Labirinta gūstā

55. NODAĻA

r

Tomass kopā ar pārējiem klajumniekiem vienā tempā pārvietojās pa akmens gaiteņiem Kraujas virzienā. Viņš jau bija pieradis pie skriešanas Labirintā, bet šī reize bija pavisam citāda. Daudzskaitlīgo pēdu švīkstoņa atbalsojās augstu starp sienām, efejās mirguļoja spiegvaboļu sārtās uguntiņas to bija vairāk, un tās šķita draudīgākas nekā parasti. Radītāji noteikti vēroja katru zēnu soli. Tā vai citādi, bija skaidrs, ka bez kaujas viņiem cauri netikt.

Baidies? Terēza neapstājoties ievaicājās.

Nē, mani sajūsmina gļotaini, durstīgi briesmoņi. Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tos satikšu, Tomass zobgalīgi attrauca, lai gan nejuta ne jautrību, ne pacilājumu un pat šaubījās, vai jelkad to spēs.

Ļoti asprātīgi, meitene atbildēja.

Abi skrēja plecu pie pleca, bet Tomass skatījās tikai taisni uz priekšu. Galvenais, turies manā un Minjo tuvumā.

Ak, manu cēlo bruņiniek, ko gan es bez tevis iesāktu? Tu domā, ka es pati nespētu sevi aizstāvēt?

Patiesībā Tomass domāja tieši otrādi. Terēza izskatījās tik­pat kaujasspējīga kā pārējie. Nē, es tikai cenšos būt pieklājīgs.

Klajumnieki skrēja, izretojušies visā koridora platumā, uzturēdami vienmērīgu, bet diezgan ātru tempu, un Toma­sam ienāca prātā, ka tiem, kas to nedarīja ikdienā, jau visai drīz vajadzētu pagurt. Gluži kā atbildot viņa domām, Ņūts palēnināja soli un, sagaidījis Minjo, piesita tam pie pleca. Rādi tagad tu ceļu, Tomass dzirdēja Ņūtu sakām.

Minjo pamāja un pārņēma vadību, turpinot vest klajumniekus cauri Labirinta līkločiem. Tomasam katrs nākamais solis sagādāja aizvien lielākas mokas. Skrējiena sākumā sa­kopotā drosme pamazām bija pāraugusi trauksmē. Viņš visu laiku gaidīja bēdnešu parādīšanos, nešaubīdamies, ka sa­dursme ar tiem ir neizbēgama.

Klajumnieki, kuri nebija pieraduši pie tādiem attālu­miem, kampa gaisu milzīgiem malkiem. Bet neviens nepa­devās. Viņi skrēja tālāk un tālāk. No bēdnešiem nebija ne vēsts. Pēc kāda laika Tomass ļāva savā apziņā iespīdēt cerības stariņam varbūt tomēr zēniem izdosies sasniegt caurumu, pirms viņiem uzbruks? Varbūt.

Visbeidzot, pēc visilgākās stundas Tomasa mūžā, viņi sa­sniedza garo gaiteni, kura vidū līdzīgi burta T kājai uz labo pusi atzarojās īsāks koridors, kas veda uz Krauju.

Tomass, sirdij dunot, sviedriem slakot ādu, tobrīd skrēja tieši aiz muguras Minjo. Terēza turējās viņam blakus. Pirms pagrieziena uz Krauju uzraugs piebremzēja un ar paceltu roku deva zīmi Tomasam un pārējiem apstāties. Minjo pa­skatījās atpakaļ šausmās ieplestām acīm.

- Dzirdi? viņš čukstus vaicāja.

Tomass papurināja galvu, cenšoties neļauties bailēm, kas atspoguļojās skrējēja sejā.

Minjo pielavījās pie stūra un palūkojās ap to tāpat kā toreiz, kad abi ar Tomasu bija izsekojuši bēdnesi, kurš nolēca no Krau­jas. Tāpat kā toreiz Minjo strauji parāvās atpakaļ un pagriezās pret pārējiem. Ak nē, viņš novaidējās. Tikai ne to…

Tagad arī Tomass sadzirdēja bēdnešu skaņas. Likās, ka tie visu laiku slēpušies, gaidījuši un tikai nupat atdzīvojušies. Tomasam pat nebija jāskatās viņš jau zināja, ko Minjo teiks.

- Tur priekšā ir vismaz desmit bēdneši. Varbūt visi piec­padsmit. Skrējējs pacēla roku un pārbrauca sev pār seju. Vienkārši sēž un gaida mūs.

Bailes kā ledaina roka sažņaudza Tomasa sirdi ar vēl ne­bijušu spēku. Viņš palūkojās uz Terēžu, gribēdams kaut ko teikt, bet aprāvās, ieraudzījis meitenes bālajā sejā neaprakstā­mas šausmas.

Ņūts ar Albiju izspraucās cauri zēnu rindām un nostājās blakus Tomasam un pārējiem. Acīmredzot Minjo paziņo­jums jau čukstus bija padots tālāk; par to liecināja Ņūta ap­ņēmības pilnie vārdi: Nu, mēs jau rēķinājāmies ar to, ka būs jācīnās. Taču trīsošā balss nodeva zēnu viņš tikai centās teikt to, kas bija pareizi.

