Labirinta gūstā

49. NODAĻA

r

Stundu vēlāk Tomass sēdēja uzraugu priekšā, tieši tāpat kā pirms vienas vai divām nedēļām. Terēza tomēr netika ielaista Sapulcē, un tas zēnu nokaitināja ne mazāk kā meiteni. Ņūts un Minjo viņai jau uzticējās, bet pārējiem vēl bija aizdomas.

- Labi, zaļknābi, ierunājās Albijs, kurš sēdēja blakus Ņūtam pusloka centrā un nu jau izskatījās pavisam atlabis. Divi no krēsliem bija tukši skaudrs atgādinājums par to, ka Zārts un Gallijs bija krituši bēdnešu nagos. Iztiksim bez ga­riem ievadiem un tamlīdzīga klunkšķa. Saki, kas tev sakāms.

Tomass, vēl aizvien nedaudz apdullis no Pārvēršanas, iz­taisnoja muguru un piespieda sevi sakoncentrēties. Viņam bija daudz sakāmā, bet bija jāpacenšas izteikties pēc iespējas sakarīgāk.

- Tas ir garš stāsts, viņš iesāka. Mums nav laika tam visam, bet es īsumā pateikšu pašu galveno. Pārvēršanas lai­kā es redzēju attēlus, tūkstošiem attēlu slīdam gar acīm kā paātrinātā filmā. Daudzi no tiem atmodināja atmiņas, taču ne visas ir tik pilnīgas, lai par tām varētu runāt. Daudzas jau gaist vai ir izgaisušas. Tomass ieturēja pauzi un pēdējoreiz apkopoja domas. Bet es atceros pietiekami. Radītāji mūs pārbauda. Labirintam nemaz nav un nekad nav bijis pare­dzēts atrisinājums. Visu šo laiku notiek Atlase. Viņiem vajag uzvarētājus vai izdzīvotājus kādam svarīgam uzdevu­mam. Tomass saminstinājās, vairs nezinādams, kādā secībā turpināt atstāstu.

- Kādam? vaicāja Ņūts.

- Es sākšu vēlreiz no paša sākuma. Tomass saberzēja acis. Mūs visus sagūstīja jau ļoti agrā bērnībā. Es neatceros, kā un kāpēc, tikai to, ka ar pasauli notika kaut kas slikts un tā bija mainījusies. Man nav ne jausmas, kā. Radītāji mūs no­laupīja, uzskatīdami, ka rīkojas augstāka labuma vārdā, vis­maz tā man šķiet. Kaut kā viņi bija noskaidrojuši, ka mums ir īpašas prāta spējas, tāpēc arī tikām izvēlēti. Kam tieši to es nemāku pateikt, daudzas atmiņas ir fragmentāras, un tam tagad tāpat nav lielas nozīmes.

Es neatceros ne savus vecākus, ne to, kas ar viņiem no­tika. Pēc sagūstīšanas mēs vairākus gadus mācījāmies īpašās skolās un dzīvojām puslīdz normālu dzīvi. Līdz brīdim, kad Radītāji beidzot spēja finansēt un uzbūvēt Labirintu. Mūsu vārdi ir tikai stulbas, viņu izdomātas iesaukas Albijs ir no Alberta Einšteina, Ņūts no īzaka Ņūtona. Bet es esmu no­saukts par godu Tomasam Edisonam.

Albijs izskatījās, kā saņēmis pļauku sejā. Tad tie… ne­maz nav mūsu īstie vārdi?

Tomass papurināja galvu. Nē, un, visticamāk, īstos mēs nekad arī neuzzināsim.

- Pag, es pareizi sapratu? ievaicājās Cepetis. Mēs visi esam bāreņi, kurus uzaudzinājuši kaut kādi zinātnieki?

- Jā, Tomass atbildēja, cerot, ka viņa izteiksme neatspo­guļo to, cik nomākts patiesībā jūtas. Mums it kā ir īpašas dotības, tāpēc viņi novēro katru mūsu darbību, pēta un ana­lizē mūs. Skatās, kuri padosies, kuri ne un kuri izdzīvos. Nav brīnums, ka te visapkārt skraida tik daudz spiegvaboļu. Vēl pie tam dažiem no mums ir… pārmainītas smadzenes.

- Kaut kāds klunkšķis! Tikpat labi es varētu noticēt tam, ka Cepeša ēdiens ir veselīgs, norūca Vinstons. Gaļinieku uzraugs izskatījās noguris un neieinteresēts.

- Klau, kāpēc lai es melotu!? Tomass pacēla balsi. Viņš taču bija tīšām ļāvis bēdnešiem sevi sadzelt, lai iegūtu šo in­formāciju! Labāk pasakiet, kāds vēl tam visam var būt iz­skaidrojums? Ka mēs atrodamies uz citas planētas?

- Stāsti tālāk, Albijs teica. Es tikai nesaprotu, kāpēc citiem sadzeltajiem nav tādu atmiņu. Pats izcietu Pārvēršanu, bet redzēju tikai… Vadonis ātri pašķielēja apkārt, it kā būtu izmetis kaut ko lieku. Nu, neko tādu neatceros.

