viņu speciāli glabā kastē par brīdinājumu, lai kādam nākot­nē neienāktu prātā to mēģināt vēlreiz.

Tomass gaidīja, ka Čaks sāks smieties vai vismaz pasmai­dīs. Tam noteikti bija jābūt jokam. Kur gan tas dzirdēts, ka kādu tā vienkārši pārgrieztu uz pusēm? Bet Čaka sejā nepa­kustējās ne vaibsts. Tu nejoko?

- Es neesmu melis, zaļ… Tomas. Čaks nopietni uz viņu palūkojās. Nāc, iesim tuvāk. Paskatīsimies, ko mums tur atsūtījuši. Nespēju noticēt, ka tev, klunkšķpauri, jābūt par zaļknābi tikai vienu dienu.

Ejot Tomass uzdeva vēl pēdējo jautājumu, kas viņam ie­nāca prātā: Kā jūs zināt, ka tur ir jauniņais, nevis tikai kaut kādas mantas?

- Tad neskanētu sirēna, Čaks atbildēja. Piegāde no­tiek reizi nedēļā, vienā un tajā pašā laikā. Paskat… Viņš ap­stājās un norādīja uz kādu pūlī. Tur stāvēja Gallijs un naidīgi blenza viņiem virsū.

- Bļāviens, noteica Čaks. Tu viņam nemaz nepatīc.

- Vai ne? Tomass atrūca. Tik daudz jau esmu sapra­tis. Lieki piebilst, ka antipātijas bija abpusējas.

Čaks piebikstīja viņam ar elkoni, un zēni turpināja ceļu. Sasnieguši pūli, viņi klusēdami apstājās. Tomasam prātā vairs nenāca nekādi jautājumi un vispār ieraugot Galliju, bija pārgājusi vēlme sarunāties.

Uz Čaku tas acīmredzot neattiecās. Kādēļ tev neaiziet un neapjautāties, kas tam švalim nepatīk? viņš uzspēlēti bravūrīgi vaicāja.

Tomasam gribējās ticēt, ka viņam pietiktu drosmes kam tādam, bet šobrīd tā šķita sliktākā doma pasaulē. Jo viņam ir daudz vairāk sabiedroto nekā man. Nav prātīgi uzprasīties kautiņam ar tādu.

- Jā, bet tu esi gudrāks par viņu. Varu derēt, ka arī veiklāks. Tu mierīgi varētu uzveikt gan viņu, gan viņa draudziņus.

Kāds no priekšā stāvošajiem zēniem pagrieza galvu un dusmīgi paskatījās uz viņiem. Droši vien Gallija draugs, no­domāja Tomass. Aizveries taču, viņš uzšņāca Čakam.

Kaut kur aiz muguras aizcirtās durvis. Tomass pagriezās un ieraudzīja Albiju un Ņūtu nākam šurp no Mājokļa puses. Abi izskatījās pagalam nomocījušies.

Tomass uzreiz atcerējās Benu un šaušalīgo skatu ar kram­pju pārņemto ķermeni gultā. Čak, vecīt, tev jāpastāsta man vairāk par Pārvēršanu. Kas ar to nabaga Benu notiek?

- Neko daudz es nezinu. Čaks paraustīja plecus. Bēdneši tev nodara kaut ko sliktu, pēc tam ar ķermeni notiek briesmīgas lietas. Kad tas pāriet, tu esi… pārvērties.

Čaka teiktais beidzot šķita kaut cik sakarīga izskaidroju­ma sākums. Pārvērties? Kā to saprast? Kāds tam visam sa­kars ar bēdnešiem? Vai to Gallijs bija domājis ar sadzelšanu?

Kuš! Čaks pielika pirkstu lūpām.

Tomass gandrīz vai iekliedzās no aizkaitinājuma, bet sa­valdījās, nolēmis, ka tā vai citādi piespiedīs Čaku visu izstās­tīt vēlāk, gribēs viņš to vai ne.

