Labirinta gūstā

11. nodaĻa

i

Kopš Tomass pēdējoreiz redzēja Benu Mājoklī, viņš bija tikai nedaudz atkopies. Zēns bija gandrīz kails, tērpts vie­nīgi šortos, bālum bālā āda tik cieši nostiepta pār kauliem, ka rumpis atgādināja palagā ietītu žagaru saišķi. Zem tās iz­spiedās virvēm līdzīgi asinsvadi zaļi un pulsējoši, bet ne tik izteikti kā iepriekšējā dienā. Asinīm pielijušās acis urbās Tomasā tā, it kā viņš uzlūkotu savu nākamo maltīti.

Bens saspringa, gatavojoties jaunam lēcienam. Satraci­nātā zēna labajā rokā nez no kurienes bija parādījies nazis. Tomasu pārņēma šķebinošas bailes, viņš nespēja noticēt, ka tas viss notiek pa īstam.

-Ben!

Tomass pārsteigts lūkojās balss virzienā un atviegloti uz­elpoja, ieraudzījis starp kokiem izcirtuma malā Albiju, kura stāvs palsajā gaismā vairāk atgādināja rēgu. Vadonis rokās turēja lielu šaujamloku un ar stiegrā atvilkto bultu tēmēja tieši uz Benu.

Ben, atkārtoja Albijs, stāvi un nekusties, vai arī ne­sagaidīsi rītdienu.

Tomass palūkojās uz Benu, kurš ar negantu skatienu blenza Albijā, mēlei nepārtraukti šaudoties starp lūpām, lai tās samitrinātu. Kas viņam kaiš? Tomass brīnījās. Zēns no cil­vēka bija pārvērties par briesmoni. Kāpēc?

- Ja tu mani nošausi, ieķērcās Bens, siekalām šķīstot no mutes tik tālu, ka dažas lāses sasniedza Tomasa seju, būsi izvēlējies nepareizo mērķi. Viņa skatiens atgriezās pie Tomasa. Viņš ir tas, kurš tev jānogalina! Bena balsī bija skaidri saklausāms ārprāts.

- Nerunā muļķības, Ben, rāmā balsī atbildēja Albijs, turpinot tēmēt uz viņu. Tomass tikko šeit ieradās par viņu nav jāuztraucas. Tev vēl aizvien rādās murgi no Pārvēršanas. Nevajadzēja kāpt laukā no gultas.

- Viņš nav tāds kā mēs! Bens iekliedzās. Es viņu re­dzēju. Viņš… viņš ir ļauns. Mums viņš jānogalina. Ļauj man

uzšķērst vinu!

> >

Tomass nevilšus pakāpās atpakaļ, neprāša teiktā izbie­dēts. Kā saprast to, ka Bens bija viņu redzējis? Kāpēc viņš domāja, ka Tomass ir ļauns?

Albijs ne par sprīdi nebija pakustinājis ieroci un turpi­nāja tēmēt. Atstāj to manā un uzraugu ziņā, klunkšķpauri. Loks viņa rokās ne mirkli nenodrebēja, it kā balstītos pret koka zaru. Bet tagad kustini savu kaulaino pakaļu un taisies, ka tiec atpakaļ uz Mājokli.

- Viņš mēģinās mūs glābt, Bens nelikās mierā. Viņš mēģinās izvest mūs no Labirinta. Labāk uzreiz nolēkt no Kraujas! Labāk vienā rāvienā izlaist sev zarnas!

- Par ko tu ru… iesāka Tomass.

- Aizver muti! Bens ieķērcās. Aizver savu pretīgo no­devēja muti!

- Ben, Albijs mierīgā balsī teica. Es skaitu līdz trīs.

- Viņš ir ļauns, viņš ir ļauns, viņš ir ļauns… Bens čuk­stēja, gluži kā skaitīdams mantru, un draudīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ, pārliekot nazi no vienas rokas otrā. Viņa acis bija piekaltas Tomasam.

- Viens…

- Ļauns, ļauns, ļauns, ļauns, ļauns… Bens atieza zobus smaidā. Meža blāvajā gaismā tie spīdēja un izskatījās zaļgani.

Tomass gribēja novērsties, celties un bēgt, bet nespēja pat pakustēties. No bailēm viņš bija kā pārakmeņojies.

- Divi… Albija balss kļuva skaļāka un draudīgāka.