- Vēlāk pateikšu, kāpēc, manuprāt, atceros vairāk nekā pārējie. Tomass atbildēja, patiesi baidoties no šīs stāsta da­ļas. Man turpināt vai ne?

- Turpini, ierunājās Ņūts.

- Labi. Tomass dziļi ievilka plaušās gaisu, it kā grasītos ienirt zem ūdens. Radītāji kaut kādā veidā izdzēsa mūsu atmiņas ne tikai par bērnību, bet par pilnīgi visu, kas ar mums noticis pirms Labirinta. Pēc tam mūs Kastē nosūtī­ja šurp. Pirmajā reizē lielāku grupu un pēc tam divus gadus katru mēnesi pa vienam.

- Bet kāpēc? vaicāja Ņūts. Kāda tam visam ir jēga?

Tomass pacēla roku, lai apklusinātu viņu. Es līdz tam

nonākšu. Kā jau teicu, Radītāji gribēja mūs pārbaudīt uzzi­nāt, kā reaģēsim uz viņu tā sauktajiem Mainīgajiem, kā risi­nāsim problēmu, kurai nemaz nav atrisinājuma. Viņi gribēja noskaidrot, vai spēsim sadarboties un kādu sabiedrību vei­dosim. Mums tika nodrošināti visi nepieciešamie apstākļi un kā izaicinājums tika piedāvāts viens no cilvēcei pazīstamā­kajiem atjautības uzdevumiem labirints. Tādējādi mūsos tika iedvesta pārliecība, ka atrisinājumam ir jābūt. Labirints lika mums pūlēties un meklēt izeju, vienlaikus vairojot pesi­mismu un izmisumu, kad tādu neatradām. Tomass apklusa un paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka visi klausās. Es cenšos jums pateikt, ka izejas nav.

Telpā sacēlās murdoņa, jautājumi bira cits pēc cita.

Tomass vēlreiz pacēla roku, vēlēdamies, kaut spētu vien­kārši iekopēt savas domas pārējo smadzenēs. Redzat? Jūsu reakcija tikai apstiprina manis teikto. Vairākums cilvēku mūsu vietā jau sen būtu nolaiduši rokas. Bet man šķiet, ka mēs neesam tādi kā vairākums. Mēs nespējam pieņemt to, ka atrisinājuma nav, it sevišķi, ja problēma ir kaut kas tik šķietami vienkāršs kā labirints. Un mēs neesam padevušies par spīti tam, cik viss kļuvis bezcerīgs.

Tomass aptvēra, ka runā aizvien skaļākā balsī, sejā pie­plūda karstums. Es nezinu, ko viņi vēlas panākt, bet man tas ir apnicis! Bēdneši, sienu pārvietošanās, Krauja tās ir tikai viņu stulbā eksperimenta sastāvdaļas. Ar mums mani­pulē un mūs izmanto. Radītāji gribēja, lai mēs nodarbinā­tu savas smadzenes, meklēdami risinājumu, kura nekad nav bijis. Tas pats attiecas arī uz Terēzas ierašanos šeit un viņas izraisītajām Beigām lai ko tas arī nozīmētu sienu apstā­šanos, pelēkās debesis un tā tālāk un tā joprojām. Mums piespēlē vienu ārprātīgu situāciju pēc citas, lai noskaidrotu, kā mēs reaģēsim, pārbaudītu mūsu gribasspēku, redzētu, vai neklupsim rīklē cits citam. Izdzīvojušie viņiem būs nepiecie­šami kaut kam svarīgam.

Cepetis piecēlās kājās. Un nogalināšana? Tā arī ietilpst viņu smalkajā plānā?

Tomasu uz brīdi pārņēma bailes, ka uzraugi varētu izgāzt uz viņu savas dusmas par uzzināto. Turklāt viņi vēl nebija dzirdējuši pašu ļaunāko. Jā, Cepeti, arī cilvēku upuri ir daļa no plāna. Bēdneši mūs nogalina pa vienam tikai tāpēc, lai mēs visi nenomirtu pārāk ātri pirms viss beidzies tā, kā tam jābeidzas, ar stiprāko izdzīvošanu. Tikai labākajiem no mums izdosies izbēgt.

Cepetis iespēra krēslam. Nu tad labāk klāj vaļā savu maģisko bēgšanas plānu!

- Viņš stāstīs, Ņūts klusu teica. Aizveries un klausies. Minjo, kurš līdz šim brīdim bija klusējis, nokremšļojās.

- Es nojaušu, ka dzirdētais man nepatiks.

- Visticamāk, ne, Tomass atbildēja, sakrustoja rokas un uz mirkli aizvēra acis. Nākamās pāris minūtes izšķirs visu.

- Radītāji ļaus izdzīvot labākajiem no mums, jo tie nepiecie­šami viņu īpašajam plānam. Bet mums tas gods vēl ir jāno­pelna. Telpā iestājās klusums, visu acis bija piekaltas Toma­sam. Kods.

- Kods? Cepetis cerīgi pārvaicāja. Ko tu zini par kodu?

Tomass palūkojās uz viņu un ieturēja dramatisku pauzi.

- Kods nebija paslēpts sienu kustībās tāpat vien. Es to zinu, jo biju klāt, kad Radītāji to darīja.