Tikmēr Albijs un Ņūts bija izspraukušies cauri pūlim un nonākuši pie šahtas durvīm, aiz kurām tūlīt bija jāuzrodas Kastei. Visi kā viens apklusa, un Tomass pirmoreiz sadzirdēja tuvojošās lifta kabīnes skaņas. Griezīgā čīkstoņa viņam atgādi­nāja vakardienas murgaino pārdzīvojumu, un Tomasu pārņē­ma neizturamas skumjas, vēlreiz atceroties drausmīgās minū­tes pēc atmošanās tumsā un aukstumā bez nevienas taustāmas atmiņas. Lai kas tur arī būtu, viņš juta līdzi tagadējam Kastes gūsteknim, kurš droši vien pārdzīvoja tieši to pašu.

Klusināts dārds vēstīja: kabīne sasniegusi galamērķi.

Tomass nepacietīgi vēroja Albiju un Ņūtu ieņemam vie­tas pretējās šahtas malās. Durvis tieši pa vidu dalīja šaura sprauga, abpus tai bija piestiprināts pa vienkāršam āķveida rokturim. Zēni tos satvēra un reizē parāva katrs uz savu pusi. Ar metālisku čīkstoņu durvis atvērās, saceļot gaisā putekļus no tuvākajām akmens plāksnēm.

Pāri Klajumam nolaidās pilnīgs klusums, tikai kaut kur tālumā ieblējās kaza. Ņūts nometās uz ceļiem blakus Kastei. Tomass pastiepās uz pirkstgaliem, cerēdams kaut uz mirkli saskatīt jaunpienācēju.

Piepeši Ņūts atsprāga no lūkas un pielēca kājās. Viņa sejā bija lasāms apjukums. Ej tu nost… viņš noelsās, skatoties apkārt ar izbrīnā ieplestām acīm.

Tikmēr arī Albijs bija iepazinies ar Kastes saturu, un viņa reakcija bija līdzīga. Nevar būt… vadonis gandrīz transā nomurmināja.

Tūlīt pat no visām malām sāka birt jautājumi, zēni grūdās un spiedās cits citam virsū, lai piekļūtu tuvāk nelielajai atve­rei. Ko gan viņi tur lejā ieraudzījuši? Tomass gudroja. Kas tur ir? Viņam klusām pielavījās bailes, līdzīgas tām, ko bija jutis no rīta pirms došanās pie loga un bēdneša ieraudzīšanas.

- Pagaidiet! ieaurojās Albijs, apklusinot pārējos. Pa-gai-diet!

- Nu, kas tur ir? kāds iebļāvās pretī.

Albijs piecēlās kājās. Divi jauniņie divās dienās, viņš gandrīz čukstus teica. Un tagad šis. Divus gadus bez pār­maiņām, un nu kaut kas tāds. Viņš negaidīti paskatījās tieši virsū Tomasam. Ko tas nozīmē, zaļknābi?

Tomass neizpratnē blenza pretī, vaigos pieplūda asinis, un pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Kā lai es zinu?

- Velns parāvis, saki mums, kas tur ir, Albij! iesaucās Gallijs. Murdoņa atsākās, pūlis saviļņojās, sekoja vēl viens grūdiens uz priekšu.

- Aizverieties! Albijs iebļāvās. Pasaki viņiem, Ņūt.

Ņūts vēlreiz ieskatījās Kastē, tad pagriezās pret pārējiem

ar nopietnu sejas izteiksmi.

- Tur ir meitene, viņš teica.

Visi sāka runāt reizē. Tomass uztvēra tikai atsevišķus fragmentus.

- Meitene?

- Labais!

- Kā viņa izskatās?

- Ņemama?

- Cik viņai gadu?

Tomass bija apjucis ne pa jokam. Meitene? Līdz šim viņš nemaz nebija aizdomājies par faktu, ka Klajumā dzīvo tikai zēni. Patiesībā viņam pat nebija pieticis laika par to aizdomā­ties. Kas viņa ir? Viņš gudroja. Kāpēc…

Ņūts vēlreiz apklusināja zēnus. Tas vēl nav viss, viņš teica un norādīja uz Kasti. Man liekas, ka viņa ir mirusi.