- Ben, Tomass drudžaini centās apkopot domas. Es neesmu… Es pat nesaprotu, ko…

Viņš nepaspēja pabeigt. Bens nelabā balsī iekaucās un metās uz priekšu ar gaisā paceltu nazi.

- Trīs! iekliedzās Albijs un atlaida stiegru.

Tomass sadzirdēja gaisu šķeļošās bultas švīkstu un ne­lāgo, mitro plakšķi, ar kuru tā sasniedza mērķi. Bena galva neganti noraustījās pa kreisi, viss ķermenis sagriezās tai līdzi, un viņš nokrita zemē uz vēdera, ar kājām pret Tomasu, vairs neizdvesdams ne skaņas.

Tomass uztrausās kājās un pastreipuļoja uz priekšu. Bul­ta bija iedūrusies Bena vaigā; pa tās garo kātu lēnām ritēja asinis, kas tumsā izskatījās melnas kā darva. Nez kāpēc To­mass bija iedomājies, ka to būs vairāk. Bens neizrādīja nekā­das dzīvības pazīmes, izņemot labās rokas mazo pirkstiņu, kas brīdi pa brīdim krampjaini noraustījās. Tomass apspieda vēlmi izvemties. Vai tiešām Bens būs gājis bojā viņa dēļ? Vai tā bija viņa vaina?

Ejam, teica Albijs, paunotāji par viņu parūpēsies rīt.

Kas tikko notika? Tomass domāja, blenžot uz nedzīvo ķermeni. Šķita, ka visa pasaule pazūd zem kājām. Par ko? Kā es tam zēnam biju nodarījis pāri?

Tomass pacēla galvu, cerot saņemt kādu atbildi, bet Al­bijs jau bija prom. Par viņa neseno klātbūtni liecināja tikai vientuļa zara šūpošanās.

Iznākot no meža, Tomasu apžilbināja spožie saules stari un viņš samiedza acis. Zēns gāja pieklibodams, neizturami smeldza potīte, lai gan viņš neatcerējās, kā to savainojis. Ar vienu roku Tomass saudzīgi piesedza sakosto plecu, bet otru bija piespiedis vēderam, it kā spētu tā aizturēt nu jau neno­vēršamo vemšanu. Viņa acu priekšā atgriezās nedabiski sa­vērptā Bena galva, pa bultas kātu lēnām slīdošās asinis, kas krājās lāsēs un pilēja uz zemes…

Ar to arī pietika.

Tomass nokrita četrrāpus pie viena no nīkuļojošajiem kokiem meža pamalē un vēma, rīstīdamies un klepodams, kamēr nebija atbrīvojies no visa kuņģa satura un izspļāvis pēdējās skābenās žults paliekas. Viņa ķermenis nevaldāmi raustījās, šķita, ka vemšana nekad nepāries.

Tad, it kā paša smadzenes par viņu ņirgātos, Tomasam ienāca prātā kāda doma. Viņš bija pavadījis Klajumā aptuve­ni divdesmit četras stundas. Tikai vienu diennakti. Bet bija noticis jau tik daudz, patiešām daudz briesmīgu lietu. Šķita, ka ļaunāk jau vairs nekļūs.

Tātad situācija varēja tikai uzlaboties.

Tonakt Tomass gulēja uz muguras, vērdamies zvaig­žņotajās debesīs un šaubīdamies, vai spēs vēl jebkad iemigt. Ikreiz, kad zēns aizvēra acis, viņam virsū šaušalīgs un pār­grieztu seju lēca Bens. Tomass varēja apzvērēt, ka joprojām dzird miklo skaņu, ar kādu bulta ietriecās Bena vaigā.

Viņš zināja, ka nekad nespēs aizmirst pāris šausmu pil­nās minūtes Mironmežā.

>

- Nu, saki taču kaut ko, Čaks atkārtoja jau piekto reizi, kopš zēni bija ielīduši guļammaisos.

- Nē, Tomass atbildēja tieši tāpat kā iepriekšējās reizes.

- Visi tāpat zina, kas notika. Tas nav pirmais gadījums, kad bēdnešu sadzelts švalis sajucis prātā un uzbrucis kādam. Vienu vai divas reizes tā jau ir bijis. Nevajag domāt, ka tu esi īpašs.

Līdz šim Čaka sabiedrība Tomasam šķita tikai mēreni kaitinoša, bet nu tā bija kļuvusi neizturama. Čak, priecā­jies, ka man pa rokai nav Albija loka.

- Es tikai…

- Aizveries, Čak. Arlabunakti. Tomasam nebija ne ma­zākās vēlēšanās iesaistīties sarunā.

