44. NODAĻA

t

Tomass un Minjo neapstājās, iekams nebija veikuši vismaz pusi distances līdz pēdējam Astotā sektora strupceļam. Zēni skrēja labā ātrumā Tomass priecājās par savu rokaspulksteni, kas zem nemainīgi pelēkajām debesīm izrādījās īpaši no­derīgs. Diezgan ātri kļuva skaidrs: kopš iepriekšējās dienas Labirintā nekas nav mainījies. Sienas atradās tieši turpat kur vakar. Veikt pierakstus un griezt liānas vairs nebija nekādas va­jadzības: viņu vienīgais uzdevums bija sasniegt galapunktu un doties atpakaļ, pa ceļam meklējot kaut ko iepriekš nepamanītu vienalga, ko. Minjo pārtraukumam atvēlēja veselas divdes­mit minūtes; kad tās pagāja, zēni turpināja ceļu.

Pusaudži skrēja klusēdami. Minjo bija iemācījis Toma­sam, ka runāšana tikai lieki tērē enerģiju, tāpēc viņš koncen­trējās uz saviem soļiem un elpošanu. Vienmērīgi. Ritmiski. Ieelpa. Izelpa. Ieelpa. Izelpa. Aizvien tālāk un dziļāk Labi­rintā. Viņus pavadīja tikai pašu domas un pēdu plakšķēšana pret cieto akmens grīdu.

Trešajā skriešanas stundā Tomasu pārsteidza Terēza, ie­runādamās viņa galvā.

Mēs pamazām virzāmies uz priekšu atradām vēl dažus vārdus. Bet pagaidām tie šķiet bezjēdzīgi.

Pirmajā bridi Tomasam instinktīvi gribējās ignorēt balsi, vēlreiz noliegt: kāds spēj iekļūt viņa smadzenēs bez paša pie­krišanas. Bet vēlme sazināties bija spēcīgāka.

Vai tu mani dzirdi? Tomass vaicāja, iztēlojoties vārdus savā galvā, mentāli sūtot tos meitenei veidā, kādu nekad ne­spētu paskaidrot. Viņš sakoncentrējās un atkārtoja jautāju­mu. Vai tu mani dzirdi?

Jā! Terēza atsaucās. Otrajā reizē jau pavisam skaidri.

Tomass bija pārsteigts. Tik pārsteigts, ka gandrīz apstā­jās. Viņam sanāca!

Interesanti, kāpēc mēs to mākam, viņš ieminējās. Šādai runāšanai bija nepieciešama ievērojama garīgā piepūle gal­vā kā augonis piepampa sāpes.

Varbūt mēs bijām mīļākie, Terēza atbildēja.

Tomass paklupa un nogāzās uz gaiteņa grīdas. Muļķīgi uzsmaidījis Minjo, kas, nesamazinot ātrumu, pameta uz viņu izbrīnītu skatienu, Tomass pietrausās kājās un veikli panāca uzraugu. Ko? viņš beidzot saņēmās pārvaicāt.

Tomass uztvēra ūdeņainu, krāsu pilnu tēlu un saprata, ka meitene smejas. Tas ir tik jocīgi, viņa teica. It kā mēs būtu sveši, bet reizē pazīstami.

Zēns sajuta patīkamu vēsumu, lai gan skrienot bija no­svīdis. Nevēlos sagraut tavas ilūzijas, bet mēs esam sveši. Es tikai nupat iepazinos ar tevi, atceries?

Neāksties, Tom. Es domāju, kāds ir pārmainījis mūsu smadzenes, kaut kā iedēstījis tajās spēju sazināties telepātiski. Pirms mēs ieradāmies šeit. Tāpēc es pieņemu, ka mēs pazinām viens otru jau tad.

Tomass bija domājis par to pašu un nosprieda, ka Terēzai droši vien ir taisnība. Vismaz cerēja, ka ir, meitene viņam patiešām bija sākusi patikt. Pārmainījis smadzenes? viņš vai­cāja. Kādā veidā?

Es nezinu. Man neizdodas atjaunot visu atmiņu, bet šķiet, ka mēs darījām kaut ko svarīgu.

Tomass iedomājās par neizskaidrojamo saikni, ko juta jau kopš pirmā brīža, kad Terēza ieradās Klajumā. Bija jārok dziļāk, jāmēģina atrast tam izskaidrojumu. Par ko tu runā?

Kaut es zinātu! Es tikai cenšos piespēlēt idejas varbūt tās kaut ko aizšķils tavās smadzenēs.

Tomass atminējās Bena, Gallija un Albija apvainojumus: ka viņš ir to ienaidnieks, tāds, kuram nedrīkst uzticēties. Viņš aizdomājās arī par Terēzas pašā sākumā teikto abi kaut kādā veidā ir atbildīgi par notikušo.

Kodam vajadzētu kaut ko nozīmēt, viņa piebilda. Arī tam, ko es uzrakstīju uz savas rokas, VELNS ir labs.

Varbūt arī ne, viņš atbildēja. Varbūt mēs tāpat atradīsim izeju. Neko nevar zināt.

Tomass pāris sekundes aizmiedza acis un centās koncen­trēties. Katru reizi, kad viņš runāja ar meiteni, šķita, ka krūtīs samilst gaisa burbulis, kas viņu reizē kaitināja un iejūsminā­ja. Tomasa plakstiņi atsprāga vaļā: ja nu Terēza spēj lasīt viņa domas arī tad, kad viņi nesazinās? Tomass gaidīja atbildi, bet meitene klusēja.