Pāris zēnu sadabūja no efeju liānām darinātas virves un no­laida Albiju ar Ņūtu Kastes dibenā, lai tie varētu izcelt meitenes ķermeni. Vairākums klajumnieku izskatījās pilnīgi apjukuši, tie mīņājās uz vietas ar nopietnām sejām un nodurtām acīm un klusēdami spārdīja akmentiņus. Neviens neuzdrošinājās atzīt, ka nevar vien nociesties, kad beidzot ieraudzīs meiteni, taču Tomass pieņēma, ka pārējo ziņkāre ir tikpat stipra kā viņa.

Viens no zēniem, kurš turēja virves gatavībā izcelt Albiju, Ņūtu un meiteni no Kastes, bija Gallijs. Tomass viņu uzma­nīgi vēroja. Zēna acīs bija draudīgs spīdums kaut kāda sli­mīga apsēstība, kuru Tomass līdz šim nebija pamanījis. Gal­lijs pēkšņi viņam šķita krietni biedējošāks nekā pirms brīža.

No lejas atskanēja Albija balss, ziņojot, ka viss ir saga­tavots, un Gallijs ar pārējiem sāka vilkt virvi. Pēc pāris mir­kļiem meitenes nedzīvais ķermenis parādījās pāri Kastes malai un tika noguldīts uz vienas no akmens plāksnēm, kas klāja pagalmu. Visi kā viens tūlīt metās uz priekšu un sakļāvās ciešā lokā ap meiteni. Gaisā virmoja gandrīz taustāms uz­budinājums, bet Tomass palika uz vietas. Savādais klusums, kas iestājās ap Kasti, viņam lika sajusties neomulīgi, it kā nu­pat būtu atrakts vēl nesen aizbērts kaps.

Par spīti ziņkārei viņš necentās izlauzties cauri blīva­jām zēnu rindām visticamāk, tas nemaz neizdotos. Tomēr Tomass bija paspējis uz īsu brīdi saskatīt ķermeni, pirms to aizsedza priekšā drūzmējošies stāvi. Meitene bija tieva, bet ne pārāk īsa, varbūt metru un sešdesmit piecus centi­metrus gara. Izskatījās, ka viņai varētu būt piecpadsmit vai sešpadsmit gadu. Pusaudzes mati bija piķa melnā krāsā, bet visspilgtāk Tomasa atmiņā iespiedās viņas bālā, pērļu baltā āda.

No Kastes izrāpās Albijs ar Ņūtu un izspraucās cauri zē­niem, kuri tūlīt pat sadrūzmējās ap viņiem, atkal aizsegdami skatu. Taču nepagāja ne pāris sekundes, kad pūlis pašķīrās un Tomass ieraudzīja Ņūtu rādām uz viņu ar pirkstu.

- Nāc šurp, zaļknābi! viņš pavēlēja bez liekām ceremo­nijām.

Tomasa sirds krūtīs salēcās; sāka svīst plaukstas. Ko vi­ņiem atkal vajadzēja? Izskatījās, ka situācija negrasās uzlabo­ties. Viņš piespieda sevi doties uz priekšu, pie viena cenšoties izskatīties tik nevainīgs, cik iespējams, bet ne tāds, kurš ir vainīgs un tikai cenšas izskatīties nevainīgs. Dieva dēļ, no­mierinies, viņš teica pats sev. Tu taču neesi izdarījis neko slik­tu. Dīvainā kārtā viņš nemaz nejutās par to tik pārliecināts varbūt bija gan, bet vienkārši neatcerējās.

Pārējie zēni skatījās uz Tomasu tā, it kā viņš būtu atbil­dīgs par visu, sākot ar Labirintu un beidzot ar bēdnešiem. Viņš centās nelūkoties tiem acīs, baidoties izlikties vainīgs un vēl vairāk pastiprināt pret sevi vērstās aizdomas.