Pēc neilga brīža viņa draugs iesnaudās, un, spriežot pēc ritmiskās krākšanas, tas pats notika arī ar pārējiem Klajuma iemītniekiem. Pagāja vairākas stundas, un Tomass vienīgais vēl aizvien bija nomodā. Gribējās raudāt, bet viņš to nedarīja. Gribējās uzmeklēt Albiju un tāpat vien iekraut tam pa seju, bet viņš to nedarīja. Gribējās kliegt, spārdīties, spļaudīties, atvērt Kasti un ielēkt tās melnajā caurumā. Bet Tomass to nedarīja.

Aizvēris acis un ar varu patriecis no apziņas drūmās do­mas un vīzijas, viņš beidzot aizmiga.

Nākamajā rītā Čakam bija krietni jānopūlas, lai izdabūtu Tomasu no guļammaisa, aizstumtu līdz dušai un pēc tam atkal izvilktu laukā. Visu šo laiku viņš jutās nomākts un vienaldzīgs, galva vai plīsa no sāpēm, bet ķermenis pieprasīja vēl pāris stundas miega. Brokastis pagāja kā miglā, un jau brīdi vēlāk Tomass vairs nespēja atcerēties, ko ēdis. Viņa smadzenes bija tik nogurušas, ka likās galvā kāds ierāpies un pārdesmit vie­tās pienaglojis tās galvaskausa iekšpusei. Sirdi plosīja skumjas.

Bet, kā varēja noprast, milzu rosīgajā skudru pūznī, ko dēvēja par Klajumu, slaistiem un guļavām nebija vietas.

Viņš stāvēja kopā ar Ņūtu pie Asinsnama kūts, gatavoda­mies savai pirmajai pārbaudes dienai pie uzrauga. Par spīti smagajam rītam Tomass priecājās par iespēju uzzināt kaut ko jaunu, kā arī novērst domas no Bena un kapos piedzīvo­tā. Visapkārt viņiem māva govis, blēja aitas un kvieca cūkas. Kaut kur netālu ierējās suns Tomass cerēja, ka Cepetis nav piešķīris jaunu jēgu vārdam hotdogs. Kad es pēdējoreiz ēdu hotdogu? viņš aizdomājās. Un ar ko kopā?

Tomij, tu vispār klausies, ko es tev stāstu?

Viņš pēkšņi attapās un atkal pievērsa uzmanību Ņūtam, kurš jau bija runājis nez cik ilgi; Tomass nebija dzirdējis ne vārda no zēna sacītā. Jā, piedod. Šonakt slikti gulēju.

Ņūts notēloja saprotošu smaidu. Es nebrīnos. Vakar­diena tev noteikti bija gatavais murgs. Tu droši vien uzskati mani par pēdējo klunkšķi, jo es dzenu tevi strādāt pēc tāda pārdzīvojuma.

Tomass paraustīja plecus. Gan jau darbs man nāks par labu. Vismaz nebūs vairs par to jādomā.

Ņūts piekrītoši pamāja, un viņa smaids kļuva patiesāks. Es skatos, ka tev galva ir savā vietā, Tomij. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc uzturam šo vietu kārtībā un visiem ir smagi jāstrādā. Sāksi slinkot, domāt skumjas domas uznāks dzīves apnikums un beigās pavisam padosies. Ļoti vienkārši.

Tomass palocīja galvu, ar kāju bezmērķīgi aizsperdams no saplaisājušās Klajuma grīdas izdrupušu akmeni. Vai ir kādi jaunumi par meiteni? Ja kaut kas tomēr spēja atdzīvi­nāt vienmuļo rītu, tad tās bija domas par viņu. Tomass vēlē­jās uzzināt vairāk, saprast savādo saikni, ko bija sajutis vakar.

- Vēl aizvien guļ komā. Cepetis izvārījis kaut kādu zupu, medbrāļi baro viņu ar karoti, kontrolē pulsu, elpošanu un visu pārējo. Izskatās, ka viņa ir vesela, tikai pagaidām atrodas citā pasaulē.

- Tas bija baigi jocīgi… Tomass nešaubījās ja ne at­gadījums ar Benu Miroņmežā, viņa domas būtu aizņemtas ar meiteni vien. Varbūt vakarnakts bezmiegam bija pavisam cits cēlonis. Viņu mocīja ziņkāre, kas ir šī meitene un vai viņi patiešām agrāk ir tikušies.