Tomass Ņūtu ļoti labi saprata. Visas runas par to, ka vi­ņiem vairs nebija ko zaudēt, ka, iespējams, kritīs tikai viens, ka beidzot parādījusies iespēja izbēgt, bija tikai vārdi. Tagad tas viss viņus gaidīja burtiski tepat aiz stūra. Tomasa sirdī ie­zagās šaubas, vai iecerētais vispār ir paveicams. Turklāt viņš nesaprata, kāpēc bēdneši neko nedara, spiegvaboles noteikti jau sen bija tos informējušas par klajumnieku tuvošanos. Var­būt Radītāji tīksminājās par notiekošo kā par kaut kādu izrādi?

Tomasam prātā iešāvās doma. Klau, varbūt tie jau pa­spējuši notvert kādu no Klajumā palikušajiem? Varbūt mēs varam tiem tikt garām kāpēc tad vēl lai tie sēdētu uz vie…

Viņu pārtrauca skaļš troksnis, kas nāca no aizmugures. Tomass apsviedās apkārt un ieraudzīja gaiteņa galā veselu baru bēdnešu, kas tuvojās viņiem no Klajuma puses, zibinot durkļus un cilājot savus metāliskos taustekļus. Viņš grasījās kaut ko teikt, bet tāds pats troksnis atskanēja no otra gaiteņa gala, Tomass pagriezās un ieraudzīja bēdnešus arī tur.

Ienaidnieks bija viņus aplencis, nogriežot visus atkāpša­nās ceļus.

Klajumnieki, spiežoties cits pie cita, sāka grūsties virsū Tomasam, un zēns nokļuva vietā, kur no galvenā gaiteņa at­zarojās sāneja uz Krauju. Viņš ieraudzīja bēdnešus, kas aiz­šķērsoja ceļu uz galamērķi. Tie gaidīja un vēroja, izlaistiem durkļiem, mitrajai ādai cilājoties. Abas pārējās bēdnešu vie­nības pietuvojās un apstājās pārdesmit metrus no klajumniekiem, arī gaidot un vērojot.

Cīnīdamies ar bailēm, Tomass lēnām apgriezās ap savu asi, lai novērtētu situāciju. Klajumnieki bija ielenkti. Viņiem vairs nebija izvēles atkāpties nebija kur. Deniņos iedūra asas, pulsējošas sāpes.

Klajumnieki sablīvējās ciešā lokā T veida krustojuma vidū, plecu pie pleca, ar skatu uz āru. Tomass tika iespiests starp Te­rēžu un Ņūtu viņš juta vecāko zēnu drebam. Neviens neko neteica. Vienīgās dzirdamās skaņas bija bēdnešu spocīgie vaidi un klusa motoru dūkoņa. Šķita, ka tiem sagādā baudu lamatās ievilināto zēnu vērošana. Radījumu pretīgie rumpji piepūtās un saplaka mehānisku ieelpu un izelpu ritmā.

Kāpēc tie neko nedara? Tomass domās vaicāja Terēzai. Ko tie gaida?

Meitene neatbildēja, un tas Tomasu satrauca. Zēns satvēra Terēzas plaukstu savējā un cieši to saspieda. Klajumnieki stā­vēja klusēdami, sažņauguši rokās savus nožēlojamos ieročus.

Tomass palūkojās uz Ņūtu. Tev ir kādas idejas?

- Nē, tas atbildēja vēl aizvien nedaudz trīsošā balsī. Es nesaprotu, kāda velna pēc tie mums neuzbrūk.

- Mums nevajadzēja to darīt, Albijs ierunājās tik klusi, ka viņa balsi gandrīz nevarēja pazīt. Vārdi tukši atbalsojās pret Labirinta sienām.

Tomass nebija noskaņots žēloties viņiem vajadzēja kaut kā rīkoties. Klau, Mājoklī mums diezin vai klātos labāk. Man riebjas to teikt, bet labāk, ka mirst viens nekā visi. Ta­gad viņš nudien cerēja, ka minējums par vienu upuri naktī bija patiess. Redzot tik daudz bēdnešu tiešā tuvumā, Tomass nespēja neaptvert skaudro patiesību klajumnieku izredzes pret tik prāvu briesmoņu skaitu bija niecīgas.

Pagāja labs bridis, pirms Albijs ierunājās: Varbūt man vajadzētu… Vadonis apklusa un lēnām kā transā sāka soļot Kraujas virzienā. Tomass vēroja viņu ar atsvešinātu izbīli, ne­spēdams noticēt savām acīm.

- Albij! Ko tu dari? iesaucās Ņūts. Nāc atpakaļ!

Albijs ij nedomāja klausīt un metās skriešus tieši virsū

bēdnešu ierindai, kas stāvēja starp viņu un Krauju.

- Albij! Ņūts iekliedzās vēlreiz.