Zēns pienāca pie Albija un Ņūta, kuri bija nometušies ceļos blakus meitenei. Nevēloties sastapt viņu skatienus, To­mass sakoncentrējās uz nedzīvo ķermeni. Par spīti līķa bā­lumam meitene bija ļoti glīta. Pat vairāk nekā glīta. Skaista. Samtaini mati, nevainojama āda, ideālas lūpas, slaidas kājas. Viņš nokaunējās, ka tā domā par mirušu meiteni, bet nespēja novērsties. Ilgi jau vairs tā nepaliks. Tomass sajuta vieglu ne­labumu vēderā. Drīz viņas miesa sāks pūt un lēnām sadalīsies, viņš iedomājās un pats brīnījās par savu slimīgo uztveri.

- Tu viņu pazīsti, švali? vaicāja Albijs ērcīgā balsī.

Tomasu jautājums pārsteidza. Pazīstu? Skaidrs, ka ne­pazīstu. Es nevienu te nepazīstu. Izņemot jūs.

- Ne jau tā… Albijs iesāka, tad apstājās un aizkaitināts nopūtās. Es prasu, vai viņa tev izskatās pazīstama? Vai tev neliekas, ka esi viņu redzējis jau agrāk?

- Nē. Nekā tamlīdzīga. Tomass, nervozi mīņādamies, paskatījās uz savām kājām, tad atkal uz meiteni.

Albijs sarauca pieri. Droši zini? Izskatījās, ka viņš ne­tic nevienam Tomasa vārdam un kļūst aizvien dusmīgāks.

Kāds, viņaprāt, man ar to varētu būt sakars? Tomass bija neizpratnē. Viņš mierīgi ieskatījās Albija acīs un atbildēja: )ā. Kāpēc jautā?

- Bļāviens… Albijs norūca un atkal paskatījās uz mei­teni. Tā nevar būt sakritība. Divi zaļknābji divās dienās viens dzīvs, otrs miris.

Pēkšņi Albija vārdi sāka iegūt jēgu un Tomasā uzvirmoja panika. Jūs taču nedomājat, ka es… Viņš nepaspēja pa­beigt teikumu.

- Atslābsti, zaļknābi, Ņūts viņu pārtrauca. Neviens nesaka, ka tu viņu nogalināji, velns parāvis!

Tomasa domas griezās kā karuselī. Sākumā viņš bija pār­liecināts, ka redz meiteni pirmoreiz mūžā bet tad viņa prātā iezagās šaubas. Neraugoties uz tām, viņš atbildēja: Goda vārds, es nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Viņam jau tā­pat pietika problēmu.

- Vai tu…

Pirms Ņūts paspēja pabeigt, meitene negaidīti pieslējās sēdus. Dziļi ievilkdama plaušās gaisu, viņa atvēra acis un, mirkšķinot plakstiņus, skatījās uz apkārt stāvošajiem. Albijs no pārsteiguma iekliedzās un atmuguriski nokrita zemē. Ņūts noelsās, pielēca kājās un paspēra vairākus soļus atpakaļ. Tomass pat nepakustējās, sastindzis no bailēm, nespēdams atraut skatienu no meitenes.

Viņas spilgti zilās acis šaudījās turp un atpakaļ, plaušas rija gaisu milzīgiem malkiem; sārtenās lūpas drebēja, nepārtraukti pie sevis atkārtodamas kaut ko nesaprotamu. Tad dobjā un ne­cilvēcīgā, bet skaidrā balsī viņa izrunāja divus vārdus.

Viss mainīsies.

Tomass vēl nebija atguvies no šoka, kad meitene izvalbīja acis un nokrita atpakaļ guļus. Ķermenim atsitoties pret zemi, viņas labā roka pašāvās augšup un sastingusi palika gaisā. Meitenes sažņaugtajā dūrē vīdēja saburzīta papīra lapiņa.

Tomass pūlējās norīt kaklā iesprūdušo kamolu, bet rīk­le bija pavisam izkaltusi. Klāt piesteidzās Ņūts un, atlauzis meitenes krampjaini sažņaugtos pirkstus, atbrīvoja saņurcīto zīmīti. Drebošiem pirkstiem viņš to iztaisnoja, tad nometās uz ceļiem un izklāja uz zemes. Tomass pavirzījās tuvāk, lai saskatītu, kas tajā bija rakstīts.

Uz papīra ar trekniem melniem burtiem bija uzšvīkāti trīs vārdi:

Viņa ir pēdējā.