- Jā, atteica Ņūts. Jocīgi gan. Un baigi arī.

Tomass izstūma no prāta domas par jaunpienācēju un palūkojās pāri Ņūta plecam uz lielo rūsgano kūts ēku.

- Ar ko man būs jāsāk? Jāizslauc govis vai jānokauj kāds mazs nevainīgs jēriņš?

Ņūts iesmējās. Tomass jau bija ievērojis, ka šī skaņa Kla­jumā ir rets viesis. Jauniņos mēs vienmēr no sākuma sūtām uz Asinsnamu. Neuztraucies, izejvielu sagāde Cepetim ir ti­kai niecīga gaļinieku darba daļa. Viņu pienākumos ietilpst pilnīgi viss, kam ir kāds sakars ar lopiem.

- Žēl, ka es neatceros savu agrāko dzīvi. Varbūt man pa­tīk nogalināt dzīvniekus, Tomass pajokoja, bet izskatījās, ka Ņūts to uztvēra nopietni.

O, līdz saulrietam gan jau būsi sapratis, Ņūts pamāja uz kūts pusi. Nāc, iepazīstināšu tevi ar Vinstonu viņš ir Asinsnama uzraugs.

Vinstons bija īss, bet plecīgs zēns ar pūtītēm izraibinātu seju. Tomasam šķita, ka šim uzraugam pat pārāk patīk savs darbs. Varbūt viņš šurp nosūtīts par sērijveida slepkavībām, zēns pie sevis domāja.

Pirmā stunda pagāja, Vinstonam izrādot Asinsnama teri­toriju kuri aploki domāti kuriem dzīvniekiem, kur atradās vistu un tītaru būri, kur un kam bija vieta kūtī. Tomass ātri iepatikās Klajuma sunim uzmācīgam melnam labradoram, vārdā Vaukšķis, kurš visu šo laiku neatkāpās no viņa ne soli. Kad Tomass pavaicāja Vinstonam, no kurienes Klajumā uz­radies suns, viņš saņēma atbildi, ka Vaukšķis te bijis vienmēr. Par laimi, šķita, ka pie sava vārda tas bija ticis pa jokam, jo izrādījās samērā kluss.

Otrā stunda pagāja, strādājot ar pašiem lopiem barojot, tīrot, labojot žogu, šķūrējot klunkšķi. Klunkšķi. Tomass pie­ķēra sevi arvien biežāk lietojam klajumnieku žargonu.

Trešā stunda Tomasam bija visgrūtākā. Viņam nācās no­skatīties, kā Vinstons nokauj cūku un sadala to neskaitāmos gabalos turpmākai patērēšanai. Dodoties pusdienu pārtrau­kumā, Tomass apsolīja sev divas lietas. Pirmkārt, viņa karjera nebūs saistīta ar gaļiniekiem. Otrkārt, viņš vairs nekad mūžā neēdīs neko, kas nācis no cūkas.

Vinstons bija vēlējis viņam iet vienam, aizbildinoties ar darāmo Asinsnamā. Tomasam nebija iebildumu. Soļojot uz Austrumu vārtu pusi, viņš nepārtraukti iztēlojās Vinstonu kādā tumšā kūts stūrī graužam jēlu cūkas kāju. Tas zellis vi­ņam uzdzina drebuļus.

Ejot garām Kastei, Tomass pa kreisi no sevis pamanīja kādu ierodamies Klajumā caur Rietumu vārtiem. No Labirin­ta izskrēja pēc skata par Tomasu nedaudz vecāks aziātu zēns ar spēcīgām rokām un īsiem melniem matiem. Trīs soļus aiz vārtiem skrējējs apstājās, pieliecās, atspieda rokas pret ceļga­liem un, smagi elsodams, centās atgūt elpu. Viņš izskatījās tā, it kā tikko būtu noskrējis kādus trīsdesmit kilometrus seja sasarkusi, sviedru izmērcētās drēbes pielipušas ādai.

Tomass ar ziņkāri vēroja zēnu līdz šim viņam nebija ga­dījies tuvumā redzēt kaut vienu skrējēju, ne arī runāt ar kādu. Turklāt, spriežot pēc pagaidām novērotā, skrējējs bija atgrie­zies Klajumā vairākas stundas par agru. Nopriecājies par ra­dušos izdevību, Tomass apņēmīgi paspēra soli zēna virzienā.

Bet, pirms viņš bija paspējis atvērt muti, skrējējs sabruka zemē.