Tu vēl tur esi? viņš ievaicājās.

Jā, bet no šīs nodarbes man vienmēr sāk sāpēt galva.

Tomass priecājās, ka nav vienīgais. Jā, man arī sāp galva.

Labi, viņa atvadījās. Tiksimies vēlāk.

Nē, pagaidi! Tomass vēl negribēja šķirties. Terēza palī­dzēja viņam īsināt laiku un padarīja skriešanu vieglāku.

Atā, Tom. Es padošu tev ziņu, ja kaut ko noskaidrosim.

Terēza ko tu grasījies teikt par to, ko uzrakstīji sev uz rokas?

Pagāja vairākas sekundes. Viņa neatbildēja.

Terēza?

Viņa bija prom. Tomasam likās, ka burbulis krūtīs pār­sprādzis un izplatījis ķermenī indīgus toksīnus. Iesāpējās vē­ders, un doma par to, ka visu atlikušo dienu jāskrien, pēkšņi likās drausmīgi nomācoša.

Tomass vēlējās atklāt Minjo, ka spēj sarunāties ar Te­rēžu dalīties notiekošajā, pirms viņa smadzenes ir uzsprā­gušas. Bet neiedrošinājās. Iesaistīt situācijā telepātiju nešķita spoža ideja. Viss jau tāpat bija pārāk sarežģīti.

Tomass nokāra galvu un dziļi ievilka elpu. Nē, nāksies vien turēt mēli aiz zobiem un skriet.

Pēc vēl diviem pārtraukumiem Minjo beidzot pārgāja so­ļos. Viņi bija sasnieguši pēdējo garo koridoru, kas beidzās ar strupceļu. Gaiteņa galā uzraugs apstājās un apsēdās ar mu­guru pret sienu. Vīteņi šeit auga īpaši biezā slānī, radot ie­spaidu, ka pasaule aiz cietajām, nepielūdzamajām sienām ir lekna un zaļojoša.

Tomass apsēdās blakus, un abi uzklupa savām pieticīga­jām pusdienām sviestmaizēm un šķēlēs sagrieztiem aug­ļiem.

Tas arī viss, Minjo teica, nokodis otro kumosu. Esam izskraidījuši visu Astoto sektoru. Tavu brīnumu! Ne­vienas izejas!

Tomass jau to zināja, bet uzrauga vārdi tik un tā lika sirdij sagumt vēl vairāk. Vairs nerunādami, zēni paēda un sagata­vojās Labirinta izlūkošanai. Tiesa, viņiem nebija ne jausmas, ko meklēt.

Nākamās pāris stundas Tomass un Minjo pavadīja, pētī­dami katru Labirinta stūri, taustīdami sienas un kāpdami pa liānām dažādās vietās. Viņi neatklāja neko jaunu, un Tomass pamazām sāka zaudēt cerību. Vienīgais interesantais atra­dums bija kārtējā savādā plāksne ar uzrakstu Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. Minjo tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Zēni ieturēja vēl vienu maltīti un turpināja meklējumus. Tie bija neauglīgi, un Tomass pamazām samierinājās ar neizbē­gamo nebija nekā tāda, ko viņi vispār varētu atrast. Kad pie­nāca vārtu aizvēršanās laiks, viņš sāka lūkoties apkārt pēc bēdnešiem, bažīgi sastingstot pirms katra pagrieziena. Drošības pēc zēni izvilka nažus, bet līdz pusnaktij neviens tā ari neparādījās.

Tad Minjo pamanīja bēdnesi pazūdam aiz stūra gaiteņa galā, bet tas vairs neatgriezās. Pusstundu vēlāk Tomass pa­manīja vēl vienu, kurš rīkojās tieši tāpat. Vēl pēc stundas cits bēdnesis aiztraucās viņiem gar pašu degungalu, pat nepalē­ninājis gaitu. Tomasu gandrīz ķēra trieka.

Zēni turpināja ceļu.

- Man liekas, ka tie ar mums spēlējas, Minjo pēc brīža teica.

Tomass atskārta, ka jau kādu brīdi atmetis roku sienu pārmeklēšanai un drūmā nolemtībā velkas atpakaļ Klajuma virzienā. Izskatījās, ka arī Minjo ir padevies.

- Kā tu to domā? Tomass vaicāja.

Uzraugs nopūtās. Man šķiet, Radītāji vēlas mums pa­teikt, ka izejas nav. Pat sienas beigušas pārvietoties, it kā tā būtu kāda stulba spēle, kura tuvojas noslēgumam. Un viņi grib, lai mēs to darām zināmu arī pārējiem Klajumā. Varu saderēt: kad atgriezīsimies, bēdneši būs aizstiepuši vēl kādu no mums, tāpat kā pagājušonakt. Es domāju, Gallijam bijusi taisnība tie vienkārši turpinās mūs nogalināt citu pēc cita.

Tomass neatbildēja, bet saprata, ka Minjo vārdos ir rūgta patiesība. No vājās cerības, ar kādu viņš no rīta bija devies Labirintā, jau sen nebija ne miņas.

Iesim atpakaļ, Minjo noguris teica.

Tomasam nepatika atzīt sakāvi, bet viņš piekrītoši pamā­ja. Izskatījās, ka vienīgā klajumnieku cerība bija kods; viņš apņēmās turpmāk veltīt visus savus spēkus tikai tam.

Zēni klusēdami devās uz Klajumu. Atceļā viņi vairs nesa­stapa nevienu bēdnesi.

Загрузка...