Arī Tomass pavēra muti, bet Albijs jau bija sasniedzis briesmoņus un uzlēca mugurā vienam no tiem. Tūlīt pat pie­ci vai seši bēdneši atdzīvojās un uzbruka zēnam, pazudinot viņu metāla un ādas murskulī. Ņūts sakustējās, lai mestos palīgā, bet Tomass pēdējā brīdī satvēra viņu aiz rokām un parāva atpakaļ.

- Laid mani vaļā! Ņūts bļāva, cenšoties atbrīvoties.

- Traks esi, vai!? Tomass uzkliedza viņam. Tu vairs nevari palīdzēt!

No bara atšķēlās vēl divi bēdneši un uzklupa Albijam. Kāpdami virsū cits citam, radījumi durstīja un graizīja zēnu ar tādu sparu, it kā gribētu pierādīt savu pārākumu, node­monstrēt visu savu velnišķo nežēlību. Neticami, bet Albijs tā arī neizdvesa nevienu skaņu. Tomass pazaudēja viņu no acīm, jo cīnījās ar Ņūtu, kuram pat bija pateicīgs par uzma­nības novēršanu. Pēc brīža Ņūts padevās un sabruka zemē.

Albijs reizi par visām reizēm bija sajucis prātā, nodomāja Tomass, pretojoties vēlmei turpat iztukšot sava kuņģa saturu. Viņu vadonis tik ļoti bija baidījies atgriezties pasaulē, kuru atcerējās, ka tā vietā labāk izvēlējās ziedot savu dzīvību. Un tas viņam bija izdevies. Albijs bija miris.

Tomass palīdzēja Ņūtam piecelties kājās; klajumnieks nespēja novērst acis no vietas, kur tikko krita viņa draugs.

Es neticu, nočukstēja Ņūts. Es neticu, ka viņš to izdarīja.

Tomass nogrozīja galvu, nezinot, ko atbildēt. Redzot, kādu galu piedzīvoja Albijs, viņu pārņēma jaunas, līdz šim nepazīstamas sāpes šķebinošas, satraucošas, vēl necieša­mākas par fiziskajām. Tomass pat nezināja, vai tām ir kāds sakars ar Albiju vadonis viņam nekad tā īsti nebija paticis. Drīzāk viņu biedēja doma par to, ka tikko redzētais varēja notikt ar Čaku vai Terēžu…

Minjo pienāca klāt abiem zēniem un uzlika roku Ņūtam uz pleca. Mums jāizmanto tas, ko viņš izdarīja. Skrējējs pagriezās pret Tomasu. Ja būs jācīnās, mēs cīnīsimies un izlauzīsim tev un Terēzai ceļu līdz Kraujai. Leciet caurumā un dariet to, kas jums tur jādara, mēs pacentīsimies atvairīt bēdnešus, kamēr dosiet mums zīmi sekot.

Tomass palūkojās uz katru no trim bēdnešu kompāni­jām neviena no tām vēl nebija pavirzījusies uz klajumnieku pusi un pamāja. Es ceru, ka tad tie uz brīdi izslēgsies. Mums vajadzēs tikai kādu minūti, lai ievadītu kodu.

- Kā jūs spējat būt tik vienaldzīgi? Ņūts noņurdēja ar tādu riebumu balsī, ka izbrīnīja Tomasu.

- Ko tad tu gribi, Ņūt? Minjo vaicāja. Lai iededzam sveces un rīkojam bēres?

Ņūts neatbildēja, vēl arvien blenzdams uz vietu, kur šķi­ta, ka bēdneši barojas ar kritušā Albija miesu. Arī Tomass gribot negribot paskatījās uz to pusi un pamanīja tumši sar­kanas švīkas uz viena radījuma ķermeņa. Kuņģī viss sagrie­zās kājām gaisā, un viņš ātri novērsās.

- Albijs tāpat negribēja atgriezties pasaulē, Minjo tur­pināja. Sasodīts, viņš upurējās mūsu dēļ un bēdneši ne­uzbrūk, tāpēc tas var būt nostrādājis. Mēs būtu vienaldzīgi, ja neizmantotu šo iespēju.

Ņūts tikai paraustīja plecus un aizvēra acis.

Minjo vērsās pret pārējiem klajumniekiem, kuri bija sa­spiedušies ciešā bariņā. Klausieties! Mūsu prioritāte ir no­sargāt Tomasu un Terēžu. Viņiem jānokļūst līdz Kraujai un…

Pēkšņi desmitiem bēdnešu motoru reizē iedūcās, pārtrau­cot skrējēju. Tomass šausmās palūkojās apkārt. Abpus klajum­niekiem gaidījušie radījumi šķita pamodušies un atkal pama­nījuši viņus. No recekļainās miesas izšāvās durkļi, taustekļi sakustējās, glumā āda vibrēja un pulsēja. Briesmoņi sinhroni pavirzījās uz priekšu, atvāžot un notēmējot savus slepkavnie­ciskos instrumentus uz Tomasu un zēniem. Un tad, pamazām savelkot cilpu ap klajumniekiem, bēdneši devās uzbrukumā.

Albija upuris bija izrādījies veltīgs.